Lēģere, Laura. Arheoloģija pilsētvidē: vērtība vai šķērslis attīstības plāniem? Historia.lv (16.08.2022)

Lai pievērstu uzmanību arheoloģiskā mantojuma pārvaldībai pilsētās, Latvijas Arheologu biedrība par 2022. gada arheoloģisko pieminekli izraudzījās Cēsu senpilsētu. Vēsturisko pilsētu struktūra ir ilgstošu pārmaiņu rezultāts – jo intensīvāk pilsēta laika gaitā mainījusies, jo nozīmīgākas izmaiņas notikušas ne tikai tās šobrīd vizuāli uztveramajā telpā, bet arī kultūrslānī. Mūsdienās,  kad liela daļa infrastruktūras izbūves un citi būvniecības darbu plāni cieši saistīti ar pazemes telpas izmantošanu un apgūšanu (komunikāciju, pazemes stāvvietu, apjomīgu pagrabtelpu izbūve u.c.),  bieži aktuāli kļūst jautājumi par pilsētu senākās daļas – kultūrslāņa saglabāšanu un izpēti.  

Arheoloģiskā mantojuma pārvaldībā liela nozīme ir juridiskajam kontekstam un ar to saistītajām institūcijām, kuru galvenais instruments ir katras valsts likumdošana. 1990.gadā Lozannā apstiprinātajā “Arheoloģiskā mantojuma aizsardzības un pārvaldības hartā” noteikts, ka  infrastruktūras attīstības projekti ir nopietns arheoloģiskā mantojuma fiziskais apdraudējums. Attīstītāju pienākums ir nodrošināt, lai ietekmes uz arheoloģisko mantojumu novērtējums tiek veikts pirms attīstības projekta īstenošanas, tādejādi tiesību aktos ir jāietver noteikumi, ka izdevumi par šo novērtējumu ir jāiekļauj projekta kopējos izdevumos. Tiesību aktos ir jāiekļauj princips, ka attīstības shēmas ir jāprojektē tādā veidā, lai minimizētu to ietekmi uz arheoloģisko mantojumu.

Latvijā par pilsētas arheoloģijas sākumiem tiek uzskatīts 1938.gads (Caune, 2014), kad notika izrakumi Rīgas upes (Rīdziņas) aizbēruma slānī. Izņemot Vecrīgas kultūrslāni, kas valsts aizsardzībā nonāca jau 1967.gadā, citu Latvijas pilsētu kultūrslāņi par valsts aizsargājamiem kļuva tikai 1983.gadā, atjaunojot Latvijas PSR Vēstures un kultūras pieminekļu sarakstu. Par arheoloģiskiem pieminekļiem toreiz kļuva Cēsu, Raunas, Kuldīgas, Aizputes, Limbažu, Kokneses, Valmieras un Ventspils pilsētu kultūrslāņi. Šobrīd Ministru kabineta 2021. gada 26. oktobra noteikumu Nr.720 “Kultūras pieminekļu uzskaites, aizsardzības, izmantošanas un restaurācijas noteikumi” 3.1. punktā noteikts, ka viena no kultūras pieminekļu tipoloģiskajām grupām ir arheoloģiskie pieminekļi, kurā iekļautas arī senās dzīvesvietas, tajā skaitā pilsētu vēsturiskais kultūrslānis. Savukārt, šo pašu noteikumu 5.3 punktā noteikts, ka kultūras pieminekļu sarakstā kā valsts nozīmes arheoloģisko pieminekli var iekļaut pilsētu vēsturiskos kultūrslāņus – līdz 18. gadsimtam ieskaitot.

Aktuālajā valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā iekļautie pilsētu vēsturiskie centri atbilst divām tipoloģiskajām grupām – tie ir gan arheoloģiskie, gan pilsētbūvniecības pieminekļi. Arheoloģisko pieminekļu grupā tiem dots nosaukums “senpilsēta”, pilsētbūvniecības – “pilsētas vēsturiskais centrs”. Daudzos gadījumos šo abu tipoloģisko grupu pieminekļu teritoriju robežas attiecīgajās pilsētās sakrīt vai ir tuvas, un tas pats sakāms arī par pieminekļu datējumiem – senāko pilsētbūvniecības pieminekļu datējums, piemēram, Cēsu, Kuldīgas, Aizputes, Limbažu pilsētu vēsturiskajiem centriem sniedzas 13.gadsimtā, līdz ar to pēc būtības attiecas arī uz kultūrslānī esošajām konstrukcijām. Lielai daļai no valsts aizsargājamo pieminekļu sarakstā iekļautajiem pilsētbūvniecības pieminekļiem datējums ir senāks par 18.gadsimtu, no kā secināms, ka šo pieminekļu teritorijās atrodas arī kultūrslānis, kas saskaņā ar likumdošanu, atbilst vai varētu atbilst arī arheoloģisko pieminekļu tipoloģiskajai grupai. 

