Nemme, Zane. 1940. gada jūnijs Lielvārdē

Jūnijs Latvijas un līdz ar to arī Lielvārdes vēsturē ir sarežģītu, nozīmīgu, skumju un traģisku notikumu pilns. 1940. gada 17. jūnijā Latviju okupē Padomju Savienības karaspēks. 1941. gada 14. jūnijā no Latvijas deportē 15 tūkstošus iedzīvotāju, savukārt, pēc pāris dienām Latvijas zemē iebrūk nacistiskās Vācijas karaspēks.

Šoreiz vairāk par 1940. gada 17.  jūniju un tam sekojošiem notikumiem.

“Atceros 1940. gada vasaru 16.VI. Visi brauca uz dziesmu svētkiem, kuri šoreiz tika rīkoti Daugavpilī. Diena bija brīnum jauka. Mana sirds vēl nebija atbrīvojusies no mana piķa lietus. Arī darba bija daudz. 1.VII. sākas jauns klaušu budžeta gads. Biju uznesusi rakstāmmašīnu savā istabā un strādāju, bet klausījos arī pa radio pieslēgumu dziesmu svētkiem. Noslēdzās svētki, bija ārā tumša nakts, bet radio pievērsa uzmanību ar vadoņa K. Ulmaņa speciālu uzrunu tautai. Runas noslēgumā viņš pateica ka 17. VI. plkst. 3.00 ar Latvijas valdības piekrišanu robežu pāries Pad. Sav. (Padomju Savienības) karaspēks un virzīsies pa dažādiem dzimtenes ceļiem. Lūdza netraucēt karaspēka virzīšanos. Skaidroja, ka uztraukumam nav vietas, un cita ceļa nav. Pēdējie vārdi bija: “Es palikšu savā vietā un Jūs palieciet savā vietā”. Lielvārdē pirmie tanki parādījās ar pusdienas laiku. Tie, kas atgriezās no dziesmu svētkiem, teica, ka momentā viss pajucis, un katrs ar pirmo iespēju devies mājās. Visiem bija viens jautājums, kas tik nu būs, kā tik nu būs? Pagāja dažas nedēļas, bet nekādu izmaiņu nebija. Ļaudis mēļoja visādi, bet mēs palikām savā vietā, kā teikts un strādājām.” Tā savās atmiņās rakstīja Vilma Leite (dzimusi Miezīte), kas šajā trauksmainajā laikā strādāja Lielvārdes pagasta pārvaldē par kancelejas ierēdni.

Padomju varas atbalstītāji Lielvārdē dzīvoja un darbojās jau no 20. gadsimta 20-to gadu vidus. Kad 1940. gadā Latvijā ienāca Sarkanā Armija, Lielvārdes komunisti varu pārņēma savās rokās. Par to, kā tas notika, pārsvarā varam uzzināt no lielvārdiešu atmiņām. Vieni min, ka pagasta izpildvaru komunisti pārņēma jau nākamajā dienā. Tomēr no Vilmas Leites atmiņām varam secināt, ka varas pārņemšana norisinājās pakāpeniski vairāku nedēļu garumā:

“Datumu vairs neatceros, bet tas bija tā ap jūnija vidu. Bija sestdiena, piezvanīja Jūlijs Mežapuķe un darba tautas vārdā paziņoja, ka svētdien strādnieku demonstrācija dosies no Lielvārdes centra uz pilsdrupām, kur notiks mītiņš. Pēc mītiņa dosies uz pagasta namu. Visiem darbiniekiem ir jābūt uz vietas. Jāsagaida gājiens un jānāk tautas priekšā, un jāsniedz paskaidrojumi. Nekavējoties jānoņem Latvijas nacionālais karogs. Tā kā jābūt katram savā vietā, tad pagasta vecākais bija darbā katru dienu. Viņi nolēma, ka karogs paliks tikmēr, kamēr nav mainīta patreizējā vara. Svētdien ap pusdienu nāca gājiens no ciema, pa priekšu gāja tanks, un aiz gājiena sekoja tanks. Mums pienāca ziņa, ka mītiņš ir beidzies, visi sagājuši skolā. Norauta Ulmaņa bilde un mīdīta kājām, un dažādi demolēta skola.

Tad ieradies kāds it kā no Rīgas un apturējis šo ālēšanos. Viens tanks aizbraucis, bet otrs vēl palika, bet arī tas ar demonstrantiem, kuri mierīgi atgriezās ciemā, pameta pie Ūbeļu pagrieziena un aizbrauca. Gaidījām, ka nāks uz pagasta namu, bet visi pagriezās uz ciemu un aizgāja. [..]

