Helevega hronika. I daļa [līdz Rīgas pilsētas un Livonijas ordeņa 1330.g. miera līgumam]

Helevega hronika [LVVA, 4038.f., 2.apr., 100.lieta] (Agra Dzeņa tulkojums un komentāri)

Ievads. Rīgas pilsētas pirmā hronika. Agris Dzenis

[1.lp.:]

Q. F. F. Q. S.[1]

Rīdzinieku darbu atstāstījums[2]

Kad Visaugstākā labestība arvien vairāk un vairāk atklājās cilvēku dzimumam, svētā evaņģēlija gaisma šad un tad sāka spiesties cauri tumšajiem pagānisma mākoņiem, kas vēl arvien pārklāja daudzas zemes un karaļvalstis. Pateicoties tirgotāju braucieniem un jūrasbraucēju bīstamajiem ceļojumiem, baznīcas un draudzes tika ierīkotas un aprūpētas arī Livonijā. [Livonijas provinces ir Kurzeme, Zemgale, Letija, Hārja, Viru, Sāmsala, Ugene, Vargele, Sobolica, Sakala, Moke, Alambusta, Alentakena.][3] Desmitā gadu simta gados pēc Kristus, mūsu un visas pasaules Pestītāja dzimšanas, no Visbijas pilsētas Gotlandē un uz to notika visi lielākie braucieni Baltijas jūrā. Uz turieni brauca tirgotāji ne tikai no Anglijas, Francijas, Nīderlandes un citām Romas lielvalsts[4] jūras ostām, bet arī no kaimiņu tautām – Zviedrijas, Somijas, Maskavijas, Livonijas, Prūsijas uz turieni devās ar savām precēm un laivām, jo tur atradās visas tirdzniecības piestātne un tautu tikšanās vieta, kur viens ar otru nodibināja pastāvīgus tirdzniecības darījumus un ieguva sev iztiku ar piemērotiem līdzekļiem. Ķeizara Frīdriha Barbarosas valdīšanas laikā (kā daži domā, Kristus 1158. gadā) Brēmenes un Lībekas tirgotāji gudroja, kā no Livonijas nākošās preces saņemt no pirmajām rokām. Kad viņi bija sastapuši drošsirdīgus un pieredzējušus jūras braucējus, daži no tiem izveidoja savienību un sagatavoja kuģi, lai izpētītu austrumu krastus.[5]

Šie ļaudis apmetās pie Daugavas grīvas, kur vēl tagad atrodas vecā Daugavgrīvas pils un cietoksnis, un kur tolaik Daugava ietecēja jūrā[6]. Tur viņi sastapa tautu, kas līdz tam bija dzīvojusi tumsā un neziņā, bez Dieva un baušļiem. Pēc pirmās pretestības un īsas kaujas viņi ar to uzsāka labas attiecības. Pēc tam, kad līdzatvestās preces bija iemainītas pret zemes augļiem – vasku, medu, liniem, taukiem, kaņepājiem, vēršādām, tirgotāji pēc tam, kad bija atvēries kuģu ceļš, un viņu darījumi veicās arvien labāk, ļāva dažiem jaunekļiem palikt šajā zemē, apgūt tās valodu un paražas. Kad tie bija kļuvuši zinoši un prasmīgi, viņi vairs nebija vienīgie, kuri ar savu kungu padomu un atbalstu arvien biežāk un katru gadu atgriezās Livonijā, bet arī piesaistīja sev kristīgus ļaudis, kuri kristīgā dedzībā pieprasīja, lai aklajām tautām tiktu sludināts evaņģēlijs, un šīs pazudušās aitiņas tiktu pievērstas dvēseļu ganam Jēzum Kristum. Pirmais evaņģēlija sludinātājs bija augustīniešu ordeņa mūks no Zēgebergas Holšteinā, vārdā Meinhards, par kura paveikto vajadzētu stāstīt atsevišķi.

[2.lp.:]

Kad nu tirdzniecība Livonijā paplašinājās arvien vairāk un vairāk, beidzot tika izlemts ierīkot stipru un drošu mītni pret dažādām vietējo iedzīvotāju pārgalvībām, kā arī viņu piegādāto preču novietošanai. Kā tāda sākotnēji tika uzcelta Salas pils[7]. Kad tomēr gadu gaitā pieauga tirdzniecības apjomi un ļaužu skaits, tika nolemts celt stipru, nocietinātu pilsētu un ostu. Par tām vispiemērotāko vietu ļoti ātri tika atzīta vieta, kur dibināta Rīga. [Un arī sala.] Iesākumā tika uzcelti daži nami vietā, ko vēl tagad sauc par vecpilsētu. Tur sapulcējās daudzi tirgotāji, tādēļ šī vieta drīz kļuva par miestiņu. Igauņi, kurus vēlāk pakļāva dāņi, nāca šajā zemē, ieguva tur daudzus piekritējus un domāja iznīcināt kristiešus. Tādēļ ārzemju tirgotāji nonāca bīstamā stāvoklī. Kad pagāni turpināja censties tos padzīt, arī citiem augstas un zemas kārtas dižciltīgajiem un garīdzniekiem, daļēji aiz kristīgās dedzības un svētbijības, daļēji dēļ pāvestu bullām un vēstulēm, tika pieprasīts piegādāt ieročus, un zemi pakļaut kristietības jūgā un vācu kundzībā. [Šim nolūkam pāvests Inocents III Livonijā nodibināja un apveltīja ar daudzām atlaidām īpašu bruņinieku ordeni, kas tika saukts par Kristus karavīru ordeni, bet pēc sarkanā zobena un krusta, kas bija izšūti uz viņu apmetņiem – par zobenbrāļiem].

