Grīviņš, Valters. Vai hronista un priestera Indriķa kapa vieta meklējama Dūķeru Jānēnu Kapu kalnā? Historia.lv (18.08.2021)

Pievienoja: 
Valters Grīviņš, 18.08.2021
Organizācija: 

1.attēls. Dūķeru Jānēnu Kapu kalns un Dūķeru-Mujānu ceļš. Skats no Jānēnu puses. 1926.g. NKMP PDC arhīvs. Inv.nr. 36.122/9759I (Pieminekļu valdes materiāli. PV 3400).

No visiem rakstītajiem viduslaiku Latvijas vēstures avotiem pētnieku vidū vislielāko interesi un diskusijas neapšaubāmi raisījusi Indriķa Livonijas hronika. Imeras draudzes letu priestera Heinriha (Henricus de Lettis – IH, XVI:3), latviskojot – Indriķa, sarakstītais darbs ir senākais vēstošais avots, kas stāsta par vācu ierašanos Austrumbaltijā 12.gs. beigās, nostiprināšanos Daugavas grīvas lībiešu zemēs un tālāko militāri politisko ekspansiju 13.gs. sākumā, to izvēršot gar Daugavas un Gaujas ūdensceļiem kā arī Igaunijas virzienā. 

Hronika, skatoties no Rīgas bīskapa Alberta, katoļu baznīcas un vācu iekarotāju pozīcijām, sniedz plašas ziņas gan par 13.gs. pirmo divu desmitgažu notikumiem un personām, kas tos virzījuši, gan par pakļauto vietējo tautu sociālo iekārtu, kultūru un dzīvesveidu. Tāpat hronikā atrodamas pētniekiem vērtīgas ziņas par tajā aplūkotās teritorijas, Rietumvidzemes un Igaunijas, 13.gs. sākuma vēsturisko ģeogrāfiju – minēti zemju un novadu, upju, ezeru, vietu nosaukumi, attiecīgo etnosu apdzīvoto teritoriju robežas, aprakstītas pilis, senpilsētas un apmetnes, ceļi un pārejas... Tomēr vienlaikus šī ir viena no jomām, kurā Indriķis, rakstot savu hroniku, nākamajām paaudzēm uzdevis vairāk jautājumus nekā sniedzis atbildes. Ja daļa no Indriķa nosauktajiem ūdeņiem un vietām (Gauja, Ogre, Burtnieku ezers, Turaida, Cēsis, Trikāta, Otepē...)  ir labi zināmas arī vēlākajos gadsimtos un par to atrašanās vietu šodien šaubas nerodas, tad par citām, kuru vārdi no tautas atmiņas izgaisuši (Beverīna, Metimne, Autīne, Sotekla...), tiek izteikti dažādi minējumi un izvirzītas hipotēzes (sk. piem. Šterns 2002, 193–214) , kuras pilnīgi pārliecinoši pierādīt vēl nevienam tomēr tā arī nav izdevies...

2.attēls. Imeras novada karte ar iespējamajām novada robežām 13.gs. sākumā (pēc Šterns 2002, 91). Kartē attēlotas 17.–18.gs. fiksētās seno ceļu trases, galvenie mūsdienu satiksmes ceļi, kā arī Indriķa hronikā aprakstīto norišu un vēlākās novada vēstures kontekstā svarīgākās vietas.

Šajā rakstā tomēr vēlos pievērst uzmanību nevis kā vēsturniekiem, tā arī plašākai publikai saistošām un brīžiem visai karstas diskusijas raisošām hronikā minēto vietu lokalizācijas problēmām, bet kādai citai, ne mazāk interesantai, Indriķa netieši uzdotai vēsturiski ģeogrāfiskai mīklai. Proti, jautājumam par paša hronikas autora apbedījuma un ar to tieši saistīto Imeras pirmās baznīcas vietu, šo objektu iespējamo novietojumu skatot saistībā ar Valmieras skolotāja un novadpētnieka Voldemāra Dāvida Baloža 20.gs. sākumā izteikto un dažādu autoru, tostarp viņa dēla arheologa Franča Baloža vēlāk atkārtoto pieņēmumu, ka priestera Indriķa kaps meklējams Valmieras apriņķa bij. Dūķeru muižas Jānēnu Kapu kalnā. Izmantojot historiogrāfisko literatūru, kā arī dažādus publicētus un nepublicētus avotus, centīšos noskaidrot, kas mums zināms par Jānēnu Kapu kalnu, un izvērtēt, vai argumenti, uz kuriem balstoties V.D.Balodis tur novieto Indriķa apbedījuma vietu, ir gana pārliecinoši. 

Jānēnu Kapu kalns

Jānēnu Kapu kalns atrodas Valmieras novada Kocēnu pagastā, Dūķeru-Mujānu ceļa kreisajā pusē, ~500m DR no Jānēniem, bijušās Jāņa pusmuižas (Johanshof), 1,5km uz DR no bijušās Dūķeru muižas un 1,8km uz Z no Mujāniem. Mujānu-Dūķeru ceļš iet pāri kalna ZR nogāzei. 

Kapu kalns ar Jānēnu senkapu nosaukumu ir vietējas nozīmes valsts aizsargājams arheoloģijas piemineklis (Nr. 2448). Kapu kalna teritorijas lielākā daļa, ieskaitot virsotni, atrodas pašvaldības īpašumā un ir publiski pieejama.

Aptuveni 20m augstais paugurs, kā tuvākajā apkārtnē augstākais punkts, labi izceļas ainavā. Paugura virsotni veido vairāki nelieli reljefa pacēlumi, no kuriem augstākajā atrodas Jānēnu senkapi. 20.gs. sākuma aprakstos minēts, ka kalna virsotnē esot bijušas labi saskatāmas terases. Šodien tās vēl daļēji nojaušamas, taču izplūdušas.

3.attēls. Jānēnu Kapu kalns (1), Ķikutu Baznīckalns (2), Dūķeru muiža (3), šaursliežu dzelzceļa līnijas Valmiera-Ainaži uzbērums, Kokmuiža (Kocēni) (5), Jānēni, Klētnieki, Jaunjānēni – bij. Jāņa pusmuižas vieta (6). 2021.g. 22.marts. V.Grīviņa foto. 

Apbedījumu vietā daudz senu rakumu pēdas. Kādreiz senkapu vidū Kapu kalna virsotnē audzis liels ozols. Koks II Pasaules kara gados nodedzis pēc zibens spēriena un vieta, kur tas audzis, šobrīd dabā vairs nav precīzi lokalizējama.

