Ģenerāļa Kureļa grupas štāba adjutanta virsleitnanta Jāņa Gregora dienasgrāmata (28.07.1944.-10.11.1944.)

Pievienoja: 
Valters Grīviņš, 01.07.2014

Mēneši: jūlijs, augusts, septembris, oktobris, novembris.

Jūlijs

28.

Ģenerālis J.Kurelis, kapteinis Kristaps Upelnieks ar atsevišķām štāba personām izbrauc no Rīgas plkst. 18.30 un ierodas Skrīveros plkst. 21.40. Šinī pašā vakarā grupa ar telefona sarunām uzņem sakarus ar apkārtējām aizsardzības grupām un uzaicina grupu vadītājus vai pārstāvjus uz apspriedi Skrīveru “Robežos”, kur apmeties štābs.

29.

Plkst. 09.00 notiek apspriede ar apkārtējo aizsardzības grupu vadītajiem ar uzdevumu veikt priekšdarbus aktīvas aizsardzības noorganizēšanai pret uzbrūkošo ienaidnieku.

30.

Nav sevišķu notikumu.

31.

Ar Rīgas apriņķa priekšnieka gādību dabūts pirmais ieroču un municijas sūtījums ar 115 franču 1936.g. izgatavojuma šautenēm. Uzņemti sakari ar Skrīveru ortskomandantu.

Augusts

1.

Uz Daugavas kreisā krasta izsūtītas tālizlūkošanas patruļas. Dabūts otrs ieroču un municijas sūtījums. Bērzgales rajons iesaistījies cīņās ar bandītiem.

2.

Notiek apspriedes ar komandieriem. Aizsardzības rajona sadalījums četros kaujas iecirkņos. Bataljona komandieru iecelšana. Darbu un uzdevumu sadalījums starp atsevišķām personām. Krapes rajons iesaistījies cīņās ar izpletņu lēcējiem. Komandieris ar štāba priekšnieku izbrauc apskatīt darbības rajonu. Ienāk pārtikas sūtījumi grupas uzturam.

3.

Štāba apspriede ar amatpersonām. Pienāk saformēta Skrīveru pag. vienība kā pirmās rotas kodols. Ierodas ap 30 jaunāko gadu jaunkareivji, dz. 1925. un 26.gadā. Viskaļu rajonā akcija pret izplētņu lēcējiem.

4.

Atkārtots aicinājums par iesaistīšanos organizācijā. Skrīveru pagasta iedzīvotāji no pirmā augusta intensīvi strādā tranšeju rakšanas darbā. Pienāk papildinājumi ar 1925. un 26.gadā dzimušiem.

5.

Štāba priekšnieks aizbrauc uz Madonu, lai nodibinātu sakarus ar vietējiem aizsargiem un latviešu SS leģiona vienībām. Kāda karaspēka daļa, kas saformēta no krievu gūstekņiem, ir izdarījusi daudz patvarīgas piesavināšanas pa ceļam no Skrīveriem uz Madlienu. Uzsāktas intensīvas jaunkareivju apmācības, kā arī kaujas mācības atkārtojums rotās.

6.

Izdarīta izziņa par vakardien notikušām patvarībām, kas dažu kilometru ceļa gabalā konstatēta 11 gadījumos Skrīveru pagastā, neieskaitot gadījumus citos pagastos. Materiāli nosūtīti ortskomandantūrai. Izsūtīts pagastu valdēm un aizsargu nodaļām norādījums par visu ieročus nest spējīgo vīriešu iesaistīšanu aizsardzības darbā.

7.

Uzņem sakarus ar atsevišķām Rīgas un Madonas apriņķu aizsargu vienībām. Štāba priekšnieks aizbrauc uz Rīgu pie apriņķa priekšnieka, lai viņu informētu par stāvokli.

8.

Štāba priekšnieks aizbrauc uz Cēsīm, sakaru uzņemšanai ar Cēsu aizsardzības organizācijām. Uzņemti sakari ar Cēsu apriņķa vecāko un plkv. K.Lobi. Dabūti ieroču papildinājumi (mīnu metējs ar munīciju). Dabūtas kaŗavīru cepures - laiviņas un citi piederumi. Nometnē Robežos ierodas Wērmachta auto labošanas kolonna.

9.

No rīta stipra kanonāde Biržu virzienā. Ienāk ziņas par Krustpils un Jēkabpils saspridzināšanu. Nosūtīts ziņojums ģendir. Andersonam. Apmācības norit intensīvi. Daļa aizsargi atsvabināti rudzu pļaušanas darbos. Saņemta telefonogramma ar kuŗu pieprasīta kaujas grupa Rīgas apriņķa priekšnieka rīcībā. Uz Rīgu aizbrauc 20 vīri kapr. Freiberga vadībā. Ienāk ziņojums, ka Krapes pienotavā pieprasa un atņem sviestu bez kvītēm - parādot revolveri par kvīti.

10.

Ierodas Jēkabpils apriņķa III.policijas iecirkņa darbinieks Vilis Osītis un sniedz sekojošās ziņas. Viesīte evakuēta pirmdien 7.augustā ar vācu komandanta rīkojumu. Komandants teicis: “Šodien boļševiki ir 15 km no Viesītes, rītu būs 5-10 km un parīt tie būs jau Viesītē”. Vācu kaŗaspēka daļas boļševikiem neizrāda nekādu pretestību; cīnās tikai latviešu daļas, kas nesamērīgās cīņās noasiņo. Latviešiem trūkst smago ieroču tanku apkarošanai. Tas pats Vilis Osītis ziņoja, ka 8.augustā bijis Skolu departamentā Rīgā un tur sastapis skolotāju N., uzvārdu neatceras, kas izbēdzis no ienaidnieku ieņemtā apgabala pie Līvāniem. Ciema iedzīvotāji no NKVD darbiniekiem, kas seko armijas daļām ar 2-3 dienu atstarpi, sadzīti uz pļavas, kur apšauti, visi bez izņēmuma, ar automātiskiem ieročiem. Apšauti bez dzimuma un gadu izšķirības, arī bērni. Skolotājs N. pakritis gar zemi un izlicies par mirušu, nogulējis līķu kaudzē līdz vakaram un tumsā izbēdzis.

Ienākušas ziņas par notikumiem pie Zilupes ieņemšanas. Notikuma aculiecinieks dzelzceļnieks tautietis N., boļševiku kaŗaspēkam ieņemot Zilupi, vietējie iedzīvotāji, kas šinī pierobežas pilsētiņa lielāko tiesu ir krievu tautības, sapulcējušies gājienā, un ar sarkaniem karogiem un sarkanām puķēm gājuši apsveikt “atbrīvotājus”. Dzelzceļnieks, kas nav bijis komūnists, lai izvairītos no represijām, gājis līdz. Visi gājiena dalībnieki ielenkti, piespiesti pie kāda dārza sētas un uz tiem atklāta automātisko ieroču uguns. Daudzi bēguši, citi nokrituši un izlikušies par mirušiem. Bēgošiem nav dzinušies pakaļ, ievainotiem nav piegriezta nekāda vērība. Dzelzceļnieks nokritis gar zemi un izlicies par mirušu, vēlāk izlīdis caur dārza sētu krūmos, kur slapstoties viņam izdevies aizbēgt no Zilupes.

Višķu apkārtnē N. ciemā iedzīvotāji sapulcināti un izšķiroti divi grupās: tādos, kas sevi atzinuši par boļševiku piekritējiem, un tādos, kas sevi par boļševiku piekritējiem nav varējuši atzīt. Tos, kas uzdevušies par boļševiku piekritējiem, komisārs vispirms nolamājis, ka tie nekādi boļševiki neesot, bet simulanti, jo, ja viņi būtu bijuši boļševiki, tad būtu atradušies mežā partizāņu gaitās. Pēc tam grupa, kas uzdevušies par boļševiku piekritējiem, apšauta, bet pārējie smagās automašīnās aizvesti nezināmā virzienā. Aculiecinieks N. arī vests prom, bet braucot izlēcis no automašīnas un iebēdzis mežā. Pakaļ gan šauts, bet nav trāpīts.

No rīta spēcīga kanonāde. Grupā intensīvi pieteicās aizsargi, tā piem., no Jumpravas pag. grupā pieteicās 34 personas, bet pagastā paliek un apbruņojumu dabūjuši 55 vecāko gadu aizsargi. Šeit atzīmējams, ka grupas darbību visai traucē IV.Rīgas apr. policijas priekšnieka Pētera Zemīša rīcība un izturēšanās. Aizsardzības motīvu pēc, lai sekmīgi cīnītos ar ienaidnieku, ģen. J.Kurelim Rīgas aizsargu pulka komandieris devis visai plašas pilnvaras, tomēr iecirkņa priekšnieks Zemītis ar lietu stāvokli ir visai neapmierināts, cik vērojams personīgu motīvu pēc, kas izriet no nespējas saprast lietu nopietnību. Jau no pašas pirmās dienas bija vērojams kontakta un sadarbības trūkums, kas vēlāk pārgāja pretsoļos. Nenovēlībai nebija nekāda pamata jau aiz tā iemesla vien, ka pats Zemītis 29.jūlijā dienesta sarunā deklarēja, ka viņš Skrīveru bataljona militāro vadību nevar uzņemties, kāpēc viņam atstāts bataljona komandieŗa administrātīvā palīga postenis.

Tālākās dienās bija dzirdamas aizsargu aprindās valodas par Zemīša aizskarošiem vai aplami lielīgiem izteicieniem - “tur nekas neiznāks, tā ir banda”, vērstiem pret grupu. Pienāca arī ziņas, ka Zemītis apzinīgi intriģējis un kūdījis atsevišķu nodaļu priekšniekus un aizsargus. Fakts ir tas, ka piem. Lielvārdes aizsargu nod. formēšanās ziņā ir bijusi aktīva, bet vēlāk izrādījusi grūti motivējamu pasivitāti. Tas noticis pēc tam, kad nodaļas priekšnieks ieradies Skrīveros, lai sarunātos ar Zemīti. - Šodien pēc plkst. 12-iem štāba telpās ieradās Zemītis. Ko viņš vēlējās, bija grūti izprotams, bet ar kapt. Upelnieku viņš atļāvās runāt kliedzošā tonī un, neko sakarīgu nepateicis, draudēdams ar sūdzēšanos ortskomandantam, aizgāja. Papildām noskaidrojās, ka Zemītis izdevis pretrunīgus rīkojumus aizsargu organizācijām, kas visas novilcina formēšanos un maldina aizsargus; ļaudis veltīgi nāk uz iecirkni un sūdzās par nekārtībām. Pēc ziņām Zemītis zvanījis oficiālām personām, ka ģen. Kurelis un grupas vadība ņemot kukuļus par atsvabināšanu no iesaukšanas aizsargu darbā.

11.

Ierodas Rembates aizsargu nodaļas priekšnieks Brencis, kas ziņoja, ka viņu ar 12 vīriem izsaucis iecirkņa priekšnieks Zemītis un nu jau otro dienu nīkstot Skrīveros un uzdevumu nekādu neesot. Ģen. Kurelis dod Rembates aizsargiem atsevišķu uzdevumu - Ķeguma aizsardzību, bet pārējiem apbruņoties un formēties pēc vispārēja aicinājuma. Lielvārdes pag. atkal uzņem kontaktu ar grupu, jādomā pēc norādījuma. Štāba priekšnieks piedalījās Madlienas aizsargu kopsapulcē, kur piedalījās apm. 100 personu, no tām vecākā grupā pieteicās 45 personas, jaunākā 36 personas. Visi izpratuši stāvokļa nopietnību. Telefona sarunā ģen. J.Kurelis liek ierasties nometnē Veides kgm, apr. priekšniekam, kas arī laipni apsolās, lai nokārtotu Zemīša lietu.

12.

Pagājušā naktī klīstošas aizmugures grupas no Kalniešu mājām Skrīveru pagastā aizdzinušas no kūts 16 aitu saimniekam Savietim. No N. pagasta ziņas par patvarīgu zirgu un pajūgu atņemšanu. Grupas vadība izsūta patruļas uz Jumpravas pagastu. Mūsu tālizlūkošana atnes ziņas, ka vācu armijas vadība saspridzina mūŗa ēkas: pienotavas, kooperatīvus, skolas, stacijas; izlūks redzējis sava tēva mājas nodedzinātas - smaga traģēdija, bet viņš teica: “Materiālos postījumus mēs pārcietīsim un atkal atgūsim ar darbu!”

Pienāk ziņas par divu sieviešu izvarošanu Kokneses pagastā. Uzdots ievākt precīzākas ziņas. Skrīveru stacijā vilcienu kustība frontes virzienā apsīkst.

Ap pusdienas laiku iebrauc Rīgas apriņķa policijas priekšnieks Jānis Veide, lai nokārtotu nebūšanas, ko izsaukusi Zemīša rīcība. Grupai uzdots darbību līdzšinējā virzienā turpināt. Zemītis klaji noliedz faktus.

13.

Vakar vakarā ap plkst. 10-iem štābā ierodas Nieveģu māju saimnieks Vējiņš, kas ziņoja, ka kaimiņu Pārdenču mājās apmetušies latviešu policijas ierēdņi, kas izdara patvarības, piem.: ņemot zirgus un pajūgus. Noskaidrojās, ka tiešām tie ir Ilūkstes apriņķa divi policijas virsnieki, kas nelikumīgā kārta uzlikuši par pienākumu pieciem pajūgiem dežūrēt šķūšu kārtībā tam gadījumam, ja viņiem vajadzētu tālāk evakuēties. Abi virsnieki bijuši manāmi iereibuši. Lietu nokārtoja štāba priekšnieks un uzaicināja abus policijas virsniekus ierasties ģen. Kureļa štābā, ko viņi tomēr nav izdarījuši.

Par Tukuma notikumiem ir visai pretrunīgas ziņas. Ticamākā versija ir tāda:

Tukumu krievi ieņēmuši ar visai maziem spēkiem, bet latviešiem pašiem nav atļauta ne mazākā pašiniciātīva, lai gan no latviešiem ienākuši ziņojumi un lūgumi atļaut izdarīt uzbrukumu. Aizsargu komandierim Vitenbergam pat klaji pateikts, ka gadījumā, ja latvieši ar savu iniciātīvi uzsāks cīņu, tad “mēs šausim uzjums”! Tukuma cietums pārpildīts ar latviešu inteliģenci, gaidot ienākam NKVD.

Jēkabpils apriņķa priekšnieks atstāstīja gadījumu, kur viņa vācu priekšniecība paskaidrojusi, ka iesaistīšanās aizsargu grupā neesot vēlama, arī pulkveža Lobes aicinājums neesot pieļaujams.

Vācu kaŗavīri, kas apmetušies Skrīveru pag. Zvejnieku māju apkaimē, gaišā dienas laikā iegājuši kūtī, nokāvuši cūku, kad saimniece protestējusi, draudējuši ar revolveri. Arī citi gadījumi nāk klāt, kas liecina par psīchisku sabrukumu. Saimniece aizgājusi pie ortskomandanta sūdzēties.

Ar Bebru nodaļas iniciātīvu pārtikai dabūtas divas govis, cūka un maiss cukura.

Skrīveru pagasta X. mājas saimniece izgatavojusi 500 zīmotnes daļas vajadzībām. Attāļuma dēļ Bebru nodaļas Aizsargi tiek formēti atsevišķā grupā ar bataljona tiesībām.

14.

No Krustpils ieradās kāda sieviete, kas uzturējusies Krustpilī 7 stundas pēc pilsētas krišanas boļševiku rokās un tad izbēgusi. Viņai bijusi saruna ar kādu sarkanarmijas virsnieku - latvieti - (ar 3 kubikiem), kas uz jautājumu, ko ar viņu un citiem civīliedzīvotajiem darīs, atbildējis ar jautājumu, vai viņai komūnistu partijas karte ir? Kad sieviete atbildējusi ka nav, tad teicis, ka pēc viņiem nākšot citi, kas nevienu latvieti, kas nav partijas loceklis, šeit neatstāšot; kas notiks, to tuvāki nepaskaidrojis. Pēc šīs sarunas sieviete sapratusi, ka viņai jābēg no Krustpils projām.

Kāds vācu kaŗavīrs, ar ko sarunājies aizsargs V.G. stāstījis, ka viņi atguvuši atpakaļ kādu ciemu, kuŗā visi civīliedzīvotāji bijuši apšauti. Jādomājot, ka tas izdarīts atkāpjoties.

Lēdmanē nemitas laupīšanas, ko tur izdara dezorganizējušās daļas, kas šeit apmetušās, it īpaši krievu (POA) formācijas. Arī no citām pusēm dzird to pašu. Ir saimnieki, kas nopērk šāda veida zagtus aunus, velosipedus un citas mantas. Notiek, ka arī armijas apgādes daļas piebrauc pie klētīm, atlauž un paņem visu labību, piem. Bebru pagastā. Apkārtējos pagastos notikušas komūnistisko elementu aresti. Sarakstus sastādījusi policijas (IV iec.). Saraksti sastādīti nepieļaujami noziedzīgi, iepīti arī nacionāli noskaņoti cilvēki, kas policijas darbiniekiem aizdevuši dusmas. Ir pamats domāt, ka sarakstus faktiski sastādījuši K. un B. un V., ko akceptējis viņu priekšnieks. Lieta dara negodu latviešiem. Štāba priekšnieks un G. dara visu, lai ļaunumus novērstu.

Ienāk pārbaudītas ziņas par notikumiem Kokneses pagastā. Ziņotājs Kapr. Dr. -Kokneses aptiekā iebrukuši ap 30 apgādes daļas kaŗavīru -”Trosi”- nezinājuši tieši, kas būtu jālaupa, tad sagrauta aptieka, sadauzīti visi skapju medikamenti, burkas, u.t.t. - kāda sieviete, krieviete, ierauta otrā istabā, kur viņu izvarojuši - divi kareivji -, lai gan pirmā istabā bijuši arī citi ļaudis.

Kāds saimnieks atdāvinājis latviešu daļai cūku. Kaŗavīri cūku nošāvuši, bet tad par cūku sākusies saraušanās starp vācu daļu un latviešu, līdz kāds majors izlēmis latviešiem par labu, bet latviešiem pieprasīta pudele spirta.

15.

No Rīgas pienāk pavisam ļaunas ziņas. Pašpārvaldes amatpersonas pavisam bezcerīgas. Cik var noprast, tad viņi rīkojas jau pēc izmisuma saukļa: “Lai glābjas, kas var!” un veicina evakuēšanos uz Vāciju. Brauc projām visi mūsu jaunieši 1925. un 26.gada iesaukumi, arī 1927.g., kā arī vienas mūsu divīzijas atliekas. Mēģinot sūtīt vēl šādus tādus rakstus vācu iestādēm, bet tās jau evakuējušās uz Liepāju. Rīgā izmisuma ainas un pretrunīga rīcība! Ap Rīgu ceļ apcietinājumus - kā pēdējo cīņas vietu. Evakuēšanās ideja pavisam pretrunīga: cilvēkiem trūkst ticības un uzticības. Runā, ka visus mobilizētos latviešus sūtīšot apmācībai uz Vāciju. Izvilkums no Skrīveru bataljona komandieŗa 15.augusta ziņojuma pēc patruļas novērojumiem: “Nobraucām ar vilcienu līdz Koknesei. No turienes nogājām līdz Rīterei kājām. Pa ceļam vilcienu bombardēja no gaisa. Krievi šai pusē Daugavai ir atsisti tālu (it kā atkal ārā no Krustpils), bet otrpus Daugavas uz laiku bijuši pienākuši 6 km no Rīteres. Pa ceļam no Kokneses cilvēki nebija sastopami līdz Rīterei. Pagasta Pļaviņu valdē pagasta vecākais nav sastopams, tas izmucis it kā uz Lēdmani. Pagasta valdes mājā liela nekartība - mētājas dokumenti un pases. Pagasta valdē bijušas arī aizsargu nodaļas mantas un ieroči. Ieroči esot izdoti sargiem, citas mantas izputinātas, izlaupītas. Aizsargu nodaļas priekšnieks Jāzeps Lauskis atsakās savākt aizsargus, jo viņi bez rīkojuma uz savu galvu sabēguši mežā. Vācu ortskomandants pavēlējis visiem, izņemot tos, kas atrodas tuvāk Daugavai, ierasties atpakaļ savās mājās, bet aizbēgušos nevar sameklēt. Vācu žandarmerija gan mežos esot meklējusi. Notiek arī laupīšanas: bēgļi izlaupa atstātās mājas, kas tālāk no Daugavas. Tās mājas, kur cilvēki dzīvo, vācu kaŗaspēks neaiztiek.

16.

Informācijas un sakaru uzturēšanas nolūkā štābā ierodas pašvaldību departementa direktors Niedra, Cēsu apriņķa priekšnieks Venners, lauks. pilnv. Ķirsis. Aizsargu organizēšana kārtības uzturēšanai un aizsardzībai norit visā Latvijā sekmīgi. Jāiesaista aizsargu organizācijā evakuēto apgabalu aizsargi. Vācu iestādes patur savā rīcībā evakuēto policiju. Var vērot, ka latviešu cilvēkā, kas paradis domāt, piemīt cieša apņēmība cīnīties, bet izmisumā daudzus dzen tas apstāklis, ka cīņas forma bieži vien ir nepieņemama: trūkst ticība vācu un arī latviešu vadībai, pārāk daudz lielās un sīkās lietās solījumi nav pildīti. Aizsargu organizācija cenšas vienot tautu kaut divpadsmitajā stundā - tādu ietekmi varēja gūt no viesu ziņojumiem. Tāpēc asā pretrunā ar šo viedokli ir dažu atsevišķu personu pretdarbība šai vienotības idejai. Viesi apstiprina ziņojumu par evakuēšanos: iespaids tāds, ka aizbraucēji vajadzīgi darbam Vācijā, un tāpēc aizbraukšana tiek veicināta personām, kas ir darba spējīgas. Jāsagatavojoties arī uz to, ka arī citas latviešu daļas (kaŗaspēka) tiks nosūtītas formēšanai Vācijā. Evakuācijas jautājums, tāpat kā agrākās neizdevušās mobilizācijas jautājums, grauj tautas pozitīvos spēkus: vesela virkne pārliecinātu patriotu dibināti ceļ iebildumus pret to, ka arī vācieši pamet posteņus un bēg, tāpat cieši protestē arī pret to, ka militāro jaunatni aizsūta uz Vāciju. Neviļus cilvēkus psīchiski pārņem doma par pakļaušanos liktenim. Viesi informē arī mūs par stāvokli frontē un novērtē to kā stabilizējušos. Viesi novērtē stāvokli ar zināmu optimismu: sagaidāmas kaujas, ko ievadīšot vācu pretuzbrukumi. Kaŗaspēks Rīgā ieplūstot - Tukums vēl arvien boļševiku rokās, kaut gan atbrīvošana viegli bijusi iespējama. Ziņo par faktiem, cik viegli boļševiki pārnākuši pāri Aiviekstes līnijai, nesastopot pretestību un arī neizmantojot latviešu policijas vienību sasniegumus, kas attriekuši boļševikus atpakaļ Olgas purvā. Pilnīgi oficiāla lieta esot tā, ka Rīgas apr. komisārs Fusts esot pārņēmis arī Jelgavas apr. (Medams pazudis bez vēsts) un pavēlējis pilnīgi evakuēt šādus Zemgales pagastus: Mežotni, Codi, Salgali, Garozu, Teteli, Ozolniekus, Valgundi, Kalnciemu. Esot jāizvācoties visiem iedzīvotājiem ar lopiem, mājas nodedzināšot, pēc divi nedēļām varēšot atgriezties, kas palikšot iekšā, tas būšot beigts. Jāpārceļoties uz Nītaures-Mālpils apvidu, evakuācija jāpabeidzot līdz sestdienai plkst. 12.00. Sakarā ar šo rīkojumu cirkulējot visādas valodas, kas saistoties ar cīņu uzsākšanu un jauniem ieročiem. Notiekot milzīgas nebūšanas: zemnieku māju nodedzināšana ir visasākā pretrunā ar solījumiem, mūŗa ēkas saspridzinot, rīcība chaotiska un neatbildīga. Noticis Madonā tāds gadījums: nopērta kāda inteliģenta sieviete, pasta vai telefona darbiniece, it kā par to, ka nav laikā paziņots par ugunsgrēka izcelšanos. Tiešām, arvien vēl vācieši dara visu, lai kaŗu zaudētu!

