Grīviņš, Valters. Piezīmes uz H. Enzeliņa grāmatas lapaspušu malām: kur Valmierā atradās Jēra kalns? Historia.lv (03.05.2019.)
Gatavojot izdošanai Hermaņa Enzeliņa grāmatas “Skati Valmieras pilsētas, draudzes un novada pagātnē” atkārtoto un papildināto izdevumu, es iespēju robežās centos gan ar zemsvītras komentāriem, gan ar pievienotām ilustrācijām un to anotācijām, skaidrot dažādus mūsdienu lasītājam reizēm neskaidrus jautājumus. Tomēr ne visu izdevās paskaidrot, dažām lietām uzmanību pievērsa nu jau iznākušās grāmatas lasītāji, dažas noskaidrojušās tagad, gūstot iespēju iepazīties ar atsevišķiem, manā rīcībā iepriekš nebijušiem avotiem.
Viens no tādiem jautājumiem ir par grāmatā aprakstītā (Sk. nodaļas “Valmieras diakonāts un diakoni” un “Brāļu draudze un tās darbinieki”.), savulaik tuvu un tālu slavenā Vidzemes brāļu draudzes centra – Valmiermuižas īpašnieces brīvkundzes Magdalēnas Elizabetes fon Hallartes (1683–1750), 18.gs. 30. gados Valmierā izveidotā semināra un saiešanas nama, kopā ar diakonātu (draudzes palīgmācītāja dzīvojamā māja un saimniecības ēkas) tautā saukta par Jēra kalnu (Jērs kā Jēzus Kristus – Pestītāja – simbols), atrašanās vietu. Pirmajā brīdī šķiet, ka viss ir skaidrs. Kā norāda pats H. Enzeliņš – par “Jēra kalnu” sauc Gaujas senlejas labā krasta augšējo malu “starp Gaujas tiltu un “Veco kapsētu””. Taču skaidrība zūd, kad, dodoties pa Diakonata ielu, paejam garām Valmieras sagraušanu 1944. g. rudenī pārdzīvojušajai, joprojām garāmgājēja skatu priecējošai bijušā pasta ēkai un, nonākuši līdz Gaujas krastam, gribam saprast, kur tieši salīdzinoši plašajā Jēra kalnā atradās diakonāts un kur semināra un brāļu draudzes saiešanas nams – ielas galā, tās labajā vai kreisajā pusē? Jo īpaši tas kļūst svarīgi, ja gribam atbilstoši vēsturiskām reālijām izvērtēt, kur būtu visatbilstošāk – saglabājot vēsturisko piesaisti – plānot Jēra kalna saiešanas/semināra kā latviešu nacionālās pašapziņas mošanās vietas piemiņas zīmes novietošanu, par ko jau sen kā sākts runāt, taču ar darīšanu uz priekšu, diemžēl, nekur nav tikts...
Lietas būtību palīdz noskaidrot Valmieras muzejā, Valsts Vēstures arhīvā un citviet pieejamie vēsturiskie plāni. Senākais no tiem ir zviedru mērnieka K. Tolka zīmētais Valmieras 1688.g. plāns, kurā redzams Gaujas kalnā, iepretī pilsētas nocietinājumu vaļņiem, iekoptais Krafta tīrums un aiz tā citi pilsoņu zemes gabali. 1737. g. bijušo Krafta zemi, kas tobrīd pieder ķirurgam Johanam N. Švarcam, Hallarte – kā raksta H. Enzeliņš – iegādājas par 100 dālderiem un nodod Valmieras draudzei diakonāta celšanai. Uz Krafta zemes uzceļ diakona namu un saimniecības ēkas, bet brāļu dzīvokli un saiešanas-lūgšanas namu, kurā atrodas arī seminārs, kā arī vēl citas saimniecības ēkas ceļ uz trim blakus esošiem zemes gabaliem, kurus Hallarte, acīmredzot, pērk drīz pēc Krafta zemes iegādes diakonāta vajadzībām.
To, ka diakonāts un Jēra kalna brāļu draudzes saimniecība ir divi atsevišķi, ar robežu nodalīti īpašumi, rāda Hernhūtes arhīvā glabātais 1743. g. plāns (par iespēju to izmantot paldies Tālim Pumpuriņam). Plāna eksplikācijā rakstīts (Daces Plīkšas tulkojums):
“No Viņas Ekselences, Augsti Labdzimušās ģenerāļa fon Hallarta kundzes netālu no Valmieras pilsētas, blakus diakonātam nopirktā pilsoņu lauka līdz ar Viņas Ekselences uz tā paša lauka uzceltām ēkām. [Burtu atšifrējums:] a) dzīvojamā māja, b) lielā ēka mācāmo zemnieku jauniešiem gulēšanai, c) stallis, d) pagrabs, e) rija, f) dārza pagrabs, g) darvas krāsns, h) smēde, i) pirts, k) diakonāta rija, l) Baumgartena kundzes rija, m) grāvis kā robežšķirtne starp diakonāta un šo zemi, n) žogs, kas tāpat kā m) veido robežu, o) žogs, kas noslēdz robežu aiz Baumgartenas rijas un iet gar ceļu.”