Šīs pilsētu senākās daļas platības ziņā ļoti apjomīgi arheoloģiskie pieminekļi, kas satur daudzu gadsimtu gaitā uzkrājušās arheoloģiskās liecības. To kultūrslāņu pētniecībai ir sava specifika, ko nosaka esošā apbūve, iepriekš izbūvētās komunikācijas, un pētījumi visbiežāk saistīti ar dažādu būvniecības projektu īstenošanu. Tikai atsevišķos gadījumos arheoloģiskie izrakumi tiek veikti pirms būvniecības, lielākoties – arheoloģiskā uzraudzība tiek nodrošināta būvniecības darbu laikā, kad atsedzoties kādām nozīmīgām liecībām, tā aizstāta ar izrakumiem. Tomēr galvenās problēmas visur ir līdzīgas – izpētes metodes ir atkarīgas no pilsētas plānojuma, finansējuma pieejamības, izpēte iespējama tikai noteiktās robežās, kuras visbiežāk nenosaka izpētes mērķis, bet gan būvniecības projekti. Tomēr būvniecības laikā pilsētās tiek iegūtas nozīmīgas liecības, kas būtiski papildina esošo informāciju gan par pilsētu attīstību gadsimtu gaitā, gan tās iedzīvotāju materiālo kultūru. Izaicinājums savienot arheoloģiskā mantojuma pārvaldību ar būvniecības un infrastruktūras projektiem arvien saglabājies.

Kaut arī Cēsīs laika gaitā ir meklēts veids, kā nepazaudēt vēsturiskās pilsētas auru attīstības plānos un vajadzībās, laika gaitā daudzkārt mainījušās prioritātes, pilsētas iedzīvotāju prasības un sasniedzamie mērķi. Jāņem vērā, ka par pilsētas pirmsākumiem un tās pastāvēšanas pirmajiem gadsimtiem joprojām visplašāko informāciju sniedz tieši arheoloģiskais materiāls. Pilsētu izpētē neatsverama nozīme būtu arī rakstītajiem avotiem, ar nosacījumu - ja vien tādi ir saglabājušies. Latvijas mazpilsētas pilsētas tiesības lielākoties ieguva laikā no 13.gadsimta otrās puses līdz 14.gadsimta vidum, tomēr pēc vairākkārtējiem kariem un ugunsgrēkiem, mūsdienās no viduslaiku apbūves virs zemes, izņemot baznīcu vai aizsargceltņu daļas, tikpat kā nekas nav saglabājies (Caune, 2014), tāpat bojā gājuši liela daļa rakstīto avotu. Tāpēc visbiežāk vienīgās liecības par pilsētu senāko apbūvi un plānojumu meklējamas kultūrslānī, jo nedaudzie rakstītie avoti, kas saglabājušies un zināmi mūsdienās, reti sniedz detalizētas ziņas par pilsētas robežās esošo ēku plānojumu, vizuālo izskatu, citām detaļām.  Piemēram, par procesu, kā no 13. gadsimta apmetnes, kas atradās blakus Cēsu pilij,  izveidojās viduslaiku pilsēta ar divām maģistrālajām ielām, pilsētas baznīcu un tirgus laukumu, rakstītie avoti nav saglabājušies. Tomēr 14. gadsimtā Cēsis jau bija Livonijas mērogiem nozīmīgs centrs – pilsēta, kuru apņēma aizsardzības mūri ar torņiem un vārtiem. Pēc daudzkārtējiem ugunsgrēkiem un postījumiem karos, arheoloģiskās liecības ir viens no galvenajiem avotiem, kas savieno mūsdienu pilsētu ar tās pagātni. 

