Ķēniņš, I. Hipotēze par vārda "ozeriņš" izcelsmi. (Pirmpublicējums)

Pievienoja: 
Valters Grīviņš, 15.01.2015

Vēlajā dzelzs laikmetā tagadējā Latvijas teritorijā aizvien pieaugošais tirdzniecības apjoms veicināja sudraba ievedumu un 10.gadsimta beigās – 11.gadsimta sākumā šis dārgmetāls kļuva ne tikai par prestiža preci, bet arī par noteiktu maiņas tirdzniecības pretvērtību – naudu, preci, ar kuru var izteikt jebkuras citas preces vērtību. Tā, piemēram, 11.–12.gadsimtā Skandināvijā divasmeņu zobena vērtība vidēji bijusi vienlīdzīga ar 125 gramiem sudraba, tāda pati vērtība bijusi arī seglu kāpšļiem, šķēpa smaili varēja iegādāties par 50 gramiem sudraba, bet kaujas nazi – par 3 gramiem [1]. Savukārt Krievzemē zirgs maksājis ap 150 gramus, govs – 80, aita 15, bet cūka ap 10 gramiem sudraba [2]. Šie skaitļi gan ir visai nosacīti, jo nav zināmas preču cenas tieši Latvijas teritorijā, pietam tās, dažādu apstākļu dēļ, varēja mainīties diezgan plašās robežās, tomēr, balstoties uz rakstiskajiem vēstures avotiem par tirdzniecību Krievzemē, Skandināvijā un citos reģionos, kā arī ņemot vērā, ka starptautiskajā tirdzniecībā sudraba vērtība bijusi noteikta aptuveni vienāda, jāpieņem, ka tāda tā varējusi būt arī mūsu zemē.

Vēlā dzelzs laikmeta sākumā, 9.gadsimta beigās – 11.gadsimtā Latvijas teritorijā ienāca pārsvarā arābu sudraba monētas – dirhemi (aptuveni 3 grami sudraba), kas kalti visdažādākajās Vidusāzijas, Mazāzijas, tagadējās Irānas, Irakas un citu Austrumzemju pilsētās. Dirhemu atrašanas vietas Latvijas teritorijā liek secināt, ka sākotnēji tie ar vikingu starpniecību nonākuši Skandināvijā un tikai pēc tam – Kurzemes piekrastes apvidos, bet vēlāk, 10.gadsimtā, tie ievesti jau tieši pa Daugavas ūdensceļu. Ar 11.gadsimtu ievesto arābu dirhemu daudzums sāka mazināties, toties aizvien lielākos apjomos Latvijas teritorijā ieplūda Rietumeiropas sudraba monētas, kas lielāko tiesu bija kaltas vācu, kā arī anglosakšu zemēs, kā arī citviet. 11.gadsimtā Latvijas teritorijā sudrabs sāka ienākt arī kaltu vai lietu stienīšu veidā un ar laiku šādi stienīši, iespējams, kļuva par galveno maksāšanas līdzekli tirdznieciskajos darījumos,– to var secināt no tā, ka no visa kopējā arheoloģiskajos izrakumos atrastā sudraba daudzuma tie veido ievērojamāko daļu. Daudzviet atrastie kaltie sudraba stienīši bijuši saliekti gredzenā vai spirālē, līdzīgi aprocēm, un tiek uzskatīts, ka tirgotāji tos nēsājuši uzmauktus uz rokām, tādejādi atvieglojot sudraba pārvadāšanu un glabāšanu. Konstatēts, ka daļa atrasto stienīšu gatavoti vietējās darbnīcās un var uzskatīt, ka šim nolūkam izmantotas ievestās monētas un, domājams, arī rotaslietas un citi sudraba izstrādājumi, iespējams – salauztie vai kā citādāk bojātie priekšmeti.

