Grīviņš, Valters. Īss ieskats Rubenes ciema vēsturē. Historia.lv (18.01.2020)
Pievienoja:
Valters Grīviņš, 18.01.2021Organizācija:
1. attēls. Rubenes ciemats. Priekšplānā - Lejaszemnieku mājas. 2020.g. 31.marts. V.Grīviņa foto.
Pētot Kocēnu novada vēsturi, līdz šim vairāk biju interesējies atsevišķi par arheoloģiskajām vietām, vecaimniecībām, muižām, visu, kas saistīts ar senajiem ceļiem un robežām, nostāstiem, vietvārdiem un virkni citu tēmu, apdzīvotības struktūras veidošanās vēsturei turpretī pievēršot mazāku vērību. Tomēr, ja vēlamies ieskicēt kāda pagasta vai jebkuras citas administratīvas teritorijas kopējo vēsturi, saprast tajā risinājušos notikumu kopsakarības un kontekstu, to nav iespējams izdarīt, nepievēršoties arī šajā teritorijā šobrīd vai senāk pastāvošo centru un lielāko apdzīvoto vietu izveidošanās, izaugsmes un norieta stāstiem. Kā likums šīs ir vietas, kas saistās gan ar saimnieciskās un kultūras dzīves, gan politiskajām norisēm. Daļa kādreizējo centru laika gaitā panīkuši vai pat izzuduši, citi mainījuši nozīmi, vēl citi, jauni, nākuši klāt un visi kopā kļuvuši par daļu no tā, ko mēs saucam par savu novadu.
Šajā rakstā ieskatīsimies tagadējā Valmieras novada Kocēnu pagasta Rubenes ciema vēsturē, kāda tā mums atklājas, pāršķirstot dažus manis senāk veiktus izrakstus no Latvijas Valsts vēstures arhīva fondiem un Latvijas Nacionālās bibliotēkas Reto grāmatu un rokrakstu nodaļas krājuma, kā arī, pārlūkojot visiem pieejamos LNB digitālos resursus periodika.lv un gramatas.lndb.lv. Izmantoju arī Historia.lv sadarbībā ar Kocēnu novada pašvaldību publicētās 17. un 19.gs. novada muižu kartes, Valmieras muzeja krājumā atrodamos attēlus un citus materiālus.
Papendorfa – lauku draudzes centrs Rīgas–Tērbatas lielceļa malā
Lai gan Rubenei jeb vēsturiskajai Papendorfai, sākotnēji kā Romas katoļu, bet kopš reformācijas – luterāņu – draudzes garīgajam centram ir sena, iespējams līdz pat 13.gs. sākumam atvedināma vēsture, tomēr par blīvāk apdzīvotu vietu Rubene sāka veidoties vien 20.gs. 50. gados.
Šeit gan jānorāda uz 1638.gada arklu revīzijas aktīs teikto, ka Rubenes baznīca atrodas Rubenes miestā (Die kirch zu Papendorff stehe am Weichbilt od Flecken zu Papendorff.).[1] Gan "Weichbilt", gan "Flecken" ir vārdi, kurus viduslaikos un agrajos jaunajos laikos vācu valodā rakstītajos dokumentos nereti lieto miestu apzīmēšanai. Taču tā kā ne šīs, ne 1601. gada, nedz arī nākamo revīziju materiālos nekādas liecības par miesta faktisku pastāvēšanu Rubenē tomēr nav atrodamas, jādomā, miests, ja tāds bijis, nopostīts Livonijas kara gados 16.gadsimta II pusē. Iespējams, neskaidras atmiņas par Rubenes miesta kādreizēju pastāvēšanu saglabājušās novadpētnieka un folkloras vācēja K.Bukuma (1884–1979) pierakstītajā teikā par Cēsu celšanu Vaidavas pilskalnā:
"Teika stāsta, ka Vaidavas ezera krastā, kur atrodas senču pilskalns Mitemna, sāktas būvēt Cēsis, bet ko pa dienu uzbūvējuši, to velns pa nakti sagāzis, tādēļ nodomu atmetuši un sākuši būvēt tur, kur tagad viņas atrodas."[2]
Šobrīd par Rubenes viduslaiku miestu neko vairāk pateikt nevar. Šī jautājuma noskaidrošanai būtu nepieciešami plašāki Livonijas perioda avotu pētījumi un lieti noderētu arī arheoloģiskie apzināšanas izrakumi iespējamajās miesta vietās Rubenes centrā, Vaidavas pilskalnā un tuvākajā apkārtnē.
Lai kā arī nebūtu bijis ar miestu, 17.gadsimtā galvenā Rubenes ainavas dominante bija ceļiniekiem jau pa gabalu pamanāmā, ne vēlāk kā 14.gs. celtā[3] baznīca ar tai līdzās esošo mācītājmuižu. Otrs zīmīgākais objekts bija krogs, kas netālu no baznīcas, lielceļa malā uz Rīgas pusi, pastāv jau vismaz kopš 15.gadsimta sākuma, kad 1419. gada 8. janvārī Rīgas arhibīskaps Johans VI (Johannes Ambundi) izlēņo Bertramam fon Ikskulam (Bertram van Ixkulle) no Niklāva fon Koskula (Clawes van Coskulle) nopirkto Rozbeķu (Rosenbecke) pili un citas muižas, kā arī Rubenes krogu (kroch to Papendorpe).[4]
1683.g. mērnieks J.Holmbergs Rubenes krogu (Papendorfs krug) iezīmē Ķieģeļu muižas plānā (6. attēls)[5], bet J.A. Ulrihs - 1695. gadā sastādītajā Rīgas - Tērbatas ceļa kartē (7. attēls), kurā tas, visdrīzāk dēļ tābrīža piederības Vaidavas muižai, tiek saukts par Vaidavas krogu (Waydaus krug).[6]
Vēlāk Rubenes krogs, domājams pēc kāda krodzinieka personvārda, iegūst Mārčiņa krogus nosaukumu, ar ko arī paliek tautas atmiņā vēl pēc tam, kad, II pasaules karā sagrauts, 1960.gados tiek nojaukts un liecības par tā pastāvēšanu saglabājas vien nostāstos un vēstures avotos.
