LVM, veicot nesaskaņotu mežizstrādi Madonas novadā, nodarījuši būtiskus postījumus Avotiņu senkapiem un pilskalnam (+senvietu kompleksa apraksts)

Tumsonība mēdz mitināties arī ārēji šķietami gaišās galvās. Šo seno patiesību šoreiz pacentās pierādīt AS “Latvijas valsts meži” Rietumvidzemes reģions, kura īpašumā esošā mežaudzē ar NKMP nesaskaņotu izstrādes darbu laikā Madonas novada Liezēres pagastā, strādājot ar smago tehniku, ievērojami postījumi nodarīti Avotiņu senkapiem, cietis arī Avotiņu pilskalns.

Braucot pāri, gandrīz pilnībā vai daļēji nopostīti vairāki senkapu uzkalniņi, dziļas risas, postot kultūrslāni, iebrauktas pilskalna nogāzē un plakumā – tāda aina nesen veiktas kailcirtes vidū negaidot pavērās novadpētniekiem Bruno Podiņam, Aigaram Krigertam un Lailai Lūsei, kuri sestdien 12.decembrī, ieradās, lai apsekotu šos valsts nozīmes arheoloģijas pieminekļus.

Pateicoties novadpētnieku saceltajai trauksmei, informāciju par notikušo un posta darbu attēlus ievietojot projekta “Latvijas pilskalni” facebook profilā, sapostītajām senvietām nekavējoties tika pievērsta plašākas sabiedrības uzmanība. Jau svētdien, 13.decembrī, acīmredzot reaģējot uz valsts uzņēmuma iesaisti apzinātā kultūras mantojuma iznīcināšanā, par notikušo nelielu sižetu sagatavoja LTV. Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes (NKMP) pārstāve Elvita Ruka telefonsarunā ar žurnālistu norādīja, ka atļauju mežizstrādei Avotiņu senkapu un pilskalna aizsardzības zonā pārvalde nav izsniegusi. Saskaņojums bijis vien ceļa izbūvei. Uzņēmuma “Latvijas valsts meži” Rietumvidzemes meža apsaimniekošanas plānošanas vadītājs Vilmārs Katkovskis turpretī apgalvoja, ka ciršanas darbi ar NKMP bijuši saskaņoti, cita starpā pat necenšoties izrādīt kādu nožēlu par notikušo.

Kā jau bija sagaidāms, nākamajā dienā, pirmdien 14.decembrī, NKMP pārbaudīja tās rīcībā esošo dokumentāciju un konstatēja, ka “šie postošie mežizstrādes darbi ar Pārvaldi nav saskaņoti. Plašsaziņas līdzekļos izskanējušais LVM skaidrojums, ka mežizstrādes darbi saskaņoti jau 2018. gadā, neatbilst patiesībai. 2018. g. NKMP deva atļauju LVM Avotiņu senkapu apkārtnē turpmāk bez atsevišķas saskaņošanas veikt virkni ar teritorijas kopšanu un meža biotopu uzturēšanu saistītus darbus – esošo stigu un ceļu uzturēšanu, latvāņu pļaušanu, jaunaudžu kopšanu, krūmu pļaušanu, putnu būrīšu izvietošanu un citus līdzīgus darbus, kas neietver mežizstrādi vai meža augsnes sagatavošanu (aršanu) mežaudžu atjaunošanai.”