Mūsdienās Cēsu pilsētas robežās atrodas astoņi dažāda apjoma un nozīmes arheoloģiskie pieminekļi, no kuriem Cēsu senpilsēta kopā ar Cēsu viduslaiku pili ir platības ziņā plašākais piemineklis, kas ietver visu pilsētas senāko daļu aptuveni 27 ha platībā.  Joprojām saglabājies senais pilsētas ielu tīkls, aizsargmūra fragmenti, dažādu zemes rakšanas darbu laikā atsedzās viduslaiku un jauno laiku dzīvojamo un saimniecības ēku konstrukciju fragmenti un citas liecības. Cēsu senpilsētā nozīmīgākie arheoloģiskie pētījumi, kas pārsvarā saistīti ar būvniecību un infrastruktūras objektu attīstību, sākušies 20.gadsimta astoņdesmito gadu otrajā pusē. Laika gaitā izpētīti atsevišķi pilsētas aizsargmūra, vārtu torņu konstrukciju fragmenti, dažādi iepriekšējo gadsimtu ielu segumu (1., 2. att.) un laukumu fragmenti, viduslaiku un jauno laiku apbūves fragmenti (3., 4.att.), dažādi citi objekti – piemēram pilsētas koka ūdensvads (6.att.), aku vietas, kā arī apbedījumi ap Sv. Jāņa baznīcu (7. att.). Cēsu pilsētas senākās daļas kultūrslāņa biezums sasniedz 3,8 metrus. 

Vai pie šādas kultūrslāņa intensitātes un apjoma arheoloģijai draudzīga būvniecība pilsētās maz ir iespējama? Arī citu valstu  arheologi atzīst, ka pilsētās ir lielāks spiediens uz vietu, daudz dažādu iesaistīto un interešu pārstāvniecības, daudz intensīvāks un dziļāks kultūrslānis, sarežģītas būvniecības plāni ar vairāku partneru un apakšuzņēmēju līdzdalību, sarežģīti arheoloģiskās izpētes apstākļi, sarežģīti vai pat neiespējami saglabāt arheoloģisko mantojumu neskartu (in situ) (Belford & Bouwmeester, 2020). Kā viena no vēlamām veicamajām darbībām ir nepieciešamība izstrādāt arheoloģijai saudzīgus un pilsētas iedzīvotājiem saprotamus būvniecības pamatprincipus, kuru uzdevums ir pēc iespējas novērst iejaukšanos kultūrslānī, īpaši bez atbilstošas dokumentēšanas. Ja pilsētu viduslaiku kultūrslānis un tajā saglabājušās liecības retāk izraisa diskusijas par to vērtību un nozīmi, tad daudz sarežģītāka situācija veidojas ar vēlāka laika posmu slāņiem. Jauno laiku arheoloģijai Latvijā nav senas un stabilas tradīcijas, kaut arheoloģiskā izpēte šī laika posma objektos pēdējās desmitgadēs notikusi salīdzinoši biežāk kā iepriekš. Lai arī par pēdējiem gadsimtiem rakstīto avotu ir krietni vairāk, arī 18. – 20. gadsimta kultūrslānis var papildināt vai apliecināt tajos esošo informāciju. Pilsētai attīstoties, tieši pēdējo gadsimtu slāņi ir tie, kuri dažādu rekonstrukciju darbu gaitā tiek ietekmēti visvairāk, un ilgstoši tikuši uzskatīti par mazāk vērtīgiem, īpaši pēdējo gadsimtu laikā izbūvētās komunikācijas, kuru saglabāšana parasti netiek paredzēta (8. att.). 

Mūsdienās pieejamais Cēsu pilsētas kartogrāfiskais materiāls daļēji ļauj lokalizēt dažādas senatnē pastāvējušas konstrukcijas, tāpat ir pieejama dažādos laika posmos tapusī informācija par to, kas katrā pilsētas zemes gabalā atradies, kā arī uzkrājušies dati par jau veiktajām arheoloģiskajām izpētēm, un to laikā tapuši secinājumi un ieteikumi turpmākajiem darbiem. Īpaši atzīmējams ir Vidzemes zemes mērnieka Johana Ābrama Ulriha 1693. gadā zīmētais pilsētas plāns (5. att.), kurā iezīmētas arī ielas un 128 gruntsgabali, kuriem uzrakstīti tādi paši numuri, kādi mājām un māju vietām vairākos 1665. –1693. gada Cēsu nekustamo īpašumu sarakstos. Mūsdienīga datu bāze, kurā par katru senpilsētas teritorijā esošo apbūves gabalu apkopota visa šobrīd pieejamā informācija, būtu noderīga gan turpmākās apbūves un infrastruktūras plānošanā, gan arī citām aktivitātēm, piemēram - tūrisma produktu izstrādei. Faktos balstīti un radīti stāsti, kas iekļauti ikdienas apritē, ļautu arī arheoloģijas datiem kļūt par nozīmīgu resursu pilsētvides veidošanā. Pilsētvides izpēte un prognožu modeļu izstrāde palīdzētu pašvaldībām, pilsētu plānotājiem un attīstītājiem izvēlēties piemērotākās projektu lokācijas, tādējādi iespējami maz ietekmējot arheoloģiskās liecības un izvēloties labāko risinājumu arī attiecībā uz arheoloģiskās izpētes izmaksām. 

