Helevega hronika. IV daļa

Pievienoja: 
Valters Grīviņš, 07.03.2023

Helevega hronika [LVVA, 4038.f., 2.apr., 100.lieta] (Agra Dzeņa tulkojums un komentāri)

III daļa [līdz 1484.g. kaujai pie Daugavgrīvas un Rīgas pils nojaukšanai]

 

Piektdienā pēc Jāņiem[226] rāte lika savam hauptmanim ar 400 jātniekiem pavadīt uz Koknesi prāvestu Hinriku Hilgenfeldu. Tas tad arī laimīgi tika paveikts.

Ap šo laiku ieradās kuģis ar karavīriem no Zviedrijas un 3 sūtņiem [Upsalas prāvests, Stokholmas kanoniķis Svens Petersons, hauptmanis Magnuss Ēriksons, Stena Stūres kambarkungs Johans Unrosts. (Petersons un Unrosts drīz kļuva par Rīgas kapitula kanoniķiem.)] Viņi paziņoja, ka pēc tam, kad nelaiķa arhibīskaps Stefans savas dzīves laikā caur savu sūtni Engelbrehtu Harpenu pieprasījis Zviedrijas valstij mierinājumu, palīdzību un atbalstu pret savas baznīcas ienaidniekiem – Vācu ordeni jeb krusta kungiem, kas arhibīskapu viņa bīskapijas mierīgajā valdīšanā ne tikai apbēdināja, bet arī pilnīgi satrauca un nepildīja paklausību pieprasošās pāvesta bullas, un Zviedrijas valsts tam labprātīgi piekrita. Tā kā toreiz, pirms vēl tika sapulcināts karaspēks, iestājās ziema, ūdens visur aizsala, un uz šejieni tika nosūtīti sūtņi, lai visu noskaidrotu, un uzzinātu, kur karaspēku visātrāk varētu nomitināt, atrast tam nometni un saņemt uzturu. Viņi domāja iegūt savā rīcībā vienu vai divas pilis, lai visu laiku nevajadzētu atrasties laukā. Tāpat viņi lika nolasīt mestra vietvalža rakstu Stenam Stūrem, kurā viņš šo labo pilsētu visādi apsūdzēja dažādās nelikumībās, kā arī asi iestājās pret klēru. Bez tam tika nolasīta Stūres atbilde, ka Zviedrijas valsts nedomā iestāties pret pāvesta bullām, bet gan taisnīgi uzņemas rūpes par Rīgas baznīcu un arhibīskapiju. Sūtņi arī pavēstīja, ka Zviedrijas valstij nelabpatiktos ar ordeni noslēgt pamieru vai savienību, un tā pienācīgi aizstāvēs arhibīskapiju pret visām varmācībām. Tāpat arī kapituls ar Rīgas rāti sapratās par mierīgu vienotību un līdzāspastāvēšanu, un pieprasīja līdzekļus, lai vienu no viņu kalpotājiem sagatavotu ar vēstuli pie mestra vietvalža. Tas drīz tika paveikts caur Ādažu hauptmani. Bet kapituls, bruņniecība un rāte šīs lietas apsprieda vēl dažas dienas, un tad viņiem tika sniegta šāda atbilde.

[46.lp.:]

Viņiem ir jābūt pieņemamām (kūrijas premisām); ka sūtņu kungiem jāuzņemas pūles paziņot mestra vietvaldim un viņa apgabalu pārvaldniekiem, ka Zviedrijas valsts ar pāvesta vēstulēm, bullām un sūtņiem ir pilnvarota palīdzēt svētajai baznīcai, bruņniecībai un Rīgas pilsētai ar labu izlīgt ar ordeni. Ja tas neiedarbotos, viņiem tieši acīs jāpasaka, ko tādā gadījumā Zviedrijas valsts ir nodomājusi darīt baznīcai un tās piederīgajiem. Bez tam visi sūtņi tika lūgti uzkavēties šeit līdz priekšā stāvošajam landtāgam, lai tur tieši uzzinātu lietu cēloni un palīdzētu atrast labus līdzekļus, lai šinī mīļajā zemē panāktu vienotību un mieru. Pie tam tika nolasīti dažādi dokumenti, kas sūtņiem kalpoja kā mācība, un nostādīja viņu acu priekšā ordeņa tirānisko un ļauno izturēšanos pret baznīcu un Rīgas pilsētu. Dažas dienas pēc tam zviedru sūtņi devās ceļā pie mestra vietvalža uz Cēsīm. Tikmēr jauni puiši no pilsētas devās uz Ādažiem un Jelgavu, no kurienes pārveda diezgan daudz laupījuma, un visu Jelgavas miestu ar blakus esošajām muižām pārvērta pelnos.

Noteiktās [landtāga] dienas priekšvakarā (Divisionis Apostolorum[227]) Rīgā ieradās Sāmsalas bīskaps (Peters Verborgs) ar 200 vīriem, kuru Rīgā ļoti lieliski uzņēma rāte un visa kopiena. Pilsētas hauptmanis un 200 jātnieki pilnā apbruņojumā un ekipējumā viņu pavadīja līdz viņa mītnei dekanātā. Nākošajā dienā ar tikpat lielu godu tika sagaidīts Kurzemes bīskaps (Martins …), un drīz pēc viņiem – Tērbatas pilsētas sūtņi: birģermeistars Johans Vantšede un rātskungs Johans Hake. Ap šo laiku pienāca vēstule caur Vismāru, ka postulāta kungs Švarcenburgas grāfs ar zināmiem noteikumiem postulāciju ir pieņēmis, par ko tiks stāstīts tālāk. Piektdienā Rīgā ieradās Tērbatas bīskaps (Johans Bertkovs), un arī tika ļoti krāšņi uzņemts. Arī abu pārējo bīskapu galma ļaudis tika nosūtīti viņam pretī, un šinī sagaidīšanā piedalījās daudzi simti personu. Rēveles pilsētas sūtņi un arhibīskapijas priekšnieki ieradās visi. Pie tiem pirmais atnāca bruņinieks no Hārijas Ernsts Volthūzens, kurš mestra vietvalža vārdā pēc sveiciena nodošanas sāka stāstīt, ka nedz prāvests, kurš tagad rezidē Koknesē, nedz Rīgas pilsēta neņem vērā zemes dedzināšanu un postīšanu līdz šai dienai. Tie no Hārijas un Viras gan visu laiku ir bijuši labi starpnieki visos strīdos, bet uz šo landtāgu nav aicināti. Viņš to pieprasīja ņemt vērā, un darīt zināmu, vai prelāti un citas kārtas domā ar ordeni ieturēt pamieru uz 2 gadiem. Visbeidzot rīdziniekiem, kas ir lauzuši pamieru un noplēsuši pili pie pilsētas, jāpieprasa to atkal uzcelt, nodot ordenim un atlīdzināt nodarītos zaudējumus. Uz to Sāmsalas bīskaps atbildēja ļoti asi, un pierādīja ordenim tā pārgalvīgo un tirānisko izturēšanos pret baznīcu un Rīgas pilsētu. Bez tam vispirms tika nospriests par vispārēju pamieru zemē uz laiku, kamēr ilgs Rīgā sasauktais landtāgs, un astoņas dienas pēc tā. Šinī laikā visiem ceļiem zemē katram, kurš iebrauc un izbrauc uz sarunām un apspriedēm, ir jābūt brīviem, netraucētiem un drošiem. Šiem vārdiem visi ceļi vietvaldis negribēja piekrist, bet tiem jābūt pienācīgajiem ceļiem. Pret to ļoti krasi iebilda pilsēta, aizbildinoties, ka viņi ir priviliģēti uz visiem un katru ceļu zemē. Prelātu kungiem beidzot to bija jāatzīst, tomēr ar abu pušu piekrišanu. Viņi toreiz pilsētas priekšā atzina, ka drošiem un brīviem ir jābūt visiem ceļiem zemē, un par to sagatavoja īpašu dokumentu, un ieinteresētie to apzīmogoja. Pēc tam prelātu kungi viens pēc otra, atsaucoties uz pāvesta bullu, jautāja, vai viņi grib būt paklausīgi pāvesta sēdeklim, un Rīgas arhibīskapiju un pilsētu atkal palīdzēt aizstāvēt pret to ienaidniekiem. Viņi tad īpaši apsolījās darīt Rīgas baznīcai, arhibīskapijai un pilsētai to labāko, un būt paklausīgi pāvesta sēdeklim.