Sākotnēji sudraba stienīšiem bijis dažāds lielums un svars, līdz ar to arī dažāda vērtība, bet, paplašinoties tirdznieciskajiem sakariem starp Rietumiem un Austrumiem, konkrētāk – starp Gotlandes tirgotājiem un Krievzemi, īpaši Novgorodu, izveidojās vairāk vai mazāk noteikta vienota sudraba svara sistēma. Tas nozīmē, ka tirdzniecības partneri savstarpējiem norēķiniem izmantoja aptuveni vienu un to pašu svara vienību, kas bijusi vidēji ap 200 gramu sudraba Šādu svara, tātad arī maiņas vērtības lielumu Gotlandē, kā arī citviet Vidus- un Ziemeļeiropā dēvēja par mārku, bet Krievzemē – grivnu. Šādai vērtībai tad arī atbilda vairums Latvijas teritorijā atrasto stienīšu. Tajā pašā laikā jāatzīmē, ka Baltijas reģionā kā vietējos, tā arī starptautiskajos tirdzniecības darījumos apgrozība bijusi arī cita sudraba vērtības vienība – ozeriņš jeb ozerings, atbilstošs apmēram 100 gramiem sudraba, tas ir – 0,5 mārkām. Jāpiebilst, ka vārds “ozeriņš” ir latviskots no 13. gadsimta pirmās puses Indriķa hronikas teksta latīņu valodā, kur tas rakstīts kā oseringos [3] (daudzskaitļa datīvā), dažos vēlākos dokumentos vācu valodā – oseringh, tomēr nav zināms, kā šo vārdu izrunājuši paši senās Latvijas iedzīvotāji. Tāpat nav zināma tā izcelsme (etimoloģija), kaut arī valodnieki un vēsturnieki to mēģinājuši izskaidrot jau no 18.–19. gadsimta, minot, ka tā varētu būt sauktas sudraba saktas, vai arī auskari (“ausu riņķi”), tomēr šie skaidrojumi nav tikuši pieņemti, jo maksāšanas līdzeklim bija vajadzīga kāda noteikta, nemainīga vērtība, bet saktām vai citām rotaslietām tāda nevarēja būt, ņemot vērā, ka tās bija visdažādākā lieluma, tātad arī ar atšķirīgu svaru. Jēdziens “auskari” vispār atkrita, jo, vispirms, auskaru svaram jābūt nelielam, lai tos varētu nēsāt, un, otrkārt, Baltijas tautām šādas rotaslietas vispār nebija raksturīgas. Bez šiem minējumiem, kuri  mūsdienās jau ir atmesti, pastāv viedoklis, ka ozeriņa nosaukums varētu būt atvasināts no sena baltu vārda “auss”, kas apzīmējis jēdzienu “zelts” (lietuviešu valodā ausas, senprūšu – ausis), pie tam šis vārds varējis apzīmēt arī blāvu, gaišu spīdumu. Tādā gadījumā “ozeriņš” varētu nozīmēt vārdkopu “zelta riņķis” vai “mirdzošais riņķis”. Tomēr šajā gadījumā svešzemniekiem tomēr būtu vajadzējis sadzirdēt skaņu “aus-“, tātad rakstīt “ausering”, bet visos rakstītajos avotos šī vārda pirmā daļa rakstīta kā “ose-“. Šajā sakarībā varētu izvirzīt vēl citu hipotēzi, kas balstīta uz senu, arhaisku  zirga nosaukumu “ass” jeb “oss”, arī “ess” [4]. Šāda vārda senāko pastāvēšanu apliecina tas, ka vēl 17.gadsimtā Austrumlatvijā ķēves nosaukums bijis “asa”, bet augšzemnieku izloksnēs, kas veidojušās no senajām latgaļu un sēļu valodām – “osa”. Lietuviešu valodā vēl mūsdienās ķēves nosaukums dažviet ir “ašva”, savukārt jau  senindiešu (galvenokārt sanskrita) valodā "áśvā" nozīmē – ķēve, bet "áśvah" – zirgs [5]. Ņemot vērā iepriekš teikto, var secināt, ka šis vārds ir sastopams jau senajā indoeiropiešu pirmvalodā [6].

