Grūbe, Antra. Fizikas skolotājs, kurš Talsos nodibināja 8 korus – Aleksandrs Ezeriņš

Ingrīdas Rubīnas man laipni nodotajā Aleksandra Ezeriņa no ASV 1983. gadā sūtītajā vēstulē nojaušams sarūgtinājums par nepelnītu nopēlumu ģimnāzijas leģendārā direktora Anša Dreimaņa autobiogrāfiskajā stāstā. Lai noskaidrotu patiesību, meklēju informāciju, atklājot neizprotamo – vēstures notikumu gūzmā milzīgu un nesavtīgu ieguldījumu devušais pavisam piemirsts, toties daži cilvēki bez redzamiem nopelniem iekļuvuši Talsu vēstures zelta fondā. Nākas piekrist vēstules nobeigumā rakstītajam: “Neņem ļaunā, ka tik daudz sapļāpāju par veciem laikiem. Bet kaut kas tamlīdzīgs jau notiek arī tagad katru dienu.  Kā pie mums, tā arī mīļajos vecos Talsos, kurus es vairs nepazītu.” Mans uzdevums šobrīd – pastāstīt par to, cik daudz sabiedrības labā spēj izdarīt savu darbu un valsti patiesi mīlošs cilvēks. 

Gan madonietis, gan talsenieks

Aleksandrs Ezeriņš piedzima 1887. gada 14. oktobrī Praulienas pagastā, netālu no Madonas. Muzikologs Arvīds Platpers secinājis, ka tieši tur – Lazdonas mācītājmuižā 1866. gadā notikušie piecu skolu audzēkņu daudzbalsīgas kopdziedāšanas svētki uzskatāmi par pirmajiem latviešu jauniešu dziesmu svētkiem. Vienpadsmit bērnu ģimenes atvase mācījās pareizticīgo draudzes skolā. A. Dreimanis skaidrojis, ka dalība baznīcas korī attīstījusi interesi par mūziku. Jaunietis iestājās Kuldīgas skolotāju seminārā (mācību iestāde), bet izslēgts 1905. gada revolūcijas notikumu dēļ. Pēc pārbaudījumu izturēšanas Rīgā, ieguva tiesības mācīt matemātiku. Īsi pirms 1. pasaules kara pabeidza Kazaņas skolotāju institūtu, bet pēc kara, izgājis apmācību kursus Latvijas Universitātē, drīkstēja mācīt fiziku vidusskolā. 

Talsu pusē skolotājs nonāca, jo 1918. gada 1. jūnijā, vēl Kazaņā, salaulājās ar Mildu (dzim. Baumani) no Ārlavas. Izvēle bija tik laimīga, ka pāris piedzīvoja pat dimanta kāzas. Vismīļākā A. Ezeriņa dziesma “Pūt, vējiņi!” simboliski ataino vidzemnieka romantisko attieksmi pret Kurzemi. No 1919. gada sākuma 32 gadīgais skolotājs strādāja Sasmakas pamatskolā, bet pēc tam saņēma Talsu pilsētas galvas Jāņa Staprāna aicinājumu un kopā ar inženieri Jāni Viklandu nodibināja pirmo Talsu vidusskolu. Pirmos četrus mēnešus direktors bija Viklands, pēc tam Ezeriņš. 

Mūzika pret bandītismu

Vēlākais direktors A. Dreimanis rakstīja, ka Ezeriņa laikā bijušas lielas nekārtības, pastāvējusi arī vidusskolēnu-dedzinātāju banda “Melnā roka”, tomēr tas ir pārspīlēti. Vainotais skaidroja, ka dažādu pieredzi guvušos, grūti disciplinējamos pēckara skolēnus gribējis nodarbināt, izveidojot orķestri. Vecākus mudinājis ziedot mantas, kas pēc tam pārdotas izsolē, lai iegādātos jaunus mūzikas instrumentus un atpirktu no barona Firksa klavieres. Izsoļu ideja aizgūta no Vidzemes, jo, kamēr dzīvojis Talsos, neesot neko līdzīgu redzējis. 

1922. gada absolventa Pauļa Šreinerta (vēlāk Pauls Sarma) atmiņās ir papildinājums. “Skolas dzīve bija visai spraiga. Sports vēl toreiz nebija modē, svešs bija vārds “pašdarbība”. Taču, pateicoties skolotājam Ezeriņam, skolā strauji attīstījās dziedāšana, un skolēnu koris drīz vien kļuva populārs. Sākās gatavošanās sarīkojumiem. Mācījās deklamēt, meitenes ar piemērotām balsīm mācījās duetus, bet mēs, vijoļu čīgātāji, arī mēģinājām sagatavot kādu programmas numuru. [1920. gadā] Ezeriņš bija nodomājis, ka skolai bez kora būtu vajadzīgs arī savs orķestris. Un tā sarunājuši, braucām uz Rīgu iepirkties stīgu un pūšamos instrumentus. [..] Toreiz Rīgā, Merķeļa ielā, bija mākslinieku klubs “Sukubs”. [..] Ezeriņa aicināti, iegriezāmies tur pusdienās. Tur iepazināmies ar rakstnieku Jāni Ezeriņu, kas bija mūsu skolotājam rada.”