17.gs. beigās notikušā Vidzemes Lielā kadastra laikā Rubene ietilpst Straupes (Roop) novadā. To 1683.g. revidējot, Rubenes ciemā (Papendorffs Zehm) zviedru ierēdņi savās aktīs atzīmē zemniekus Sandaru (Sanders), Šķesteri (Klokarns torp), Janku (Jancke).[7] Pagaidām manā rīcībā nav drošu ziņu, kad tiek nodibināta Sandarkalna nogāzē ierīkotā Lejzemnieka saimniecība, kura iezīmēta Ķieģeļu muižas 1858–1861.g. plānā.[8]
Kopš 18.gs. beigām vai 19.gs. sākuma par neatņemamu Rubenes ainavas sastāvdaļu kļūst jau 18.gs. vidū pastāvējušās, no koka būvētās draudzes skolas vietā uzceltā mūra ēka, vēlākā Rubenes pamatskola, mūsdienu dzīvojamā māja “Randavas”.
Ķieģeļu pagasta saimnieciski-kulturālās dzīves centrs
Jau 19.gs. otrajā pusē Rubene kļūst par Ķieģeļu pagasta latviešu iedzīvotāju sabiedriski saimnieciskās un kultūras dzīves centru. Tas gan būtu precizējams arhīva dokumentu izpētē, bet šķiet, ka līdz pat 1925. gadam, kad blakus Mārčiņa krogam uzceļ Rubenes lauksaimniecības biedrības mūra divstāvu namu[9], visas sabiedriskās aktivitātes notiek plašajās krogus, draudzes skolas vai mācītājmuižas telpās. Lauksaimnieku biedrības nams, tāpat kā krogs, tiek sagrauts 1944.g. rudenī, kad Rubenei pāri veļas frontes līnija.
Kāpēc Rubenē līdz kolhozu laikiem neizveidojās ciemats
Neskatoties uz Rubenes kā draudzes un kopš 19.gs. otrās puses arī pagasta sabiedriski-kulturālās dzīves centra statusu un tās atrašanos reģionāli nozīmīgā Rīgas–Tērbatas–Pēterburgas tirdzniecības, vēlāk arī pasta ceļa malā, vietā, kur no tā atzarojas mazākas nozīmes ceļi Cēsu un Dikļu virzienā, pie Rubenes tā arī neizveidojās ciems līdzīgi kā, piemēram, netālajos Matīšos, Dikļos vai Strenčos, kur 19.gs. II pusē un 20.gs. sākumā izauga rosīgas apdzīvotas vietas. Ja Rubeni salīdzinām ar Matīšiem, kas tāpat kā Rubene ir lauku draudzes centrs, kuru sākotnēji veidoja vien baznīca, mācītājmuiža un krogs, tad redzam, ka pirmās ķieģeļu ēkas Matīšos tiek uzceltas jau 1890.gadā, bet plašāka apbūve sākas 1897.g., kad Mīlītes muižas īpašnieks Matīšos nodala un izdod mūža nomā apbūves gabalus. Ciems atkal paplašinās 1927.g., kad no Valsts zemes fonda izdala jaunus apbūves gabalus. 1937.gadā Matīšu miestā jau ir 66 mājas, vairākas sabiedriskās celtnes, darbojas amatnieki – maiznieki, miesnieki, dārznieki, fotogrāfi un frizieri, strādā ārsti, uz Valmieru kursē privātais autobuss.[10]
Kādi varētu būt iemesli tam, ka Rubenē līdz pat 20.gs. vidum, neskatoties uz šķietami labvēlīgiem ģeogrāfiskiem priekšnoteikumiem, neizveidojās ciemats? Viens no tādiem, šķiet, ir apstāklis, ka Ķieģeļu pagastā, kurā Rubene administratīvi ietilpst līdz 1949.g., kad krievpadomju okupācijas vara likvidē pagastus, pagasta valdes nams, vietējās pašpārvaldes centrs, ir novietots salīdzinoši tālu no Rubenes – mazāk nozīmīgā Valmieras–Limbažu ceļa malā. Salīdzinot Rubeni ar Dikļu ciemu, redzam, ka pēdējais sāk veidoties tieši ap pagastnamu, kas 1864.g. tiek uzcelts Dikļu–Mazbrenguļu ceļa malā netālu no muižas pils un dzirnavām.[11]
Tāpat sava nozīme ir tam, ka Rubenē nav saimnieciski spēcīgas muižas, pie kuras dabīgi būtu varējusi veidoties blīvāk apdzīvota vieta (kā tas ir Dikļu gadījumā.). Mācītājmuižu saimniecība parasti ir neliela un Rubenē tā jau izsenis raksturota kā vāja un trūcīga.[12] Tomēr pats galvenais bremzējošais faktors neapšaubāmi ir apbūves gabalu trūkums. Rubenes zemes pieder Ķieģeļu muižai un Rubenes baznīcai, vēlāk zemniekiem, Sanderam un Lejaszemniekam, un neviens no šiem īpašniekiem nevēlas iznomāt vai pārdot savus laukus un pļavas apbūvei.
