Krīpens, A. Liktenīgās dienas. Laiks (11.01.,15.01.,18.01.,22.01.,25.01.1958)

Pievienoja: 
Valters Grīviņš, 08.04.2015

[„Laiks” Nr.4 (11.01.1958)]

Liktenīgās dienas

Ir saprotami, ka sabiedrībā un periodikā laiku pa laikam atskan pārspriedumi par Latvijas valsts brīvībai liktenīgajām 1939.-1940. gada dienām un mēnešiem. Ir izteiktas domas par kļūdām un apstākļu pārvērtēšanu, ir ari izteikti uzskati, ka neatkarīgi no event. kļūdām. 2.pasaules kara attīstības gala rezultāts Latvijai un pārējām Baltijas valstīm nebūtu nesis citādu iznākumu par tagadējo. Cik pareizi vai kļūdaini šie un citi ieskati, to noskaidrot nav sekojošās rakstu sērijas nolūks un jāšaubās arī, vai pašreizējos apstākļos tas vispār iespējams. Bet šīs plkv. A.Krīpena atmiņas sniedzam kā atskatu uz vienu no Latvijas vēstures visdramatiskākajiem posmiem, kas ar sava tiešā, aktīvā notikumu līdzdalībnieka pārdzīvojumu un faktisko bagātību var dot materiālu Latvijas vēstures pamatīgākai izpratnei un arī avotus nākotnes vēsturniekiem.
Redakcija.

Slavas laukos uzaugusi armija

PLKV. A. KRĪPENA ATMIŅAS PAR LATVIJAS VĒSTURES DRAMATISKIEM BRĪŽIEM (1)

Kad 1918. g. 18.novembrī proklamētai Latvijas valstij vajadzēja pieņemt cīņu ar sarkanarmijas pulkiem, kuri tā paša gada decembra pirmajās dienās bija pārgājuši robežas, Latvijai vēl nebija neviena karavīra, ko sūtīt pretīm, lai iebrucējus apturētu. Latvijas armija tapa, auga un veidojās kara apstākļos, ne reti kaujās raidot vienības, kas tikai pirms 1-2 dienām bija saformētas. Tā tas piem. bija ar Cēsu skolnieku rotu Cēsu kauju sākumā, tāpat ar Studentu bataljonu un daudzām atsevišķām rotām Bermonta uzbrukuma laikā. Kad pēc sarkano sakāves pie Rīgas 1919. g. maijā pajuka visa viņu fronte un sākās pretinieka atkāpšanās, aptuveni uz Vidzemes – Latgales robežām izauga pašas no sevis daudzas partizāņu vienības, palīdzot konsolidēt jauno Austrumu fronti. Tā kaujās ar pretinieku radās Latgales partizāņu pulks Balvu rajonā, Malienas partizāņu bataljons – ap Lubānu, Augškurzemes partizāņu pulks – Augškurzemē un citas mazākas vienības. Pamiera noslēgšanas dienā ar Pad. Savienību 1920. g. 1.februārī Latvijas armijā bija apm. 75.000 karavīru.

Par šo armiju varēja teikt, ka tā bija nepietiekami apmācīta, ari apbruņojums nebija teicams, jo maz bija artilērijas un techniskā karaspēka, ieroči bija veci un nolietoti. Un tomēr armija spēja izturēt 2 fronšu karu pret Pad. Savienību un Bermontu pie Daugavas un abās frontēs uzvarēt, jo tai bija labāka vadība un augstāka morāle, savā Brīvības karā mēs ne tikdaudz kalkulējām, cik pretinieks stiprs, bet gan meklējām, kur tas atrodas, lai tam uzbruktu. Brīvība latviešu tautai nāca kara un kauju apstākļos uzaugušās armijas uzvaras vainagojumā.

Kad brīvības karš bija beidzies un latviešu tauta tā rezultātā apvienota etnogrāfiskās robežās savā valstī, armija tika demobilizēta, paturot tikai tik lielus kadrus, kādi bija nepieciešami kara laika armijas izvēršanai, un proti, ap 20.000 vīru. Robežu apsardzību pārņēma saformētie robežapsardzības pulki. Par armijas galveno uzdevumu bija kļuvusi izcīnītās brīvības sargāšana. Bet cits pretinieks nebija sagaidāms, kā vienīgi agresīvais padomju komūnisms. Tāpēc visa vērība tika veltīta Latvijas austrumu robežai.

Mūsu austrumu robeža bija nesamērīgi gara salīdzinājumā ar militāro spēku, kādu Latvija varēja uzstādīt, taisnā līnijā ap 250 kilometru. Nekādi vērā ņemami šķēršļi, kā upes, ezeri un purvi, neatviegloja šīs garās robežlīnijas aizstāvēšanu. Pieņemot, ka mēs savu kājnieku divīziju skaitu kara gadījumā būtu varējuši dubultot no 4 miera laikā uz 8, vienai divīzijai iznāktu ap 30 km garš frontes iecirknis, lēšot tīri matēmatiski. Bet stratēģija prasa spēku koncentrācijas principu galvenos virzienos, tāpat rezervju izdalīšanu, caur ko pasīvie frontes iecirkņi vēl pieaugtu.

Lai šādos apstākļos mūsu armijai pietiktu spēku garās robežas aizstāvēšanai, mēs izveidojām pie mērotu taktiku un karaspēks tika apmācīts kaujai plašās frontēs.

Kaujas darbība šādos apstākļos prasa, lai būtu laba vadība, labi apmācīts karaspēks un augsta tā cīņas morāle, šie priekšnoteikumi Latvijas armijai ari bija.

Karaspēka vadība ar veiklu manevrēšanu var panākt kaujas spēju pavairošanu. Sevišķi šādam nolūkam noder kustīgas vienības. Šinī ziņā bijām sākuši pievērst uzmanību velosipēdistu vienībām kā samērā lētam kustības pacelšanas līdzeklim. Labi ceļi atļāva karaspēka kustīgumu pacelt arī ar auto transportu. Pie kustīgām vienībām pieskaitāmi arī jātnieki. Latvijas armijas sastāvā bija viens jātnieku pulks, kuru tomēr turējām ne tikdaudz aiz taktiskiem apsvērumiem, bet vairāk aiz nespējas tikt vaļā no jātnieku laiku romantikas. Visefektīvākās kustīgās vienības tomēr ir tanku formācijas, kuru mums tikpat kā nebija (ap 30 tanku).

Bet tanku masas arī ir vajadzīgas vispirms agresoram. Mazām armijām lielākas tanku formācijas nav pa spēkam, toties jābūt pietiekamai prettanku aizsardzībai. Mūsu rīcībā ari bija tiešām labi prettanku ieroči, gan pamaz, ap 6 lielgabali uz pulku. Vispār mēs nepaspējām apbruņojuma ziņā pēdējos pirmskara gados turēties līdzi stipri progresējošam armiju moto-mechanizācijas procesam. Tā karš mūs pārsteidza cīņai pret šīm vienībām ne visai sagatavotus.

