Historia.lv intervija Nr.7. Arheoloģija, mantojums, Āraiši (Laura Lēģere)
Pievienoja:
Valters Grīviņš, 24.01.2022Organizācija:
Laura Lēģere Āraišu ezerpilī. 2021.g. decembris.
Āraišu ezerpils – laikā no apm. 8.gs. beigām līdz 10.gs. pastāvējušās latgaļu ezermītnes arheoloģiskā rekonstrukcija, līdz ar pārējo Āraišu kultūrvēsturisko vietu kompleksu, ir viens no Latvijā zināmākajiem, populārākajiem un apmeklētākajiem arheoloģijas un arhitektūras pieminekļiem.
Pēdējo gadu laikā Āraišos notikušas ievērojamas pārmaiņas – tapis jaunais apmeklētāju centrs ar pastāvīgo ekspozīciju, ezerpilij izbūvēta aizsargceltnes rekonstrukcija, bet šobrīd ar eksperimentālās arheoloģijas metodēm atkārtoti tiek būvēts ezerpils pētnieka un rekonstrukcijas autora arheologa Jāņa Apala un arhitekta Dzintara Dribas vadībā 1981.g. tapušās pirmās ezerpils ēkas atdarinājums.
Kopš 2019.g., toreiz Amatas, tagad Cēsu novadā ietilpstošajā un administratīvā pakļautībā esošajā Āraišu arheoloģiskajā parkā par arheoloģi strādā Laura Lēģere (dz. 1980). Viņas darba pienākumos ietilpst ne tikai pētniecība, bet arī līdzdalība Āraišu arheoloģiskā kompleksa uzturēšanā un tālākās attīstības plānošanā, uz visu tur notiekošo atbildīgi lūkojoties no zinātnieka – vēsturnieka – arheologa skatu punkta. Savā vizītkartē parka facebook.com lapā Laura raksta: “Uzskatu, ka nav iespējams veiksmīgi pārvaldīt to, ko nepazīstam un neizprotam – un tas pilnā mērā attiecināms arī uz arheoloģisko parku! Lai arī Āraišu ezerpils un Āraišu viduslaiku pils arheoloģiski ir plaši pētītas – darāmā pie izrakumu materiāla analīzes un interpretācijas vēl ir ļoti daudz.
Tieši pētījumi un zināšanas ir tas pamats, uz kura veidojas arheoloģiskā parka interpretācijas – gan ekspozīcijā, gan informācijas stendos, gan gida stāstījumā. Pat katrs saimniecisks lēmums jāpieņem arheoloģiskā parka vērtību izpratnes kontekstā – lai nezināšana vai nejaušība nav par iemeslu vērtību zaudēšanai.”
Intervijas I daļā kopā ar L.Lēģeri iepazīstamies ar jaunajā Āraišu apmeklētāju centrā iekārtoto pastāvīgo ekspozīciju, kas gan stāsta par ezerpils atklāšanu un izpēti (atsevišķu sadaļu veltot Dr.hist. Jānim Apalam), gan ļauj aplūkot daudzus unikālus, klāstu mītņu kārtās un netālajos Liepiņu senkapos izrakumos iegūtos atradumus – koka priekšmetus, keramiku, tekstīlijas, rotas lietas... Laura pastāsta arī par dažādām ar atradumu interpretāciju un datēšanu saistītām neskaidrībām un jautājumiem, uz kuriem atbildes varēs sniegt tikai nākotnes pētījumi...
II daļā dodamies uz ezerpili, apskatām 2020.g. tapušo aizsargceltnes rekonstrukciju, nedaudz pieskaramies birokrātisku prasību un ierobežojumu radītām darbu izpildījuma un autentiska atdarinājuma problēmām, ar kurām nācās saskarties tās tapšanas gaitā. Tad ielūkojamies mājiņās, Laura pastāsta gan par 1990.-1995.g. tapušās rekonstrukcijas kopējo nu jau samērā bēdīgo tehnisko stāvokli, gan par problēmām, ar kādām nākas sastapties, pētot pagājušā gadsimta 60. un 70. gadu izrakumu zinātnisko dokumentāciju. Pie vienas no rekonstrukcijas mājiņām dabā aplūkojam arī iepriekš ekspozīcijas apskatē pieminēto jūgstūri – senu, vēsturiski izzudušu guļbaļķu ēkas stūra savienošanas veidu.
III daļā ejam uz blakus esošo Meitu salu (kas patiesībā ir pussala), kur jau kopš 2021.g. ziemas lēnām top jauna, ar eksperimentālās arheoloģijas metodēm veidota ezerpils 8./9. gadsimta mājas rekonstrukcija. Darbu veikšanai piesaistot arheologus, vēsturniekus un amatniekus, atkārtoti tiek būvēta tā pati celtne (I apbūves kārtas namiņš nr. 113/117), kuras atdarinājumu, kā ezerpils rekonstrukcijas pirmo eksperimentālo ēku, vadoties pēc izrakumu materiāliem, 1981.g. uzcēla pieaicinātie arhitektūras studenti. Laura pastāsta, kādi ir mūsdienu rekonstrukcijas mērķi ezermītnes tālākās uzturēšanas un attīstības kontekstā un kādas problēmas jārisina būvniecības gaitā.
IV daļā atgriežamies apmeklētāju centrā un, sēžot pie ekspozīcijā novietotā J.Apala rakstāmgalda, sarunājamies par dažādām tēmām – par to, kā Laura kļuva par arheologu, viņas darba pieredzi LNVM un Valsts Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijā (tagad NKMP) Cēsu rajona un vēlāk Vidzemes reģionālās nodaļas valsts inspektores amatā; par pašas vadītajiem izrakumiem, lielāku uzmanību pievēršot Cēsīm, īpaši jau runājot par Lauras mācību pētījumu virstēmu – arheoloģijas pieminekļu, arheoloģiskā mantojuma saglabāšanu un pārvaldību. Pieskaramies arī valsts un pašvaldību uzturētajās atmiņas institūcijās uzkrātā kultūras mantojuma pieejamības problēmai un citiem jautājumiem.
Reklāma