Par to, ka vismaz daļa rubeniešu, ķieģeliešu un blakus esošo vaidaviešu par ciema izveidi Rubenē tomēr ir domājuši un šādu attīstības perspektīvu uzskatījuši par vēlamu, liecina LNB Reto grāmatu un rokrakstu nodaļā saglabātais Kārļa Bukuma nepublicētais un nedatētais apcerējums “Rubenes draudzes centra vajadzība”.[13] Spriežot pēc teksta, tas sarakstīts vēl neatkarīgās Latvijas Republikas laikā ap 1930.gadu, bet kaut kad 1940.gadu beigās vai 1950. gados papildināts ar padomju valdībai adresētu aicinājumu labot iepriekšējās varas kļūdu un veidot Rubenē ciematu. Tālākus pētījumus rosinošs, vērtīgs materiāls priekšstata gūšanai par rubeniešu-ķieģeliešu sabiedrisko un kultūras dzīvi ir rakstā iekļautais Rubenes 20.gs. pirmās puses sabiedrisko organizāciju uzskaitījums, minot atsevišķus faktus par to biedru skaitu, inventāru, rīkotajiem pasākumiem.
Kārlis Bukums raksta:
“Neattaisnojama pēc Latvijas kā patstāvīgas valsts proklamēšanas ir Ķieģeļu pagasta zemes ierīcības komitejas rīcība, ka Sandara kalnu un Lejzemnieka zemi nesadalīja apbūves gabalos. Apbūvēt varētu sākot no Rubenes–Cēsu lielceļa, abpus Rīgas–Valmieras lielceļam, neaizskarot mācītāja pļavu, līdz kapsētas gravai-grāvim un tālāk līdz upei. Tā saukto Sandarkalnu pārvērst par apdzīvotu vietu un kultūras centru. Katram apbūvietim piešķirt pa pūrvietai (apm. 0,7ha – V.G.) aramzemes un domātai dārzkopībai un biedrībām lielākus gabalus, pat priekš parka ap biedrības ēku, kā kultūras un mākslas sniedzēju. Pļavas, kas nav privāto īpašnieku, atstāt nesadalītas. Kam vajag un grib govis turēt, tam iznomāt pēc vajadzības. Kas būtu apbūves gabalu ņēmāji un būvētāji? Protams, ka pa draudzi izkaisītie amatnieki, kā : drēbnieki, kurpnieki, galdnieki, namdari, kalēji, ratnieki, šuvējas, skārdnieki, dārznieki, pulksteņu labotājs, fotogrāfs, koloniāl un grāmatu un rakstāmlietu veikals, siernieks, atslēdznieks. Pastāvēt varētu arī labs ārsts, aptieka un neliela slimnīca. Satiksmi starp Rubeni un Valmieru uzturētu autobusa īpašnieks, kas piegādātu arī pastu utml. Kā upju ūdeņi griež dzirnavu ratus, tā Rubenes centrā iepūstošie četri galvenie ceļi, neieskaitot atzarojumus, centram piedotu dzīvību, kam jau pirmsākums ir priekš gadu simteņiem un desmitiem likts.Tā apbūvēta Rubene izvērstos par īstu sīkrūpniecības un kultūras centru, bet tagad šīs draudzes krāšņākais centrs uzplaukumu sagaidīt nevar, paliks kāds ir bez dzīvības, ko ienestu amatniecība, apbūve. Reizi nedēļā varētu noturēt arī tirgu.
Rubenē kā kultūras centrā no 1876.g. pastāvēja ugunsapdrošināšanas biedrība. Lauksaimniecības biedrība dibināta 1878.g., ir 40 biedru. Izglītības biedrība dibināta 1921.g., ir 40 biedru. Biškopības biedrība dibināta 1922.g. ar 20 biedriem. Dāmu komiteja dibināta 1923.g. ar 31 biedriem. Jaunatnes savienības nodaļa dibināta 1926.g., ir 30 biedru. Bibliotēkā 800 sējumu, pirmās pakāpes pamatskolai – 600 sējumu. Dziedāšanas biedrība dibināta 1902.g. Krājaizdevu sabiedrība – 1909.g. Draudzē 4 pirmās pakāpes pamatskolas ar 11 skolotājiem un draudzes skola [ar] 1929.g. 306 skolniekiem. 1904.g. Lauksaimnieku biedrībai ir 76 biedri, 14 no ārdraudzes. Biedrība sarīko lopu izstādes pie Marcinas kroga. Tā 1904.g. 4.septembrī lopu izstādē izstādīti 11 buļļi, 31 govs un 21 teļš. No tiem pirmās godalgas un diplomus piešķir diviem buļļiem, govīm un teļiem. Godalgās izdala 59 rubļus, kurus šim nolūkam piešķīrusi Ķeizariskā Societate. Kā eksperti piedalās divi muižnieki. Zemkopības biedrības priekšnieks R. fon Fegezāks un fon Sieverss no Auciema, bet zemnieku pārstāvja neviena. 1905.g. 25.jūnijā biedrība svinēja 25 gadu pastāvēšanas svētkus ar aktu un goda mielastu. 1904.g. noturētas 11 sapulces, kuras kopumā apmeklēja 264 biedri jeb caurmērā 24 biedri katru. Šajās sapulcēs noturēti divi priekšlasījumi. Biedrības īpašums 1904.g. vērtspapīros 386 rubļi, 23 kapeikas. Inventāra vērtība 168 rubļi, 60 kapeikas un bibliotēka – 107 rubļi, 63 kapeikas.”