Pirmdien postītos pieminekļus kopā ar AS “Latvijas valsts meži” (LVM) Rietumvidzemes reģiona pārstāvjiem apmeklēja arī NKMP Vidzemes reģionālās nodaļas inspektore Sarmīte Dundure. Apsekojumā apstiprinājās, “ka izskanējušās ziņas atbilst patiesībai – veicot mežizstrādes darbus LVM īpašumā esošajā mežā, nodarīti bojājumi abiem arheoloģiskajiem pieminekļiem un nav ievērota normatīvajos aktos noteiktā kārtība mežizstrādes darbu veikšanai kultūras pieminekļu teritorijā un tā aizsardzības zonā. Avotiņu pilskalnā atstātas smagās meža tehnikas risas, tomēr postījumi nav vērtējami kā pārāk lieli. Daudz lielāks posts nodarīts Avotiņu senkapiem – vēlā dzelzs laikmeta (9.–13. gs.) latgaļu uzkalniņu kapulaukam. Šie senkapi veidoti uz apbedījumiem uzberot līdz 1 m augstu un 5–10 m diametrā lielu uzkalniņu. Mežizstrādes laikā braucot pāri vismaz 10 uzkalniņiem ar smago tehniku, sapostīti to sāni un iebrauktas dziļas risas, kas varētu būt skārušas arī senos apbedījumus, tādējādi nodarot tiem ievērojamus postījumus.” Pārvaldes secinājums: pieminekļi ir postīti, taču ne tuvu nav iznīcināti un aizvien uzskatāmi par nozīmīgu mūsu kopējā kultūras mantojuma daļu.

Tāpat Pārvalde vērš uzmanību, ka, neskatoties uz izdarītajiem postījumiem, laikus atklājot nodarīto, ir izdevies novērst daudz lielāku postu, kādu būtu atstājusi meža augsnes aršana, kas tiek veikta pirms jauno kociņu stādīšanas meža atjaunošanas darbu ietvaros. 

NKMP tālākā rīcība, teikts paziņojumā Pārvaldes facebook.com lapā, būs administratīvo procesu uzsākšana, lai saņemtu oficiālu LVM skaidrojumu par situāciju un pieņemtu lēmumu par tālākajām darbībām. Pārvaldes mērķis būs panākt pilnīgu postījumu sakopšanu abos arheoloģiskajos pieminekļos, darbu laikā nodrošinot arī nepieciešamo arheoloģisko izpēti un uzraudzību.

NKMP izsaka pateicību visiem, kas pamanījuši un snieguši informāciju par postījumiem.

[Papildinājums 16.12.2020.] 

Latvijas valsts mežu facebook.com profilā 15.12.2020. publicētais paziņojums:

"Izvērtējām situāciju vietā, kur 2020. gada augustā ir veikta mežizstrāde Madonas novada Liezēres pagasta esošo kultūras pieminekļu “Avotiņu senkapi” un “Avotiņu pilskalns” teritorijā. Vērtējuma rezultātā ir atklāta kļūda meža darbu plānošanā, kur neprecīza plānošanas procedūras piemērošana, kā arī koordināšu neatbilstība kartē un dabā ir radījusi situāciju, kuras rezultātā bojāti valsts kultūras pieminekļi. 

LVM ir apturējusi visus mežsaimnieciskos darbus minētajā teritorijā, kamēr tiek izstrādāts pasākumu plāns situācijas labošanai, piesaistot atbildīgo dienestu darbiniekus un ekspertus. 

LVM atzinīgi vērtē Vidzemes novadpētnieku Bruno Podiņa, Lailas Lūses un Aigara Krigerta rīcību, kuri sniedza informāciju par notikušo, līdz ar to dodot iespēju novērst lielākus bojājumus valsts kultūras pieminekļiem, veicot augsnes sagatavošanu pirms stādīšanas. LVM ir izveidota pārbaudes komisija, lai veiktu detalizētu notikušā izvērtēšanu un izstrādātu ieteikumus ar mērķi nepieļaut šādas situācijas atkārtošanos nākotnē.

Mēs atvainojamies par situāciju, kas radusies valsts nozīmes kultūras pieminekļu teritorijā un it īpaši atvainojamies Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde par neprecīzi sniegto LVM rīcībā esošo saskaņojumu interpretāciju. Esam apzinājuši, kā šī kļūda radusies, un ievērosim NKMP rekomendācijas, lai mazinātu notikušā sekas."