Kapu kalns apaudzis ar jauktu koku mežu, kas pašvaldības daļā ap 2006.g. nocirsts kailcirtē, kur šobrīd blīvi saauguši augsti krūmi. 2021.g. 27.martā Kapu kalnā notika sakopšanas talka; Mujānu izglītības biedrības vadītāja Imanta Toča aicinātie talcinieki atbrīvoja no krūmiem kalna virsotni un izveidoja taku, pa kuru tajā uzkāpt. 

Daļa no Kapu kalna masīva norakta, privātīpašniekiem tā R un A pusē ierīkojot grants karjerus, kas šobrīd (2021) lielākoties jau izstrādāti. Vienā no izstrādātajiem karjeriem ierīkots zivju dīķis.

Garām Kapu kalnam iet 1911.g. atklātā un 1979.g. šajā posmā slēgtā šaursliežu dzelzceļa līnija Valmiera-Ainaži. Kalna DA piekājē vēl redzams dzelzceļa uzbērums un tilta paliekas. Kapu kalnam tuvākā vilciena pieturas vieta bija 1,5km attālā Mujānu (Zilākalna) stacija.

Ziņas

Kapu kalns kā vienīgais Dūķeru muižā nosauktais kalns (resp. – paugurs) iekļauts A.Bīlenšteina nepublicētajos, 19.gs. beigās savāktajos onomastiskajos materiālos. Valmieras draudzes Dūķeru muižas vietvārdu anketā Kapu kalns dīvainā kārtā, pretēji dabā vērojamam, raksturots kā “mazs, mazs pakalniņš,” kur “atrasti, kartupeļu bedres rokot, cilvēku kauli un turklāt veci kara ieroči” (BOM, 24–220). Iespējams, ar “mazu, mazu pakalniņu” šeit raksturots nevis viss masīvs, bet tikai pati Kapu kalna virsotne...

4.attēls. Jānēnu Kapu kalna virsotne – augstākā daļa, kur atradies lielais ozols un apbedījumi. Ar (1) apzīmēta viena no daudzajām virsotnē senāk izraktajām bedrēm. 2021.g. 1.aprīlis. V.Grīviņa foto.

Savukārt viens no pirmajiem Jānēnu Kapu kalna pieminējumiem literatūrā atrodams 1906.g. izdotās Konversācijas vārdnīcas 1. sējumā, šķirklī par Dūķeriem:

“Novada robežās pie Jāņu muižiņas “Kapu kalns”, kurš pilskalns. Tajā atron labi daudz vecas naudas. (...) Kapu kalnā, liekas, bijusi Mujānu-Dūķeru kopnovada senatnes pils.” (KV 1906, 714)

Versija par Kapu kalnu kā pilskalnu citu autoru darbos vēlāk atkārtota netiek un tai arī nav nekāda zināma faktoloģiska pamata ne vietējā folklorā, ne arī kalna formā. Toties drīz pēc Konversācijas vārdnīcas iznākšanas Kapu kalns citas publikācijas iespaidā kļūst par daudz jo ievērojamāku kultūrvēsturisku vietu – tur tiek novietota Livonijas hronikas autora un Rubenes (Imeras, Papendorfas) draudzes dibinātāja Heinriha jeb latviešu Indriķa kapa vieta.

Skolotājs un novadpētnieks V.D.Balodis 1909.g. Valmierā P.Skrastiņa apgādā izdotajā grāmatiņā “Jumeras leja un viņas ievērojamas vietas” raksta:

“Kapu kalns pastāv no trim taisnstūriski garenām terasēm, kas vēl skaidri izšķiramas, cita par citu augstāka, ar vienu vienīgu vecu ozolu uz visa kalna, ap kuru atrodas senkapi. Ozola vecums pēc resnuma un izskata spriežot būs pie 600 gadiem; visādā ziņā viņš šeit stādīts par piemiņu, un kam gan citam, kā priesterim Indriķim, kura baznīca nav ne pusverstes attālumā un kurš, gribēdams savējos atvilkt no vēlēšanās tapt apraktiem Zilā kalnā, likās še apglabāties, kam tad apkārt apglabājās apgabala vecajie, jo tikai ap ozolu ir kapi un citur kalnā nekur. 

5.attēls. Kapu kalna lielais ozols ap 1908.g. (kreisajā pusē – no Balodis 1909, 18) un 1926.g. (labajā pusē – NKMP PDC arhīvs, inv.nr. 37.218I (Pieminekļu valdes materiāli. PV 3398)). Senākajā uzņēmumā iespējams arī saskatīt nogāzē esošo terasi. Cik var spriest pēc attēla, to salīdzinot ar citiem dižkokiem, ozola vecumu V.D.Balodis ir ievērojami pārspīlējis. Kokam 20.gs. sākumā nevarētu būt bijis vairāk par ~200 gadiem.

Izrakumi rāda, ka pie ozola ir rakušies zārkos-šķirstos ielikti, tālāk no ozola ar visām rotām bez šķirsta. Tā piemēram vienam, ar galvu pret vakariem, kā kristīti mēdz rakties, ap kaklu bij kauri gliemežu [vāku] rotu virkne, kreisā rokā dūcis, šķērsām pār krūtīm un labā rokā bronzas spieķis. (Vecas naudas, kā tas konversācijas vārdnīcā minēts, neesmu šeit nevienas atradis, arī neesmu par to ko dzirdējis.)” (Balodis 1909, 21-22)

Jānēnu Kapu kalnu kā vēstures pieminekli 1926. gada 3. jūnijā reģistrējis Pieminekļu valdes arheologs Rauls Šnore. Viņa ziņojums liecina, ka V.D.Baloža pirms nepilniem 20 gadiem izteiktā versija par imeriešu priestera Indriķa atdusas vietu Kapu kalnā tobrīd jau paspējusi folklorizēties: 

“Zemes īpašnieks ir Kārlis Volerats, dzīvo Renču mājās Dūķeru muižā. Kapu kalnā esot aprakts bīskaps Indriķis. Pirms I pasaules kara kalnā rakušies mācītāji Neulands un Klīgers un Mujānu muižas rentnieks Dambergs, meklēdams vecus dokumentus. Kas atrasts, nav zināms. Senāk tajā atrasts poda dibens, kurā bijusi nauda. (...) Viss kalns ar mežu apaudzis. Kalna virsotnē ap veco ozolu zeme stipri izrakņāta. Viss kalns pārklāts bedrēm, ik pa 5–10 soļiem jauna bedre.