[47.lp.:]

Tad sākās apspriešanās. Tā kā bija klāt Zviedrijas valsts sūtņi, 3 puses – kapituls, bruņniecība un Rīgas pilsēta gribēja zināt, vai ordenis gribētu zviedru sūtņus izmantot kā starpniekus lietās. To ordenis tomēr noraidīja, ar piebildi: viņi pieļauj, ka sūtņi varētu asistēt Rīgas pilsētai, bet nedrīkst pieļaut, ka viņi judicē līdzās prelātiem. Tad tika pieprasīts, lai tiktu restituēta visa arhibīskapija un viss, ko ordenis tajā ir ieņēmis. Ordenis atbildēja, ka viņš gribētu prāvestam atdot Doli (ko taču iepriekš viņam ir nodevusi pilsēta), kapitulam – Krimuldu un Rīgas rokās – Sv. Jēkaba sieviešu klosteri[228]. Pārējam jāpaliek līdz konfirmāta kunga atnākšanai, kuru pāvests jau ir nominējis un konfirmējis, kurš jau ir devies ceļā, bet tagad naudas trūkuma dēļ uzturas Nirnbergā, un personiski vēl nav iepazinis visas 3 puses. Virskundzību un tiesas varu pār Rīgas pilsētu ir jāatzīst prelātiem.

Prelāti pieprasīja viņiem arhibīskapiju sekvestrēt[229], līdz ieradīsies konfirmētais arhibīskaps. Par to ordenis nemaz negribēja saprasties, bet centās pilsētu nošķirt no kapitula un bruņniecības. Lai pieveiktu prāvestu, viņi centās to piedabūt samierināties ar visām viņu pretenzijām, nodot bruņniecības pilis viņu hauptmaņiem. Bez tam viņi paredzēja no ordeņa pilīm tiklab slepeni, kā atklāti novājināt pilsētu. Šis kļuva par iemeslu tam, ka birģermeistari pretojās prelātiem, viņiem atklāja ordeņa nodomus un pieprasīja lietu ātrāku izšķiršanu. Visbeidzot lietas tika izspriestas tā, ka prāvestam tika piešķirts viņējais, bruņniecībai viņējais un mūķenēm viņējais līdz Kokneses pilij, kas kopā ar arhibīskapijas pārējo daļu palika ordeņa rokās. Rīgas pilsēta paturēja Rīgas pili un Daugavgrīvas pili ar to piederumiem, turklāt arī Slokas upi un Buļļupi līdz pat jūrai. Kaugurus un Degerhovedi[230] aiz Lielupes bija jāatdod ordenim. Visam tā bija jāpaliek, līdz ieradīsies konfirmētais arhibīskaps. Šo visi prelāti nolēma, apzīmogoja un verificēja Sv. mocekļa Hipolīta dienā[231] 1484. gadā. Arī 9 sagūstītos krusta kungus prelāti atbrīvoja pret 20 tūkstošiem Reinas guldeņu, un 8 dienas pirms nākamā vispārējā landtāga viņus dzīvus vai mirušus bija jānogādā Rīgā.

Marijas debesīs uzņemšanas dienas[232] vakarā krita lielākais un labākais pils tornis (saukts Svina tornis). Līdz ar to pils tika nopostīta pilnībā. Drīz pēc tam sarosījās zviedru sūtņi un devās prom, kad ilgstoši bija uzturējušies Rīgā uz rēķina, ko pilsēta pilnībā uzņēmās uz sevis. 3 arhibīskapijas daļas (kapituls, bruņniecība un pilsēta) sūtņus izvēlēja par pilnvarotajiem pie slavējamā Zviedrijas kroņa, lai iegūtu šo valsti kā sabiedroto pret ordeni vai kādu citu, kurš viņus gribētu aizskart ar vārdiem, rakstiem vai darbiem. Zviedru sūtņi to apņēmās, un, labi apgādāti, devās prom no šejienes. Visbeidzot viņus arī Daugavgrīvā labi uzņēma un pacienāja pilsētas hauptmanis.

Neilgi pēc tam pienāca vēstule no Romas kapitulam un Rīgas rātei, datēta ar jūnija mēnesi, no Mihaela Hildebranta, kurā viņš titulējās par Rīgas arhibīskapu, paziņoja, ka pāvesta sēdeklis viņu ir konfirmējis par arhibīskapu, solījās drīzumā sūtīt savus pilnvarotos un lūdza tiem paklausīt. Neilgi pirms tam kapituls un lēņavīri pie postulāta kunga – Švarcenburgas grāfa – sagatavoja Kerstu fon Rozenu un pilsētas sekretāru, maģistru Johanu Melneru ar ievērojamu naudas summu, lai viņu piedabūtu ierasties zemē. Ordenim šī apgādāšana nepavisam nepatika, ne mazāk – dažiem prelātiem, kuri tad iesniedza kapitulam un Rīgas pilsētai dažus rakstus, kuros paziņoja par Hildebranda konfirmāciju un pieprasīja viņu pieņemt kā arhibīskapu.

[48.lp.:]

Kamēr kapituls ar bruņniecību un pilsētu strīdējās, ieradās zvērināts Minsteres bīskapa vēstnesis, un paziņoja, ka minētā bīskapa brālis postulāciju ir pieņēmis, un grib pieprasīt konfirmāciju Romā. Viņš pieprasīja paziņot, vai kapituls, bruņniecība un pilsēta pastāvīgi turēsies pie postulāta, un sūtīs savus sūtņus, lai viņu nogādātu Livonijā. Viņi visi deklarēja savu pastāvīgumu, paziņoja, ka sūtņi jau ir sagatavoti, un sūtīja vēstnesi atpakaļ. Novembra beigās mestra vietvaldis uz šejieni no Cēsīm ar 75 jātniekiem pavadīja Polijas karaļa Kazimira sūtņus: kņazu Jirgenu un karaļa sekretāru Martinu. Pēc karaliskas uzņemšanas viņiem tika jautāts, vai viņiem ir ziņojums kapitulam un bruņniecībai vai Rīgas pilsētai. Uz to viņi atbildēja, ka ir sūtīti tikai pie Rīgas pilsētas. Kad tie tika nogādāti rātsnamā, viņi pēc kredences pasniegšanas piebilda: Viņa Karaliskā Majestāte ar nepatiku ir uzzinājis, ka zemē izcēlies karš un nemieri, tādēļ viņš sagatavojis sūtniecību pie mestra vietvalža uz pārrunām. Tur viņi uzzināja, ka ir noslēgts pamiers un lietas tiek izspriestas sīkāk, kas viņu karalim ļoti iepaticies. Vietvaldis arī viņiem paziņojis, ka to, par ko viņš ir noslēdzis apzīmogotu līgumu ar Rīgas pilsētu, viņš un viņa ordenis nedomā lauzt. 2.) Viņi sūdzējās, ka polockieši un arī daži no Viļņas Koknesē ir cietuši lielus zaudējumus, un arī Rīgā daži cietuši no varasdarbiem. 3.) Ka Viņa Majestātes pavalstniekiem nav bijis atļauts brīvi un netraucēti izmantot ceļus un takas zemē, kā arī viņu tirdzniecības tiesības. Uz to rāte sniedza rakstisku atbildi, un 1.) deducēja[233] savu nepieciešamību, kādēļ viņi bija spiesti taisnīgi pacelt ieročus pret saviem varmākām, jo ne tikai Rīgas namnieki zemē, uz brīviem ceļiem par 30000 Rīgas mārkām (toreiz katrā mārkā rēķināja 7 svara lotes sudraba), bet arī 17 kuģi Daugavgrīvā un Pērnavā ir sagūstīti un aplaupīti, turklāt visi un ikviens ceļš uz pilsētu ir nosprostoti, nabaga laucinieki aplaupīti, nogalināti un savainoti. Vēl bez tam tika nodedzinātas pilsētas muižas un kokmateriāli, un visbeidzot piesūtīta atteikuma vēstule, kurā rīdzinieki pasludināti par ienaidniekiem. Tomēr šinī laikā augstais un taisnīgais Dievs svētīja pilsētas ieročus, un viņi draudīgās ligzdas, kurās ordenis bija izperējis savus kaitniekus, izpostīja, un arī augstprātīgo karaspēku, kas apdraudēja pilsētu, sakāva kaujas laukā un atbrīvojās no šī smagā jūga. Pēc tam prelāti uz šejieni nosūtīja pilnvarotos, un lietas noveda līdz ieroču pamieram. 2.) Ka daži no Polockas būtu cietuši no vardarbības, pilsētai nav zināms, un arī nav domājams, ka tas noticis pilsētas markā un robežās, un viņi cer, ka sūtņi to sapratīs. 3.) Visvairāk pilsēta sūdzas par to, ka ordenis, lai gan pirms 2 gadiem un tagad no jauna ir apsolījis ļaut brīvus ceļus, un solījumu apzīmogojis, tomēr neko no tā nav pildījis. Ordenis ir padarījis nedrošus ceļus uz Lietuvas hercogisti, rīdziniekiem ordenis tos ir aizsprostojis un bloķējis, un darījis visādas nelietības. Tādēļ rīdzinieki lūdz šādu nelietību novērst, šo labo pilsētu aizstāvēt pret varmākām, un ordeni spiest pieturēties pie tiesībām un taisnības. Sūtņi katru dienu pilsētā tika par brīvu apgādāti, apmierināti un apdāvināti sagatavoti atpakaļceļam. Drīz pēc tam no Lībekas pienāca gan mutiskas, gan rakstiskas ziņas par maģistra Hildebranda konfirmāciju, kurš personiski ieradies Lībekā, un no turienes devies uz Dancigu. Tur viņš ar Dancigas rātes palīdzību ticies un runājies ar Kerstu fon Rozenu un maģistru Johanu Melneru, kā arī pilsētas sūtņiem, un viņus mēģinājis atrunāt no iecerētā ceļojuma pie postulāta kunga. To viņi tomēr neievēroja, bet gan turpināja savu ceļu. Bet konfirmāta kungs devās uz Kenigsbergu pie virsmestra un ar viņa atbalstu tālāk devās pie Kurzemes bīskapa uz Pilteni. No turienes viņš uz šejieni nosūtīja sūtņus: Mihaelu Burvindu un vienu no Sakeniem, kuri pēc Trīs Ķēniņu svētkiem tika pieņemti audiencē un cēla priekšā: 1.) Ka Mihaelu Hildebrandu uz ķeizariskās majestātes, daudzu firstu un kungu intercesijas[234] pamata pāvests ir konsekrējis[235] par Rīgas arhibīskapu. 2.) Ka pāvests saskaņā ar zīmogu un dokumentu ir atbrīvojis Rīgas baznīcu no pensijas 400 zelta dukātu apmērā, kas pienākas kardinālam Romā. 3.) Ka visām 3 baznīcas pusēm viņu ir jāuzņem un jāsagaida kā savu kungu,

