Grūbe, Antra. Reklāmsoli Talsu pilsētvidē pirms 80 gadiem

Laikos, kad cilvēki vēl nebija gatavi tērēt līdzekļus objektiem, kuru funkcionalitāte nav acīmredzama, bet jāizdomā un centīgi jāpamato sabiedrisko attiecību speciālistiem, Talsos nodomāja ierīkot reklāmsolus. Iespējams, ideja bija aizgūta no tā, ka Pilsētas dārzā par katru soliņu rūpes bija uzņēmusies kāda Talsu dāmu – aizsardžu grupa. Viņas konkrētu vietiņu apstādīja puķēm, ko pēc tam ravēja, laistīja, rūpējās par tīrību. Par to savulaik stāstīja novadpētniece Vera Mirdza Paipala. 

1925. gadā pašvaldību izdevumā ziņoja par Rīgas pilsētas valdes noslēgto līgumu ar kādu uzņēmēju, kurš par saviem līdzekļiem apņēmās izgatavot parkiem 300 solus, bet pašvaldība viņam par to atļāva uz tiem izvietot savu reklāmu. Šāda sadarbība redzama 30. gadu sākuma pastkartē ar Valkas skatu, kur var labi redzēt uz sola atzveltnes rakstīto: “Valkas patērētāju biedrība Nākotne.” 

1937. gada decembra sākumā deviņus mēnešus Talsu pilsētas galvas amatā nostrādājušais Augusts Vaidzība skaidroja: “Katras pilsētas pašvaldības uzdevums – gādāt par pilsētas un viņas iedzīvotāju labklājību. Partiju palu laikā šo uzdevumu veikt bija tikpat kā neiespējami, jo tad rūpēja ne pilsētas, ne arī visu iedzīvotāju labklājība, bet gan tikai šauru grupu un viņu līderu patīgās intereses.” Tas bija teikts, pretnostatot tā brīža situācijai – autoritārajam bezpartiju režīmam. Runā pilsētas vadītājs solīja jaunievedumus, tai skaitā arī izvietot pilsētā “reklāmas stabus latviskā stilā un ar patriotiskiem uzrakstiem”. Minēto atkārtoja laikraksta publikācijas virsrakstā, tādēļ nevajadzētu būt šaubām par pierakstītā patiesumu, ka nebija sajaukti vārdi “stabi” un “soli”. Tomēr nodomātais pēc sešām nedēļām bija stipri izmainījies. 

Tad, līdzās solījumam iegādāties pastiprinātāju, lai “apskaņotu” tirgus laukumu, slidotavu uz Talsu ezera ledus un vēl kādus publiskus pasākumus, skaidroja jaunu ideju. “Uz tūristu aģenta priekšlikumu atļāva vietējiem tirgotājiem, saziņā ar pilsētas valdi, uzstādīt dažādās pilsētas vietās 50 reklāmsolus, kurus līdz 1941.g. (iesk.) atbrīvos no nodokļa. Soli skaitīsies pilsētas īpašums, bet tos pagatavos uz tirgotāju rēķina. Tie būs 180 reiz 20 cm (domāts tikai atzveltnes dēlis aut.) lieli, zaļi–pelēkā krāsā ar sarkanbrūniem uzrakstiem.” Iespējams fotogrāfs un tūristu aģents Kārlis Celmiņš mēģināja solītos stabus padarīt par lietderīgāku pilsētas detaļu, turklāt iesaistot darināšanā vietējos uzņēmējus. 

Par plāniem vētīja arī valsts mēroga laikrakstā “Brīvā Zeme”. “Talsu tirgotāji uz ielām un parkos novietos reklāmsolus. Iedzīvotāji uz tiem varēs atpūsties.” Diemžēl, Talsu pilsētas valdes dokumentos nav atrodamas ziņas par to, kuri veikalnieki iekārtoja soliņus, un kur tie atradās. Varbūt par to runāja vienā no pavasara sēdēm, pie darba kārtības punkta “par izdaiļošanu”. Dokumentēts spriestais par pilsētas dārzu, apzaļumošanu, un kapu labiekārtošanu, ieskaitot nepieciešamību tos pilnībā nožogot, jo citādi neesot iespējama iesvētīšana. 1938. gada aprīļa beigās vēlreiz laikrakstā apliecināja, ka drīz jau 50 soliņi būs izmantojami ielās un atpūtas vietās. 2. maijā varu pārņēma jaunais pilsētas vadītājs – Pēteris Haselbaums, bet, domājams, ka soli ar tirgotāju vārdiem kļuva par realitāti, visdrīzāk, no maija vidus, kad ar lielu vērienu Sadraudzīgās biedrības namā svinēja K. Ulmaņa apvērsuma gadadienu. 

Par to, ka reklāmsolus patiešām novietoja pilsētā, liecina domnieka un talantīga žurnālista Leona Mālmeistera literārs apcerējums “Rudens uz reklāmsoliņa”. Iespējams, tas arī sniedz norādi par viena atrašanās vietu – Kr. Valdemāra ielas sākumā. Rakstnieka valoda ir tik krāšņa, ka grūti atturēties no dalīšanās ar nelielu fragmentu. “Pie mazā kioska, uz lietus noglumēta soliņa sēd pelēks večuks, mēteļa stūrus ceļos iemiedzis. Pie kājām rupjš, novazāts maiss. Galvā nošļaucīta, pagalam noļukusi platmale. Sēd večuks uz soliņa un gaida autobusu, kas pusdienlaikā pienāk no Valdemārpils. Garām pa ietni mazs puisēns aizripina brūnu kastani. Uz ielas bruģa naska sieva, šmauganu slotu, gūsta un savāc pēdējās lapas. Nav vairs tā, kā citreiz, kad uz tā paša soliņa sēdēja vasarīga dāma, brūnādas somā aizvezdama modernu peldkostīmu skalot Rojas jūrmalā. Pagalam. Tagad tā pati dāma aiziet uz tirgu iepirkties, kur dūšīgie laucinieki, iebraukuši Talsos, ienes dzīvību un iet, elkoņiem sev ceļu pašķirdami. Tirgus. Burkšķ siekos kartupeļi. Smaržo dilles un skābie gurķīši. Baltas un dzeltenas krizantēmas podos bagātīgi pieziedējušas. Un dāma uz sava elkoņa aiznes mazliet salnas skartos ziedus.” 

Agrāk daudz kas nebija ideāli, tomēr, pat nedaudz ieskatoties vēstures norisēs, manāms, ka laika ritējumā esam zaudējuši labas lietas. 

P.S. Līdzšinējie centieni atrast kādu attēlu ar 1930. gadu Talsu reklāmsoliem nevainagojās sekmēm – varbūt kāda fotogrāfija glabājas šī raksta lasītāju kolekcijās. Ja jums tādas ir, atsūtiet uz adresi [email protected].

Antra Grūbe, Mg. hist., Mg. pol. sc., Talsu Valsts ģimnāzijas skolotāja