Moricsalas dabas rezervātam 110

Moricsala ir Usmas ezera otra lielākā (88ha) sala, kura savu tagadējo vārdu ieguvusi pēc 1727. gada, kad uz toreizējās Zivju salas kādu brīdi, bēgot no Vidzemes gubernatora, feldmaršala Pētera Lasī vadītā krievu karaspēka, bija nocietinājies neveiksmīgais Kurzemes hercoga atraitnes, nākamās Krievijas ķeizarienes Annas Joanovnas precinieks, īslaicīgi hercoga amatā ievēlētais Polijas karaļa Augusta II Stiprā ārlaulības dēls Saksijas grāfs Morics (Maurice de Saxe).

Pašlaik Moricsalas dabas rezervāta teritorijā ietilpst Moricsala (83 ha), Lielā Alkšņu sala (33 ha) un Usmas ezera Luziķērtes līcis (702 ha).

Moricsalas augu valsts bagātību 1843. gadā pirmo reizi minējis Posarts savā grāmatā „Kurzemes guberņas statistika un ģeogrāfija”. Pētnieciskos nolūkos Moricsalu 1846. un 1848. gadā pirmo reizi apmeklēja Zlēku mācītājs Georgs Bitners un Puzes mācītājs, entomologs Heinrihs Kavals.

1910. gadā pēc profesora, baltvācu botāniķa un matemātiķa Karla Reinholda Kupfera ierosinājuma Rīgas Dabaspētnieku biedrības sēdē tika izskatīts jautājums par rezervāta izveidošanu Moricsalā Usmas ezerā. Kupfers par salas floras un faunas daudzveidību sajūsminājās jau kopš 1893. gada, kad pirmo reizi to apmeklēja. Jāatzīmē gan, ka tolaik Usmas muižai iznomātā kroņa mežniecībai piederošā sala bija krietni noganīta, tikai 66% bija meži – divi izolēti gabali augstākajās vietās –, bet arī tur ganījās lopi, pārējos 34% aizņēma mitras pļavas, sausas mežapļavas, kā arī aramzeme. Kur tagad krastā biezi saaugušas niedres un krūmi, 1909. gadā salu apjoza 10–20 metrus plata smilšaina josla bez augiem. Pēc rezervāta izveidošanas pļavu un tīrumu platības pamazām aizauga, taču daļu pļāva vēl līdz 1975. gadam. Arī tagad ap bijušo mežsargmāju «Kalviņi» pļauj zāli 1,15 hektāru platībā, lai saglabātu pļavas augus un dzīvniekus.

Krievijas impērijas vadība Kupfera ierosinājumu atbalstīja un 1912. gada 6. jūnijā vietējais mežzinis, kura pārziņā atradās sala, savas pilnvaras nodeva Rīgas Dabaspētnieku biedrībai. Šis datums arī tiek atzīts par oficiālo Moricsalas rezervāta dibināšanas dienu. Moricsalas rezervāts ir otra vecākā aizsargājamā dabas teritorija Krievijas impērijā un vecākā – Latvijas teritorijā. Šajā teritorijā nenotiek nekāda saimnieciskā darbība un tā pilnībā tika nodota dabaspētnieku rīcībā.  Salas izpētes rezultātā šeit atrastas daudzas retas augu un dzīvnieku sugas. Laika gaitā aizsargājamā teritorija ir paplašinājusies ārpus pašas Moricsalas, kuras platība ir 83 ha un šobrīd rezervāta kopējā platība ir 818 ha.

Pēc Latvijas valsts nodibināšanas, sākot ar 1921. gadu, Moricsalas rezervāts ieguva dabas pieminekļa statusu un tika nodots Izglītības ministrijas pārraudzībā. Šajā laikā turpinājās gan agrāk iesāktie botāniskie un zooloģiskie pētījumi, kurus kopš 1909. gada sistemātiski veica Rīgas Dabaspētnieku biedrība, gan jauni pētījumi par salas veģetāciju, augsni un ģeoloģiju. Usmas ezeru un Moricsalu ilgstoši pētījuši hidrobiologs Viktors Ozoliņš un botāniķe Emīlija Ozoliņa, savukārt aļģes pētījis dabaspētnieks Heinrihs Skuja, bet bezmugurkaulniekus – Hanss Šlešs (Schlesch). Izzināt salas dabu turpināja arī pats Karls Kupfers, kurš 1931. gadā izdeva apkopojošu darbu ar nosaukumu “Rezervāts Moricsalā. Ģeobotāniskas studijas”. Tajā piedāvāts salas floras un sēņu sugu skaitliskais apkopojums, kas ietver 297 sēņu, 54 ķērpju, 123 sūnu, 321 aļģu, 404 paparžaugu un ziedaugu sugas, kā arī 48 krūmu un koku sugas. Savukārt pēc biologa Ferdinanda Štolla novērojumiem 20. gadsimta sākumā salā bija konstatējamas vismaz 25 dažādas putnu sugas.