Trešajam Livonijas bīskapam Albertam ķeizara Heinriha dzīves laikā (1096. gadā) [Nevis Heinriha bet Romas karaļa Heinriha, ķeizara Frīdriha II dēla laikā, Kristus 1226. gadā Nirnbergas reihstāgā. Ķeizars Heinrihs Albertam apsolīja izveidot marku Livonijā un viņu iecelt par firstu, tomēr viņš nomira pirms reihstāga sākuma, 1198. gadā. Pēc viņa par ķeizaru kļuva Frīdrihs II, kurš padarīja savu dēlu Heinrihu par Romas karali, un viņš 1226. gadā piedalījās Nirnbergas reihstāgā.] kā Romas lielvalsts firstiste[8] jeb marka[9] tika izlēņotas Livonijas, Leāles un Piejūras[10] zemes tādā pašā veidā un ar tādām pašām tiesībām kā citiem Romas valsts firstiem, ar piebildi, ka pavalstniekiem pēc visā Romas lielvalstī spēkā esošajām tiesībām un tiesas kārtību ir jāatbild arhibīskapa kungam. Viņa varai jābūt arī pār Rīgas pilsētu un citām vietām, kur tas tiks atzīts par nepieciešamu. Pēc tam šis pats bīskaps izpostīto miestiņu atkal atjaunoja, paplašināja un uzlaboja. Viņa daudzo centienu dēļ katrs tirgotājs, kurš gribēja tur apmesties, uz mūžu tika atbrīvots no nodevām un muitas; viņu arī nedrīkstēja pakļaut karstas dzelzs pārbaudei un tiesas divkaujai.[11] Ja kādas no viņa precēm, kuģim ejot bojā slikta laika vai citu nelaimju dēļ, tiktu izskalotas krastā, tās viņam brīvi jāsaņem un jāatgūst atpakaļ. Tāpat arī pilsēta var sevi pārvaldīt pēc pašas tiesībām; pilsoņu apsūdzības un aizstāvības ir jāiztiesā pilsētas tiesnesim[12]. Arī nevienu Rīgas pilsoni nedrīkst tiesāt citā pilsētā[13]. Ģildes[14] nedrīkst dibināt bez bīskapa piekrišanas, nedz arī pilsētas tiesnesis tās drīkst samazināt. Rīgas monētām visā ir jābūt pielīdzinātām Gotlandes monētām, izņemot kalumu: 4 mārkām un puspeniņam jābūt vienas Gotlandes sudraba mārkas vērtībā,[15] kā arī peniņiem jābūt brīvā apgrozībā.[16] Šis bīskaps ir piešķīris un apstiprinājis vēl daudzas citas brīvības vācu tirgotājiem, un ar to ir panācis, ka Rīgā tiek dibināts viņa sēdeklis[17] un ierīkota doma baznīca[18] Dieva godam un bīskapa kungu vajadzībām[19]. Baznīcas fundācija un iesvētīšana notika 1211. gadā, svētā apustuļa Jēkaba dienā[20]. Pēc tam, Kristus 1220. gadā, bīskaps ierīkoja arī Sv. Jura hospitāli[21] nabadzīgajiem piligrimiem[22] un garīdzniekiem. Apmēram tanī pašā laikā Bodo no Homburgas[23] uzbūvēja tiltu pār Ropažu upīti[24], lai pilsētā būtu iespējams iebraukt un izbraukt uz zemēm[25].

[3.lp.:]

Kad nu visas lietas tik tālu tika nokārtotas, un tirgotājiem tika ierīkota droša rāte[26], tomēr tie nespēja būt tik ietekmīgi, lai jau iesākumā nevarētu rasties nesaskaņas starp bīskapu, viņa domkapitulu un rāti par pilsētas tiesībām. Ar Modēnas bīskapa Vilhelma, tālaika pāvesta nuncija[27] starpniecību viņi labi izlīga Kristus 1225. gadā. Drīz pēc tam Zemgales bīskaps Lamberts strīdējās ar pilsētu par Babītes Sv. Marijas cietoksni[28], kuru viņš lika uzbūvēt pilsētai un tās markai[29] par postu, un Zemgales bīskapa zemes robežām, kas atradās starp Daugavu un Lielupi. Arī šo strīdu minētais Modēnas bīskaps labi izšķīra tanī pašā gadā. [Proti, tika nolemts, ka cietoksnis ir uzcelts uz pilsētas zemes, un to jānojauc vai jāatdod pilsētai.] Pēc tam bīskapa kungs un viņa kapituls uzsāka strīdēties ar Kristus karavīru jeb zobenbrāļu ordeņa mestru un arī pilsētu par tās marku. Modēnas bīskaps to izskatīja un Kristus 1226. gadā noteica pilsētas zemes robežas šaipus Daugavai, ar ko visām pusēm vajadzēja būt apmierinātām. Daugavgrīvas cisterciešu ordeņa mūku abatam un viņa brāļiem arī vajadzēja nospraust savu robežu ar pilsētu. Tam par šķīrējiem Modēnas bīskaps iecēla domkungus – maģistru[30] Lambertu no Stendāles un maģistru Ludolfu no Lībekas, kā arī tirgotāju Ludertu no Zēstas, kuri šo strīdu tanī pašā gadā atrisināja un panāca pilnīgu izlīgumu.

Ar to pilsēta vēl nevarēja palikt mierā, bet izcēlās jauns strīds starp bīskapu un viņa kapitulu no vienas puses, un Zobenbrāļu ordeni no otras par vēl nepakļauto zemi, ko tanī laikā apdzīvoja neticīgie. [Ja tiem piedāvātu kristīties, tie pretotos un abi kungi gribētu ar rīdzinieku palīdzību zemes iekarot, rīdziniekiem nekas nepienāktos, un tie savas asinis un mantu būtu tērējuši veltīgi.] Tā kā šis strīds bija ļoti bīstams kristietībai, Modēnas bīskapa kungs ļoti nopūlējās, līdz viņš beidzot apkārtējo zemi sadalīja vienlīdzīgās daļās starp šīm trijām pusēm: viena daļa tika bīskapam un viņa baznīcai, otra – Kristus karavīru mestram un viņa brāļiem, bet trešā daļa – Rīgas pilsētas pilsoņiem un iedzīvotājiem, un tā tam bija jāpaliek. Šādā veidā tika atkarotas no neticīgajiem Sāmsala, Kurzeme un Zemgale, kuras Kristus 1231. gadā starp šiem trim sadalīja ceturtais Rīgas bīskaps Nikolajs, kurš Rīgas rātē apstiprināja divpadsmit rātskungu skaitu, ar miesīgu zvērestu apsolīja Rīgas pilsētu un bīskapijas robežas aizsargāt pret visu, kas nepieder pie Svētās Romas lielvalsts. Rāte apsolīja būt uzticīga bīskapam visā, kas attiecas uz uzticamu taisnīgas valdīšanas pavalstnieku pienākumiem. Ar to pilsētas strīdi bija atrisināti. Pilsēta saglabāja visas valdības piešķirtās privilēģijas un brīvības, kas vien bija saņemtas no vietējās valdības un ārzemju firstiem, ķēniņiem, pāvestiem un varām, arī tirgotājiem un amatniekiem piešķirtās brīvības. Turpmākos 80 gadus viņi nodzīvoja labā saticībā un noturīgā mierā, palīdzēja izplatīt kristietību un apkarot neticīgos.