Jānodibina tieši sakari ar Cēsu apriņķa bataljonu, kas atrodas X. Kurzemē ģenerāldirektoru pilnvarā rīkojoties prof. Prīmanis - aizsargu lietās - Vēveris. Viesi atveda 5 pāri kaŗavīru zābakus - tie noder tiem, kam nav nemaz zābaku!

Pienāk ziņa, ka Francijā sākušās milzīga apjoma kaujas. Dokumentējams šāds oficiāls raksts, kas pierāda jaukšanas un ārdīšanas darbu, ko atļaujās atsevišķas personas, kas ieņem dienesta vai uzticības posteņus. Rīgas aizsargu pulka ģen. Kureļa grupai - pamatojoties uz Jūsu rakstu Nr 58 no 1944.g. 15.augusta, ar kuŗu Jūs komandējat kapr. Arturu Leonoviču un divus kareivjus savākt un nogādāt Skrīveru salases punktā 12 Lielvārdes aizsargus pēc saraksta, ziņoju, ka minētie aizsargi tika nosūtīti š.g. 10.aug. 4.iec. priekšniekam uz trim dienām apsardzības uzdevumiem. Tā kā iecirknī nekādi apsardzības uzdevumi nebija pildāmi, aizsargi atgriezās Lielvārdē savas nodaļas rīcībā un izpilda aizsargu pienākumus savā nodaļā. Minētie aizsargi nav domājuši iesaistīties brīvprātīgi ģen. Kureļa grupā. Līdz lietas noskaidrošanai viņi paliek savas nodaļas rīcībā. Lielvārdes aizsargu nod. pr-ka palīgs: J. Gūtmanis. Lielvārdē, 1944.g. 16.aug.

Bez tam ar to pašu datumu ziņots, ka vēl 10 citi aizsargi “nav sekojuši manam rīkojumam.”

Arī Rembates nodaļas priekšnieks 16.aug. ziņo, ka sargu dienestam, tilta apsardzībai, pagasta namā, patruļai nodoti 17 aizs. Ortskomandanta rīcībā. Par pārējo ziņots: “Izsūtīt rakstiskus aicinājumus, lai aizsargu organizācijā iestātos pēc iespējas vairāk vīriešu, pienākums palicis bez panākumiem, jo lielākā daļa kategoriski atsakās iestāties organizācijā, kādēļ jaunu aizsargu ieplūdums nodaļā nav noticis.” Un tomēr, par spīti tam, citos latviešos aug latviskais cīņas gars.

17.

Štāba priekšnieks atgriežas no Rīgas un atved optimistisku ziņu, ka tomēr vācu kaŗaspēks Latvijas telpā ieplūst un ir nopietnas cerības, ka sāksies kāda pretakcija pret boļševikiem. Vācu aprindas paredzot stāvokļa grozīšanos uz labo pusi. Kā parasti Rīgā esot arī nekontrolējamas baumas par stāvokli. Garastāvoklis svārstās starp nenoteiktām miglainām cerībām un dziļu pesimismu. Daudzi inteliģentie un administrātīvie darbinieki aizbrauc uz Vāciju.

Rīgā ar 1.ģenerāldirektora aktīvu rīcību tiek mobilizēti spēki ierakumu celšanai. Arī vakardienas viesi apliecināja faktu, ka Rīgas apkārtni pārvērš par nocietinātu priekštilta poziciju. Štābā ieradās kāds Latgales bēglis, kas novērojis notikumus Viļānu-Varakļānu-Berkavas-Saikavas rajonā. Speciālās dedzinātāju un spridzinātāju komandas vēl tālu aiz aktīvās frontes līnijas sistemātiski dedzinājušas Latgales ciemus un pilsētiņas, dedzinātas arī visas atsevišķās mājas, kas bijušas tuvāk lielceļam. Saspridzinātas mūŗa ēkas, skolas, pienotavas, kooperatīvi. Nodedzināti, ko viņš pats redzējis, Samtegalu centrs, Viļāni un Varakļāni. Ziņa par Varakļānu ģimn. visu mūŗa ēku, ieskaitot pili, apstiprināta pilnīgi - otreiz. Izvākšanas pavēle dota pašā pēdējā mirklī un iedzīvotāji, kam nav bijis zirgu, varējuši paņemt tikai tik, cik var panest. Apstiprināta ziņa, ka saspridzināts Saukas tiesības nams un Sērpils baznīca.

Atzīmējams, ka Bebru aizsargu grupa ltn. R. vadībā apgādā mūsu grupu ar gaļas lopiem, sugas govis centīsimies apmainīt ar mazāk kvalificētām.

Atzīmējams, ka šodien visai kuplā skaitā mūsu grupā ieplūda skrīverieši. Grupa iesniedz priekšlikumu par to, ka kaŗavīri, kas noklīduši no savām daļām, būtu pieņemami tuvākā kaŗaspēka daļā. Ir daudzi, kas frontes sajukuma un ģimenes evakuācijas dēļ nemaz negribot ir kļuvuši par dezertieriem. Šos cilvēkus mūsu tautas aizsardzībai nedrīkst zaudēt.

18.

Štāba priekšnieks saticis kādu Jēkabpils policistu, kas boļševikiem ienākot paslēpies un paspējis novērot notikumus. Jēkabpils iedzīvotāji sapulcināti tirgus laukumā. Sievietēm un bērniem pavēlēts sakāpt automašīnās un viņi aizvesti prom, kur, to stāstītājs nevarēja pateikt. Vīriešiem sadotas lāpstas rokās un arī tie aizvesti prom. Pienāk ziņas arī no citiem apgabaliem, no kuŗām izriet, ka frontes sarkanarmieši tieši nenodarbojas ar īpašu civīliedzīvotāju vajāšanu, tam nolūkam ir speciālas daļas. Iedzīvotāji tiek sašķiroti: a) vecie un nespējīgie aizvesti atsevišķi (apšauti!), b) sievietes atsevišķi, c) bērni atsevišķi d) vīrieši darbos (daļa apšauti!), deportācija, e) kaŗa gūstekņi latviešu leģionāri, deportēti, un dažos gadījumos pārvesti par sarkanarmiešiem un tūlīt iemaisīti sarkanarmijas rindās. 1) Frontes sarkanarmieši runā par to, ka viņi par civīliedzīvotājiem neinteresējas, ka to darīs citas daļas, kas nāks pēc viņiem, 2) iedzīvotāji netiek atstāti savā dzīves vietā, 3) dažos atsevišķos gadījumos konstatētas apšaušanas vietējo komūnistu vadībā, 4) no tālākas aizmugures, kur ilgāku laiku uzturējušies boļševiki, pagaidām drošu ziņu trūkst, 5) pienāk ziņas, ka piem. Tukumā ar inteliģenci pilns cietums (skat. atsevišķu raportu par nošautiem, mocītiem, izvarotām sievietēm, apcietinātiem). Nodibināti sakari ar Odzienes pagasta aizsargu grupu.

19.

Organizēšanās un apbruņošanās kā arī pārtikas apgādes darbs turpinās visai sekmīgi. Sevišķi nopelni šeit ir Bebru grupas komandierim, kuŗa personā ir atrasts izdarīgs un enerģisks virsnieks. Izdodas noorganizēt arī, kaut daļēji, transporta jautājumu, kas tomēr vēl dara sevišķas rūpes. Ievadīta izziņa par šādu raksturīgu gadījumu: “Svarēns, Kārlis Jāņa dēls, dz. 1890.g. 11.martā, Sērenes pag., dzīvo Krapes pag. Stiebriņos, paskaidroja sekošo: š.g. 9.augustā, kad es biju sagatavojies atstāt savas dzimtās mājas, lai uzsāktu bēgļu gaitas, manā saimniecībā ieradās kāda vācu kaŗaspēka daļa un latviešu policijas 321.bataljona kaŗavīri. Pēdējie man pavēlēja dot vienu zirgu un ratus armijas vajadzībām. Es viņiem paskaidroju, ka esmu sagatavojies atstāt mājas un brīvu ratu nav, jo ratos esmu ievietojis sev nepieciešamās mantas. Policijas vienības kaŗavīri izsvaidīja no vezuma sakrautās mantas, paņēma septiņus gadus vecu vaislas ērzeli, ko iejūdza labākos ratos, paņēma apm. 60 kg kviešu miltus, apm. 60 kg cukura, ko biju sakrājis no prēmiju zīmēm. Tanī pat laikā vācu vienības kaŗavīri paņēma manus divus kumeļus, 2,5 gadus vecus, pārmeklēja māju, savāca no kūtīm cūkas, aitas, vistas, kā arī paņēma citas mantas. Tā beidzot no savas lielās lopu saimniecības esmu ieradies Krapes Stiebriņos tikai ar vienu vezumu mantas, un viss tas, kas krāts un strādāts par šiem 25 gadiem ir izputināts dažos brīžos.”

20.

No Rīgas pienāk ziņas par baumām, kas apmulsina rīdziniekus: esot gaidāms separāts pamiers rietumos. Vatikānā esot sastapušies Čerčils, Papens, Ribentrops un citi, gaidot tikai Ruzveltu, lai pamieru parakstītu!

Ar ko sirds pilna - to pauž lūpas! Uztrauc izplatījusies ziņa, ka Ērgļi krituši. Štāba priekšnieks apbraukā grupu novietojumus un uzaicina grupas kļūt aktīvākiem. Atsaucība pozitīva. Koknesē (VIII) aizsargu atsaucība laba, bet traucē aktīvās kaŗa darbības joslas tuvums un ļaudis rūpējas par ģimenēm. Zaubē atsaucība laba (20.VIII). Nītaurē atsaucība dalīta. Kādā X. pagastā komūnisti izplatījuši baumas, ka komūnisti neaiztiek tos, kas neko nav darījuši. Nabaga vientiesīši! Bēdīgi ir tas, ka pat divi virsnieki, K. un V. ir vairāk kā atturīgi un bailīgi; Ķēčos, ievērojot frontes tuvumu, abas aizsargu grupas (vecie vīri un ierindas aizsargi) līdz turpmākam saformējami pagasta aizsardzības nolūkiem. Uz Vāciju no Rīgas evakuē spēcīgākos vīriešus un sievietes. Ir gadījumi ka veciem cilvēkiem ar mazu bērnu (vecāki aizvesti) noraida evakuēšanos.

Dažkārt nākas novērot, ka gļēvi un izvairīgi izturas daži bagātāki ļaudis, arī daudzi tādi, kas par patriotismu pratuši lieliskas runas sacerēt!

21.

Ar mazu gaismiņu dzirdama spēcīga kanonāde, kas priekšpusdienā apklust. Cik noskārstams Ērgļu virzienā vācu daļas pārgājušas pretuzbrukumā. Dzirdams, ka ienaidnieks tuvojas arī Pļaviņām. Ir sūtītas patruļas. Ar Pļaviņu nodaļu ir radušās neizdevības. Tieši tur vajadzētu enerģisku vadītāju, bet viņi ir pamesti likteņa ziņā un lūdz palīdzību. Štābs un vadība saved kartībā rotas. Ir iespējams apbruņot. Iegādātas arī dažas papildlietas, piem., sanitārie individuālie sainīši, bruņu cepures, katliņi, etc. Prieks vērot, cik daudz darbinieki pašaizliedzīgi strādā. Jāatzīmē arī sievietes, kas klusi un rosīgi darbojas vienības virtuvē.

Ērgļos un Alūksnē boļševiki pārsteiguši daudzus strādniekus un strādnieces, kas strādājuši ierakumu darbos. Tie neēduši un novārguši klīst pa ceļiem.

22.

Koknesiešiem no Daugavas malas līdz lielceļam jāiziet no mājām. Starp Daugavu un lielceļu kaŗaspēks pļauj labību. Tie, kas spiesti atstāt mājas, evakuējas prom.

Kapt. M. bijis tālizlūkošanā pat pāri Indrai - nevarot ieņemtos apgabalos sastapt cilvēkus. Klīstot govis, vistas, ļaudis neredzot, citi noslēpušies mežos, citi aizvesti.

Štāba priekšnieks aizsargu lietas sekmīgi nokārtojis Zaubē un arī samierinājis lielvārdiešus ar zināmu apvārdošanu.

Ziņas, ka uzbrukums Ērgļiem atsists, un Kurzemes frontes stāvoklis uzlabojas un atjaunojas satiksme ar Kurzemi, nomierina cik necik visus. Tomēr nākot rīkojumi par vērtību izvešanu: muzeju, biblioteku, etc. Vald. vēstnesis u.c. CBB (centrālais baumu birojs) stāsta, ka angļi un amerikāņi nedod vairs boļševikiem ieročus. Esot tonnaža vajadzīga invāzijai, esot pa pilnam sūtīts ziemā un pavasarī. Vatikānā esot no abām pusēm sapulcējušies augsti kungi un gaidot pašu Amerikas krusttēvu, kas arī braukšot pie pāvesta.

Vakarā ieradušies pie ģenerāļa divi augsti kungi, kas izteikuši interesi par mūsu lietām.

23.

Pēc novērojumiem var spriest, ka darbs ierakumos ir visai neproduktīvs kā darbinieku izrīkošanā, tā viņu kvalifikācijas ziņā. Notiek tās pašas anekdotiskās lietas, kas komūnistu laikā.

Pēc ziņām Vietalvas pagastā un Ērgļos operējuši tanki - līdz 20, no tiem lielākais vairums iznīcināti.

Iegādāti un sadalīti izmitināšanai gaļas lopi. Vakarā saņēmām ziņu, ka Bebru grupas vīri apcietināti, un viņu darbība ar to uz laiku pārtraukta. Kā lai izskaidro šādu ačgārnu un nemotivētu rīcību. Lt. Rubenis ir visai aktīvs pretboļševiku cīnītājs.

Satrauc nevien mūsu Latvijas frontes notikumi, bet arī šeit atbalsojas cīņu stāvoklis Francijā. Taisni tāpēc aizsardzības spēkiem jābūt vienprātīgiem, bet dzīvē, diemžēl, notiek pārāk daudz ačgārnību.

Viena no tādām ačgārnībām arvien vēl ir vietējās policejiskās varas pretdarbība. Nupat atkal bija gadījums, ka kāda iecirkņa priekšn. palīgs N., pilnīgi nesazinoties ar mums, izdod sargiem apliecību, ka viņi saistīti citiem uzdevumiem, bet faktiski ar šādu apliecību ļaudis izvairās no pienākumiem un nekādu “citu uzdevumu” viņi nepildīs.

24.

Pienāk ziņas ltn. Rubeņa apcietināšanas lietā, kas nomierina. Viņiem inkriminēts, ka apbruņojumā esot vācu ieroči. Kur tie ņemti? Cerams, ka lieta nokārtosies labi, bet aizskārums paliks.

Ticams ziņojums, ka Daudzesas mežos arvien vēl paslēpušies bandīti, kas apšaudot nejaušos vai tiešos gājējus. Regulāra kaŗaspēka redzot maz.

Ziņo, ka atsevišķu kaŗaspēku daļu komandieri sekmīgi veic cīņu pret zemnieku aplaupītajiem. Un tomēr, par spīti tam, vēl vakar, kā to privātā sarunā ziņoja pagasta vecākais Liepa, pa to laiku kamēr saimnieki bijuši darbā, no aploka aizdzītas 68 govis. Saimnieks burtiski ar rungu kādas četras atkarojis pie stacijas, kāda cita bijusi nobēdzināta kādā šķūnītī, vēl kāda cita jau pārdota kādai privātai sievietei, kādas 2 vai 3 vēl neesot atrastas. Komandants neesot pieņēmis, lai nākot rītu. Redzēsim, kā šī lieta nobeigsies.

Apmācības un iekšējā lieta uzlabojas, atsevišķus trūkumus pamazām novērsīsim.

25.

Ltn. Rubenis un viņa ļaudis atsvabināti. Šeit štāba priekšnieka aktivitātei piešķirama sava nozīme. Par ienaidnieka aizmuguri mēs zinām visai maz. Pēdējās dienās atnācis kāds secietis caur mežiem, tas zinājis stāstīt, bet esot drošības apcietinājumā jau vairākas dienas.

Puiši nodomājuši doties tālizlūkošanā. No frontes pienāk ziņas, ka piem., Iršu, Ozolmuižas, etc. apkārtnē krievi dežurējot patruļās pa vienam vai divi tankiem. Vācu virsnieki izturoties apātiski un pasīvi: meklējot ērtības, labu izēšanos un dzeršanu. Jaunkareivji bija šaušanas apmācībās, sekmes samērā labas.

Aizkraukles pag. noticis šāds gadījums. Kad dabūts ģenerāļa raksts, ar atgādinājumu iesaistīt ļaudis organizācijā, tad pagasta vec. Eduards Bērziņš it kā gribējis no sākuma darboties, bet vēlāk pateicis: “Atsūtiet mums rakstu ar ērgļiem, tad darīsim!” Viņš nonācis skrīveŗa Jāņa Pandes ietekmē, kas domājot, ka boļševiku tuvumā nederot ar sargiem saistīties. Aizsargs Tomsons stāstīja, ka viņš bijis par liecinieku tam, ka dedzinātas Seces pag. zemnieku mājas. Govis, ko nav varējuši aizdzīt, apšautas. Lielākām saimniecībām paziņots, ka jāizvācās vienas stundas laikā, pēc tam uzsākta izlaupīšana. Pārējās, mazākās saimniecības, varējušas sagatavoties izbraukšanai laikā. Sistēma!

26.

Grupas virsnieku apspriedē izvirzījās pārrunas, kas attiecas uz grupas dienesta dzīvi, bet līdztekus ar to ziņoja arī par tautas psīchisko noskaņojumu. Ir savi trūkumi, tomēr nevar noliegt labo gribu cīnīties pat vissmagākos apstākļos. Mūsu vidū ir daudzi lieliski puiši. Bēgļu posts aug. Dažiem nav pajumtes, dzīvo mežā. Tomēr, daži bēgļi izvairoties no pierakstīšanās un tāpēc labā laikā labprāt dzīvojot ārpus mājām. Izturēšanās pret bēgļiem pozitīva. Kāds saimnieks teicis: “Trīs bēgļu ģimenes man ir, bet būs vieta arī ceturtai!”. Kāds mūsu sargs apģērbis sešus citus izbēgušos. Kāds tautietis N. savā saimniecībā atvēlējis strādāt vairākām bēgļu ģimenēm un katrai ģimenei devis savu rudzu lauku un devis sēklu apsēšanai. Šo ideju mūsu grupa popularizē.

27.

Vakar Pāvulāns atveda stipri pesimistiskas ziņas no Rīgas. Ļoti daudzām personām, kas patreiz ieņem latviešu sabiedrībā vadītāju posteņus, trūkst ticības, arī pienākuma apziņas, palikt savā postenī līdz galam. Padodas dzeršanai un galīgi atmetuši visam ar roku. Ģimenes evakuētas uz Vāciju, bet paši propagandējot - kas nebraucot uz Vāciju, tas komūnists, vai tautas nodevējs. Šie kuģa kapteiņi sasirguši ar žurkas psicholoģiju, bet to kapteinis nedrīkst darīt. Vai nu šie cilvēki nekad nav bijuši pārliecības vīri, vai arī viņi zina vairāk par mums, un tas būtu: viss zaudēts, lai katrs glābj savu dzīvību. Par notikumiem Tukumā šeit pretrunīgas ziņas: boļševiku armija nav sevišķi interesējusies par civīliedzīvotājiem, centušies vietējie komūnisti. Arī propagandai ar neitrālu vai pat tolerantu izturēšanos ir sava nozīme; čekistu daļas laikam Tukumā nav bijušas. Runā, ka tomēr kāds 100 inteliģento latviešu aizvesti no Tukuma projām.

28.

Šodien 28.augustā grupas mēneša jubilejas diena. Padarīts diezgan daudz: apbruņoti ap 800 aizsargu pagastos un rotās. Saformētas četras rotas. Ar apbruņojumu var apmierināties. Tomēr, aizvakardien pienāca ziņa no Rīgas, ka arī visiem aizsargiem, kas dzimuši 1910.g. un jaunāki, jāpāriet leģionā. Tā būtu mūsu faktiskā likvidēšana. Kapteinis šinī sakarībā aizbrauca uz Rīgu, lai zinātu kā mums rīkoties.

Pienāk dažādas ziņas par Pļaviņu likteni. Iedzīvotāji no pilsētiņas izdzīti, koka ēkas nodedzinātas, mūŗa ēkas saspridzinātas.

29.

Viens no ltn. Rubeņa vīriem, kas pavadījis gūstekņus, kas patlaban saņemti, atstāstījis sarunu ar kādu rēzeknieti. Sarunas saturs šāds: - kad krievi ieņēmuši Rēzekni, tad vīrieši sašķiroti divi daļās, kas bijuši dienesta attiecībās ar vācu varu un arī aizsargos, un tādi, kas nav bijuši tiešos sakaros. Pirmie aizvesti prom, otrie - un starp tiem arī stāstītājs, iesaistīti sarkanarmijā. Pirmās kaujās viņš kritis gūstā. Par aizvesto likteni viņš neko nezināja stāstīt. Par sieviešu likteni kaŗavīrs Rubenim nav stāstījis, laikam nav paspējis rēzeknieti iztaujāt.

No Rīgas atgriezās kapt. K.Upelnieks. Pagaidām slēgtas vienības netiek izformētas, vismaz tuvākā nākotnē, kaut gan arī pati leģiona vadība gribot aizsargus, kas dzimuši 1910.gadā un jauniešus iesaistīt leģionā. Bet bēdīgākais ir tas, ka iespējama sūtīšana uz Vāciju apmācībā. Mūsu puiši noskaņoti par cīnīšanos uz Latvijas zemes, kaut arī pienāktos cīnīties kā partizāņiem mežā. Ja notiks izsūtīšana uz Vāciju, tad mūsu rindās paredzamas jukas un psīchiskas mocības. Neko, ko mēs darām, vai gribam darīt, par labu Latvijai, mēs nevaram veikt tā, kā to velētos. Noskaidrots, ka ienākušas denunciācijas par mūsu daļu un atsevišķām personām. Intrigas kaut kādi mezglojas ap vietējās policijas iniciātīvi. Tas kaitē mūsu organizācijai. P. kungs pavisam sašutis, jo viņam pieraksta frazes, ko viņš nav teicis, ne arī domājis teikt. Tas satrauc nervus. No Iršiem ieradušies 30 vīru liela grupa, kas instruēta un kuŗai dots uzdevums darboties atsevišķi, pieslejoties ltn. Rubeņa grupai. Bēdīgi tas, ka madonieši atstāti liktenim - apriņķa priekšnieks un augstākā policija aizmukusi, arī aizsargu nodaļu priekšnieki nav aktīvi vai aizbēguši. Tagad mēs sajūtam iepriekšējo gadu (arī Latvijas laika) audzināšanas aplamās izlases sekas! Kulšanas talkās izsūtīti 12 sargi.

30.