Atskaitot šo Latvijas armijas vājāko punktu, citādi tā bija apbruņota pietiekami moderni un ar labiem ieročiem.

Aizstāvēšanās, kas vienīgais varēja būt Latvijas armijas galvenais uzdevums, diktē nepieciešamību ierīkot nocietinātas aizstāvēšanās pozīcijas, šo darbu parasti cenšas veikt priekšlaicīgi, kamēr vēl nav kaujas saskares. Laikā starp abiem pasaules kariem to pirmie sāka praktizēt franči ar savu Mažīno līniju, kam sekoja Vācijas – Zigfrīda un Pad. Savienības – Staļina līnijas. Ari mazās valstis sāka iet šo ceļu, Beļģija, Holande, Čechoslovaķija, Somija radīja Mannerheima līniju. Šo centienu ietekmē arī mēs plānojām par taktiski svarīgu vietu nocietināšanu. Mūsu autoritāte fortifikācijas jautājumos pulkvedis Irbe bija izstrādājis plānus par Latvijas austrumu robežas nocietināšanu, bet plānu realizācija izpalika. Vēlāk tika cilāta ideja par Lubānas ezera līnijas radīšanu ar purvu un klāņu joslām uz ziemeļiem un dienvidiem no tā, bet tālāk par plānošanu nebijām tikuši un mūsu robeža palika atklāta.

Protams, nocietinājumu trūkums stipri vien ietekmēja mūsu lēmumus izšķirošā brīdī.

Latvijas kara ministrija, salīdzinājumā ar citiem resoriem, saņēma no valsts budžeta lauvas tiesu, caurmērā ap 22 proc. budžeta kopsummas, kas naudā deva no 30–45 milj. latu gadā, bet tomēr tas bija nepietiekami. Miera laika armijas uzturēšana vien apēda ap 90 proc. kara ministrijas budžeta, tā kā kapitāliem ieguldījumiem palika pāri samērā neliela daļa, dažreiz arī nemaz. Lai paceltu apbruņojuma kapacitāti, 1938. g. tika nodibināts valsts aizsardzības fonds, kas pavēra plašākas iespējas. īsā laikā fondā bija uzkrāti ap 10 milj. latu, bet viss tas nāca par vēlu, kā kara ministrs man to teica 1939. gadā: „Nu nauda būtu, bet neviens vairs neko nepārdod.” Jūtot kara tuvumu, tirgošanās ar ieročiem bija apstājusies.

Ar visu to armija bija tikusi pie labiem un moderniem ieročiem ar pietiekamu daudzumu šauteņu, patšauteņu un ložmetēju. Ja bija robi kājnieku apbruņojumā, tad tas sakāms par prettanku lielgabalu kvantitāti. Kājnieku munīciju bijām sākuši pēdējos gados ražot savā zemē. Artilērija varēja būt stiprāka, maz tai bija arī munīcijas.

Par spīti šiem trūkumiem, cīņu pret uzbrucēju pieņemt mēs tomēr varējām: to prasīja armijas un tautas noskaņojums un pieņemt to atļāva arī armijas apbruņojums.

[„Laiks” Nr.5 (15.01.1958)]

Kāpēc tautu nesauca pie ieročiem

PLKV. A KRĪPENA ATMINAS PAR LATVIJAS VĒSTURES DRAMATISKIEM BRĪŽIEM (2.)

Bija 1939.g. 1.septembris. Latvijas kara skolā šai dienā noslēdzās divu gadu darba posms, notika jauno virsnieku paaugstināšana. Svinīgajā ceremonijā piedalījās arī kara ministrs ģen. Balodis. Armijas sporta kluba laukumā jau bija notikusi parāde un kadeti skolas telpās steidzās pārģērbties leitnanta uniformās, kad kara skolu sasniedza ziņa par Vācijas iebrukumu Polijā. Bija sācies 2.pasaules karš.

Svarīgā ziņa, kas skolas telpās izplatījās zibens ātrumā, netraucēja patriotiskās paaugstināšanas ceremonijas norisi. Pat otrādi: daudz leitnantu sejās varēja lasīt pacilātību, ka varbūt visā drīzumā darbos būs jārāda jaunajās sirdīs dziļi ieslēgtā tēvzemes mīlestība. Tikai skolas augstais viesis, kara min. ģen. Balodis bija kļuvis kluss, uz brīdi iegrimdams pārdomās. Tās ilga tikai nedaudz minūtes. Tad ģenerālis pēkšņi piecēlās un apņēmīgi noteica: „Notikumi jāsagaida vaļējām acīm.” Es piebildu: „Lai noskaņojums, kādu jūs, ģenerāļa kungs, šodien vērojat mūsu skolā, jūs stiprina, izšķirīgus lēmumus pieņemot.”

Vēl kara ministrs pievērsās paviršai kalkulācijai par eventuālās mobilizācijas izdevumiem, bet tad viņu savā ziņā atkal paņēma skolas svinību programma. 128 leitnanti saņēma virsnieka varas simbolu zobenu, 128 jaunas sirdis nodeva solījumu nest zobenu „savam godam, latvju slavai, tēvzemei un brīvībai.”

Ministrs aizbrauca agrāk nekā paredzēts, mūs visus atstājot pārliecībā, ka katram draudam brīvībai Latvija konsekventi reaģēs ar armijas mobilizāciju.

Jau pirmajās vācu-poļu kara nedēļās kļuva skaidrs, ka Polijas sakāve nav novēršama. Polija bija izstrādājusi ofensīvu kara plānu, bāzējoties uz pieņēmumu, ka Vācija arī šinī karā ar saviem galveniem spēkiem vispirms vērsīsies pret rietumiem. Bet Vācijas kara plāns tomēr vispirms paredzēja Polijas sakāvi, lai pēc tam gūtu brīvas rokas rietumos. Abpusējā ofensīva karu jau ar pirmajām dienām ievirzīja izšķirīgā fazē un par spīti poļu karavīru varonībai, poļu armija, cīnoties pret lielu pārspēku, ātri noasiņoja.

Šai kara sākuma posmā, kad Vācijas un Polijas cīņa bija jau tikpat kā izšķirta par labu Vācijai, sekoja lielais pārsteigums: 14.septembrī Pad. Savienība izsludināja savu bruņoto spēku vispārēju mobilizāciju un divi dienas vēlāk mūsu izlūkošana konstatēja, ka sarkano tanku kolonnas tuvojas Latvijas robežai.