Tanī laikā krietni nostiprinājās zemes valdīšana. Ne tikai Rīgas bīskapa sēdeklis kļuva par arhibīskapiju[31]

[4.lp.:]

un saņēma pārraudzības tiesības pār visiem Livonijas un Prūsijas bīskapiem, bet šinī laikā, 1238. gadā[32] arī Zobenbrāļu ordenis iekļāvās Jeruzālemes Sv. Marijas Vācu hospitāļa bruņinieku ordenī, kas pēc tam, kad to no austrumu zemēm bija padzinusi Otomaņu valsts, sākotnēji pārcēlās uz Marburgu Hesenes zemē, bet drīz pēc tam apmetās Marienburgā, Prūsijā. Vara tika piešķirta diviem mestriem – vienam Vāczemē, otram Livonijā. Ar to tik ļoti tika iebiedētas gan kaimiņu pagāniskās zemes, gan ķecerīgās grieķu ticības maskavieši[33], ka maskavieši noslēdza miera līgumu ar ordeni, atdodot lielu daļu no Pleskavas kņazistes, bet lietuvieši tika iepazīstināti ar kristīgo ticību, un beidzot varēja iestāties miers. [1252. gadā, Sv. Elizabetes dienas[34] vakarā Rīgā Sv. Krusta un Sv. Trīsvienības brāļi un māsas nodibināja Sv. Gara brālību[35]. Šī konventa šrāgas[36] sākotnēji bija rakstītas latīniski, bet vēlāk pārtulkotas vāciski un iedalītas daudzos punktos, lai godājamajai Rīgas rātei vienmēr būtu pa rokai. (Skat. Sv. Gara brālības šrāgas, kas glabājas divdurvju skapī kancelejas vidū.[37])]

Kā visām lietām jātop izkārtotām par labu Dieva mācības meklēšanai un pieprasīšanai ar visu sirdi un tās izplatīšanai, tā arī svētība un uzvara pastāvēja pie Vācu brāļu bruņinieku ordeņa tik ilgi, cik vien viņi ievēroja Dieva godu un mācību, ļaunprātīgi neizmantojot savu labumu un nepaceļot savu savtīgumu un augstprātību pār Dieva baznīcu. Kā, pastāvot labai veiksmei, mainās cilveku raksturi – īpaši to, kuri pieraduši rīkoties ar zobenu, un kas ievēro vienīgi pašu, ne citu principus – tā arī Vācu ordeņa kungi, izcīnījuši mieru ar kaimiņiem, drīz pacēla ieročus gan pret saviem priekšniekiem un kolēģiem arhibīskapiem, [Arhibīskapus ordenis ar glaimiem un ieslodzīšanu vairākkārt piespieda atdot to, kas viņiem piederēja, kā tas ziņots Livonijas hronikā[38].] gan viņu pavalstniekiem, it īpaši pret labo Rīgas pilsētu, kurai vienmēr nācās bēgt no vilka ūdenī. Kā no vienas dzirksteles bieži izceļas liela uguns, tā Rīgas pilsēta, kas gan bija apjozta ar mūriem un vaļņiem, ne vienmēr spēja pretoties izejošā ledus spēkam. Dažkārt ledus gabali ne tikai piepildīja grāvjus, bet arī sakāpa viens uz otra tik augstu, ka pa tiem no ārpuses varēja nokļūt uz pilsētas mūriem. Tādējādi ledus katru gadu taisīja tiltu kaimiņos esošajiem ienaidniekiem un neticīgajiem, un arī ar savu varu draudēja pilsētas mūrus pilnībā nopostīt. Tamdēļ rātei radās nepieciešamība par to lemt. Kad kāds vācu būvmeistars cēla priekšā, ka viņš varētu uzcelt stipru torni, kas nosprostos ledus varu, Vācu ordeņa kungi to uztvēra kā kaut ko sliktu, un šo darbu pilsētai aizliedza. Pilsēta tomēr ar arhibīskapa atbalstu torni turpināja būvēt. Šī būve – cvingers[39] tika uzcelta netālu no vecā mārstaļļa[40], vietā, kur tagad atrodas Mārstaļļa vārti. Rīdzinieki bija atdevuši ordenim salu netālu no jaunceltnes. Kad tika celts cvingeris, viņi uz šīs salas bija savākuši būvmateriālus, un uzcēluši tiltu no salas līdz pilsētas mūriem, lai uz salas novietotās lietas ātrāk varētu nogādāt vietā. Tas ordeņa kungiem bija gaidītā izdevība uzsākt ķildu ar pilsētu. Vienīgi bailes no arhibīskapa kunga viņus varēja atturēt. Taču, kad arhibīskaps medībās salauza kāju un pieredzējušu ārstu trūkuma dēļ nevarēja tikt pilnībā izārstēts, viņš, lai atgūtu agrāko veselību, devās uz Brabanti, un par vikāru[41] atstāja tālaika Sāmsalas bīskapu. Laicīgo lietu vadību viņš uzticēja ordenim, izņemot Rīgas pilsētu: to pārvaldīja arhibīskapa fogts[42] un rāte tāpat kā līdz šim.

Ordeņa kungiem bija izdevies labi saspēlēties ar vikāru, un viņi to dabūja savā pusē pret pilsētu. Viņi grasījās sagraut pilsētas tiltu, un nonāca tik tālu, ka pilsētai bija jāpamet aizsāktā būve. Bez tam uz zemēm šad un tad ienaidnieki nelāgi apgājās ar rīdziniekiem un viņu precēm, kā arī, neraugoties uz veco, pilsētai piešķirto privilēģiju, uzlika rīdziniekiem muitu par Ādažu dambi[43], un aizskāra viņus, kur vien varēja.