Kalns aprakstīts V. Baloža grāmatā “Jumeras leja”. Gadus 5 atpakaļ kalna toreizējais rentnieks esot uzaris vecu naudu, ko nogādājis Rīgā muzejā. Esot atrastas arī čuguna bumbas. Ap ozolu kalna galā agrāk esot bijušas labi saskatāmas kapu kopiņas. Ziņas par kalnu varot sniegt 92 g.v. Deidars, kas dzīvo Valmierā, kur labi pazīstams. Viņš esot piedalījies minētajos mācītāju veiktajos izrakumos. Kapu kalnā kādam ģindenim līdzās esot atrasts bronzas zizlis (pie ozola kalna virsotnē). Atrastas vēl nedaudzas senlietas – saktas, kauri gliemežvāki – atrodas Valmieras Latviešu biedrības muzejā.” (Šnore 1926)

6.attēls. Jānēnu Kapu kalna ZA nogāze. Pa kreisi no stigas ceļa atrodas pašvaldības īpašumā esošā kalna daļa, pa labi – privātīpašums. 2021.g. 1.aprīlis. V.Grīviņa foto.

Tā paša 1926.g. 19.jūlijā Pieminekļu valde saņēmusi arī novadpētnieka un folkloras vācēja Kārļa Bukuma ziņojumu par Kapu kalnu:

“Kalnā aptuveni pirms 35 gadiem kādu nakti izrakts pods. Šis pods jeb katls atradies pie pileņģa starp trim akmeņiem. Turpat atrastas mucas stīpas. Ļaudis domā, ka podā bijusi nauda un tā izņemta. Pods bijis stipri liels, šauru dibenu un ilgu laiku glabājies Pāvulēnu mājās. Atrasti arī lieli akmeņi. Vienu no akmeņiem šo māju iedzīvotājs Kalējs nolicis mājas ārpusē par slieksni. Mežsargs Gaižums, kas dzīvo Zilā kalna tuvumā agrāk izracis cirvi ar zobiem uz abām pusēm. Vienas puses zobi bijuši šaurāki, otras – platāki. Kāds 90 g.v. vīrs Deidars no Valmieras stāstīja, ka savā laikā viņš arī redzējis tādu cirvi. Par katlu, akmeņiem un Gaižuma atrasto cirvi stāstīja J. Tirons no Ķieģeļu pagasta Briķiem (Briņķiem? – V.G. piez.).” (Bukums 1926)

Arheologu un kultūras pieminekļu aizsardzības darbinieku  interese par Jānēnu senkapiem atjaunojas 20.gs. 70.gados, kad senvietu 1979.g. 19.septembrī apmeklēja Ieva Cimmermane. Viņas ziņojums  lakonisks: “Pēc A. Karnupa 1926. gada ziņojuma kalnā audzis liels ozols, tagad no tā palicis tikai izdedzis stumbrs.” (Cimmermane 1979)

Ozola vietu 1985.g. 1.oktobrī, apsekojot Kocēnu pagasta kultūras pieminekļus, nesekmīgi centās atrast J.Urtāns: “Vecā ozola celmu vairs nevarēju atrast.” (Urtāns 1985)

Tomēr vismaz daļa vietējo Mujānu-Dūķeru iedzīvotāju ozola vietu ar atlikušajām celma paliekām  labi zināja vēl 20.gs. beigās. Ap 1993. vai 1994.g. netālo “Upmaļu” saimniece, 1926.g. dzimusī Biruta Toča uz Kapu kalnu atveda savu ģimeni, dēlu un meitu, lai tiem parādītu, kur koks audzis. Ozols pēc B.Točas stāstītā nodedzis ap 1943.g., kad tajā iespēris zibens. Imants Točs 2021.g. martā atcerējās, ka vietā, ko māte rādījusi, bijusi vēl daļa no ozola celma. Diemžēl, pēc ap 2006.g. notikušās kailcirtes kalna ainava ir tik ļoti mainījusies, ka precīzu celma atrašanās vietu nedz Imants, nedz viņa māsa norādīt vairs nevarēja (Grīviņš 2021)... 

Izrakumi

Vadoties pēc šobrīd pieejamajām ziņām, nav īsti skaidrs, kurš no minētajiem pētniekiem un kad racis (un ko atradis) Kapu kalnā. 

Šnores 1926.g. ziņojumā minētie “mācītāji Neulands un Klīgers” visdrīzāk būs Valmieras Austrumu un Valmieras-Veides draudžu gani Jānis Neilands (1840–1915) un Leopolds Krīgers. Ir zināms (Enzeliņš 2019, 117), ka Krīgers Valmierā kalpo no 1890. līdz 1906.g., kad pārceļas uz Vāciju. Tātad kopīgos izrakumus Kapu kalnā, piesaistot arī Mujānu muižas nomnieku Dambergu, viņi varēja veikt šajā laika intervālā, domājams, ap 1900. gadu. Jāņa Neilanda interesi par Kapu kalnu, zinot, ka viņš cēlies no mujāniešu Neilandiem (Enzeliņš 2019, 114), varētu skaidrot ar sava dzimtā novada pagātnes izziņas vēlmi, savukārt Krīgers un Dambergs, iespējams, pievienojās sava laika baltvācu sabiedrības vidējo un augstāko slāņu aprindās izplatītam brīvā laika pavadīšanas veidam – amatierizrakumu veikšanai arheoloģiskās vietās.

7.attēls. V.D.Balodis (vidū), mācītājs J.Neilands un viņa sieva Berta pie Vītolēnu Velna pulksteņa akmens. Mujānu pagasts. Ap 1900. Attēls no J.Matuļa bij. kolekcijas.

Dīvaini, ka par Neilanda un Krīgera meklējumiem un viņu iespējamajiem atradumiem vai gluži pretēji – par pasākuma izgāšanos – savā darbā, aprakstot Kapu kalnu, neko nemin abu mācītāju laikabiedrs un vienaudzis, vismaz Neilandam neapšaubāmi personīgi zināmais skolotājs V.D.Balodis (Ap 1900.g. V.D.Balodis kopā ar Jāni Neilandu, viņa sievu Bertu un mikrobiologu E.Zemmeru dodas izbraucienā pa Imeras novada senvietām (sk. 7. attēlu), bet V.D.Baloža dēls Francis Balodis 1909.g. pēc tēva norādes Valmieras draudzes arhīvā ar J.Neilanda atļauju pēta tur esošās vēsturiskās pilsētas kartes – Баллод 1909, 26). Savukārt no R.Šnores ziņojuma var saprast, ka “ģindenis ar bronzas zizli līdzās” ticis atrasts tieši minēto mācītāju izrakumos, kuros piedalījies arī kāds Valmierā dzīvojošs, tobrīd jau 92 gadus vecs Deidars. Šnores pasniegtajai versijai šajā ziņā par labu gan nenāk K.Bukuma tajā pat 1926.g. vasarā Pieminekļu valdei iesūtītais ziņojums. Arī Bukums piemin veco Deidaru, taču nevis saistībā ar izrakumiem Kapu kalnā, bet kādu āvas cirvi, ko tas it kā kādreiz esot kaut kur redzējis...

