Grīviņš, Valters. Pirmajam latviešu valodā izdotajam laikrakstam, “Latviešu Avīzēm” – 200. Historia.lv (09.01.2022)

Pēc Baltijas zemnieku brīvlaišanas, kas pēc Krievijas ķeizara Aleksandra I (tronī 1801–1825) rīkojuma vispirms notika Igaunijā (1816), tad Kurzemē (1817) un visbeidzot Vidzemē (1819), radot būtiskas izmaiņas latviešu sociālpolitiskajā statusā, baltvācu izglītotā daļa jeb “literāti” sāka domāt, kā turpmāk veidosies latviešu nacionālā dzīve, un ko viņiem šajā sakarā būtu nepieciešams un iespējams darīt. Kā savā darbā “Latvijas vēsture 1800–1914” raksta A.Švābe, baltvācu vidū bija diezgan stipra strāva, kas propagandēja latviešu un igauņu pārvācošanu. Citi, savukārt, lai aizkavētu latviešu sociālo augšupeju, ieteica paturēt līdzšinējās kārtu un valodu robežas. Plašākas debates šajā jautājumā ierosināja Kurzemes vācu literatūras un mākslas biedrība Jelgavā, kur, aizstāvot latviešu valodas saglabāšanu un izkopšanu, 1817.g. vēlākais “Latviešu avīžu” redaktors, Lestenes un Struteles mācītājs Kārlis Frīdrihs Vatsons (1777–1826) nolasīja referātu: “Kas darāms latviešu kultūras veicināšanai?” Vatsons ieteica izdot kalendāru un laikrakstu, jo pirmais latviešu valodā klajā laistais periodiskais izdevums – “Latviska gada grāmata” (1797–1798), ko Jelgavā izdeva J.Stefenhāgens, bija pārtraucis darbību abonentu trūkuma dēļ. Savā referātā Vatsons izklāstīja jauna latviešu mēnešraksta "Mēnešu Avīze jeb Padomdevējs pie tās jaunas brīvestības būšanas" dibināšanas plānu. Vatsons bija iecerējis, ka mēnešraksts informēs latviešu zemniekus par jaunāko valstī un pasaulē un skaidros viņu tiesiskā stāvokļa izmaiņas. Paraugam Vatsons piedāvāja jau gatavu "Mēnešu Avīzes" 1817. gada augusta numuru. Vatsonu atbalstīja Vidzemes luterāņu baznīcas liberāli domājošais ģenerālsuperintendants Kārlis Gotlībs Zontāgs, tomēr Lestenes mācītāja pirmā iecere netika īstenota.

Jaunu ierosmi avīzes izdošanai Vatsonam deva 1819. gada Vidzemes zemnieku likumu 203. paragrāfs, kas paredzēja zemniekiem domāta ziņotāja izveidi. Ar tā starpniecību Krievijas administrācija plānoja jaunās pagasttiesas un arī iedzīvotājus operatīvāk un precīzāk nekā līdz šim (ar apkārtrakstu nolasīšanu baznīcās un muižās) informēt par saviem lēmumiem un rīkojumiem. Tomēr valdība nespēja šādu izdevumu laicīgi izveidot un Baltijas provinču ģenerālgubernators marķīzs Filips Pauluči 1821.g., domājams, ieklausoties Zontāga ieteikumā, deva Vatsonam atļauju sākt Jelgavā izdot “Latviešu Avīzes”. Laikraksta 1.numurs nāca klajā 1822.g. 5.janvārī, avīzei turpinot pastāvēt līdz par 1915.g. “Latviešu Avīzes” iznāca reizi nedēļā, sākumā divu kvarta lapiņu (neliela izmēra iespiedloksnes) lielumā.

Lai lasītājus izglītotu arī politiski, Vatsons savā avīzē gribēja ievietot ārzemju notikumu apskatus, taču to, baidoties no valdībai kaitīgi ideju izplatības latviešu vidū, Pauluči neatļāva. Toties viņš deva “Latviešu Avīzēm” iestāžu sludinājumus un pavēlēja to abonēt visām Kurzemes pagasttiesām, ar to nodrošinot laikraksta pastāvēšanu. Tiek lēsts, ka sākotnēji “Latviešu Avīžu” tirāža nepārsniedza 200 eksemplāru. Liela daļa latviešu jauno avīzi tomēr uzņēma ar neuzticību. 

“Latviešu Avīžu” satura tematiku veidoja divas pamatdaļas – informatīvās un izglītojošās publikācijas un varas iestāžu lēmumi, pagasttiesu un privātie sludinājumi. Informatīvajā daļā dominēja ziņas par dažādiem negadījumiem, noziegumiem un tamlīdzīgiem neikdienišķiem notikumiem.

Lai gan latviešu laikrakstiem nebija atļauts publicēt politiska satura rakstus un ārzemju ziņas, tomēr Krievijas impērijai nozīmīgos brīžos šī tematika epizodiski parādījās latviešu presē. Viena no pirmajām politiskās informācijas kopām atspoguļoja Krievijas-Turcijas kara (1828–1829) norises.  Pateicoties šīm publikācijām, tieši Turcija bija pirmā ārvalsts, par kuru latviešiem veidojās
priekšstats ar preses starpniecību.