[5.lp.:]

Bez palīdzības atstātie rīdzinieki citādi nevarēja rīkoties, kā vien censties aizsargāt savas tiesības. Viņi sūdzējās landmaršalam, arī apelēja pie pāvesta spriedumu par ordeni, un pilsēta tika uzņemta īpašā pāvesta aizsardzībā. Tomēr tas viss neko nelīdzēja, ordenis apsmēja arī pāvestu un teica: “Jums vajadzētu pietikt ar pāvesta aizsardzību, lai jūs mazākais varētu paturēt to, ko esat saņēmuši. Ja arī viņš būtu izpildījis jūsu prasības, pāvests tāpat nevarētu jums neko palīdzēt, jo ir pārāk tālu.” Tomēr ar dažu garīdznieku palīdzību tika panākts pamiers ar šādiem noteikumiem: katra puse var to pārtraukt, tomēr par pārtraukšanu ir jāpaziņo 8 dienas iepriekš. Šo pamieru ordenis bija iecerējis, lai varētu savākt vairāk karavīru un visās lietās sagatavoties karam. Viņi pārņēma pilsētas Sv. Jura hospitāli, pārbūvēja to par pili un turēja tur 500 bruņotus vīrus arī pamiera laikā. Kad pamiers tika uzteikts, daži rīdzinieki tika apšaudīti ar bultām un nonāvēti. Kad 1293. gada Mārtiņa dienas[44] naktī Rīgā izcēlās briesmīgs ugunsgrēks, rīdzinieki neuzdrīkstējās to dzēst, jo badījās, ka viņiem no pils uzbruks ordeņa vīri. Šajā ugunsgrēkā nodega gandrīz visas pilsoņu mājas. Kad nu ordenis beidzot jutās gana spēcīgs, lai uzbruktu uguns un ienaidnieka nomocītajiem rīdziniekiem, viņi uzteica pamieru, turklāt tā, ka mestrs ar krietni lielu armiju 8 dienas ilgi stāvēja pie pilsētas un to aplenca. Vēl nepietika ar to, ka no visas salas sapulcējušies sāmsalieši[45] izlaupīja trešo daļu pilsētas, un daudzus gadus pēc tam šeit netika gūta nekāda peļņa. Kā dusmas un priekšlaicīga centība atgriežas atpakaļ, tā arī pilsētas priekšniecība pie labākās gribas to nevarētu novērst. To vairs nevarēja labot, nedz slēgt mieru ar slepkavām, nedz mainīt stāvokli ar godīgiem līdzekļiem. Ordeņa kungu rīcības iemesli bija dažādi. Daži gribēja pilsētai atkal uzlikt nodokļus pēc sava prāta. Citiem tā bija augstprātības izpausme, un viņi centās pilsētu pakļaut. Viņi sāka apdomāt, kā to varētu panākt. Viegli varēja noprast, ka nedz klērs, nedz ordenis nevarētu iegūt virskundzību ātrāk, iekāms savā pusē ar labiem vai bargiem līdzekļiem nebūs dabūjis pilsētu. Daži arī uzsāka traucēt darījumus ar pilsoņiem – tirgotājiem privātās lietās. Beigās atradās daži komturi un apgabalu pavēlnieki, kas spēja ar Rīgu vienoties, tomēr tikai piemeta ugunī malku. Ar šādu attieksmi lietas beidzot bija novestas tik tālu, ka uz zemēm neviens rīdzinieks vairs nejutās drošs, un pilsētā tiklab
garīdznieki kā ordeņa kungi bija zaudējuši savstarpējo uzticību, kādai vajadzētu būt vienai zemes kārtai pret otru. Garīgajiem kungiem gan šīs nelaimes laikā, pēc viņu ieskatiem, vajadzēja pretoties, taču viņi cerēja noslēgt mieru un samierināt, kā arī veiksmīgi zvejot duļķainā ūdenī. [Rāte šo postu gribēja iepriekš novērst tādā veidā, ka viņi pilsētā vairs tik vieglprātīgi neielaida nevienu svešu cilvēku, un bez tam ielaidās nevajadzīgā strīdā ar kapitulu par Kapitula jeb Bīskapa vārtiem un durvīm pilsētas mūrī[46], kas tur atradās daudzus gadus. Lai gan 1326. gadā lietas labi tika izlīgtas, viens pēc otra sekoja nemitīgi strīdi.] Tā pagāja pilni 20 un vairāk gadi, bet lietas kļuva arvien ļaunākas, un sirdis vienam pret otru arvien vairāk tika sarūgtinātas.

Mestrs Konrāds no Jokes[47] bija tas, kurš pilsētu atkal pasludināja par ienaidnieku. Kad nu viņš tomēr tai neko nespēja izdarīt un tika apgrūtināts ar miesas vājumu, savu īgnumu viņš atstāja mantojumā sava ordeņa brāļiem un nomira.

[6.lp.:]