[49.lp.:]

turpretim viņš apstiprinās vecās tiesības un brīvības, un neuzliks neko jaunu. Uz to viņam tika atbildēts, ka: 1.) Arhibīskapijas bruņniecība un pilsēta neko nezina par Mihaela Hildebranda darbu un promotiriālijām[236], un vēl jo mazāk – par Rīgas baznīcas nodošanu Hildebrandam. Tomēr viņi nenoliedz, ka pēc arhibīskapa Stefana nāves saskaņā ar garīgajām tiesībām viņi sanāca kopā, eliģēja un postulēja jaunu garīgo kungu, pie kura viņi arī ir nolēmuši pastāvīgi palikt. 2.) Tāpat viņiem nav zināms, ka baznīca ir apgrūtināta ar kādu parādu, bet ja tā arī būtu, Hildebrandam par to pateiksies nākošais arhibīskaps, kad ieradīsies zemē. 3.) Viņi arī nedz grib, nedz var Hildebrandu šādā stāvoklī uzņemt un sagaidīt, tomēr, tā kā prāvests pašlaik nav klāt, gribētu ar viņu, tiklīdz viņš ieradīsies, komunicēt, un viņš tad arī sniegs pienācīgo atbildi.

Sūtņi izgāja, pēc apspriešanās atkal ienāca un jautāja, kā tad tagad vajadzētu rīkoties saskaņā ar jaunāko pamiera vēstuli, kurā rakstīts: gadījumā, ja zemē ieradīsies konfirmētais kungs, visām pusēm viņam ir jānodod arhibīskapija. Nu Hildebrands ir konfirmēts un arī jau ieradies zemē, tādēļ viņa arhibīskapijas pilīm un ienākumiem jātiek restituētiem pāvesta bullas spēkā, kuras kopiju viņi iesniedza. Uz to tika atbildēts: ja pāvesta bullā būtu teikts, ka Hildebrands ir Rīgas baznīcas elekts[237], tādā gadījumā viņš būtu konfirmēts, bet ja tas ir neīsts, viņi nevar nedz ievērot konfirmāciju, nedz viņu godāt un viņam paklausīt kā likumīgam, īstenam arhibīskapam. 

Neraugoties uz to visu, Hildebrands slepeni, garām pilsētai ar 300 jātniekiem no Kurzemes devās uz Cēsīm pie mestra vietvalža, kur viņš tika pieņemts un uzņemts kā arhibīskaps. Viņam arī tika piešķirtas Turaidas, Limbažu, Raunas un Smiltenes pilis (tomēr ar ordeņa garnizonu), kā arī nodotas baznīcas galda dārglietas. Sprediķotāju mūks[238] no Tērbatas, teoloģijas doktors Konrāds Fabri ar notāru un lieciniekiem uzklausīja, kā Hildebrands pārņem no ordeņa visu to, kas pieder Rīgas baznīcai: zemi un pilis, un viņš devās uz Romu, lai to darītu zināmu pāvestam, un panāktu lāsta, ko ordenim bija uzlicis nelaiķa Stefans, atcelšanu. Šis viss tika rakstiski paziņots arhibīskapijas bruņniecībai un Rīgas pilsētai, kuri drīz par tādu procesu apelēja, un par to ziņoja postulāta kungam un Romai.

Bez tam daži no arhibīskapijas bruņniecības, daļēji aiz bailēm, daļēji dēļ nepastāvības atkrita, un septiņus no sava vidus nosūtīja pie kapitula un Rīgas pilsētas, lai lūgtu padomu, kā viņiem šajās lietās izturēties. Uz to tika atbildēts, ka vienreiz ir nolemts pastāvīgi turēties pie postulācijas un no tās izrietošās apelācijas, kopīgi piedzīvot labu un ļaunu, līdz beidzot tiks saņemtas drošas ziņas par visām lietām no Romas un Vāczemes.

Dekāns Detmers Ropers arī sāka klibot, un rakstīja vietvaldim, ka ir nodomājis nākt pie viņa un pakļauties Hildebrandam, ja viņam ik gadus piešķirs 100 Rīgas mārkas un nepieciešamo uzturu. Taču vēstules tika atplēstas, dekāns apcietināts un pēc nopratināšanas ieslodzīts.

Īsi pirms 1485. gada Palmu svētdienas[239] pie kapitula, rātes un Rīgas kopienas ieradās Hildebranda sūtņi: kanclers Oderts Korbess, meistars Jirgens un Hinriks Zalce ar daudzām vēstulēm, ko viņi savā audiencē gribēja nolasīt, un kuras pauda to, ka Hildebrands ir apstiprināts par arhibīskapu, bet kapituls un Rāte viņus negribēja klausīties, piebilstot, ka viņi par savu vajadzību ir rakstījuši pāvestam, un jāpaciešas, līdz pienāks atbilde no viņa. Viņi ir labprātīgi un gatavi paklausīt pāvesta sēdeklim. Sūtņi nevarēja saņemt citu atbildi, un griezās atpakaļ, lietas nenokārtojuši.

Dienu pirms Palmu svētdienas pienāca kuģis no Dancigas ar rakstu no sūtņiem, kas bija nosūtīti pie postulāta kunga. Viņi no fon Švarcenburga bija saņēmuši tādu lēmumu, kas maz derēja zemei, bet kapitulam un pilsētai vēl jo mazāk bija pieņemams un iepriecinošs. Turklāt tas vēl saturēja prasību, ka kapitulam, bruņniecībai un Rīgas pilsētai uz sava rēķina jāapmaksā konfirmācija un viņa ierašanās ar 150 jātniekiem. Pilis un apgabalus viņam ir jānodod bez parādiem un apgrūtinājumiem. Kamēr zemē saglabājas nemiers, jāuztur 400 vīrus uz sava rēķina, un viņu pilnīgi jāatbrīvo no viņa priekšteču parādiem, un šos punktus jāapstiprina 2 šīs zemes prelātiem. Tikai tad un ne agrāk viņš ieradīsies pie kapitula, bruņniecības un Rīgas pilsētas.

[50.lp.:]

Tikmēr tie no pils uzbruka Kokneses pilsētai, taču šoreiz tā netika ieņemta. Tas pilsētai bija par iemeslu ar kapitula un bruņniecības piekrišanu nosūtīt rātskungu Hermani Dankeru vispirms pie prāvesta uz Koknesi, un tad uz Raunu pie Hildebranda ar kredenci, lai viņiem atgādinātu, ka viņu sūtņi ir apsolījuši visu risināt nevis ar vardarbību, bet pēc tiesībām.

Bet kad Dankers ieradās pie Hildebranda, viņam pienāca ziņa, ka Gulbenei ir uzbrukuši un to ieņēmuši kapitula ļaudis no Piebalgas, Dzērbenes un Cesvaines. Par to Hildebrands sadusmojās, ziņoja rātskungam Dankeram un viņu tūlīt apcietināja, bet uz kaucijas[240] pamata atļāva jāt uz Rīgu.