Šeit, papildinot K.Bukuma tekstu, lai pilnībā atklātu Latvijas brīvvalsts laika ķieģeliešu sabiedriskās rosības apmērus, jānosauc visas 1931.g. Ķieģeļu pagastā darbojošās biedrības, savienības un politiskās organizācijas. [14] Kurām no tām (varbūt visām?) darbošanās centrs un sanāksmju vieta bija Rubene (resp. – Lauksaimnieku biedrības nams ar Mārčiņa krogu, skola vai mācītājmuiža), šobrīd, bez detalizētākas arhīva materiālu izpētes, varam tikai minēt pēc nosaukuma:
1) Latviešu zemnieku savienības Ķieģeļu nodaļa;
2) Rubenes lopkopības pārraudzības biedrība;
3) Ķieģeļu patērētāju biedrība “Savienība”;
4) Ķieģeļu izglītības biedrība;
5) Ķieģeļu lauksaimniecības biedrība;
6) Ķieģeļu savstarpējā ugunsapdrošināšanas biedrība;
7) Rubenes biškopības biedrība;
8) Latvju jaunatnes savienības Rubenes nodaļa;
9) Latvijas pretalkohola biedrības Ķieģeļu nodaļa;
10) “Par ticību un baznīcu” Rubenes nodaļa;
11) Latvijas jaunsaimnieku un sīkgruntnieku partijas Ķieģeļu nodaļa.
K.Bukums turpina:
“Līdz ar Sandara kalna apbūvi, šis būtu viens no krāšņākajiem lauku centriem, ar skatu uz glezno Vaidavas ezeru un visu apkārtni, jo rajons priekš tā ir pirmklasīgs un pamats jau ir likts. Domāju, ka tagadējai padomju valdībai šo bijušo ķieģeliešu zemes ierīcības komitejas kļūdu vai nenovēlību vajadzētu izlabot un Sandarkalnu sadalīt apbūves gabalos platībā ap 1/2 pūrvietu zemes, dārzkopjiem apmēram pūrvietu. Vidū, varbūt vecā, nopostītā kroga vietā celt sabiedrisko ēku – kultūras namu-klubu ar parku uz austrumiem, līdz ūdens novada grāvim strautam, kas liekos ūdeņus caur lielceļu novada uz Vaidavas ezeru.”Rubene – kolhoznieku ciemats
Latviešu zemnieks savā būtībā vienmēr ir bijis viensētnieks. Taču viensētnieku dabiskie centieni pēc patstāvības, pēc “sava stūrīša, sava kaktiņa zemes”, no kura, to paša rokām apstrādājot, iegūtie darba augļi veido iztiku un nodrošina labklājību ģimenei, ar to nesaraujami saistītā paļaušanās vispirms pašam uz sevi, saviem tuviniekiem, dzimtu un tuvākajiem kaimiņiem, un tikai tad uz valsti, ar to saistītais konservatīvisms, spītīga turēšanas tiklab pie savas zemes kā pie saviem uzskatiem un pārliecības, nav savietojami ar padomju jaunās dzimtbūšanas kolektīvismu. Tāpēc nākamais kolektivizācijas uzdevums, kas seko kolhozu nodibināšanai, resp. zemes un darba līdzekļu atņemšanai zemniekiem, ir kolhoznieku sadzīšana ciematos – tas nepieciešams, lai atņemtu viņiem arī viensētas, kas, kā krievpadomju okupācijas vara pareizi uzskatīja, “traucē lauksaimnieciskajā lielražošanā”. Laikraksts “Padomju Latvijas Kolhoznieks” 1954.gadā (Nr.2, 01.02.1954) raksta:
“Arvien biežāk un neatlaidīgāk kolchoznieki izvirza jautājumu par nepieciešamību likvidēt viensētu sistēmu un pārcelties uz dzīvi ciematos. Pastāvošā viensētu sistēma apgrūtina pareizu darba organizāciju kolchozos un līdz ar to pazemina darba ražīgumu un technikas izmantošanas iespējas, kavē sabiedriskās saimniecības attīstību. Katra kolchoza teritorijā ir vidēji 150–200 viensētu, kuru lielākā daļa atrodas 5–10 un vairāk kilometru no kolchoza centra. Tas traucē iesaistīt visus kolchozniekus aktīvā ražošanas un sabiedriskajā darbā. Viensētu sistēma apgrūtina dažādu kultūras un politiskās audzināšanas pasākumu izvēršanu, traucē tirdzniecības, medicīniskās palīdzības, tautas izglītības organizēšanu. Lūk, kāpēc viensētu likvidēšana un kolchozu ciematu izveidošana ir kļuvusi par nepieciešamību, par republikas sociālistiskās lauksaimniecības tālāka uzplaukuma svarīgu priekšnoteikumu. Lūk, kāpēc daudzu kolchozu pārskata un vēlēšanu sapulcēs kolchoznieki ir vienprātīgi nolēmuši sākt kolchoza ciematu celtniecību.”[15]
Šīs politikas ietvaros Ķieģeļu ciema Rubenē 1950. gadu otrajā pusē sāk veidoties kolhoza “Kopsolis” saimnieciskais un pārvaldes centrs, bet tam apkārt – kolhoznieku ciemats. Straujāka Rubenes ciemata izaugsme sākas ap 1960.gadu, kad blakus bijušā lauksaimnieku biedrības nama un krogus vietai, pašā ceļu krustojumā nolemj celt jaunu skolu. Laikraksts “Padomju Jaunatne” 1961.g. vēstī:
“Valmieras rajonā pacelsies Jauna “gaismas pils” – Rubenes astoņgadīgā skola, kuru, atsaucoties uz Bauskas rajona kopsaimniecību aicinājumu, vienojušās celt Valmieras rajona kopsaimniecības “Kopsolis” un “Baltija”. Jaunceltnei izraudzīta būves vieta, pievesta daļa būvmateriālu. Rubenes astoņgadīgo skolu paredzēts nodot ekspluatācijā jau 1962. gada rudenī.”[16]
Skolas celtniecība gan nevedās tik ātri, kā bija cerēts un tā tiek pabeigta tikai 1965. gadā:
“Lielisku velti saņēmuši lauksaimniecības arteļu “Kopsolis”, “Baltija” un “1. Maijs” kolhoznieku bērni. Pēc ziemas brīvdienām viņi sāks mācīties jaunajā Rubenes astoņgadīgajā skolā, kas tikko uzcelta. 200 skolēnu, kas līdz šim mācījās trijās nelielās lauku skolās, tagad saņēmuši plašas, gaišas
klases, ķīmijas un fizikas kabinetus, laboratoriju un citas mācību telpas.”[17]
Lai arī padomju vara okupētajā Latvijā visiem spēkiem veicina un rosina jaunu kolhozu ciematu veidošanos, šis mērķis nevedas, kā būtu gribēts. Par spīti izsūtīšanām, represijām, pret viensētām un individuālo saimniekošanu vērstai valsts politikai no vienas puses un dažādiem uz ciematiem pārcelties piekrītošiem viensētniekiem paredzētiem atvieglojumiem un pabalstiem no otras puses, daudzi latvieši joprojām, 15 gadus pēc valsts okupācijas, spītīgi turas savu senču iekoptajās mājvietās un nevēlas pārcelties uz jaunajiem centriem. Vēl 1960.gadā Latvijā no 180,000 kolhoznieku ģimenēm viensētās dzīvoja 87 procenti, no 50,000 padomju saimniecību (sovhozu) strādnieku ģimenēm – 80 procenti.