Direktoram piemirsies

Gadu pēc vidusskolas nodibināšanas, to pārņēma valsts uzturēšanā, pārdēvējot par Talsu Valsts vidusskolu, ar to pieauga formālās prasības direktora amata veicējam. Ezeriņam uzdeva “uzaicināt par skolas vadoni personu ar augstskolas izglītību”. Ar izglītības ministra rīkojumiem no 1921. gada 1. jūlija par direktoru iecēla A. Dreimani, bet līdzšinējais kļuva par skolas “priekšnieka palīgu”. Pēc diviem gadiem amatu likvidēja. 

Jau pirmajā skolas pastāvēšanas gadā ne bez A. Ezeriņa iniciatīvas izveidoja skolēnu padomi, pats viņš īlgstoši bija gan vecāku padomes priekšnieks, gan vietnieks. 1924. gadā ierosināja katram vecākam ziedot vienu darba dienu sporta laukuma ierīkošanai un parka apkopšanai. Vecāki drīkstēja sūtīt kādu savā vietā vai arī “atpirkties” ar 6 latiem. Sporta laukuma (tagad vieglatlētikas stadions K. Mīlenbaha ielā) izveidošana bija svarīga visai pilsētai, tas bija Talsos pirmais un vairākus gadu desmitus vienīgais. Vasaras brīvlaikos par samaksu zemi ar lāpstām raka un līdzināja ģimnāzijas skolēni. No A. Ezeriņa vēstules: “Tāpat par sporta laukuma rakšanas darbiem – viņš [Dreimanis] min, ka rakuši piecus gadus, bet, kas [ar koncertēšanu] sapelnīja lielāko tiesu naudas priekš rakšanas un kas gāja katru dienu atmērīt, cik puiši norakuši un cik naudas viņiem pienākas – par to viņam, manam direktoram, piemirsies.” 

Kas katram jāzin par elektrību

Viņš arī sarūgtināts konstatēja, ka direktors atmiņu grāmatā “tik pasaka, ka es bijis lielisks kora vadons”. “Bet taču es biju skolotājs arī. Par to viņš raksta, ka es lielāko tiesu laika pavadījis pa kooperatīviem, pa krājkasi, tomēr tik godīgs ir bijis, nava minējis, ka es būtu stundas kavējis.” P. Sarma: “No skolotājiem visiem vislabāk patika Ezeriņš, dzīvs, progresīvs cilvēks, kas sākumā uzņēmās mācīt tos priekšmetus, kur trūka skolotāju speciālistu, kā piem., ķīmiju, fiziku u. c. Viņš bija arī labs dziedāšanas skolotājs. Pēc rakstura Ezeriņš bija vienkāršs, biedrisks, apveltīts ar humoru.” 

Zinātņu mācīšana skolā nav tik redzama, kā, piemēram, kora vadīšana, ko redz plašā apkārtnē. 1932. gada aprīlī sarīkotajā Tautas izglītības nedēļā pilsētas skolas piedāvāja priekšnesumus un referātus par kultūru, lauksaimniecību, skolu problēmām. Ģimnāziju pārstāvēja vingrotāji un A. Ezeriņa referāts “Kas katram jāzin par elektrību”. 1946. gada absolvents Indulis Lagzdiņš 1989. gadā atcerējās: “.. fiziku izskaidroja īsti tautiskā garā, salīdzinājumus ņemot no dzīves. Mīlēja humoru un patika dažkārt pavilkt skolēnus “uz zoba”, protams, kad nezināja uzdoto vielu.” Skolas 25 gadu jubilejas gadā Ezeriņš bija palicis vienīgais, kopš ģimnāzijas dibināšanas strādājošais pedagogs. 

Aitu stedeles vai zirgu deķis? 

Haralds Hartmanis (1948. gada absolvents): “Parasti dziedāšana bija pirmdienās pēc stundām. Lai labāk pārbaudītu mūsu zināšanas nošu apguvē, skolotājs notis bija uzrakstījis uz tāfeles un stundā lika pēc tām dziedāt. Atceros, ka mana dziedāšana ne reti tika “uzslavēta” ar šādiem vārdiem: “Lempi, ko mauj kā teļš, vai neredzi, kas uz tāfeles uzrakstīts?” Vai tur aitu stedeles [iesp. diēzs] vai zirgu deķis [iesp. pusotrs diēzs]?”  1947. gada absolvente Ilga Sakare skolotāju raksturoja: “Varena auguma, ass, pat reizēm valdonīgs un bargs.” 