Tagad ir ienākušas pārskatāmas ziņas par notikumiem sarkanarmijas okupētos apgabalos. Šo rindu rakstītājs personīgi iztaujāja Jāni Areli no Andrupenes pagasta Rēzeknes apriņķī. Viņš sabijis sarkanarmijas ieņemtā pagastā četras dienas. Pirmās divas dienas nav bijis sevišķu notikumu. Trešā un ceturtā dienā vietējie krievu tautības komūnisti un viņu līdzskrējēji bijuši noorganizējuši kādus pārvaldes ierēdņus. Viņu vadībā sašķiroti vīrieši: tādos, kam bijušas dienesta attiecības ar vācu varu (ierēdņi, aizsargi, amatpersonas) un parējos. No pirmās grupas no N. pagasta ap 20 cilvēku aizvesti un likvidēti (nošauti). Apcietinātas arī šo nelaimīgo un citu pretkomūnistiski noskaņoto personu sievas un citi ģimenes locekļi. Kas noticis ar šīm personām viņš nezina. Tālāk viņš apliecināja, ka nevienu personu neatstāšot savās dzīves vietās, tas viņam bijis tur skaidrs. Viņš gājis uz Rēzekni, tur viņam atņemta pase, ko izdarījis ceļu postenis un paskaidrojis, ka Rēzeknē izdošot citus dokumentus. Tad viņš ieradies mājās un pa mežiem slapstīdamies pāri Varakļāniem pārgājis fronti. No trim avotiem šo rindu rakstītājs ir savācis ziņas par iebrukumu Tukuma telpā, kas apmēram saskan. Tukums un apkārtne ieņemta ar samērā maziem spēkiem - amerikāņu tanki, municija, apavi, drānas un pārtika, pietrūcis laikam benzīna un municijas. Vairāki tanki nav bijuši spējīgi manevrēt. Sarkanarmieši paši izturējušies pasīvi pret civīliedzīvotajiem, bet nav iejaukušies, ja vietējie komūnisti izdarījuši apšaušanas. Pēc ziņām, ko stāstīja Rīgas apriņķa vecākais J.Mežaraups no 18 saķertiem aizsargiem Tukumā paspējuši nošaut 15, pārējie 3 izbēguši. Jaunpilī nošauti 10 aizsargi. Runāju personīgi ar X. kundzi, kuŗas draudzene, kas bijusi Tukumā, zinājusi stāstīt, ka nošauti 10 ierēdņi. Šai nošaušanas sakarībā minēts bij. komūnistu deputātes Ievas Paldiņas vārds, kas it kā uzpeldējusi Tukumā. Lielāks vairums vīriešu arestēti un kājām dzīti prom, bet vairums izbēdzis (bijis šinī grupā ap 150 personu).

Tukšās mājas izlaupītas, it sevišķi nadzīgi bijuši evakuētie krievu gūstekņi. Kaŗaspēks nav iejaucies, izņemot vienu gadījumu, kur nošāvis laupītāju, kas nesis divus kažokus. Mantas piesavinājies atstātās mājās un dzīvokļos arī kaŗaspēks. Tiešas varmācīgas aplaupīšanas gadījumi bijuši samērā bieži: ar varu atņemti pulksteņi, gredzeni, arī bikses; mājās atņemti sivēni, teļi un pārtikas produkti. Jauns, kas salīdzinot ar 1939/40.gadu nācis klāt, ir sarkanarmiešu trakā kāre uz baltām sievietēm. Ļoti daudzi individuālas izvarošanas gadījumu, ko cietušās pašas arī dažkārt mēģina noslēpt. Konstatēti vairāki kolektīvas izvarošanas gadījumi. Tukumā grupa sarkanarmiešu izvarojusi divas sievietes, kas viņiem tos sagaidot pasniegušas puķes. X. zināja stāstīt, ka ir oficiāls ziņojums, ka Džūkstes pag. N. mājās iebrukusi lielāka grupa sarkanarmiešu, aizdzinuši no mājām pārejos iedzīvotājus, bet trīs sievietes - māti ar divām meitām - sagrābuši, ievilkuši atpakaļ mājā un visas izvarojuši, līdz nelaimīgās sievietes pazaudējušas samaņu. Atstāstītas vairākas sarunas, kas inteliģentiem latviešiem bijušas ar sarkanarmijas virsniekiem-poļitrukiem, pie kam noskaidrojies, ka šīm personām ir respekts pret amerikāņiem; tā kāds izteicies, ka viņiem neesot atļauts šeit apšaut un laupīt, bet Vācijā viņiem atļaušot darīt, ko paši gribot....

31.

Šeit atzīmējams fakts, ka mūsu aicinājumam iesaistīties aizsardzības organizācijā daži atsevišķi pagasti nav atsaukušies. Parasti te ir darīšana ar pagastu vadošo personu pasivitāti, godkārību, neuzņēmību, stulbu varas kāri un intrigām. Tādi ir 5 pagasti: Lielvārde, Rembate, Viskaļi, Meņģele, Plātere.

Atzīmējams tāds fakts, ka Krapes pag. S. māju saimniece nav pieļāvusi bēgļiem pasmelt ūdeni no akas, lai nepiešmurgājot spaini un aku. Pēc ziņām šī saimniece neesot tomēr latviete. Paldies Dievam! Latviešu posts, ja šāda sieva ir par nama māti.

Septembris

1.

Vakarvakarā vēlu no Rīgas pārradās nometnē Pāvulāns. Rīga atkal pārdzīvo smagas dienas. Evakuācija notiek pilnīgi. Evakuē bez izņēmuma visas materiālās vērtības: fabriku mašīnas un instalāciju, satiksmes līdzekļus - no automašīnām līdz velosipediem, ceļu mašīnas, atlikušos drānu un materiālu krājumus, iekārtas, latv. slimnīcu un sanatoriju inventāru, uzaicinājums nogādāt “pārbaudīšanai” visus vīriešu velosipedus. Ziņas par latviešu leģionāru un aizsargu nosūtīšanu apmācībai uz Vāciju, lai gan mēs paši gribam cīnīties savā zemē! Ir taisnība, ka Rīgā nākošā ziemā ir sagaidāms bads un salšana, bet vai ģen. Dankera aicinājums atkal nekļūs par jaunu apmānīšanu?! Vai Kurzemē evakuētie paliks, vai viņus tur kāds apgādās ar pārtiku, pajumti, drānām un darbu? Smags posts, ko vēl vairāk apstiprina vācu varas neatbildīgā rīcība. Arī Rīgas lieliskās celtnes esot mīnētas; mēs latvieši tās esam cēluši un gribam aizstāvēt! Vācieši piekopj militāri nevajadzīgus vai maznozīmīgus postījumus! - Bet kultūrālā vērtība mūsu zemnieku mājām, skolām, sabiedriskiem un iestāžu namiem ir milzīga. Vairāku paaudžu darbs tiek nevajadzīgi uzsperts gaisā!

Pienāk ziņas, ka Tukumā un citos iebrukumos ļoti aktīvi laupīšanā un izvarošanas nodarījumos bijuši Padomijas evakuētie bēgļi.

Atzīmējams, ka Rīga pret mūsu aizsardzības grupu auž speciālas intrigas. Ir taču ļaudis, kas ieņem kārtotājus administrātīvus posteņus un tomēr ir bez idejas, bez gara, bez stājas. Patlaban melīgu intrigu jūklis vijas ap P. un U. vārdiem. Acīm redzot abi šie vīri neprot kūkumu mest un ir pratuši dažkārt lietas nosaukt viņu īstā vārdā. Paliksim savās vietās!

2.

Sakarā ar aicinājumiem, mūsu grupa līdz turpmākam rīkojumam sev piesaistījusi t.s. mašo rotu, kas komplektējas no tiem leģionāriem, kas nozaudējuši savas daļas. Mūsu nolūks bija viņus iesaistīt cīņās pie sevis, bet ja tas nebūtu iespējams, tad nosūtīt tieši pulkv. Lobem, bet sakarus ar Lobi pavisam grūti dabūt, pat neiespējami. Tagad, sakarā ar intrigām pret mūsu grupu, mums taisni to visu dēļ var būt nedienas. Tā ir mūsu tautas jaunā traģēdija - daudzi no šiem puišiem ir ar mieru cīnīties savā zemē, bet neuzticas izsūtīšanai svešumā, un ja viņus sūtīs uz Vāciju apmācībā, pēc ilgiem kauju gadiem un mēnešiem, tad visai iespējams, ka viņi patstāvīgi vai nu pāries partizāņos, vai izvairīsies; žēl, ja šie vīri zudīs savai tautai pilnīgi veltīgi. Intrigu pilnās sūdzības par mums nākot no Nītaures un Viskaļiem. Tur kapteinis Upelnieks kādus virsniekus, kas izvairās no cīņas, nosaucis par dezertieriem. Vācu iestādēs tomēr esot personas, kas ar dzirdīgām ausīm uzklausa katru intrigu, kas vērsta pret latviešiem.

Leitn. E. stāstīja, ka viņam piezvanījis “kapt.” Ozoliņš, kas pats sevi nosaucis

- “agrāk dižkareivis”, tagad policijā uzdienējis un atbraucis ar jaunu lepnu ērzeli, lielījies, ka viņš un arī viņam pakļautie policisti izjūguši bēgļu zirgus, viņš sapratis, ka tieši latviešu bēgļi ir cietuši.

Kāda velna pēc meklēt draņķus krievu vai vācu starpā, ka mums pašiem šaujamo un karamo diezgan!

Ltn. Morus apstiprina ziņu, ka Rīgā ļaudis rūpējas tikai par savas ādas glābšanu. To dara pārāk daudz ļaužu. Iestādēs darbība pamirstot.

Šodien plkst. 6.00 sargu grupai bija intīms un cildens dievkalpojums. Runu teica Kalsnavas-Vietalvas mācītājs Jesifers, un Aizkraukles mācītājs un līdz ar to mūsu bataljona mācītājs Lūsis.

3.

Pienāk ziņas par notikumiem pasaulē. Nevien smagas kaujas Francijā, Rumānijā un Bulgārijā, bet arī Somija izstājas no kaujas. Ko tas mums latviešiem dos? Prāts saka, ka Vācijas sabrukums nesīs šurp boļševisma briesmas un iznīcību, bet sirds neatsakās cerēt labākai nākotnei. Lai kā būtu, cīnīsimies! Gaisā ir smagu polītiski-militāru notikumu gaidas. Briest laikam konflikti Balkānos un Polijā.

Pienāk avīzes par Džūkstes notikumiem, par apšautiem un nodotiem tautiešiem - sātāns dejo!

Dzirdama spēcīga kanonāde dienvidu un dienvidrietrumu virzienā.

4.

Vairāki pagasti, Skrīveru pagastā un jādomā arī citos pagastos, nav aizveduši gūstekņus, bet palīdz tiem izslapstīties. Piedzīvojumi māca, ka taisni no šiem gūstekņiem komplektējas profesionāli bandīti, vai arī “nopelnu” meklētāji, jo pēdējā gadījumā viņus iebrūkošie boļševiki apšauj. Tāds gadījums bijis Tukuma rajonā, kur bez garas runāšanas nošauti divi gūstekņi, tiklīdz viņiem vairs nav izdevies izmeloties, ka viņi ir bēgļi. Šeit konkrēti der atzīmēt, ka piem. Elkšņu māju rentnieks Krūmiņš, kas rentē 60 ha zemes, kam pieder 7 zirgi, 15 slaucamas govis, ielaižas nepieļaujamos darījumos ar noslēptiem gūstekņiem.

Rīgu pastiprināti evakuē un tomēr vācieši esot nemierā, ka izbrauc tikai trešās šķiras darba spēks. Mūsu (saimnieciskas) vērtības, it īpaši lopus, pastiprināti likvidē.

Rīgas tenkas: Bangerskis ar Silgaili aizbraukuši uz Berlīni ar kādu lūgumu Latvijas labā. Vācu vadība tomēr šeit iepludinot kaŗaspēku, kas esot visai disciplinēts un nelaupot. Vai sagaidāms gāzu kaŗš ar Krieviem?! Ja Varšava kritīšot, tad vācu kaŗaspēks Baltijas telpu atstāšot. Lobe esot degradēts - divīziju samazinot. Kurzemē esot aizliegts sēt rudzus un kviešus, labību stingri normējot.

Evakuēto (uz Kurzemi) dzīvokļus izlaupot militāri tērpti kungi. Ir izplatītas ziņas par bada postu Krievijā. Sabiedrotie jau kopš kāda mēneša krievus neapgādājot - esot jāpalīdz Francijai. Mācītājs N. šo rindu rakstītājam ziņoja par savām sarunām ar atgūto apvidu (Tukuma) iedzīvotājiem, kas palikuši pie boļševikiem. Sīkas laupīšanas pēc plāna un grafikas ļoti izplatītas; aktīvie laupītāji un ierosinātāji esot krievu bēgļi un bēgles. Noteikti brīdināti latvieši no sekojošām NKVD daļām. Ar žestu parādīta nagu maukšana. Kāds sarkanarmijas virsnieks apgalvojis, ka 75% iedzīvotāji tiks izsūtīti; vairāki ieteikuši bēgt projām. Krievu komandants sūdzētājiem paziņojis, ka viņš nespēj laupīšanas novērst, bet laupīt gan neesot brīv. - Krievijā valda Čeka, nāve un posts!...

5.

Mūs satrauc ziņas par rietumu frontes katastrofas padziļināšanos. Vācu rādio vairākkārt izmet ziņas par jauniem brīnumieročiem, no kuŗiem gaidot atrisinājumu. Arī paši vācieši to gaida. Sarunās viņi apgalvojot, kā parasti, ka nav tāda stāvokļa, no kuŗa Fricis neatrastu izeju.

Jau dažas dienas kamēr frontē pie mums klusums, kas varētu arī būt klusums pirms vētras. Krievi piešaudot artilērijas mērķus. Frontes rajona ceļi esot apklusuši - salīdzinot ar pagājušo nedēļu. Ceļi tuvākā apkārtnē mīnēti. Labu pazīmju, ka šeit iesūta kaŗaspēku, izņemot valodas, nav daudz.

Šo vārdu rakstītājs iztaujāja četrus Madonas apr. bēgļus - aizsargu un policijas darbiniekus. Viņi nav ļāvuši kaŗaspēkam apkaut zosis un sīklopus. Otrā dienā paši apcietināti un atsūtīti N. nodaļai. Tā atsūtīja mums. Mēs nekādu vainu nevarējām konstatēt un nosūtam personas un materiālus uz Rīgu lietas izbeigšanai, bet ieroči un medību bise un citas patīkamas mantas “aizturētas” N. nodaļā. Lietas kārto pēc sistēmas. Cietušais X. atstāja inteliģentas personas iespaidu. Vienu no cietušiem denuncējis čigāns.

Šodien vēlu izplatījās ziņas, ka Pad. Savienība pieteikusi kaŗu Bulgārijai. Mūsējie domā, ka tas ir Dardaneļu dēļ un sagaida no šī fakta lielus notikumus. Sāksies krievu un angļu vecumvecā cīņa par šiem jūŗas šaurumiem, bet kad? Pēc dienām vai nedēļām?

6.

Samērā nemierīga nakts. Naktī dzirdēti mašīnpistoles un šauteņu šāvieni. Nav noskaidrots, vai kāda nopietna lieta, vai arī kāds sadzēries tips atklājis uguni. Arī raķetes mestas vairākkārtīgi.

Patlaban laukos steidzami rudens darbi. Arī mūsu sargi ilgojas veikt lauku darbus, tāpēc arī grupa piešķiŗ pastiprināti atvaļinājumus.

Pagastu valdes pavisam neapdomāti kairina ļaudis ar visdažādāko apliecību izsniegšanu. Pilnīga stāvokļa nopietnības neizprašana.

Bija saruna ar kādu instruktoru kapr. N. Viņš iesaukts 1943.g. 12.V. Pēc instr. kursu beigšanas piedalījies jauno apmācībās dažādās vietās līdz 12.XI. Kaujās piedalījies līdz 12.II. 44. Neveles un Veļikiju Luku rajonā, kad ievainots un evakuēts. Šinī kaŗā daudz vairāk neredzīgo kā pagājušā. 6.V. bijis N. rotā Jelgavā un Rundālē, pēc tam X. jauniesaukto apmācībā. Bataljons 28.jūlijā ar viegliem ieročiem cīņai pret bandītiem izsūtīts uz N. rajonu, bet dabūjuši cīnīties ar krievu regulāro armiju, kas bijusi visai labi apbruņota. Arī viņiem pie Neveles bijuši visai labi ieroči, bet tagad vairs nē. Bataljons pie šiem apstākļiem galīgi sakauts: kritis rotas kom. virslt. Zunde, viņu vada kom. ltn. Dzenis, ltn. Juka ievainots. 10 latviešus brigādes štāba mašīna aizvedusi uz Jelgavu. Tur vairs kārtēju vienību nebijis kas cīnās; municijas nebijis - viņu grupai iznācis 3 patronas uz šauteni; paši izveduši municijas ratus no noliktavas; bandīti - vietējie komūnisti šāvuši no logiem, bet vācieši bez jēgas bēguši prom; pūlis laupījis degvīna noliktavas; redzējis kā vācieši saspridzina Jelgavas pili (?); krievi esot ar lidmašīnu bumbām sagrāvuši staciju, kur tad bijuši 4 vilcieni ar municiju. Jelgavā neesot bijis nekādas kārtības. Viss gājis kā pa maisu.

Secinājums tāds - ka šis jauneklis, kas savā vienībā ir bijis labs kaŗavīrs, pēc piedzīvojumiem kļūst sliktāks, ne labāks un fakti ir gājuši tādā virzienā, lai viņu psīchiski ietekmētu negatīvi. To pašu likteni un liktenīgo novirzienu ir pārcietuši pārāk daudz latviešu jaunekļu - leģionāru.

7.

Mūsu grupa sāk nodarbināt ierakumu-tanku aizsprostu rakšanā. Pieprasījums katru dienu 100 vīru. Otrs improvizēts pieprasījums, lai 100 vīru ejot savākt dzeloņstieples pa lauku saimniecībām. Štāba priekšnieks aizrādījis, ka šo darbu var veikt nodaļas. Tiem 100 vīriem, kas rok tanku aizsprostu, ir tikai 40 lāpstas. Aizsprosti rakti bez vajadzīgās militārās lietpratības poziciju izvēlē.

Šinī sakarībā ir arī cita ziņa, ka divi feldfēbeļi 4 reizes likuši vienu grāvi izrakt un aizbērt - ar milzīgu skandālu un cilvēku piekaušanu.

Bēgle Alma Trops no Saukas stāstījusi, ka pie Neretas baznīcas esot apšauti ap 1400 cilvēku, kas esot palikuši pie boļševikiem, bet Saukas silā ap 2400 cilvēku.

Madlienā SD iestādes eksekūcijas daļa nošautos dezertierus un notiesāto līķus sadedzinot.

Izplatās baumas, ka boļševiki koncentrējot kaŗaspēku Krustspilī un apkārtnē.

Vakarā atkal nepamatota bauma, ka esot izcelts desants Norvēģijā. Nervoza diena: pamalē brīžiem nepārtraukts kanonādes troksnis, Staļina ērģeles, lidmašīnu atsevišķi uzlidojumi, zenītartileriju pastiprināta darbība. Vakarā pamalē, Kokneses pusē, apgaismošanas eglītes.

8.

Samērā nemierīga nakts. Jumpravas un Lēdmanes centros nomestas vairākas bumbas, arī pie mums Robežos un Oglenieku robežās nomestas vairākas fosfora degbumbas.

Kapteinis K.Upelnieks ar Pāvulanu izbrauc inspekcijā uz Zaubi.

9.

Rotas izdara šaušanas apmācības. Rezultāti sekmīgi, it īpaši N. rota.

Vēl arvien izbēgušie krievu gūstekņi slapstās pa mežiem. Vienu tādu saņēma cieti mūsu sarga postenis. Tie uzbrukumu gadījumā prot iegūt “nopelnus”. Šie ieklīdušie ļaudis mums sagādā lielinieku uzbrukuma laikā daudz nelaimes un pastrādā noziegumus.

10.

Jau kopš vairākām dienām mums neveicas ar darbu izkārtošanu. Mūsu ļaudis 50-75 cilvēki piedalās cītīgi tanku aizsprostu rakšanā. Tagad kādi vācu kungi izdomājuši mūs nodarbināt ar dzeloņstiepuļu sarakšanu. Jāiet sargiem pa pagastiem un no sētām jāatplēš dzeloņstiepules un jāpiegādā norādītās vietās. Aizrādījumi, lai šai darbā nodarbina pēc pagasta izkārtojuma pašu pagasta ļaudis, vai arī veco sargu grupas, nav līdzējuši.

Tomēr ar grupas štāba starpniecību tika noorganizēti tuvāko pagastu sargu grupa, kas arī pēc pieprasījuma tika nosūtīta kādas amatpersonas rīcībā. Tur ļaudis nonīka bez darba un rīcības līdz pusdienai, kad atkal tika atsūtīts mums kāds priekšraksts, ka mums pašiem ir jāizkārto šī vākšana.

Šo vākšanu arī nokārtos tā, ka katru dienu vecie sargi pagastā savāks apm. 400 kg stiepļu. Šinī ziņā štāba priekšniekam bija lielāka izskaidrošanās ar oberleitn. Grudu. Par savākto vairumu pagasts lauksaimniekiem izdod kvītis: stieples pēc kaŗa atdošot.

Šeit jāatzīmē sarga Rubeņa Jūlija no Lauberes, nepieļaujama izturēšanās, kas manāmi iereibis sarīkoja scēnu un aizgāja prom. Šāda rīcība kvalificējama kā dezertēšana.

11.

Mūsu pārtikas lietu nodrošināšanā ļoti daudz darījis Pāvulāns un arī leitn. Rubenis. Pēdējais mums sagādājis liellopus gaļai no tuvākā frontes rajona, jo ir bijuši gadījumi, ka govis ir aizdzītas no artilerijas uguns rajona un atvestas mums. Grupa izdod kvītis katram lauksaimniekam, kas atstājis govi mūsu rīcībā. Arī Bebru pagasta vecākais solījies būt palīdzīgs, bet kad mūsu sargi ieradušies frontes pierobežā, tad ar ironiju jautājis, kā gan varot tik daudz (6) jauni cilvēki slaistīties apkārt un neko nedarīt. Ja visi ietu kaŗot, kaut vai uz Vāciju, tad daudz kas būtu citādi un ienaidnieks tagad neatrastos pie Bebru pagasta robežām. Vispār sargu darbam neesot nekādas nozīmes un tiesiska pamata. Bet dažas stundas vēlāk tas pats pagasta vecākais dabūja rīkojumu nodot visus pagasta lopus, izņemot vienu govi, ko varot atstāt katrā lauksaimniecībā. Leitn. Rubenis to nosaucis par “Dieva sodu”. Piezīmējams, ka Bebru pagasts nav izsludināts par evakuējamo.

12.

Mūsu tālizlūkošanas grupu noorganizēšana tiek veikta uz pilnīgas brīvprātības pamata. Darbība tiek koordinēta, tāpēc šodien bija ieradušies M. un S. Izlūku grupa, kas atgriezusies, stāsta par Daudzeses-Seses rajonu. Meža tīrīšanas, t.i, ķemmēšanas tur esot notikušas. Daudzi sabēguši mežā.

13.

Bija atkal ļoti nemierīga nakts. Krievi bombardēja Jumpravas un Lēdmanes centrus. Lidmašīnas gāja 4-5 reizes naktī. Zaudējumu sevišķu neesot. Mācītājs L. stāstīja, ka šauti lestenieši. L. dzirdējis, ka pēc viņa prasa sarkanarmieši, bet laimējies izbēgt. Pēc dienas atgriezies mājās, bet postenis aizturējis un ieslodzījis šķūnī, kur bijuši vēl 20 Lestenes iedzīvotāji. Tumsā pa trim personām vesti prom. L. bijis 3.grupā. Ceļā nejauši paklupis, vedēji viņa pavadoņus nošāvuši. Arī uz L. šāvuši, bet lodes nav ķērušas; pārbaudīšanu, vai visi nošauti, nav izdarījuši, kāpēc viņš līdz ārprātam pārbaidīts varējis izbēgt.