Drīz pēc tam pie rātes tika nosūtīti sūtņi (Jaspers Nēzeke un Hanss Zalce) ar prasību, lai Hildebrandu pieņemtu par likumīgu, konfirmētu kungu, aizkavētu Kokneses prāvestu nodarīt jelkādu tālāku postu zemē, un viņam atkal atdotu Gulbenes pili. Pēc tam viņš atbrīvos sagūstītos un atlaidīs brīvībā tos, kas ir apcietināti.

Rāte pēc apspriešanās ar kapitulu un bruņniecību atbildēja, ka tiklīdz bīskaps atbrīvos un atlaidīs gūstekņus, bet mestrs – arestētās muižas pie Daugavas, un arī izturēsies saskaņā ar pēdējo pamiera līgumu, visas 3 arhibīskapijas puses prāvestam un viņējiem Koknesē un citur pieprasīs ieturēt mieru, un to nodrošinās. Pēc tam tika uzsāktas sarunas ar Hildebrandu, un Turaidā tika nolemts gatavoties turpmākām sarunām, un 14 dienas pēc Trīsvienības dienas[241] Rīgā sasaukt landtāgu. Šī lēmuma panākšanā daudz darīja Tērbatas un Rēveles sūtņi. [Rēveles sūtņi bija birģermeistari Johans Supers un Johans Roterts, rātskungs Lodeviks fon Klufts. No Tērbatas rātskungs Tīdemanis Kile un Tērbatas bīskapijas pārstāvis, Sāmsalas domprāvests Eberhards Roterts. No Vīkas Johans Orgīss, Sāmsalas dekāns.] Tad Rēveles sūtņi un arī Kurzemes bīskaps noteiktajā dienā ieradās, taču tērbatieši [viņu ierašanās laiku] lūdza pagarināt par 14 dienām, un tam tika dota piekrišana. Kurzemes bīskaps un rēvelieši devās uz Turaidu pie Hildebranda.

Visbeidzot šie sūtņi visi pārnāca atpakaļ, un viņiem sekoja Hildebranda sūtņi: Aizputes domkungs Ambrozijs Kersners, Jaspers Nēteke un Hildebranda sekretārs Georgijs Kalovs. Viņu atnestais nebija nekas cits kā prasība pieņemt Mihaelu Hildebrantu par arhibīskapu. Bet tikmēr Kokneses prāvestam Aizkraukles pils ordeņa ļaudis aizturēja un atņēma septiņas liellaivas ar precēm, tādēļ arhibīskapa sūtņi negribēja ielaisties nekādās sarunās, iekāms nebūs atdotas preces un atbrīvoti pagājušoreiz Turaidā sagūstītie. Tomēr beigās mestra vietvaldis šo visu nodeva Hildebranda rokās, lai viņš rīkotos ar to pēc savas patikas. Pēc tam apgabals tika nodots Hildebranda un viņējo rokās. Tikmēr tika atgādāta arī vēstule no Švarcenburga no Minsteres. Tā kā kapituls, bruņniecība un pilsēta viņa noteikumus nav pieņēmusi un nosūtījusi postulātam, tad arī viņš nevar piekrist postulācijas pieņemšanai. [Autors pārbaudīja, ka Livonijas ordenis pie Minsteres bīskapa, iespējams, slepeni nosūtīja Johanu ar zelta muti un Hevertu no Joahimstāles, kuri daudz ko panāca, un viņu atrunāja no postulācijas]. Ar šo ziņu arhibīskapijas 3 puses bija diezgan apmierinātas, un (lai arī nožēlojot, ka sakarā ar postulāciju jau ir izdoti lieli līdzekļi) arvien vairāk ielaidās sarunās ar Hildebrandu. Nonāca tik tālu, ka pie Sv. Ģertrūdes baznīcas pilsētas priekšā tika uzceltas divas teltis un nodotas Hildebranda rīcībā, brīvi viņam ļaujot atrasties baznīcā vai teltīs, lai būtu tuvāk sarunu vietai pilsētā. Viņš apmetās lielajā teltī, taču negribēja uzsākt sarunas ātrāk, iekāms nebūs atdoti Aizkrauklē sagūstītie un atņemtās mantas. Beidzot gūstekņi tika atbrīvoti, bet sarunas par mantām vajadzēja atlikt. Pēc tam Hildebrands uz pāvesta bullu pamata pieprasīja savu arhibīskapiju. Baznīcas 3 puses rakstiski paziņoja, ka viņi atkal pret šīm bullām apelēs, un pieprasīja insuēt apelāciju, kā arī par šīm lietām no visām pusēm rakstīt uz Romu. Tam piekrita prelāti. Hildebrands gan domāja, ka tas būtu taisnīgi, bet mestra vietvaldis tam nepiekrita, un iedomājās, ka jau ir pietiekami sagatavojies, lai lietas nokārtotu ar ieročiem. Hildebrands pierunāja, ka viņš dosies pie tiem uz Cēsīm un turpinās sarunas tur. Tad katrs devās mājās, bet ordenis sāka

[51.lp.:]

savikt spēkus ap sevi un uz visiem ceļiem. Tas atkal sāka izskatīties pēc gatavošanās uz karu, kas arī vēlāk notika. Ceļi zemē visur kļuva nedroši, tādēļ 3 baznīcas puses dažus [Kanoniķi Gertu fon Bokumu, Dītrihu fon Rozenu no bruņniecības, Rīgas birģermeistaru Johanu Šeningu un rātskungu Kerstenu Herberdesu] nosūtīja uz Zviedriju ar pilnvaru pieprasīt no Zviedrijas valsts palīdzību.

Pilsēta arī nosūtīja rātskungu Johanu Holchauzenu kā hauptmani ar jātniekiem un melngalvjiem (citādi sauktiem Speķa cirtējiem), kuri veica iebrukumu Kurzemē, un no Vecumniekiem[242] nogādāja pilsētā bagātīgu laupījumu kopā ar sagūstītajiem Bērzes[243] hauptmani Hansu Vrangeli un Jelgavas hauptmani Heinrihu Bergenu. Turpretim ordenis uzbruka Suntažu pilij un to ieņēma. Arī no Jelgavas un Bauskas ieradās karavīri, kas iebruka Babītes apkārtnē, bet mūsējo vajāti, aizbēga. Drīz pēc tam ordenis aplenca Piebalgas, Krustpils un Ērgļu pilis.

Hermanis Dankers tika nosūtīts uz Dancigu, lai vervētu jātniekus, un vairākkārt dažus nosūtīja šurp. Johans Holthūzens devās uz Salaspili, un nogādāja pilsētā labu laupījumu. Viņš mēģināja aplenktos izdabūt ārā, taču tie negribēja cīnīties. Kad arhibīskapijas priekšnieki redzēja, ka viņiem tas maksās galvas, tie slepeni noslēdza ieroču pamieru ar Hildebrandu līdz nākošajai vasarai, paziņoja par to kapitulam un pilsētai, un lūdza to ņemt par labu. Tas bija lielisks stāvoklis bēdu laikam, un bruņniecība abām citām arhibīskapijas pusēm un Rīgas baznīcai atnesa ne mazumu sāpju. Tikmēr kapitulā un pilsētā tika pieprasīts cits elekts, un citu starpā arī Dānijas karaļa Johana brāļadēls, Oldendorfas grāfs Gerhards, kuru pilsēta atzina par labu, bet nevarēja pierunāt. Daži teica, ka prāvests nosūtījis savu kalpotāju uzturēties pie Stena Stūres, līdz tiks saņemta pāvesta konfirmācija viņa māsas dēlam. Tomēr tas vairāk palīdzēja pašam prāvestam, un viņa brāļadēls, pilsētas sindiks Johans Molners ar savu brāli, Sāmsalas kanoniķi Paulu Molneru panāca, ka prāvests Hinrihs Hilgenfelds Sv. Miķeļa dienā tika eleģēts par arhibīskapu. Kad elektam par šo elekciju paziņoja Kokneses rātskungs, viņš mēneša laikā nenosūtīja savu piekrišanu, kā prasīja likums, kādēļ zaudēja kādreizējo kapitula atbalstu. Rātei tas neko nenozīmēja, jo tā uz elekta vēlēšanām nebija aicināta. Tikmēr Johans Holthūzens ar dažām vienībām devās uz Siguldu, un Rīgā nogādāja laupījumu – 500 liellopus.