8.attēls. Valmieras Latviešu biedrības muzejā izstādītās Kocēnu Draņķu senkapos un Dūķeru Jānēnu Kapu kalnā (1) atrastās senlietas. Ap 1908. Attēls no: Balodis 1909, 26.

Šnore ziņojumā gan atzīmē, ka V.D.Balodis Kapu kalnu apraksta grāmatā “Jumeras leja”, bet noklusē tajā diezgan nepārprotami norādīto (un senkapu aprakstam būtisko faktu), ka Voldemārs viens pats vai kopā ar dēlu Franci arī racis senkapos, vien piebilst, ka “Atrastas vēl nedaudzas senlietas – saktas, kauri gliemežvāki – atrodas Valmieras Latviešu biedrības muzejā.” To, ka senlietas muzejā visdrīzāk nonākušas ar V.D.Baloža gādību un, ka muzejs paša Baloža izveidots un pārzināts līdz pat viņa nāvei 1918.g., Šnore neuzskata par vajadzīgu pieminēt... Vai varam pieņemt, ka Šnore, rakstot ziņojumu, pats nebija lasījis “Jumeras leju” un neko nezināja par Baložu izvērstajiem pētījumiem un izrakumiem Valmieras apkārtnē?

Savukārt abiem Baložiem, tēvam un dēlam, retrospektīvā var jautāt – kurš tad no viņiem un kad īsti racis Kapu kalnā un ko vēl atradis (ja atradis) bez Valmieras latviešu biedrības muzejā savulaik izstādītās un “Jumeras lejā” ievietotā attēlā kopā ar Draņķu senkapu atradumiem publicētās Kapu kalna kauri gliemežvāku virtenes un galodiņas (sk. 8.attēlu)? To, ka V.D.Balodis pats ir veicis izrakumus Kapu kalnā, šķiet, apliecina viņa teiktais: “Vecas naudas, kā tas konversācijas vārdnīcā minēts, neesmu šeit nevienas atradis” (Balodis 1909, 22)

9.attēls. Jānēnu Kapu kalns no DA skatā no putna lidojuma. 2021.g. 22.marts. V.Grīviņa foto.

Tomēr, ja V.D.Balodis Kapu kalnā būtu atsedzis apbedījumu ar “bronzas spieķi”, kuru viņš, manuprāt, visai nepārprotami saista ar domāto hronista Indriķa apbedījumu, tad kāpēc grāmatiņā “Jumeras leja”, līdzīgi kā aprakstot un ilustrējot Draņķu senkapu izrakumus, nav ievietota šī tik ļoti svarīgā atraduma fotogrāfija vai zīmējums? Kāpēc šīs senlietas nav nonākušas Valmieras latviešu biedrības muzejā? Diemžēl, to, kādi un kur iegūti priekšmeti šajā muzejā īsti atradās, mēs šodien vairāk noskaidrot nevaram, jo V.D.Baloža dibinātā muzeja krājums, kas tobrīd atradās bijušās Pakalniņa skolas telpās Gaujas krastā, līdz ar lielu daļu Valmieras centra ēku sadega II Pasaules kara laikā, 1944.gada 22.septembrī. (Zīriņa 2009)

Nekādu skaidrību šeit nevieš arī Franča Baloža 1910.g. publicētā disertācija, kurā viņš, runājot par Jumaras (Imeras) novada senvietām, raksta: 

“Kapu kalna senkapi atrodas Mujānu un Zīles upītes sateces vietā (augšpus tās ieteces Jumarā); tas ir milzīgs triju paralelopīdu formas paugurs: upītes pusē tā nogāze ir stāva, bet trijās pārējās pusēs vērojamas trīs terases. Uz augšējās terases, kas gandrīz kvadrātveida, aug milzīgs, acīmredzot stādīts, 600–700 gadus vecs ozols (sk. VII attēlu). To var secināt, jo bez šī ozola šeit nav neviena lapu koka, aug tikai  priedes. Zem šī ozola un blakus tam atrodas apbedījumi.

Ņemot vērā, ka: 1) V.D.Balodis iepretī Kapu kalnam Jumaras upītes malā atradis baznīcas pamatus un pierāda, ka tā bijusi Heinriha Latvieša baznīca (1208. gada), 2) ozolam ir ap 700 gadu un ka tas, acīmredzami, ir saistīts ar apbedījumiem, kas tam apkārt ierakti ar galvām uz rietumiem, var pieņemt, ka tā ir jumeriešu pirmā kristīgā kapsēta, ka apbedītie ir pirmie rietumu baznīcas kristītie un, ka šeit, iespējams, aprakts arī pats Heinrihs Latvietis, kura hroniku es šajā darbā esmu tik bieži izmantojis.” (Баллод 1910, 16)

Tātad, ja arī Francis Kapu kalnā vispār racis, tad nekādu “bronzas spieķi” tur nav atradis un 1910. gadā (t.i. gadu pēc tam, kad iznāca Voldemāra grāmatiņa “Jumeras leja”) nav pārliecināts, ka Kapu kalnā tāds priekšmets vispār būtu kādā apbedījumā jelkad uziets. Pretējā gadījumā viņš to noteikti būtu pieminējis savā augstāk citētajā Kapu kalna apbedījumu aprakstā, lai tādējādi pastiprinātu tēva hipotēzes ticamību. 

Ņemot vērā iepriekš teikto, jājautā – vai Kapu kalna apbedījums ar bronzas spieķi nav folklorizējusies, Voldemāra darināta vēsturiskā rekonstrukcija (fantāzija)?

Kur apbedīts hronists Indriķis?