1946. gadā, pēc Otrā pasaules kara beigām, Moricsalas kokaudzes tika ieskaitītas pirmās grupas mežu dabas pieminekļu sarakstā, kas nozīmēja, ka saimnieciskā darbība šajās teritorijās turpmāk tika stingri regulēta, savukārt valsts rezervāta statusu sala ieguva tikai 1957. gadā (kopā ar Luziķērtes līci). Šajā laikā ar jaunu sparu aktivizējās iepriekš nedaudz norimusī salas dabas pētniecība – īpaši mežu veģetācijas jomā.

Lai atzīmētu Moricsalas rezervāta 110. jubileju, Latvijas Universitātes Muzejs par jūnija mēneša priekšmetu ir izvēlējies Moricsalas vēsturisko izkārtni, kas izgatavota un savu funkciju veikusi rezervāta pastāvēšanas pirmajos gados.

Vēsturiskā izkārtne laika gaitā ir cietus, bet uz tās joprojām ir izlasāmi uzraksti krievu, vācu un latviešu valodās. Visās valodās teksts ir vienāds, bet visvairāk cietis ir teksts latviešu valodā. Valodu izvēle uz izkārtnes gan palīdz to datēt, gan ir sava laika liecība. Tā kā Latvijas teritorija 20. gadsimta sākumā atradās Krievijas impērijas sastāvā, tad izkārtnes augšpusē redzams teksts krievu valodā. Tam seko teksts vācu valodā, kas šajā laikā bija, tā teikt, kultūras un zinātnes valoda Baltijā, arī pētnieki, kas pirmie iesaistījās Moricsalas izpētē bija vācu tautības. Arī Rīgas Dabaspētnieku biedrības (Naturforscher-Verein zu Riga; 1845 – 1939), kuras pārraudzībā sākotnēji bija Moricsalas dabas aizsardzības teritorija, darba un saziņas valoda bija vācu. Latviešu valoda, acīmredzot bija nepieciešama vietējo iedzīvotāju informēšanai, kas ziemā pār ledu un vasarā ar laivām varēja ierasties Moricsalā.

Teksts uz izkārtnes visās trīs valodās informē:

"Moricsalai ir piešķirts dabas jaukumu apvidus statuss un tās zinātniskā aizsardzība uzticēta Rīgas Dabaspētnieku biedrībai. Nepiederošiem ir stingri aizliegts staigāt pa minēto salu, jo īpaši – nodarīt kaut kādus bojājumus tās dzīvnieku un augu valstij. Par šī aizlieguma neievērošanu salas sargam ir uzdots sastādīt protokolu vainīgā saukšanai pie likumā noteiktās atbildības.                                                     

Rīgas Dabaspētnieku biedrība"

Kā redzams, šajā laikā netika lietots termins “rezervāts”, bet šī teritorija apzīmēta kā “dabas jaukumu apvidus”. Jāatceras, ka apziņa par dabas aizsardzības nepieciešamību, vēl vairāk – atsevišķu teritoriju kā aizsargājamu un īpaši saaudzējamu ieviešana bija jauna, bet Krievijas impērijā šajā laikā jau bija sākts apzināt teritorijas, kam būtu nepieciešama īpaša aizsardzība. 83 ha lielā Moricsala kā aizsargājama teritorija bija otrā visā Krievijas impērijā.

Literatūra

Inguna Bauere, Anitra Tooma. Vācbaltu pētnieki atklāj Moricsalas dabas vērtības. videsvestis.lv
Daiga Jagmonte. Mēneša priekšmets. Moricsalas vēsturiskā izkārtne. lu.lv
usmasezers.lv
Arnis Strazdiņš. Moricsalas rezervāta 110. jubilejai veltīts LNVM ieraksts facebook.com

Publikācija sagatavota ar VKKF finansiālu atbalstu.