Noriņa, Rasma. 19. gadsimta otrās puses dokumenti par iedzīvotāju migrāciju Rietumvidzemē

Pievienoja: 
Valters Grīviņš, 23.03.2015

Migrācijas kā iedzīvotāju pārvietošanās procesa gan valsts iekšienē, gan uz citurieni ārpus tās robežām izzināšana ir viens no aktuālākajiem iedzīvotāju sastāva veidošanās izpētes jautājumiem. Dažādos vēsturiskās attīstības posmos migrācijai ir bijuši atšķirīgi cēloņi un virzieni.
    
Šajā apcerējumā mēģināšu sniegt nelielu ieskatu 19. gadsimta otrās puses migrācijas procesos saimnieciskā ziņā visai aktīvajā Rietumvidzemē un dažos līdz šim neizmantotos izziņas avotos -  baznīcu draudžu dokumentos. Tajos ietilpst dažāda satura draudzes locekļu saraksti un zīmes – izziņas jeb  izraksti no draudzes locekļu uzskaites grāmatām, kuras mācītāji sūtīja uz tām draudzēm, kurp pārceļoja viņu draudžu locekļi. 
    
Aplūkošu Lielsalacas, Liepupes un Umurgas evaņģēlisko luterāņu draudžu, kā arī Vecsalacas pareizticīgo draudzes dokumentus, vairāk pievēršoties tieši iedzīvotāju pārvietošanās atainojumam novadā, mūsdienu Latvijas robežās un ārpus tām. 
    
19. gadsimta otrās puses migrācijas procesu pētīšanai visai saturīgi un svarīgi avoti ir 1850. un 1858. gada ļaužu revīziju uzskaites lapas (arī grāmatas) un starprevīziju pārskati, ko sastādīja no 1826. līdz 1896. gadam. Līdz mūsdienām saglabāto dokumentu vairums glabājas LVVA 199. fonda lietās. Tomēr ir arī tādi, kas glabājas minētā pagasta tiesu un pagasta valžu fondos. Jāmin arī Krievijas impērijas pirmās vispārējās 1897. gada tautskaites uzskaites lapas, kuras par Rietumvidzemes piekrasti saglabājušās visai nepilnīgi: pagaidām zināmas tikai par Ainažu, Skultes, Svētciema un Vecsalacas pagastu. Tās atrodamas LVVA 2706. fonda lietās. 
    
Katras baznīcas draudzes dokumenti sniedz vērtīgas papildus ziņas un bagātina kopainu, nereti parāda tādas norises, par kurām klusē tautskaišu centralizētie dokumenti. Piebilstams, ka baznīcu draudžu locekļu reģistrācijas grāmatas satur vispilnīgākās ziņas par dzimtām un ģimenēm, bieži vien vienas dzimtas trīs, četru un pat vairāku paaudžu ilgumā. Te uzzinām katra reģistrētā dzimšanas laiku un vietu, iesvētīšanas laiku un vietu, laulību reģistrāciju, miršanas datus, reģistrētos bērnus, arī ziņas par atnākšanu draudzē un aiziešanu no tās. Vērtīgas ir arī reizēm klāt pierakstītās piezīmes par nodarbošanos, slimībām, īpašām spējām, interesēm un par citu.
    
Svarīgs apstāklis šādu reģistru vērtības radīšanā bija mācītāju vai rakstvežu zināšanas par cilvēkiem un apvidu, rūpīgums un atbildības sajūta. Piemēram, Liepupes draudzes mācītājs T.Šeinpflugs (T.Scheinpflug) neuzskatīja par nepieciešamu draudzes locekļu tēva un mātes vārdu pierakstīšanu, tāpēc Limbažu muzeja krājumā esošajā Liepupes draudzes iedzīvotāju reģistra grāmatā lasāmas ziņas par 17 Jāņiem Bērziņiem, kuri labākajā gadījumā atšķiras ne tikai pēc dzimšanas datiem, bet arī pēc dzimšanas vietas, kura 7 nemaz nav norādīta, bet dažiem ir pat vienāda. Tāpēc, izmantojot šo avotu, vajadzīga liela uzmanība un neizbēgami iespējamas neprecizitātes. 
    
Uzmanība darbā ar draudžu materiāliem nepieciešama arī tāpēc, ka ienācēju vārdi un uzvārdi bieži vien ir identiski vietējiem, vienīgā atšķirība reizēm saskatāma tikai dzimšanas datos un vietā, ja tā norādīta.    Vispilnīgākās un tādēļ visvērtīgākās šķiet, ir Lielsalacas draudzes iedzīvotāju reģistra grāmatas. Tajās bez ierastajām ailēm – ziņām par cilvēkiem – reizēm ir arī ļoti daudz dažādu citu piezīmju par ļaužu likteņiem, kas ir liels ieguvums vēsturniekiem. Piemēram, ierakstot reģistrā ģimeni, minēts laulāšanās gads, vieta, kurp aizceļo pieaugušie bērni, precēto meitu vīru vārdi, arī ārlaulības bērni.  Rakstītas piezīmes pie kuģu katastrofās bojā gājušo draudzes locekļu vārdiem („Neibāde”, „Bolinder” u.c.), bieži atzīmēti cilvēku fiziskie un garīgie defekti, kā arī traģiski bojāgājušo nāves cēloņi (piemēram, „noslīkusi akā” u.c.), atrodamas piezīmes par atrašanos ieslodzījumā vai izsūtītiem katorgā uz Sibīriju, kā arī daudz cita veida ziņu.

Kāda aina tad paveras Lielsalacas draudzē 19. gadsimta otrajā pusē un nedaudz arī 20. gadsimta sākumā? 

No minētajām draudzēm tā teritoriāli ir visplašākā un aptver tagadējo Salacgrīvu un Ainažus ar lauku teritorijām, arī daļu Viļķenes pagasta. 19. gadsimta otrajā pusē tajā ietilpa Ainažu, Svētciema, Vecsalacas pagasti un daļa Ķirbižu.
    