(1485. gada) 3. novembrī jauno Tērbatas bīskapu Teodoru Haki Daugavgrīvā ļoti grezni uzņēma un cienāja viņa svainis Everts Stevens. Pēc tam viņu pie Mīlgrāvja saņēma un uz pilsētu pavadīja Johans Holthūzens un jātnieki. Vakarā viņu uzņēma un bagātīgi pacienāja Lielās ģildes namā. Drīz pēc tam atgriezās sūtņi no Zviedrijas, no Daugavgrīvas paziņoja par savu ierašanos rātei, un vēstīja, ka viņi ir ieradušies ar 4 karakuģiem un 4000 vīriem – jātniekiem un kājniekiem, starp kuriem ir karaļa Kārļa meitas dēls, bruņinieks Nikolauss Ēriksons un 2 Zviedrijas valsts senatori. Knuts Pasensons ar citu karaspēka daļu ir aizburājis uz Hāriju un Viru. Un ka karaļa gubernators Stens Stūre to ir apsolījis Rēvelei un visai zemei; tāpat viņi paziņoja, ka pie Sāmsalas ir cietuši zaudējumus, un tur avarējis viens kuģis. Pēc tam, svētdienā pirms Mārtiņiem, viņi ļoti grezni, ar polsterētām ragavām tika nogādāti pilsētā. Otrdienā ieradās un ļoti grezni tika uzņemti zviedru kungi. Nākošajā dienā viņus uzņēma audiencē rātsnamā. Pēc tam viņi uzturējās namā, un kopā ar Tērbatas bīskapu tika bagātīgi pacienāti. Tad daži tika sagatavoti pie Hildebranda un mestra kā zviedru sūtņu pavadoņi, kuru nebija vairāk kā 20 personas. Nikolauss Ēriksons negribēja turp doties, bet ar Zviedrijas valsts vēstulēm nosūtīja Upsalas kanoniķi Johanu fon Mehgelenu. Šajās vēstulēs bija pieprasīts paziņot, vai viņi ar Rīgas arhibīskapiju grib mieru jebšu karu, uz ko viņiem 14 dienu laikā jāsniedz kategoriska atbilde. Taču viņi to pagarināja uz 5 vai 6 nedēļām, lai iegūtu laiku un nogurdinātu rīdziniekus, jo viss karavīru uzturēšanas slogs gūlās vienīgi uz Rīgas pleciem, un jūrā palikušos kuģus un ļaudis vajadzēja novietot Rīgā un tās apgabalā. Nilss Ēriksons pieturējās pie savas instrukcijas un gribēja saņemt atbildi 14 dienu laikā. Viņš arī sūtīja pie Kurzemes un Sāmsalas bīskapiem un Tērbatas kapitula,

[52.lp.:]

no viņiem tāpat pieprasīdams paziņot, vai viņi grib turēties pie arhibīskapijas un Rīgas baznīcas, jebšu pie krusta kungiem. Tie visi sasauca landtāgu Valmierā Sv. Antonija dienā, jo lietas ir svarīgas, un tās ir jāizspriež visas zemes labā. Uz šo landtāgu rīdziniekus aicināja Hildebrands, Tērbatas bīskaps un citi prelāti, tomēr viņi negribēja turp doties, vienīgi sagatavoja dažus sūtņus. Kad Nilss Ēriksons trešo reizi no abiem kungiem pieprasīja kategorisku atbildi, viņi noteica termiņu 1486. gada Triju Ķēniņu dienā[244] Turaidā, kur jāierodas pašiem vai pilnvarotajiem ar stingriem pavadoņu dokumentiem. Uz turieni tika deputēti bruņinieks Nilss Ēriksons un Upsalas kanoniķis Johans fon Mehgelens no Zviedrijas valsts, Rīgas kanoniķis Nikolauss Vēzents no arhibīskapijas un Dītrihs Metelers no Rīgas pilsētas. Hildebrands viņus saņēma ļoti laipni, tieši Turaidas pils vārtu priekšā.

Kad viņi nonāca līdz audiencei un konferencei, Hildebrands jautāja, kādas pret viņa personu var būt pretenzijas, ja viņu negrib pieņemt par pāvesta konfirmētu arhibīskapu? Uz to Johans Šenings (kurš runāja gandrīz vienīgais) atbildēja ar garu runu, un viņam demonstrēja, ka Hildebrands bez kapitula, bruņniecības un Rīgas pilsētas ziņas un piekrišanas ir panācis konfirmāciju, turklāt pieņēmis krusta brāļu ordeņa mēteli, un ar tiem apvienojies pret pilsētu un bīskapiju. Viņš ar padomu un darbu palīdzējis visām ordeņa zākāšanām un kaitējumiem, ko tas veicis pret bīskapiju un pilsētu.

Uz to viņš atbildēja, ka nelaiķa Stefans Rīgā ieradās kā pāvesta legāts, un, kad viņš nomira, baznīca atgriezās pāvesta rokās. Tādēļ nebija nepieciešams, lai arhibīskapu izvēlētu kapituls, bet pāvestam ir vara bez starpniekiem pavēlēt baznīcai. Ordeņa mēteli viņam piešķīris šis pats pāvests, jo 3 vai 4 kardināli pāvesta arhīvā bija atraduši ziņas, ka Rīgas baznīca atrodas ordeņa pakļautībā. Ja pāvests to negribētu, Hildebrands mēteli atkal noliktu. Arī neviens domkungs viņu nevar piespiest mēteli pieņemt vai nē. Ja rīdzinieki, kad viņš atradās to tuvumā, būtu ar viņu laimīgi vienojušies, būtu varējuši iztikt bez neziņas, pūlēm un bēdām, kas sekoja pēc tam. Šenings jautāja, vai viņš grib ieskatīties artikulā, kas Zviedrijā ir sagatavots par labu baznīcai. Uz to viņš tūlīt atbildēja ar “jā”, bet ar piebildi, ka mēteli nevar nolikt bez pāvesta rīkojuma. Nākošajā dienā Turaidā ieradās arī ordeņa deputētie, kurus Nilss Ēriksons saņēma ļoti draudzīgi, bet Šenings viņiem roku sniegt negribēja. Viņš arī ar tiem nerunāja un pret tiem izturējās, kā pret tādiem pieklājas. Šo sarunu beigās tika noslēgts ieroču pamiers uz 14 dienām. Tikmēr mestrs un viņa ordenis gribēja rezolvēt[245] uz zviedru prasībām. Pēc tam sarunas tika turpinātas par vispārīgā landtāga noturēšanu. Tā kā rīdzinieki negribēja citādi, tas tika noteikts uz Reminiscere[246] dienu Rīgā, kad Sāmsalas, Kurzemes un Tērbatas bīskapi un prelāti ieradīsies personiski un izspriedīs Rīgas lietas. Tam piekrita arī Hildebrands un mestrs; viens gribēja landtāga laikā rezidēt Ādažos, otrs – Salaspilī.

Hildebrands caur saviem vēstnešiem centās panākt, lai prāvests Hinriks Hilgenfelds personiski ierodas pie viņa. Tas beidzot notika ar kapitula un rātes piekrišanu. Būt kopā ar Hilgenfeldu bija norīkots rātskungs Johans Hāgenavs. Pēc tam tika paziņots, ka viņš grib slēgt līgumu ar kapitulu, bruņniecību, lēņavīriem un Rīgas pilsētu, bet neparakstīs jaunāko savienību ar Zviedriju. Ar to viņš mēģināja puses sašķelt. Drīz pēc tam Hildebrands uz pilsētu nosūtīja dažus no bruņniecības: [Kerstenu fon Rozenu, Hinrihu fon Ungernu, Diderihu fon Rozenu un Frīdrihu Orgīsu], vēlreiz pieprasot viņa uzņemšanu un saņemšanu par arhibīskapu. Te jāpiezīmē, ka Hildebrands arhibīskapijas dižciltīgos bieži un daudzkārt spieda dot uzticības zvērstu, ko viņi novilcināja, taču saņēma zvēresta došanas termiņu ne ilgāk kā līdz sestdienai pirms Reminscere dienas, ko viņi arī pieņēma. Šādas nepieciešamības cēlonis bija Hildebranda piekritēju trūkums. Viņš nevarēja cerēt uz padomu un palīdzību, jo kapituls viņam nebija draudzīgs, arhibīskapijas priekšnieki atstāja viņu bez palīdzības, un Rīgas pilsēta bija viņa ienaidnieks.

[52a.lp.:]

Tad tika atbildēts: Nav iedomājams, ka bruņniecība atdalīsies no saviem pilnvarotājiem, un lauzīs to, ko tā ir apsolījusi Zviedrijā un apzīmogojusi šeit Rīgā. Tagad ir jāpaliek pastāvīgiem un jāsagaida noteikto landtāgu, kurā tiks izlemts, ko katram jādara un jāļauj. Arī Nilss Ēriksons ar stingriem vārdiem norāja viņu vieglprātību un nepastāvību, un piekodināja turēties pie savienības.