Livonijas hronikas autora pīšļu atdusas vieta mums nav zināma. Tā kā mūža nogali Indriķis pavadījis Rubenē (Papendorpe), kalpojot draudzē (IH, 28), tad ļoti iespējams, ka viņš šeit pat arī miris un apbedīts pats savā baznīcā vai tai blakus esošā kapsētā. Jebkurā gadījumā Imeras/Pāpendorpas/Rubenes draudzē, skatoties no vācu iekarotāju un kristīgās baznīcas atnestās sociālās hierarhijas pozīcijām, Indriķis bija pati nozīmīgākā persona, kas pelnījusi viscienījamāko kapavietu. Nav iedomājams, ka draudzes mācītājs tiktu apglabāts kādā citā, iespējams pat neiesvētītā apbedīšanas vietā. Tāpat arī pilnīgi neiedomājami, ka viņš varētu tikt apglabāts ar vietējiem iedzīvotājiem raksturīgajām kapa piedevām, kuru došanu līdzi mirušajam baznīca centās izskaust kā nevēlamu pagānisma tradīciju. Priesterus un bruņiniekus, ar atsevišķiem izņēmumiem, viduslaikos apglabāja ietītus līķautā, bez kādām īpašām piedevām (Muižnieks 2009, 32).

Vēl jo neiespējamāku “bronzas spieķa apbedījuma” saistīšanu ar priesteri Indriķi padara tas, ka, izņemot pašu “spieķi”, ko grūti identificēt ar kādu arheoloģijā zināmu attiecīgā perioda senlietu (LNVM Arheoloģijas departamenta vadītājs Dr.hist. J.Ciglis man 25.05.2021. rakstītā e-pasta vēstulē izteica domu, ka šo priekšmetu, ja tam jāatrod kāda, kaut attāla analoģija, varētu hipotētiski saistīt ar viduslaiku kapsētās reti sastopamām bezmēna bumbām vai vāles galvām.), pārējās šajā kapā V.D.Baloža minētās piedevas ir tipiskas viduslaiku (Livonijas laika) latgaļu sieviešu rotu komplekta sastāvdaļas, kurā ietilpst gan kauri gliemežvāku kaklarota, gan nazis (“dūcis”).

Ķikutu Baznīcas kalns – V.D.Baloža “rekonstrukcija”?

Arguments, ka priesterim vajadzētu būt apbedītam pie baznīcas, ja ne pašā baznīcā, domājams, bija labi saprotams arī pašam V.D.Balodim. Tieši tāpēc savas hipotēzes pierādīšanai viņam bija nepieciešams pirmās imeriešu baznīcas vietu lokalizēt netālu no Kapu kalna, jo senkapu paugurā nekas neliecināja par kādas senas celtnes iespējamu pastāvēšanu. 

Doma, ka Indriķa baznīca varētu būt atradusies nevis Rubenē, bet kaut kur Mujānu pilsnovadā, V.D.Balodim bija radusies jau 1897.g., kad viņš savā “Austrumā” publicētajā rakstā “Jumera”, par Kapu kalnu, šķiet, vēl neko nezinot, raksta: “Un tā kā vecākā zviedru katasterī, sastādītā 1599.–1601., Papendorfa-Rubenes baznīcas draudze pieskaitīta pie Mujānu pils (Haus Mojahn), tā tad varētu būt, ka Indriķis mājojis Mujānos, kur varbūt arī atrodas viņa baznīca, Zilā kalna, kā latviešiem svētas vietas tuvumā.” (Balodis 1897, 59)

Domājams šādā veidā – kā hipotētiska vēsturiska rekonstrukcija, bez kāda atbilstošos faktos balstīta pamata – V.D.Baloža iztēlē arī ir radies Ķikutu Baznīcas kalns. Apsekojot Kapu kalna apkārtni, V.D.Balodis Jumaras upītes otrā krastā, pie aptuveni 1km attālajām Ķikutu mājām, uz kuru zemes Mujānu muiža 19.gs. bija ierīkojusi pusmuižu, laukā atrod vietu, kur, iespējams, tobrīd bija redzamas kādas celtnes vai akmeņkrāvuma kapulauka (tarandas) paliekas. (Mūsdienās Ķikutu Baznīcas kalns ir kokiem un krūmiem apaudzis, bedrēm sarakāts un no lauka novāktiem akmeņiem piegāzts neliels reljefa pacēlums, kura izcelsmi bez izrakumu veikšanas nav iespējams noteikt.) Šajā vietā V.D.Balodis saskata Indriķa baznīcu “ar torni pret Zilo kalnu”. Skatoties “Jumeras lejā” publicētajā Baznīcas kalna fotogrāfijā (sk. 10. attēlu), redzams, ka tur, apstrādāta tīruma vidū, patiešām atrodas kāda, iespējams cilvēka veidota konstrukcija; attēlā var izšķirt dažus lielākus objektus, kas varētu būt akmeņi, taču fotogrāfijā nekas, pat ne nosacīti, neatgādina torni... Netālu no Baznīcas kalna Balodis atrod vēl kādas citas celtnes vai akmeņu sakopojuma vietu un secina, ka tur, savukārt, “kā domājams, ir stāvējis Indriķa dzīvoklis” (Balodis 1909, 21). Publicējot savas brīvi pieņemtās hipotēzes neliela apjoma, plašam lasītāju lokam pieejamā, populārā valodā uzrakstītā grāmatiņā, V.D.Balodis vietējo iedzīvotāju uztverē tās padara par zinātniski pierādītiem faktiem un šie pseido-fakti tad arī sāk dzīvot savu, no to radītāja turpmāk neatkarīgu dzīvi.

10. attēls. “Baznīcas kalns Mujānu Ķikutu tīrumos, kur senāk stāvējusi Jumeras baznīca.” Attēls un anotācija no: Balodis 1909, 15.
11.attēls. Skats no Baznīcas kalna uz Dūķeru Jānēnu Kapu kalnu vidējā plānā un Zilokalnu aizmugurējā plānā. 1926.g. NKMP PDC arhīvs. Inv.nr. 36.123/9760I (Pieminekļu valdes materiāli. PV 3407).
12. attēls. Ķikutu Baznīcas kalns (1), Jānēnu Kapu kalns (2) un Zilaiskalns (3) skatā no DA. 2020.g. 3.jūlijs. V.Grīviņa foto.

[Vairāk Ķikutu Baznīcas kalna attēli ŠEIT.]

To, ka tāds toponīms kā “Baznīcas kalns” Mujānu muižas pagasta robežās pašiem mujāniešiem ap 1900.gadu (t.i. – pirms V.D.Baloža versijas tapšanas) nav bijis zināms, apliecina arī jau pieminētie A.Bīlenšteina onomastiskie materiāli. Valmieras draudzes Mujānu muižas anketā ir pierakstīti veseli 17 kalnu nosaukumi (BOM, 24, 229–234), bet Baznīcas kalna to vidū nav.

