Historia.lv intervija Nr.2 "Liepājas arhitekts Makss Pauls Berči (1840–1911)" (I.Lancmanis)

Pievienoja: 
Valters Grīviņš, 16.10.2016

Sv. Annas baznīca. Liepāja, Kuršu laukums 5/6. Baznīcas vieta zināma kopš 1587. gada. Sākotnēji tā bijusi koka ēka, 19. gs. III cet. (1871–1891) pēc M. P. Berči projekta baznīca pārbūvēta, sākumā uzceļot baznīcas torni (1889) un tikai pēc tam – jomu (1893). Neogotika. Attēls: lv.wikipedia.org.
Sv. Annas baznīca. Liepāja, Kuršu laukums 5/6. Baznīcas vieta zināma kopš 1587. gada. Sākotnēji tā bijusi koka ēka, 19. gs. III cet. (1871–1891) pēc M. P. Berči projekta baznīca pārbūvēta, sākumā uzceļot baznīcas torni (1889) un tikai pēc tam – jomu (1893). Neogotika. Attēls: lv.wikipedia.org.

Kāda būtu Liepāja bez Berči? Kāds viņš bija kā personība, kā arhitekts – uz šiem un citiem Historia.lv līdzstrādnieka Viktora Birzes jautājumiem sarunā par cilvēku, kas, 40 gadus, 19.gs. II pusē un 20.gs. sākumā, strādājot par pilsētas arhitektu, atstājis neizdzēšamu iespaidu tās veidolā, atbildēja mākslas vēsturnieks, Rundāles pils muzeja direktors Imants Lancmanis.

Fragments no intervijas:

Lancmanis: Man Berči vienmēr izraisījis apbrīnu. Viņa dzīves stāsts. Censoņa tips, autodidakts, kas jaunībā nonācis svešā zemē spēja kļūt par to, ko kļuva un uzcēla veselu pilsētu. Spēja saredzēt savu mērķi- kļūt par diplomētu arhitektu, un neiedomājamas darbaspējas. Varbūt, bija arī sava daļa veiksmes, ka viņš nokļuva Liepājā- brīnišķīgā vietā un laikā, kad pilsēta top.

Berči pārstāvēja citu laikmetu, citu skolu, ar pavisam citām prasībām nekā šodien. Mūsdienās no arhitekta tiek prasīts tehniskais zīmējums, un pat to var uzzīmēt ar datorprogrammām. Un, arī pati arhitektūra ir vienveidīga.  Laikā, kad tapa un strādāja Berči, cilvēkam visu laiku bija sevi jāpilnveido, un arhitektam vajadzēja kā māksliniekam prast projektā uzzīmēt ikkatru detaļu, rotājumus, parketu krāsnis, ikvienu ķieģelīti. Mūsdienās šādas prasības ir neiedomājamas, un es baidos, ka daudzi tās nemaz nevarētu izpildīt, un arī negribētu to darīt. To var redzēt arī Berči arhīvā, kas saglabājies Liepājas muzejā, cik viņam ir blakus materiālu. Viņš pasūtīja ļoti daudz grāmatu, starp citu- ļoti dārgas, arhitektūras žurnālus no ārzemēm, pārsvarā Berlīnes, un tādas paraugu lapas, kas toreiz iznāca. Un, visu mūžu mācījās, pētīja šos projektus, skatīja cauri, bet nekad nepārkopēja. Varētu teikt, ka viņš uzņēmis visu to sevī, bet beigās devis pilnīgi ko savu, oriģinālu. Man nekad nav gadījies redzēt nevienu nokopētu paraugu. 

Viņam ir absolūti savs rokraksts. Sarkanās ķieģeļu ēkas. Tādu ir daudz sevišķi vecajā Prūsijā, un aizbraucot uz tagadējo Ziemeļaustrumu Poliju, jā arī Klaipēdu, tās tur vēl var apskatīt. Sarkano ķieģeli Berči atveda uz Liepāju no Prūsijas un padarīja to te par savu zīmolu, firmas zīmi. Taču Berči celtās ēkas tomēr ir atšķirīgas, un to var just staigājot pa Liepāju, šis milzīgais, oriģinālais Berči lakonisms, kurā nav nekā lieka. Historisma laikmetā, kad modē bija grezni rotājumi, vēsturisko stilu elementu sajaukums un pārbagātība, Berči sterilais, galēji lakoniskais stils bija absolūti oriģināls. Varētu teikt, ka viņš domāja kādus piecdesmit gadus uz priekšu. Jā, reizēm bija privātie pasūtītāji, kas pieprasīja šos ornamentus un greznību, un Berči izpildīja pasūtītāju vēlmes, bet bija objekti, kuros viņš varēja pilnībā izpaust sevi.