Pēc viņa par labāko mestra amatam tika atzīts tas, kurš par Rīgas pilsētu bija visļaunākajās domās. Tas bija Kuldīgas komturs Eberhards no Monheimas[48], ļoti bargs vīrs, kurš līdz ar savas valdīšanas sākumu uzsāka rīdzinieku vajāšanu, līdz beidzot viņa karaspēks nosprostoja visus ceļus un takas uz ūdeni un laukiem. Rīdzinieki, atstāti bez jebkādiem pārtikas līdzekļiem, kad pat pēc pusotra gada neizdevās atbrīvoties no ielenkuma, un arī Sv. Gara konvents savus krājumus un spīķerus neatvēra pilsētai, beidzot ar abu ģilžu un visas pilsētas kopienas piekrišanu 1330. gada trešdienā pirms Palmu dienas[49] nācās padoties ienaidnieka žēlastībai vai nežēlastībai. Tomēr šķiet, ka viņu grēku mērs, ko viņi bija sakrājuši tik labā zemē, kļuva tik pilns, ka zeme iznīcināja sevis pašas iedzīvotājus, un, lai tie labotos, viņiem bieži caur uguni, badu un zobenu bija jānokļūst briesmu pilnās pārmaiņās. Par šo pieveikšanu un pirmo pilsētas padošanos vēl varētu stāstīt daudz, ja vien necenstos pastāstīt īsumā. Pietiekoši būtu minēt, ka 1.) pilsētai noteiktā vietā, mestram Monheimam par patiku, vajadzēja nojaukt mūri un ļaut pilsētā ievest savu karaspēku; kā tās notika, ir visiem zināms, 2.) ka Sv. Jura hospitāli[50], ko pilsēta lika noārdīt, [Un par kuru jau 1306. gadā tika samaksātas 800 sudraba mārkas, saskaņā ar datētu kvīti.] atkal jāuzceļ, un ordenim jānodod Sv. Gara hospitāli, lai to pēc ordeņa gribas pārbūvētu par pili vai cietoksni, kā arī tā uzturēšanai nodotu ne mazumu no hospitāļa dzimtzemes, 3.) ka pilsētai jādod ordenim un tā mestram uzticības zvērests, kas līdz tam tika dots vienīgi arhibīskapam un viņa baznīcai, 4.) ka ar visiem spēkiem jāiet palīgā mestram visos viņa karagājienos, 5.) ka jānodibina 5 vikāriji[51], 6.) ka visas privilēģijas, ko pilsētai piešķīruši Vācu ordeņa mestri, jāanulē un tās jāpārraksta ar jauniem notiekumiem pēc viņu (ordeņa) gribas un saprašanas, 7.) un ka tamdēļ ordeni jāatbrīvo no visām saistībām, 8.) ka ūdensdzirnavas pie Sv. Jura hospitāļa ir jāatdod ordenim, un [pilsēta] var paturēt tikai divas vējdzirnavas, 9.) ka ordenim jāatdod pilsoņu tīrumus pie Rīdzenes salas[52], un uz Lokesāres salas[53] ar Higerlaha Rezenmuižu, 10.) ka desmito tiesu no zivīm jānodod ordenim, 11.) preces jāmuito Jelgavā[54], 12.) visus gruntsgabalus un mantojamos īpašumus pilsētā, kas pieder ordeņa pilij, jāatbrīvo no pilsētas pienākumiem, 13.) visās tiesās jāpiedalās mestra ieceltam ordeņa brālim, 14.) testamentu noslēgšanā jāpiedalās [ordeņa] legātiem[55], u.t.t. Visbeidzot uz mūžīgiem laikiem ordenim jāatvēl tiesības un pretenzijas pār Rīgas pilsētu, kādēļ arī vēlākos laikos visi mestri pieprasīja no pilsētas uzticības zvērestu, pamatojoties uz šo uzspiesto līgumu, ko viņi sauca par miera līgumu.

Kaut arī viss minētais vēlāk kļuva zināms arhibīskapam, un ordeni tamdēļ izsauca uz Romu, lai uzsāktu procesu, ar to nekas netika panākts, jo zobens bija pārspējis spalvu, un tiklīdz pāvests uzrakstīja lāstus un ekskomunikācijas[56], ordeņa kungi ar saviem zobeniem tiem pierakstīja piezīmes. Tā Rīga kļuva par dancinātu līgavu[57], un ja garīdznieki pilsētai centās darīt ko labu, krusta kungi to apstrīdēja, un vienmēr nāca priekšā ar izvilktu Monheima uzspiesto Pliko grāmatu jeb miera līgumu.

II daļa [līdz 1452.g. Salaspils līgumam]
 