A. Ezeriņš bija arī audzinātājs. 1936. gada izlaidumā piedalījās viens no visslavenākajiem latviešu arheologiem Fr. Balodis. “Absolventu klases audzinātājs skol. Ezeriņš savā runā salīdzināja ģimnāziju beigušos ar zēnu tautas pasakā, kam jāpārvar daudz šķēršļu, kamēr tiek pie mērķa un šie šķēršļi ir pārkāpjami tikai pakāpeniski, viens pēc otra.” Viņš no skolēniem dāvanā saņēma albumu ar visu fotogrāfijām. Ģimnāzijas divdesmitajā izlaidumā 1942. gadā, 15 absolventu vidū bija audzinātāja paša dēls Vilnis, kurš bija deleģēts teikt pateicības runu visu vārdā. Skumjo kara laika izlaidumu noslēdza tautas lūgšana (nedrīkstēja pieminēt vārdu “himna”) “Dievs, svētī Latviju!”

Skolēnu svētki ar mūziku

1919. gada Ziemassvētkos pirmo reizi uzstājās vidusskolas dziedātāji, janvārī piedalījās pilsētas labdarības pasākumā, bet maijā par to rakstīja: “Koris ir ļoti progresējis un var droši stāties blakus citiem lieliem koriem. Ir redzama laba sadziedāšanās tehnika, svaigās balsis. Šeit lieli nopelni ir skolotājam  Ezeriņam, kurš tiešām nav taupījis pūļu, lai sniegtu noskaņotas un izstrādātas dziesmas.” Kopš 1920. gada pavasara vidusskolas (vēlāk ģimnāzijas)  kolektīvs rīkoja skolēnu vakarus, kas parasti notika tagadējā Tautas nama zālē un bija pieejami visiem interesentiem. Sarīkojumos skolēni rādīja runāt, dziedāt un dejotprasmi, dažreiz iestudēja lugas, bet ne reizi nevarēja iztikt bez dziedāšanas skolotāja. 

1932. gada maijā vietējā laikrakstā vērtēja: “Ģimnāzijas pavasara svētki sākās ar skolēnu kora dziesmu skol. A. Ezeriņa vadībā. Lai gan kora sastāvs nav agrākais, t. i. tāds, kādu mēs, talsinieki, esam paraduši klausīties, tad tomēr enerģiskajam vadonim izdodas no viņa izvilināt daudzus jauki skanošus akordus un vietām parādīt nenoliedzamu izveicību, piem. Melngaiļa Jāņu dziesmās.” Pēc diviem gadiem: “Dziesmas no sākuma skanēja mazliet bikli, bet drīzi vien apdāvinātais diriģents prata kori pakļaut savai varai un beidzamās dziesmas jau pauda īstu spēku un daiļskanību. Ar lielu interesi noklausījāmies arī labskanīgā skolēnu orķestra rūpīgi iestudēto programmu.” 

Pirmā radiotranslācija un citas uzstāšanās

1934. gada oktobrī ģimnāzijas parkā (tagad dendroloģiskais) notika 500 Kurzemes un Zemgales mazpulcēnu sapulce. Dziedāja skolas koris, un tā bijusi pirmā Latvijas radio ne sporta sacensību tiešraide. “Viceministrs Birznieks: „Mīļie mazpulku dalībnieki, tautietes un tautieši! Šodien mūsu Kurzemes pērlei – Talsiem – ir patiesi liela diena. Talsinieki par to var priecāties, jo līdzi viņiem šodien pukst visas latviešu sirdis. Kas notiek Talsos, to dzird visi radio klausītāji.”” 1936. gada ģimnāzijas Jaunatnes Sarkanā Krusta pulciņa rīkotajā pasākumā uzstājās vairākas skolotāja mācītas grupas: pianistes (viena no viņām – paša meita), saksofona, vijoles un klavieru trio, kā arī zēnu koris. “Skolotājs Ezeriņš, kuram mūzika ir sirdslieta, pats sēdēja publikas pirmajā rindā un dziedātājus turēja savos grožos.” Togad Talsos aplūkot izrakumus pilskalnā ieradās Izglītības ministrs A. Tentelis, kuram arī dziedāja skolēni. 

