Jakovļeva, Mārīte. Kurzemes pirmo hercogu Gothardu Ketleru pieminot

Pirms 435 gadiem 1587. gada 27. maijā (pēc vecā stila – 17. maijā) Jelgavā mūžībā devās pirmais Kurzemes un Zemgales hercogs Gothards Ketlers (Gotthard Kettler). Savā 80 gadu ilgajā mūžā viņš pieredzēja gan Reformācijas dziļo ietekmi sabiedrībā, gan arī teritoriāli valstiskās pārmaiņas, kuras ierosināja Maskavijas cara Ivana IV Bargā ekspansijas uz rietumiem mēģinājums jeb Livonijas karš (1558–1582/83), ko hercogs Ketlers ne vien pieredzēja, bet arī pats aktīvi piedalījās tā notikumos.

Gothards Ketlers dzimis 1517. gada 2. februārī Egeringhauzenas pilī (Burg Eggeringhausen bei Mellrich) Vestfālenē Vācijā. Viņa tēvs Mellrihas dzimtkungs Gothards († 1566) bija Jīlihas-Klēves-Bergas hercoga padomnieks un Zelta Aunādas ordeņa bruņinieks, bet māte Sibilla († 1571) nāca no Neselrodu (von Nesselrode) dzimtas. Pusaudža gadus nākamais hercogs pavadīja, kalpojot Ķelnes arhibīskapa galmā, bet apmēram 20 gadu vecumā ieradās Livonijā un kļuva par Vācu ordeņa Livonijas atzara jeb Livonijas ordeņa locekli. Turpmākajos gados Gothards veiksmīgi kāpa pa karjeras kāpnēm, pildot dažādus pienākumus ordeņa pilīs, dodoties diplomātiskās misijās un 1559. gadā kļūstot par Livonijas ordeņa mestru. Taču Livonijas kara sākumā ciestās militārās sakāves atklāja vecās sistēmas nespēju un spieda meklēt palīdzību pie kaimiņiem. Jau 1560. gada aprīlī Gothards slepeni vienojās ar ordeņa pavēlniekiem par Livonijas sekularizāciju un pakļaušanos Polijai-Lietuvai pēc Vācu ordeņa Prūsijā parauga. Vācu ordeņa mestrs Albrehts fon Hoencollerns (von Hohenzollern, 1490–1568) bija gājis šo ceļu jau 1525. gadā, sekularizējot bijušos ordeņa īpašumus Prūsijā, kā rezultātā Austrumprūsija kļuva par lēņa hercogisti. Lai saglabātu savu dominējošo stāvokli, Livonijas vāciešiem nebija citas alternatīvas kā vien kļūt par spēcīgākas valsts vasaļiem. Taču Gotharda pozīcijas ne tuvu nebija tik izdevīgas, kādas tās bija Albrehtam, un viņa plāniem iegūt visu bijušo Livoniju nebija lemts piepildīties. 

Saskaņā ar 1561. gada 28. novembrī noslēgto Pakļaušanās līgumu (Pacta subiectionis) starp Livonijas ordeni un Polijas-Lietuvas karali Sigismundu II Augustu bijušo ordeņa valsti sadalīja divās daļās – Kurzemi un Zemgali kā mantojamu lēni piešķīra valdīšanā Gothardam Ketleram, bet teritorijas uz ziemeļiem no Daugavas nonāca tiešā karaļa pakļautībā. Tad pat Sigismundam Augustam pakļāvās arī Rīgas arhibīskapija, un Ketlers tika iecelts par visu karaļa Vidzemes valdījumu administratoru, taču zaudēja šo amatu pēc Pārdaugavas hercogistes izveidošanas 1566. gadā. 

Vēstures literatūrā Gotharda Ketlera darbība mestra amatā bieži ir pelta, bet nekad nav noliegti viņa nopelni Kurzemes hercogistes valstisko pamatu izveidē. Precības ar Mēklenburgas hercoga māsu Annu (1533–1602) 1566. gadā ļāva jaunajai hercogu Ketleru dinastijai veidot ģimeniskas saites ar prominentām Eiropas valdnieku dzimtām. Gotharda vadībā aizsākās hercogistes administratīvā aparāta izbūve un valsts muižu saimniecības organizācija. Hercogistes muižniecība, kuru veidoja bijušie ordeņa brāļi un vasaļi, gan uzskatīja, ka hercogs ir tikai “pirmais starp līdzīgiem”. Tādēļ Ketlers bija spiests piekāpties viņu prasībām un 1570. gadā izdot t. s. Gotharda privilēģiju (Privilegium Gotthardinum), kurā muižniekiem apstiprināja senās un piešķīra jaunas privilēģijas, sevišķi attiecībā uz īpašuma mantošanu un tiesu varu pār zemniekiem. Savukārt pieņemtā luterticība kalpoja gan hercoga varas stiprināšanai, gan arī deva impulsu laikmetam atbilstošas izglītības izplatīšanai vienkāršās tautas vidū. Ar Gotharda iniciatīvu un atbalstu tapa izdevumi latviešu valodā – “Enhiridions: Mazais Lutera katehisms” (1586), “Nevācu psalmi un garīgās dziesmas” (1587), “Evaņģēliji un epistulas” (1587), kas kļuva par pamatu tālākai latviešu literatūras attīstībai.

Raksts pārpublicēts no LNVM facebook.com lapas