Grūbe, Antra. Kārlis Opmans – Talsu komandants ar pedagoga izglītību

Pievienoja: 
Historia.lv, 17.12.2022

Kārlis Opmanis Latvijas armijas formas tērpā. 1920.-to gadu sākums.
Kārlis Opmanis Latvijas armijas formas tērpā. 1920.-to gadu sākums.

1919. gada pavasarī Talsu apriņķa iedzīvotāji pamazām sāka aizmirst kara gadu pārdzīvojumus. Tomēr cīņa ar Padomju Krievijas atbalstīto Pētera Stučkas karaspēku nebija beigusies. Tādēļ līdzās civilpārvaldei kārtību Talsu apkārtnē uzraudzīja Latvijas armijas aizmugures daļu komandierim pakļautā apriņķa un pilsētas komandanta vadītie karavīri.

16. aprīlī, kad Liepājā K. Ulmaņa un vācu sabiedroto cīņā pret lieliniekiem attiecības neatgriezeniski sabojāja A. Niedras valdības izveidošana, Talsos ieradās Latvijas armijas pārstāvis Bruno Artūrs Pavasars (1896-1978). Iespējams, ar vācu militārpārstāvi Pēteri Vendtu satika labi, bet, kad bijušo sabiedroto armija 6. jūnijā uzbruka Cēsīm, nekāda sadarbība vairs nebija iespējama. Ar 15. jūniju datēta B. Pavasara, militārā priekšstāvja izdotā pavēle Nr. 1 Talsos. Viņam bija 22 gadi, trīs gadu pieredze armijā un priekšā pusgads kārtības ieviešanai Talsu apriņķī. Ar 7. augustu viņš uzņēmās pārraudzīt politiskās un militārās lietas, neiejaucoties civilpārvaldes jomās, pārņēma vācu komandantūras ēku, kas atradās Lielajā ielā, tagadējās SEB bankas ēkā. Kad 1920. gada vasaras beigās, pēc miera līguma noslēgšanas ar Krieviju komandantūras likvidēja, ar pilsētas domes lēmumu tur uz sešiem gadiem pārcēla pastu, pēc tam iekārtoja banku. 

Karš ar kretuliešiem un bermontiešiem

Lielākās rūpes sagādāja cīņa pret bermontiešiem un apkārtnē klejojošajiem pārdesmit lielinieku ideju aizstāvjiem Kārļa Kretuļa un Jēkaba Gricmaņa vadībā. Viņu spēks bija daudzajos paziņās un radiniekos, arī komandantūras karavīru vidū. Vēsturnieks Uldis Āva uzskata, ka Pavasaram liktenīga kļuva nespēja tikt galā ar kretuliešiem, jo komandieris P. Silenieks solījis amatpersonu nodot kara tiesai, ja viņus nenotvers līdz 1920. gada 15. janvārim. 1920. gada februārī B. Pavasaru pārcēla uz Austrumlatviju par sevišķu uzdevumu virsnieku, vēl mēnesi iepriekš par kaujas nopelniem paaugstinot par kapteini (dokumentos nav atrodamas norādes, vai tas bija par 29. oktobra cīņām pie Talsiem,  5. novembrī pie Kuldīgas vai 23. un 24. novembrī pie Saldus). Tomēr šis nebūs stāsts par pirmo komandantu. 

Pamazām viss nomierinājās, 1920. gada janvārī Tukuma-Talsu apriņķu militārvadību uzņēmās pulkvedis Gustavs Mangulis, 1. februārī par Talsu pilsētas un iecirkņa komandanta vietas izpildītāju iecēla valcēnieti Kārli Opmani, kurš par kārtību rūpējās turpmākos astoņus mēnešus. Vietējā presē publicēja Pavasara rīkojumu Nr. 10, ar pateicību par atbalstu vietējiem ļaudīm, uzrunu nobeidzot ar “Dievs, svētī Latviju!”. Sekoja rīkojums Nr. 11, ar ko K. Opmans diezgan striktā veidā atgādināja par nepieciešamību ievērot līdzšinējos rīkojumus, arī norādot: “Kretuļa bandas slēpējus izsūtīs uz “koncentrācijas lēģeri Valmierā””.