1937. gada jūnijā īpašas “latviskas bedību dziesmas” iestudēja skolotāja Tīča Dzintarkalna bērēm. 1939. gada 28. janvārī kultūras nedēļas atklāšanā, “ģimnāzijas audzēkņu koris diriģ. A. Ezeriņa vadībā sparīgi un skanīgi nodziedāja J. Norviļa “Kam drosme ir” un A. Kalniņa “Latvju himna”, kā arī vairākas tautas dziesmas.” 1940. gada janvārī “atzīstami labi un skanīgi izpildīja vairākas kora dziesmas, sevišķu piekrišanu iemantojot ar J. Norviļa jauno, jauko dziesmu „Balsis””. O. Kalpaka piemiņas sarīkojumā kopā ar armijas orķestri dziedāja ev. lut. baznīcā. 1942. gada maijā Talsu un apkārtnes skolu sarīkojumā: “Vidusskolas koris dir. Ezeriņa vadībā nodziedāja Vācijas himnas un mūsu tautas lūgšanu, ka arī labi atskaņoja latviešu tautas dziesmas un dažu komponistu darbus. Sevišķi jauki izskanēja E. Dārziņa “Minjona” un “Kad pārnāks bāleliņi”.” Tā paša gada Ziemassvētku sarīkojumā, ko atkal apmeklēja galvenie vietējās un vācu varas pārstāvji, koris dziedāja gan kristīgās, gan tautasdziesmas. 

Darbs nevalstiskās organizācijās

Pirmā sabiedriskā organizācija, kurā Aleksandrs Ezeriņš iesaistījās 1920. gadā pēc ierašanās Talsu pusē, bija Latvijas Bēgļu reevakuācijas komiteja. 1930. gadu beigās bija Talsu ugunsapdrošināšanas biedrības valdē. 1920. gada rudenī bija viens no Sadraudzīgās biedrības (vēlāk ievēlēts valdē) paspārnē dibinātās Dzimtenes izpētīšanas komisijas trīs biedriem, kā arī komitejā, ko nodibināja apriņķa kritušo varoņu pieminekļa uzcelšanai. 1934. gadā ievēlēts Brāļu kapu komitejas Talsu nodaļas valdē. Nākamajā gadā gan strādāja pieminekļa projektu izvērtēšanas komisijā, gan arī stāstīja par 1919. gada kaujām Talsu atbrīvošanas gadadienas pasākumā un piedalījās ar muzikāliem priekšnesumiem: “Vakaru kuplināja arī Talsu vīru koris diriģ. Ezeriņa vadībā, nodziedot vairākas patriotiskas un jautrībai veltītas dziesmas, kuras klausītājiem tā iepatikās, ka dažas dabūja atkārtot.” Kad beidzot 1938. gada rudenī vienīgais “šķērslis” K. Zemdegas pieminekļa apstiprināšanai bija Brāļu kapu komitejas iebildums, ka skulptūra kaila, A. Ezeriņam, ģimnāzijas direktoram A. Dreimanim un apriņķa priekšniekam R. Kuikulitim uzdeva rakstīt pamatakmenī iemūrējamo tekstu. 

1923. gadā viņš bija viens no Talsu apriņķa apvienotās bankas dibinātājiem. 1920. gados izglītības kooperatīva “Kultūras Balss” (tā nodarbojās ar grāmatu tirdzniecību) valdē, arī ilgstoši Talsu patērētāju kooperatīva revīzijas komisijā. Vadīja skolēnu apmācību uzņēmējdarbībā, 1936. gadā ievēlēts ģimnāzijas skolēnu kooperatīva “idejiskā centra padomē”. Dreimanis rakstīja: “Ezeriņam bija vājība uz tirdzniecības un naudas apgrozības lietām. Tirgus dienās – otrdienās un piektdienās viņš bija jāatbrī­vo no stundām skolā, lai varētu apgrozīties pa kooperatīvu un krājaizdevu kasi.” “Es gan esmu tai pārliecībā, ka skolotājam bez klases darba ir arī pienākums darboties sabiedrībā. Talsos, kad iegāju, tad bija latviešiem divas mazas bodītes. Visa materiālā dzīves nepieciešamība bija sveštautiešu rokās. Pateicoties kooperatīviem un krājaizdevu sabiedrībām, tikām arī mēs, latvieši, tālu uz priekšu visā Talsu apkārtnē. Kas tad attīstīs sabiedrības aktivitāti, kā kultūras, tā arī materiālā nozarē? To visā visumā ir darījuši skolotāji.” Tā vēstulē rakstīja pats A. Ezeriņš.

Kā nu bez politikas!