19. gadsimta vidū, kad pēc dzimtbūšanas atcelšanas vēl nebija likvidēti visi tās radītie ierobežojumi, iedzīvotāju pārvietošanās vēl nebija ikdienišķa parādība. Bet jau pēc gadu desmita – pēc 1860. gadu reformām, kas zemniekiem atcēla darba un dzīves vietas izvēles galvenos ierobežojumus, tā vērsās plašumā. 
    
Kā raksturīgu piemēru minu situāciju Svētciema muižā. Lielsalacas ev.-lut. draudzes 1855.-1860. gada sarakstā [1] Svētciema muižas ļaužu kopā minēti tikai astoņi ienācēji no Dikļiem, Igaunijas, Katvariem, Liepupes Puikules un Saukas. Nākošajā iedzīvotāju sarakstā, kas aptver laika posmu no 1860. – 1870. gadam [2], atklājas jau pavisam cita aina. Muižā pavisam minēti 119 cilvēki. No tālās Alūksnes bija ienākuši 6 cilvēki (atraitne ar dēlu ģimenēm), kas ir muižas moderi (lopkopji). Tiesa, 1873. gadā trīs pieaugušie bērni aizceļoja uz Pleskavu, atstādami vecākus vienus. 1860. gadā no Vecates ienāca Ilze Švalbe, kas tūlīt apprecējās ar muižā dzimušo un dzīvojošo lībiskās cilmes Jāni Zīlemani. Atnācis bija arī Jānis Lukstiņš no Puikules, un Augusts Brodelis no Kauguriem, kuri abi pēc gada devās atpakaļ, un Sappe Līce no Liepupes.
    
Iegūtā brīvības sajūta un citādas dzīves meklējumi laikam bija pārņēmusi arī svētciemiešus. 1861. gadā 24 gadīgais Andrejs Pētersons aizceļoja uz Daugavgrīvu, 1862. gadā 32 gadus vecā Katrīne Feldmane aizgāja uz Puikuli Alojas draudzē, 1863. gadā 25 gadus vecā kalpone Marija Reinharde devās uz Rīgu, Anna Pētersone - uz Mazsalacu, Dārte Ozoliņa – uz Puršēniem Alojas draudzē, Griete Gīze uz Stieni, puisis Jānis Celmiņš uz Skulti, bet igaunis Juans Adka - atpakaļ uz Igauniju. Piebilstu, ka Feldmaņi un Gīzes, tāpat kā Zīlemaņi, bija senu Vidzemes lībiešu dzimtu piederīgie. Saprecoties ar ienācējiem un aizceļojot uz citiem apvidiem, strauji turpinājās jau sen aizsākusies lībiešu saplūšana ar latviešiem, saglabājot daudzas lībiskas iezīmes novada ļaužu izloksnē un tradicionālajā kultūrā.
    
Aizgājušo vietā 1862. gadā atnāca Sape Līce no Liepupes un Augusts Brodelis no Kauguriem Valmieras draudzē. 1865. gadā muižas ļaudīm piebiedrojās no Cēsīm ienākušais dzirnavnieks Jānis Grīnfelds, kurš apprecējās ar Annu Vihmani no Burtniekiem. 
    
1865. un turpmākajos gados Svētciema muižā turpinājās aizceļošana un ieceļošana. Puisis Ansis Zēģelis un kalpone Jūle Teicīte aizgāja uz Rīgu. 1869. gadā no Katrīnas draudzes (Viļķenē) Drieliņiem ienāca Andrejs Jaunkalns ar māti. 1870. gadā armijā iesauca Ernstu Jūrmalu, gadu vēlāk uz Rīgu devās Jānis Celmiņš, bet svētciemiešu Tomsonu ģimene ar divām meitām pārcēlās uz Valmieras puses Ķiegeļiem. 1874. gadā Grīnfeldi, kuri Svētciema muižā bija nodzīvojuši līdz 1874. gadam, ar diviem bērniem aizceļoja uz Umurgas draudzi.
    
Ļaužu pārvietošanās Svētciemā turpinājās arī 1871. – 1890. gadā. [3]  Muižas ļaužu sarakstā jau lasāmi pavisam 176 vārdi. No Alūksnes ienākušos lopkopjus  Drelniekus bija nomainījusi modere Ilze Meijere – ienācēja no Vecsalacas ar četriem bērniem. Drelnieku meita Jūle bija apprecējusies ar kalēju svētciemieti  Frici Dišleru. Par vietējām varam uzskatīt 12 ģimenes un apmēram tikpat daudz muižā strādājošos vienniniekus. Savukārt ienākuši ir ne tikai no kaimiņos esošās Vecsalacas, bet arī divas lielas ģimenes no attālākās Katrīnas draudzes un pa vienai - no krietni tālajiem Burtniekiem, Cēsīm, Liepas, Liepupes un piecas lielas igauņu ģimenes, viena pat ar astoņiem bērniem. Uz darbu muižā atnākuši vieninieki no Igaunijas – galvenokārt no pierobežas novadiem (Hedemistes, Pērnavas, Vīlandes apkaimes – Audru, Hallistes, Laiksāres, Otepē, Peltsamā, Sāras, Selistes, Soosāres, Tammistes, Otepē u.c.), no Latvijas – no Alojas draudzes, Cēsīm, Katrīnas, arī no Kurzemes. No muižas aizgājušie astoņi pārsvarā bija  jauni vīrieši un meitas, kuru galamērķis bija Rīga. Divi puiši 1875. un 1877. gadā aizgāja karadienestā.  
    