Pēc nedēļas atnāca Jankovskis un iesniedza pagasta vecākajam valdības rīkojumu, nodot pagasta valdi.

Jankovskis no jaunās valdības ir iecelts par izpildu komitejas priekšsēdētāju. [..]

Pēc jaunās pagasta varas nodibināšanas drīzi sekoja pirmās padomju varas vēlēšanas.”

Par Vilmas Leites atmiņās minēto mītiņu atrodamas ziņas arī 1940. gada 25. jūnija laikrakstā “Cīņa”: “Tiem darba ļaužu tūkstošiem, kas, apliecinādami uzticību jaunajai valdībai, pagājušā nedēļā pildīja Latvijas laukus un pilsētas, svētdien pievienojās arī Lielvārdes un apkārtējo pagastu darba ļaudis. Organizētā gājienā ar orķestri, karogiem un plakātiem ap 700 cilvēku devās no sapulcēšanās vietas cauri stacijas rajonam uz mītiņa vietu. Tanī pašā vietā, kur 1905. g. bija apšauti Lielvārdes strādnieki, tagad pirmo reizi tie varēja brīvi pacelt savus karogus un uzstādīt savas prasības. Runāja ap 10 biedru. Nolasot partijas vadības valdībai iesniegto deklarāciju, pēc katra punkta atskanēja piekrišanas saucieni, kas negribēja rimties pēc prasības legalizēt Komunistisko partiju. Atkal un atkal atskanēja Internacionāle, atkal un atkal lielvārdieši
apliecināja, ka viņi tic Kompartijai, paļaujas uz tās vadību, tāpat kā viņi tic Sarkanarmijai, kas arī viņus apsargāja.”

Pagasta padomes vēlēšanas notikušas 30. jūnijā. Par tām laikraksta “Cīņa” 16. numurā, kas iznāca 3. jūlijā sadaļā “Sapulces” lasām: “Lielvārdieši ievēlējuši jaunu
pagasta padomi. 30. jūnijā Lielvārdes pagasta iedzīvotāji, Komunistu partijas aicināti, vēlēja jaunu pagasta padomi un revīzijas komisiju. Bija sapulcējušies vairāk kā 300 lielvārdiešu, kas uzmanīgi noklausījās LKP pārstāvja ziņojumu, suminot Latvijas komunistu partiju, biedru Staļinu, Sarkano Armiju un jauno valdību. Jaunajā padomē ievēlēja 15 locekļus un 3 kandidātus. Ievēlēto vairākums komunisti, pārējie — bezpartejiskie darba zemnieki un strādnieki. Sapulcē bija ieradusies arī lielāka grupa vecās varas kalpu. Tie bija cerējuši iesēdināt jaunajā pagasta padomē atkal savus vīrus. Tas neizdevās. Redzēdami, ka sekmju nebūs, viņi nemaz neizbīdīja savus kandidātus. Jaunievēlēto pagasta padomes locekļu sarakstu lielvārdieši nosūtījuši Iekšlietu ministrijai apstiprināšanai, pēc kam stāsies pie pašvaldības darba pārņemšanas.”

Par pagasta padomes velēšanu norisi pagaidām citu ziņu nav. Līdz ar to nav arī iespējamas objektīvs notikuma vērtējums.

Pirmais padomju gads Lielvārdē pagāja salīdzinoši mierīgi. Vairākkārt mainījās priekšsēdētāji. Avīzēs Lielvārde tika atspoguļota pozitīvā gaismā. Piemēram, daudz rakstīts par Rīgas Universālveikala kolektīva un Lielvārdes pagasta sadarbību. Universālveikala kolektīvs bija uzņēmies šefību par mūsu pagastu. Lielvārdes pagasta Lāčplēša pamatskola (6 klases) kļuva par nepilno vidusskolu, tika atvērta 7. klase. Pagastā aktīvi darbojās komjaunieši, organizēja dažādas lekcijas un kino vakarus. Tāpat avīzēs daudz tika rakstīts par Savienības Padomes vēlēšanām no Latvijas. Šo vēlēšanu organizēšanā un aģitācijā aktīvi darbojās Lāčplēša nepilnās vidusskolas skolotāji un skolēni.

Pirmais Padomju okupācijas gads beidzās ar vienu no traģiskākajiem notikumiem Latvijas nesenajā vēsturē – 1941. gada 14. jūnija deportācijām. No Lielvārdes izveda 30 cilvēkus.

Publicēts:

“Lielvārdes Ziņas” Nr. 6 (494), 2018. gada 14. jūnijs.