Kā skolas direktoru Ezeriņu 1920. gadā ievēlēja Satversmes Sapulces vēlēšanu komitejā, bet 1923. gadā Talsu tirdzniecības un rūpniecības komisijā. Reiz presē pieminēts, ka diriģents atteicies ar saviem mūziķiem piedalīties kādā sociāldemokrātu organizētā kultūras pasākumā. 1931. gadā no Progresīvo partijas ievēlētu pilsētas domē, kreiso spēku pārstāvji viņu kritizēja par it kā netaisno attieksmi pret pašvaldības darbinieku atlaišanu krīzes laikā. Pēc darba bieži vien līdz pat pusnaktij notiekošās domes sēdes diezvai bija ērtas aktīvajam skolotājam. 1933. gada pavasarī pusotru mēnesi bija domes krīze, kad pienākumus pietiekami labi nepildīja līdzšinējais vadītājs. Ezeriņu izvirzīja viņa vietā, pēc tam nomainīja ar citu, tomēr ievēlēja vēl citu – ģimnāzijas direktoru. Diriģentu nesekmīgi mēģināja ievēlēt par domes priekšsēdētāja biedru, tomēr šajā amatā viņš nonāca pēc pusotra gada.

Svarīgu lēmumu apspriešanā skolotāju aicināja arī tad, kad vēlētas pašvaldības pēc K. Ulmaņa apvērsuma beidza pastāvēt. 1939. gada rudenī pilsētas iedzīvotāju skaitu pamatīgi palielināja Latvijas armijas garnizona izvietošana. Darba grupā par “telpu jautājumu” skolotājus pārstāvēja A. Ezeriņš. “Visus publiskos sarīkojumus, ko Talsos rīkoja, izlēma visi “lielie vīri”, kā pilsētas galva, apriņķa priekšnieks, policijas un, protams, arī ģimnāzijas priekšnieks. Vienmēr tai barā sēdēja arī Ezeriņš. Kas dos programmu – kori, orķestri? Neviens cits kā Ezeriņš, un mūsu direktoram nekas tur nebija sakāms. Man bija noteikšana, ko es varu, vai nu ar privāto “skolotāju ardodbiedrības kori”, skolas kori vai orķestri.” 

Darba jubilejas

Talsos sabiedrība sumināja un izcēla nevis ievērojamu līdzcilvēku dzimšanas dienas, bet gan darba jubilejas. 1923. gadā 25 gadus svinēja apriņķa pamatskolas pārzinim Andrejam Tīlam, 1924. gadā simts viesu trīs dienas atzīmēja skolotāja Friča Cirķeļa 50. Godināto vidū bija pilsētas pamatskolas pārzinis Jānis Staprāns (1926. gadā 35 gadi), pilsētas galva Aleksandrs Reiznieks (1933. gadā 10) svinēja 130 lūgtu viesu kompānijā. Nesen rakstīju par J. Beķera darba 40. jubilejas plašo atzīmēšanu tajā pašā gadā. 1935. gada martā mācītāja Oskara Martinelli 25 gadu amata jubilejā dziedāja Ezeriņa koris, 1936. gadā tādās pašās pareizticīgo priestera Pētera Gredzena svinībās A. Ezeriņš bija viens no sveicējiem.  

Ģimnāzijas direktors A. Dreimanis 1928. gadā atzīmēja 25 darba gadus, bet 1942. gadā 35. Tā nebija matemātiska kļūda. Pirmajā gadījumā bija “pieskaitīti” studiju laiki Pēterburgā. A. Ezeriņu godināja 1934. gada rudenī. Laikrakstā publicēto biogrāfisko apskatu viņš daļēji atsauca. Taisnība – jāsvin bija nevis 15, bet vismaz 20 gadu pedagoģiskā darba jubileja, jo jau pirms kara viņš piecus gadus bija nostrādājis Vidzemē. Nav saprotams, kādēļ vēlāk izcēla neapaļu jubileju. “Iecienītais Talsu koru diriģents viet. ģimnāzijas skolotājs Aleksandrs Ezeriņš šinīs dienās visā klusībā nosvinēja savu 49 dzimšanas dienu. Šo gadījumu tomēr bij uzzinājuši koristi, un pag. trešdien, kora mēģinājumā pasniedza savam iemīļotajam vadītājam, kā mazu atzinības zīmi – diriģenta zizli. Līdz ar to kora dalībnieki sarīkoja lielas ovācijas, suminot Ezeriņa līdzšinējos panākumus un novēlot tādus arī turpmākā darbā. Lai viņa drošā roka nenogurst, veidojot diženās latvju dziesmas skaņas – to vēlam arī mēs.” 

Dziesmas “Zvejnieka dēlam”

Aleksandrs Ezeriņš vadīja dažādus mūzikas kolektīvus, bet Talsu pilsētas teātra mīļu sajūsma par vietējo aktieru tēlojumu nebūtu tik liela, ja gandrīz katru izrādi nepavadītu kora dziedāšana. Vieni no nozīmīgākajiem ikgadējiem svētkiem janvāra sākumā bija Veco strēlnieku piemiņas diena, kur ierasti “Ezeriņa koris” dziedāja koncertā, bet 1932. gadā arī izrādītajā Aspazijas lugā “Vaidelote”. 1934. gada rudenī iestudēja grandiozu superpopulārā romāna “Zvejnieka dēls” versiju. Daļa apmeklētāju, vilināti ar Kārļa Freimaņa solīto sniegu, viļņojošu jūru un slīdošiem mākoņiem skatuves noformējumā, vietu trūkuma dēļ netika zālē. Iekļuvušie varēja baudīt P. Kundziņa režiju, iecienītās H. Freimanes deju un Ezeriņa mūzikas iestudējumus. Izrādi atkārtoja vēlreiz, kad to noskatījās pats Vilis Lācis ar pirmo sievu Mariju (vēlāk viņš apprecējās ar talsenieci Veltu Kalpiņu). 