Ziņas par latviešu bēgļiem Vācijā. Pilnīgi droša atstāstījuma ziņas par 3 ģimeņu likteni Vācijā ir šādas: viena persona, sieviete, V. apgabalā dabū sev istabiņu, iekārtojas, tad tiek aizsūtīta uz koncentrācijas nometni; divas citas personas apmetušās Dienvidvācijā - tās neaiztiekot un viņas dabūjot normu pēc kartiņām tāpat kā vācieši, apmierinātas. Meita ar abiem vecākiem, turīgi ļaudis, dabūjuši dzīvokli Vīnē; abi vecāki nosūtīti uz koncentrācijas nometni - meita norīkota darbā.

Nepārbaudītas ziņas par bēgļu grūto likteni, it īpaši par tiem, kas nav braukuši pie pazīstamiem, pārāk daudzi nokļūst koncentrācijas nometnēs, un tur klājoties ļauni.

Bērzgales pagastam uz reizi jānodod 500 govis. Rīgā kraujot kuģos cukuru un vedot prom.

14.

Jau no paša rīta dzirdama spēcīga kanonāde Ērgļu virzienā. Dienā izplatās nepārbaudīta ziņa, ka Bebru pag. boļševiki pavirzījušies 12 km uz priekšu.

Rīgā un laikam visā Latvijā, Europā un pasaulē gaida kādus vēl lielākus ārpolītiskus notikumus. Ļoti daudzi gaida Vācijas izlīgumu rietumos, lai atsvabinātos no kaŗa un boļševisma. No tā arī izriet cerības un Latvijas likteņu celšanos augšup. Bezgala šausmas dveš boļševisma uzvaras gājiens, bet “arī vācieši dara visu, lai kaŗu zaudētu”, armija pret vācu polītiku bezspēcīga. Ļaudis kaŗa atrisinājumu gaida pat tuvākās dienās vai nedēļās: sept. vai oktobrim jānesot atrisinājums.

Rīga, kā parasti pilna baumu, baumu avots bieži vien nāk no vācu ierēdņiem, tas stipri vien saistās ar cerībām uz brīnumieročiem.

Pret grupas amatpersonām nemotivēti ceļ intrigas, vai labākā gadījumā aplamas izrunas. Izklausās pēc zināmas stulbas greizsirdības, jo mēs esot pārāk neatkarīgi.

Aizvien vairāk ziņas par to, ka krievu bēgļi pa okupācijas laiku pastrādājuši daudz noziegumu, un vispār tik cūcīgi uzvedušies, ka saniknojuši latviešus, kas esot gatavi izrēķināties. Lavīna ceļas!

Latviešu izsūtīšana uz Vāciju turpinās. No Salaspils esot izsūtīti prof. K.Čakste, Br.Kalniņš un citi, apstākļi smagi.

Par augstskolas likvidēšanu esot nostājies prof. N., arī latvietis!

15.

Grupa meklē ziemas dzīvokļus, kaŗavīri pirmās salnās sajūt jau ziemas tuvošanos. Līdz šim vietu izraudzīšana nav bijusi visai veiksmīga. 4.iecirkņa priekšnieks Zemītis bijis apcietināts, tagad atbrīvots, viņu pārceļ uz Talsu apr. Viņa vietnieks lidotāju virsn. Modris Eglītis būs simpatisks - cerams ar viņu varēs sadzīvot.

Iedzīvotāju izbraukšana no Rīgas tiek sekmēta. Izrunāts, ka maizes labības pietiekot tikai divi nedēļām. Drošs ir tas, ka Rīgai tuvojas bads. Arī visā Latvijā sagaidāms bads, nav vairs kādas intereses par iedzīvotajiem. No Rīgas nāk šādas baumas: pagājušā sestdienā iebraukuši ap 10 000 vācu kaŗavīru. Pravdā bijis nikns raksts par to, ka labākās vācu daļas esot austrumu frontē un pie tam ap 4/5 vācu spēku. Pēc Šveices ziņām Vācijā esot vieni par karošanu - otri, ar Gēringu priekšgalā, par mieru. Gērings esot izolēts savā muižā. Deutsche Zeitung esot bijis raksts, ka zviedru flote Baltijas jūŗā izdarot manēvrus - jāpārbauda. Angļu flote esot Marmoras jūŗā - muļķības. Kāds Šveices laikraksts rakstījis, ka Vācijai kaŗa materiālu pietiekot astoņām nedēļām.

Šejienes veciem ļaudīm bijis priekšraksts līdz 15.sept. sakravāt čemodānus un būt gataviem izbraukšanai.

16.

Komand. ltn. Rubenis ziņo, ka spēku sevišķu krieviem nav, nav kājnieku un nav arī Ērgļu-Bebru rajonā tanku; krievi nāk uzbrukumā ar lidmašīnām un apšauda un aizdedzina mājas ar lielgabaliem.

Sardzes grupa aiztur aizvien vairāk krievu bēgļus, kas dzīvo bez pierakstīšanās. Ir vēlāk atrasti arī ieroči un municija.

Frontē notiek tomēr kas nelabs - nav domājams, ka pret mūsu rajonu būtu kaut minimāls spiediens, tomēr vietraugi nāk samērā bieži. Ir bijuši konflikti arī ar mūsu daļām, kas novietojušās Vec-Bebros un Jaunapsēnos. Saimnieki visai atturīgi telpu ierādīšanai, bet vācieši telpas paņem paši. Ieņemtas telpas Vinterfeldē, kur varēs novietoties apmēram divas rotas. Ģenerālis izbrauc uz Rīgu lietu kārtošanai.

Pievakarē pienāk noteiktas ziņas, ka sagaidāma plašāka frontes sektora evakuācija, kas skars arī mūs. Tas stāvokli radikāli groza.

Starptautiskā polītikā, cik var vērot, ir kāda aktivitāte, kas saistās ar konferenci. Ciktāl tā skars mūsu likteni, to var tikai minēt.

Fakti: plkst. 5.40 saspridzināti divi tilti pār Daugavu pie Kokneses, saspridzināts lielceļš līdz Koknesei; dažas latviešu daļas atstātas (5.rob. aps. pulks) aiz spridzinājuma un nav varējušas izvest kājnieku lielgabalus un apgādes vezumus. Viņpus Daugavai pret Koknesi nav kaŗaspēka; kareivji ziņojuši, ka krievi nav tur manīti. Pēc ticamām ziņām šorīt krievu tanki bijuši Vecmuižā un virzījušies uz Tomi un Baldoni. Ķeguma sadales tīkls krievu saspridzināts un mēs esam bez elektrības.

Visa diena paiet satrauktā jūtoņā. Vācu kaŗaspēka daļas klīst dažādos virzienos.

Apstiprinās ziņa, ka vācieši Bebru-Pļaviņu rajonā bez šāviena atstājuši pozicijas, krievu kājnieki nav sekojuši. Cik var vērot, atkāpšanās ir dziļa. Jādomā, sakarā ar rīkojumu.

Visu nakti smagi bombardēti ceļi no Ķeguma līdz Koknesei. Jaunjelgava deg un tiek saspridzināta, visa pamale blāzmo un dārd. Boļševiki rīkojas brīvi ar bumbām un lidmašīnu lielgabaliem. Orientējas pēc gaismas ķermeņiem “eglītēm”, un arī pēc ugunsgrēka blāzmojuma. Baida civīliedzīvotājus arī ar lidmašīnu ložmetējiem.

Vakarā bija rotas komandieru apspriede, kur štāba priekšnieks deva instrukcijas. Sagaida pagastu evakuāciju un tāpēc daudzi kaŗavīri lūdz atļauju sakārtot ģimenes aizbraukšanai. Lūgumus var apmierināt tikai visasākos nepieciešamības gadījumos.

Ltn. Rubenis atstāsta (gadījumu) sarunu ar izlūku grupu, kas bijusi Secē dziļizlūkošanā. Boļševiki mobilizē armijai visus 17-60 gadu vecumā, sīki sadalot latviešus pa atsevišķām daļām, lai viens otru nepazītu. Aizsargi arestēti, bet pēc desmit dienām palaisti vaļā, aizrādot, ka NKVD lietu nokārtos. NKVD daļas turoties 20-30 km no frontes. Seces pagasta aizsargi, ap 35 personas, kas sabēguši mežā, nodoti, izdarīta meža ķemmēšana. Rezultāti nav zināmi. Leģionāri un citi dezertējušie kaŗavīri aizvesti. Sievietes - vecas un jaunas, tiekot nesaudzīgi izvarotas.

Vakarā, pa bombardēšanas laiku paziņo, ka telefona centrāle pārtrauc darbu. Ziņas, ka vācieši tomēr tuvojoties Ērgļu-Iršu-Jaunbebru-Kokneses līnijai.

18.

Visa nakts pagāja klausoties grāvienos. Ģenerālis, kas brauca šurp vilcienā, nav ticis naktī tālāk par Jumpravu, ieradās rīta krēslā. No paša rīta izplatās valodas, ka Kokneses līnija atstāta, tomēr vēlāk, pēc izlūka ziņojuma, noskaidrojies, ka vieglie spēki atstāti līnijā, acīmredzot aizturēšanos nolūkos. Viņpus Daugavai pēc Jaunjelgavas saspridzināšanas, saspridzināts arī Velnadobes tilts šorīt ap plkst. 5-iem.

Vakar policijas iecirknī bija pats pulka komandieris Dzenītis, bet pie mums neturēja par vajadzīgu ierasties, arī tad nē, kad iecirkņa priekšnieks Eglītis to atgādināja. Vakar pilnīgi iztukšots Kokneses kooperatīvs, piebraukuši divi vācu virsnieki un paņēmuši ko gribējuši. Vakar to pašu gribēja izdarīt ar Skrīveru kooperatīvu, bet paspēja tikai daļu. Šodien ap 9-iem paņemti visi Skrīveru kooperatīva krājumi.

Vakardienas bombardēšanā kritis viens vecītis ar sievu un viens kareivis.

Sargs M. kā aculiecinieks stāstīja, ka vakar plks. 16-os uz Viskaļu ceļa bēgļu karavānei uzbrukušas 8-10 krievu lidmašīnas, kas noklājušas uguns sienu par ceļu ar vielu, kas gaisā aizdegusies un aizdedzinājusi zemes mērķus, labība degusi tīrumā, jādomā tas ir bijis fosfors.

Šodien no Skrīveru stacijas evakuējas artilerija - ap 40 platformas lauku un zenītlielgabaliem. Vakarā mēs pastiprinām sardzi, izsūtam patruļas, savedam ieročus kārtībā.

Nodibināti sakari ar latviešu kaujas grupām pie Kokneses, kur aizbrauc ltn. Morus. Tiek atlauzti un izlaupīti arī privāti veikali, tiklīdz īpašnieki kaut uz laiku telpas atstājuši.

Grupas pārtika tiek ievietota Ropažu “Leduskalnos”, pārzinis līdz turpmākam rotas kom. Drēbers.

19.

Morāles sabrukums pilnīgs. Elektrības tīkla pārzinis Tomass, kas atstājis mājas, lai varētu sarunāt zirgu tīkla vērtību pārvešanai uz dzelzceļa, dienesta darīšanās, mājas atstātas kantoristu uzraudzībā. T. prombūtnē mājās iebrukuši vācu kareivji, daži bijuši piedzēruši, apkāvuši vistas, izlaupījuši dzīvokli, pēc tam izlaupīta un izdemolēta noliktava. Kantoriste tikko izglābusies no izvarošanas. Tas pats postīšanas prieks, kas novērojams dziļu sabrukumu brīžos.

Iecirkņa un pagasta policija pazudusi no Skrīveriem jau vakar, ortskomendants jau aizvakar. Glābjas, kas var, bet kapteiņi paši pirmie. Kāds vācu feldfēbelis ārdījies, ka latviešiem tiekot vēl par maz, jo viņu divīzijas esot padevušās krievu gūstā. Bet ir arī otrs piemērs: kāds riteņbraucēju-spridzinātāju hauptmanis Grantam teicis - Skrīveri kaput! Skaistā Latvija neesot to pelnījusi, kas notiekot!

Visā šai posta dienā smaidu izsauc kāds novērojums. Mūsu ganāmpulkā ir kāda gotiņa no kādas Vietalvas saimniecības, līdz ar viņu atklīdis sunītis, kas greizsirdīgi savu gotiņu apsargā dienu un nakti, neatejot no viņas prom. Var mācīties!

Rīga bombardēta naktī no svētdienas uz pirmdienu stiprāk kā citām reizēm. K. kdze. apstiprina ziņu, ka krievu kaŗaspēks Jelgavas apkārtnē izdarījis kratīšanas, lai piesavinātos vērtslietas, pulksteņus, rokas somiņas un citas greznuma lietas. Turīgākas personas aizvestas un par tām nav vairs nekas dzirdams.

Šinīs dienās iesaukti daudz jauno policistu, kam pieņemšanas komisijā noprasīts vai vēlas braukt uz Vāciju, daudzi atbildējuši, ka vēlās cīnīties par Latviju tepat. Pēc nepārbaudītām ziņām šie policisti izolēti geto rajonā. Pa ceļam no Rīgas uz Skrīveriem novērotas nepārprotamas evakuācijas pazīmes - tas pats, kas pie mums. Plkst. 10-os ierodas vācu pulkvedis ar ziņu, ka jāiesaistās cīņā Daugavas labajā krastā, par ko rakstiska pavēle sekošot.

Aizsargs Gulbis aizdeva anodbateriju rādio aparātam, tas jāatcerās. Pirmdien liela kauja bijusi pret Ikšķiles pagastu - stāsta, ka trīs krievu tanki bijuši pārcēlušies pār Ikšķili, bet vēlāk labprātīgi aizgājuši atpakaļ.

Jaunjelgavas bēgle mums stāstīja, ka Jaunjelgavas apkārtnes saimnieki sataisījušies uz bēgšanu un sakravājuši vezumus, bet paziņots viņiem nav un visi palikuši iekšā, paziņots vienai ielai līdz 20.numuram. Viņa pārbraukusi ar laiviņu pāri Daugavai, pie kam viņu apšaudījis kāds žandarms.

Galīgi aplaupīts mūsu miesnieks. Viņam prom esot atlauzta darbnīca un no iekrautām kastēm izņemtas mašīnas.

Sakari nodibināti ar latviešu Kokneses daļas pulkv. Zvaigzni.

20.

Vakarvakarā līdz plkst. 22.20 spēcīga ienaidnieka aviācijas darbība. Vairāki ugunsgrēki Skrīveros. Bumbas mestas uz dzelzceļa līnijas. Šorīt izrādās ka nodegusi pasta-miertiesas ēka, kā arī kādas jaunsaimniecības šķūnis, dažu kilometru attālumā.

Šorīt ganāmpulks uzsāk virzīšanos uz bazi. Mūsu māju māte krauj vezumos to, ko domā izglābt no paaudžu darba. Smagi! Daudziem, pārāk daudziem no mūsu tautas smags liktenis!

Pēcpusdienā aizbrauc arī saimniecības daļa, atstājot operatīvai daļai tikai nepieciešamo pārtiku.

Bija atkal vācu pulkvedis, lai kārtotu lietas par paredzamo iesaistīšanos kaujas grupā.

Kāds aizsargs, kas bija atprasījies uz Pļaviņu pagastu, no Kokneses līdz Pļaviņu pagastam uz ceļa sastapis divus vācu kaŗavīrus, kas maskējušies sēdējuši grāvī, izbijušies no tukšuma visapkārt. Viņš dabūjis atļauju no vācu leitnanta ieiet neitrālā joslā. Tur viņš nobraucis ar velosipedu 7 km, gandrīz līdz Rīteriem. Ļaudis skatījušies aizslēpušies aiz stabiem. Daudzi pļaviņieši palikuši iekšā, pagasts nav nodedzināts, jo stundas laikā bijusi kaŗavīriem pavēle pagastu atstāt. Viņa tuvinieki palikuši, arī kaimiņš.

Būdams mājās, viņš pa logu noskatījies 5 krievu izlūkos, kas bijuši apbruņoti ar mašīnpistolēm un šautenēm. Mājās neko nav aiztikuši. Citu krievu nav bijis.

Vēl pļaviņietis zināja stāstīt tādu notikumu: bēgļi ganījuši ceļmalā govis, pēkšņi kāda vācu daļa sākusi nežēlīgi šaudīt, kliegdami, ka nākot izplētņu lēcēji. Bēgļi nav izbijušies, tad sākuši tieši šaut govīs, bēgļi sākuši kliegt, vācieši izbijušies un aizbēguši. Starpība starp boļševiku un vācieti - boļševiks nolaupa klaji, bet vācietis ar viltu. Vācu virsnieks vienaldzīgi noklausījies bēgļu stāstā, izstiepis taisni kājas un pateicis, ka viņš nevarot zināt, kuŗi kaŗavīri sašāvuši bēgļu govis.

Tiešām, Vācija zaudē kaŗu nevien vadības dēļ, bet arī šo ierindas cilvēciņu mentalitātes dēļ. Kur iet pāri, tur ir naids, tikai visai maz ir vīru, kas saglabājuši veco labo slavu. Bēglim, kas stāstījis šo stāstu, sašautas abas govis, bet viss ganāmpulks palicis mājās. Vairāki bēgļi iejūdz ratos govis, kas velk prom nabadzīgo iedzīvi, lai nenokļūtu visu darbaļaužu “paradīzē”.

Uz bazi aiziet 3.rota (jaunie), 4.rota (ložmetējnieki), saimniecības rota un štāba administrātīvā daļa. Ir informēta maš-rota un saformēta 5.rota.

Naktī uz Daugavas vietām ložmetēju un šauteņu ugunis, darbojas arī mīnmetēji un artilerija. Dienā reti artilerijas šāvieni.

21.

Nakts gaiša, zvaigžņaina. Visu nakti reta šauteņu, ložmetēju, lielgabalu un mīnmetēju uguns. Neliela aviācijas darbība Skrīveru apkaimē, bet tālākā apkaimē bija gaisa uzbrukumi. Vakarvakarā un šorīt iegūtas ticamas ziņas, ka notiek arī Igaunijas evakuācija. Rīgu sagaida ielenktas pilsētas liktenis. Nākošā frontes līnija Kurzemē. Tiek pārrunāts stāvoklis par mūsu izredzēm.

Kapteinis un Pāvulāns aizbrauca uz Rīgu. Pēdējais ar mūsu mantu auto vezumu. Jāiegūst informācija. Mūsu saimniecības saimnieki izbrauca pajūgos projām nezināmās bēgļu gaitās. Granta saimniecei grupa apsolīja iedēstīt labākos laikos piemiņas ozoliņu. Uz laimīgu atgriešanos!

Somijai pārāk smagi miera noteikumi. Rīgā stiprs uztraukums sakarā ar boļševiku izlaušanos līdz Ķekavai, tagad esot atsisti līdz Vecumnieku līnijai.

No Kokneses sektora ziņo, ka šodien stāvoklis bez pārmaiņām. Vakarā ierodas atpakaļ kapteinis ar ziņām no Rīgas. Ka frontes stāvoklis ļauns, to apstiprina arī oficiālā informācija. Ļoti oriģināls ir Rīgas pilsētas militārā pilnvarotā Hoffa uzsaukums un pavēle Rīgas iedzīvotājiem, kas pierāda vadības lielāko nervozitāti. Jādomā par bazes nodibināšanu Kurzemē. Mūsu frontes sektora klusums saprotams, jo boļševiki tuvojas Tallinai un Rūjienai, kā arī Rīgai. Mūsu ziņojumu par stāvokļa nopietnību un padomu uzsākt evakuāciju tiem, kas negrib palikt, Viskaļu pagasta veči pārgudri izsmējuši. Pārrodas rotas komandieris Dišlers ar ieroču papildinājumu saviem ļaudīm.

22.

Nakts pagāja samērā mierīgi. Madliena izpostīta, lidmašīnu uzbrukumos saspridzinātas labākās ēkas. Mūsu kaŗavīri ziņoja, ka vācu kareivji teikuši: - ja nenotikšot kas neparasts, tad šeit turēšoties 2-3 nedēļas. Cīņas ap Vecogri un Meņģeli esot samērā smagas. Koknesē kustības nav. Izlūki sastapuši tikai darba bataljonu, kur strādnieki ir krievu gūstekņi. Redzēti arī divi apgādes pajūgi. Spēku ļoti maz, arī krievi loti maz redzēti - aiz Daugavas nav manīti. Daugavas lielceļu pie Kokneses apšauda artilerija. Iedzīvotajiem jāevakuējas no dzelzceļa līdz Daugavai, tiem atņemti lopi. Kam veci cilvēki un mazi bērni, tie paliek mājās. Viskaļu pagasta vecākais mūsu konfidenciālo aizrādījumu ielicis apkārtrakstā - muļķība vai provokācija! Bēgļi ved lielus vezumus. Izkrauj malā un atkal brauc atpakaļ.

Pievakarē Pāvulāns atnesa smagu ziņu. Vidzeme jāatstāj. Tallina kritusi. Mums bija apspriede. Rīkojums pārcelties uz Talsiem - Strazdes pag.

23.

Plkst. 0.30 pienāk ziņa, ka vācu kaŗaspēks atstāj Kokneses nocietinājumus. Ģenerāļa lēmums pārcelt bazi uz Strazdes dzirnavām, kur virzīt arī lopu barus jaunāko sargu pavadībā. Virsltn. Grep. piekrīt šīs kolonas vispārīgā vadība. Mantu autokrava izbrauc plkst. 2.30. Rotas sakārtojas trauksmes gadījumam. Lopu bari, kas bija ceļā uz Ropažiem, novirzās uz Rīgu, un 23.sept. vakarā pārnakšņo 8 km no Rīgas priedēs.

24.

No rīta ap plkst. 3.00 sākās kārtošanās gājienam. Lopus ved valgos. Iet pagrūti, bet plkst. 7.30 laimīgi pāriet Rīgas tiltam pāri, pēc tam žandarmērija novirza kolonu pa Kalnciema ceļu uz Odiņiem, kur uzcelts tilts. Kolona pārnakšņo 18 km no Rīgas.

25.

Sakārtojas jaunam gājienam ar nolūku pāriet Odiņu tiltu vēl šinī pašā dienā. Tas arī ar pūlēm izdodas. Pa tiltu lopi vaļējā barā pāriet plkst. 12.30. Patlaban notiek gaisa kauja tilta apkaimē. Lielas bažas radīja abu tiltu pāriešana. Tas izdevās lieliski, zaudējumu nav. Atspaidītas kājas aitām un dažām govīm. Visu vakaru atpūšamies. Saimniecības rotas komandieris brauc atsevišķi. Visu dienu nebija sakaru. No 22.sept. nav nekādu ziņu par notikumiem dzimtenē un ārpasaulē. Milzu kolonas Latvijas un Igaunijas bēgļu un vācu kaŗaspēka daļas plūst nepārtrauktā straumē pa lielceļu, kas vietām nav šosēts, ko Latvijas laikā sāka, bet nepabeidza.

26.

Gājienu uz Slokas ceļa galu uzsākam plkst. 9.00. No rīta ceļš atmircis. No Slokas sākās nedienas. Žandarmerija tikai pēc lielām pārrunām atļauj lopus dzīt gar šosejas malu, ārpus ceļa. Tā nomokamies līdz Ķemeru ceļa galam kur mūs aptur. Atkal ar pūlēm dabūnam atļauju iet, bet tikai pa jūrmalas ceļu uz Talsiem. Vēlu vakarā noguruši nonākam Bigauņciemā uz naktsmītni. Jaunķemeri un Bigauņciems ar artilerijas šāvieniem nodedzināti. Postaža!

Atdāvinu vienu govi latviešu leģionāriem, otru robežsargiem. Dienas zaudējumi -divas aitas ko atdevām šoferim vienu un žandarmerijas manšaftei otru. Uzdodu saskaitīt govis vai nav noklīdušas.