Svarīgākais orientieris, kas līdzās Valmieras pilsoņu zemes gabalu konfigurācijai ļauj precīzi lokalizēt brāļu draudzes semināra/saiešanas atrašanās vietu un šī īpašuma robežu ar diakonātu, ir 1688.g. Valmieras plānā iezīmētais ceļš uz Gaujas veco pārceltuvi (Die Cron Fehr). 1743.g. plānā ir redzama ar burtu “m” atzīmētā, eksplikācijā par “grāvi” nosauktā Gaujas krastā ieraktā noejas vieta uz pārceltuvi. Lai arī pati pārceltuve šajā laikā, acīmredzot, jau pārvietota uz tagadējā Valmieras centra Gaujas tilta vietu, senā noejas vieta, kaut arī zaudējusi nozīmi, vēl labi iezīmējas. Kā diakonāta īpašumu rietumu puses robeža, tā redzama arī 1798.g. plānā (tajā iezīmēts arī viss diakonāta īpašums, ļaujot to pārliecinoši savietot ar tagadējo situāciju).
Mūsdienās senā pārceltuves ceļa vieta dabā saglabājusies tikai daļēji, izsekojamam posmam aptuveni sakrītot ar Diakonāta ielas lejas daļu, kur tā savienojas ar Gaujas ielu. Tālāk ceļš pāri tagad tur augošam zālājam vedis lejā uz Gauju. Vēsturiskās fotogrāfijās šis posms, kā Gaujas krastā ierakta mākslīga grava, redzams starp 20.gs. sākumā būvēto Pakalniņa skolas ēku (gājusi bojā 1944.g. 23.septembrī) un zemāk krasta terasē iebūvēto Ruka (literatūrā arī Rutka) pirti, kuras drupas tur stāvēja līdz pat nesenam laikam. Taču jau 1938.g. Valmieras aerofoto uzņēmums, kurā labi redzams Gaujas krasts uz augšu no Ruka pirts, rāda, ka vismaz kopš 17.gs. pastāvējusī ieraktā ceļa vieta tikusi aizbērta – domājams, līdz ar pirts ēkas paplašināšanu 1930. gados. Šodien Pakalniņa skolas (1930. gados – Tūristu mītnes, bet II pasaules kara gados arī Valmieras latviešu biedrības muzeja) vietu iezīmē uz vai līdzās tās pamatiem krievpadomju okupācijas gados uzcelta elektrības transformatoru ēka, bet par Ruka pirti dabā vairs nekas, izņemot terasi, uz kuras tā atradās, neliecina.
Kad esam novietojuši apvidū nozīmīgāko atskaites punktu/līniju – vecās pārceltuves ceļa vietu, varam, izmantojot mūsu rīcībā esošos kartogrāfiskos materiālus, ķerties klāt semināra/saiešanas ēkas atrašanās vietas lokalizācijai. Savietojot Valmieras vēsturiskos plānus ar tīmeklī pieejamo LĢIA kartes pamatni, redzam, ka Hallartes atsevišķi celtā semināra ēka (līdz tam, šķiet, seminārs darbojies 1738. g. celtā diakonāta teritorijā esošās ēkās), kuras pamatu likšanas svinīgajā norisē 1741. g. līdz ar viņu pašu piedalās vācbrāļi Buntebarts un Heims, ģenerālienes draugs un domubiedrs barons Kampenhauzens, prāvests Bruinings, diakons Barlahs, kā arī ievērojamākais no latviešu brāļiem – Ķīša Pēteris – diezgan precīzi (ar 20–50 metru variāciju) novietojas nesen izbūvētā stāvlaukuma vietā, teritorijā starp bijušo mūzikas skolas ēku K.Baumaņa ielā 1 un Valmieras vājdzirdīgo bērnu internātvidusskolu. Iespējams, laba vieta piemiņas zīmes novietošanai būtu šobrīd neasfaltētais, auto stāvvietai izmantotais laukums starp asfaltēto stāvlaukumu un skolas saimniecības ēku. Lai gan apspriežami varētu būt arī citi priekšlikumi…
Tik daudz šoreiz par Jēra kalna topogrāfiju – savukārt par to, kas un kā šajā latviešu tautas vēsturē tik nozīmīgajā vietā norisinājās ģenerālienes Hallartes laikā, lasiet manis rediģētajā un papildinātajā Hermaņa Enzeliņa grāmatā, kuru var iegādāties gan grāmatnīcās, gan pērkot par izdevniecības cenu “Apvāršņa” interneta veikalā apvarsnis.com.
Klātienē iepazīties ar grāmatu, ar to, kas tajā vēstīts par Valmieru, Valmiermuižu un Valmieras pagastu, kā arī uzzināt par jaunatklātajām tēmām, kuru tālāku un plašāku izpēti tagad rosina H. Enzeliņa teksti, valmierieši un citi interesenti varēs, atnākot uz tikšanos ar mani kā grāmatas izdevēju un redaktoru un Valmieras muzeja Vēstures nodaļas vadītāju Ingrīdu Zīriņu Valmieras bibliotēkā 9. maijā, plkst. 17.30. 14. maijā plkst. 17.30 ar interesentiem tiksimies Mūrmuižas bibliotēkā, savukārt, jau 7. maijā līdzīga tikšanās, pievēršoties Kocēnu novada draudžu, muižu un pagastu, zemnieku dzimtu stāstu attēlojumam grāmatā, arī 17.30 notiks Kocēnu 1. bibliotēkas Velvju zālē.