Kad 1935. gadā tā pati komanda (izņemot, režisors bija A. Podnieks) gatavoja izrādi “Karogs aicina”, dekorācijas bija vēl pārsteidzošākas un kordziedāšana vēl krāšņāka. Nākamā gada janvārī izrādei “Ļaunais gars” dziedātāju skolotājs bija panācis, ka “tā tautu meitas un dēli reizē dejoja, reizē arī dziedāja”. V. Lāča “Zvejnieka dēla” otrās daļas iestudējumam dekorācijas veidoja Ž. Sūniņš, režisors bija B. Šmits, bet Ezeriņš piedalījās gan ar kori, gan orķestri, gan “stīgu kapellu un tautiskām “ermoņikām””. Kora daiļskanību recenzijā atzīmēja operdziedātāja sieva, bijusī operas sufliere Elza Nīce. Rudenī Sadraudzīgās biedrības teātriniekiem atkal bija jauns iestudējums – V. Lāča “Tālais ceļš”. Koristi iestudēja līdz tam Talsos nedzirdētas dziesmas. 

1939. gadā mazpulcēni Talsos izrādīja “Sprīdīti”, kur atkal neiztika bez Ezeriņa palīdzības, bet viņa dēls Vilnis iejutās Sīkstuļa lomā. Rudenī Latvijas armijas Ventspils kājnieku pulka šeit izvietotie karavīri papildināja aktieru un mūziķu saimi, gatavojās Ā. Alunāna “Seši mazi bundzinieki” izrādei. Dziesmas šoreiz iestudēja diriģenta Ezeriņa 19 gadīgā meita Saiva. 1942. gada aukstajā kara ziemā atjaunojot teātra darbību Jāņa Akuratera “Mīlestības zeme” bija īsti vietā, jo vēstījuma pamatā ir nacionālā apziņa, tikumi un tradīcijas, Ezeriņa koris sildīja ar līgo dziesmām. Arī tā paša gada nogalē A. Saulieša drāmas “Līgo” izrādes atstāstā uzsvēra: “Līgo dziesmu iestudējumu teicami bija veicis A. Ezeriņš.” Režisors A. Līviņš laikrakstā izteica pateicību diriģentam un korim.

Skolotāju arodbiedrība

Kopš 1919. gadā dibinātās Talsu apriņķa skolotāju biedrības pirmsākumiem līdz tās likvidēšanai 1940. gadā tajā dažādus amatus ieņēma arī Aleksandrs Ezeriņš. Arodbiedrība tolaik ne tikai rūpējās par juridisko aizsardzību un labsajūtu, bet arī gādāja par pārējās sabiedrības iepriecināšanu. Viens no tādiem pasākumiem bija ikgadējie bērnu svētki ar izglītojošām nodarbībām. 1923. gadā Ezeriņš gan diriģēja skolotāju ardobiedrības kori koncertā luterāņu baznīcā, kur pie ērģelēm bija pirmās latviešu operas “Baņuta” autors Alfrēds Kalniņš, gan kopkori Oktes (tagad dendroloģiskais) parkā. Virsdiriģents viņš bija arī citos gados.

1940. gadā toreizējais skolotāju arodbiedrības priekšnieks A. Dreimanis atzīmēja, ka organizācijas izcilākais panākums bijis Talsu 4. dziesmu dienas sarīkošana 1935. gadā. “Lielākais sarīkojums, kāds Talsu apriņķī līdz šim noticis. Uz estrādes atradās 1300 dziedātāju no 43 koriem. Virsdiriģents Reiters šo dziesmu dienu atzina par mākslinieciskā ziņā vienu no vissekmīgākajiem no visiem Latvijā notikušajiem dziesmu svētkiem.” 