Avotiņu senvietu kompleksa apraksts

Ņemot vērā, ka tīmeklī līdz šim nebija atrodama plašāka informācija ne par Avotiņu senkapiem un pilskalnu, ne arī par pārējām šajā kompleksā ietilpstošajām vietām, Historia.lv nolēma apkopot pieejamās ziņas un sagatavot aprakstus. Visvairāk par Avotiņu senvietām var uzzināt Liezēres pagasta valdes 2018.g. izdotajā grāmatā “Liezēre: daba, valoda, folklora, vēsture”.

Avotiņu pilskalns

Avotiņu pilskalns atrodas mežainā un purvainā apvidū, ierīkots morēnas paugurā, aizaugušā Pilsezera ziemeļaustrumu krastā, par grāvi pārvērstās Ogres upes augšteces apvidū. Netālu atrodas Asinsezers, Avotiņu un Ogriešu mājvietas, Avotiņu senkapi.

Pilskalns arheoloģiski nav pētīts, taču vairākkārt apsekots un tajā konstatēts līdz 0,5m biezs mītņu slānis. Pirmais Avotiņu pilskalnu savā “Senās Livonijas piļu leksikonā” piemin K.Lēviss of Menārs. Viņam par Gulbēres muižai piederīgo Pilskalnu pie Pilsezera ziņojis Liezēres barons A.Šulcs-Ašeradens.

1926.g. Pieminekļu valdes arheoloģiskās ekspedīcijas dalībnieka, skolotāja Jāņa Zaikova sastādītajā  Pieminekļa apraksta lapā atrodams nostāsts, ka senos laikos kalniņā stāvējusi pils, vēlāk bijušas redzamas tikai drupu atliekas. Pilsezeriņu Zaikovs raksturo kā garu, ļoti šauru, daļēji aizaugušu dumbrāju. Pēc nostāstiem skaidrā laikā tajā varot redzēt iebrauktu karieti. Pilskalnu viņš lēš kā 8-10m augstu, tajā redzamas četras rakumu bedres.

Pilnīgāko Avotiņu pilskalna aprakstu savā 1930.g. izdotajā grāmatā “Latvijas pilskalni. Vidzeme” sniedz E.Brastiņš, kurš pieminekli apsekoja un uzmērīja 1926.g.

E.Brastiņš raksta: “Pilskalns atrodas nelielā, mežu apaugušā smilšu uzkalnā, gluži necerētā vietā, kas stūrim līdzīgi iespiežas aizaugušā pilsezera slapjās pļavās. Plakuma lielumu tagad var noteikt tikai apmērām, jo kādreiz kalns stāvējis zem arkla un zemju darbu noteiktība iznīkusi. Tomēr plakuma austrumdaļā vēl samanāms 2 m. dziļš, lēzens un plats grāvis. Dienvidus sānos, kas lēzenāki kā pārējie kalna sāni, var vērot terases atliekas. Nepieradusi acs nevar šai kalnā ieraudzīt nekādu roku darbu. Turpretī mītņu kārta neapšaubāmi liecina, ka te darīšana ar pilskalnu. Visbiezākā un melnāka mītņu kārta uzglabājusies dienvidus malā. Pašā plakuma vidū mītņu kārta bālāka un plānāka. Melnzemes caurmēra dziļums ap 0,5 m. Tā glabā ogles, trauku lauskas un plīsušus akmeņus. Šur tur redzami veci, nosūnojuši rakumi, ko pametuši mantrači. Ap 50 m. caurmērā, gandrīz apaļais plakums, kumps kā dabīgam kalnam. Arī kalna sāni, šķietas, nav bijuši sevišķi pārveidoti ar lielākiem zemju darbiem. Arumu dēļ ieejas vairs nav redzamas. Kalns pieskaitāms meža paslēptuvēm, kādas Vidzemē vairākkārt uzmērotas arī gluži nenopostītas.”

Diemžēl E.Brastiņš nesniedz tuvāku atrasto trauku lausku raksturojumu, tādējādi nav iespējams noteikt attiecīgajam keramikas tipam atbilstošu nocietinājuma izmantošanas hronoloģiju. Vadoties pēc Brastiņa aprakstā sniegtām ārējām pazīmēm, F.Balodis Avotiņu pilskalnu iedala vēlā dzelzs laikmeta pilskalnu ar terasēm kategorijā. Šim datējumam, pilskalna izmantošanu saistot ar blakus esošā Avotiņu kapulauka pastāvēšanu, šobrīd piekrīt arī mūsdienu pētnieki.