Šāds stāvoklis neapmierināja toreizējo Latvijas komunistiskās partijas centrālkomiteju un LPSR valdību, A.Pelše uzsvēra, ka jāizvērš kolhozu un padomju saimniecību ciematu celtniecība un jāpaātrina lauku iedzīvotāju pārcelšanās no viensētām uz ciematiem. Tika uzsākta ciematu plānošana un būvēšana. Tomēr darbs nevedās kā gribēts – gan pašu plānotāju un būvētāju neizdarības, gan laucinieku pasīvās pretestības dēļ. Pēc 1970.g. tautas skaitīšanas datiem, t.s. perspektīvajos ciematos dzīvoja 160,000 jeb 20 procenti no lauku iedzīvotājiem. Desmit gados sasniegtais likās pārāk maz – tikai 1/5 no lauku iedzīvotājiem. Lai situāciju labotu, LPSR Ministru Padome 1970.g. janvārī pieņēma vairākus lēmumus, kuriem bija jāpaātrina lauku iedzīvotāju pārcelšanos no viensētām uz ciematiem. [18]
Viena no metodēm, kas gan tika izmantota jau kopš kolektivizācijas sākuma, bija kolhoznieku ciematu priekšrocību izcelšana – jauni dzīvokļi un mājas, centrālapkure, elektrība, ūdensvads, sadzīves pakalpojumu pieejamība... Žurnālistiem tika dots uzdevums sameklēt labākos t.s. sociālistikās jauncelsmes piemērus un, lai ieinteresētu, iedrošinātu – par tiem pastāstīt pārējiem lauciniekiem. Kolhozs “Kopsolis” ar tā jauno ciematu, lielā mērā pateicoties priekšsēdētāja Anša Liezera sekmīgajiem centieniem izveidot pēc iespējas labāku un ērtāku dzīves un darba vidi saviem kolhozniekiem, kļūst par vienu no šādiem paraugpiemēriem. Par “Kopsolī” paveikto tiek gatavotas reportāžas, kuras publicē ne tikai Valmieras, bet arī citu rajonu laikrakstos.
Valkas rajona avīzē “Darba Karogs” 1973.g. I.Vīnkalne, īsumā kopsavelkot, raksta:
“Rubenes ciemā, netālu no Vaidavas ezera gleznainā pakalnā izvietojies kolhoza “Kopsolis” centrs, kas izaudzis pēdējos desmit gados. Jautājums par lauku sētas pārveidošanu atbilstoši mūsdienu prasībām ir svarīgs un sarežģīts. “Kopsolī” tas ir risināts savdabīgi un, liekas, veiksmīgi. Atsevišķi uzbūvēts administratīvais centrs un ciemats, apmēram puskilometru tālāk pļavu vidū – lopkopības sektors, vēl ap kilometru nostāk – mehāniskais sektors ar tā trokšņiem. Pie mājām ciematā nav ieraugāmas kūtis, ir tikai viena vairākām ģimenēm kopā attālāk gravā, kur nebojā kopiespaidu. Bet kopiespaids lielisks. Te nav ne senu ēku, ne parka. Toties prasmīgi izmantota ainava, koku grupas. Un izrādās, ka arī jauns ciemats var būt skaists.”[19]Krietni plašāks un detalizētāks ir A.Aruma 1974.g. sākumā sagatavots raksts, kura pilnā, Valmieras rajona laikrakstā “Liesma” publicētā versija vēlāk saīsinātā veidā ievietota Rēzeknes, Daugavpils un citu rajonu un pilsētu laikrakstos.
“Apvidus šeit ir ļoti gleznains: uzkalnu pakājē zaigo Vaidavas ezers, aizvijas ceļš uz Valmieru, Limbažiem un Siguldu. Pirms dažiem gadiem te bija tikai kara laikā nodegušā ciema kluba drupas. Līdz kolhoza “Kopsolis” kantorim no šejienes ir nedaudz vairāk nekā kilometrs, veikals gandrīz vai ar roku aizsniedzams. Triju ceļu krustojumā ilgu laiku stāvēja tikai nojume un uz plāksnes bija lasāms autobusu pieturas nosaukums “Rubene”.
– Vai tikai tā nav vispiemērotākā vieta jaunajam ciematam? – nodomāja Valmieras rajona Kocēnu ciema padomes kolhoza “Kopsolis” priekšsēdētājs Darba Sarkanā Karoga ordeņa kavalieris Ansis Liezers. – Ceļu būvētāji solīja Rīgas maģistrāli atvirzīt par puskilometru, tad tā ies gar ezeru. Vecajam ceļam tad būs tikai kolhoza mēroga nozīme. Ja to noasfaltēs, būs iela, necelsies putekļi, bet ar ko lai sāk?