Piedalīšanās dziesmu svētkos

Starpkaru periodā Talsu apriņķī notika trīs dziesmusvētki jeb dziesmu dienas. Pirmā – 1925. gadā Dižstendes “Dārznieku” māju lielajā labības šķūnī. Virsdiriģents J. Vītoliņš vadīja piecus korus ar 100 dalībniekiem, no Talsiem bija tikai skolotāju arodbiedrības dziedātāji. Arodbiedrība 1926. gada novembrī Talsos sarīkoja gandrīz dziesmusvētkus – piecu koru 150 dziedātāju koncertu. Atkal  līdzās Stendes un Ārlavas koriem vienīgie dalībnieki no apriņķa centra pilsētas bija skolotāji. 1927. gada II dziesmu dienas rīcības komitejā bija pieci vīri, protams, arī A. Ezeriņš. Trešā dziesmu diena notika 1929. gada jūnijā (23 kori, 750 dziedātāji), tāpat kā iepriekš, speciāli izbūvētā estrādē Pilskalnā, bet ceturtā – jau pēc lielās ekonomiskās krīzes, 1935. gadā. Tur dziedāja 1300 koristi no visas Zemgales un Kurzemes. Kopmēģinājumi notika ne tikai Talsos, bet arī Jelgavā un Ventspilī. Virsdiriģents visiem Talsos notikušajiem bija Teodors Reiters.

1937. gadā notika Rojas dziesmu svētki. 250 dziedātāji 7 koros pakļāvās A. Ezeriņā virsvadībai. Līdzīgi arī pirmajos Valdemārpils svētkos 1938. gadā, ko sarīkoja Ārlavas aizsargi kopā ar Valdemārpils dziedāšanas biedrību “Akords”. Tos dēvēja arī par Vislatvijas svētku atskaņu koncertu, kur dalību ņēma 25 koru 600 dziedātāji. Tāpat kā Talsos, arī Latvijas dziesmu svētki starpkaru periodā notika četrreiz: 1926., 1931., 1933. (1873. gada atceres) un 1938. gados. Visos piedalījās Talsu koristi Ezeriņa vadībā – sākumā kā skolotāju arodbiedrības, pēc tam Sadraudzīgās biedrības koris. 

Astoņi kori

Vismaz tik sanāk, apkopojot visu informāciju par Aleksandra Ezeriņa dibinātājiem dziedātāju kolektīviem. Preses materiālos dažbrīd grūti saprast, kas īsti domāts ar “Ezeriņa kori”. 1919. gadā atjaunoja Talsu Sadraudzīgo biedrību, nekavējoties saroganizēja kori, par vadītāju ievēlēja Ezeriņu. 1920. gada rudenī kori valsts svētku koncertā “stiprināja vidusskolēni”. 1930. gadu vidū un otrajā pusē presē minēti gan Ezeriņa jauktais koris, gan Talsu koris. Tas dziedāja 18. novembra, Strēlnieku atceres pasākumos janvārī, vēlāk 15. maija koncertos. Piedalījās aizsardžu, ev. lut. draudzes dāmu komitejas un Sieviešu palīdzības korpusa pasākumos. 

Ezeriņam, šķiet, bija kordibinātāja talants. Kad 1932. gada nogalē Talsos vidusskolas absolventi dibināja biedrību, “sanāksmieši uz vietas sastādīja kori un A. Ezeriņa vadībā jūsmīgi nodziedāja vairākas dziesmas, pēc kam izklīda”. 1920. gadā Latvijas Jaunatnes savienība nodibinājusi kori A. Ezeriņa vadībā, bet 1936. gadā mājturības skolas Ziemassvētkos: “Vakaru ievadīja skolnieču kora koncerts Ezeriņa vadībā, izpildot vairākas garīgas un laicīgas dziesmas, kā arī skolnieču deklamācijas.” 1940. gada 15. maija koncertā uzstājās jaundibinātais aizsargu koris Ezeriņa vadībā. Pēc nedēļas viņu iecēla militārā amatā – par Talsu pulka kora diriģentu. Iespējams, pēdējā viņu uzstāšanās bija jūnijā, kad no Talsiem svinīgi pavadīja apriņķa priekšnieku R. Kuikulīti.

 1937. gada janvārī paziņoja, ka “A. Ezeriņa koris tagad galīgi pārgājis pie Sadraudzīgās biedrības un skaitās par tās kori”. Viņi dziedāja Kalpaka piemiņas pasākumā martā, Ata Kronvalda 100 gadadienas un Latvijas bērnu palīdzības savienības Talsu nodaļas rīkotajos vakaros. 1937. gada 3. oktobrī. Sadraudzīgās biedrības 50 gadu svinībās muzicēja Ezeriņa vadītie: koris, simfoniskais orķestris (kura daži dalībnieki bija rīdzinieki), kā arī salonorķestris. 1939. gadu sagaidot, izveidoja vīru grupu. “Korī  jau ir ap 25 dalībnieku, daudzi pazīstami sabiedr. darbinieki, ierēdņi un strādnieki. To vada enerģiskais dir. A. Ezeriņš. Mēģinājumi notiek katru pirmdienu plkst. 20 b-bas mazā zālē. Jauni dalībnieki vēl var pieteikties, un jācer, ka Talsos izaugs spēcīgs vīru koris.” Vīru balsis skanēja 20. marta aizsargu svētkos luterāņu baznīcā. “Izjusti un ļoti labā izpildījumā sniedza garo un pagrūto Šūberta dziesmu „Mans miers lai ir ar jums”.” Ienākumus izmantoja baznīcas ērģeļu remontam. Aprīlī viņi dziedāja ev. lut dāmu komitejas tējas vakarā.