Tomēr arī pēc detalizētām avotu studijām ir teju neiespējami izvairīties no neparedzētiem atklājumiem, tādējādi ietekmējot gan plānošanas procesu, gan budžetu. Tas īpaši attiecināms uz liela apjoma projektiem, kuru  īstenošanas laikā bieži vien ir ārkārtīgi sarežģīti integrēt jaunatklātās konstrukcijas. Vai pašvaldības ir gatavas uzņemties atbildību ne tikai par arheoloģiskā mantojuma saglabāšanai nepieciešamo darbību nodrošināšanu, ko nosaka likumdošana – bet rīkoties arī proaktīvi, gan arī nodrošināt, ka, piemēram, izpētē iegūtā informācija tiek integrēta turpmākajos attīstības plānos? Mūsdienās t.s. glābšanas izrakumiem būtu jābūt pēdējam solim arheoloģiskā mantojuma pārvaldības pasākumu skaitā. Arheoloģiskie pieminekļi nedrīkstētu pilnībā paralizēt pilsētu iespējas attīstīties, tomēr jāatzīst, ka arheoloģiskā mantojuma pārvaldība ir saistīta ar noteiktas attieksmes un politikas izveidošanu un īstenošanu. Ja šo jautājumu risināšana tiek atliekta uz brīdi, kad arheoloģiskais mantojums jau  kļuvis jau par šķērsli kādām ievērojamām investīcijām un attīstības plāniem – visbiežāk nav vairs iespējams ne piesaistīt atsevišķu finansējumu nepieciešamajiem izpētes darbiem, ne arī izglītot sabiedrību par kultūras mantojuma vērtībām un to lomu.

Attiecību uzlabošana un izpratnes veicināšana ar pašvaldībām  un iedzīvotājiem ir viens no lielākajiem izaicinājumiem, ar ko saskaras arheoloģija, jo īpaši pilsētvidē. Pašvaldībām ir ne tikai piekļuve juridiskiem instrumentiem un politikas mehānismiem, kas var piedāvāt dažādas programmas privātīpašumā esošo arheoloģisko pieminekļu aizsardzībai, tās īsteno un kontrolē arī teritorijas attīstības procesus, un var meklēt risinājumus atbalstam, īpaši,  ekonomiskās lejupslīdes laikā. Tas galvenokārt attiecināms uz maza apjoma attīstības plāniem un izpēti, kuras izmaksas var būt neproporcionāli augstas. Pilsētām, kurām nav sava arheologa, bieži vien ir sarežģīti un dārgi pārvaldīt arheoloģisko mantojumu, un risks zaudēt sabiedrības atbalstu arheoloģijai ir ļoti augsts. Runa nav tikai par resursiem – bet arī par attieksmi un veidu kā tiek strādāts ar sabiedrību.