Pašās 19. gadsimta beigās no muižā pierakstītajiem tikai sešas ģimenes un 11 vieninieki bija dzimuši Svētciemā. Seši vieninieki nākuši no blakusesošās Vecsalacas, trīs – no Ķirbižiem. Septiņas sievietes bija precējušās ar ienācējiem no Cēsīm, Liepas, Liepupes Vecmuižas,  Rūjienas un tās apkārtnes, Valmieras un Viļķenes. Pārējie bija atnācēji no tuvākās apkārtnes – Alojas, Ārciema, Āsteres, Drieliņiem un Liepupes, tālākie – no Āraišiem,  Braslavas, Burtniekiem, Cēsīm, Jelgavas, Katvariem, Liepas, Mazsalacas, Puikules, Rīgas, Rūjienas, Tirzas, Valmieras, Vilzēniem. Bija arī ienācēji no Kurzemes un visdažādākajiem Igaunijas novadiem. [4] 

Gadsimta otrajā pusē piekrastes muižas pastiprināti iesakņoja  intensīvu lauksaimniecību, attīstīja palīgnozares – darvas dedzināšanu, jūrniecību, ķieģeļu ražošanu, mežizstrādi saiknē ar kokrūpniecību, zveju u.c.  Tāpēc arī tās piesaistīja prasmīgus darba darītājus, bieži vien no attālām vietām, par ko liecina arī aplūkotie avoti.
    
Līdzīga aina 19. gadsimta otrajā pusē vērojama visos draudzes locekļu sarakstos, kas veidoti pēc lokālā principa – dzīves vietas, un attiecināma ne tikai uz muižām, bet arī uz lielākajām zemnieku sētām. 
    
Atkārtoti jāatzīmē, ka avota vērtības radīšanā liela nozīme tiešām bija mācītāju, sevišķi Kārļa Šlauas (kalpojis draudzē no 1884. līdz 1919. gadam), un rakstvežu rūpībai, jo Lielsalacas draudzes locekļu lielākajai daļai ir pierakstītas gan dzimšanas, iesvētīšanas un laulāšanās vietas, gan no kurienes draudzē ieradies un kur aiziet. Tas ļauj veidot iespējami pilnīgu ainu tieši par ļaužu migrāciju. Ieskatam tikai viens piemērs. Jānis Pāvuls dzimis 1857. gada 17. janvārī Smiltenē, iesvētīts 1874. gadā Mazsalacā, laulājies ar Annu Grigori (dzim.16.12.1867.) Alojā 1890. gadā. Ģimene ar sešiem bērniem Lielsalacas draudzē atnāca no Alojas draudzes 1905. gadā, bet 1912. gadā – ar pieciem jaunākajiem bērniem aizgāja uz Katrīnas draudzi. Trīs vecākie bērni jau iepriekš bija devušies atpakaļ uz Aloju. 
    
Protams, salīdzinot cilvēku dzimšanas, dzīves, iesvētīšanas un laulāšanās vietas, migrācijas jautājumus iespējams pētīt daudz plašāk, nekā tas darīts šajā apcerējumā, kura nolūks ir parādīt tikai draudzes dokumentu satura vienu daļu.
    
Caurskatot Lielsalacas evanģēliskās luterāņu draudzes locekļu reģistra grāmatas, kurās senākie dati stāsta par 19. gadsimta sākumā dzimušiem, bet pēdējie ieraksti iesniedzas pat 20. gadsimta 50. gados, gūstam pārliecību par vairākām raksturīgām tendencēm.
    
Pirmā un nozīmīgākā bija igauņu liela skaita ieplūšana draudzē.

Kā pierādījumu minēšu skaitļus. 1850. gados no Igaunijas Lielsalacas draudzē ienāca 89 cilvēki, no kuriem gadu gaitā atpakaļ Igaunijā atgriezās tikai pieci. 1860. gados ienākušo igauņu skaits jau sasniedza 260, no kuriem atpakaļ aizgāja 93. Vēlākajos gados dokumenta stāvokļa dēļ ir grūti ir noteikt atnākušo, bet vēl grūtāk - aizgājušo skaitu, jo ieraksti veikti ļoti sīkā rokrakstā, aizgājušie svītroti, klātpienācēji rakstīti paralēli jau aizpildītajā lapā. Kā aptuvenus skaitļus varu minēt - 1870. gados ienākuši  126 igauņi, 1880. gados – 145, bet 1890. gados ienākušo igauņu skaits sāk samazināties un ir tikai 101. Ienācēju lielākā daļa ir no pierobežas novadiem, dažos gadījumos pat no Ziemeļigaunijas un no igauņu salām – Hīumas, Muhu, Sāmsalas. Viņi pakāpeniski ieplūda vietējā vidē – iemācījās latviešu valodu, veidojās jauktās ģimenes, latviskojās vārdi un uzvārdi. 
    
Otra tendence bija salīdzinoši liela iedzīvotāju skaita ieplūšana no Alojas,  Mazsalacas un Rūjienas apkaimes tieši 1850. – 60. gados. Turklāt liela daļa rūjieniešu un mazsalaciešu vispirms kādu laiku apmetās Alojas draudzē, tad pārceļošanu turpināja  uz  Lielsalacas draudzi. 
    
1850. gados Lielsalacas draudzē no Alojas puses ienāca 146, no Mazsalacas 29, bet no Rūjienas – 25 ieceļotāji. 1860. gados atnāca 158 Alojas puses iedzīvotāji, 86 mazsalacieši un 26 rūjienieši. Savukārt 1870. gados ienācēju skaits strauji samazinājās – 16 no Alojas, 14 no Mazsalacas un 4 no Rūjienas. No šiem novadiem atnākušo skaits palielinājās tikai 1890. gados – attiecīgi no Alojas apkaimes 86, 37 no Mazsalacas un tikai septiņi no Rūjienas. 
    
1853. gadā ienākušo alojiešu daļa – četras ģimenes un pieci vieninieki – strādāja Vecsalacas stikla fabrikā [1]. Pārējie izklīda pa novadu.
    