Tas neapšaubāmi bija naidīgs solis, kam varēja būt tikai viena atbilde – Latvijas armijas mobilizācija, pilnīgi automātiska, bez jebkādas prātošanas. Bet mobilizācija, par spīti Pad. Savienības naidīgajam solim (nevienas valsts nolūki vairs nav draudzīgi, ja tās bruņotie spēki sāk virzīties pret kādas citas valsts robežām), Latvijā tomēr nenotika. Līdz ar to jau šajā brīdī bijām kapitulējuši, lai gan savu brīvību vēl gatavojāmies aizstāvēt līdz pat 1940.g. 17.jūnijam – mūsu formālās kapitulācijas dienai. Ja 1939.g. 16.septembrī mobilizācijai vēl bija izdevīgākais laiks, tad tāda izdevība kļuva problemātiska vēlāk, kad Liepājā un Ventspilī un zemes iekšienē līdz pat Ezerei (ap 80 km no Liepājas) jau bija novietotas sarkanarmijas daļas, īstais brīdis mobilizācijai bija palaists garām un viss notika citādāk nekā gaidīja un cerēja jaunie virsnieki septembrī paaugstināšanas dienā.

Kādēļ tad Latvijas armijas mobilizācija nenotika?

Armijas štāba izlūkošanas dienests darbojās nevainojami, ātri sniedzot ziņas par padomju spēku kustību mūsu robežu virzienā. 16.septembra rītā armijas vadībai uz šo ziņu pamata vajadzēja izšķirties par mobilizāciju.

Kara skolā šais liktenīgajās dienās bija gadskārtējais mācību pārtraukums, ko skolas personāls parasti izmantoja atvaļinājumiem. Šoreiz ārkārtējo notikumu ietekmē atvaļinājumi netika piešķirti un, būdams samērā brīvs, varēju veltīt visu uzmanību Vācijas-Polijas kara norisei un notikumiem pie mūsu austrumu robežas. Uzzinot par padomju kolonnu tuvošanos robežai, bet nekā nedzirdēdams par mobilizācijas izsludināšanu, nemiera dzīts, devos uz armijas štābu. Armijas komandieris ģen. Berķis tajā brīdī nebija aizņemts un tūdaļ varēju runāt ar viņu. Uz manu jautājumu par mobilizāciju, ģenerālis atbildēja: „Es tikko biju kopā ar padomju sūtni Zotovu un viņš mani nomierināja...”

Nav nozīmes mūsu sarunas tālākiem sīkumiem, jo ģenerāļa atbilde pašu galveno pasaka pavisam skaidri, proti: padomju diplomātija bija parūpējusies par mūsu stratēģiskās vadības nomierināšanu.

Es negribētu, lai šīs sarunas atstāstījums izklausītos kā kritika. Karavīra - virsnieka darbs savā būtībā tik stipri balstās uzticībā, paļāvībā un goda prātā, ka neizveido viņā prasmi atšifrēt viltību un divkosību. Tāpēc nebrīnīsimies un savās sirdīs neļausim vietu pārmetumiem par to, ka armijas komandieris bija pārāk daudz uzticības dāvājis viltīgam diplomātam. Pat tādi valsts vīri kā Ruzvelts, Trūmens un Eizenhauers ir piedzīvojuši vilšanās ar uzticēšanos padomju solījumiem.

Atstājis armijas komandiera kabinetu, turpat priekštelpā sastapos ar štāba operatīvās daļas priekšnieku plkv. Ūdentiņu. Nenogaidījis manu jautājumu, viņš iesaucās: „Es zinu, jūs taujāsit, kāpēc neizsludina mobilizāciju. Vai zināt, ko man paskaidroja padomju militārais atašejs plkv. Zavjalovs? Pad. Savienībai esot tikai viens vispārējās mobilizācijas plāns, un tas paredzot bruņoto spēku izvēršanu visā rietumu frontē no Ledus okeāna līdz Melnajai jūrai, šī mobilizācija nekādā ziņā nevēršoties pret Latviju.”

To teikdams, plkv. Ūdentiņš pēkšņi atcerējās, ka Latvijai taču pastāv arī militārās palīdzības līgums ar Igauniju resp. Militāra savienība, un steidzīgi piebilda: „Es tūliņ sazināšos ar plkv. Veisu (plkv. Veiss tajā laikā bija Latvijas militārais atašejs Igaunijā) un noskaidrošu, ko dara igauņi.”

Ar šiem vārdiem operātīvās daļas priekšnieks nevaļīgs aizsteidzās un man palika iespaids, ka pulkvedis nav pārliecināts par notiekošās rīcības pareizību.

Nolēmu uzgaidīt plkv. Ūdentiņa atgriešanos, iegāju viņa darba istabā un kavēju laiku, aplūkodams mūsu austrumu robežu uz lielās Latvijas kartes. Manas pārdomas iztraucēja nesen par armijas štāba priekšnieka 2. Palīgu ieceltais ģen. Buks. Enerģiski sizdams ar roku pa karti, viņš izteica domas, ka vismaz armijas sedzēji bataljoni (Siguldas, Rēzeknes un Aizputes kājn. pulku trešie bataljoni, kas bija gandrīz kara laika sastāvā mobilizācijas segšanas uzdevumiem) nekavējoties būtu sūtāmi uz robežu ar pavēli ierakties.

Pēc brīža atgriezās plkv. Ūdentiņš un apmierināts paskaidroja, ka arī igauņi neko vairāk par mums nedarot. Par manu demaršu ar nolūku ietekmēt mobilizācijas izsludināšanu bija padzirdējis arī armijas štāba organizācijas – mobilizācijas daļas priekšnieks plkv. Streipa (viņu 1941.g. atrada zvēriski noslepkavotu pie Baltezera). Viņš atzinās, ka arī viņš kopā ar štāba visu daļu priekšniekiem esot izdarījis līdzīgu demaršu pie štāba priekšnieka ģen. Hartmaņa.

Šos notikumus atstāstot, esmu vēlējies rādīt, ka mobilizācijas jautājumā 1939.g. rudenī mūsu armijas štābā nebūt nebija vienprātīgi ieskati. Noteicējas personas ticēja padomju miermīlības un draudzības apliecinājumiem, – armijas štābs nepieprasīja mobilizāciju un tāda arī nenotika. Paliek, protams, jautājums, ko būtu teikusi valsts politiskā vadība, ja armijas vadība mobilizāciju prasītu, un vai tā šādam pieprasījumam būtu pievienojusies.

Armijas virsnieku kluba pārzinis kpt. Jeske stāsta, ka kādu rītu 1939.g. septembra vidū viņam piezvanījis kara ministrs ģen. J.Balodis un lūdzis rezervēt kādu nomaļāku istabiņu slepenai sarunai. Tā notikusi ar padomju sūtni Zotovu. Pēc sarunas ģenerālis kpt. Jeskem teicis: „Nevaram jau nu ar krieviem no vienas bļodas strēbt, jāstrebj katram no savas.”