KOMENTĀRI

1 Saīsinājums no seno romiešu laimes vēlējuma Quod faustum, felix, fortunatumque sit (Lai tas ir labvēlīgs, auglīgs un laimīgs!), kas bieži lietots 17.–18.gs. grāmatu titullapās pirms virsrakstiem.
2 Oriģinālā virsraksts latīniski – Epitome Actorum Rigensium.
3 Kvadrātiekavās ievietoti J. Vittes komentāri, kas manuskripta oriģinālā rakstīti lappušu ārējā malā.
4 Romas lielvalsts (vāc. Rohmisches Reich) – Svētā Romas impērija, federāls valstisks veidojums tagadējā Centrāleiropā ar mainīgām robežām, kas pastāvēja 962. – 1806.g. un aptvēra ģermāņu, romāņu un slāvu apdzīvotas zemes. Impērijas valdnieks bija imperators jeb ķeizars (vāc. Kaiser), kura varu ierobežoja firstu un brīvpilsētu sapulce – reihstāgs. 11.–15.gs. lielvalstī notika cīņas par politisko ietekmi starp imperatoriem un katoliskās baznīcas galvām – Romas pāvestiem.
5 1158. gads ir Lībekas pilsētas dibināšanas gads. 1161.g. vācu zemju tirgotājiem Visbijā, Gotlandē tika piešķirtas līdzīgas tiesības kā gotlandiešu tirgotājiem, kas agrāk bija tirgojušies ar Baltijas jūras austrumu piekrastes zemēm, tādēļ Lībekas un citu vācu zemju tirgotāju braucieni pa Daugavu varēja sākties tikai 12.gs. 60.–to gadu beigās vai 70.–tajos gados.
6 Pie Daugavas ietekas jūrā pirms 1205.g. cisterciešu ordeņa mūki uzbūvēja Sv. Nikolaja klosteri, kas tika saukts arī par Daugavgrīvas klosteri. 1305.g. klosteri nopirka Vācu ordeņa Livonijas atzars, kas klosteri pārbūvēja par komtura pārvaldītu cietoksni. Cietoksnis tika sagrauts 1624.g. Tā vaļņus kā nocietinājumu zviedru armija izmantoja vēl 1701.g. 16.gs. beigās Daugava mainīja gultni, un vecā ieteka, pie kuras atradās cietoksnis, kļuva par vecupi. Fragments “kur tolaik Daugava ietecēja jūrā” rosina uzskatīt, ka hronikas sākums rakstīts ne agrāk par 16.gs. beigām.
7 Pēc Indriķa Livonijas hronikas ziņām, pirmā vācu zemju tirgotāju apmetne un mūka Meinarda misijas centrs ierīkoti Ikšķilē.
8 Firstiste (vāc. Fürstentum) – firsta pārvaldīta zeme Svētās Romas impērijas sastāvā. Firsti bija augstākā kārta impērijas pārvaldē. Tajā ietilpa hercogi ar mantojamu varu, imperatoru iecelti grāfi, domkapitulu ievēlēti un pāvesta apstiprināti arhibīskapi un bīskapi. Atkarībā no valdnieka titula un funkcijām, firstistes tika sauktas par hercogistēm, grāfistēm, arhibīskapijām, kurās ietilpa vairākas bīskapijas, un patstāvīgām bīskapijām. Firsti piedalījās reihstāgos un imperatora vēlēšanās, plašas autonomijas tiesības firstistēs – augstākā tiesas vara zemēs, tiesības izlēņot zemes, kalt naudu un iegūt derīgos izrakteņus.
9 Marka (vāc. Marke) – 10–12.gs. iekarotajos slāvu apdzīvotajos novados izveidoti pierobežas apgabali, ko pārvaldīja markgrāfi, vēlāk – grāfu pārvaldīti apgabali. Kopš 7.gs. marka nozīmēja arī ciema vai pilsētas kopienas īpašumā esošu apgabalu. Rīgas pilsētai piederošās zemes, kas literatūrā dēvētas par patrimoniālo apgabalu, hronikā pastāvīgi sauktas par marku.
10 Leāle un Piejūra (lat. Terra Maritima, vāc. Wiek) – igauņu Ridalas un Sontaganas zemes, kurās 1234.g. tika izveidota Igaunijas bīskapija ar bīskapa rezidenci Leāles (ig. Lihula) pilī. Vēlāk to iekļāva Sāmsalas – Vīkas bīskapijā.
11 Karstas dzelzs pārbaude un tiesas divkauja – tā dēvētā Dieva tiesa gadījumos, kad tiesneši nevarēja izšķirt, kurai no strīdīgajām pusēm ir taisnība. Abiem procesa dalībniekiem uz noteiktu laiku bija jātur saujā nokaitēta dzelzs, vai arī tā jānes rokā noteiktu skaitu soļu. Apdegumus apsaitēja, un pēc trim dienām tiesneši tos atkal apskatīja. Par uzvarētāju tiesā tika atzīts tas, kuram apdegumi bija mazāki. Līdzīgi par nevainīgu tika atzīts uzvarētājs divkaujā.
12 Pilsētas tiesnesis jeb fogts (vāc. Vogt, lat. advocatus) – Rīgas arhibīskapa iecelts tiesnesis, kurš vadīja pilsētas tiesas sēdes un bija arī pilsētas pārvaldes – rātes loceklis.
13 Rīgas pilsoņi jeb namnieki – (lat. cives, vāc. Bürger, no šejienes arī latviešu valodā lietotais apzīmējums “birģeris”) – plašākā nozīmē Eiropas pilsētu ar pašpārvaldes tiesībām brīvie iedzīvotāji ar nekustamu īpašumu vai pastāvīgu nodarbošanos pilsētā. Par Rīgas pilsētas namnieku jeb pilsoni 13.–14.gs. pēc vienreizēja nodokļa samaksāšanas varēja kļūt brīvs vīrs, kurš Rīgā apmetās uz pastāvīgu dzīvi, ieguva tā dēvēto namnieka uzturu ar amatniecību un tirdzniecību, maksāja pilsētas nodokļus, pildīja rātes uzliktos pienākumus. Tikai namniekiem bija tiesības vēlēt savas pilsētas rāti un pašiem tikt ievēlētiem pilsētas pārvaldes amatos. Helevega hronikā visi Rīgas pilsētas namnieki kopumā saukti par kopienu (vāc. die ganze Gemeine).
14 Ģildes – Rīgas tirgoņu un amatnieku brālības. Kopš 1252.g. pastāvēja tirgoņu Lielā (Sv. Marijas), kopš 1352.g. – amatnieku Mazā (Sv. Jāņa ģilde). Katrai no tām piederēja sapulču telpas (vāc. Gildestube) Rīgā. Ģildes ietvaros tika aizstāvētas to locekļu tiesības, organizēta reliģiskā un saviesīgā dzīve, apgādāti mirušo ģildes locekļu bāreņi un atraitnes. Ģilžu vecākie jeb eltermaņi kopā ar rāti izlēma visai pilsētai nozīmīgus jautājumus.