Ienācēji nomainīja daļu vietējo sētu saimnieku. Maiņas cēloņi pagaidām nav noskaidroti. Aplūkotajos dokumentos pārceļošanas iemesli nav minēti. Tāpēc cēloņu noteikšanai nepieciešama rūpīga citu avotu izzināšana. Piemēram, pagasta tiesu protokolos lasām, ka saimnieki pazaudē mājas, nespēdami maksāt augošās nomas un izpirkšanas summas; muižas administrācija uzsaka nomas līgumu tā nosacījumu neievērošanas, nolaidīgas saimniekošanas, laikmeta likumdošanas pārkāpumu dēļ, arī tāpēc, ka nomniekam radušās personīgas domstarpības ar muižas pārvaldi; saimnieki bankrotē neprasmīgas saimniekošanas, parādu, ugunsgrēku un citādu stihisku nelaimju dēļ; ir ieraksti arī par citādiem cēloņiem. [5]
    
Tā, piemēram, Mežkadagos kopš 1854. gada saimniekoja igauniskas cilmes alojietis Jānis Lainasars ar sievu un septiņiem bērniem. Līdz ar viņu draudzē ienāca arī Jāņa brāļi un māsas. Vīskalnu Niku Kalniņu 1859. gadā nomainīja no Alojas draudzes ienākušais Gusts Bisnieks. Par Viļču saimnieku 1859. gadā kļuva no Alojas draudzes ienākušais dzejnieka  Ausekļa (Miķeļa Krogzemja) dzimtas pārstāvis Ādams Krodziņš. Arī viņam līdzi nāca trīs brāļi ar savām ģimenēm. 1857. gadā Mazspriņģos sāka saimniekot no Mazsalacas ienākušais Krišs Jurka. Šajā ienācēju vilnī bija arī vēlāko novada dzirnavnieku Birkenfeldu priekšteči no Mazsalacas. 
    
Līdzīga aina bija arī Svētciema pagastā. Lielkuiķuļos  1857. gadā no Matīšiem ienāca Jānis Kreišmanis, Primmās  1858. gadā - Mārtiņš Girgensons no Alojas, Ķekaros 1863. gadā saimniekošanu pārņēma Eglīši – arī no Alojas, Ķirpakos tai pašā gadā par saimniekiem kļuva Birzgaļi no Matīšiem, bet Sprundās - no Mazsalacas puses 1867. gadā ienākušais Tenis Šterns ar saimi. Šo uzskaitījumu varētu turpināt, jo arī daudzās citās sētās mainījās saimniekotāji. Tomēr ne jau visi jaunie saimnieki iegūtajās mājās saimniekoja ilgstoši. 
    
Citnovadnieku ienākšana Svētciema un Vecsalacas pagastos un  konkrētās zemnieku sētās uzskatāmi atspoguļojas arī jau minētās 1897. gada tautskaites dokumentos. Diemžēl arī to ieraksti parāda tikai cilvēku dzimto un pierakstīšanas pagastu, bet klusē par ienākšanas cēloņiem un laiku. Pēdējais aptuveni nosakāms pēc bērnu dzimšanas laika.
    
Trešā Lielsalacas draudzes iedzīvotāju migrācijas tendence, kura nav vērojama citās novada draudzēs, ir ļoti lielais iedzīvotāju skaits, kuri izceļoja uz Krievijas impērijas dažādām guberņām. Protams, bija arī izceļotāji uz Ameriku (gan Dienvidu, gan Ziemeļu), Austrāliju, Norvēģiju, Somiju, Šveici un citām valstīm. Tomēr skaitliski to bija maz. Draudzes locekļu reģistra grāmatās reizēm tomēr neparādās aizceļošanas laiks, bet ir tikai atsevišķas lakoniskas piezīmes. Dažkārt pie dzimšanas, iesvētīšanas vai miršanas datiem pierakstīta ieceļošanas jeb jaunā dzīves vieta. Piemēram, pie 1877. gadā dzimušā Jēkaba Kociņa – „ 1914. g. 11. oktobrī kritis pie Varšavas”, ainažniekam Mārtiņam Konkam  pie laulāšanās gada – 1910. - kā vieta minēta Somija, Jānis Liepiņš iesvētīts „Pēterburgā 1916. g.”, Ženija Kiršs dzimusi 1914. g. „Petrogradas apriņķī”. 
    
Kopējos izceļotāju skaitļus ieguvu, salīdzinot ierakstus gan atsevišķajās, pēc cilvēku dzīves vietas rakstītajās grāmatās, gan alfabētiskajās draudzes locekļu reģistra grāmatās.
    
1885. un 1886. gadā zemes meklējumos uz Smoļenskas guberņu devās pirmie izceļotāji no Salacas puses - 21 luterāņu ģimene ar 106 cilvēkiem. Šobrīd nav apkopoti dati par minētajos gados uz Smoļenskas guberņu aizgājušajiem pareizticīgo draudzes locekļiem, bet ir zināms, ka 10 pareizticīgo un 6 luterāņu ģimenes  aizbraukušajiem pievienojās 1890. gados. 
    
1894. un 1895. gadā no Lielsalacas evaņģēliski  luteriskās draudzes uz Ufas guberņu izceļoja 24 ģimenes - aptuveni 100 cilvēku. Pievienojot no pareizticīgo draudzes iegūtās ziņas par 62 pareizticīgo ģimenēm, uzzinām, ka abos gados uz Ufas guberņu izceļoja 86 ģimenes. Līdz 1910. gadam tām pievienojās vēl deviņas luterāņu un trīs  pareizticīgo ģimenes.
    
Divas pareizticīgo un deviņas luterāņu ģimenes aizceļoja uz Tālajiem Austrumiem. Kā luterāņu apmešanās vieta minēta Vladivostoka, bet pareizticīgajiem – Usūrija (Усурийский край) un Amūra. 
    