Reminiscere svētdienā ieradās prelāti, viņu deputētie un pilsētu sūtņi [Kurzemes bīskaps Martins personiski; Tērbatas bīskaps Johans personiski; no Sāmsalas bīskapa doktors Johanness Orgīss, Volmers Ikskils un Bruno Drulshāgens, no Tērbatas pilsētas birģermeistari Tīdemans Hērkens un Hinriks Lange, rātskungs […] Hāgenšterns; no Rēveles pilsētas birģermeistars Markvarts Brečs un rātskungs Dītrihs Hāgens]. Vispirms arhibīskapijas 3 puses sāka sarunas par savienību ar Zviedriju, un prelāti bija par to. Kāds par to paziņoja Hildebrandam, kurš tuvojās pilsētai un apmetās Mazjumpravā. Prelāti griezās pie dažiem no rātes, un viņiem rakstiski nodeva dažus artikulus. Uz to viņš rezolvēja rakstiski, un beidzot paskaidroja, ka ir prelātiem devis rokās pilnvaru. Pēc tam, kad viņi to noniecināja, viņš tos negribēja sadusmot, bet visam piekrita un pie tā arī grib pieturēties. Pēc tam, kad tas tika darīts zināms rātei, kapitulam un bruņniecībai kopīgi un katram, viņi vienprātīgi nolēma pieņemt Mihaelu Hildebrandu par savu arhibīskapu [Par to tika sagatavota rakstiska vienošanās un kontrakts ar 18 pantiem, kuru skatīt attiecīgā gada krājumā Libro Antiquos Privilegios, 723. un sekojošajās lappusēs.[247]], un noteica arhibīskapa uzņemšanu uz trešdienu pēc Oculi svētdienas[248]. Šīs dienas rītā arhibīskaps tika pavadīts gar Daugavu līdz Lastadijai, kur viņš izkāpa no ragavām un iegāja tur uzceltajā teltī. Tur viņu vispirms prāvests un kapitula kungi, bet pēc tam birģermeistars pilsētas vārdā apsveicināja un pienācīgi uzņēma kā arhibīskapu. Turpat viņš pēc vecas paražas zvērēja Rīgas rātei sargāt un aizstāvēt tās tiesības. Pēc tam visa tauta un visi garīdznieki sauca viņu par savu kungu, un kopā ar arhibīskapu devās procesijā līdz Mārstaļu vārtiem[249], pa Bagāto[250] ielu un Tirgoņu ielu līdz Domam. Tur viņš tāpat zvērēja bīskapijai un kapitulam, tika dziedāts un spēlēts Te Deum Laudamus, un viņš tika intronēts[251] savā bīskapijā. Rāte viņu drīz pacienāja ar goda vīnu un maizi, un citādi viņam izdabāja.

Pēc tam tika runāts ar mestru, kurš bija ieradies no Salaspils. Taču viņš, pirms uzsākt sarunas ar pilsētu, gribēja restituēt visu, ko pilsēta no ordeņa ir ieguvusi ar zobenu, un pēc dažām sūtniecībām tapa skaidrs, ka ordenis sevi rezolvē uz karu, ko pilsēta tad pieņēma, piesauca savu lietu taisnīgumu un paļāvās uz Dievu. Tāpat ar arhibīskapa, prelātu un kārtu interpozīciju tika sastādīta rakstiska prasība par pilsētu, un nosūtīta mestra vietvaldim uz Salaspili ar šādu lēmumu: kamēr viņš sliecas uz mieru un nedomā nabaga zemi tālāk grūst nemieros, viņam ir jāsamierinās. Katrā gadījumā viņš tika pietiekami pārliecināts, un nākamajā dienā katrs devās uz savu vietu. Ar to ordenis beidzot bija piedabūts uz mieru, un Palmu svētdienā[252] tika noslēgts mūžīga miera līgums, ko apstiprināja, apzīmogoja un parakstīja prelāti un visas puses. Tas sastāvēja no šādiem punktiem: 1.) Visus gūstekņus jānogādā Rīgā 8 dienas pirms nākošā vispārīgā landtāga, pretējā gadījumā maksājot 20000 Reinas guldeņu lielu naudassodu saskaņā ar dokumentu, kas sastādīts 1484. gada piektdienā pirms Marijas debesīs uzņemšanas dienas. 2.) Šinī pašā landtāgā, kad ir atgādāti gūstekņi vai nomaksāta minēta naudas summa, mestrs pilsētai un pilsēta mestram pieprasīs atlīdzināt visus un katru zaudējumu tiesas ceļā, visu prelātu, kārtu un sešu vendu pilsētu, ja tas būs nepieciešams, priekšā. Tikmēr katra puse var mierīgi paturēt to, kas ir tās īpašumā, un ja par kādu piederību nevarēs izšķirties, par to nekavējoties jāapelē pie pāvesta, un jādecidē viņa galmā. 3.) Visiem zemes un ūdens ceļiem jābūt brīviem visām pusēm, izņemot ceļu caur Vecmuižu uz Lietuvu. 4.) Tāpat nākošajā landtāgā ir jāizlīgst ar prāvestu, kā arī ar pilsētu. 5.) Šo mieru ir jāievēro visiem un katram prelātam, kārtai un pilsētai. Ja kāds šo mieru neievēros vai apdraudēs otru, pret tādu visai zemei ir jāvēršas kā pret vispārējā miera traucētāju, un viņam šo negodu jāsamaksā ar dzīvību un mantu.

[53.lp.:]

Kad nu abi zemeskungi lietas noveda līdz šādam stāvoklim, arī zviedru hauptmanis cēla priekšā Zviedrijas kroņa prasības par un pret ordeni, un pieprasīja tās izspriest. Prelāti stājās par starpniekiem, un tika norunāts, ka ordenim nākošajā vasarā jānosūta pilnvarotus sūtņus uz Stokholmu, lai šos darījumus noslēgtu pilnībā, kā tas arī notika.

Arhibīskaps palika pilsētā līdz piektdienai pēc Lieldienām, un tad kopā ar savējiem devās uz Limbažiem. Zviedru sūtņi šeit palika līdz pat Vasarsvētkiem un pilsētas ganībās laboja savus kuģus. Viņiem nekā netrūka – nedz provianta, nedz piederumu, kas tika apmaksāts no pilsētas līdzekļiem tik bagātīgi, ka viņi ar to varēja palikt jūrā veselu pusgadu. Pēc tam viņi trīs birģermeistaru pavadībā brauca līdz Daugavgrīvai, kur uzturējās dažas dienas, līdz beidzot Vasarsvētku pirmdienas rītā pacēla buras un devās uz Zviedriju.

Kad nu visas lietas bija novestas līdz drošībai un mieram, un katrs ļoti cerēja uz noslēgto mūžīgo mieru, ordenim miera nebija. Tā kā lauvas āda viņiem nepiestāvēja, viņi uzvilka lapsas ādu un slepeni konsultējās, kā beidzot sasniegt viņu mērķus un apdraudēt labo Rīgas pilsētu. Tādēļ viņi nolēma Rēveles bīskapu Simonu fon der Borhu sūtīt uz Romu, lai panāktu pilsētai bīstamas bullas izdošanu. Viņš, kas bija naidīgi noskaņots pret pilsētu, devās ceļā un nonāca Romā. Kad viņš tur saprata, ka pilsētai nespēs kaitēt, viņš nolīga prokuratoru, tiesību doktoru Konrādu Lēbenteru, un piestūķēja viņu ar naudu, lai viņš nodod pilsētas privilēģijas, un viņam nekas nevarētu pretoties. Viņš saņēma pāvesta bullu Sub poena bannis, ka pilsētai ordenim atkal jāatdod un jāuzbūvē visu, ko tā pēdējā karā ir iekarojusi, ieņēmusi vai nojaukusi, un 15 dienu laikā pēc procesa publikācijas jāatlaiž brīvībā visus gūstekņus, nepieprasot 20000 mārkas. Ar šo bullu bīskaps Simons atgriezās zemē, un 1488. gada sākumā Sv. Ģertrūdes baznīcā izsludināja savu procesu. Var viegli iedomāties, kā tas satrieca labo pilsētu un visus tās iedzīvotājus, kad tas nāca pār viņu galvām, un viņi, kas cerēja uz mieru, tik ātri tika savažoti ar lāstu. Pirmkārt viņi par šo nelikumīgo procesu apelēja, un pēc tam nosūtīja sūtņus pie arhibīskapa, lai saņemtu viņa padomu. Lai gan arhibīskaps bija pilsētai neuzticams, jo ar padomu un darbu bija palīdzējis ordenim tā rīcībās, viņš tomēr sūtņu priekšā ļoti atvainojās un zvērēja pie savas debesu valstības daļas, ka nav palīdzējis ordenim šajos darbos, nedz arī devis padomu, kā pilsētai uzlikt lāstu un tam panākt pāvesta priekrišanu. Taču rīdzinieki sevi tik ātri neļāva iebāzt maisā, bet saaicināja priesterus un mūkus Domā, izstāstīja viņiem, kā lietas ir grozījušās, un pieprasīja, vai viņi piekrīt apelācijai, turēs mises un dziedās vesperes jebšu ne. Domkungi atteicās atbildēt,