Šis kara ministra izteiciens it kā runātu par labu mobilizācijai. Neesmu kompetents jautājumā, ko domāja Valsts prezidents kā armijas augstākais vadonis, tāpat citi ministru kabineta locekļi. Vai arī ministru kabinetā ir bijušas domstarpības par mobilizāciju? Vai vispār mobilizācijas jautājums ticis ministru kabinetā pārrunāts? Jeb vai visu bija izšķīris štābs?

[„Laiks” Nr.6 (18.01.1958)]

Liepājas garnizons atstāj kara ostu

PLKV. A. KRĪPENA ATMINAS PAR LATVIJAS VĒSTURES DRAMATISKIEM BRĪŽIEM (3.)

Izpaliekot mobilizācijai, Latvijas militārā situācija 1939.g. septembrī kļuva smaga. Sarkanarmijas kolonnas izaicinoši manevrēja mūsu robežu tuvumā, bet mūsu armija, pastiprināta tikai ar dažu gadu gājumu iesaukšanu, joprojām uzturējās miera laika garnizonos. Latvijas robeža palika atklāta.

Pad. Savienības spēki, kas bija koncentrēti pret mūsu robežu, nebūs bijuši sevišķi stipri. Bija ziņas par kādu viņu tanku kolonnu, ka tā, apmetusi līkumu, atkārtoti braukājusi gar robežu. Tanku vienības krieviem, droši vien, bija vairāk nepieciešamas, lai iejauktos Vācijas-Polijas karā tā beigu posmā, kad bez liela riska bija iespējams tikt pie bagāta kara laupījuma.

Sarkanarmijas piedalīšanās Polijas patstāvības iznīcināšanā paātrināja mūsu dienvidu kaimiņa bojā eju. Polijas armijas vienības no Polijas ziemeļdaļas devās internējumā pāri Latvijas robežai. Šo spēku atbruņošanai daļu Daugavpils garnizona izvietoja gar Latvijas–Polijas robežu. Sekojot atejošiem poļu spēkiem, ari šai rajonā pie Latvijas robežām drīz parādījās padomju vienības.

Polijas iekarošana un tās armijas likvidēšana radikāli grozīja stratēģisko stāvokli pretkomūnistiskajā frontē. Polija ar saviem prāvajiem militārajiem spēkiem bija galvenais spēku konsolidācijas faktors austrumos. Savos militāros aplēsumos Latvija vienmēr bija skatījusies uz Poliju kā sabiedroto. Polijai krītot, mūsu izredzes sekmīgai savas brīvības aizstāvēšanai kļuva niecīgas. Aizstāvamo robežu garums, nākot klāt robežai ar līdz tam draudzīgo Poliju, bija vēl pieaudzis.

Tikusi galā ar Poliju un ar jaunas territorijas iegūšanu uzlabojusi savu stratēģisko stāvokli. Pad. Savienība 1939.g. septembra beigās ķērās pie Baltijas valstu likvidācijas pirmā posma. Kremlis pieprasīja militāras bāzes mūsu territorijā, tā lūkojot panākt stāvokli, kas padarītu neiespējamu mūsu pretestību tad, kad darba kārtībā nāks pilnīga okupācija. Latvija, būdama nemobilizēta un nesajuzdama vairs sev blakus arī draudzīgo Poliju, bažu pieprasījumam nevarēja atbildēt tā, kā tas būtu pienācies suverēnai valstij. Nepastāvēja nekādi apsvērumi ne par mūsu maksimālo piekāpību, ne bažu vietām, ne to garnizonu stiprumu. Ļāvām vienkārši Maskavai parādīt savu prasību apmērus, lai tad no noprasītās cenas mēģinātu šo to nokaulēt. Saprotama lieta, šī iemesla dēļ Kremlis jo spēcīgi ari uzprasīja, lai pēc tam ko varētu ari nolaist.

Bažu komisijas priekšsēdis no mūsu puses ģen. Hartmanis kādā sarunā man izteicās, ka esot jāļauj krieviem prasīt pirmajiem, jo citādi mēs varētu sasolīt pārāk daudz. Ļoti godīgi un optimistiski domāts.

Atmetot viltīgo nodomu par Latvijas vēlāku aprīšanu, Maskavas drošībai pilnīgi pietiktu ar flotes bazi Liepājas kara ostā. Angļu Gibraltārs platības ziņā nav lielāks par Liepājas kara ostu, un tomēr apmierina angļu lielās kara flotes vajadzības. Pad. Savienība, turpretī, prasīja ne tikai flotes bazes Liepājā un Ventspilī, bet ari nodrošinājumu šīm jūras bāzēm no sauszemes.

Mūsu komisijas locekļi uzskatīja padomju komisijas priekšsēdi ģen. Morozovu par pretīmnācīgu. Pastāvēja pat noruna šo novērtējumu neizpaust, lai Maskava Morozovu neapmainītu ar kādu mazāk labvēlīgu vīru. Strīdīgos jautājumos ģen. Morozovs arvien pirmais esot ierosinājis kompromisu, tā tad īstenībā ir bijis labi skolots padomju diplomātijas viltībās un melos. Paņēmiens nospēlēt labsirdīgu partneru ir izdevīgs: modinot uzticību, slepeni mērķi daudz vieglāk reālizējami. Gala rezultātā bez flotes bāzēm Liepājas kara ostā un Ventspilī krievi ieguva bāzes arī saviem sauszemes un gaisa spēkiem zemes iekšienē: Ezerē, Vaiņodē, Priekulē, Paplakā, Cīravā, Piltenē un ziemeļos no Ventspils, kādā Dundagas pag. skolā, kopā 9 vietās. Pēc šo bažu ieņemšanas radās vēl dažādas papildu prasības un arī dažas jaunas
bāzes.

Šādā situācijā vajadzēja pastāvēt kādai demarkācijas līnijai starp mūsu un padomju spēkiem, bet tāda neeksistēja, un tāpēc mūsu karaspēks dažos gadījumos bija novietots sarkano tiešā tuvumā, piem. Liepājā un Ventspilī.

Bažu piešķiršanā bija jāsaduras arī ar mūsu tautiešu privātām interesēm, vietām izceļoties asiem konfliktiem. Piem., Ezerē kāds vecāks vīrs bija uzbļāvis krieviem: „Pazūdiet, sātani, jo manu māju jums nedabūt, ar cirvi rokās to aizstāvēšu.”