1934.g. arhitekts un etnogrāfs, Pieminekļu valdes darbinieks Jānis Jaunzems ziņo, ka no kāda Plikauša kunga saņēmis informāciju par pilskalnu Mēdzūlas pagasta Gulbēres mežā. Tas esot “gorodišče” tipa (pilskalns kalna grēdas galā), ar grāvjiem un vaļņiem. Uz dienvidiem no pilskalna esot arī plaši uzkalniņu senkapi. Pēc norādītā virziena, šķiet, ka domāti Avotiņu senkapi.

1981.g. pilskalnu apmeklē MKPZPP (Ministru kabineta Pieminekļu zinātniski pētnieciskā padome – toreizējais pieminekļu inspekcijas nosaukums, vēlāk VKPAI) zinātniskais līdzstrādnieks D.Čudars, kurš to raksturojis kā samērā lēzenā vietā ierīkotu, vienīgi uz ezeriņa pusi stāvāku nogāzi. Dienvidu pusē Čudars saskatījis izplūdušas terases pazīmes, bet austrumu pusē varētu būt aizsarggrāvis.

“Zelta krusts” Pilsezerā

Par pilskalnu un Pilsezeru 1925.g. pierakstīta šāda teika: “(..) Mēdzūlas muižas Gulbēra silā mežos un purvos iegrimis stāv mazais Pils ezeriņš. Savu nosaukumu viņš dabūjis no zviedru apcietinājumiem, kas  bijuši uzcelti Ogres līcī, bet ko lielā Ziemeļu karā sagrāvis krievu karaspēks. Apkārtnē daudz zviedru un krievu kapu, bet viņi visi jau izrakti no mantu meklētājiem – vietējiem muižniekiem.

Kā šķiet, ezeram ir daudz apakšzemes ejas, jo, lai gan viņam nav ne ietekas, ne iztekas, ūdens vienmēr stāv noteiktā līmenī. Vecā paaudze šai ezera parādībai piešķir teiksmainu raksturu un stāsta, ka ezers izpuvis (ar to acīmredzot domājot ezera tilpnes izveidošanos – red. piez.) no zviedru zirgu asinīm. Ūdens arī tāpēc esot tik tumšs un duļķains. Ja ezerā ielaižot zivis vai citu kādu ūdens dzīvnieku, tad otrā dienā to atrodot no ezera izsviestu uz meža taciņas. Arī cilvēkiem ezerā neesot patīkami mazgāties, un, ja kāds līdz vidum aizpeldot, tikai iesaucoties: “zelta krusts!” - un nogrimstot. Visi glābšanas darbi esot neizvedami, jo “zelta krusts” pašus glābējus raujot dzelmē. Teiksmaino krustu vienmēr nesot liela auguma sarkans vīrietis.”

Asinsgrāvis un Asinsezers

Uz austrumiem no pilskalna atrodas padziļa, sausa grava, kas tiek saukta par Asinsgrāvi. Tā ved uz nostāstiem apvītā Asinsezera (Zirdzenīša) purvaino krastu. Par Asinsezeru zināmi tāda pat sižeta nostāsti (sk. tālāk Avotiņu senkapu aprakstā), kā par Pilsezeru.

Avotiņu senkapi

Avotiņu senkapi (arī Krievu kapi, Ogriešu senkapi) atrodas Liezēres pagastā, Ogressilā, aptuveni 150m uz DDA no Avotiņu pilskalna, starp pilskalnu un Asinsezeru.