Kā izceļotāju galamērķis Krievijas impērijā draudzes grāmatās minētas arī Arhangeļska, Sevastopole, Habarovska, Kaukāzs, Kijeva, Novgoroda, Omska, Pleskava,  Saratova, Sibīrija, Tvera, Vologda. Jaunieši, domājams, izglītošanās nolūkos devās arī uz Maskavu un Pēterburgu. Daļa aizceļojušo atgriezās, sākot ar 1918. gadu. Diemžēl draudzes grāmatās nav atzīmju par atgriešanos, bet ir pierakstīti svešumā dzimušie aizgājušo bērni, pēc atgriešanās slēgtās laulības, miršanas dati u.c. zīmīgi fakti.
    
Limbažu muzeja krājumā esošās divas Liepupes evaņģēliski luteriskās draudzes locekļu reģistrācijas grāmatas satur ziņas par visu 19. gadsimtu un 20. gadsimta sākumu, akcentējot 19. gadsimta pēdējos divdesmit gadus. Daži ieraksti ir arī no vēlāka laika posma un sniedzas līdz gadsimta vidum. Tās rakstītas alfabētiskajā secībā. Tomēr ziņas ir nepilnīgas, jo, kā jau minēju, būtiskākais trūkums ir tas, ka nav ierakstīti draudzes locekļu vecāku vārdi. Tāpat lielai daļai nav atzīmēta dzimšanas vieta, kā arī nav gandrīz nevienas piezīmes par cilvēku likteņiem, ar ko ir tik bagātas abu Salacgrīvas draudžu locekļu uzskaites grāmatas. Toties grāmatu rakstītājs liepupietis  (iespējams, tas bijis mācītājs) ir mīlējis datumus. Tāpēc katram draudzes ienācējam un aizgājējam no tās pierakstīts aiziešanas datums un mēnesis (tie noteikti ir zīmes izrakstīšanas dati). Līdz ar to Liepupes draudzes locekļu reģistrācijas grāmata ir nopietns avots ļaužu pārvietošanās laiku noteikšanai. 
    
No 1550 ierakstiem, kas attiecas uz laika posmu no 19. gadsimta 80. gadiem līdz 1916. gadam, 304, t.i. , 20 % dzīves vietu mainījuši aprīlī, 13,4 % - martā (pārsvarā mēneša beigās), bet 10,3 % - oktobrī. Tas liecina, ka lielākā daļa pārcēlusies no vienas vietas uz otru pēc iepriekšējo paaudžu paražas - Jurģu laikā un ka šī tradīcija lielā mērā saglabājusies pat vēl 20. gadsimta pirmajos gadu desmitos. Jurģi (23. aprīlis) izsenais bija darba un dzīves vietas maiņas, dažādu līgumu sākuma un beigu datums.
    
Pētot Liepupes draudzes locekļu reģistrēšanas ierakstus, jāsecina, ka šīs draudzes iedzīvotāji maz riskējuši doties svešumā. Dažos teikumos varam uzskaitīt 1880. – 1917. gada izceļošanas gadījumus no draudzes uz ārzemēm un tālām Krievijas impērijas vietām. 1898. gadā uz Ufas guberņu devās liepupieši Andžes, no Limbažiem ienākusī Minna Kurlīte ar meitu un Maurīšu ģimene piecu cilvēku sastāvā. Grāmatā ir ieraksts par Jāni Šmitu, kurš 1898. gadā 35 gadu vecumā laulājies Hamburgā, Jānis Bērziņš  laulājies 1903. gadā Anglijā. Ir ziņas, ka Eduards Baldiņš 1913. gadā laulājies „Krimā latviešu kolonijā” ar Bertu Vidis no Opes (Apes, visticamāk – no Apukalna) draudzes, uzskaitīti bērni, kuri dzimuši līdz 1921. gadam, ar norādi uz dzimšanas vietu -„Krievijā”. 20. gadsimta sākumā Bernhards Volkops un  Simons Burhards devās uz Vladivostoku, bet 1917. gadā - Melbāržu ģimene  uz Arhangeļsku. Viens vīrietis par savu galamērķi izvēlējies Maskavu, viens – Pēterburgu, viena sieviete – Kronštati, viena – Pleskavu.

Iedzīvotāju maiņa praktiski nav notikusi  pat ar netālajiem kaimiņiem igauņiem, jo iedzīvotāju sarakstā ir ļoti maz igaunisku uzvārdu. Vēl Liepupes draudzei raksturīgi ir tas, ka šeit neieceļo daudz svešinieku no tālākajiem novadiem. Kā izņēmumu varētu minēt Līzi Mīļais, kura 1914. gadā ienāca no Piebalgas, un piecus cilvēkus, kuri gadu gaitā aizgāja uz Daugavpili. Ienākuši daži cilvēki no Alojas, Matīšiem, Mazsalacas, Rūjienas, Trikātas un Valmieras. Taču samērā nelielajā tālāko ienācēju skaitā nav kurzemnieku. Domājams, ka Duntes – Liepupes piekrastes iedzīvotāju lielākā daļa šajā laikā, pateicoties aktīvajai burinieku būvei, piekrastes un tāljūras kuģniecībai, bija pietiekami nodrošināta, lai nevajadzētu doties labākas dzīves meklējumos tālā svešumā.