15 Rīgas sudraba mārka – sudraba svara vienība, no kuras bija jāizkaļ noteikts monētu daudzums. Vecā Rīgas mārka bija 207,13 grami tīra sudraba. No vienas svara mārkas bija jāizkaļ 48 ēres, vai 144 ārtaugus, vai 1728 feniņus. 1515.g. Livonijā sāka kalt mārku kā sudraba monētu, 1 mārkas monēta tika pielīdzināta 4 vērdiņiem vai 36 šiliņiem.
16 Rīgas namnieku un iedzīvotāju civilās un krimināltiesības bija apkopotas kodeksā – Rīgas tiesības (vāc. Rigische Recht), kas regulēja arī pilsētas pārvaldi, tiesāšanu, monētu kalšanu, sabiedrisko kārtību. Kopš 1225.g. bija spēkā Rīgas – Gotlandes, Rīgas – Tallinas, Rīgas – Hāpsalas un Hamburgas – Rīgas tiesības. 13.gs. deviņdesmitajos gados vai 14.gs. pašā sākumā, pārstrādājot agrākās tiesības, kā arī pievienojot fragmentus no Lībekas un Magdeburgas pilsētu tiesībām, tika izveidotas Pārstrādātās Rīgas tiesības jeb statūti, kas ar izmaiņām Rīgas pilsētā un patrimoniālajā apgabalā bija
spēkā līdz pat 1877. gadam.
17 Arhibīskapa sēdeklis – arhibīskapa rezidence, ko veidoja doma baznīca, kā arī arhibīskapa un domkapitula galvenā dzīvesvieta, bīskapijas jeb diecēzes garīgās un saimnieciskās pārvaldes centrs.
18 Doma baznīca (vāc. Domkirche, vlvāc. Thumkerke) – ģermāņu zemēs lietots apzīmējums arhibīskapiju un bīskapiju galvenajai baznīcai – katedrālei, kas atradās pie bīskapa un domkapitula galvenās rezidences. Rīgā arhibīskapa un domkapitula dzīves vieta bija Bīskapa sēta.
19 Bīskapa kungi – domkapitula locekļi, saukti arī par kanoniķiem vai domkungiem. Domkapituls (vāc. Domkapitel vai Kapitel) bija bīskapijas garīdznieku padome, kas dzīvoja pie bīskapa katedrāles saskaņā ar kāda mūku ordeņa statūtiem. Pēc Jēzus Kristus apustuļu skaita parauga, domkapitulā ietilpa 12 garīdznieki, katrs ar saviem amata pienākumiem. Priors jeb dekāns rūpējās par statūtu un likumu ievērošanu. Pagrabmeistars bija saimniecības vadītājs, sholastiķis bija skolu, bibliotēku un arhīvu pārzinis, kantors pārzināja dievkalpojuma liturģisko pusi, kamerārijs pārraudzīja finanšu jautājumus, par dārglietām bija atbildīgs tezaurārijs, saimniecības pārzinis rūpējās par baznīcas mantu. Domkapitula vadītājs un arhibīskapa vietnieks bija domprāvests, bez tam domkapitulā ietilpa lielāko draudžu garīdznieki – plebāni.
20 Sv. Jēkaba diena – 15. jūlijs. Svēto piemiņas dienas bija nemainīgi datumi katoliskās baznīcas liturģiskajā kalendārā, kas tika uzskatīti par svēto nāves dienām, izņemot Sv. Jāni Kristītāju, kura piemiņas diena – 24. jūnijs svinēta viņa dzimšanas dienā.
21 Sv. Jura hospitālis – senākā labdarības iestāde slimnieku, invalīdu un trūkumcietēju aprūpēšanai un ārstēšanai Rīgā, kas atradies vai nu pie dzirnavu upītes Senā (Kubes) kalna pakājē, vai arī pie Sv. Jura baznīcas Vecrīgā.
22 Piligrimi – svētceļnieki, faktiski – krusta karotāji, kas devās uz Livoniju cīņā pret pagāniem, lai izpelnītos pāvesta apsolītās grēku atlaidas un iegūtu kara laupījumu. 13.–14.gs. piligrimi, saukti arī par peregrīniem, no dažādām Eiropas zemēm ieradās Rīgā un tur dzīvoja līdz karagājienam izdevīgam laikam. Pēc karagājiena piligrimi ar laupījumu atgriezās dzimtajās zemēs vai ieguva Rīgas namnieka tiesības. Sākotnēji piligrimi uz Livoniju visbiežāk devās uz gadu.
23 Bodo no Homburgas – dižciltīgais no Ostfālenes zemes. Indriķa Livonijas hronikā minēts, ka viņš bija viens no krustnešiem, kurš 1221.g. ieradās Livonijā kopā ar bīskapu Albertu.
24 Tagadējās cietzemes vietā starp Juglas ezeru un Ķīšezeru 13. gadsimta sākumā atradās pārpurvojies ezera muklājs. Lai nodrošinātu Rīgas satiksmi ar Vidzemi un Igauniju, laikā starp 1220. un 1226. gadu tika uzbūvēts apmēram kilometru garš, no žagariem, apaļkokiem un zemes uzbēruma veidots dambis un tilts pāri Juglas upītes caurtekai.
25 Zemes (vāc. Lande) – hronikā lietots apzīmējums gan Rīgas pilsētai piederošajai lauku teritorijai, gan bīskapu un ordeņa pārvaldībā esošajām Livonijas zemēm. Pa Ropažu jeb Juglas dambi veda lielceļš, tālāk nodaloties Limbažu (Ziemeļigaunijas), Valmieras un Cēsu (Tērbatas un Ziemeļkrievijas) virzienā.
26 Rāte – Rīgas namnieku no sava vidus ievēlēta pilsētas pārvalde, kas rakstos piermoreiz minēta 1226. gadā. Rātē sākotnēji tika ievēlēti 12 locekļi – rātskungi (vāc. Ratsherren), kopš 14.gs. beigām 16 rātes locekļus ievēlēja rātskungi uz mūžu. Lielākoties rātē tika ievēlēti bagātāko tirgoņu dzimtu piederīgie. Rāte pārzināja aizsardzības jautājumus, slēdza līgumus, uzlika nodokļus. Rātes lēmumu izpildīšanu uzraudzīja un aktuālās lietas starp rātes sēdēm kārtoja četri birģermeistari.
27 Nuncijs (lat. nuntius) – pāvesta izraudzīts un norīkots sūtnis no katoliskās baznīcas hierarhijas augstāko pārstāvju – kardinālu un bīskapu vidus ar pilnvarām pāvesta vārdā atrisināt kādu visai baznīcai nozīmīgu konfliktu vai problēmsituāciju.
28 Babītes pils 1219.–1228.g. atradās Babītes pilskalnā, Lielupes labajā krastā, Babītes ezera austrumu gala. Tā piederēja Sēlijas un Zemgales bīskapam. 1226.g. pili no bīskapa nopirka Rīgas pilsēta. Visticamāk pils nopostīta zemgaļu un kuršu uzbrukuma laikā 1228.g.