Senkapus, atsedzot aptuveni 24 apbedījumus, 1878.g. arheoloģiski pētījīs K.Zīverss. Jau tolaik Avotiņu senkapi bijuši postīti. Pēc pirmā apbedījuma atsegšanas Zīverss raksturojis uzkalniņu veidošanu, kas līdzinās mūsdienu pieņēmumiem par to tapšanu – mirušais guldīts vai nu uz pamatzemes vai sekli ierokot (ap 30cm dziļumā). Pēc tam no apkārt esošās zemes veidots līdz 1,5m augsts uzbērums – uzkalniņš. Zemes ņemšanas vietu dabā iezīmē uzkalniņu ietverošs grāvītis. Arheologi gan uzskata, ka līdzās praktiskajai funkcijai grāvītim ir arī simboliska nozīme. Uzkalniņu diametrs vidēji 5m.

Senkapos Zīverss atsedzis vīriešu, sieviešu un bērnu apbedījumus. Daļa Zīversa atrakto kapu bija postīti vai jau iepriekš pētīti – tajos atrada tikai kaulus bez piedevām. Netraucētajos kapos apbedītie bija guldīti līdzi dodot rotas un ieročus. Zīverss min, ka pirms viņa uzkalniņos varētu būt racis Tērbatas universitātes profesors, vēsturnieks F.K. fon Krūze (von Kruse, 1790–1866), pirmās Baltijas senākajai vēsturei un arheoloģijai veltītās grāmatas “Necrolivonica...” (1842) autors. 

Vienā uzkalniņā latgaļu senkapos parasti apbedīts viens mirušais. Tāpēc īpašu interesi izraisa reti sastopams trīskāršs ģimenes apbedījums, kas atsedzās 8.–9. (Zīversa numerācija) kapā. Vīrietim pie labās kājas bija likts cirvis un šķēps, uz labās rokas pirkstiem trīs gredzeni, arī divas masīvas aproces un kāds riņķis. Uz vēdera uzlikta liepas miza un uz tās salocīta josta. Tā pamatā darināta no bērza tāss, kas apvilkta ar ādu un ar bronzas skārda apkalumu abās pusēs. Pie katras otrās apkaluma plāksnītes piekarcaurumiņš ar riņķīti 2,6cm diametrā. Jostas gali sašaurināti, apstrādāti ar, iespējams, sudraba apkalumiem. Jostas veidotā ovāla iekšpusē ievietoti vēl vairāki priekšmeti – kauri gliemežvāki, skārda plāksnītes, dažāda izmēra spirālītes un divi siksnu gali ar apkalumiem, kas līdzīgi iepriekšaprakstītajai siksnai.

Vīrietim blakus, ar galvu pretējā virzienā guldīta sieviete. Galvas un kakla rotu apraksts samērā neskaidrs, bet domājams, ka atrasts astoņu rindu grīstes vainags ar 4 važu bizi, kuras galos bijuši skārda piekariņi un zvaniņi. Noprotams, ka bijuši trīs kaklariņķi, kā arī divas spirālaproces un liels daudzums spirālīšu, kas bijušas apģērba rotājumā.

Starp šiem pieaugušajiem bijis guldīts bērns. Vai bērnam arī bijušas dotas līdz kādas rotas – nav zināms.

Tautas priekšstatos Avotiņu senkapi saistās ar zviedru un krievu cīņām Lielajā Ziemeļu karā. 1926.g. J.Zaikovs, apsekojot un dokumentējot kapulauku, fiksējis senkapu paralēlnosaukumu – Ogressila krievu kapi. Viņš arī pierakstījis nostāstu, ka pie kapiem augusi milzīga priede, “(..) no kuras tagad nav ne celma, tur pāris šauteņu atstatumā no tās aprakta kara kase.”

Par senkapu, Asinsgrāvja un Asinsezera izcelšanos stāstīts, ka tie radušies Zviedru kara laikā. Ogres vienā pusē atradušies zviedri, otrā – krievi, bijusi tik smaga kauja, ka asinis pa grāvi tecējušas uz tagadējā ezeriņa vietu. Tur zeme no asinīm iztrupējusi, un radies ezers.