27.

Kauns un skandāls! Ceturtās rotas četri puiši, kam bija uzdots apsargāt mūsu, mums grupā sekojošo bēgļu zirgus kopējā barā, apgūlušies un nogulējuši tik cieši, ka kāds nezināms tips pārmainījis kādas bēgles labu jaunu zirgu pret citu, kam izstiepta kāja. Lieta pārsniedz manas kompetences, zinošu ģenerālim.

Vienai zvejniecei ar trīs maziem bērniem nodedzināta māja, atņemta govs, vīrs kaŗā. Iedāvināju grupas vārdā vienu piena govi. Otrai sievai ar vairākiem bērniem apmainīju govi pret labāku. Pārnakšņojām Apšu ciemā. Līdz šim viss noritējis sekmīgi. Puiši reti labi, citi bez kādas garīgas vai iedresētas disciplīnas.

28.

Atkal viens jaunkareivis nav bijis postenī (Salmiņš). Sastapos ar riteņbraucēju rotu. Mūsējie mums seko vienas diennakts pārgājienā. Ziņas par Latvijas un ārpasaules apstākļiem nelāgas. Pusdienojam uz Talsu ceļa Melnupītes rajonā.

Epizode ar divi vāciešiem, kas paši ķērās teļam pie valga - mūsējie abus pārbaidīja. Uz naktsmītni apmetamies pie S. mežsarga. Ceļš pēdējos 10 km bija smilšains, smagi zirgiem un lopiņiem, arī cilvēkiem. Pāris aitas un lielu aunu jau vedām ratos. Rītu pēdējā gājiena diena. Vakarā sazvanījos ar ģenerāli. Būs pretim ceļa rādītāji.

29.

Pēdējā pārgājiena diena bija pagrūta. Trīs govis palika jau atpakaļ. Ap plkst. 7.30 ieradāmies Strazdes muižā. Lielais pārgājiens beidzies samērā sekmīgi, zaudējumu nav daudz. Pēc ziņojuma iztrūkst seši teļi, bet tā var būt arī pirmā skaitījuma kļūda.

Oktobris

5.

Bija izdevība būt Rīgā 4.oktobŗa pēcpusdienā un 5.okt. rītā. Tā vairs nav mūsu Rīga. Ielas pelēkas, tumšas. Vietās, kur tilti šķērso kanāli, iebūvēti tanku aizsprosti. Kr.Barona iela pie kanāla satiksmei pilnīgi slēgta. Tramvaji vairs neiet, kustība ierobežota, izņemot krustceļus un abus tiltus pār Daugavu, kur plūst nebeidzamas auto kolonas. Otrā un trešā oktobrī sākusies obligātā iedzīvotāju evakuācija uz Vāciju ar kuģiem. Pirmdien paziņots 2. un 4.iecirknim, bet 4.okt. agrā rītā arī 3.iecirknim. Kādā mājā ieradušies latviešu policisti ar paziņojumu, lai sasaiņo mantas triju stundu laikā un gaida transporta līdzekļus, lai viņus ar mantām novestu uz ostu un ar kuģiem uz Vāciju. Bija jātaisās visiem iedzīvotājiem līdz 55 gadu vecumam. Policists, kas paziņojis, bijis piedzēries un mēģinājis ieskatīties istabās. Pēc dažām stundām atkal atnākuši pārbaudīt un brīdinājuši, ka žandarmi paņemšot tāpat, vai mantas ir sasaiņotas, vai nav. Ļaudis, kas gribēja palikt šeit, ir pilnīgā izmisumā. Atkal Rīgā var vērot tās pašas bezcerību sejas, ko varēja redzēt boļševiku laikā. Otrā un ceturtā iec. ļaudīm bijis jādežūrē pie saiņiem, kas nolikti gar ielu malām, lai sagaidītu transportu. Ļaudis nogaidījušies visu gaŗo nakti un sagājuši atpakaļ dzīvokļos, pēc tam atkal izdzīti ārā. Tā tas turpinās visas dienas. 4.oktobrī ap plkst. diviem žandarmi ielenca ielas, aizturēja gājējus vīriešus, parasti vidējos gados un sagrupēja tos pakāpeniski vārtu telpās. Aizturēšana notika Valdemāra ielā un arī šo rindu rakstītājs Gregors tika aizturēts un vēlāk atlaists. Jādomā viņa vecuma un komandējuma apliecības dēļ. Vēlāk noskaidrojās, ka aizturētie nogādāti uz prefektūru un no turienes uz kuģiem. Nekādas izrunas nav līdzējušas. Bija nepārbaudāmas ziņas, ka prefektūrā kādi 3 jaunekļi nošauti. Žandarmērija nošāvusi kādu latviešu policistu Kadiķi, kas formas tērpā braucis uz velosipeda un neapturējis, domādams, ka uz viņu uzaicinājums mainīt virzienu neattiecas. Rīcība rada bezgalīgu izmisuma naidu un protestu. Sagaidāmi ekscesi.

6.

Noskaidrojies pilnīgi, ka pašpārvalde vairs nepastāv. Baumas dažādas. Andersons un Dankers esot aizbēguši uz Berlīni. Vidzemi pavēlēts evakuēt ar tādām pat metodēm kā Rīgu vai pat Krievijas pierobežu un Ukrainu. Sakarā ar vilcināšanos evakuēties, Carnikavā apšautas 4 ģim. Lēdmanes un Jumpravas pagastos daudzas mājas nodedzinātas. Iedzīvotāju, pat brīvprātīgo bēgļu, aizvākšana caur Rīgu notikusi ar smagiem traucējumiem. Droši fakti - Vidzemes saimnieki ar pajūgiem, pāris govīm un ģimeni nonīkst Rīgas pievārtē 4-6 dienas, netiek izlaisti, atgriežas atpakaļ un pēc tam viņus par jaunu dzen prom pa to pašu ceļu - ar varu. Daudzos virzienos parādās pretrunīga rīcība!

Par 15.divīziju Vācijā pretrunīgas ziņas, viena daļa esot Türingā, otra “poļu koridorā”. Jaunos apmācot, vecie ejot lauku darbos. Pēc oficiālām ziņām apmācība un apbruņojums esot labi - kaujas spējas nogatavojoties ap 1.janv. vai 1.febr.

Ģenerālis Bangerskis uzskata, ka visiem latviešiem jāiet prom uz Vāciju, lai atgrieztos kaut vai pēc 30-40 gadiem! Vai tas vecis traks!

No militārā viedokļa Baltijas telpu vairs neatmaksājoties sargāt, vienīgi varbūt no polītiskā - kādu mums nezināmu polītisku iemeslu dēļ.

Šeit izplatītas baumas, ka nevis krievi, bet angļi ieņēmuši Somijā Hanges pussalu un pārvērtuši to par atbalsta punktu.

Vācu iestādes sajaukušas aizmuguri - rīkojas armija, policijas formācijas un civīlie varas vīri katrs par sevi. Aizmugurē apātija un ilgas pēc dzimtenes, negrib kaŗot.

7.

Rīgas piespiedu evakuācijas norise noskaidrojās ar baigu nopietnību. Vācu valdība spraudusi par mērķi evakuēt visus iedzīvotājus no 14 līdz 55 gadiem, kas arī paziņots. Evakuācija notikšot ar kuģiem no Rīgas ostas, vidzemnieki braukšot ar pajūgiem tieši uz Vāciju. Rīgā vien vēl ir vairāk kā 200.000 iedzīvotāju. Tā tad, kā lai evakuē 120.000 līdz 150.000 iedzīvotājus, tas nav reāli. Tomēr, žandarmerijas daļas brutāli ielenc kvartālus, aptura vīriešus, sievietes retāk, un neievērojot dokumentus, aizved visus uz pili, tur sastāda grupas un ar konvoju aizved uz kuģiem. Atsvabinātas ir tikai atsevišķas personas, par kuŗām darba devēji, parasti vācu iestādes, rūpējušās. Ģimenes varot izsaukt pa telefonu, lai atved nepieciešamās drēbes. Ģimenes locekļi varot arī braukt līdzi, bet kopā nebūšot, jo saķertie esot norīkoti speciāliem uzdevumiem, kā tādi, kas izvairījušies no darba un pienākumiem. Šīs akcijas norise oficiāli dokumentēta rādio ziņojumā un pēc tam parādījusies Deutsche Zeitung im Ostland. Šī ziņa izsauc smagu depresiju latviešos. Ka daudzi bēg no boļševikiem, to zina visi, bet viņi dara to kā brīvi ļaudis. Šādu vergu ķeršanu pie mums ir pastrādājuši ne tikai boļševiki, bet tagad arī vācieši. Vai tiešām mums jāuzņemas izmisuma cīņa pret šo drausmīgo izturēšanos, izredzes nav. Tā ir apzināta provokācija! Saķerto skaitu oficiāli novērtē ap 5300 personām, kas transportējamas ar kuģiem. Vācieši, tāpat kā krievi, piekopj tukšas zemes polītiku. Lai kas notiek, tauta nedrīkst savu zemi atstāt, un noziedzīgi domā tie “latvieši”, kas visas tautas evakuāciju uzskata par izvairīšanos no Sibīrijas vai nāves, jo Vācija esot tuvāk par Sibīriju.

Cik vērojams, tad Rīgā ir notikusi atsacīšanās kāpt kuģos, kas apspiesta ar bruņotu varu. Runā par kādām izklīdušām formācijām, kas īpaši gūstītas. Fakts ir tas, ka ap 60 latviešu kaŗavīru, sakalti rokas važās, dzīti pa Rīgas ielām virzienā uz ostu. Ar to sakarā ziņas par kādu kazarmju nodedzināšanu.

Arī Duntes ielā iznākusi plašāka apšaudīšanās nekā tas ir rakstīts laikrakstā Tēvija. Pret rīdziniekiem esot piedraudēts lietot asaru gāzi un granātas. Tas ticams, jo gluži tas pats noticis Jelgavā, kad pret nelaimīgiem, kas patvērušies pagrabos un gāzu patvertnēs sviestas rokas granātas, kas sašķaidījušas desmitiem cilvēku atsevišķā telpā. Ar vācu metodēm paredzēts dzīt pa ceļiem visus latviešus sākot ar Vidzemi, tad Rīgu, tad Kurzemi. Ar to ved sakarā latviešu policijas vienību un kaŗavīru atbruņošanu un izsūtīšanu uz Dundagu un Ventspili, pēc tam ar kuģiem tālāk. Motīvs esot tas, ka par katru cenu jāpiepilda Vācija ar darba vergiem nākošai pretofensīvai. Kapteinis Upelnieks aizbrauc uzņemt sakarus ar apriņķu priekšniekiem un aizsargiem Kuldīgas, Aizputes un Liepājas apgabalos.

8.

Vācu agresija pastiprinās. Valodas atklīdušas arī laukos. Ir baumas, ka bēgļus, kas saradušies Kurzemē, virzīs tālāk uz prūšu robežām.

Pienāk ziņas, ka uz rietumiem no Šauļiem sākusies krievu ofensīva. Ķegums, Sigulda un virkne citu pilsētu kritušas. Noskaņojums baigu nojautu pilns, bet mentalitāte nostiprinājusies: daudzi kārtīgi tautieši grib cīnīties kaut vai pašas cīņas dēļ - par kapa vietu Latvijas zemē.

Vakarā bija komandieru apspriede: mūsu mērķi, mūsu taktika, mūsu izredzes, mūsu cerības. Konkrēta izlemšana atlikta uz rītdienu. Noklausījāmies kapt. Upelnieka ziņojumu par braucienu. Domas pa apriņķiem dalās, kāda kuŗā mentalitāte. “Uz Sibīriju tālāk kā uz Vāciju”.

9.

Ogre kritusi. Krievi laužas uz Tilzīti, Klaipēdu, Liepāju. Lai brīvprātīgi katrs izšķiras par sevi, bet latvietis nevar pieļaut ne krievam, ne vācietim lemt par viņa būt vai nebūt. Mēs protestējam pret abu varmācībām. Ir ziņas, ka apriņķa policijai uzdots izdarīt visu bēgļu un civīliedzīvotāju evakuāciju, pielietojot visbargākos līdzekļus, nepaklausīgo apšaušanu uz vietas, tāpat nespējīgo un slimo. Gluži tāpat, kā to stāsta acu liecinieki, kas redzējuši gūstekņu apšaušanu, kas nevarējuši tikt līdzi kolonai. Tā ceļā no Odiņiem līdz Slokai nošauti divi gūstekņi, kas nav varējuši tikt līdzi. To redzējusi mūsu otrā kolonna.

Apriņķa policija nav uzņēmusies minēto akciju. Tad paziņots, ka žandarmi tikšot vēl labāk galā. Bija apspriede, kuŗā pārrunājām radušos situāciju. Kapteinis Upelnieks aizbrauca uzņemt sakarus ar Ventspils aizsargiem un apriņķa policiju. Nedēļas laikā pa Rīgas tiltiem pārgājuši 74.000 bēgļu pajūgu.

10.

Apstiprinās ziņa, ka mēs atrodamies ielenkumā. Boļševiki pievirzījušies Kuršu jomai un Baltijas jūrai ap Palangu.

Sakarā ar stāvokļa maiņu bija apspriede un kapt. Upelnieka ziņojums. Izsūtīti vietraudži, lai atrastu izdevīgākus apmešanās noteikumus. Jāuzņemās arī rūpes par bēgļiem, kas saistījušies ar mums. Bēdīgi vērot, cik necienīgi izturas dažas personas pret bēgļiem. Jau agrāk minēju Aizkraukles pagasta vecākā Bērziņa vārdu, kas teica, ka katru bēgli vajaga ar rungu pavadīt - un tagad pats ir bēglis.

Smārdes mežsargs Šķipsna rupji noraida bēgļu bērniem malku, bet vācieši ņem paši, pat neprasa. Arī pret sargiem izturēšanās dažāda. Turības ierēdnis Rīgā Vējiņš kaut gan apsolījis Pāvulānam zāģus, pakavu naglas nav devis bez oficiāla raksta, kaut gan ģenerālis bija lūgumu uzrakstījis. Nevarēšot norēķināties ar Žani Spuru. Cēres pagasta Sumbriņu māju saimnieks paskaidrojis, ka viņš krāj un sargā savu mantu kamēr ir pats noteicējs un to nevienam nedos, bet ja viņa vairs nebūs, tad lai to ņem krievs vai vācietis. Arī princīpi!

Bēgļu evakuācija un vispār evakuācijas jautājums sakarā ar notikumiem frontē ir palicis līdzšinējā stāvoklī, kaut gan Rīgā vēl vakar dažos iecirkņos notikušas cilvēku medības. Mobilizēti darbam “Kurzemes dzelzceļa” būvei 1900-05.gadā dzimušie. Arī ģimenes varēšot braukt. Smaga un pelnīta neuzticība pārņēmusi latviešu tautu. Latvieši vāciešus novērtē vienādi ar boļševikiem, pat tie, kas agrāk vāciešus slavēja. Runā, ka Rīgā un vispār Latvijā, iesūtīta speciāla žandarmu grupa ap 8000 vīru, kas iesaukta par Bērtuļa žandarmeriju, kas uzņemoties uz sevi pēdējo cilvēku iznīcināšanas darbu, apmēram tā, kā tas bijis Krievijā. Sagaida, ka arī tos sadalīs pa pagastiem, ja vien frontes stāvoklis to pieļaus. Nāve tā vai tā. Atliek izmisuma cīņa. Stāsta, ka Dankers atteicies no sava posteņa. Latvijā viņš vairs neesot.

11.

Esam ielenkuma draudos. Vācu armijā vērojamas apmulsuma pazīmes. Vairākām kolonām kustība apturēta. Citas maina virzienu. Par asākām represijām, izņemot lopu - visu - atņemšanu, nedzird. Tomēr tos pašus atņemtos lopus dzinēji izdāvina katram, kas lūdz pa govij. Stāsta ka 3000 liels lopu bars iedzīts pļavā un atstāts, dzinēji aizbraukuši.

Ir tomēr atsevišķi, un tādi rodas katru dienu, kas grib cīnīties, kaut arī nav nekādas izredzes uz uzvaru. Viņi paši grib paturēt cilvēcīgās tiesības cīnīties un mirt kā brīviem latviešiem. Tādi piesakās no vietējiem un arī no bēgļiem. Mūsu leģionāri, liels procents, izklīduši pa mežiem un mājām. Kāds gadījums Paplakā:

vācu vienības naktī pazūd, lai tiktu cauri spraugai gar Klaipēdu, un latviešus pamet, lai gan līdz šim bija tos apsargājuši, lai nebēgtu. Sajukums! Leitnants N. atstāsta kāda latviešu virsnieka piedzīvojumus. Viņš saķerts Rīgā un dzīts uz kuģi, laimējies izbēgt iejaucoties pūlī. Virsnieks stāstījis, ka žandarmi saplēsuši dokumentus ko aizturētie uzrādījuši, pēc tam bez “dokumentiem” dzīti prom. Vietraudži atgriežas atpakaļ nometnē. Paredzama pārcelšanās uz citu vietu. Pamazām pārceļ apgādes bazi. Sarga N. ļaudis nošāvuši dienesta suni, kas viņiem uzbrucis. Īpašnieks bijis piedzēries. Anekdotiska epizode ar kareivjiem, kas grib padoties latviešu gūstā. Solījuma diena.

12.

Vācu karavīri, kas apmetušies mūsu tuvumā, lamājušies par to, ka pavēlēts atņemt viņu rādioaparātus un spuldzes, lai nevarētu klausīties ziņas.

Kapteinis G. stāstīja, ka Gauru pagasta iedzīvotāji, lielākā vairumā krievi, kas bijuši boļševiku samobilizēti, jau paspējuši ap 60 gabalu nokļūt vācu gūstā. Tie ir ievainoti un atradušies Smiltenes slimnīcā. Boļševiki viņus ielikuši soda rotā. Tie nedrīkstējuši iet uzbrukumā ar pārskrējieniem, bet bijis jāiet stāvus, un katru, kas mēģinājis gulties, šāvuši. Gauru pagasta iedzīvotāji aizdzīti uz Krieviju darbos. Esot bijušas arī plašas masu slepkavības. Boļševiki spiežas uz Liepāju no dienvidiem.

Ielenkums pastiprinājas, līdz ar to ielenkuma sajūta. Trūkst ziņu par citiem mūsu ļaudīm. Pārcelšanās sagatavošanas kārtībā.

13.

Latvijas melnā diena. No paša rīta diena sākas nelaimīgi, ltn. Morus pavisam nepieņemamā formā atsacījās no sarga pienākumiem. Šinī laikā, kad tas pavisam nav domājams, viņš lūdza trīs dienas atvaļinājuma ģimenes lietu kārtošanai. Kad ģenerālis to nedeva, tad paziņoja, ka viņš aiziet. Ltn. Morus jutās aizskarts par to, ka ģenerālis viņam atbildējis paceltā balsī. Arī ar kapt. Upelnieku saruna pieņēma crescendo toni un rezultātā ltn. Morus aiziešana no grupas. Lai ka būtu, ltn. Morus to nevajadzēja darīt. Aiziešana kvalificējama par dezertēšanu, kā to pats ltn. Morus apzīmēja un kapt. Upelnieks atbildēja: “Tas jūs arī esat!” Samierināšana nebija iespējama, kaut gan Morus no paša sākuma ir mūsu grupā. Žēl.

Arī Granta ģimene galīgi izšķīrusies par aizbraukšanu. Šeit ar patiesu cieņu jāatcerās Rubeni, it īpaši pirmās dienas. Laimīgi! Vakarā starp pl. 20.30 un 21.00 boļševiku radio izkliedza pasaulei Rīgas krišanu. Atkal jauna smaga posta iestāšanās mūsu dzimtenes sirdī. Lai Dievs žēlīgs Latvijai un latviešu tautai!

14.

Diena paiet Rīgas krišanas smagā jūtoņā, tomēr dzīve rit šeit tālāk. Vācu daļas piekopj to pašu darbību kā Vidzemē. Talsu kooperatīva mantas vienkārši atņemtas. Tas pats tuvākās dienās sagaidāms citās tirgotavās. Mūsu daļa ar P. un L. gādību dabū vienu otru derīgu mantu un pārtiku. Kāds evakuēta apriņķa priekšnieks N. pārdevis savu patšauteni par 5 pudelēm kandžas.

Novērojumi liecina, ka daudzas vācu mašīnas brauc ar Latvijas karodziņu, laikam drošības dēļ.

Pārcelšanās turpinās. Izplatītas baumas, ka identificēts arch. T.Grīnberga līķis starp daudziem citiem izskalotiem līķiem Liepājas jūrmalā. Vācu iestādes evakuējušas pret viņu gribu arī augstākus pareizticīgo un katoļu garīdzniekus.

Pienāk ziņas par Rīgas izpostīšanu. Saspridzinātas daudzas sabiedriskas ēkas.

Ieradās ltn. S., lai uzturētu kontaktu un dotu mums zināmu palīdzību.

15.

Saimniecības rotas komandieris Jansons atstāstīja gadījumu, ka dzīvoklī, kur viņš apmeties, agrā rītā piebraucis kāds vācu kaŗavīrs ar motorcikletu, domājams no garāmbraucēju tanku daļas, izvilcis revolveri un draudot ar nošaušanu pieprasījis sievietēm, kas bijušas divas, gulties un atļauties, ja nē, tad nošaušot. J. atvēris durvis un sācis lamāties. Uzbrucējs aizgājis tikai tad, kad pamanījis uz Jansona galda revolveri. Tādu faktu ir daudz, bet konstatēti viņi netiek. Apstiprinās ziņa par plašām saspridzināšanām Rīgā. Saspridzināti tilti, fabrikas, noliktavas un kultūras celtnes.

Jāatzīmē, ka Vandzenes un Valdemārpils kooperācijas darbinieki izrāda grupai pretimnākšanu. Arī citi darbinieki. Dundagas pils saspridzināta un arī labākās noliktavas nodedzinātas jau pirmajā uzbrukumā Jelgavai un Tukumam. Vācu kaŗaspēks vienkārši paņem no iedzīvotājiem to ko vēlās. Kādā nabadzīgā mazmājā atņemta vienīgā govs. To izdarījuši divi vācieši un divi krievi - Dundagā pie Otēm.

16.

Kāds dāņu šoferis, kas kalpo vācu daļā, stāstīja, ka viņš braucis cauri Rīgai 12.oktobrī un redzējis visai plašu saspridzināšanu. Cilvēki bēguši izmisumā no spridzinātām un citām ēkām, vācu žandarmi šāvuši uz tiem ar mašīnpistolēm. To apstiprina arī citas ziņas. Tukuma apriņķa priekšnieks noturējis savējiem pavisam nesakarīgu runu: lai nododot ieročus un bēgot uz Ventspili vai Liepāju, lai glābtos. Kad ļaudis protestējuši pret ieroču nodošanu, tad teicis, lai iemetot ezerā.

Pienāk ziņas no dziļākas aizmugures uz dienvidiem no Jelgavas. Krievu kaŗa vienības šaujot bez kāda mērķa. Frontes līnijā esot vairāk civīliedzīvotāju kā aizmugurē, aizmugure tukša. Privātos redzot maz, tie deportēti. Par saimniekiem vairākās mājās esot čekisti. Dažās mājās atstātas sievietes. Aculiecinieks redzējis kādu sievieti, kas bijusi izģērbta kaila, ar izplestām rokām un sašķiebtu kaklu, un šausmās un sāpēs kliegusi tā, ka klausītājam šermuļi gājuši caur kauliem.

Šeit jāatzīmē, ka Līdumnieka un citu grāmatu izdevējs Elmārs S. no latviešu patriota viedokļa ir pavisam neciešams tips, vāciešu rīcību, Rīgas izpostīšanu un iedzīvotāju terrorizēšanu viņš uzskata par dabisku, ierāvēja tips!