Toties pretstatā tālāku izceļotāju nelielajam skaitam bija ārkārtīgi intensīva iedzīvotāju apmaiņa ar tuvākajām draudzēm – Daugavgrīvu Katrīnu, Lēdurgu, Limbažiem, Pēterupi, Rīgu un Salacu. Kā piemēru minu dažus skaitļus. 1898. gadā no Limbažiem uz Liepupes draudzi aizgāja 38 cilvēki, no turienes atnāca 21; no Lēdurgas bija 10 atnācēji uz Liepupi, bet uz turieni aizgāja 23 liepupeši; Katrīnas draudzi atstāja 31, bet aizgāja uz turieni 16 Liepupes draudzē tobrīd dzīvojušie. Liepupē ienāca 11 salacieši, bet uz Lielsalacas draudzi aizgāja skaits ir 31 liepupietis. 35 aizceļotāji no Liepupes apmetās Daugavgrīvā. Uz  Pēterupi togad aizgāja 12 liepupieši, bet no turienes Liepupē ienāca 33 cilvēki. Uz Rīgu 1898. gadā devās 92 cilvēki, bet, pretstatā lielajām ģimenēm, kas pārgāja no draudzes uz draudzi, uz pilsētu devās jauni vīrieši un sievietes, sākot no 17 gadu vecuma, visvairāk – dažus gadus pēc iesvētībām. Viņi papildināja pilsētā nepieciešamo darbaspēku. 1899. gadā uz Limbažiem aizgāja 14 liepupieši, vietā  atnāca 13 limbažnieki. No Lēdurgas Liepupē ienāca 33 cilvēki, bet uz turieni devās 11 liepupieši; uz Katrīnas draudzi no Liepupes aizgāja 33 pārceļotāji, bet no turienes atnāca tikai 22. Liepupes draudzē ienāca 23 salacieši, bet uz turieni savukārt pārcēlās tikai 13 liepupieši; 28 liepupieši devās uz Daugavgrīvu, bet no turienes atnāca togad tikai viens cilvēks.  No Pēterupes uz Liepupi atnāca 23 personas, bet no Liepupes aizgāja uz turieni 31. Toties uz Rīgu 1899. gadā aizgāja 152 Liepupes draudzē dzīvojošie - gandrīz divas reizes vairāk nekā iepriekšējā gadā. No tiem 42 aizgāja kā vieninieki, bet pārējie ietilpa  10 lielās ģimenēs, kurās bija pieci, seši, septiņi un pat astoņi bērni. Zīmīgi, ka aizgājušo vieninieku kopā ir salīdzinoši ievērojams atraitņu skaits. 

Liepupes draudzes iedzīvotāju reģistrā vērojama vēl viena šīs draudzes locekļu migrācijas īpatnība: cilvēki iet projām un nāk atpakaļ vairākas reizes ar vairāku gadu intervālu. Tas sevišķi raksturīgi starp Liepupi, Daugavgrīvu, Pēterupi, Rīgu, arī Limbažiem.

Minu tikai vienu piemēru. No Daugavgrīvas 1899. gadā Liepupes draudzē ienākusī 21 gadu vecā Matilde Krūze 1905. gadā devās atpakaļ, bet 1909. gadā atkal atgriezās Liepupē. 1913. gadā viņa devās uz Limbažiem, bet 1915. gadā atkal ieradās Liepupes draudzē, tikai šoreiz -  no Lēdurgas. Beidzot 1917. gada Jurģos sieviete aizgāja uz Limbažiem, kur, iespējams, arī palika dzīvot pastāvīgi.

Aktīvā iedzīvotāju pārvietošanās Liepupes draudzē 19. gadsimta otrajā pusē saistāma ar darba darītāju pieprasījumu buru kuģu un lielo jūras transportlaivu būvē, būvei vajadzīgo materiālu piegādē un sagatavošanā, kuģu un laivu komandām, izvērstajā jaunu ēku būvē un veco remontēšanā kuģinieku sētās, pa jūru pārvadājamo preču pievešanā jūrmalas krautuvēs, kuģu un laivu lādēšanā un citur. Sava loma bija arī jūrnieku centieniem pārcelties uz dzīvi tuvāk  Rīgas ostai un darbus protošu cilvēku iespējām atrast peļņas avotu jebkurā vietā. Plašāku ieskatu par šīm norisēm sniedz Ievas Cimermanes monogrāfija „Vīri un kuģi”. [6.]
    
Trešās – Umurgas draudzes  -  locekļu migrāciju mēģināju izsekot pēc apmēram 1000 ceļojumu zīmēm (izziņām), ko izdevuši draudžu mācītāji un kuras aptver laika posmu no pat 19. gadsimta sākuma (dažas zīmes rakstījis arī Dikļu, vēlāk Umurgas draudzes mācītājs Juris Neikens) līdz 20. gadsimta 30. gadiem. Zīmju vairums rakstītas vācu valodā, izņemot pareizticīgo draudžu sūtītās, kas ir krievu valodā, kā arī 20. gadsimta 20. – 30. gados jau latviešu valodā tapušās. Tās bija pilnīgi nepētītas un ļoti lielā skaitā glabājas draudzes arhīvā. 

Pēc iepazīšanās ar šo avotu, varu atkal secināt, ka ziņu pilnīgums atkarīgs no katras draudzes mācītāja rūpīguma un zināšanām. Ir zīmes, kurās norādīti tikai pārceļotāja vārds, uzvārds un dzimšanas gads, bet nav pat atzīmēts, uz kuru vietu cilvēks aiziet, nosaukta tikai draudze. Kā piemēru minu Krimuldas draudzi, kuras mācītāja V.Valtera 1860. gados rakstītās zīmes ir ļoti skopas. Turpretim Katrīnas draudzes mācītāju sūtītās zīmes bieži vien rakstītas uz tonēta – maigi rozā, pelēcīga vai zilgana papīra un ir ne tikai vizuāli, bet arī saturiski labas. Tikpat pilnīgas ir Lielsalacas un Straupes evaņģēliski luterisko draudžu mācītāju veiktie izraksti.

Šo mazo lapiņu lielākā daļa satur ļoti pilnīgas ziņas par ļaudīm, kuri ienāk Umurgas draudzē. Ieskatam sniedzu Dikļu draudzes zīmes tekstu, kuru mācītājs Fromholds Treijs izrakstīja 1897. gada 4. augustā: „Pēteris Stērbele, dzimis Rencēnos 1858. gadā, iesvētīts Ēvelē 1874. gadā, laulājies 1885. gadā Dikļos ar Matildi Robiņ, dzimušu Dikļu Brēdiķos 1865. gada 6. maijā, iesvētītu Dikļos 1882. gadā. Pirmā meita Marta Matilde dzimusi 1886. gada 30. jūnijā Dikļu draudzē, meita Berta Karlīne dzimusi 1887. gada 3. oktobrī, dēls Jānis Alfrēds – 1889. gada 14. martā. Dēls Arturs dzimis 1894. gada 24. septembrī, bet pēdējais bērns - Marija 1896. gada 14. augustā, arī Dikļos, tāpat kā visi pārējie. Ailē par aiziešanas vietu ierakstīts – „Dzīvo Vainižu Ierastiņos”.