Mujānu muižas kalnu sarakstā, starp citu, nav arī Bērmetu kalna, kādā vārdā V.D.Balodis nosauc krievpadomju okupācijas laikā karjerā noraktu morēnas pauguru pie bij. Mujānu pagasta Vītolēniem, kur pēc viņa teiktā “esot senlaikos sadedzinājuši līķus” (Balodis 1909, 23).

13.attēls. Ķikutu pusmuiža un aptuvena Baznīcas kalna atrašanās vieta (norādīta ar sarkanu bultiņu) Mujānu pilsmuižas kartē. 1861. g. LVVA, 1679. f., 194. apr., 353. lieta.

Nekādi apzīmējumi, kurus varētu skaidrot kā celtnes vai senkapu paliekas, ne arī vienkārši norobežotas, neapstrādājamas saliņas tīrumā pie Ķikutiem – tur, kur V.D.Balodis lokalizē “Indriķa baznīcu un dzīvokli” – nav saskatāmas nedz 17.gs. beigu, nedz 19.gs. vidus vēsturiskajās Mujānu muižas kartēs (sk. 13. attēlu). Šādu apzīmējumu trūkums, saprotams, pats par sevi neliecina, ka Ķikutu apkārtnē nekas tāds nav bijis (karšu zīmētāji attiecīgos objektus varēja uzskatīt par nebūtiskām detaļām, kuras kartēs nav nozīmes iekļaut), tomēr arī nedod iemeslu domāt par pretējo.

V.D.Balodis – amatierpētnieks un nacionālromantiķis

Lai lasītājam šeit neradītu ačgārnu priekšstatu par V.D.Baloža personību un pētniecības metodēm, jānorāda, ka “Jumeras leja” manā redzējumā nebūt nav bezjēdzīgs grafomānisks savārstījums, bet nozīmīgs Latvijas kultūras vēstures piemineklis, darbs, ar kuru gan tā tapšanas laikā, gan arī joprojām nākas rēķināties visiem Imeras novada un Vidzemes senākās vēstures pētniekiem. 

Uzcītīgs un novatorisks, sava laika vēstures un arheoloģijas zinātnes vēl tikai topošajām metodēm  atbilstošs (Par to, kā 19.gs. II pusē noritēja izrakumi, sk. piem. Štrumfa 2017, 11–12), ar nozīmīgākajām un jaunākajām publikācijām labi pazīstama amatierpētnieka darbs, avotu studijās, lauka ekspedīcijās, un izrakumos iegūtā materiāla godprātīga apstrāde, senu vietvārdu fiksēšana grāmatiņā apvienota ar ļoti radošām 19.gs. jaunlatviešu nacionālromantisma apdvestām un baltvācu kultūrtrēģerisma teoriju ietekmētām (sk. Balodis 1909, 31, 2.piezīme) vēsturiski ģeogrāfiskās kultūrainavas rekonstrukcijām. “Kam gan citam, kā priesterim Indriķim” par piemiņu stādīts Kapu kalna ozols, raksta Balodis (Balodis 1909, 21), pagātnes atklāšanas aizrautībā nepārprotami būdams pārliecināts par savu taisnību... Par vēsturisku patiesību, šķiet, V.D.Balodis uzskatīja arī sava laika zinātniskajā tradīcijā pieņemtā senlatviešu pseidopanteona pastāvēšanu (Pūtelis 2014). Stāstot par Zilokalnu, viņš raksta: “Še stāvēja svētā birzs, kur Jāņos visa tauta sapulcējās un Pērkonam, Potrimpam un Pikolam un svētajām čūskām ziedoja visādas mantas.” (Balodis 1909, 9–10)

14.attēls. V.D.Baloža sniegtais Kapu kalna apkārtnes senvietu plāns. Attēls no: Balodis 1909, 21.

“Aprakstīdams Jumaras baseinā jau izsenis pazīstamās, kā arī tikai 19.gs. beigās atklātās senvietas, V.D.Balodis tās iekļauj paša izstrādātā vēsturiskā shēmā, kuras ietvaros ļoti šaurā apvidū atrod vietu teju visām ar hronikas Imeru saistītajām vietām un norisēm. Tā piemēram, hronikā nemaz nav pieminēts Zilaiskalns, taču V.D.Balodis ir pārliecināts, ka tieši tur Imeras vecajie metuši lozes (IH, 11:7), lai noskaidrotu, kam pakļauties – vāciešiem vai krieviem. (...) Vēsturnieku vairākums sliecas [Indriķa pirmās baznīcas vietu] lokalizēt starp Rubeni un Pāpēnmuižu Zilākalna piekājē, taču V.D.Balodim nesagādāja grūtības Indriķa sēdekli novietot Mujānu Ķikutu Baznīcas kalnā un nepilnu kilometru nostāk gulošo senču kulta akmeni – Velna pulksteni – norādīt kā imeriešu domājamo kristīšanas vietu. Autīni, ko vairākums mūsdienu pētnieku saista ar Priekuļu-Zaubes-Nītaures novadiem, V.D.Balodis saskatīja Valmierā, bet Idumejas (Straupes) novada pili Metimni – Vaidavas pilskalnā.” (Grīviņš 2012, 8) Tāpēc mūsu šodienas uzdevums – atpazīt un atdalīt V.D.Baloža darbos vēsturiskos faktus no pierādījumus neguvušajām rekonstrukcijām un sen novecojušām 19.gs. historiogrāfijā populārām atziņām un hipotēzēm. Kā redzam – tas nebūt nav vienkārši, bet arī ne neiespējami.

Kapu kalna datējums

Par Jānēnu senkapu iespējamo datējumu, izejot no šobrīd pieejamajām fragmentārajām un neskaidrajām ziņām, kā arī viena atradumu attēla, var izteikt tikai aptuvenu pieņēmumu. Vadoties pēc kapu piedevu apraksta, apbedījumiem šķirstos (nav skaidrs vai tie bijuši vienkoči vai gatavoti no dēļiem) un mirušo rietumu orientācijas (“ar galvu pret vakariem” – Balodis 1909, 22), var pieņemt, ka apbedījumu vieta Kapu kalnā izveidota ne agrāk kā 13.gs. II pusē vai 14.gs. un pastāvējusi, varbūt, līdz 16.gs., kad izzūd tradīcija apbedījumu piedevās likt tādus priekšmetus kā kauri gliemežvāku kaklarotas un galodiņas (Muižnieks 2015, 196–203). Ņemot vērā, ka vietējie iedzīvotāji R. Šnorem 1926.g. stāstījuši, ka “ap ozolu kalna galā agrāk esot bijušas labi saskatāmas kapu kopiņas” (Šnore 1926), tāpat arī nostāstus par atrastajiem ieročiem un naudu, kā darba hipotēzi var pieņemt ka Kapu kalns apbedīšanai (ar vai bez pārtraukuma no Livonijas laikiem) izmantots vēl arī 17. un/vai 18.gs. sākumā/I pusē. Uz šo periodu, kādiem kara vai sērgu laikiem, kas tolaik bieži piemeklēja Vidzemi, arī varētu būt attiecināmi gan Baložu minētie apbedījumi bez piedevām, gan arī citos avotos aprakstītie ieroču un paslēptas naudas (depozītu) atradumi. Mirušo apbedīšana Kapu kalnā jaunajos laikos arī labi izskaidro senkapu atpazīstamību Mujānu-Dūķeru apkārtnē 19.gs. beigās un 20.gs. sākumā.