Visam sacītam vēl pievienojās steiga, kādā padomju spēki centās bāzēs nokļūt. Kāpēc? Vai lai mēs nepārdomātu? Jeb arī lai nepaspētu bažu vietas pienācīgi evakuēt un tiktu pie kāda kara laupījuma?
No lielās steigas nebija pasargāta arī Liepājas kara osta, lai gan no tās bija jāizvāc 3 pulki un daudzas militārās iestādes. Tajā laikā biju iecelts par Liepājas kara ostā stacionētā 1.Liepājas kājn. pulka komandieri un man arī pašam vajadzēja izbaudīt šo steigu. Kā parasts rudeņos, pulka saimniecībā daudz kas bija sagādāts veselam gadam, piem. siens, kartupeļi uc. Pulka karavīri pūlējās ko varēdami, lai aiztransportētu visu pulka mantību un vietām šī centība bija gājusi pat par tālu — virtuvēs redzēja izlaustus pavardus, katlus utt.

Jo dzīvā atmiņā palicis pēdējais vakars Liepājas kara ostā. Drēgnā naktī sēžam lielā pulkā ap ugunskuru. Mēģinām uzvilkt pa dziesmai, bet tās negrib skanēt. Un kā arī lai dziesmas skanētu, kad visiem balsis žņaudz asaras.

Tikko Kurzemes divīzijas pēdējie transporti bija sakāpuši vagonos, kad jau Liepājas stacijā ieripoja pirmie padomju karaspēka vilcieni. Kara osta, mūsu ērtākā, jaukākā un visvairāk izdaiļotā garnizona pilsētiņa kļuva par sarkanarmijas mājokli. Arī ārēji kara osta ātri pārvērtās. Jau pirmajā nedēļā mūsu karavīru rūpīgi kopto apstādījumu vietā rēgojās izgāzti un aplausti koki. Kareivjiem neprotot lietot labierīcības, netīrumi rēgojās gar visiem ēku stūriem.

Gandrīz vienā laikā ar padomju kājnieku transportiem kara ostā ieradās arī padomju kara flotes – kuģi smagais kreiseris „Kirov” ar dažām mazākām vienībām. No šī brīža Latvijas jūras ceļi uz rietumiem bija nogriesti.

Kurzemes divīzijas pulki apmetās dažādās Kurzemes pilsētiņās – Tukumā, Talsos, Kuldīgā, Saldū un citur. Es personīgi iekārtojos Saldū. Liepājas pilsētā iedzīvotāju drošības labad palika viens Liepājas pulka bataljons. Pēc padomju bažu piešķiršanas mūsu zemes vistālākā aizmugurē sāka netraucēti plūst transports pēc transporta gan ar karaspēku, gan kara materiāliem, neeksistējot nekādām kontroles iespējām. Indras stacijā iekārtotais armijas štāba informācijas dienesta postenis drīz sāka sūtīt uz Rīgu trauksmes ziņas – neviens nevarēja precīzi pateikt, cik liels padomju garnizons beidzot novietojās Liepājā. Ar bažu piešķiršanu Latvija (ari Igaunija un Lietuva) faktiski bija kapitulējusi, pašiem to neapzinoties, vai pareizāk sakot, negribot apzināties. Tāpēc arvienu vēl turpināja pastāvēt mūsu armijas mobilizācijas plāns un bijām gatavi par savu brīvību cīnīties. No šī pienākuma mūs neatbaidīja arī jaunas frontes rašanās zemes rietumos pret padomju bažu garnizoniem, lai gan šis apstāklis mūsu mazos spēkus vēl vairāk saskaldīja. Nedrīkstēja taču pielaist domu, ka mēs kapitulēsim, lai gan cīņas iespējas bija kļuvušas pavisam problemātiskas. Es pat šaubos, vai armijas mobilizācija šādos apstākļos vairs būtu izdevusies. Bet atzīt visu to nozīmēja atzīt Latvijas bojā eju. Tāpēc turpinājām dzīvot ar illūziju par savas brīvības aizstāvēšanas iespējām.

Ziņas, kādas no Maskavas sniedza Latvijas sūtnis plkv.-ltn. Kociņš un militārais atašejs plkv.-ltn. Zālītis, ari bija pretrunu pilnas: sūtņa ziņojumi bija optimistiski, bet militārā atašeja – pesimisma pilni. Kā gan lai netic lielas valsts galvam, ja tas mūsu diplomātiem draudzīgi paskaidro, ka tā esot Latvijas laime, ka ari viņš (Staļins) nākot no mazas tautas.

Latvijā bija ielaists Trojas zirgs, par ko tauta palika dalītās domās tāpat kā mūsu diplomāti Maskavā.

[„Laiks” Nr.7 (22.01.1958)]

Sarkano tanki veļas pāri Latvijai

PLKV. A.KRĪPENA ATMINAS PAR LATVIJAS VĒSTURES DRAMATISKIEM BRĪŽIEM (4.)

Par spīti smagajam militārajam stāvoklim mūsu apņemšanās palika – bez cīņas nepadoties. Mūsu spējīgāko ģenerāli – ģen. Rozenšteinu iecēla par armijas štāba priekšnieku. Viņa vadībā steidzīgi pārkārtojās armijas mobilizācijas plāns, atbilstoši jaunajam stāvoklim. Izvēršanai austrumu frontē par vienu divīziju palika mazāk, jo Kurzemes divīzijai nu bija uzdevums palikt Kurzemē cīņai pret padomju bažu karaspēku.

Ļoti smagā situācijā atradās mans Liepājas kājnieku pulks. Bez sava pulka papildināšanas līdz kara laika štatiem, man vajadzēja komplektēt arī vienu rezerves pulku, kura vajadzībām ieroči jau atradās manā glabāšanā. Mobilizācijas nodrošināšanai bija paredzēts visus ceļus no Liepājas līdz Ventai mīnēt un tiltus sapostīt. Venta bija kļuvusi par mobilizācijas nodrošinātāju faktoru rietumos. Bija paredzēts pie Ventas pārejas pie Skrundas un Nīgrandes novietot garnizonus, bet telpu trūkuma dēļ šo domu īstenot neizdevās. Skrundas tilta ieņemšanai bija novietota viena velosipēdistu rota netālajos Valtaiķos. Tomēr tiltam pie Nīgrandes uz lielceļa Liepāja–Nīgrande–Ezere–Auce bija lemts palikt padomju rīcībā, jo šajā virzienā tie jau bija Ventas austrumu pusē ar savu Ezeres bazi, kur stāvēja tanku vienība ar apm. 50 tankiem, šīs bāzes tanku aktivitātes ierobežošanai Kursīšos bija 2 rotu liels garnizons Saldus virziena segšanai un – 1 pastiprināta rota Aucē, kurai jāsprosto ceļš caur Auci uz Jelgavu. Stipri bija jārēķinājas ar kauju nemobilizētiem. Izklaidētos pulka garnizonus bija iespējams sakaut arī pa daļām, bet pa daudzajiem sānu virzieniem tie bija viegli apejami. Liepājā stacionētiem pulka bataljoniem vispār bija vājas cerības izkļūt no ielenkuma. Labākā situācija, varbūt, atradās Ventspils pulks, kas bija izvietots uz ziemeļiem no Liepājas pulka – Kuldīgas un Talsu rajonā.