Tanī laikā republikas Izglītības ministrija izvirzīja ciema padomei jautājumu par triju nelielu skolu apvienošanu. Tajās mācījās tikai 50–60 bērnu, un nodarbības notika vēl pagājušajā gadsimtā būvētās ēkās. Grūti bija gan skolotājiem, gan bērniem. – Tie visi ir mūsu bērni, – sprieda kolhoza “Kopsolis” valdes locekļi. – lzraudzīsimies projektu, līdztekus saimniecisko objektu celtniecībai atvēlēsim sākumam 50 tūkstošus rubļu skolai. Tālāk viss gāja savu gaitu. Tipveida projekts kļuva par “Rubenes variantu”. Līdz ar klasēm 200 bērniem ieplānoja skolas zāli. Tiesa, kolhoza kultūras nama celtniecību nācās atlikt. Toties skolas zāle izdevās plašāka, nāca klāt vairākas “liekas” istabas. Taču nevajadzīgas tās nebūt nav, jo tajās mēģinājumus rīko kolhoza kora dziedātāji un dramatiskā pulciņa dalībnieki.
Blakus skolai – skolotāju dzīvojamā māja. Pretī, pāri ceļam, kas ved uz kolhoza kantori, atrodas ēdnīca un sadzīves pakalpojumu punkta ēka. Tur darbojas gan ķīmiskā tīrītava, gan veļas pieņemšanas punkts, gan apavu labošanas darbnīca, gan frizētava. Iedalīta telpa arī stomatologam, ar kuru gan līdz pat šim laikam neveicas: citam ceļi esot pārāk līkumoti, citam rajona centrs par tālu... Kaut gan tas ir joks, jo līdz Valmierai ir nepilni 15 kilometri. Un tomēr, uz kolhozu atsūtītajam speciālistam vakarā nav jāsteidzas, lai ar autobusu paspētu uz rajona viesnīcu – mansardā atvēlētas divas istabas kolhoza viesnīcai.
Viss šis komplekss izmaksāja 80 tūkstošus rubļu. Patīkami vērot, protams, iniciatīvu un labo gaumi. Blakus – divas divstāvu dzīvojamās mājas ar 12 dzīvokļiem katrā. Pirmā uzcelta pirms četriem gadiem, otrajai – nepilni divi gadi.
Mūs aicina apskatīt jaunceltni. Starpkolhozu celtniecības organizācijas speciālisti tur beidz darbu. Divstāvu ēkā paredzēts viss nepieciešamais 90 kolhoznieku bērniem.
Jaunais bērnudārzs. kas uzcelts pēc lietuviešu arhitektu projekta, ir pats modernākais ne tikai Valmieras rajonā. Bērnudārza celtniecībai bija vajadzīga prāva summa – 130 tūkstoši rubļu. Bet “Kopsolis” no tā nenobijās: gadā no apmēram 400 tūkstošiem rubļu kapitālieguldījumu saimniecība jau vairākus gadus aptuveni pusi atvēl celtniecībai.Jāsaka, ka 1973.gadā kolhoza ienākumi sasniedza 1 miljonu 250 tūkstošus rubļu. Rentabilitāte bija 60 procenti. Ļoti ienesīga ir ciltslopu audzēšana. Saimniecība pārdod Latvijas brūnās šķirnes govis un lielās baltās šķirnes cūkas. Augstā līmenī ir preču lopkopība: pagājušajā gadā saimniecība valstij pārdeva 1400 tonnu piena un 290 tonnu gaļas. Tāpēc plaši izvērsta lopu novietņu celtniecība: piekalnē netālu no ciemata nesen uzbūvēta cūku kūts un jaunlopu novietne, top ferma 200 govīm. Priekšsēdētājs, sastapies ar mūsu pārsteigtajiem skatieniem, steidzas paskaidrot: – Jā, ražošanas sektors ir diezgan tuvu ciematam. Taču “aromātu” mēs nejūtam, jo vējš parasti pūš pretējā virzienā. Mehāniskās darbnīcas, kur mašīnas rada troksni, kā arī garāžas, pēc mūsu iecerēm, paliek iepriekšējā vietā, aiz kolhoza valdes ēkas. Šogad kolhozā turpinās būvēt siltumtrasi, kura sākas saimniecības katlu mājā. Šai gadījumā izmanto igauņu projektu. Pagājušajā gadā uzbūvēja katlu māju, kurā izmanto šķidro degvielu. Izdevām 130 tūkstošus rubļu, taču ceram, ka to kompensēs darba drošums. Pirmie 300 siltumtrases metri jau pabeigti. Ieplānots ielikt trešās divpadsmit dzīvokļu mājas pamatus. Parādīsies arī trešais individuālo māju “četrinieks”. Šoreiz mājas paredzētas jaunās fermas lopkopjiem. Divos šādos “četriniekos” jau nosvinēti jurģi. Šķiet, šīs mājas arī veido kolhoza “Kopsolis” ciemata celtnieku “rokrakstu”. Kalnā pie Vaidavas ezera atrodas pirmais šāds “četrinieks”. Projekts ņemts no žurnāla “Lauku dzīve”. Mājās dzīvo kolhoza ekonomists Laimonis Mastiņš ar dzīvesbiedri Ausmu, Rubenes astoņgadīgās skolas mācību pārzini, kolhoza priekšsēdētājs Ansis Liezers, veterinārfeldšere Zaiga Olte un viņas vīrs elektriķis Māris, cūkkopis Kazimirs Erminass. Ceļa šajā pusē ir nākamais “četrinieks”, kas uzcelts jau pēc igauņu projekta. Uz šīm mājām pārcēlušies fermu mehanizators Bruno Griķis, šoferis Imants Cināts ar sievu grāmatvedi Viju, fermu pārzine Marija Igore un mehāniķis Jānis Ozols. – Tie, kas grib dzīvot šādās mājās, tās saņem vai nu ar dažādiem atvieglojumiem, vai piedalās celtniecībā, iemaksājot zināmas summas. Projektus esam izraudzījušies ļoti dažādi: lai paši pārliecinātos, kuram dot priekšroku. Šogad kārta jau trešajam variantam. Apvidus pie mums ir kalnains, tāpēc varam izmantot arī reljefa daudzveidību.