[54.lp.:]

bet draudzes priesteri un vikāri palika pie pilsētas apelācijas. Tad uz Romu tika nosūtīti birģermeistars Johans Šenings un sekretārs Johans Prange. Tikmēr pilsētā atnāca arhibīskapa sūtņi, kuri paziņoja, ka arhibīskaps pilsētas labā pie ordeņa ir panācis, ka tas uzliktajam interdiktam neizmanto Brachium Seculare[253], bet grib turēties pie rātes. Bez tam tika apsolīta drošība visās vietās pilsētas sūtņiem uz Romu, tikai lai tas notiek pienācīgi, un pilsēta neļauj zemē nākt nekādam ārzemju karapulkam. Uz to rāte atbildēja, ka pateicas par arhibīskapa pūlēm, lai rāte netiktu spiesta iestāties par kopīgo līgumu taisnību, ko noteikuši visi prelāti, bruņniecības un lēņavīru padomnieki, un pilsētas, it īpaši pēdējā, svētīgi sagatavotajā mūžīga miera līgumā, ko ir jāievēro visām pusēm. Turpretim ordenis Romā nodevīgā veidā ir sācis procesu, lai ar to visu zemi atkal atgrieztu no likumības, tādēļ Rīgas pilsēta grib saglabāt taisnību, nodrošināties pret jebkādu vardarbību un nešaubās, ka arhibīskaps kā taisnīgs vīrs un uzticams gans šo paklausīgo pilsētu paturēs savā apsardzībā.

Tiklīdz kā par šīm sarunām uzzināja Tērbatas bīskaps, viņš ar Rīgas rātes piekrišanu uz landtāgu uzaicināja Lībekas pilsētu un 6 vendu pilsētas, saskaņā ar jaunāko mūžīga miera līgumu. Tās tomēr atvainojās, ka šogad nevar nosūtīt savus sūtņus. Pēc tam arhibīskaps uz pilsētu nosūtīja dekānu Ambroziju Kersneru un kanoniķi Johanu Rēzi, kas rātei paziņoja: lai gan vendu pilsētas nevar ierasties, viņi ir nolēmuši panākt mieru, iepazīstināt ar lietām prelātus un bruņniecību un tās izspriest landtāgā, tostarp arī, ka nav vajadzīga nauda karavīru līgšanai, jo ir pietiekami daudz karavīru, lai pasargātu to, ko arhibīskaps ir apsolījis sargāt. Lai gan ordenis Daugavas vārtos uztur karakuģi “Malva”, viņš nedomā, ka tas apdraud rīdziniekus, bet ordenis grib būt pietiekami drošs, ka zemē atkal netiks nogādāti zviedri, un kuģi ir jāaizvāc. To lika paziņot Tērbatas bīskapam [Arī Kurzemes bīskaps centās panākt, lai pilsēta sāk celt Daugavgrīvu un nenaidojas ar ordeni], kurš atbildēja, ka Rīgas pilsēta vienmēr ir aicinājusi uz taisnību, bet nav piedāvājusi taisnības panākšanas līdzekļus. Ja pilsēta gribēs pieturēties pie jaunākā mūžīga miera līguma un pēc tā vadīties, tā būs pasargāta no ordeņa pretestības. Pēc tam ordenis Salaspilī, Ādažos un citās vietās ap pilsētu lika būvēt jaunus, lielus guļbaļķu nocietinājumus un ievest zemē karavīrus, tā ka viegli varēja noprast, kas tam ir padomā. Tomēr neviens nedomāja, kā pasargāt savējos, un noturēt pozīcijas, lai būtu drošībā no jebkuras vardarbības. Tādēļ pilsēta nosūtīja otru kvartāla vienību pie pirmās uz Daugavgrīvu, lai to uzlabotu un nodrošinātu Daugavas vārtus. Rāte arī nosūtīja rātskungu Heinrihu Getenu pie Stena Stūres uz Zviedriju, un viņš bija pilnvarots noslēgt līgumus par Zviedrijas palīdzību. Viņš kopā ar Stenu Stūri devās uz Raceburgu, kur notika sapulce ar Vācu ordeņa virsmestru. Tur ordenis paskaidroja, ka viņi līdz nākošā 1489. gada Lieldienām ieturēs mieru, Livonijā sagaidīs 6 vendu pilsētu deputētos un tos izmantos kā starpniekus.

Maģistrs Johans Prange drīz panāca savas lietas Romā un atgriezās Lībekā. Kad viņš domāja, ka ir izvairījies no vienām briesmām, viņš sagatavoja otras ar pāvesta bullām Absolutio Rigentum, Relaxatio Interdicti, Citatio per edictum contra ordinem, etc. Tās gan diezgan vēlu – 1489. gada februārī sasniedza Rīgu, un ļoti iepriecināja visu pilsētu. Šinīs bullās bija noteikti pāvesta komisāri: doktors, auditors un pāvesta kapelāns Gviljelmo de Peresijs, un Sāmsalas bīskaps Peters. Pie viņiem ar absolūciju un citāciju tika nosūtīts priesteris Johans Lēvehove, bet turpinājuma tām nebija,

[55.lp.:]

līdz pie Sāmsalas bīskapa netika nosūtīts rātskungs Reinholds Hode, un pilsētas vārdā saņēma absolūciju. Viņš arī paziņoja, ka ordenis turpretim ir panācis inhibīciju[254], un bīskapam ar to ir saistītas rokas.

1489. gadā ar pirmajiem kuģiem pienāca vēstule no Romas no maģistra Venemera Meja, kurš tur uzturējās par saviem līdzekļiem, tēvzemes mīlestības dēļ (jo viņš bija dzimis Rīgā). Viņš pāvestu Inocentu informēja citādi, pāvests atsauca minēto inhibīciju, un par eksekutoru nozīmēja arhibīskapu, bet viņš – Sāmsalas bīskapu. Kad nu bīskapam ottreiz tika pieprasīta absolūcija, otrreiz tika panākta inhibīcija un nomesta ceļā absolūcijai. Taču beigās tika novests tik tālu, ka Sāmsalas bīskaps [Peters Vedebergs] pilsētu absolvēja ar noteikumu: ja viņu baznīcai šo iemeslu dēļ kaut kas pieaugtu no ordeņa, to rīdziniekiem ir jāatdod.

Pēc tam notika daudzas sūtniecības no arhibīskapa uz pilsētu un atpakaļ, kas runāja par savienību ar Zviedriju, vai Rīgas pilsēta cels savas lietas priekšā iztiesāšanai Zviedrijas kronim, vai arhibīskapam un viņa kapitulam, vai prelātiem un zemes kārtām kopā ar 6 vendu pilsētām. Lai gan pilsēta visiem šiem priekšlikumiem izvēlējās līdzekļus un tos lika priekšā, nekas no tā nesanāca, jo arhibīskaps no jauna meklēja pretenzijas pret pilsētu. Viņš zviedru sūtņiem Rēvelē bija apsolījis atlīdzināt izdevumus, kas Zviedrijas kronim bija radušies sakarā ar Rīgas baznīcas aizstāvēšanu, bet Rīgas pilsēta vienīgā gribēja maksāt naudu. Tāpat viņš no pilsētas gribēja akcīzi[255] un citas lietas, kas viņam pienācās kopš neatminamiem laikiem, un gribēja disputēt par to, kas pienācās bīskapiem kopš sākuma un pilsētas dibināšanas, tādēļ tapa pietiekoši skaidrs: viņam bez saldajiem vārdiem bija arī žults sirdī, ko viņš domāja izspļaut piemērotā laikā. Visbeidzot par to, ko viņš lika vienoties ar pilsētu, ordenis neko negribēja zināt; tiktāl, ka ordenis pilsētai 1489. gada Sv. Hieronīma dienā[256] atklāti piesūtīja atteikuma rakstu, un pilsētas fogtejā sāka laupīt, slepkavot, postīt un dedzināt kā visniknākie maskavieši un tatāri. Viņi arī aizdedzināja un sabojāja tirgotāju malku, lietaskokus un būvkokus pie pilsētas. Kad nu stāvoklis bija tiktāl saspīlēts, rāte viegli saprata, kas viņiem par briesmām varēja no tā izaugt, ka viņi bija karam nesagatavoti un bija ļāvuši sevi iemidzināt ar mūžīgā miera līgumu. Tādēļ viņi drīz pie augsti godājamā Zviedrijas kroņa nosūtīja rātskungu Hinrihu Krivicu un eltermani Hinrihu Loningu, lai tie pieprasītu palīdzību un atbalstu saskaņā ar savienības līgumu, un atvainotos, ka viņi nevarēja nosūtīt sūtņus uz Stokholmu pagājušā gada Sv. Bartolomeja dienā. Drīz pēc viņu aizbaukšanas, kad ordenis atteica pilsētai, Zviedrijas sūtņiem pakaļ tika nosūtīts pilsētas kalpotājs Heidenrihs Have, lai viņiem paziņotu par ordeņa rīcību, un lai vēlāk no Zviedrijas rakstītu mūsu pilsētai par lietu stāvokli, liecinātu par pilsētas stāvokli un pieprasītu drīzu palīdzību.