29 Rīgas pilsētas marka – Rīgas pilsētai piederošās zemes ap Rīgu, vēlākais patrimoniālais apgabals. Tāpat kā pilsētu, to pārvaldīja rāte, markas iedzīvotājus tiesāja pilsētas tiesa, un tajā bija spēkā Rīgas tiesības.
30 Maģistrs – universitātē iegūts akadēmiskais grāds, garīdzniekam visticamāk teoloģijā.
31 Pirmais Rīgas arhibīskaps Alberts II Zauerbērs apstiprināts 1255.g., miris 1273. gadā.
32 Īstenībā Zobenbrāļu ordenis Vācu ordenī tika inkorporēts 1237. gadā.
33 Apzīmējuma “maskavieši (vāc. Moscoviter, Muscoviter)”, kas attiecināts uz Maskavas lielkņazistes iedzīvotājiem, lietošana nav raksturīga 13.–15.gs., kad kaimiņos esošo Pleskavas un Polockas kņazistu iedzīvotāji Livonijā tika dēvēti par krieviem (lat. Rutheni, vlvāc. Reussen, Rewssen). Maskavijas un maskaviešu apzīmējums Eiropas zemēs ieviesās sakarā ar Maskavas lielkņazistes paplašināšanos un uzbrukumiem kaimiņzemēm 16.–17.gs.
34 Sv. Elizabetes diena – 18. novembris.
35 Sv. Gara brālība jeb konvents – labdarības iestāde, kas deva pajumti un uzturu Rīgas atraitnēm, bāreņiem un trūcīgajiem. Sākotnēji tās ēkas atradās tagadējās Rīgas pils vietā. Pēc sakāves 1330.g. pilsēta brālības zemi atdeva Vācu ordeņa Livonijas atzaram pils būvēšanai, bet brālība tika pārcelta uz tagadējās Konventa sētas vietu.
36 Šrāgas – garīgas vai saimnieciskas brālības vai statūti.
37 Šī piezīme netieši apliecina, ka manuskripta lapu ārējā malā rakstīto komentāru autors bijis pilsētas arhivārs J. Vite, kuram bija labi zināms dokumentu novietojums rātes kancelejā.
38 Iespējams, J. Vitte ar to domājis Baltazara Rusova Livonijas hroniku.
39 Cvingers – dubults aizsargmūris ar šauru eju mūru starpā, pa kuru varēja piekļūt vārtu tornim. Spriežot pēc konteksta, par cvingeru hronikā saukts Mārstaļļu tornis vai arī tornis kopā ar cvingeru.
40 Mārstallis (vāc. Marstall, tiešā tulkojumā – ķēvnīca jeb zirgaudzētava) – pilsētas zirgu stallis, kur tika novietoti arī pilsētas viesu zirgi.
41 Vikārs (vāc. Vikar)– palīgmācītājs, šeit – bīskapa vietnieks.
42 Arhibīskapa fogts – arhibīskapa iecelts tiesnesis, kurš piedalījās Rīgas rātes un tiesas sēdēs, tādējādi pārstāvot pilsētas kungu jeb senjoru – arhibīskapu.
43Ādažu dambis – lielceļa uzbērums, kas atradās pie 13.gs. beigās celtās ordeņa Ādažu jeb Jauno dzirnavu (vāc. Neuermühlen) pils starp Ķīšezeru un Juglas ezeru.
44 Sv. Mārtiņa diena – 10. novembris.
45 Sāmsalieši Rīgu aplenca 1215.g., bet pilsētā ielauzties tiem neizdevās. Tāpat bez panākumiem palika zemgaļu uzbrukums Rīgai 1287. gada pavasarī, kad zemgaļi zirgu stallī pie ziemeļu vārtiem iznīcināja ordeņa karaspēka nodaļu, bet vārtos ielauzties tiem neizdevās. Iespējams, šeit domāts zemgaļu uzbrukums.
46 Bīskapa vārti ar torni atradās pie pretī tagadējam Herdera laukumam.
47 Īstenībā Gerhards (Gerds) no Jokes – Vācu ordeņa Livonijas atzara mestrs 1309. – 1322.g.
48 Eberhards no Monheimas – Vācu ordeņa Livonijas atzara mestrs 1328. – 1340.g. Pirms ievēlēšanas par mestru bija Ventspils, pēc tam – Kuldīgas komturs.
49 Palmu svētdiena – 30. marts.
50 Sv. Jura hospitālis – domāta Zobenbrāļu ordeņa pirmā pils Rīgā, tagadējā Konventa sētas teritorijā, kas pastāvēja jau pirms 1209. gada. 1297.g. rīdzinieki pili ieņēma un sagrāva, atstājot neskartu Sv. Jura baznīcu. Sv. Gara hospitālis uz pirmās ordeņa pils vietu pārcelts pēc 1330.g., kad Sv. Gara hospitāļa vietā sāka celt jaunu ordeņa mūra pili.
51 Vikārijs – par samaksu ierīkots altāris baznīcā vai kapelā, pie kura palīgmācītājs – vikārs noturēja aizlūgumus un dievkalpojumus par konkrētu personu vai kopienu veselību un labklājību, vai mirušo glābšanu no šķīstīšanas. Vikārija uzturēšanai katru gadu tika iemaksāta noteikta summa. Šīs iemaksas veidoja naudas līdzekļu fondu, no kura mēdza arī aizdot naudu ne vairāk kā par 6 aizdevuma procentiem gadā. Šinī gadījumā vikārijus bija jāuztur Rīgas pilsētai, bet aizlūgumi visticamāk tika noturēti par ordeni vai atsevišķiem tā piederīgajiem.
52 Salas atradās Rīdzenes upes grīvā, aptuveni tagadējās 13. janvāra ielas rajonā.
53 Lokesāre – vēlākā Bankava sala.
54 Iespējams šeit domātas Rīgas tirgoņu iepirktās preces, kas tika vestas uz leju pa Lielupi vai pa lielceļu gar ordeņa Jelgavas pili.
55 Legāts – sūtnis, pārstāvis.
56 Baznīcas lāsts (vāc. Kirchenbann, Bann, grieķ. un lat. anathema) – pāvestu vai bīskapu izsludināts aizliegums atsevišķām personām vai kopienām un teritorijām saņemt dievišķās žēlastības, kas nepieciešamas dvēseles glābšanai: kristību, grēku atlaišanu, Vissvētāko Sakramentu, laulību, pirmsnāves svaidījumu, dažādas svētības. Teritorijās, kurām bija uzlikts lāsts, netika veikti nedz dievkalpojumi, nedz kādas citas reliģiskās ceremonijas ar priesteru dalību, mirušos nedrīkstēja apbedīt kapsētās. Baznīcas lāsts bieži tika apvienots ar ekskomunikāciju – izslēgšanu no baznīcas, kas nozīmēja arī laicīgo tiesību zaudēšanu. Lāstu un izslēgšanu no baznīcas varēja atcelt pāvests. Eiropas zemēs viduslaikos bīskapi baznīcas lāstus bieži izmantoja cīņā pret saviem politiskajiem pretiniekiem.
57 Dancināta līgava – pasīvas lomas un sāncensības objekta apzīmējums; ar līgavu kāzās centās padejot visi kāzu viesi.

Tulkojums veikts ar VKKF atbalstu