Arī garnizoniem austrumu robežu tuvumā – Daugavpilī, Krāslavā, Ludzā, Viļakā un citur, bija jārēķinājas ar mobilizācijas izjaukšanu, padomju kolonnām šķērsojot nesegto austrumu robežu. Nevarēja būt daudz šaubu, ka iniciātīve paliks pretinieka pusē. Tā tad, daudziem pulkiem cīņu sākot nemobilizētajiem, plāni reālizētos tikai daļēji. Tāpēc gribas atkārtot prezidenta Kārļa Ulmaņa teiktos vārdus kādā sanāksmē: „Krievi pildīs līgumu godīgi. Pildīsim arī mēs to tāpat.”

Piešķirtās bāzes Pad. Savienību ilgi neapmierināja. Nāca papildu prasības. Liepājas pilsētā atļāva apmesties padomju komandieru ģimenēm. Sarkanarmieši sāka saņemt atvaļinājumus uz Liepāju, kur baros pulcējās ap pulksteņu veikaliem. Vispār viņu vizināšanās pa Kurzemi kļuva arvien nekaunīgāka. Kad arī Saldū sāka ierasties šie nelūgtie viesi, liku tos vienu pēc otra bāzt aiz restēm, šis paņēmiens līdzēja un Saldus apmeklēšanu sarkanarmieši izbeidza. Kremļa viltīgo plānu realizāciju Baltijas valstīs novilcināja ziemas karš ar Somiju. Tikai pēc 4 mēnešu piepūles, sarkanajai armijai izdevās no somiem izspiest kārotās bāzes un territorijas, un karš izbeidzās.

Pēc cīņas ar Somiju, Maskava ķērās pie Baltijas valstu patstāvības likvidēšanas. Bija pienācis 1940.g. jūnijs, šī mēneša 13.dienā kopā ar Kurzemes divīzijas komandieri ģen. Buku un štāba priekšnieku plkv. Janumu bijām izbraukuši uz Liepāju inspicēt mana pulka bataljonu. Ievērojām, ka sarkanie kara ostu pastiprināti apsargā un ik uz 5–6 soļiem ir pa sargam. Arī visa padomju kara flote bija izbraukusi no kara ostas atklātā jūrā. Tas kautko nozīmēja, tāpēc steidzāmies atpakaļ uz saviem komandpunktiem.

Atgriežoties Saldū, mani sagaidīja divi pārsteigumi: ziņa par padomju ultimātu Lietuvai un ziņa par padomju uzbrukumu mūsu robežsargu mītnei Masļenku ciemā. Uz abiem šiem notikumiem mūsu armijas vadība reaģēja ar karaspēka nostādīšanu trauksmes stāvoklī.

Trauksmes stāvoklis nozīmēja kaujas gatavību, lai tūdaļ pēc pavēles varētu doties kaujā. Manam pulkam un arī citiem līdzīgā stāvoklī esošiem trauksmes rīkojums nozīmēja arī būt gataviem mobilizācijai. Man mobilizējamie bija jāsaņem no apkārtējiem pagastiem, arī Liepājas, par pulcēšanās vietām bija noteikti Saldum tuvākie meži. Ja turp pagūtu aiztransportēt ieročus, municiju un kaujtērpus, mobilizēto apbruņošana un ietērpšana būtu nodrošināta. Tāpēc naktī no 14. uz 15.jūniju liku nogādāt pulcēšanās vietās visu nepieciešamo gaidāmiem rezervistiem.

Trauksmes stāvoklis daudziem pulka garnizoniem izraisīja arī jautājumu – ko darīt, ja padomju spēki atstāj bāzes un tuvojas mūsu garnizoniem. Pieprasīju paskaidrojumus Rīgai. Lai gan armijas štābs uz pieprasījumu atbildi palika parādā (varbūt tāpēc, ka uzskatīja to par nevietā), tas mani neatsvabināja no pienākuma dot garnizoniem atbildi, resp. pavēli. Tā varēja būt tikai viena, atbilstoši trauksmes stāvoklim – triekt pretinieku atpakaļ. Kad uz šo pavēli kāds garnizons vēl jautāja: „Cik tālu,” arī es neatbildēju, jo to jau nosaka kaujas apstākļi. Pulka staba priekšnieks plkv.-ltn. Šteināts gan ieteica „humora dēļ” atbildēt: „Kamēr iztrenc jūrā”, bet man uz humoru prāts nemaz nenesās.

Nosēdēju kādu laiku pie telerāfa aparāta, bet tas klusēja, klusēja visu nakti. Pēc negulētās nakts gadījās atkal būt pie telegrāfa, kad tā lente sāka šķetināties. Sākumā nespēju ticēt, kad uz lentas lasīju „Netraucēt sarkano vienību kustības... Garnizonu priekšniekiem tās sagaidīt un būt izpalīdzīgiem pie orientēšanās.”

Tā tad kapitulācija bez viena šāviena. Neiespējami izteikt to, ko izjūt karavīrs, kad tam pēkšņi no cīņas stājas jāsamierinās ar padošanos.

Man dažas stundas pēc kapitulācijas pavēles saņemšanas aizsargu un policijas posteņi sāka ziņot par padomju tanku kolonnas kustību Saldus virzienā. Pirmie ziņoja Rudbārži, tad Skrunda, Airītes. Visas šīs vietas jaunības dienās biju pārstaigājis ar Kalpaka bataljonu, pa šo ceļu dzenot sarkanos no Latvijas ārā. Tagad, 21 gadu vēlāk, tas pats ienaidnieks pa šo pašu ceļu netraucēti brauca uz mūsu galvas pilsētu Rīgu, lai apraktu Latvijas brīvību. Beidzot arī pats ieraudzīju „neuzvaramos” braucot Saldum cauri.

Man bija uzdots viņus sagaidīt, bet to vienkārši nespēju. Pirmā brauca tanku priekšgrupa – pilnīgā kaujas gatavībā. Bija prieks redzot, kā tā nomaldās un sāk braukt Kursīšu virzienā. Priekšgrupai sekoja galvenie spēki. Tie brauca bez piesardzības, vaļējām lūkām, atrada arī pareizo ceļu. Pēc kāda laika arī priekšgrupa bija pamanījusi kļūdu un traucās galveniem spēkiem pakaļ, nu jau kā arjergards.

Drīz pēc padomju tanku caurbraukšanas sakari ar Rīgu pārtrūka: nedarbojās ne tālrunis, ne arī tiešais telegrāfa vads. Padomju tanki braucienā bija apgāzuši Vairākus telegrāfa un telefona stabus, droši vien rīkodamies „pēc plāna un grafikas”.