Reizēm zīmēs rakstīti jautājumi, uz kuriem paši mācītāji nav zinājuši atbildi. Spilgts piemērs ir Katrīnas draudzes mācītāja G. Blumenbaha 1867. gada 31. oktobrī Pēterim Kliņķim (mirušā Otto un Babes dēlam) izrakstītā zīme. Pēteris kopā ar sievu un meitu aizgāja no Pāles Plēšu mājām uz Pociemu. Jautājumam „Kur paliek vecā māte Babbe?” zīmē ar ļoti sīkiem burtiņiem, šķiet, vēlāk pierakstīta atbilde: „Viņas dēls Pociema Pīlāgos.” Acīmredzot tur tad arī ir Babes dzīves vieta.
    
Pārceļojuma zīmes ļoti bieži norāda arī precīzu  vietu draudzē, uz kuru un no kurienes cilvēki iet. Tā, piemēram, pētot Katrīnas draudzē no 1852. – 1909. gadam izrakstītās  85 zīmes par 292 cilvēkiem, saskatām, ka 104  draudzes locekļi ir devušies uz blakus esošo Āsteri, bet 38 – uz tuvējo Ārciemu. Abas vietas ir Umurgas draudzē. Tātad mazliet vairāk par pusi pārceļojušo jauno dzīves vietu izvēlējušies pavisam netālu. 

Arī šī dokumentu grupa sniedz apstiprinājumu tam, ka 19. gadsimta vidū minēto iemeslu dēļ iedzīvotāju pārvietošanās vēl nebija ikdienišķa parādība, bet gadsimta otrajā pusē un sevišķi beigās tā strauji aktivizējās.

812 zīmes par iedzīvotāju ieceļošanu Umurgas draudzē izrakstītas 19. gadsimta otrajā pusē un līdz 1917. gadam. No tām uz 1850. gadiem attiecas tikai 29, kurās ierakstīti 113 no citām draudzēm aizceļojušie. Šajā desmitgadē arī Umurgas draudzē lielākais ieceļotāju skaits bija no Alojas (23), Dikļiem (22), Mazsalacas (17) un Rūjienas (9). Savukārt tālākie pārceļotāji – jauns pāris – atnāca no Gulbenes uz Pociemu. Visbiežākās jaunienācēju apmešanās vietas bija Katvari, Pociems un Tiegaži, bet atnācēji – galvenokārt lielās – četru līdz astoņu cilvēku ģimenes, kurās ietilpa arī vīra vai sievas vecāki.

1870. gados izrakstītas jau 303 zīmes, kurās uzskaitīti 1084 no citām draudzēm aizgājuši cilvēki. Visvairāk Umurgas draudzē ienākušo bija no Dikļiem – 194, no Limbažiem – 160, no Katrīnas draudzes – 144. 1870. gados joprojām aktīvi mainījās Katrīnas draudzes Drieliņu un Umurgas draudzes Āsteres iedzīvotāji. Tāpat mainījās arī Dikļu draudzes Ozolu un Umurgas draudzes Katvaru iedzīvotāji, jo abi pagasti bija ļoti cieši saistīti saimnieciskā ziņā. Daudz iedzīvotāju no citurienes joprojām apmetās Ārciemā, Katvaros, Pociemā un Tiegažos.

Visbeidzot paraudzīsimies, kā situācija izmainījās 1890.gados. No skatītajām zīmēm uz šiem gadiem attiecas 255, kurās stāstīts par 852 no citurienes aizgājušajiem. Tātad Umurgas draudzē pakāpeniski samazinājies ieceļotāju skaits. Bija mainījušies arī ieceļošanas virzieni. Visvairāk ienācēju bija no Straupes – 296 (šī tendence iedzīvotāju apmaiņai starp abām draudzēm saglabājās arī 20. gadsimta sākumā), tad – no Dikļiem – 109 un pa 90 ienākušo no Alojas un Limbažu draudzēm. 

Ja draudžu locekļu reģistrācijas grāmatās ne vienmēr ir piezīme, ka sieviete vai vīrietis ir atraitnis, tad pārceļošanas zīmēs šī norāde ir vienmēr. Tāpēc redzam, ka atraitņu pāriešana uz dzīvi citur ir samērā bieža parādība.

Lai veidotu pilnīgāku migrācijas ainu zīmju analīzei pietrūkst pretstatāmu ziņu par aizgājējiem no pašas Umurgas draudzes, kā arī par umurdziešiem, kas izbraukuši ārpus Latvijas.
    
Pētot dažādos draudžu dokumentus, varam rast daļēju atbildi jautājumam, kāpēc iedzīvotāji pārceļoja. 
    
Pirmais cēlonis bija mūsu novadam raksturīgās lielās ģimenes (no pieciem līdz pat 14 bērniem). Protams, ka vienā sētā, kurā nereti bija divas un pat vairākas mājas, nevarēja sadzīvot vecāku un arī visu pieaugušo bērnu ģimenes. Tāpēc vispirms aizprecējās meitas. Pēc tam izglītības, darba vai zemes meklējumos aizceļoja uzņēmīgākie dēli. 
    
Otrais cēlonis vecāku ļaužu un atraitņu biežajai pārceļošanai bija nespēja sevi apgādāt un aprūpēt vecuma nespēka dēļ. Tāpēc viņi parasti pārcēlās uz dzīvi pie materiāli nodrošinātākajiem bērniem, kuri bieži dzīvoja pilsētās, salīdzinoši daudz arī strauji augošajā Rīgā.
    