Dienesta sākums

Kas gan bija jaunais komandants? Viņš piedzima 1892. gada 25. septembrī Valkas apriņķa Pedeles pagastā, izmācījās Valkas pilsētas skolā, pabeidza mājskolotāju kursus. Kad sākās karš, 23 gadīgo jaunekli iesauca armijā, bet tam laikam pieklājīgā izglītība palīdzēja izvairīties no “lielgabalu gaļas” likteņa. 1915. gada septembrī viņu nosūtīja uz kara skolu Pēterburgā, pēc absolvēšanas ieskaitīja 35. Sibīrijas rezerves strēlnieku bataljonā. 1917. gada februārī vidzemnieks pieteicās Latviešu strēlnieku Rezerves pulkā. Kad Krievija pēc oktobra apvērsuma no kara izstājās, 16. decembrī sekoja demobilizācija un atgriešanās Valkā, lai strādātu par skolotāju. Pēc divām nedēļām bijušo karavīru ievēlēja pilsētas domē, skolā un pilsētas valdē viņš nostrādāja gandrīz visu 1918. gadu.

P. Stučkas pārņemtajā Latvijā vajadzēja pieredzējušus vīrus, tādēļ 1919. gada 18. februārī Opmans pieteicās Latvijas armijā, šineli atkal uzvilka pēc nedēļas. Diplomēto komandieri norīkoja nevis frontē, bet par komandanta  palīgu Valmierā. Sekoja kaujas operācijas vadīšana pie Ērģemes stacijas. Viņš rakstīja: “Kad lielinieku karaspēks gāzās līdzīgi lavīnei virsū Valkai, izdarīdams aprīļa beigās pēc skaita trešo uzbrukumu, kad padomju Latvijā priecājās uz Valkas krišanu un 1. maija svētīšanu viņā, un igauņu nacionālais karaspēks lēnām atkāpās, [..] tad pilsētas kritiska stāvokļa glābšanai tika sastādīta jaukta nodaļa [..] sastāvā no apm. 20 somiem, igauņu sargu rotas 120 cilv., latviešiem 40 cilvēki un 3 ložmetējiem. [..] Viņa vadību izņēmos es. Nodaļa izgāja uz fronti 28. aprīļa rītā. [..] Šai uzbrukumā padevās [padomju] rota no 110 vīriem. 30. aprīlī atdevu vajadzīgās pavēles [..]. Te man nejauši kaut kas iesitās krūtīs. Nepiegriezdams vērības, gāju līdz, bet drīz biju spiests saļimt. Kad atmodos no īsa ģīboņa, tad jau mani pārsēja.”

līdz Lāčplēša kara ordenim

Sekoja divi mēneši Tartu slimnīcā un vēl sanatorijā. Par varonību un apņēmību piešķīra kapteiņa pakāpi un 1921. gada rudenī Lāčplēša Kara ordeni. Septembrī bija norīkojums sevišķu uzdevumu virsnieka amatā Valmierā, vēlāk iecelšana par komandantu. 1920. gada janvāra beigās nosūtījums Tukuma apriņķa komandanta Gustava Manguļa rīcībā, kurš K. Opmani norīkoja uz Talsiem. Priekšnieka sniegtais raksturojums spētu priecēt jebkuru personu jebkurā laikmetā. “Kapitans Opmans sastāv Latvijas nacionālā armijā no viņas pirmajām dienām, vienmēr ar sekmēm izpildīdams savus pienākumus, pie kam izrādījis sevišķu centību. Komandanturu darbībā ļoti nopietns strādnieks, uzņēmīgs, kurš valsts intereses stāda pirmā vietā. Pret apakšniekiem stingrs, bet taisns un gādīgs, un prot no viņiem prasīt dienesta pienākumu izpildīšanu. Pie fiziskām īpašībām jāuzrāda, ka stipras būvas cilvēks un labas veselības. Savu izglītību papildinājis ar pašizglītību. Interesējas par literatūru. Sātīgs [apdomīgs, pieticīgs] cilvēks. Morāliskā ziņā labs. Kara zināšanas kā virsniekam apmierinošas. Uz kaujas lauka pierādījis pašuzupurēšanās spējas. Vispārīgi labs virsnieks, kurš vienlīdzīgi labi piemērots kā rotas komandiera amatam, tā arī administratīvam dienestam.”