17.

Šodien pienāca kapt. M. oficiāls ziņojums par kareivja Artura Medņa, dz. 10.3.20. Kacēnu pagastā krišanu cīņā ar krievu bandītiem. Kāda mūsu sargu grupa nejauši uzdūrusies kādai krievu partizāņu grupai, kas Krastiņu mājās, tieši ziemeļos no Spāres ezera laupījuši. Izcēlusies apšaudīšanās. Mednis drošsirdīgi cīnījies, bet kritis no lodes, kas nākusi no otras krievu grupas, kas bijusi noslēpusies mežā. Krastiņu mājās bijuši četri bandīti, cik mežā nav zināms.

Šodien kritusi Rīgas jūrmala. Baumas par dažādām konferencēm starp krieviem un angļiem-amerikāņiem.

18.

Gara stāvoklis visai nospiests. Atsevišķas personas pārdzīvo dziļus dvēseles satricinājumus. Izpaužās skepse par mūsu iespējamībām. Ģimenes cilvēki norūpējušies par saviem ģimenes locekļiem. Grupa rosīgi strādā, lai iekārtotos jaunajās mītnēs. Vācu varasvīru runas radiofonā apstiprina domas, ka kaŗa darbība norit uz dzīvību un nāvi, un ka kaŗš tomēr var ieilgt, neraugoties uz pareģojumiem par gaidāmo izšķiršanos.

Grupu apsēduši bēgļi, kas lūdz padomu, un vīrieši, kas lūdz uzdevumu un grib cīnīties. Dienā nāk un iet vairāki desmiti cilvēku, gan sievietes, gan vīrieši, un cer uz labu drošinātāja vārdu, kas novērstu bezcerības sajūtu. Ak Dievs, kaut mums būtu šis vārds un ļaudis cīnītos par saviem svētumiem.

19.

Šodien ieradās robežsargi un ziņoja, ka visi latv. robežsargi ap 4000 - atlaisti. Visiem izdotas zīmes, ka viņi atvaļināti no dienesta, un ka viņiem jāpieteicas policijas iecirknī. Tas pavairo mūsu skaitu.

Vakarā notika apspriede ar plašām un dzīvām pārrunām. Nolēmām pastiprināt sakarus un sazināšanos.

20.

Ziņo, ka Liepājas baznīcā noticis dvēseles aizlūgums par dziedoni A.Kaktiņu un divi mācītājiem, kas ar evakuējamo kuģi noslīkuši. Viens no mācītājiem bijis Stange. Nepārbaudītas baumas. Arī valodas par noslīkušo arķibīskapu nav dabūjušas apstiprinājumu.

Mūsu kareivis M., kas automašīnā vedis savas un sabiedriskas mantas, pavisam cūcīgi apzagts. To izdarījis šoferis Ezeriņš.

21.

Šodien atkal baumas par starptautiskām konferencēm. Nav izredzes, ka Latvijai tās kaut ko dos. Bezcerīgais noskaņojums pastiprinājies. Iznāca gandrīz spēcīgāka sadursme ar vācu kaŗavīru grupu, kas mūsu apsargu gribējuši atbīdīt no apsargājamām durvīm, lai ar varu paņemtu sienu. Tikai piedraudot ar ieroču lietošanu, izdevās nodibināt kārtību.

22.

Sakarnieki atgriežās. Bija plašākas pārrunas. Cīnīsimies!

23. un 24.

Informācija par Kuldīgas un Aizputes apriņķiem. Aizsargu organizācija likvidācijas stāvoklī. Paziņots, ka jānodod ieroči. Rudbažos jānodod visi zirgi un govis. No Aizputes aizbraukuši daudzi pilsētnieki. Darbā redz tikai retu privātiedzīvotāju. No Kuldīgas aizbraukusi visa inteliģence. 23.okt. aizbraucis pēdējais ārsts. Evakuācija Liepājā norit ar traucējumiem. Bumbu terrors. Ļaudis Liepājā gan nonākuši, izmocījušies un brauc atpakaļ. Bijusi panika. Ļoti liela stingrība ar bencīnu. Aptur un apķīlā mašīnas. Apstiprinās ziņas par Aizsargu organizācijas izformēšanu. Nometnē ierodas Kārtības dep. dir. v.i. Ozoliņš, kas brauc garām mūsu nometnei pie atlikušajiem apriņķu priekšniekiem. Informē par stāvokli. Ģenerālim bija ar viņu saruna. Pašpārvaldes nav, departamentu arī nē. Kas tad ir Ozoliņš pats, ja departamenta nav!

25.

Kāds interesants fakts: skolotājs Bucēns, kravājoties prom, nejauši izmeta saini, kuŗā bija saglabāti komūnistu laika sarkanā papīra karodziņi, lai varētu lielīties ar “nopelniem”. Viņš pārcelts no T.

26.

Leitn. D. bijusi saruna ar savu labu paziņu virsnieku Jumi, kas ir nacionāls cilvēks. Tas viņam strupi pateicis: es braucu uz Vāciju, negribu izdarīt pašnāvību. Atbilde vismaz godīga, bet vai pareiza?! Par postu mēs uzņēmām savā pārziņā jēlspirta noliktavu, to gan atkal no mums pārņēma vācieši, bet tomēr vairāk simtu litru palika mums. Kapt. vairāk desmit litrus izlēja un sadedzināja. Pārvākšanās uz citu apgabalu rit pilnā gaitā.

27.

Raksturīgs kāda seržanta N. stāsts ko varētu stāstīt tūkstošiem leģionāru. Latviešu pulkus sagrāvusi atkāpšanās no Opočkas. Nebijis vadības. Dota, piemēram, pavēle - noturēties līdz plkst. 7.00, bet pēc tam nav sekojusi cita. Arvien radies sajukums, no kā latviešu daļas cietušas. Neviens par ielenktām daļām nav interesējies un ar to sākusies latviešu daļu traģēdija un kareivju psīchiska neapmierinātība un vilšanās sajūta. Kad kaŗavīri pēc smagām cīņām nonākuši Dzelzavā, tad divīzijas sastāvs savilkts divi bataljonos, kas tūlīt iesaistīti cīņās. Atbraucis ģen. Bangerskis un meklējis, kur palikuši kaŗavīri, bet no tiem neviens nav atgriezies divīzijā. Šie divi bataljoni tikuši tūlīt atkal ielikti ierakumos, mazās bedrītēs, kur noritējusi visa dzīve, pat atejas vietas nav varējuši ierīkot. Visu laiku bijuši zem uguns. Cilvēki novārguši miesīgi un garīgi. Kad Wehrmacht'a vīri atkāpušies, tad viņus dzinuši caurumus aizlāpīt - un tā kas atkārtojies bieži. Grūduši tur, kur bijusi vistrakākā vieta. Puiši vēl cīnījušies kamēr nācis rīkojums atkāpties līdz Rīgai. Pie Rīgas divīzijas komandierim bijusi nojauta, ka daudzi izklīdīs pa Rīgu, tāpēc pēc pavēles paziņojis, ka piešķirs atvaļinājumu. Solījuši, ka Rīgu un Kurzemi turēs, varēšot apmeklēt tuviniekus. Džūkstē ieradušies 11.okt., bet 13.okt. kritusi Rīga. Tanī pat laikā divīzijā atgriezušies vairāki kaŗavīri, kas izsprukuši no žandarmu nagiem Rīgā, pat ar saplēstām drēbēm. Neievērojot pareizus un likumīgus dokumentus, kaŗavīri ķerti un sūtīti uz Vāciju. Tas tā satricinājis kaŗavīrus, ka Rīgai garām ejot pazuduši no katras rotas ap 20 kaŗavīru. 25% starp tiem bijuši virsnieki, pat rotu komandieri. Par tiem vēlāk nekādu ziņu nav bijis. Džūkstes rajonā divīzija sākusi irt, arī virsnieki un vadība to jutusi, bet līdzēt neko nav varējuši. Cirkulējušas baumas, ka latviešus gar frontes malu ar kauju darbību virzīs uz Vāciju. Virtuves produktus kaŗavīri apgādājuši paši. Attiecības ar vācu kaŗavīriem bijušas saspīlētas to priekšrocību dēļ, kas parādīta vācu kaŗavīriem, bet ar žandarmeriju pat naidīgas. Iznākušas sadursmes ar žandarmiem, kad tiem bijis uzdots izsekot latviešu daļām. Bijusi pavēle nošaut katru, kas iet prom no vienības. Radusies atziņa par cīņas veltīgumu, par neiespējamu sadarbību un pamazām sirdī iegūlies naids. To pārdzīvojuši daudzi kārtīgi kaŗavīri un kļuvuši par dezertieriem. Tas ir tūkstošu stāsts.

28.

Slavenais pulkvedis Lobe par mums kureliešiem izteicies visai negatīvi, apzīmēdams mūsu darbu un centienus par niekošanos. Un pats! Bet pats viņš taču sludināja cīņu par Latviju!? Vai arī tā bija niekošanās?! - šodien 28!

29.

Traģēdija turpinās. Plūst atkal bēgļu kolonas, kas piespiedu kārtā izdzītas no Tukuma apkārtnes. Pie mums patvērumu pa nakti meklēja Milzkalnes zvejnieki. Nosaluši, novārguši, slimi, trūcīgi apģērbti. Pa etapiem sūtīti ar šķūtniekiem, kas viņus kādu gabalu paved un atstāj kaut kur ceļmalā. Kur viņus sūta, neviens to nezina. Ģenerālis pārcēlās uz jaunu vietu.

30.

Pagastā izziņo zirgu apskati uz 1.nov. Sagaida, ka arī bēgļiem atņems pēdējo zirgu. Ir bijuši gadījumi, kur žandarmi “oficiāli” atņem bēgļu ģimenēm zirgus un govis.

31.

Daļa jau pārcēlusies uz Stikliem, atstājot paliekas vecā vietā. 28.okt. pagāja trīs mēneši kopš grupa dibināta. Mūsu tautā daudzkas pārdzīvots šai vasarā un rudenī. Daudz, pārāk daudz melnu dienu. Mēs iesākām ar braucienu un formēšanos Skrīveros, lai būtu cīņā klāt mūsu tautas liktenīgajās dienās. Boļševiki bija ieņēmuši Jelgavu. Pēc ziņām viņi bija jau pie Olaines. Pēc baumām - bija jau panākta vienošanās starp abu naidīgo armiju pavēlniekiem par Rīgas atstāšanu boļševikiem. Vācu kaŗa spēka daļas maršēja un brauca ziemeļu virzienā uz Pērnavu. Rīgā pēcpusdienā jau varēja just paniku - ļaudis bēga - un dīvainā kārtā daudzi no tiem, kam bija pēdējiem jābūt postenī - tie pirmie nāves bailēs Rīgu pameta. Ziņa par Jelgavas krišanu ģenerāldirekcijās saņemta 6.30 no rīta. No plkst. 7.30-8.00 bija īsa sēde. Pēc plkst. 8.00 daži ģenerāldirektori bija jau no Rīgas aizbēguši. Iestāžu darbiniekiem bija atļauts neierasties darbā un izņemt savus dokumentus. Pusdienas laikā grupas darbiniekiem bija pavēlēts būt pie telefona vai pašiem gūt informāciju un būt gataviem izbraukt uz fronti. Automašīnu trūkuma dēļ izbraukšana notika plkst. 18.30. Tanī pašā vakarā Robežos vācām kopā cīnītājus. Tad devām uzaicinājumu, lai formētu bataljonu. Bija pamats cerēt, ka liktenīgajās dienās vācu polītika grozīsies, un latvieši brīvprātīgi varēs formēt savu armiju, kuŗā mēs cīnīsimies par saviem ideāliem, kas saskaņojami ar europeisku domāšanu. Diemžēl šis par nav bijis pieņemams vācu polītikai. Šoruden, kādā sarunā ar ģenerāldirektoriem, kāds augstāks vācietis (Bome?) teicis: Jūs, kungi, esat pietiekami inteliģenti, lai līdz šim būtu izpratuši, ka Vācija nedos jums to, ko jūs gribat, jūsu valstisko neatkarību. Tā runāja vācieši, kad jau Rīga bija briesmās, to saka un dara viņi arī tagad, kad palikusi tikai Kurzemes ielenktā daļa. Notikumi līdz šim virzījušies pret mums. Gaidot starptautisko notikumu atrisinājumu mums jābūt gataviem cīņā mirt par Latviju. Tikai pacietību un izturību! Trīs mēneši - Robeži, Strazde, Stikli! Izturēt!

Novembris

1.

Vakar pievakarē notika sekošais: - No X. mājām atnācis ziņnesis, kas plkv. ltn. Graudiņam, kas bija ģenerāļa vietā par vecāko, ziņojis, ka X. mājās esot kāda vācu rota, kuŗai piedots tanks, un ka vācu kareivji esot runājuši, ka viņu uzdevums esot atbruņot Stiklu aizsargus. Tas izsauca zināmu nemieru. Apstākli apstiprināja arī tas, ka vieglā mašīnā iebrauca pāris virsnieki vācu formās, kas izrādījās par tādiem, kas brīvi runā latviski. Viens nosauca sevi par Jankavu, otrs par Erastu. Jādomā, ka tie ir repatriējušies pērkoņkrustieši. Pēc sarunām ar plkv. ltn. Graudiņu noskaidrojās, ka šie “kungi” ieradušies paša ģen. Jekelna (Jeckeln) uzdevumā, lai ceturtdien plkst. 14.00 uzaicinātu ģen. Kureli un kapt. Upelnieku uz sarunām pie sevis. Vēlāk noskaidrojās, ka šī saruna tika atkārtota arī ģen. Kurelim, ko abi minētie bija sastapuši ceļā.

Informācija, ko abi “kungi” devuši, īsumā šāda: Vispirms paziņojums, ka viņi sūtīti no paša ģen. Jekelna (Jeckeln), kas vēlas personīgi sarunāties ar grupas komandieri par dažādiem jautājumiem un uzdevumiem, un ka arī štāba priekšniekam, kapt. Upelniekam, jābūt klāt. Sarunas tēmati varētu būt par latviešu ciešāku iesaistīšanu cīņā frontē un boļševiku aizmugurē, tad dezertieru jautājums, kā to novērst. Jāpiezīmē, ka kapt. Upelnieks par to bija dabūjis informāciju arī pa citu ceļu, ka viņu uz Talsiem aicināšot apspriesties par dezertieru jautājumu. Sakarā ar šīm svarīgām apspriedēm esot sagaidāmi solījumi vai paziņojumi par Latvijas valsts neatkarības paziņošanu un kādi paskaidrojumi šai virzienā. Šķiroties “kungi” iedevuši kādu lapiņu-proklamāciju, kas jānovērtē kā parastais divkosīgais propagandas triks. Esot vajadzīgs sarunās ar vāciešiem prasīt Latvijas neatkarību, ko viņi tagad došot. Bez tam “kungi” izteikuši savus uzskatus, ka partizāņu darbību vajagot saskaņot un vadīt no viena centra, un ka it kā viņi būšot tie vadītāji, un savukārt būšot pakļauti kādam citam, kas iebraukšot no Berlīnes. Iespaids no šīm sarunām bija tāds - ceturtdien sagaidāms kāds izšķīrējs solis.

Jāatzīst, ka šis uzaicinājums mūs satrauca: vispirms ziņa par atbruņošanu, kā tas noticis ar citām sargu grupām, un tad “pagodinājums” ar uzaicinājumu uz svarīgu apspriedi. Sakarā ar vakardienas “uzaicinājumu” notika savstarpējas pārrunas starp štāba vīriem, kas turpināja apspriedi, kad 1.nov. pēcpusdienā ieradās kapt. K.Upelnieks no Strazdes. Secinājumi vairāk pesimistiski kā optimistiski:

viens no diviem - vai nu mūs grib izformēt resp. evakuēt, vai arī izspiest no mums ko negodīgu. Pazīme droša: ja no mums latviešiem prasa kādus upurus, tad palaiž baumu par Latvijas neatkarību. Uz šīs makšķeres mēs esam daudzreiz uzķērušies. Ģenerālis un kapteinis nolēma braukt, lai notiktu, kas notikdams. Viņiem līdzi par sakarnieku brauc ltn. Stūre. Mūsu štāba apspriežu lēmumu drošības dēļ fiksējam jau tagad rakstiskā veidā, kas atkārtots arī šeit.

Dezertieru jautājums.

Jāatšķir sekas no cēloņiem. Sekas nav ārstējamas pirms nav novērsti cēloņi, kas tos izsauc. Cēloņi ir šādi:

1 .Pozitīvu mērķu trūkums. Nav nekāds noslēpums, ka katrs īsts latvietis ilgojās pēc valstiskas pašnoteikšanās, ko ir vairākkārt deklarējušas arī bijušās pašpārvaldes iestādes un amatpersonas. Katram kaŗavīram ir jāzina par ko viņš cīnās. Latviešu leģionāri zina pret ko viņiem jācīnās, bet ne ar vienu oficiālu dekrētu vācu valsts vara nav publicējusi mērķus, par ko latviešu leģionāriem būtu jācīnās.

Visraksturīgākais piemērs šai ziņā ir Lielvācijas armija, ko apgaro augsts mērķis - cīņa par Lielvāciju. Vācu tautas mērķi un Eiropas mazo nāciju mērķi pēc vispārējas uztveres nav pretrunā viens ar otru, ciktāl vācu valsts vara tiešām atsvabina Eiropas tautas no boļševikiem.

2. Leģionāru morāli visai negatīvi ietekmē nepareizības ar kādām izvesta tā dēvētā “mobilizācija” (U.K. kartēs) strādnieku mobilizēšana, saimnieku atbrīvošana.

3. Tāpat visai ļauni leģionāru morāli ietekmē pastiprinātas alkahola devas, ko varēja dabūt katrs, kam vien bija kāre pēc alkahola. Latviešu kareivis nav paradis sistemātiski lietot alkaholu, un tāpēc vācu armijas devas, ko tas patērēja vienā paņēmienā, papildinot ar blakus iegūto, bija stipri par lielu. Saindēšanās ar alkaholu, kas bija visiem redzama, izsauca daudzas nevēlamas parādības, disciplīnas pārkāpumus, kas savukārt veicināja dezertēšanu.

4. Smagie kauju apstākļi, kas norisinājās atkāpšanās kauju laikā pie Opočkas un citur, veicināja latviešu divīziju dezorganizēšanos neatkarīgi no latviešu ierindas virsnieku un citu kaŗavīru labas gribas. Latviešu leģionam zuda ticība vadībai.

5. Visautoritātivākie solījumi par Latvijas un citu Baltijas valstu aizstāvēšanu diemžēl nav varēti tikt izpildīti. Atkāpšanās no Latvijas telpas, kur kaŗavīru mājas un īpašumi tika iznīcināti vai atstāti ienaidniekam tā dēvēto kaŗa mērķu dēļ, radīja smagus pārdzīvojumus kaŗavīros, to vēl vairāk pastiprināja apstāklis, ka daudzi kaŗavīri bija spiesti pamest savas ģimenes ienaidnieka varā. Nav nekāds brīnums, ka daudzi kļuva par dezertieriem, lai nokļūtu pie postā pamestām ģimenēm un mēģinātu tās pēdējā mirklī evakuēt. Pati evakuācija noritēja bez mērķa un plāna, par ko ir visai daudz ļoti bēdīgu faktu un atziņu.

6. To kaŗavīru ģimenes, kas bija uzsākušas bēgļu gaitas uz Kurzemi, bija pakļautas daudzām grūtībām. Ne par latviešu bēgļu sievietēm, ne bērniem, nebija pietiekamas gādības, ko labi zināja kaŗavīri, kas atradās latviešu vienībās.

7. Tieši šinīs posta dienās, kad latviešu pašiniciatīvei un sabiedriskās organizācijas darbam vajadzēja izpausties visai aktīvi, latviešu pašpārvalde, Tautas palīdzība un citas organizācijas tika likvidētas.

8. Šeit jāatzīmē arī tas, ka tieši drausmīgu iespaidu uz latviešiem atstāja ziņa par cilvēku ķeršanu Rīgas ielās, ieskaitot leģionārus un citus kaŗavīrus, kam dokumenti bija kārtībā, un piespiedu aizvešana ar kuģiem. Latviešu tauta nevar izturēt tādu necienīgu izturēšanos un protestē pret to, un tāpēc, neviens lai nebrīnās par to, ka latviešu kaŗaspēka daļas sāk irt.

9. Ar to, ka tiltus, dzelzceļus, noliktavas un citus kaŗam svarīgus objektus atkāpjoties izposta, gribot negribot ir katram jāsamierinās, bet latviešu tauta nevar samierināties arto, ka skolu nami, mākslas iestādes un citi, latviešiem mīļi un dārgi kultūras pieminekļi tiek uzsperti gaisā.

10. Pašā pēdējā laikā pienāk ziņas, ka nabaga bēgļiem pilnīgi oficiāli atņem pēdējo govi un zirgu. Kā lai cīnās latviešu kaŗavīrs, zinādams, ka viņa piederīgie ir nonākuši tādā postā?!

Tie ir daži paši smagākie piemēri, bet nav visi, kas rāda, ka ir radusies uzticības krīze, ko pārvarēt ar kādu vienkāršu rīkojumu vai pavēli nevar. Lai latviešu kaŗavīrs kļūtu kaujas spējīgs, viņa liktenis ir jānodod pašu latviešu rokās. Jāpiepilda latviešu kaŗavīra un visas tautas ilgas pēc valstiskas pašnolemšanās kaut vai pašā pēdējā mirklī. Latviešu kaŗavīru cīņā iesaistīt var tikai mobilizācija, ko uz valsts tiesību pamata izsludina pati valsts. Tāpēc mēs lūdzam Vācijas valdības gādību, lai tā ar attiecīgu tiesisku aktu deklarētu, ka Vācija atzīst un ir gatava faktiski atzīt Latvijas valsts neatkarību.

1. Latvijas valsts faktiskās neatkarības atjaunošana ir nepieciešamais noteikums - conditio sine qua non - Latvijas bruņoto spēku sekmīgai mobilizācijai un noorganizēšanai cīņai pret boļševismu.

2. Latvijas valsts faktiskās neatkarības atjaunošanas un atzīšanas akts publicējams nekavējoties, norādot, ka Valsts Prezidenta funkciju izpildīšana un valdības sastādīšana notiks Latvijas republikas satversmē paredzētā kārtībā.

3. Nekavējoties publicējams uzsaukums latviešu tautai - visiem spēkiem sekmēt nacionālās armijas noorganizēšanu un apgādi, bet visiem ieročus nest spējīgiem vīriešiem - aicinājums stāties Latvijas armijas rindās līdz ko Valsts Prezidenta ieceltais armijas virspavēlnieks aicinās tos stāties armijas rindās par Latvijas atbrīvošanu.

4. Jāaicina pagastu valdes, patērētāju biedrības un citas atlikušās organizācijas veikt priekšdarbus armijas apgādes noorganizēšanai.

2.