Nozīmīgas pārmaiņas latviešu presē sniegtā informatīvā materiāla tematikā sākās Krimas kara laikā (1853–1856), kad Krievijas administrācija atļāva publicēt patriotiska satura sacerējumus par kara norisi. Ziņu plūsma par Krimas kara notikumiem radīja pirmo informatīvo "sprādzienu" latviešu sabiedrībā par pasaules politiskajiem notikumiem (lai gan viena sižeta). Gadsimta pirmajā pusē latviešu laikraksti pārsvarā veica audzinošo funkciju un sniedza visai šauru ziņu klāstu, bet 50. gados galvenā kļuva tieši informatīvā funkcija. Nepilnu triju gadu laikā, "Latviešu Avīzēm" regulāri publicējot ziņas par starptautiskajiem jautājumiem, laikraksta lasītājiem veidojās pirmās iemaņas iedziļināties ārpolitiskajās norisēs, pieradums un iekšēja nepieciešamība zināt pasaulē notiekošo. Šie procesi iezīmēja latviešu atbrīvošanās no dzimtbūšanas laika radītās noslēgtības un savrupības jaunu pakāpi, kuru raksturoja informatīvo saišu veidošanās ar pasauli.

K.Vatsons pēc A.Švābes raksturojuma bija patiess latviešu draugs, cēlies no skotiem un piedzimis Jelgavā kā Pētera akadēmijas latīņu valodas profesora dēls. Labi pazīdams Rietumu kultūru, viņš cieši ticēja latviešu nācijas nākotnei un bija pārliecināts, ka cilvēku veido nevis viņa sociālā kārta, bet tautība, kuras saglabāšanai Dievs devis valodu. Kādā Zontāgam rakstītā vēstulē Vatsons saka, ka jaunā laikraksta uzdevums “darīt latvietim viņa tautu par nāciju, viņa skaisto valodu mīļu un dārgu, kā arī apkarot ģermanomāniju, jo, kas nicina savu tautību un valodu, ir pats nicināms”.

1853.g. “Latviešu Avīzēm” bija 2060 abonentu, kuru skaits Krimas kara laikā pieauga līdz 4000; tad pat no 70 līdzstrādniekiem puse jau bija latvieši. Viņu vidū Vatsona laikā ievērojamākais bija Bauskas tirgotāja dēls Kārlis Kraukliņš (1792–1873), kas dzīvoja Drēzdenē un darbojās kā “Dresdener Morgen Zeitung” redaktors, vēlāk kļūstot par Saksijas karaliskā muzeja direktoru. Kraukliņš “Latviešu Avīzēs” publicēja dzejoļus ar pseidonīmu Kurzemes dēls. Pārējie nedaudzie latviešu līdzstrādnieki 20. un 30. gados bija ķesteri, muižas amatnieki, pagasta rakstveži.

Avīzes pastorāli didaktiskais virziens bij ieturēts ar racionālistiem labvēlīgo noskaņojumu pret zemniekiem un optimistisko ticību progresa uzvarai. Pat lauku korespondencēs Vatsons liek pamācīt lasītājus: “Mēs negribam mūsu mīļu tēvzemi par Vāczemi taisīt; mēs gribam latvieši iekš tautas un valodas palikt” (1823). Viņš izsmej vecākus, kas “grib savus bērnus par pusvāciešiem pataisīt” un saka: “Iekām nāktos, ka šai zemē vācieši latviešu valodu runātu, nekā latviešiem būs vācu valodu uzņemt.”

Pēc Vatsona nāves, kā situāciju raksturo A.Švābe, avīze kļuva daudz bālāka un redaktora R.Šulca laikā (1849–1866) izvērtās par reakcionāru mācītāju lapu, kas apkaroja taisni tos mērķus, kurus tai bija nospraudis dibinātājs. Savukārt grāmatas “Latvija 19.gadsimtā: Vēstures apceres” autori raksta, ka Šulcs sāka reformas laikraksta izdošanā un satura veidošanā. To rezultātā “Latviešu Avīzes” kļuva tematiski daudzpusīgākas un interesantākas. Laikraksta saturs tika piemērots tālaika vidusmēra latvieša izglītības un sapratnes līmenim un interešu lokam.

Lai arī pirmo latviešu laikrakstu vienīgie izdevēji 19.gs. I pusē bija vācu mācītāji, kuri vairāk vai mazāk atbalstīja Baltijas muižniecības politiku, cenšoties jaunajos apstākļos iedzīvināt veco sabiedrisko attiecību modeli, kurā latviešiem bija paredzēta vienīgi zemnieku vieta, tomēr viņu veidotā latviešu prese radīja priekšnoteikumus latviešu nacionālās avīžniecības tapšanai. Nozīmīgākie no tiem bija – spējīgu latviešu tautības preses darbinieku un lasītāju auditorijas rašanās, laikraksta lasīšanas paraduma un tradīciju iedibināšana ikdienā.

Literatūra

Švābe, Arveds. Latvijas vēsture, 1800–1914. – Stokholma: Daugava, 1958.

Bērziņš, Mieriņa, Plakans, u.c. Latvija 19. gadsimtā: Vēstures apceres. – Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2000

LNA facebook.com lapa