Iespējams, ko vairāk par Kapu kalna izmantošanu apbedījumiem agrajos jaunajos laikos, kā arī par vietējo iedzīvotāju mirušo pieminēšanas tradīcijām šajā vietā, ja tādas bijušas, varētu uzzināt no 17.–19.gs. Rubenes un Valmieras draudzes baznīcu grāmatām un vizitāciju materiāliem. Kādas noderīgas ziņas varētu sniegt arī LVVA fondos glabātās Mujānu un Dūķeru muižu lietas, LU Latviešu valodas institūta vietvārdu kartotēka, kā arī citi, pagaidām neapzināti avoti.

Vai Kapu kalnā varēja būt pilskalns?

Raksta noslēgumā vēl nedaudz jāpieskaras jau sākumā pieminētajam dīvainajam faktam, resp. 1906.g. izdotās Konversācijas vārdnīcas I sējumā apgalvotajam, ka Kapu kalnā bijis pilskalns. Ja šis pieņēmums atbilstu patiesībai, tad pēc viduslaiku un jauno laiku apbedījumu vietu pētnieka Dr.hist. Vitolda Muižnieka man 20.05.2021. rakstītā e-pasta vēstulē teiktā, šis būtu pirmais Vidzemē zināmais gadījums, kad vēsturisko laiku kapsēta ierīkota pilskalnā. 

15.attēls. 2021.g. 27.marta talkā no krūmiem atbrīvotā Jānēnu Kapu kalna virsotnes daļa. Nogāzē var saskatīt iespējamās terases vietu (norādīta ar sarkanu bultiņu). 2021.g. 1.aprīlis. V.Grīviņa foto.

Izvērtējot Kapu kalna atbilstību pilskalnam, jāatzīmē, ka, atrodoties vismaz jau no vēlā dzelzs laikmeta samērā blīvi apdzīvotā apvidū, kalns nav iemantojis pilskalniem raksturīgo folkloras slāni (Ritums, Tāle, Urtāns, Vītola 2006). Teikas vai nostāsti, kas varētu liecināt par senas dzīvesvietas vai cita rakstura nocietinājuma pastāvēšanu Jānēnu Kapu kalnā neparādās ne iepriekš minētajās A.Bīlenšteina 19.gs. beigās sastādītajās Dūķeru un Mujānu muižu vietvārdu anketās, nedz arī vēlākajos, citādā ziņā visai bagātīgajos Kokmuižas/Koku/Kocēnu un Mujānu  pagastu (1962.g. bijušo pagastu teritorijas apvienoja Kocēnu ciemā) folkloras vākumos, kurus, vairāk nekā 20 gadu laikā apkopojot Valmieras pilsētas un apkārtnes lokālās vēstures materiālus, esmu pārskatījis LU LFMI Latviešu folkloras krātuves un daļēji arī LU LaVI Onomastikas nodaļas arhīvā.

16.attēls. Jānēnu Kapu kalna 3D modelis (Kalniņš 2021). 1 – Kapu kalna virsotne ar ozola vietu un apbedījumiem; 2 – iespējamās terases.

Neizpildās arī trīs no četriem arheoloģiskiem pilskalna vai tam pielīdzināmas vietas noteikšanas kritērijiem (Urtāns 2006, 17). Kapu kalna izrakumos, cik varam spriest pēc to atstāsta iepriekš citētajos avotos, nav uzietas mītņu vai nocietinājumu pēdas. Tajā nav saskatāms arī mākslīgi izlīdzināts plakums, lai gan Kapu kalna augstākā daļa, kur audzis lielais ozols, ir samērā līdzena un nosacīti varētu būt piemērota pagaidu paslēptuves jeb pilenes vajadzībām. Vienīgais, kas liek domāt par iespējamu nocietinājuma pastāvēšanu Kapu kalnā, ir abu Baložu aprakstītās terases: “tas ir milzīgs triju paralelopīdu formas paugurs: upītes pusē tā nogāze ir stāva, bet trijās pārējās pusēs vērojamas trīs terases.” Iespējamās terases, lūkojoties gan “Jumeras lejā” publicētajā ozola fotogrāfijā (sk. 5. attēlu), gan dabā un paugura 3D modelī (sk. 16.attēlu), patiešām var saskatīt Kapu kalna augstākās virsotnes DDR daļā. Tomēr šīs visai izplūdušās terases, kā varētu sagaidīt no nocietinājumiem, pretēji Franča Baloža apgalvotajam, neturpinās virsotnes R un ZR nogāzē. Tāpat jāatzīst, ka no fortifikācijas principiem lūkojoties, šīm stāvākajā nogāzē ierīkotajām terasēm nav nekāda nozīme, ja ar grāvjiem un vaļņiem nav nocietinātas arī virsotnes izteikti lēzenās Z, ZA, A un DA puses. Minētie apsvērumi šobrīd liek domāt, ka šķietamās terases visdrīzāk ir vai nu dabīgi veidojumi vai radušās vēlāk, kapsētas izmantošanas laikā.

Secinājumi

Kritiski aplūkojot V.D.Baloža 1909.g. izdotajā grāmatiņā “Jumeras leja” izvirzīto un viņa dēla arheologa F.Baloža vēlāk uzturēto versiju par 13.gs. sākuma Livonijas hronikas autora, Imeras letu priestera Heinriha (Indriķa) kapa vietu Dūķeru Jānēnu Kapu kalnā un ar to nesaraujami saistīto Imeras pirmās baznīcas novietojumu Mujānu Ķikutu Baznīcas kalnā, jāsecina, ka nedz rakstītie un kartogrāfiskie avoti, nedz šobrīd pieejamās arheoloģiskās liecības šīs hipotēzes neapstiprina. Indriķa baznīcas vieta joprojām paliek viena no neatminētajām Latvijas vēsturiskās ģeogrāfijas mīklām.