Ne tikai amata pienākumi, 

Kaut arī fotogrāfijās vīrietis ar brillēm vairāk izskatās pēc skolotāja ne virsnieka, tas bija mānīgi. Talsos ar stingru nostāju viņš pieņēma lēmumus: izdeva rīkojumus par medību sezonu, vasaras vidū, kad bijušie Latvijas armijas karavīri Leons Adamaitis un Ansis Kaupēns slepkavodami siroja Zemgalē, uzdeva aizsargiem un policistiem stingrāk kontrolēt katru formas tērpā ģērbto. Sodīja namīpašniekus par nekārtību dokumentos, pilsētniekus par karavīru apvainošanu, Mildu Štelmaheri, Anitu un Mariju Šablovskas, kā arī Emmu un Mariju Oses sodīja ar 10 latu naudas sodu par neatļautas ballītes uzrīkošanu karavīriem. No 100 rubļu soda par “valsts himnas nepiedienīgu izpildīšanu” ugunsdzēsēju biedrības svētkos neizvairījās tā laika pilsētas autoritāte Jānis Beķeris, pa 10 rubļiem bija jāsamaksā katram pasākuma dalībniekam. 

Martā komandants emocionāli aicināja ziedot Rēzeknes pulka karavīriem pirmo brīvās Latvijas Lieldienu svētku dāvanas. “Jāatceras arī tie, kuriem mums par to jāpateicas. Tie ir mūsu kareivji. Uzticīgi tie izpilda savu pienākumu, stāvēdami uz dzimtenes robežām ir salā, ir negaisā. [..] Neviena dāvana nav par mazu!” Vietējie ļaudis ar sirsnību savāca gandrīz 4000 rubļus, šķīrās no ziepēm, zeķēm, rakstāmpapīra, cigaretēm, sērkociņiem, uz Latgales fronti nosūtīja vairākus simtus vistu olas. Saņēmēju komandieris Ludvigs Bolšteins pateicās par 17 kastēm ar dāvanām. 

bet arī politika 

Dienu pirms Latvijas proklamēšanas Tautas Padome aicināja sarīkot pirmā likumdevēja – Satversmes Sapulces vēlēšanas tiklīdz jaunā valsts būs brīva no svešām varām. 1920. gada ziemā tas brīdis tuvojās, aktivizējās partijas. Līdzās vecākajai Latvijas Sociāldemokrātiskajai Strādnieku partijai (dib. 1904. gadā) un Latvijas Zemnieku savienībai (1917), radās jaunas. Vēl pirms Opmaņa ierašanās pilsētā, 15. janvārī te viesojās Latvju Demokrātu Savienības pārstāvis, Finansu ministrijas kancelejas pārvaldnieks Ādolfs Bļodnieks, iedzīvotājus informējot par Latvijas saimniecisko situāciju. Pāris nedēļas vēlāk paziņoja par šīs partijas Talsu nodaļas izveidošanu. To vadīja apriņķa valdes sekretārs, laikraksta redaktors ar skolotāja izglītību, vēlākais ilggadējais pilsētas vadītājs Aleksandrs Reiznieks. Aktīvisti bija vēlāk pazīstami sabiedriski darbinieki V. Evaldsons (Kaijgars) un T. Insbergs. Visu politiskās gaitas pēc drīzas šīs partijas izjukšanas aizvirzījās pretējos virzienos. 