Jāatzīmē, ka stāsti par krievu-zviedru karos kritušajiem saistībā ar hronoloģiski krietni senākajiem Avotiņu senkapiem un pilskalnu nav nekas unikāls. Tautas atmiņa visai bieži aizmirstā senvēstures posma apbedījumu vietas ir sasaistījusi ar teicējiem vēsturiski tuvākiem laikiem un notikumiem. Līdz ar Avotiņu senkapiem Latvijā ir daudzi par krievu un zviedru kapiem saukti kapulauki, kas patiesībā izveidoti 700 un vairāk gadus pirms Lielā Ziemeļu kara (Piem. ar 10.–11.gs. datētie Sabiles Krievu kapi).

Zaikovam arī stāstīts, ka kaut kur pie ceļa Asinsezeriņa apkārtnē esot akmeņi ar iekaltiem krustiem, bet tos nav izdevies atrast.

Cilvēki stāstot, ka senkapu apkārtnē smiltīs atrastas pat iepriekšminētā kara lodes. 

Senkapus, Zaikovs ziņo, ievērojami postījuši arī vietējie mantrači. Nauda nav atrasta, bet saktas, uz vilnas dzijas savērtas krellītes un ieroči gan. Apbedījumi pēc ārējā izskata atgādinot tagadējos kapus, tikai lielāki, apaļas vai ovālas formas, augsti, kopā vairāki desmiti. Vieta apaugusi sūnām un retām eglēm un priedēm. J.Zaikovs min, ka nedaudz tālāk ir otri tādi paši kapi, kur arī vērojamas postījumu pēdas.

Neskatoties uz 19.gs. izrakumos un izlaupīšanā iegūto lielo senlietu daudzumu, šķiet, ka muzejos nonācis tikai viens Avotiņu senkapu priekšmets – Madonas muzejā glabātā bronzas spirāļu vainaga skārda starpskārdīte (MNM 43572b).

Spriežot pēc senlietu aprakstiem un kapu formas/uzbūves tipoloģijas, vēsturnieki ir pārliecināti, ka Avotiņu uzkalniņu senkapos apglabāti senie latgaļi un kapulauks datējams ar vēlo dzelzs laikmetu (9–13.gs.). Precīzāku datējumu kā arī ziņas par apbedīto etnisko piederību varētu sniegt arheoloģiskā izpēte, kāda Avotiņu senkapos, iespējams, notiks nākamajā gadā, LVM izpostīto uzkalniņu sakopšanas darbu ietvaros.

Risinājumu meklējot

Avotiņu senkapiem izdarītos postījumus, protams, var vizuāli noslēpt, pieberot atpakaļ sabraukātos, noplacinātos uzkalniņus, taču ne par kādu naudu vairs nevarēs atjaunot tās vēsturiskās vērtības, kas, braucot pāri ar smago tehniku, sabojātas apbedījuma slāņos un inventārā. Tāpat kā nevarēs atjaunot gan šeit pat, Avotiņu senkapos, iepriekšējos gados (2016.g. VKPAI Avotiņu senkapos fiksēja plašus mantraču rakumus), gan citās Latvijas vietās kapu izlaupītāju un bezatbildīgu mežizstrādātāju nodarīto (sk. piem. ŠEIT par Valaiņu pilskalna izpostīšanu Bebrenes pagastā 2014.g.). Arheoloģijas pieminekļi, iespējams, ir visapdraudētākā un aizsardzības ziņā novārtā visvairāk atstātā kultūras pieminekļu grupa. Valsts aizsardzībā šobrīd Latvijā ir 2494 arheoloģijas pieminekļi, kas veido 29% no kopējā aizsargājamo pieminekļu skaita – 8648 objektiem. Diemžēl, neskatoties uz valsts piešķirto aizsardzības statusu, arheoloģijas pieminekļi vairumā gadījumu ir dabā neiezīmēti un nesakopti – apauguši ar brikšņiem, nepļautu zāli. Šāda situācija tikai nāk par labu kapu izlaupītājiem, kā arī negodprātīgiem mežizstrādes un citas saimnieciskās darbības veicējiem, kuri, redzot aizaugušus pieminekļus, nolemj, ka to aizsardzība ir tikai deklaratīva formalitāte, kas praksē nevienam tā īsti nav svarīga un tāpēc droši var ignorēt attiecīgos likumus un prasības... Tieši otrādi – kā pierāda arī Avotiņu gadījums, jo vairāk atbildīgi vēstures interesenti apmeklēs kultūras pieminekļus, jo mazāka iespējamība, ka tie tiks postīti.