Pret vakaru saimniecības priekšnieks plkv.-ltn. Rutulis sāka atgādināt mežos nokrauto pulka mantību. Protams, pavēlēju mantību vest atpakaļ uz noliktavām, lai pāris mēnešu vēlāk to atkal krautu ratos, šoreiz transportam uz Pad. Savienību. Un te piedzīvoju kaunu, ko vēl šodien neesmu aizmirsis, kad kāds kareivis, man garām stiepdams smagu ieroču kasti, taujāja: „Vai šie ieroči mums pašiem nebūtu noderējuši?”

Kāpēc mēs kapitulējām? Izskaidrojumu deva ģen. Rozenšteins pie pirmās satikšanās. Lietuvas kapitulācija 15.jūnijā atsedza visu Latvijas dienvidu robežu ar Lietuvu. Tas mūsu armijai vairs nebija pa spēkam. No sarunas izpratu, ka šādu atzinumu ģenerālis izteicis arī kādā svarīgā apspriedē.

Savus ieskatus izteicis, ģen. Rozenšteins jautājoši skatījās uz mani, gribēdams dzirdēt arī manus ieskatus. Protams, varēju viņa lēmumam vienīgi pievienoties, jo nu jau bija runa par cīņu 3 frontēs – austrumu, rietumu un dienvidu.

Tā Lietuvas kapitulācijas tiešās sekas bija Latvijas, un netiešās – ari Igaunijas padošanās. Tagad varam to pat viens otram pārmest, un igauņi to dara, lai gan pamata šiem pārmetumiem nav nekāda. Ari tad, ja kapitulācijas secība būtu bijusi citāda, gala rezultāts nemainītos. Nedomāju, ka Latvija būtu karojusi, ja tā padomju ultimātu būtu saņēmusi pirmā. Ja reiz jau bijām sarkanarmijai durvis uz savu zemi pavēruši, droši bija gaidāma arī turpmākā piekāpība. Apstāklis, ka Lietuvai vajadzēja krist ceļos pirmajai, ļāva mums gan rast teorētisku attaisnojumu savas brīvības atdošanai bez cīņas, bet faktiski bijām jau bāzes dodot kapitulējuši.

17.jūnijā savus likteņus bijām nodevuši latviešu tautas lielākā naidnieka rokās, pret ko brīvības karā tikām tik pašaizliedzīgi cīnījusies. No šī ienaidnieka nevarējām sagaidīt neko citu kā ļaunumu, varmācību, ciešanas un mokas, taču par spīti visam tam, mēs tomēr vēl cerējām, jo slīkonis ķeras arī pie salmiņa.

[„Laiks” Nr.8 (25.01.1958)]

Latvijas armijas bojā eja

PLKV. A. KRĪPENA ATMIŅAS PAR LATVIJAS VĒSTURES DRAMATISKIEM BRĪŽIEM (5.)

Pirms Latvija zaudēja suverenitāti, bojā bija jāiet tās brīvības uzticīgajam sargam – armijai. Pirmais etaps šajā Golgātas ceļā bija armijas pārdēvēšana par tautas armiju. Politiskie vadītāji gādāja par virsnieku un instruktoru izsijāšanu. Lielu tiesu no armijas atvaļināto drīz apcietināja. Jo augstāka bija dienesta pakāpe, jo procentuāli lielāks bija par „nepiemērotiem” atzīto skaits. Atvaļināja un drīz pēc tam apcietināja armijas komandieri ģen. Berķi, štāba priekšnieku ģen. Rozenšteinu, ģen. Ezeriņu, Hartmani, Bachu, Buku, Virsaiti, Klinsonu, Spandegu, Dannenbergu, Praulu un adm. Spādi.

Nākošais posms Latvijas armijas iznīcināšanā bija tās pārorganizēšana par sarkanarmijas 24.territorialo korpusu. Korpusā bija divas divīzijas – 181. un 183. Ar šo brīdi Latvijas armija arī formāli bija beigusi eksistēt.

Sākumā likās, „laimīgāki” būs tie karavīri, kas drīkstēja turpināt dienestu korpusā, vismaz personīgās drošības ziņā. Taču šāds uzskats bija maldīgs: individuāli aresti turpinājās visu laiku, bet beigu cēlienā visam pievienojās pazemojumu un traģisma pilnais 14.jūnijs, kad Litenē un Ostroviešos notika plašas latviešu virsnieku apcietināšanas. 14.jūnijā apcietināja kopā ap 500 virsnieku, bez tam arī vairākus instruktorus un kareivjus.

Vācijas–Pad. Savienības karam sākoties, viena territoriālā korpusa divīzija atradās Carnikavā, otra – Litenes-Ostroviešu rajonā. Vāciešiem attīstot strauju uzbrukumu, komūnisti abas korpusa divīzijas forsētos pārgājienos dzina uz austrumiem. Pa ceļam daudzi latviešu karavīri dezertēja. Nesaprotamā kārtā arī krievu korpusa vadība līdz ar kara sākšanos sāka atvaļināt latviešu karavīrus. Vai sarkanie baidījās paturēt armijā neuzticamus elementus? Bet. arī krievu vidū komūnistu režīmam bija pretinieki. Grūti šai lietai atrast izskaidrojumu, bet latviešu karavīru skaits korpusā strauji samazinājās, tā ka korpusam Latvijas robežu pārejot, latviešu procents bija kļuvis gluži niecīgs. Korpusa vienībām esot jau labu gabalu aiz Latvijas robežām, dažas no tām panāca vācu tanki, saceldami paniku un vienības izklīdinādami. Korpuss līdz ar to bija beidzis eksistēt. Kā kaujas vienība tas Pad. Savienībai nebija noderējis un nevienu kauju pret vāciešiem neizcīnīja. 201.latviešu divīzijai, kuru formēja Gorkijā 1941.g. beigās, ar territoriālo korpusu nebija nekāda sakara. To formēja pilnīgi no jauna, iesaucot Pad. Savienībā esošos un atkāpjoties līdzi aizrautos latviešus.

Kara un kauju ugunīs dzimušai Latvijas armijai, latviešu tautas brīvības sargam, tā tad bija lemts bojā iet nevis jaunu kauju ugunīs, brīvību sargājot, bet pazemojumu pilnā kapitulācijā, ari vienam šāvienam neatskanot. Taču kapitulācijā neizpaudās karavīru griba. Kaut modernā apbruņojuma ziņā atpalikusi, mūsu armija cīnīties varēja un arī gribēja. Pretējs konstatējums pavisam dibināti ierosinātu jautājumu: kam tad vispār armija eksistēja un bruņojās, ja tā nebija gatava sava galvenā uzdevuma pildīšanai – Latvijas brīvības aizstāvēšanai? Ja arī nepastāvēja iespēja uzvarēt, bija jācīnās pašas cīņas dēļ, kas ir katras armijas un tautas goda lieta. Ir dzirdēti ieskati, ka ja nav cerību uzvarēt, kāda tad jēga cīnīties un upurēties? šāds spriedums neatzīst cīņas idejisko vērtību un ir ierobežots laika ziņā bez vēsturiska atskata pagātnē un jebkāda nākotnes aspekta.