A. Reiznieks izmantoja redaktora amatu ideju popularizēšanai, rīkoja sapulces, izveidoja “partijas klubu” Rīgas (tag. Mīlenbaha) ielā Nr. 3 (ēka uz Lielās ielas stūra). Amatu izmantoja arī partijas biedrs K. Opmans, 2. aprīlī šajā tolaik vienā no lielākajām pilsētas zālēm Talsu garnizona karavīriem organizēdams priekšlasījumu. Vēlēšanu gaisotnē 27. martā Talsos tagadējā Ezeru laukumā runāja K. Ulmanis, bet 11. aprīlī turpat uzstājās Z.A. Meijerovics. Būtiska bija sieviešu tiesību atzīšana. Daudziem pavisam neparasti bija lasīt: “Pilsoņi un pilsones! Stājaties Latvju Demokrātu rindās! Latvji! Izpildiet savus pilsoņa pienākumus! Latvju sievietes! Arī jums jāpalīdz celt demokrātisku Latviju, kur valdītu taisnība un īsta brīvība, kuriem [?] cenšas Latvju Demokrātu savienība. Nekavējaties! Iestājaties Latvju Demokrātu savienībā.” Savienības 17 Kurzemes apgabala kandidātu vidū bija Reiznieks un Opmans, bet ievēlēja Ā. Bļodnieku (pavisam 6 vietas Satversmes Sapulcē). Pirmo sapulcēšanos sestdien, 1920. gada 1. maijā, kas ierasti bija darba diena, visā valstī pasludināja par brīvdienu un izlika karogus. 

un sabiedriskais darbs 

Vidzemnieks jau no pirmajām dienām iesaistījās Talsu sabiedriskajā dzīvē. Ziedoja 50 rubļus “Talsu Vēstneša” atbalstīšanai, pāris nedēļas pēc ierašanās kļuva par Talsu apriņķa kooperatīva dibinātāju un valdes locekli. Jūlijā, īsi pirms prombraukšanas, K. Opmans piekrita kļūt par Latvijas Bēgļu Reevakuācijas biedrības Talsu nodaļas rīcības komitejas mantzini. Komitejas viens no galvenajiem uzdevumiem bija rūpēties par darba vietu sagādāšanu simtiem tautiešu, kuri no Krievijas atgriezās mājās.

Maijā virsnieks pieņēma jaunu izaicinājumu. Kopā ar vidusskolas pirmo direktoru Jāni Viklandu apsolīja mācīt matemātiku Talsu apriņķa augstākajos kursos. Tā bija kā papildus izglītība, valodās, vēsturē, glezniecībā, grāmatvedībā, mūzikā. Talsu apriņķa pamatskolas telpās (iepretim Talsu pašvaldības policijas ēkai) varēja klausīties visu vai arī tikai interesējošo.  Kursu dārzkopībā piedāvāja nolasīt Marija Sprūda. Jaunā sieviete ikdienā strādāja Apriņķa valsts zemju inspekcijā Oktes pilī (novada muzeja ēka), piedalījās tobrīd aktuālajā zemes sadalīšanā. Viņa bija komandanta vienaudze, dzimusi Madonas pusē, mācījusies Rīgas meiteņu ģimnāzijā, bet, kara sākumā nokļuva Pēterburgā. Tur lauksaimniecības zinības apguva ļoti prestižās 1904. gadā dibinātās A. Stebuta augstskolas kursos. Talantīgo studenti pieņēma strādāt par asistenti. 1919. gadā Marija atgriezās Rīgā un uzsāka studijas jaundibinātajā Latvijas Universitātē. Tomēr nevarēja pieņemt šejienes pārāk nepieredzējušos pasniedzējus un pārtrauca studijas (tās pabeidza 1927. gadā), atsaucoties aicinājumam strādāt Talsu apriņķī. 