Ģenerālis ar kapteini Upelnieku aizbrauca uz Jekelna štābu. Kapteinis Upelnieks vēlāk ziņoja: “Plkst. 7.00 izbraucām no nometnes. Šofera kļūdas dēļ iegriezāmies nepareizā ceļā un aizbraucām uz Dundagu ar ko apmetām kādus 17 km līkumu. Pusceļā no Dundagas uz Talsiem sabojājās auto, un mēs būtu palikuši ceļā, ja nesastaptu vieglo auto, kas iepriekšējā dienā aizveda uz slimnīcu mūsu ievainotos. Ar pēdējā palīdzību nokļuvām Talsos plkst. 9.00 un aizgājām pie apriņķa policijas priekšnieka Friča Neimaņa, kuŗu informējām par Jekelna uzaicinājumu, par baumām, kas dzirdamas sakarā ar to, kā arī par mūsu ieskatiem šinīs jautājumos. Pēc tam, apm. plkst. 9.50 devāmies uz norunāto satikšanās vietu ar ltn. Jankavu un citiem uz vācu ortskomendantūru. Tur pie durvīm uz ielas sastapām vltn. Voldemāru Silarāju, (Jēkabpils cietuma priekšnieku), agrāk tas bija uzdevies par Erastu un ltn. Tālivaldi Kārkliņu, kas mums pateica, ka apspriedēm telpas sarīkotas Talsu apriņķa vecākā kancelejā. Aizgājām turp un tur sastapām arī ltn. Borisu Jankavu. Guvām iespaidu, ka apriņķa vecākā kancelejā kaut ko par mums un mūsu sarunām zina. Sarunas notika atsevišķā kabinetā ar logiem uz Talsu ezera pusi. Ievadā ltn. Jankavs teica, ka līdz šim partizāņu organizācijas darbus veikušas vai 10 parallēlas organizācijas, kas uz šo lietu atstājis tikai sliktu iespaidu. Tagad būšot citādi. Esot nodibināts Latvijas partizāņu štābs un lika saprast, ka viņu personās šis štābs arī izteicas. Augstākais vadītājs būšot kāds vācu majors, vārdā Pechovs, kas patlaban atrodoties Vācijā, bet drīzumā ieradīšoties Latvijā. Vai mēs esot ar mieru sadarboties. Uz to ģenerāļa kungs atbildēja, ka sadarbība katrā gadījumā vēlama, pat nepieciešama, jo mūsu darbs necieš improvizāciju. Tad ltn. Jankavs jautāja ģenerālim vai esot “informēts”. Kādā nozīmē šī “informācija” resp. jautājums domāts, ltn. Jankavs nepateica. Es atteicu, ka tikai vēl vakar vakarā ierados no Strazdes nometnē un neko nezinu par notikušo. Tad ltn. Jankavs sāka stāstīt, ka viņi (laikam klātesošie 3) esot ļoti daudz darījuši Latvijas labā, bet ilgu laiku nemaz neesot tikuši uzklausīti. Tikai apm. pirms mēneša stāvoklis esot grozījies un viņi uzklausīti. Vācija savu viedokli Latvijas lietā esot grozījusi. Nevien ministrs Ribentrops, ber ari Rozenbergs esot piekritis Latvijas atzīšanai par patstāvīgu valsti. Tikai pašreiz ārpolītiskie apstākļi to neļaujot publicēt, jo tas varētu tikt uzskatīts par Vācijas valsts vājuma pazīmi. Uz to es atbildēju, ka līdzīgas baumas nav nekas jauns, tāpat arī izvirzītais arguments. Jau agrāk katrai izvestai mobilizācijai iepriekš sekoja baumas par Latvijas atzīšanu un tam līdzīgi, kad mobilizācija bija izdarīta, apklusa. Ja teiktais tiešām būtu patiesība, tad tas nekavējoties būtu darāms zināms visplašākai sabiedrībai. Tas izsauktu ārkārtīgu sajūsmu un entuziasmu, dotu iespēju samobilizēt un saformēt no Kurzemē saplūdušajiem bēgļiem apm. 50.000 vīru lielu armiju, kas varētu, ja ne visu Kurzemes fronti turēt, tad to pilnīgi nodrošināt un, vajadzības gadījumā, noturēt īsāku frontes līniju, veidojot zināmu tilta gala pozīciju. Uz to visi trīs kungi lielā satrūkumā sāka pārmest, ka mēs gribot latviešu tautu iznīcināt. Tad jau labāk esot visus šos cilvēkus tūlīt uz vietas apšaut, jo cits tiem tikpat nekas neatlikšot kā mirt. Prasība, atzīt Latviju tūlīt, esot nerealizējama un tikai sabojāšot visu viņu ievadīto darbu. Atbildēju, ka partizāņu cīņas ir daudz asiņainākas par frontes cīņām, prasa daudz vairāk upuŗu. Teicu, ka partizāņu cīņām ir liela nozīme karotāju armiju aizmugurē, bet ne tad, kad armija karošanu izbeigusi frontē un var vērsties ar visiem spēkiem pret partizāņiem. Attiecībā uz solījumiem teicu, ka to laiks pagājis, un ka tagad var būt runa tikai par darbiem, tikai par konkrētu publisku aktu, par Latvijas valsts atzīšanu. Šī atzīšana nekādā gadījumā nedrīkst būt “teātŗa” spēle ar “leļļu” valdību priekšgalā, bet ka, pēc manām un ģenerāļa kunga domām, tai jāatbilst Latvijas Republikas Satversmes noteikumiem par valsts prezidenta funkciju izpildīšanu un valdības sastādīšanu. Pretējā gadījumā katrs, kam nav slinkums, iedomāsies, ka viņš tiesīgs un spējīgs sastādīt valdību, būt par ministru u.t.t. Iepazīstināju, dodot izlasīt, ar mūsu atzinumiem dezertieŗu un valdības sastādīšanas jautājumā uzmesto projektu - domām. Tālāk tika apmainītas domas šinī virzienā un jautājumā, bet tas neko vairāk nenoskaidroja un nedeva. Tad sarunu vedēji noteica, ka nu no Latvijas nekas neiznākšot un ko nu mēs domājot tālāk darīt? Teicām, ka darīsim to pašu ko līdz šim, ka vedīsim cīņu ar boļševikiem, kur kā vien varēsim, bet ka tam nebūs ne to panākumu, ne izredžu, kas būtu mūsu priekšā liktajā gadījumā. Uzrādīju proklamāciju “Latvieši” un jautāju, vai tā viņu izdota. Atbildēja izvairīgi - esot gan lasījuši cauri, bet izdomājusi un sastādījusi esot propagandas nodaļa, iebildumus necēluši. Tūlīt pēc tam ltn. Jankavs no apspriedes aizgāja, aizbildinoties, ka viņam jāpiedalās kādā citā sēdē, ko bez maz viņš būtu piemirsis. Mums gan palika iespaids, ka viņš aiziet ziņot saviem maizes tēviem par sarunu gaitu, par sarunām, kas neattīstās vēlamā virzienā. Starp citu, ģenerālis visiem trim norādīja, ka viņš savu vārdu, kuŗam pēc sarunu vedēju atzinuma esot laba skaņa, nedos zem kuŗa katra papīra, kas varētu tautu maldināt, bet gan tikai tad, ja tiešām lieta būs nopietna un saskanēs ar latviešu tautas interesēm, atbilstot Latvijas resp. Satversmes un mūsu priekšā liktiem pamatnoteikumiem. Pēc ltn. Jankava aiziešanas sarunas pazaudēja savu spraigumu, palika noteikts iespaids, ka vltn. Silarājs ir latviešiem un Latvijai noteikti naidīgi noskaņots. Vai viņš ir latvietis, vai pārvācots latvietis, vai pat baltvācietis, un vai Silarājs ir viņa īstais vārds - palika nenoskaidrots. Vltn. Silarājs uz aizrādījumu par notikumiem Opočkas kaujās kodīgi piezīmēja, ka viņš pats esot redzējis, ka divas latviešu rotas ar visiem virsniekiem esot atkāpušās, kad uzbrukumā gājuši seši krievu tanki. Uz jautājumu vai šīm rotām bija arī prettanku ieroči, un vai viņu atkāpšanās nebija novirzīšanās no tanku ceļa - palika neatbildēts. Pārējām sarunām nebija sevišķas nozīmes un visus sīkumus vairs neatceros. Apmēram plkst. 12-os atstājām sarunu telpas, lai plkst. 14-os dotos pie ģen. Jekelna. Aicinājums pie ģen. J. pienāca jau plkst. 13.30. Uz Jekelna štābu aizgājām abi ar ģen. Kureli un mūs pavadīja vltn. Silarājs. Gaidot pieņemšanu dūrās acīs Silarāja iztapīgā izturēšanās pret vācu virsniekiem, kas no pēdējiem tomēr tika visai vienaldzīgi uzņemta. Pēc īsa laiciņa mani un ģenerāli aicināja pie ģen. Jekelna. Silarājs aicināts netika un palika uzgaidāmajā istabā. Iegājām ģen. Jekelna telpā. Tur priekšā bija divi virspulkveži, viens no tiem, kā vēlāk dabūjām zināt, bija SD priekšnieks Ostlandē un Austrumkrievijā un otrs ģen. Jekelna štāba priekšnieks. Bija arī pāris zemāku virsnieku. Klāt bija arī tulks. Sākumā sarunājāmies caur tulku, bet kad pēdējais teikto atstāstīja diezgan pavirši un neprecīzi, atvainojies par savām vājām vācu valodas zināšanām, sāku runāt pats vāciski. Ģen. Jekelns saņēma mūs visai bargi. Kas tas par aizsargu pulku un kas tā par ģen. Kureļa grupu?! Viņš gan pagājušā vasarā atļāvis atjaunot aizsargu organizāciju, bet neesot atļāvis dibināt nevienu slēgtu vienību. Tādu vienību pastāvēšana, par kuŗu stiprumu, apbruņojumu un mērķiem viņš neko nezinot, kas nekur neesot pieteiktas, blakus Wehrmacht'am neesot pieļaujamas. Ģenerāļa uzdevumā atbildēju, ka aizsargu organizācija pastāv jau 22 gadus un ir tīri militāra organizācija. To atjaunojot spēkā stājusies tās agrākā uzbūve un proti, ka katrs apriņķis veido pulku, policijas iecirknis bataljonu, un pagasti vadu vai rotu, atkarībā no lieluma. Tas tomēr nenozīmē, ka aizsargu pulks būtu slēgta vienība, jo visi aizsargi dzīvo katrs savā pastāvīgā dzīves vietā un kopā sanāk tikai vajadzības gadījumā.

Ģen. Kurelis personīgi paskaidroja, ka viņa grupa izveidojusies no Rīgas apriņķa 3. un 4.iecirkņiem resp. bataljoniem un ka grupa organizēta ar 5.Rīgas aizsargu pulka komandieŗa pavēli resp. pilnvaru. Uz to ģen. Jekelns atteica, ka viņš šādu Rīgas aizsargu pulku nemaz nezinot. Kur ņemti mūsu ieroči? Atbildēju ka viena daļa ieroči saņemti no Rīgas aizsargu pulka komandieŗa, resp. Rīgas apriņķa priekšnieka Veides, un ka apbruņojums lielāko daļu sastāv no franču šautenēm. Tad ģen. Jekelns atzina, ka šos ieročus Rīgas apriņķa priekšnieks saņēmis no viņa.

Tālāk paskaidroju grupas izcelšanās vēsturi. Šī gada 28.jūlijā, vistumšākajās dienās, kad likās viss zaudēts, ģen. Kurelis, es un vēl daži virsnieki, kas negribēja dzīvi krist boļševiku rokās, izbraucām uz Skrīveriem, lai organizētu partizāņu grupu cīņai ar boļševikiem. Šim nolūkam saņēmām no Rīgas apriņķa priekšnieka un arī Rīgas aizsargu pulka komandieŗa attiecīgu pilnvaru. Uz Skrīveriem braucām tāpēc, ka es šo rajonu pazīstu. Gribējām tur sagaidīt boļševikus un karot pret tiem. Fronte tomēr stabilizējās un pēc kāda laika pie mums ieradās Armee Gruppe Nord pārstāvis, kas uzaicināja piedalīties partizāņu organizēšanā un sarkano bandītu apkarošanā. Tas atbilda mūsu nolūkiem un priekšlikumu pieņēmām. Vairākas grupas tika nosūtītas ienaidnieka aizmugurē, no kurienes tās atgriezās ar vērtīgiem ziņojumiem. Frontei mainoties pārcēlāmies uz Kurzemi. Mēs nekur negribam no savas zeme bēgt, bet palikt šeit, lai cīnītos un ja vajadzīgs arī mirt. Esam piedalījušies bandītu apkarošanā, kur esam guvuši sekmes un cietuši arī zaudējumus. Par savu sastāvu, apbruņojumu un darbību vienmēr esam informējuši vietējos komandantus, ar kuŗiem un vispār vācu kaŗavīriem esam sadzīvojuši ļoti labi. Tie par mums ir labi informēti un ja ģen. J. vēlās, var pieprasīt par mums informāciju. Uz to ģen. Jekelns atbildēja, ka viņš jau to esot darījis. Jautāju vai mūsu darbs būtu bijis nevajadzīgs un lieks? Atbildot šim jautājumam ģen. Jekelns sāka mūs uzslavēt par paveikto darbu, kas bijis labs un derīgs un šis darbs būšot jāturpina. Tikai viņš redzot, ka šinī darbā rīkojušās daudzas paralellas organizācijas, no kā darbs tikai cietis. Tagad to lietu pārzināšot viens centrs, proti, majors Pechovs, kas vēl esot Vācijā, bet drīz atbraukšot. Jautāju, kas tas par partizāņu štābu, ko reprezentē trīs jauni cilvēki, ar kuŗiem mums bija no rīta darīšana. Uz to ģen. izvairīgi atbildēja, ka tie esot viņu ļaudis un ar tiem mums būšot jāsadarbojās. Tad ģen. Jekelns jautāja, vai pie mums neesot pieņemti dezertieri. Atbildēju ka nē, ja par dezertieriem neskaita tos, kas atteikušies braukt uz Vāciju. Norādīju arī, ka attiecībā uz pēdējiem mums ir Frontaufklärungstrupp piekrišana, un ka ltn. Haselmannis teica, ka šīs kategorijas cilvēki ir labi ļaudis, kas savu dzimteni grib aizstāvēt un nevis pamest briesmu brīdī. Lai mēs tos ņemot un strādājot ar tiem. Tad ģen. Jekelns aizrādīja, ka viņam korpusa komandieris Krügers esot atsūtījis rakstu, ka visa 19.latviešu divīzija tikai par to vien runājot, ka iešot pie ģen. Kureļa. Atbildēju, ka mēs no 19.divizījas nevienu nepieņemam, bet visus raidām atpakaļ uz divīziju, un ko kāds runā, to mēs diemžēl nevaram aizliegt. Bija garāka runa par dezertieriem vispār, bet par nebraucējiem uz Vāciju ģen. J. neko sevišķu neizteicās, bet varēja redzēt, ka šī kategorija viņam ne visai patika. Es aprādīju dezertēšanas iemeslus. Nepietiek, ka apkaŗo kādu ļaunumu - ir jānovērš viņu izsaucošie iemesli. Kā vienu no galveniem minēju pozitīvu mērķu trūkumu, tālāk nepildītos solījumus par Latvijas, Vidzemes, Zemgales un Rīgas aizstāvēšanu, par Rīgas izpostīšanu, par kaŗavīru un aizsargu ģimeņu pamešanu ienaidnieka varā, u.t.t.

Ģen. Jekelns paaugstinātā tonī pilnīgi noliedza Rīgas izpostīšanas faktu. Ja, - tilti esot uzspridzināti, tāpat osta, bet opera nodegusi no gaisa bumbām, tāpat Romas viesnīca. Tiesu pils, mākslas muzejs, Nacionālais teātris, kaŗa muzejs neesot uzspridzināti. Viņš pats, t.i. ģen. Jekelns, 12.oktobrī plkst. 24.00 esot apbraukājis Rīgu un pats savām acīm pārliecinājies, ka šīs ēkas ir veselas un neskartas. Izteicu ģen. paldies par šo ziņu, jo minēto kultūras iestāžu un celtņu nopostīšana mums būtu bijusi ļoti sāpīga. Tālāk ģen. Jekelns paskaidroja, ka Vācija esot izlēmusi Latviju - un Igauniju ar, piebilda štāba priekšnieks - atzīt par patstāvīgu valsti.

Spēlēju lielu sajūsmu un patētiski pateicos ģenerālim savā un mūsu kaŗavīru vārdā par šo patīkamo ziņu. Lūdzu šo ziņu tūliņ publicēt, jo tā izsauktu tādu entuziasmu un sajūsmu, kā nekas cits. Mēs latvieši visi kā viens, no maza līdz lielam un no veca līdz jaunam, ķersimies pie ieročiem, un vieni paši aizstāvēsim Kurzemes fronti, atbrīvojot vācu kaŗaspēku citiem uzdevumiem. Tad ģen. J. kļuva atturīgs un paskaidroja, ka to varot darīt tikai vadonis, kas pašlaik esot aizņemts ar citiem uzdevumiem. Teicu, ka šādas ziņas publicēšana izbeigs arī dezertēšanu un visi dezertieri būs atkal kaujas spējīgi, jo brīva neatkarīga Latvija ir katra latvieša, arī ģenerāļa Kureļa, manis un manu laužu viskarstākā vēlēšanās, par kuŗu mēs esam gatavi atdot visu. Šinī virzienā saruna tālāk netika turpināta un ģen. Jekelns paskaidroja, ka ar šo dienu viņš mūsu grupu pakļaujot tieši sev, tāpat apgādi, apbruņojumu un grupu apmācību mēs saņemšot caur viņa štāba priekšnieku tieši, bet informācijas un propagandas ziņā mums būšot tieši jāsadarbojās ar SD priekšnieku virspulkvedi N., vārdu neatceros. Mūsu uzdevums būšot organizēt partizāņus cīņai ar boļševikiem, ja tie ienāktu Kurzemē, kā arī organizēt partizāņus boļševiku pašreizējā aizmugurē, un uzaicināt dezertierus nākt ārā no mežiem, kur tie palikt nevarot. Lai ģen. Kurelis, kam esot ļoti labs vārds, izlaižot uzsaukumu, ko no lidmašīnas varēšot nomest mežos, tad rezultātu netrūkšot.

Šinī sakarībā ģen. J. uzsvēra, ka Kurzeme tikšot aizstāvēta visiem spēkiem, ka spēki ne tikai netiekot samazināti, bet Kurzemē pastāvīgi iepludinot jaunus spēkus klāt. Protams, kaŗa laime varot mainīties, un tādēļ jāsagatavojas arī ļaunākam gadījumam. Tas bija viss. Pārējās pārrunas bija minētā papildinājums. Ģen. Jekelns piecēlās, mēs un pārējie arī, un audience bija izbeigta. Plkst. 15.30 izbraucām no Talsiem, saņemot bencīna atļauju mašīnai, jo citādi bencīna mašīnas tika uz ceļiem apturētas un konfiscētas. Bencīns, kā viens no apspriedes dalībniekiem izteicās, esot vajadzīgs tankiem. Ar Latvijas partizāņu štāba vīriem norunājām satikšanos 6.XI. Spārē pie ortskomandanta.

Mājās pārbraucām stipri nospiestā gara stāvoklī. Bijām iesaistīti pret pašu gribu slazdā, no kuŗa nebūs viegli ārā tikt. Papildinājumā jāatzīmē, ka ltn. Jankavs un pārējie divi teikuši, ka pirms mēneša viņiem izdevies dabūt Berlīnē atļauju vienas politiskas partijas dibināšanai, ko viņi uzskatījuši par sevišķu labvēlību Latvijai - kapt. Upelnieks atbildējis, ka vienai partijai nav gluži nekādas nozīmes, jo šie partijas vīri teikšot vienmēr “Jā” un nekad “Nē”!

Igaunija un Latvijas apgabali esot zaudēti Mannerheima nodevības dēļ. Neesot taisnība, ka latvieši Vācijā kļūstot par kūlijiem.

3.

Rubeņa rotas trīs vīri pazuduši bez vēsts pēc bandītu uzbrukuma. Nopietni ļaudis apgalvo, ka zviedru radio izplatījis ziņu, lai Zviedrija izdod Padomju Savienībai 37.000 somu, latviešu, igauņu, leišu bēgļus, kas sabēguši Zviedrijā, jo tas esot nemiera elements, kas traucējot šinīs valstīs mieru. No Dundagas uz Stendi norīkota kāda latviešu vienība, kur to žandarmi ielenkuši, atbruņojuši un apsardzībā nosūtījuši prom. To praktizējot ar citām daļām ar, lai vieglāk varētu aizsūtīt (uz Vāciju). Dienā debates par vakardienas notikumiem. Neko laba neparedz.

4.

Pastiprinājas baumas, ka arī 19-to divīziju sūtīs uz Vāciju. Pie mums ierodas ļaudis glābiņu meklēt, sakarā ar izsludināto mobilizāciju ko parakstījis kāds Bērziņš. Pats ģen. Jekelns uz īsu brīdi iebrauca mūsu nometnē un uzaicināja ģenerāli sacerēt uzsaukumu dezertieriem. Ģenerālis atrod, ka tas nav viņa kompetencēs. Plkv. Liepiņš apstiprina arvien biežāk dzirdamās baumas, ka mūs izformēšot, atbruņošot, u.t.t. Arī no citas puses nāk brīdinājumi par likvidāciju. Apcietināti 11 mūsu cilvēki. Iznākusi arī apšaudīšanās. Apstiprinājas ziņas, ka pilnīgi oficiāli atņem bēgļiem pēdējo govi - pat veterinārs apskatījis. Pirms vairākām nedēļām aculiecinieks vrsltn. Z. zināja stāstīt, ka kāds zemnieks, kas protestējis par atņemšanu, nošauts, līķis mētājies 4 dienas neaprakts. Arī pati žandarmerija atņemot lopus un zirgus!

5.

Plkst. 10-os dabūjām šādu rīkojumu: - Der Höhere SS-und Polizeiführer Ostland und Russland Nord Einsatzstab-Ia. O.N., den 2.11.1944 Betr.: Verband des lett. General Kurelis.

1) Der Verband des Generals Kurelis wird mir mit Wirkung v. 3.11.44. unmittelbar unterstellt und ist auf enge Zusammenarbeit mit dem Befehlshaber der Sicherheitspolizei und des SD angewiesen. Bds. regelt Ausweisfrage und legt mir baldmöglichst Muster vor...

[Pilns dokumenta teksts vācu valodā un tulkojums latviešu valodā]

Visa diena paiet klusās apspriedēs, par būt vai nebūt mūsu grupai. Stāvoklis visai smags.

6.

Tie, kam ir pienākums mūs vadīt, neliekas par mums ne zinis!

7.

Par mums izplatās valodas. Vairāki nopietni tautieši mūs brīdina, ka mūs ielenks un izformēs, lai neteiktu ļaunāki. Žandarmi mūs apzīmē par bandu vai bandītiem - acīm redzams tas ir priekšniecības inspirēts. Sakarā ar to, mēs esam apsēsti ar spiegiem un provokatoriem no abām pusēm. Kāds “biedrs” Strazdē sarunā ar grupas vadītāju pavisam izgāzies, aizmāršībā nodēvēdams S. par “biedri”. Kāds atklīdis kaŗavīrs, kas nācis pie mums no Liepājas, stāstīja, ka no 8 vīriem, kas nākuši pie mums, četrus žandarmi nošāvuši, trīs nav turpinājuši ceļu un tikai viņš viens atnācis.

8.