Vaļasprieki un ģimene

Kad skolotājam vēl nebija sava īpašuma, viņš aizraušanos ar biškopību kopa tagadējā Dendroloģiskajā parkā. Tas zināms no Biškopības biedrības paziņojumiem par rīkotajām apmācībām. Dūšīgs darbs ļāva iegādāties apbūves gabalu diezgan lepnas pilsētas mājas uzcelšanai (Raiņa ielā Nr. 10), ko 1936. gadā presē pat nodēvēja par glītāko visā pilsētā dēļ “mākslīgā marmora apmetuma”, kas nu jau gan izskatās visai “noskumis”.

Lauku darbu pievilcību A. Ezeriņš varēja izbaudīt savā “Jaunruņķu” saimniecībā, kur 1934. gada Mežu dienās ciemojās visa ģimnāzijas saime. “Tur pie sava paidagoga, izplunčojušies tuvējā upītē, sadzērušies pienu un nogaršojuši svaigu kviešu maizi, audzēkņi, dziesmām trīcinot pavasarīgi zaļojošos laukus, atgriezās atkal skolā.” Skolotāja sieva Milda bija galvenā grāmatvede Talsu apvienotajā kredītsabiedrībā. Pirms kara sarīkotajā amatnieku papildskolā (kursos) viņa bija salīgta lasīt lekcijas grāmatvedībā, veikalvedībā un kalkulācijā. Abas ar meitu viņas dziedāja vīra korī.

Ezeriņš aizrāvās ar šaha spēli. Reiz bija vienīgais no 17 pilsētniekiem, kurš uzvarēja simultān (vienlaikus) spēlē pret toreiz vienu no slavenākajiem šahistiem, vēlāko talsenieku A. Strautmani. Komponistu Emīli Melngaili, arī slavenu šahistu, Talsos apspēlēja seši no 17 dalībniekiem, viņu vidū arī šī stāsta varonis. Kad 1940. gada janvārī pilsētā notika šaha ātrspēles turnīrs, uzvarēja pieredzējušais ebreju pulksteņmeistars Vitts, otrajā un trešajā vietās bija pilsētā dislocētie Latvijas armijas karavīri, bet ceturtajā – 16. gadīgais Ezeriņa dēls Vilnis. 1942. gadā viņš kļuva par uzvarētāju. Tas ģimenei bija ļoti cerīgs gads. Jaunekli līdzās 60 citiem puišiem un 33 meitenēm iesvētīja luterāņu baznīcā, bet pāris nedēļas vēlāk tur salaulājās viņa 22 gadus vecā māsa Saiva ar Zemes bankas pārvaldnieku Jāni Alfrēdu Īvānu. Pēc kara viņa apprecējās otrreiz.

Kara gadi un emigrācija

Vēl nebija pagājuši divi mēneši, kopš Latvijā ienāca vācu karaspēks, kad Ezeriņš jau aicināja “visus vecos dziedātājus un pārējos dziesmu draugus” ierasties kopmēģinājumā. Vēl pēc pusgada jau dziedāja jauktais biedrības koris, orķestrim un vīru korim bija citi diriģenti. Janvārī divas nedēļas nogales aukstā Sadraudzīgās biedrības zālē notika plaši trīs stundu koncerti, ko apmeklēja arī vācu karavīri. 

No A. Dreimaņa atmiņām zināms, ka Ezeriņa ģimene 1944. gada vasarā mēģināja izceļot uz Zviedriju ar kapteiņa Dambekalna kuģīti, tomēr vācieši viņus noķēra un ielika cietumā Ventspilī. Pēc tam jau izceļošana notika uz Vāciju. Tur skolotājs noorganizēja Latviešu ģimnāziju Veidenē, pēc tam izceļoja uz ASV, kur 1954. gadā kļuva par Amerikas Latviešu Tautiskās Savienības (ALTS) skolas pārzini Bostonā. Neskatoties uz jau cienījamo vecumu, viņš vēl pa laikam diriģēja kādu  latviešu kori. Kad 1983. gada 5. augustā 95 gadu vecumā Ezeriņš nomira, viņš bijis vecākais Bostonas latvietis. 

“Skolotāja darbā nostrādājis pussimts gadu un audzēkņu kopskaits pārsniedz divus tūkstošus,”, tā bija rakstīts atvadu vārdos.