Jaunas ģimenes sākums Talsos

Vidzemnieku Marijas un Kārļa ceļi Talsos varēja krustoties dažādās vietās un laikos. Iespējams, komandants Mariju satika jau pirmās darba nedēļas beigās. Presē iztirzāja 7. februāra vakarā Oktes pilī līdzīgi mūsdienu korporatīviem sarīkoto pasākumu. “Valsts zemju inspektora kungs gribējis satuvināt tikai savas ierēdnes ar visu iestāžu priekšniekiem, jo tikai tām bijis tas gods tur būt. Kungi, vaj jūs pie mielastu galdiem un ar klavieru skaņām gribiet tuvināt sev tautu?” Tumšās aizdomas kolektīvā publiskā vēstulē noliedza dalībnieki. Par ļoti ātru saskatīšanos varētu liecināt atmiņu pārstāsta fragments: “Talsos ar visiem bija labas attiecības, atskaitot policijas priekšnieku Sautu, kurš mēģināja pieķerties visādiem sīkumiem, jo Marija neatsaucās viņa uzmanības parādīšanai (bija jau sadraudzējusies ar Kārli Opmani)”. Par Mariju 11 gadus vecāko  viņas novadnieku Pēteri Sautu amatā iecēla jau 1919. gada vasarā (pētnieces Daces Alsbergas vākums). 

Kārlis, Marija, Juris un Jānis Opmaņi. 1920.-to gadu II puse.

Mūsdienu pāri diezvai spētu iedomāties tā laika attiecību veidošanas grūtības. Vienīgā nedēļas brīvdiena visiem bija svētdiena, darba laiks zemju inspekcijā bija no deviņiem līdz astoņiem vakarā. 1920. gada 30. septembrī K. Opmani atvaļināja, viņš sāka strādāt Rīgā 8. pamatskolā, Marija palika Talsos. Lai aizbrauktu līdz galvaspilsētai, bija nepieciešama visa diena. Iespējams, vienīgā saziņa bija vēstulēs. 1921. gada vasarā abi salaulājās Rīgā, kur svinības kuplināja skolas koris.

un tālākais liktenis

Pēc gada jaunā sieva pārgāja darbā Zemkopības ministrijā. 1924. gadā piedzima pirmais dēls Juris, kuru mobilizācija leģionā noveda Vācijā. “Dzelzs priekškara” dēļ mammu varēja satikt tikai divreiz – viesojoties Padomju Latvijā 1970. gados. Vācijā mīt viņa meita Zigrīda. K. Opmaņa brālis Oskars gāja bojā 1941. gada jūlijā, ģimene pat nezina viņa kapa vietu, otru brāli Rūdolfu nogalināja nacionālo partizānu rindās 1946. gadā, apglabāts Dzelzkalēju kapos netālu nu Ugāles. Brāļu sievas emigrēja uz Lielbritāniju un ASV. Starpkaru laikā bijušais Talsu komandants strādāja Rīgas skolotāju institūtā 1938. gadā kopā ar ģimeni pārcēlās uz Vidzemi, kļūdams par Cēsu skolotāju institūta direktoru. Kādā atmiņu stāstā raksturots ne visai pozitīvi, tomēr skaidri noprotams, ka viedoklis ir personisku ambīciju vadīts, jo disciplīnas piekritējs dažam varēja nepatikt. Kara un pēckara laikā mācību grāmatu autors (Kukaiņi kā lipīgu slimību izplatītāji, 1926; Dzimtenes mācība, 1932, Praktiskie darbi augu fizioloģijā, 1934) strādāja Jelgavas un Madonas vidusskolās, nomira 1951. gadā, bet Marija vīru pārdzīvoja par 29 gadiem. Abi savulaik saņēmuši Triju Zvaigžņu ordeņu goda zīmes.

1928. gadā dzimušā dēla Jāņa, kurš visu mūžu bija matemātikas skolotājs, dzimta turpina pedagogu dinastiju. Meita Ilze strādā Rīgas V. Zālīša sākumskolā, bet dēls Mārtiņš pēc lietišķās matemātikas apgūšanas Latvijas Universitātē, kļuvis par atzītu nozares speciālistu, gatavojot skolēnu matemātikas un informātikas valsts olimpiādes. Viņa sieva Ināra ir Latvijas Universitātes Matemātikas un informātikas institūta direktore, bet dēli Rihards un Rūdolfs ar augstāko izglītību datorzinātnēs strādā privātfirmā.

Pateicos Mārtiņam Opmanim par ģimenes fotogrāfijām un informāciju!

Iezīmes

Pilsēta: 
Talsi, Valmiera
Literatūra: 
Populārzinātniskie raksti un publicistika

Reklāma