Kā klājas celtniekiem? Līdz šim būvdarbus vadīja Arvīds Auželis, bet šogad viņš saņems arī palīgu, lai viens meistars vadītu galvenokārt ciemata, bet otrs – ražošanas sektora celtniecību. Kolhoza mūrnieku pastāvīgajā brigādē ir trīs cilvēki. Galdnieku brigādē strādā tikai trīs meistari. Tas, protams, ir maz, tāpēc vasarā jāņem palīgi. Celtniecības rezultāts galvenokārt ir atkarīgs no kvalificētas vadības. Liela nozīme šai ziņā ir inženierim Arturam Melbārdim. Fermu celtniecībā aizvien plašāk izmanto saliekamās dzelzsbetona konstrukcijas.
Būvdarbu kopapjoms Valmieras rajona kolhozā “Kopsolis” šogad palielināsies līdz 312 tūkstošiem rubļu. Tas nozīmē: parādīsies ne tikai jaunas dzīvojamās mājas ciematā, divpadsmit dzīvokļu un individuālās mājas, perspektīvā ir jaunas kolhoza valdes ēkas, kultūras nama un daudzu citu objektu celtniecība. Šā gada pavasarī sāks ierīkot parku, piekalnē, tuvāk Vaidavas ezera krastam, šim nolūkam ierādīti pieci hektāri. Jūs, protams, uzreiz uzminējāt, kas palīdzēs jaunajam agronomam dekoratoram koku un košumkrūmu stādīšanā. Tie būs Rubenes astoņgadīgās skolas audzēkņi, jo šeit viss taču sākās ar skolu.”[20]Rubenes ciemats turpina augt arī septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados.
“Skaistā apvidū pie Vaidavas ezera, karā nopostītās Mārčinas vietā (tā tautā sauca krogu un lauksaimniecības biedrības tautasnamu), strauji ceļas Rubenes ciemats,” 1981.g. Valmieras rajona laikrakstā “Liesma” raksta E.Osvalds. “Centrā novietotais figurālais laukakmens it kā stāsta par stipriem ļaudīm, kuriem neviens darbs neliekas par grūtu.”[21]
Savukārt pēdējā kolhoza “Kopsolis” būve Rubenē, kuru sociālisma sabrukuma apstākļos tā arī neizdodas pabeigt, ir divstāvu viesu māja, ko 1980. gadu beigās sāka celt Rubenes mācītājmuižas vietā. Atjaunojoties Latvijas neatkarībai, kolhozs beidza pastāvēt, ēka netika pabeigta un ilgus gadus stāvēja pamesta, pamazām ieaugot krūmos. Šobrīd (2021) Rubenes baznīcas draudze savu iespēju robežās ēku ir sakopusi, izmanto sanākšanām, Indriķa dienas pasākumu rīkošanai utml.
Astoņdesmito gadu otrajā pusē, deviņdesmito sākumā Rubenē top jaunas privātmājas, kuras nu jau ceļ pašu spēkiem.
Rubenes ciems turpina augt arī atjaunotās Latvijas Republikas laikā. 1999.gadā pie priekšsēdētāja Anša Liezera vārdā nosauktā bijušā kolhoza zivju dīķa tiek atvērts krodziņš ar atpūtas vietu “Mazais Ansis”, blakus netālajam Vaidavas pilskalnam top viesu nams “Pilskalni”, bet 2007.g. Rubenē atklāj BMX trasi.
Pašsaprotami, ka Rubenes sirds ir tās baznīca. Tāpēc prieks, ka senā celtne, draudzei sadarbojoties ar novada pašvaldību, tiek ne tikai saglabāta, bet arī atjaunota. 2020.g. baznīcā veikti plaši renovācijas un restaurācijas darbi – atjaunota fasāde, nomainīts iekštelpu grīdas segums, uzlikts jauns jumta segums, restaurēts arī jumta gailis. Projekta ietvaros izglābts no sabrukšanas un atjaunots arī vienīgais līdz mūsdienām nonākušais autentiskais mācītājmuižas apbūves elements – 19.gs. pirmajā pusē no koka celtais kalpotāju jeb dārznieka namiņš.[22]
Secinājumi
Raksta noslēgumā jāsecina, ka Rubenes – gan kā draudzes centra un 19.gs. II puses/20.gs. I puses sabiedriski kulturālā centra, gan kā kolhoza ciemata – vēsturē, lai arī atskaites punkti nosprausti, vēl daudz ko pētīt – meklējami, apkopojami, tulkojami, digitalizējami un publicējami gan dokumenti un fotogrāfijas, gan priekšmeti un atmiņu stāsti. Īpašu uzmanību vietējiem novadpētniekiem šobrīd vajadzētu pievērst tieši padomju periodam, atmodas laika un atjaunotās Latvijas Republikas pirmās desmitgades norisēm – galvenokārt tāpēc, ka vēl dzīvi un intervējami ir tie, kas paši tajās piedalījušies, kamēr vēl saglabājušies šo cilvēku privātajos krājumos esošie dokumenti, fotogrāfijas...