Vēsturiski ilgu laiku kultūras mantojuma aktivitātes koncentrējušās uz saglabāšanu, kur galvenais instruments ir bijis likumdošana. Ja likumdošana ir sabiedrības interesēs, tad arī arheoloģiskā mantojuma pārvaldībai jānoris sabiedrības interesēs, tomēr definēt sabiedrības intereses nav vienkāršs uzdevums. Plašākā nozīmē tā būtu sabiedrība – nodokļu maksātāji, kuru līdzekļi tiek izlietoti kultūras mantojuma pārvaldībā, tūristi, kuri piedalās ar savu pienesumu caur ieejas maksām, tā sabiedrības daļa, kas izmanto arheoloģisko mantojumu izglītības vajadzībām, tad sabiedrības daļa, kuriem svarīga pagātnes matojuma simboliskā nozīme, arheologi un citu zinātņu pētnieki, kuriem arheoloģiskais mantojums ir galvenais pētniecības avots un arheoloģisko pieminekļu īpašnieki. Nereti šo dažādo grupu uzskati un vajadzības nesakrīt un izraisa konflikta situācijas. Procesā, kas teorijā noris visas sabiedrības interesēs, arheoloģija joprojām ir birokrātiska aktivitāte, kuru nosaka un regulē tiesību sistēmas un šādi apstākļi lielā mērā var arī liegt sabiedrībai reālu piekļuvi pagātnei (Carmann, 2002, p. 113). Arheoloģiskā mantojuma saglabāšanas sistēmā prioritāras ir citas paaudzes – gan tās, kuru mantojums jāsaglabā, gan tās kurām mantojums tiek saglabāts. Rezultātā bieži vien darbības vienkāršojās līdz arheoloģiskā mantojuma pasargāšanai no “cilvēkiem” – tiem, kas iespējams varētu apdraudēt vai iznīcināt šo mantojumu, tā vietā, lai arheoloģiskais mantojums kļūtu par jēgpilnu ikdienas sastāvdaļu. 

Pilsētās kultūras, tajā skaitā arheoloģiskais mantojums, nav specifiska vieta, kuru reizēm apmeklējam – tā ir ikdienas dzīves vide – vieta, kura ir dažādu vēsturisku notikumu un lēmumu rezultāts. Šādā izpratnē pilsētas arheoloģija mūsdienās nav tikai zinātnisku jautājumu atrasināšana un dažādas informācijas izplatīšana, ne arī kāda speciālista arheoloģisks monologs par pagātni, bet gan dialogs ar pilsētas iedzīvotājiem.

Viens no interesantākajiem arheoloģijas kā zinātnes aspektiem ir iespēja arheoloģiju līdz noteiktam līmenim padarīt publiski pieejamu, īpaši izrakumu laikā (9. att.). Visā arheoloģijas vēsturē tieši šī atvērtība ir bijusi pamats arheoloģijas popularitātei (Moshenska, G. ed., 2017). Kaut arī arheoloģiskie izrakumi ir tikai viens no arheoloģijas aspektiem, tas ir ļoti būtisks sabiedrības intereses uzturēšanas elements, kurā ir iespējama līdzdalība. Svarīgi, lai arheoloģiskā mantojuma pārvaldība norisinās arī pašā sadarbībā, nevis ārpus tās un tikai reizēm sadarbojoties. Tāpat arī nepastāv tikai divas diametrāli pretējas iespējas – izvēle vietu izpētīt un tādējādi iznīcināt vai saglabāt pilnībā neskartu. Visbiežāk labākā izvēle ir šo abu pieeju apvienošana. Būtiska, bet bieži nenovērtēta attīstības projektu daļa ir sabiedrības informēšana par arheoloģiskās izpētes rezultātiem, kas tādējādi palīdz arī vietradei un labākas izpratnes veidošanai. Lai arī šķiet, ka starp arheologiem, dažādu institūciju pārstāvjiem, attīstības plānu īstenotājiem un iedzīvotājiem pastāv milzum daudz šķēršļu – viens no veidiem, kā tos samazināt vai nojaukt pavisam, ir veidot kopīgu pilsētas stāstu. Tikai visu iesaistīto pušu sadarbības organizēšana un politikas veidošana ir vislabākā iespēja kā īstenot veiksmīgu pilsētas arheoloģiskā mantojuma pārvaldību ilgtermiņā.

Vēres

Latvijas PSR Vēstures un kultūras pieminekļu saraksts. 1984, Rīga: Avots.
Belford, P. & Bouwmeester, J., 2020. Managing Archaeology in Dynamic Urban Centres. Leiden: Sidestone.
Carmann, J., 2002. Archaeology and Heritage. New York: Continuum.
Caune, A., 2014. Arheoloģiskā pētniecība Latvijas 13.-16.gs. mazpilsētās līdz 2008. gadam. Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis, A(5./6.), pp. 4. - 21..
Cleere, H., 2000. Intuduction: the rationale of archealogical heritage management. In: H. Cleere, ed. Archaeological Heritage Management in the Modern World. London, New York: Routledge, pp. 1-19.
Moshenska, G. ed., 2017. Key Concepts in Public Archaeology. London: UCL Press.

Publikācija sagatavota ar VKKF finansiālu atbalstu.