Kāds mūsu grupas virsnieks D. deva šādu informāciju par Piltenes un Ventspils apriņķa notikumiem. Tur, kur mūsu organizēto vienību nav, plosās terrors. Piltenes komandanta iecirknī līdz 5.XI. pāris nedēļu laikā bijuši četri nošauti vācieši. No 5.XI.-7.XI. bijuši septiņi dažādi terrora gadījumi: uzbrukumi automašīnām, patruļu apšaudīšana, u.t.t. Līdzīgas ziņas pienāk arī no Kuldīgas, Liepājas un Aizputes apriņķiem. Stāvokli saasina vēl lopu rekvizīcija, ko izdara pāris brūni uniformēto ar apm. 20 vīru lielu bruņotu apsardzību. Ja saimnieks atdod savu lopu pulku bez kurnēšanas, tad atstāj vienu govi viņa ģimenei. Terroram ir neorganizēts un stipri vispārējs raksturs. Piltenes komandants ir gatavs pieņemt katru atbalstu un palīdzību, lai terroru novērstu. Jūrmalas iedzīvotāji izvākti 5-7 km platā joslā, daļa it kā nosūtīta uz Dundagu, daļa uz evakuācijas nometni Vārves pagastā Leču priedēs, no kurienes iedzīvotāji bēg, un ap 20 māju lielā nometne ir pustukša jau ilgāku laiku. Mājās atstātās vērtības rekvizētas. Pa pašu jūrmalu, it īpaši naktīs, neviens nemēdz staigāt, arī patruļas nē, jo baidās no uzbrukumiem. Piltenes rajonā apgrūtināta satiksmes un pārvietošanās brīvība. Lai pārceltos pāri Ventai, vajadzīga katrreizēja komandantūras atļauja. Policijas stunda no plkst. 17.00 līdz 5.00. Ventspils ostā kuģu daudz, arī piekrautu, bet pēdējās 4-5 dienās nav jūrā izgājuši, gaida konvoju. Civīliedzīvotājiem no Ventspils jāevakuējas divu nedēļu laikā skaitot no 3.XI.-5.XI. Mobilizācijas dienā Ventspilī bija ieradušies 6 cilvēki. Mobilizācijas punkta pārzinis pulkvežleitnants Silgailis izteicies, ka labi ja no visas Kurzemes sanāks trīs bataljoni. Nav nekāds brīnums, jo nākošais etaps pēc iesaukšanas ir kuģis uz Lielvāciju. Kāds autoritātīvs vācu virsnieks izmetis frazi: “Ja arī šeit iesaucamie nav dabūjami, tad tas ir tāpat kā dzimtenē”. Starptautiskais stāvoklis nav mums labvēlīgs. Kaŗš, laikam gan, nevērojot visus pareģojumus, ieilgs visu ziemu. Ir vērojama zināma stabilizācija. Stāsta, ka zviedri kļuvuši atturīgi.

4.novembŗa papildinājums pēc kapt. K.Upelnieka ziņojuma: “Īsi pēc plkst. 12-iem Stiklos iebrauca vieglā vācu mašīna. Ziņneši paziņoja, ka iebraucis kāds vācu ģenerālis. Izrādījās, ka ar vizīti ieradies ģenerālis Jekelns. Jekelns neatrada par vajadzīgu atvilkties un apsēsties, neskatoties uz ģen. Kureļa aicinājumu. Vizīte ilga augstākais 10 minūtes. Jekelns runāja samērā maz. Toties kapt. Upelnieks mēģināja izmantot momentu un centās pēc iespējas plaši atrisināt dažu tiešu jautājumu, kuŗu Jekelns uzstādīja kā pirmo un galveno, un tikai pēc tam varētu būt runa par pārējiem jautājumiem. Kādi ir pārējie jautājumi, to nepateica ne ģen. Jekelns, ne kapt. Upelnieks. Kapt. Upelnieks lūdza ģen. Jekelnu, lai atļauj dibināt rezerves bataljonu, kuŗā varētu iepludināt visus savāktos dezertierus, pamatīgi tos apmācīt, un saformētās rotas varētu izlietot kā papildinājumu latviešu divīzijām. Dezertieru masas komplektējas no tiem latviešu kaŗavīriem, kuŗi negrib braukt uz Vāciju, resp. negrib pamest savu dzimto zemi likteņa varā. Tā tad pēc būtības tie nav dezertieri, bet gan drīzāk par dezertieriem uzskatāmi tie, kas brauc uz Vāciju. Uz to ģen. Jekelns atbildēja, ka pēc būtības tas tā ir. Tāpēc, lai ģen. Kurelis izlaižot proklamāciju un proklamācijā varot rakstīt, ka Vācijas valdība izšķīrusies atzīt Latviju par neatkarīgu valsti. Dezertieri tomēr nosūtāmi uz Talsiem savākšanas punktā un tur tad tikšot izvesta šķirošana, ko uzskatīt par dezertieri, ko nē. Beigās Jekelns pateica, ka latviešiem esot dota iespēja savu zemi aizsargāt, bet kāpēc latvieši to nedarot? Te bija domāta 19-tā divīzija. Vizīte beidzās un ģen. Jekelns pilns iedomības un tukšas lepnības aizbrauca.

6. un 7. novembrī - papildinājums pie kapt. Upelnieka personīgi uzrakstītā ziņojuma: “Izbraucu no Stikliem 6.nov. plkst. 19-os. Bija norunāts tikties ar “Latvijas partizāņu štāba” vīriem (ltn. Kārkliņu, ltn. Jankavu, vltn. Silarāju resp. Erastu) Spārē plkst. 10-os. Pie Ugāles sabojājās auto un dabūju iet līdz Spārei kājām, kur nonācu tikai plkst. 16-os. Gaidītāji bija aizbraukuši. Bija saruna ar Spāres komandantu, kurš deklarēja mūsu nostāju. Klāt pie sarunas bija slepenās “Feldpolizei” vlt. Majors, ļoti simpātisks kungs, kaŗavīrs, kas saprot mūsu stāvokli. Nakti pavadīju Spārē, brokastoju pie Majora. Sekoja saruna ar Majoru, kādu kapteini un ltnu. Sarunās atgriezāmies vēlreiz pie mūsu nostājas deklarācijas: - Mēs negribam, nedz arī varam izmantot vācu armijas vājuma brīdi, lai tai uzbruktu. Ar to mēs tikai vājinātu vāciešus un stiprinātu boļševikus, kuŗu nolūks mūs kā tautu iznīcināt. Mēs gribam kaŗot pret boļševikiem, bet mums šī iespēja netiek atļauta. Hauptmanis tad prasīja, ar ko izskaidrojams tas, ka jūlija-augusta melnajās dienās viņš novērojis daudz jaunu ļaužu slaistāmies pa Vidzemes sētām? Kādēļ viņi nav gājuši leģionā savu zemi aizstāvēt? Paskaidroju, ka augusta sākumā sakarā ar plkv. Lobes aicinājumu Cēsu, Valmieras un Valkas apriņķī pieteicās ap 20.000 brīvprātīgo, bet no tiem korpuss bij ar mieru pieņemt tikai 500 vīru, pārējie neesot vajadzīgi. Ar ko to izskaidrot? Latvieši to izskaidroja ar 20.jūlija notikumiem. Hauptmanis par šo paskaidrojumu bija ārkārtīgi pārsteigts, un jautāja vai tas tiešām tā bijis. Apstiprināju, ka man visa šī lieta labi zināma - N. apriņķa vecākais man personīgi pazīstams, u.t.t. Abi virsnieki nobrīnījās un piekrita manam secinājumam, ka pie šīs lietas varētu būt 20.jūlija pirksts klāt. Ka te varētu būt klāt baltvāciešu pirksts, par to brīdī neiedomājos pateikt. Pastāstīju arī par 15.divīzijas gaitām un likteņiem, kas radīja divīzijas sairumu, par divīzijas štāba priekšnieku, par divu vācu pulku noasiņošanu bez vajadzības un bez jēgas, ko Lindemanis šinī lietā teica un darīja, un ka divīzijas štāba priekšnieks (ģen. amats!) ir bijis aizvietots ar personu, kas armijā ir bijusi tikai instruktors. Šķīrāmies ļoti draudzīgi. Ar smago auto plkst. 12-os aizbraucu uz Talsiem.

Talsos uz ielas sastapu ltn. Kārkliņu. Apriņķa policijā sagaidījām arī ltn. Jankavu. Pārrunājām partizāņu apmācību un kursu jautājumus. Arestēto lietā (ltn. Rubeņa vīri) ieteicu griezties pie SD vietējā priekšnieka, ko arī izdarīja. Pārpratums tika noskaidrots un arestētos solīja atbrīvot tiklīdz pārbraukšot ģen. Jekelns, kas pats arestus izdarījis, un ar kuŗa parakstu arestētos vienīgi var atbrīvot. Runāju arī par citiem jautājumiem, SD priekšnieks un ltn. Jankavs man ieteica griezties ar maniem ierosinājumiem pie Oberführera Dr. Fuksa (Fuchs), kas esot augstākais SD un SS vadītājs ziemeļ-Krievijā un Ostlandē. Audience man tika izprasīta un nolikta plkst. 15.15. Pa to laiku ar ltn. Jankavu vēl atgriezāmies pie Latvijas neatkarības atzīšanas jautājuma. Ltn. Jankavs teica, ka viņi, t.i. minētie trīsi partizāņu štāba vīri, esot tieši lūguši vāciešus atzīšanas publicēšanu atlikt līdz kaŗa beigām, jo citādi nodibināšoties valdība, kas izveidošot lielus štatus, un salikšot vietās savus draugus, un kad viņi pārnākšot no kaŗa un partizāņu cīņām, tad nebūšot nevienas brīvas vietiņas. Teicu, ka tas ir absurds tā domāt, jo kaŗavīru liktenis būs valdībai ļoti svarīgs un tiks labvēlīgi nokārtots, un ka personīgu iemeslu dēļ nevar taču sprunguļus likt ceļā tik svarīgai lietai kā Latvijas valsts atzīšanas publicēšanu. Ltn. Jankavs tomēr, kā parasts, nebija pārliecināms. Man par viņu rodas uzskats, ka viņam vispār nav nekādas pārliecības pašam, bet tikai tā, ko viņam iepotē viņa vācu kungi. Dzirdēju, ka ltn. Jankavs (bijušais Latvijas armijas kaprālis) sakarā ar viņa iecelšanu par partizāņu štāba vadītāju, tikšot drīzumā paaugstināts par Hauptmani.

Oberführers dr. Fuchs pieņēma mani plkst. 15.15, izrādot laipnību. Arestēto lietā nāca pretim. Apsolīja ltn. Rubeņa ļaudis atbrīvot, tāpat pārējo lietā lūgumu nokārtot. Dezertieru jautājumā un rezerves bataljona jautājumā ieteica griezties pie ģen. Jekelna štāba priekšnieka. Tad lūdzu, ja SD policijai vajadzīgas kādas ziņas par mums, pieprasīt tās tieši štābam, bet nevis arestēt un tad pratināšanas ceļā izjautāt par mūsu grupas mērķiem, spēkiem, apbruņojumu, u.t.t. Deklarēju, ka mēs neesam ne anglo-, ne britofīļi, bet latvieši. Pēc mūsu uzskata Latvijas liktenis izšķirsies rietrumu frontē - ja uzvarēs Vācija, tā darīs ar mums ko gribēs, ja uzvarēs sabiedrotie, tie tāpat darīs ko gribēs. Pie šīs (rietrumu) frontes rezultāta vienā vai otrā virzienā mums nav iespējams ne vienu gramu pielikt, ne atņemt. Austrumos lieta ir citāda. Boļševisms draud mūsu tautai ar iznīcību. Ja uzvarēs boļševiki, tad arī vācieši kā tauta būs apdraudēta. Še konstatējama interešu kopība: - kopīgs ienaidnieks ar kuŗu jācīnās uz dzīvību un nāvi. Tāpēc, neatkarīgi no simpatijām, mums ar vāciešiem jāturas kopā un jācīnās kopā ar tiem pret boļševikiem. Mums cita ceļa un citas izejas nav. Ģen. Jekelns teica, ka pastāv nodoms atzīt Latviju par neatkarīgu valsti… Te Dr. Fuks (Fuchs) mani pārtrauca. Tās neesot ģen. Jekelna domas vien, bet pilnīgi konkrēts Vācijas valdības lēmums. Lūdzu, lai šo lēmumu nekavējoties publicē, jo tas ir vienīgais līdzeklis, kas patreizējo chaotisko stāvokli var ievirzīt normālā gultnē un izbeigt dezertieru jautājumu. Mēs varētu Kurzemē no Vidzemes, Latgales un Zemgales sabēgušos bēgļus mobilizēt un izveidot apm. 50.000 vīru lielu armiju, kam būtu liela nozīme Kurzemes atlikušās daļas nosargāšanā, kā arī pretuzbrukumiem pret krieviem. Dr. Fuks (Fuchs) atbildēja, ka akta publicēšana pašlaik esot neiespējama ārpolītisku apsvērumu dēļ. Atbildēju, ka man šis iebildums zināms, jo attiecīgā deklarācija tiktu uzskatīta par Vācijas nespēka pazīmi. Pēc maniem uzskatiem tas ir tieši pretēji, šāda veida akts izlabotu pielaistās kļūdas, dotu daudz pozitīvu ieguvumu, un apliecinātu nevis nespēku, bet spēku. Vācijas nespēku pēc mana ieskata gan rāda šodien izsludinātā un izvedamā mobilizācija, jo pēc starptautiskām tiesībām okupētā zemē okupācijas vara nedrīkst mobilizēt. Aprādīju, ka 1941.g. latvieši bija gatavi mobilizēt visu savu armiju cīņā pret boļševikiem, apm. 200.000 vīru, bet tikām noraidīti. Atstāstīju plv.ltn. Vīvera - vārdu neminot - sarunu ar kādu vācu pulkvedi Pēterpils frontē 1942.g. ziemā. Uz jautājumu, kāpēc nav ieņemta Pēterpils pirmā gājienā, vācu pulkvedis atbildējis, ka šim nolūkam pietrūkušas 5-6 svaigas divīzijas. Plkv. V. aizrādījis, ka no latviešiem vien būtu varēts iegūt vismaz savas 12 divīzijas, tāpat igauņi un lietuvieši būtu devuši savu tiesu. Tad vācu pulkvedis uzsitis V. uz pleca un teicis: “Ja, sehen Sie, Herr Oberst-Leutnant, damals waren wir sehr zu stolz!”. Teicu, ka pagriežot pret boļševikiem 6.000.000 krievu gūstekņu, kas padevās gūstā tādēļ, ka gribēja nokratīt boļševiku jūgu, boļševiki būtu sadragāti ar pašu krievu rokām. Bet kas ir bijis visa tā vietā?! Teicu, ka mēs latvieši viens otrs protam vācu valodu un lasām vācu grāmatas. Starp citām mēs esam lasījuši arī Bismarka memuārus un viņu piezīmi par vācu kaŗavīru varonību un politiķu nemākulību, kas kaŗavīru iekarojumus padara par nulli. Teicu, ka vācu kaŗavīru varonībai nav piemēra vēsturē, ko spiesti atzīt pat ienaidnieki, bet tomēr! Pārgājām uz jautājumu par dezertieru apkarošanu. Teicu, ka dezertieru apkarošana ir neiespējama, ja nenovērš šīs parādības cēloņus. Aprādīju šos cēloņus un piezīmēju, ka patreiz izvedamā mobilizācija dos atkal jaunas dezertieru masas, jo mūsu kaŗavīri grib savu zemi aizstāvēt, bet negrib braukt uz Vāciju. Dr. Fuks (Fuchs) apstrīdēja manus uzskatus. Uz Vāciju jābrauc, jo tur labākas apmācības iespējamības. Tur esot pārformēta, labi apmācīta un labi apbruņota 15.divīzija. Teicu, lai vispirms atsūta atpakaļ 15.divīziju un parāda to tautai, tad varēs būt runa par jaunu kontingentu sūtīšanu uz Vāciju, bet pirms tas nav noticis, lai nesūta. Tauta vāciešiem sakarā ar daudziem neturētiem solījumiem vairs netic. Ir iestājusies uzticības krīze, kas nav likvidējama varas līdzekļiem. Pateicu, ka iesaukšanas komisijā šodien līdz plkst. 14-iem ieradušies tikai 7 iesaucamie, kas gan deklarējuši savu gribu pildīt pienākumus Latvijā, bet nevēlās braukt uz Vāciju. Iesaucamo varētu būt vismaz savi 700. Un ja nu tomēr, teicu, Jūs sāksiet iesaucamos ķert ar varu, ar žandarmiem, tad var gadīties, ka kāds šāviens iet vaļā - un tad līs daudz asiņu, vairāk protams mūsu, jo vācu pusē ir pārspēks. Jeb, varbūt, jautāju, vāciešiem pastāv nodoms izprovocēt tādu sacelšanos un pretestību, lai mūs iznīcinātu? Nē, atbildēja Dr. Fuks (Fuchs), tāds nodoms nepastāv. Lūdzu labi apsvērt sūtīšanas sekas un padomāt arī par mums. Vai tiešām par tām asinīm un maizi, ko esam vāciešiem trīs gadus devuši, mēs nebūtu nopelnījuši, ka tiek uzklausītas arī mūsu balsis un ievērotas mūsu intereses. Visas nebūšanas un neuzticību var novērst Latvijas neatkarības atzīšanas akta publicēšanā. Lūdzu to darīt pēc iespējas drīzākā laikā, pēdējā brīdī. Daudz kas ir nokavēts, bet vēl nav pilnīgi par vēlu, vēl šis un tas ir saglābjams. Viena mēneša laikā mēs varētu paveikt armijas organizācijas darbus ar noteikumu, ka apbruņojumu un apgādi dos Vācija, u.t.t.

Dr. Fuks (Fuchs) teica, ka jau rīt, t.i. 8.nov., lidojot ar “Storch'u” uz Vāciju uz Reichs-vai Partei (labi neieklausījos) - tāga sēdi. Manus priekšlikumus viņš atzīmēja un solīja tos pieteikt Reichsführer'am. Pēc 4-5 dienām varēšot dot atbildi. Lūdzu atļaut iesniegt rakstītu izklāstu par mūsu konkrētiem priekšlikumiem, kas viņam un ģen. Jekelnam šinī sakarībā vārdos izteikti. To atļāva. Tad teicu, esmu pateicis, kas man bija uz sirds. Tagad, ja vēlaties, varat mani arestēt. Dr. Fuks (Fuchs) pasmējās un teica, ka viņam neesot ne mazākās vajadzības to darīt, bet viņš gan pateicoties par vaļsirdību. Tad sniedza man roku un atvadījāmies. Uz redzēšanos. Novēlēju viņam visu labu un pateicos par manis uzklausīšanu. Tūlīt no Dr. Fuksa (Fuchs), SD vltn. pavadībā devos pie ģen. Jekelna štāba priekšnieka, kur sarunas noritēja līdzīgā garā, tikai saīsinātā veidā, un kuŗam visas, no latviešu viedokļa vācu pielaistās kļūdas neatkārtoju un neuzsvēru. Par rezerves bataljonu domāja, ka nebūšot telpu un apmācītāju kadru. Apsolīju šo jautājumu nokārtot. Piekrita rakstīta izklāsta iesniegšanai. Uztur ieskatu, ka nepieciešami sūtīt uz Vāciju. Tam pretojos, motivējot kā minēts. Mēs 22 gadus esam mācīti un audzināti: No zemes šīs … un par zemi šo! To nevar iznīdēt un padarīt par neko ar kailu varu un rīkojumu, pastāvot pie tam neuzticībai pret vāciem, ko kārtīgi un sekmīgi izmanto komūnistu propaganda. Skatījām SD bataljonu novietojumu uz kartes Stiklu (Annahites) rajonā. Aizrādīju, ka bataljona rotu izvietojums Ugālē, Ameļos un Medņos izskatās pēc mūsu grupas centra ielenkuma un lūdzu rotu no Medņiem pārcelt uz citurieni. Pulkvedis noraidīja domu par “ielenkumu”, tā tas neesot domāts. Savu lūgumu es tomēr uzturēju spēkā. Šķīrāmies vienojoties par rakstveida memoranda iesniegšanu. - Pārrunas pie Talsu patērētāju biedrības priekšsēdētaja Pilsuma. Viņam nepatikšanas sakarā ar sūtījumiem Turībai. Cer, ka viss beigsies labi. Naktsmājas pie P. 8.nov. ar auto braucu līdz Stendes pagasta namam. Sarunas ar pagasta N. vecāko un sekretāru, un doc. K.Zīvertu, kam kopā ar prof. A.Aizsilnieku jāierodas pie mums. Tālāk kājām un braukšus no Stendes līdz Spārei uz v.v. Stendera grupas novietojumiem. Sargu uzmanības un modrības trūkums - visi tie “tikko” iegājuši istabā. Uzdevu sodīt, jo neuzmanības dēļ var līt daudz asiņu. Uzdevu visās novietnēs pagatavot no salmiem un sveķiem briesmu signālu kārtis pēc senlatviešu parauga, jo raķetpistoļu nav. Šodien divus Stendera grupas kaŗavīrus viņu neuzmanības pēc bandīti atbruņojuši. Zaudējumos: viena mašīnpistole un viena pusautomātiskā šautene. Abi atstāti dzīvi -jādomā propagandas nolūkos. Abus kā nederīgus partizāņu cīņām pavēlēju nosūtīt uz 19.divīziju, tāpat vēl vienu citu, kas bijis piedzēries. Dzeršana latviešu kaŗaspēkam nodarījusi vairāk ļauna kā ienaidnieka lodes un arī mūsu vienībā tai nav vietas. Naktsmājās Ozoliņos v.v. Stendera štābā. Līdz Stikliem vēl 6 km pa meža tekām, kas nav veicams vairs šovakar tumsas pēc. Kaŗavīriem un Ozoliņu māju iedzīvotājiem paziņota vēsts par Latvijas atzīšanas izredzēm un mūsu nostāju attiecībā uz vāciešiem un cīņu ar boļševikiem. Māju saimnieks liels pļāpa un ziņotājs vāciešiem, kādēļ runas redakcija atbilst šim apstāklim. Dažs labs no kaŗavīriem varbūt nodomāja sliktāk, bet neko nevar darīt. Visu nevar teikt un pareizību uzzinās vēlāk!

9.

Nepatīkama lieta, aizvien nāk jauni fakti klāt ka vairāki mūsu kaŗavīri un instruktori atļaujās latviešiem necienīgu rīcību. Notikušas vairākas zādzības. It īpaši zog degvīnu un papirosus; ir arī disciplīnas traucējumi, samērā rupji un nemākulīgi, arī slinkošana un nevīžība ir lielāka kā tas būtu atļauts. Tad stipri izplatīta dzeršana, jo Strazdes spirta dedzinātava apkārtnē varēja izdalīt pa kluso pusi vienu otru kannu jēlspirta. Arī pārtikas papildinājumu sagādāšana, kad dažas grupas staigā pa mājām un cenšas iegādāties pa jēram vai vērsēnam savai pārtikai, dara mums raizes. Tāda ubagošana noliedzama. Sakarā ar to un lai informētu rotas par notikumiem, ģenerālis K. šodien sasauca rotu sanāksmi, kuŗā skaidriem vārdiem pateica, ka šādas nebūšanas izskaudīs. Kapteinis Upelnieks informēja par sarunām ar Jekelnu un citām personām.

10.

Rezerves ltn. Graudiņš no Ilūkstes pastāstīja sekošo: kāda pagasta vecākais dabūjis rīkojumu no vietējā komandanta visus bēgļus izdzīt no pagasta virzienā uz Ventspili - braukšanai uz Vāciju. Nedrīkst pierakstīt, nedrīkst pārtiku un lopbarību dot. Saimniekiem uzlikts par pienākumu izlikt bēgļus no mājām. Tas izziņots ar apkārtrakstu, ko parakstījis pagasta vecākais un sekretārs, atsaucoties uz komandanta rīkojumu. Lopbarība un pārtika skaitoties konfiscēta. Apkārtraksts izsūtīts 7.novembrī un papildināts 9.novembrī. Ja kāds bēglis parakstoties, ka labprātīgi brauc prom, tad atļauts izsniegt pārtiku 8 dienām. Tiek ziņots turpretim, ka Liepājas ostā bēgļus neņem, vai ņem ļoti mazā mērā pretī. Tāpat arī Ventspils ostā - vedot spēcīgus vientuļus vīriešus un sievietes prom, bet ģimenes ar maziem bērniem iet postā. Pielikumā: Uzsaukuma noraksts “Latvieši”!

Avots:

Andersons, E., Siliņš, L. Latvijas Centrālā Padome – LCP. Latviešu nacionālā pretestības kustība 1943-1945. Upsala: LCP, 1994. 496 lpp.>326.-340.lpp.

Reklāma