Katrs atmiņu vārds. Liesma (11.01.1995.)

Mani pārsteidz acis; tās ir tik dzīvas un reizē sāpīgi latviskas. Arī saruna ar Jāni Dālderi, kādreizējo Apsīšu Jēkaba tautskolas (tagad Kocēnu pamatskolas) priekšnieku, ir sāpīga.

Nē, tā nav kliedzoša sāpe. Gluži otrādi, saruna ir sausa un lakoniska un tajā nav ne miņas no neapzinātas vēlēšanās paslēpties atmiņu saldmē. Jānis Dālderis stāsta faktus, tomēr tam cauri skan ar sirdi tverama smeldze. Tā mēdz smelgt pati cilvēka būtība, pati sakne - cilvēka dvēsele.

Jānis Dālderis nu jau 45 gadus ir še, Kanādā. Vairāk nekā 30 no tiem nostrādāti Albertas provinces Red Deer pilsētā par audzinātāju bērniem ar kavētu attīstību. Arī materiālā dzīve ir nodrošināta. No vienas puses, kas vainas: dzīvots kā nekā brīvā valstī, pelnīts pietiekami, tomēr kaut kas, vien ar dvēseli tverams, ir šo cilvēku atstājis aizlauztu.

Tā ir atrautība no dvēseles mājām, no Dzimtenes. Jānis Dālderis ir kā Dziesmu svētku koris bez pašiem Dziesmu svētkiem.

***

Stalts augumā un garā Jānis Dālderis 1934. gadā uzsāka skolas pārziņa pienākumu pildīšanu Kokmuižas pagastskolā.

Skolas ēka atradās visai gleznainā vietā Jumaras upītes krastā. Ābeļu dārzs savā mainībā no ziediem līdz augļiem it kā neviļus simbolizēja Jāņa un Austras Dālderu mērķtiecīgo darbību, proti, no ideju ziediem līdz darbu augļiem.

Viens no šiem ideju ziediem bija skolai dot Apsīšu Jēkaba tautskolas vārdu. Apsīšu Jēkaba stāstos aprakstītās vietas tepat ar roku aizsniedzamas vien atradās. Tāpat arī dažs labs prototips, ne visai gribējis gan to atzīt, tepat vien bija.

Patiesību sakot, šī ideja gan bija zieds ar diviem augļiem. Un, proti, pirmais: 1937. gada septembrī Kokmuižas pagastskola pārvietojās uz skolas vajadzībām rūpīgi pārbūvēto Kocēnu pils četrstāvu ēku. Otrais: skolai, Apsīšu Jēkaba dēlam un meitai klātesot, tika svinīgi dots Apsīšu Jēkaba tautskolas vārds.

Dālderu pārim šie notikumi nebija tikai notikumi, galvenokārt tā bija ATBILDĪBA. Varbūt tajā laikā skolotājiem Dālderiem šis vārds "atbildība" šķistu pārlieku skaļš un nevietā, jo vienkārši tika strādāts pēc vislabākās sirdsapziņas.

Austra Dāldere rūpējās par skolotāju atlasi. Skolai bija vajadzīgi labi skolotāji, tie tika ilgi un rūpīgi meklēti. Bez sludinājumiem, bet braucot, meklējot un runājot ar potenciālajiem skolotājiem. Tā Austra Dāldere "atveda" Robertu Zuiku, vēlāk labi pazīstamu koru diriģentu.

Jānis Dālderis detalizēti izplānoja katru sīkumu skolas telpu izkārtojumā. Gribas pieminēt no Vācijas pasūtīto zvanu. Šo zvanu bija plānots novietot skolas tornī. Tas vienlaikus būtu bijis gan kā pulkstenis, gan kā mūzikas instruments ar taustekļiem lejā. Diemžēl skolas tornis nekad nesāka dziedāt, jo dzimtenē sākās juku laiki.

***

Šis īsais ieskats Jāņa un Austras Dālderu veikumā ir aicinājums jums, bijušie skolēni un kolēģi, būt atsaucīgiem un uzrakstīt kaut vienu atmiņu teikumu par šiem cilvēkiem. Ne tikai teikums, pat katrs atmiņu vārds ar nepacietību un prieku tiks gaidīts uz šo adresi:

LAIMDOTA JASA
606 - 1905 Robson street
Vancouver, B.C.
Canada. V6G 1E6

Publicēts:

Katrs atmiņu vārds. Liesma, 1995.g., 11. janvāris, 3.lpp.