Vēl pirms atteikuma vēstule nonāca pilsētā, arhibīskaps aizceļoja uz Gulbeni – pietiekami tālu no pilsētas, ar atrunu, ka viņam tur jāsagaida krievu sūtņi. Tomēr īstenībā tas tika darīts, lai rīdzinieki tik ātri nespētu viņam pieprasīt palīdzību. Mestrs tāpat aizceļoja uz Rēveli, un pavēlēja vest karu pret pilsētu savam tālaika landmaršalam Volteram no Pletenbergas un Aizkraukles komturam Veselam no Strunkenas. Viņi apmetās Ādažos, Ropažos un Salaspilī, no kurienes katru dienu nodarīja daudzus kaitējumus pilsētai. Šie ordeņa kungi un Vilandes komturs uz Daugavgrīvu nosūtīja divus kājniekus, lai tie iestātos pilsētas dienestā, bet par tiem kļuva zināms Rīgas rātei. Neilgi pēc tam abi kājnieki ar kādu nevācieti nosūtīja vēstuli, kas tika nodota citam jātniekam Daugavgrīvā. Viņš to nogādāja vispirms Johanam Holthūzenam, un caur viņu tā tika nogādāta visai rātei. Vēstule saturēja ziņas par bīstamu sazvērestību un dedzināšanu pret labo Rīgas pilsētu. Proti, šie blēži paziņoja par dienu, kad viņi 4 vietās aizdedzinās pilsētu, un ordenim šinī dienā nevajadzētu būt tālu, lai pilsētu reiz satriektu. Šie zeļļi nakts laikā tika piecelti no viņu gultām un nogādāti ieslodzījumā divās dažādās vietās, kur tos nopratināja tiesas fogts. Viņi labprātīgi atzinās, kā tika pierunāti un uzpirkti. Pēc tam viņi tika notiesāti uz saciršanu 4 gabalos, bet gabali tika uzsprausti uz mietiem pie zemesceļiem.

Tiktāl ir atrodams sarkanajā grāmatā starp arhibīskapijas lietām.

 

KOMENTĀRU SASTĀDĪŠANAI IZMANTOTĀ LITERATŪRA UN ELEKTRONISKĀ TĪMEKĻA RESURSI

Arbusow L. Livlands Geistlichkeit vom Ende des 12. bis ins 16. Jahrhundert // Jahrbuch für Genalogie, Heraldik und Sphragistik für 1902 – Mitau, 1904.
Caune A., Ose I. Latvijas 12. gadsimta beigu – 17. gadsimta vācu piļu leksikons. – R., 2004.
Caune M. Rīgas pils – R., 2001.
Deutsche Biographie – https://www.deutsche–biographie.de/ueber
Deutsches Rechtswörterbuch – https://drw–www.adw.uni–heidelberg.de/drw–cgi/zeige
Feodālā Rīga – R., 1978.
Heiliges Blut (Relikt) – https://de.frwiki.wiki/wiki/Saint_Sang_(relique)
Indriķa hronika. Ā. Feldhūna tulkojums, Ē. Mugurēviča komentāri – R., 1993.
Milicers K. Vācu ordeņa vēsture – R., 2009.
Ritterbrüder im Livländischen Zweig des Deutschen Ordens. Hg. von L. Fenske und K. Militzer – Köln–Weimar–Wien, 1993.
Sachwörterbuch der Mediävistik. Hg. von P. Dinzelbacher – Stuttgart, 1992.
Šterns I. Latvijas vēsture 1290 – 1500 – B.v., Daugava, 1997.
Šterns I. Latvijas vēsture 1180 – 1290 – R., 2002.
Švābe A. Senākās zemnieku tiesības – R., 1927.
Teivens A. Latvijas dzirnavas – B.v., Daugava, 1985.
Trūps H. Katoļu Baznīcas vēsture – R., 1992.
Бехайм В. Энциклопедия оружия – Санкт–Петербург, 1995.

KOMENTĀRI

226 Piektdiena pēc Jāņiem 1484.g. – 25. jūnijs.
227 Divisionis Apostolorum – Apustuļu Nosūtīšanas diena, 15. jūlijs.
228 Sv. Jēkaba sieviešu klosteris – cisterciešu ordeņa sieviešu klosteris pie Sv. Jēkaba baznīcas Rīgā, šeit – šim klosterim piederošā zeme un muiža Rīgas patrimoniālajā apgabalā, tagadējā Mazjumprava.
229 Sekvestrēšana – strīdus objekta vai naudas nodošana glabāšanā iestādei līdz tiesas procesa beigām.
230 Degerhovede –Livonijas – Prūsijas lielceļa stacija pie Valguma ezera 15.– 16.gs.
231 Sv. Hipolīta diena –1484.g. 22. augusts.
232 Marijas debesīs uzņemšanas diena – 1484.g. 15. augusts.
233 Deducēšana – rakstisks pamatojums.
234 Intercesija – rakstiska galvošana vai ieteikums.
235 Konsekrēšana – iesvētīšana baznīcas amatā.
236 Promotoriālija – atbalsta vai ieteikuma raksts.
237 Elekts – domkapitula ievēlēts bīskaps, kuru vēl nav apstiprinājis un iesvētījis pāvests.
238 Sprediķotāju mūks – dominikāņu mūku ordeņa (lat. Ordo praedicatorum) brālis.
239 Palmu svētdiena 1485.g. – 26. marts.
240 Kaucija (oriģ. caution) – nodrošinājuma raksts.
241 14 dienas pēc Trīsvienības dienas 1485.g. – 12. jūnijs.
242 Vecmuiža (oriģ. Neue Gut – Jaunā muiža) – domājams, tagadējie Vecumnieki Bauskas novadā, kas Kurzemes – Zemgales hercogistes pastāvēšanas laikā bija hercoga muiža ar vācisko nosaukumu Neugut. Hronikā minētais nosaukums liecina, ka nocietināta vai nenocietināta ordeņa muiža tur pastāvējusi jau 15.gs.
243 Bērze (oriģ. Bersen) – ordeņa muiža tagadējā Dobeles novada Bērzes pagastā. Karaspēka nodaļas komandiera – hauptmaņa pieminēšana netieši liecina, ka muiža bijusi nocietināta, jo tajā atradās karaspēka nodaļa.
244 Triju Ķēniņu diena – 1486.g. 6. janvāris.
245 Rezolvēšana – rakstisks lēmums un tā publiska paziņošana.
246 Reminiscere diena – gavēņa laika otrā svētdiena, 1487.g.– 19. februāris. Saukta pēc 25. psalma pirmajiem vārdiem Reminiscere miserationem tuarum, Domine (Atceries tavu žēlsirdību, Kungs)
247 J. Vittes atsauce uz Rīgas pilsētas arhīva dokumentiem.
248 Trešdiena pēc Oculi dienas jeb gavēņa laika trešās svētdienas 1487.g. – 1. marts.
249 Mārstaļļu vārti atradās Mārstaļļu ielas galā.
250 Bagāto iela (oriģ. Reichstrasse) – iespējams, vēlākā Kungu iela.
251 Intronācija – bīskapa kāpšana savā sēdeklī (tronī).
252 Palmu svētdiena 1487.g. – 15. marts.
253 Brachium Seculare (no lat. laicīgā roka) – kanoniskajās tiesībās laicīgās varas izmantošana pēc baznīcas aicinājuma.
254 Inhibīcija – rakstisks aizliegums.
255 Akcīze – nodoklis par noteiktu preču lietošanu.
256 Sv. Hieronīma diena – 30. septembris.

Tulkojums veikts ar VKKF atbalstu

Reklāma