Tāpēc, iesaistot visas atbildīgās un ieinteresētās puses, būtu nepieciešams plašākā lokā domāt, kā un ar kādām metodēm nolaidības, tumsonīgas vienaldzības un tīšas ļaunprātības radītus postījumus nākotnē varētu novērst. Skaidrs, ka viens no risinājumiem ir sodu palielināšana par apzinātu rīcību vai tieši otrādi – nerīkošanos (kā Avotiņu senkapu un pilskalna gadījumā, kad LVM attiecīgie darbinieki, acīmredzot, izlēma, ka cirtes saskaņošana ar NKMP viņiem radīs apgrūtinājumus un tāpēc labāk veikt mežizstrādi bez saskaņojuma), kā rezultātā ticis bojāts vai iznīcināts kultūras piemineklis. Tomēr vienlīdz nozīmīga vai pat nozīmīgāka par sodu palielināšanu ir jebkuram pilsonim saredzama un saprotama valsts politika, kas veido sabiedrības izpratni par kultūras mantojuma vērtību un nozīmību. Šādai politikai neapšaubāmi jāietver komplekss pasākumu kopums, kurā iekļauts gan atbilstošs valsts finansējums arheoloģiskai (etnogrāfiskai, arhitektūras un mākslas vēstures) pētniecībai, pētījumu rezultātu un pieminekļu popularizācijai, šo tēmu aptverošai iekļaušanai skolu izglītības programmās utml., taču visam pamatā jābūt uzskatāmai un nepārprotamai valsts attieksmei pret fiziskajiem pieminekļiem ainavā kā pret materiālā kultūras mantojuma galvenajiem objektiem. Un šeit nav jāizdomā nekāds jauns divritenis – lai mazinātu dažādu bezatbildīgu subjektu vēlmi postīt pieminekļus, kā arī veicinātu arheoloģijas pieminekļu iekļaušanu kultūras procesos – novadpētniecībā, izglītībā, tūrismā – likumā “Par kultūras pieminekļu aizsardzību” būtu nepieciešams noteikt, ka Latvijas Republikā, tāpat kā daudzviet pasaulē, pie visiem valsts nozīmes kultūras pieminekļiem valsts izvieto noteikta parauga informatīvas norādes (Norāžu izvietošanu sākot ar arheoloģijas pieminekļiem.), kā arī, ka arheoloģijas pieminekļa īpašniekam vai apsaimniekotājam reizi gadā, ne vēlāk kā līdz 15. augustam pieminekļa teritorijā jānopļauj zāle un krūmi. Kompensācijai par pļaušanas izdevumiem piemērojamas atbilstoša apjoma īpašuma nodokļa atlaides.

Avoti:

https://youtu.be/1ZbGwLH_AWg
https://www.facebook.com/mantojums/
https://www.facebook.com/groups/pilskalni
https://www.facebook.com/LVMVestnieciba

Balode, B., Gaujēna, I., Ozoliņš, G., Pabērza, J., Smudze, l., & Vagele, A. (2018). Liezēre: daba, valoda, folklora, vēsture. Liezēre, Liezēres pagasta valde.

Brastiņš, E. (1930). Latvijas pilskalni. Vidzeme. Rīga, Pieminekļu valde.

Radiņš, A. (1999). 10. - 13. gadsimta senkapi latgaļu apdzīvotajā teritorijā un Austrumlatvijas etniskās, sociālās un politiskās vēstures jautājumi: monogrāfija. Rīga, N.I.M.S.