17.attēls. Skats uz Jānēnu Kapu kalnu (aizmugurējā plānā pa kreisi no centra) no Dūķeru-Mujānu ceļa. Vidējā plānā bijušās Dūķeru muižas Jāņa pusmuižas vietā ierīkotās saimniecības – Jānēni un Jaunjānēni. 2021.g. 22.marts. V.Grīviņa foto.

Jānēnu Kapu kalns, neskatoties uz tā daļēju izpostīšanu amatierizrakumos un mantas meklēšanā 19.gs. beigās un 20.gs. sākumā, vēl šodien varētu būt gana nozīmīgs arheoloģiskais piemineklis Imeras letu (vēlāk – Valmieras apkārtnes latviešu) etniskās vēstures, dzīvesveida, tradīciju un materiālās kultūras izpētē. Būtu ļoti noderīgi Jānēnu senkapos veikt izrakumus, apbedījumu hronoloģijas, kultūras piederības un kapulauka robežu precizēšanai; arī pilskalna versijas pārbaudei. Izrakumi, vietas rakstura, piederības un hronoloģijas noskaidrošanai, būtu nepieciešami arī Ķikutu Baznīckalnā.

Tāpat Jānēnu Kapu kalns, līdz ar citām “Jumeras lejā” aprakstītajām, V.D.Baloža redzējumā ar Indriķa hroniku saistītām vietām, uzlūkojams ne tikai kā arheoloģijas, bet arī kā vēstures piemineklis, kas vēstī par latviešu 19.gs. II puses un 20.gs. sākuma inteliģences centieniem apzināt, izpētīt un popularizēt savu vēsturi, piešķirt tai jēgu un nozīmi, atrodot un izceļot vietas, kas var kalpot gan identitātes un pašapziņas celšanai individuālā līmenī, gan vienlaikus veidot baltvācu vēstures naratīvam konkurējošu latviešu metavēstures stāstu.

Literatūra un avoti

Balodis 1897 – Balodis, Voldemārs Dāvids. Jumera. Austrums. 1897.

Balodis 1909 – Balodis, Voldemārs Dāvids. Jumeras leja. Valmiera.

BOM – Bīlenšteins, Augusts. Onomastiskie materiāli. Latvijas Universitātes Akadēmiskās bibliotēkas Rokrakstu un reto grāmatu krājums. Ms. 1153.

Bukums 1926 – Bukums, Kārlis. 1926.g. iesūtīts ziņojums par Jānēnu Kapu kalnu. LNVM AA, bij. PV arhīvs, Kocēnu pagasts, mape Nr. 219.

Cimmermane 1979 – Cimmermane, Ieva. 1979.g. sastādīts Jānēnu Kapu kalna apsekojuma apraksts. NKMP PDC, Kocēnu pagasta materiāli.

Enzeliņš 2019 – Enzeliņš, Hermanis. Red. Valters Grīviņš. Skati Valmieras pilsētas, draudzes un novada pagātnē.

Grīviņš 2012 – Grīviņš, Valters. “Jumeras leja” – V. D. Baloža nozīmīgākais darbs. V. D. Baloža Jumeras leja un viņas ievērojamas vietas. V. Grīviņa pielikums un komentāri. Valmiera 1909 / Kocēni 2012, 8–9.lpp.

Grīviņš 2021 – Grīviņš, Valters. Personīgie ekspedīciju materiāli. Teicējs Imants Točs. V.Grīviņa ierakstīta videointervija, 20.03.2021.

IH – Indriķa hronika. No latīņu valodas tulkojis A.Feldhūns. E.Mugurēviča priekšvārds un komentāri. Rīga, 1993.

Kalniņš 2021 – Kalniņš, Gatis. Jānēnu Kapu kalna 3D digitālais modelis. Izveidots ar lietotni planlauf/TERRAIN, izmantojot LGIA vietnē lgia.gov.lv pieejamos LIDAR datus.

KV 1906 – Konversācijas vārdnica. Pirmais sējums. Rīga.

Muižnieks 2009 – Muižnieks, Vitolds. Arheoloģiskās liecības par 14.–18. gs. apbedīšanas tradīcijām. Latvijas Vēstures institūra žurnāls, Nr. 4 (73). 39.lpp.

Muižnieks 2015 – Muižnieks, Vitolds. Bēru tradīcijas Latvijā pēc arheoloģiski pētīto 14.–18. gadsimta apbedīšanas vietu materiāla. Rīga.

Pūtelis 2014 – Pūtelis, Aldis. Mācītie ļaudis un vienkāršā tauta. Divas tradīcijas latviešu mitoloģijā. Māksla un mūzika kultūras diskursā. III starptautiskās zinātniskās konferences materiāli. Rēzekne. 57–72.

Ritums, Tāle, Urtāns, Vītola 2006 – Ritums, Ritvars., Iveta Tāle, Juris Urtāns, Ieva Vītola. Teikas Par Latvijas Pilskalniem. Latvijas universitātes raksti, 695. sējums. Zemes un vides zinātnes. Pilskalni Latvijas ainavā. 7–26.

Šnore 1926 – Šnore, Rauls. 1926.g. sastādīts Jānēnu Kapu kalna apsekojuma apraksts. LNVM AA, bij. PV arhīvs, Kocēnu pagasts, mape Nr. 219.

Šterns 2002 – Šterns, Indriķis. Latvijas vēsture, 1180–1290. Krustakari. Rīga.

Štrumfa 2017 – Štrumfa, Ingrīda. Ventspils grāmata. Ventspils.

Urtāns 1985 – Urtāns, Juris. 1985.g. sastādīts Jānēnu Kapu kalna apsekojuma apraksts. NKMP PDC, Kocēnu pagasta materiāli.

Urtāns 2006 – Urtāns, Juris. Augšzemes pilskalni. Rīga.

Zīriņa 2009 – Zīriņa, Ingrīda. Valmieras novadpētniecības muzejam 50. Iegūts no: http://valmiera.zurbu.net/t/949 [sk. 09.06.2021.].

Баллод 1909 – Баллод, Ф.В. Отчет о командировке в Прибалтийский край летом 1909 года : (Беверинские раскопки).

Баллод 1910 – Баллод, Ф.В. “Некоторые материалы по истории латышского племени с IX по XIII столетие”. Москва.

Galerijas

Iezīmes

Tematiskie rādītāji: 
Arheoloģija
Pagasts: 
Kocēnu pagasts
Literatūra: 
Akadēmiskie raksti un pētījumi

Reklāma