Cīņa idejiskā vērtējumā ir liels audzinošs faktors, vienalga, vai tajā uzvar vai zaudē. Zaudētie kari arvien izraisa cīņas gara augšanu ar mērķi zaudēto atgūt. Vēsturiskā skatījumā tautu dzīve ir viens vienīgs cīņas ceļš. Arī latviešu tautai tās vēsturē ir bijušas gan uzvaras, gan arī neveiksmes, ir bijuši uzvarēti kari, bet arī zaudēti. Pati cīņa arvien ir notikusi tautas nākotnes, nevis kalkulācijas dēļ pie konferences galda. Tikai cīņai kā tādai jāizšķir uzvaras vai neveiksmes faktors, ne prātošanai. Vai tad nākotnē karosim tikai tos karus, kuros nodrošināta uzvara, un pārējos ne? Vai tādā gadījumā vispār ir kādas izredzes uz brīvību kara rezultējumā? Mēs taču arvien būsim tie vājākie.

Cik daudzkārt neesam atcerējušies varonīgos somus, kas padomju izaicinājumu pieņēma bez liekas prātošanas par izredzēm uz uzvaru. Daži saka, ka sarkanarmija esot Somijas – Pad. Savienības karu tīši vilcinājusi, lai demonstrētu savu vājumu, un tādēļ somi varējuši cīņu ilgāk izturēt. Stratēģiski šāda doma ir absurda, ja karu sāk, tad ir arī vēlēšanās to drīzāk pabeigt. Vājuma demonstrēšana var nākt tikai par ļaunu. Somijas gadījumā padomju ģenerālštābs bija vienkārši pārrēķinājies. Somijas ģeogrāfiskie apstākļi ir gan stipri atšķirīgi no mūsējiem, viņi bija izbūvējuši arī labi nocietināto Mannerheima līniju, ir tomēr pamats pieņemt, ka arī Latvijas armiju kara gadījumā nesakautu jau pirmajās nedēļās. Pret mums sākumā koncentrētais padomju spēku daudzums arī varēja izrādīties par nepietiekamu, un ar tiem mūsu armija būtu tikusi galā.

Tā stāvokli bija novērtējis kāda mūsu austrumu pierobežā novietota pulka komandieris. Līdzīga pārkalkulēšanās kā ar somiem varēja notikt arī atiecībā uz mums un vispār Baltijas valstīm. Mūsu sakāve neapšaubāmi būtu sekojusi pēc jaunu pastiprinājumu pienākšanas. Tad un tikai tad, sakarīgai frontei sabrūkot, kad upuri cīņu vairs neattaisnotu, drīkstēja sekot kapitulācija. Mūsu pretestības ilgums tādā gadījumā nemaz tik īss nebūtu iznācis kā dažs šodien zīlē.

Galu galā no cīņas mēs arī neizbēgām. Ja necīnījāmies savu ģenerāļu vadībā, to vajadzēja darīt vācu ģenerāļu pavēlniecībā, turklāt bez konkrētiem solījumiem par brīvības atdošanu Latvijai. Atlika vienīgi cerības savu brīvību izdevīgā brīdī ņemt pašiem ar ieroču varu, bet šāda izdevība neradās. Vēstures rats griezās citādi nekā 1919.–1920. gadā.

Mūsu cīņa kopā ar citām Baltijas valstīm katrā ziņā nozīmētu zināmu Pad. Savienības vājināšanu. Ar kapitulāciju mēs kļuvām par pretinieka stiprinātājiem, nododami tam visus kara materiālus un karam uzkrātās saimnieciskās rezerves. – Vācieši sava kara plāna izpildījumā (karus plāno zināmam sākuma periodam), kas paredzēja 3 maisu izveidošanu uz aptuveni 200 km, sagūstīja ap 600.000 sarkanarmiešu. Pieņemot, ka katrs tie bija apbruņoti ar šauteni, kopējais kara laupījums šauteņu ziņā, nerunājot par citiem ieročiem, būtu ap 600.000. Apmēram tikdaudz šauteņu krievi kapitulācijas rezultātā saņēma no Baltijas valstīm. Ja ne šis negribētais atbalsts, vai sarkanarmijas sakāve 1941.–1942. g. nevarēja kļūt daudz katastrofālāka, kur nekāda amerikāņu palīdzība vairs nelīdzētu? Šim jautājumam jāpaliek neatbildētam.

Prezidentam Kārlim Ulmanim pieder izteiciens: „klausieties vēstures soļos”. No vēstures jāmācās, lai nākotnē nekļūdītos. Tas arī ir šī raksta mērķis. Būtu nepareizi šo rakstu uzskatīt par kritiku. Par daudz cienu mūsu valsts un armijas vadītājus, lai viņu rīcību kritizētu. Tēvzemei labu domājuši un gribējuši bija visi. Jau reiz vēsturnieks ir atzīmējis, ka latviešu patstāvīgās ciltis zaudēja brīvību nevis cīņā uzvarētas, bet vācu bruņinieku viltības dēļ. Latvijai pēc 700 gadiem atkal zaudējot brīvību, vēsturē rakstāms tas pats atzinums, tikai melnā bruņinieka vietā nu stājies sarkanais. Brīvību mēs dārgi pirkām – ar savu labāko dēlu asinīm, tikai par tādu pašu maksu tā bija atdodama. Ja nākotnes Latvijas brīvības dienās vēl kāda tauta mēģinātu tuvoties mūsu zemei ar cīņai paceltiem ieročiem, neticēsim šo trešo reiz vairs nevienam, pat labam draugam ne, bet bez kādas prātošanas par cīņas izredzēm droši pacelsim savu cīņas karogu.

Negaidīsim savas valsts brīvības atjaunošanu kādā dāvināšanas ceļā bez cīņas. Tie būtu rūgti maldi. Brīvība tautām netiek dāvināta, tā jāizcīna ar ieroču varu. Tikai tā domājot uzaudzināsim jaunu brīvības cīnītāju cilti palīgos vecajai, kaujās rūdītai, jo bez Latvijas armijas Latvijas jaunā brīvība nav nedz domājama nedz arī spēs pastāvēt.

Publicēts: 

Krīpens, A. Liktenīgās dienas. Laiks nr.4 (11.01.1958), nr.5 (15.01.1958), nr.6 (18.01.1958), nr.7 (22.01.1958), nr.8 (25.01.1958).

Personas

Iezīmes

Tematiskie rādītāji: 
Karaspēks un bruņoti konflikti
Sabiedrība
Valsts
Hronoloģija: 
20. gadsimts1940
Avoti: 
Memuāri un dienasgrāmatas

Reklāma