Birze: Kāda būtu Liepāja bez Berči?

Lancmanis: Domāju- ļoti eklektiska, visticamāk būtu pasūtījumi Rīgā, un pilsēta kopumā būtu ļoti bezpersoniska. Liepājā jau darbojās arī Melvils (arhitekts Luijs Melvils-V.B.), kas manuprāt ir ļoti bezpersonisks. Tādas ēkas, kādas projektēja Melvils, var redzēt ikvienā kādreizējās Krievijas impērijas pilsētā, kurā saglabājusies vēsturiskā apbūve. Domāju, pilsēta, ja tajā nebūtu darbojies Berči, līdzinātos pārējām. Un, atkal būtu vērts izcelt Berči spēju atteikties no visa liekā, kas bija tikums, pilnīgi neraksturīgs viņa laikabiedriem. Jāņem vērā arī tā laikmeta specifika. Arhitektūra netika uztverta kā māksla, tā bija zaudējusi individuālās iezīmes, un celtniecība tika uztverta kā pilnībā praktisks pasākums. Tieši šajos apstākļos lielu lomu spēlēja arhitekta atbildība pret sevi. Berči arhitekta uzdevumam piegāja nevis kā ražošanai, bet konceptuālam risinājumam un visōs pasūtījumos ielika kaut ko no sava unikālā rokraksta.. Šķiet to arī novērtēja, viņš bija kvalitātes zīme.

Birze: Ļoti interesants bija mēģinājums izcelt Berči mantojumu, piestiprinot plāksnītes pie ēkām, kuras viņš projektējis. Vai nebūtu vietā arī kādu vietu pilsētā nodēvēt viņam par godu? Kā ir ar izcilu arhitektu piemiņas godināšanu citās valstīs? Vai, varbūt, arhitekti sev pieminekļus uzceļ ar savām ēkām?

Lancmanis: Ļoti interesants jautājums. Par to būtu jāpadomā. Man nav tādu īstu piemēru, ko piesaukt, kuru arhitektu vārdos būtu nosauktas ielas vai laukumu. Laikam tādu piemēru ir maz. Man nāk prātā vienīgi Rastrelli iela Romā. Šī arhitekta darba mūžs tomēr saistās ar Krievijas impēriju, nevis Itāliju, un domāju, ka ielas nodēvēšana viņa vārdā ir 20.gadsimta itāļu nacionālisma izpausme. Tādā veidā tika godināts izcils tautietis.

Nosaukt kādu vietu Liepājā, piemēram skvēru, Berči vārdā būtu ārkārtīgi skaisti, un manuprāt viņš to ir pelnījis. No liepājnieku puses tas būtu tāds cēls žests. Un, jūs atkal būtu soli priekšā pārējiem. Jau iepriekš tā kampaņa ar Berči plāksnītēm rāda tādu liepājnieku pašidentificēšanos, savu patību, ko es vienmēr esmu apbrīnojis, un kas nepavisam nav izplatīta citur. Tā ir Liepāja, tas ir liepājniecisks, tie ir liepājnieki!

Nedomāju, ka ko tādu var teikt par citām pilsētām. Šī sajūta Liepājā gaisā virmojusi vienmēr. Jau 18.gadsimtā. Par vienu no lielākajiem fenomeniem var uzskatīt Sv. Trīsvienības katedrāli. Iedomājieties 18.gadsimta Liepāju, mazu koka pilsētiņu, bet tiek uzcelta milzīga, augstākā Eiropas līmeņa katedrāle! Tā stingri ņemot, no mākslinieciskā līmeņa- Latvijā ir tikai divas Eiropas nozīmes baroka laikmeta celtnes. Viena ir Rundāles pils, otra Sv.Trīsvienības katedrāle Liepājā.

Galerijas

Personas

Iezīmes

Tagi: 
Tematiskie rādītāji: 
Arhitektūra
Personas
Pilsēta: 
Liepāja
Literatūra: 
Populārzinātniskie raksti un publicistika

Reklāma