Runājot par Rubenes vēstures padomju perioda dokumentāro avotu apkopošanu valsts atmiņas institūciju krātuvēs, jānorāda, ka šī laikmeta norises plaši un detalizēti atspoguļotas LNA Valmieras zonālajā valsts arhīvā saglabātajos dokumentos. Kā būtiskākos varētu izcelt šādus fondus:
107.fonds, Paju sabiedrībā “Rubene” (Kolhozs “Kopsolis”) .1949.–1994.
440.fonds. Ķieģeļu pagasta Darbaļaužu deputātu padomes izpildu komiteja. Valmieras apriņķis. 1944.–1950.
569.fonds. Ķieģeļu ciema Darbaļaužu deputātu padomes izpildu komiteja. Valmieras rajons.1946.– 1954 .
1061.fonds, Rubenes pamatskola, 1937.–1965. (fondā 1937.gada Rubenes skolēnu saraksts un Ķieģeļu pamatskolas 1954./55.mācību gada vispārējo sekmju grāmata)
1201.fonds, Rubenes pamatskola, 1965.–2005.
1271.fonds, Rubenes bērnudārzs, 1974.–1999.
Esošajiem un bijušajiem rubeniešiem, ķieģeliešiem, vaidaviešiem un visiem citiem, kuriem ir kādas ziņas (vai dokumenti, fotoattēli), kas varētu labot un/vai papildināt šeit rakstīto, lūgums savu vēsti ierakstīt komentāros vai labāk - atsūtīt uz [email protected]. Telefons saziņai - 29151826 (V.Grīviņš).
Avoti un literatūra
1. Vidzemes 1638. gada arklu revīzija. Latvijas vēstures avoti. IV sējums. II burtnīca. Latvijas vēstures institūta apgādiens, Rīga 1940. – 383.lpp.
2. https://www.historia.lv/biblioteka/folkloras-materiali/cesis-sak-buvet-v...
3. Kalnačs, J. Rubenes draudze un baznīca. 1208–2008. Rubenes evaņģēliski luteriskā draudze, 2008. – 8.lpp.
4. Bruiningk, Hermann Von und Busch, Nicolaus. Livländische Güterurkunden (aus den Jahren 1207 bis 1500). Bd. I, Riga: Riga: Jonck&Poliewsky, 1908. – 218.lpp. Skatīts: https://dspace.ut.ee/handle/10062/14626
5. Ķieģeļu muižas plāns – “Papendorps Kirchspiel Kegell Hoff och des Bönder Pozen”. 1683. gads. Sastādījis J.Holmbergs. LVVA, 7404. f., 1. apr., 233. lieta.
6. Tērbatas ceļa karte. 1695. gads. Sastādījis J.A.Ulrihs. LVVA, 7404. f., 1. apr., 2195. lieta.
7. Dunsdorfs, E. Der große schwedische Kataster in Livland, 1681–1710. Kartenband / von Edgars Dunsdorfs., Stockholm: Almqvist & Wiksell, 1974. – 79.lpp.
8. Ķieģeļu muižas (ar Pāpēnmuižu) plāns – “Karte des privaten Gutes Kegeln mit Rosenblatt.” Sastādījis F.V.Štrauss. 1858.–1861. gads. LVVA, 1679. f., 194. apr., 268. lieta.
9. Melnalksnis, A. & Valstspapīru spiestuve. Vadonis pa dzimtenes kalniem un lejām. I, Vidzeme, ziemeļrietumu daļa. Rīga: Valstspapīru spiestuve, 1930. – 31.lpp.
10. Valmieras apriņķis: dzīve un darbs. Latvijas lauksaimniecības kamera, 1937. – 9.lpp.
11. Valmieras apriņķis: dzīve un darbs. Latvijas lauksaimniecības kamera, 1937. – 8.lpp.
12. Enzeliņš, H. Skati Valmieras pilsētas, draudzes un novada pagātnē / Redaktors un priekšvārda autors Valters Grīviņš. Valmiera: Apvārsnis, 2019. – 439.–443.lpp.
13. Latvijas Nacionālā bibliotēka. Reto grāmatu un rokrakstu nodaļa, A146, N5.
14. Izraksts no 1931.g. 8.jūnijā Iekš. ministrijas preses un biedrību nodaļai nosūtīta saraksta par Valmieras apriņķī darbojašumies bezpeļņas biedrībām, savienībām un politiskām organizācijām. LVVA, 3724.f., 1.apr., 11738.l.
15. Celsim kolchozu ciematus // Padomju Latvijas Kolhoznieks, Nr.2 (01.02.1954.)
16. Meistars, J. Būs Rubenes skola // Padomju Jaunatne, Nr.2 (03.01.1961.)
17. Jauna skola Rubenē // Padomju Jaunatne, Nr.4 (08.01.1965.)
18. Šteins, V. Uz ciematu?... // Padomju Jaunatne, Nr.177 (15.09.1988)
19. Vīnkalne, I. Ciemats un cilvēks ciematā // Darba Karogs, Nr.70 (12.06.1973)
20. Arums, A. Viss sākās ar skolu // Liesma, Nr.19 (02.02.1974.)
21. Osvalds, E. Satikšanās // Liesma, Nr.74 (12.05.1981.)
22. Turpinās Rubenes evaņģēliski luteriskās baznīcas ēkas atjaunošana, pieejamības uzlabošana un interaktīvas ekspozīcijas “Pa Hronikas pēdām” izveidošana. Historia.lv, 01.04.2020. Skatīts: 17.01.2021.
Galerijas
Bibliotēka
Vietas
Iezīmes
Tematiskie rādītāji:
Pašvaldības
Sabiedrība
Tautsaimniecība
Pagasts:
Kocēnu pagasts
Literatūra:
Populārzinātniskie raksti un publicistika
Reklāma