Līdz ar to varētu pieņemt, ka jēdziens “ozeriņš” (senvācu oseringh) nozīmē “zirga riņķis”, tas ir – sudraba riņķis (aproce) ar noteiktu svaru, kura vērtība ir viens zirgs. Atceroties, ka vidējā dzelzs laikmetā zirga vērtība bijusi vidēji apmēram 100 – 150 grami sudraba, un arī kaltie un pēc tam saliektie sudraba stienīši bijuši aptuveni tajā pašā svarā, šāds viedoklis varētu būt lielākā vai mazākā mērā ticams (interesanti atzīmēt, ka reizēm vēl mūsdienu sarunvalodā, runājot par kādu dārgu pirkumu, nereti lieto izteicienu “tas jau tev maksājis zirga naudu!”). Šādam viedoklim par labu runā arī tas apstāklis, ka iepriekšējie skaidrojumi nenorāda ozeriņa tirgus vērtību, kā arī tos var attiecināt uz jebkuru gredzenveida bronzas, sudraba vai zelta rotaslietu. Jāpiebilst, ka senatnē naudas jēdziens, kā arī tās vērība, tika saistīta ar mājdzīvniekiem. Tā, piemēram, latīņu valodā vārds ”pecū” latviski nozīmē "lopi", savukārt vārds "pecūnia" – "nauda", savukārt "ēzelis" latīņu valodā ir "asinus", kas saistās ar senās Romas naudas vienības nosaukumu "as" ( ģen. assis, pl. assium). Asa jeb ass (? - historia.lv) sākotnēji  bija līdzvērtīgs Romas mārciņai (327, 45 g smagam vara stienītim), bet vēlākos laikos tā bija tikai sīknaudas vienība.

Tāpat arī senās Krievzemes vēstures avotos bez jau pieminētās grivnas (гривна), kuras nosaukums, šķietami, esot atvasināts no jēdziena ‘zirga krēpes’ – krievu valodā  "грива", sastopama arī sīkāka preču vērtības vienība – kuna, un šis apzīmējums atvasināts no vārda “kuņica” (куница) – "cauna", tas ir – kunas vērtība bijusi tāda pati, kā vienas caunādas vērtība un tā, savukārt, atbilstoša 1arābu dirhemam jeb 3 gramiem sudraba. 

Šie piemērs rāda, ka senlaikos lietotās naudas vienības bija saistītas ar kādu, plaši pieprasītu, dzīvnieku vārdiem – faktiski tās bija līdzvērtīgas šo dzīvnieku tirgus vērtībai. Līdz ar to pamatoti var secināt, ka senās Latvijas un pārējās Baltijas reģiona zemēs tirdzniecības darījumos lietoto sudraba stienīšu – ozeriņu – nosaukums varētu būt atvasināts no senā baltu vārda  “ass” (“assis”) vai tā paralēlformām „oss” (ossis),  “ess” (essis), kura vietā tikai vēlāk ieviesies vārds “zirgs”.

Piezīmes:

[1] A. Vasks u.c. Latvijas aizvēsture. R., - 1997. 178.lpp.

[2] A. Radiņš. Ceļojums Latvijas senvēsturē. R., - 1996. 168. lpp.

[3] Indriķa hronika. XVI; 4. R., - 1993. 178. lpp.

[4] Konstantīns Karulis. Latviešu etimoloģijas vārdnīca. II. 564.lpp.

[5] Konstantīns Karulis. Latviešu etimoloģijas vārdnīca. I. R., - 1992. 467. – 469. lpp.

[6] Ašva senovės indų kalba reiškia kumelė. Yra užrašyta, kad prūsai kumelių pieną vadina aswinan. Taigi Ašvos vardas yra labai senas lietuviškas žodis, atsineštas iš indoeuropiečių prokalbės. (MAŽEIKIŲ KRAŠTO ENCIKLOPEDIJA - mke.lt )

Personas

Iezīmes

Tematiskie rādītāji: 
Arheoloģija
Tautsaimniecība
Literatūra: 
Akadēmiskie raksti un pētījumi

Reklāma