Trešais cēlonis, kurš labi atspoguļojas draudžu dokumentos, bija cerētās materiālās labklājības sasniegšana. Ja kāds ģimenes loceklis iekārtojās uz pastāvīgu dzīvi citur un bija samērā nodrošināts ar visu  nepieciešamo, tad pie viņa tūlīt viens pēc otra pārceļoja citi brāļi un māsas, kā arī tālāki radinieki. Šis process sevišķi vērojams, dodoties uz tālākām vietām. Piemēram, aizceļošana uz Smoļenskas guberņu. 55 gadus vecais Otto Vāvulis ar sievu, pieciem  bērniem un vecākās meitas ģimeni 1885. gadā no Salacas draudzes Mazzonepēm devās svešumā, lai iegūtu turību. Pēc gada uz turieni aizbrauca viena no divām vecākajām meitām ar vīru Mārci Liepiņu un abu divām meitām. Vienlaicīgi no tām pašām Mazzonepu mājām līdzi devās arī Krūmiņu ģimene ar trīm bērniem. Diemžēl nezinām, vai abas ģimenes saistīja radniecība, vai arī tikai labas kaimiņu attiecības. 
    
Interesants fakts ir Otto Vāvuļa mazdēla Valtera Vāvuļa apciemojums Limbažu muzejā. Viņš rādīja senās fotogrāfijas un stāstīja, ka vectēvs jau iepriekš bijis lūkot vietu, nopircis zemi un sagatavojis visu dzīvošanai nepieciešamo.  Uzzinājām arī to, ka ģimene tiešām ieguvusi turību un ka visu sagrāvušas staļiniskās represijas. 
  
Pētot migrācijas procesus Rietumvidzemes draudzēs, secinām:

1. Iedzīvotāju pārvietošanās 19. gadsimta vidū vēl nav daudzskaitlīga. Taču līdz gadsimta beigām tā strauji palielinās.
2. Vērojama liela iedzīvotāju pārvietošanās no viena kaimiņu pagasta, draudzes uz otru. Sevišķi aktīva pārceļošana ir pierobežas draudžu pagastos.
3. 19. gadsimta beigās strauji palielinās uz Rīgu aizceļojušo iedzīvotāju, sevišķi jaunu vīriešu un sieviešu skaits.
4. 19. gadsimta beigās palielinās izceļotāju skaits uz dažādām Krievijas    impērijas guberņām. Sākas arī došanās uz ārzemēm.
5. Lai rastu pilnīgu ainu par visiem migrācijas procesiem Rietumvidzemē un draudžu dokumenti ierunātos pilnā balsī, nepieciešama to sniegto ziņu salīdzināšana ar citos dažāda rakstura dokumentos atrodamo, t.i., ar ļaužu revīziju, tautskaišu, pagastu iedzīvotāju sarakstu, pagasta tiesu un valžu sēžu protokolu, izziņu un citiem dotumiem.

Avoti:

1. Personalbuch 1855 – Lielsalacas ev-lut. draudzes locekļu saraksts 1855. – 1860. g.  
2. Lielsalacas ev.-lut. draudzes iedzīvotāju reģistra grāmata  1861. - 1870.g.  250. - 252. lp.
3. Lielsalacas ev.-lut. draudzes iedzīvotāju reģistra grāmata – 1871. - 1890.g.  327. - 330.lp.
4. Lielsalacas ev.-lut. draudzes iedzīvotāju reģistra grāmata – 1890. – 1894.g.  229. – 331. lp.
Visas grāmatas glabājas Lielsalacas ev.-lut. draudzes arhīvā.
5. LVVA 1184. un 1779. fonda lietas – Vecsalacas un Svētciema pagasta tiesas.
6. Cimermane, I. „Vīri un kuģi”. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2008.

Kopsavilkums


Migrācijas kā iedzīvotāju pārvietošanās procesa gan valsts iekšienē, gan uz citurieni ārpus tās robežām izzināšana ir viens no aktuālākajiem iedzīvotāju sastāva veidošanās izpētes jautājumiem. Šajā apcerējumā sniedzu nelielu ieskatu 19. gadsimta otrās puses migrācijas procesos saimnieciskā ziņā visai aktīvajā Rietumvidzemē un dažos līdz šim neizmantotos izziņas avotos -  baznīcu draudžu dokumentos. Tajos ietilpst dažāda satura draudzes locekļu saraksti un zīmes – izziņas jeb izraksti no draudzes locekļu uzskaites grāmatām, kuras mācītāji sūtīja uz tām draudzēm, kurp pārceļoja viņu draudžu locekļi. 

Aplūkošu Lielsalacas, Liepupes un Umurgas evaņģēlisko luterāņu draudžu, kā arī Vecsalacas pareizticīgo draudzes dokumentus, vairāk pievēršoties tieši iedzīvotāju pārvietošanās atainojumam novadā, mūsdienu Latvijas robežās un ārpus tām. 

19. gadsimta otrajā pusē un nedaudz arī 20. gadsimta sākumā – pēc 1860. gadu reformām, kas zemniekiem atcēla darba un dzīves vietas izvēles galvenos ierobežojumus, iedzīvotāju pārvietošanās vērsās plašumā. 

Pārlūkojot Lielsalacas draudzē esošos dokumentus, pārliecināmies par vairākām raksturīgām tendencēm - igauņu liela skaita ieplūšana draudzē, salīdzinoši liela iedzīvotāju skaita ienākšana no Alojas, Mazsalacas un Rūjienas apkaimes tieši 1850. – 60. gados, kā arī ir ļoti liela iedzīvotāju skaita  izceļošana  uz Krievijas impērijas dažādām guberņām.

Liepupes evaņģēliski luteriskās draudzes locekļu reģistrācijas grāmatas ir nopietns avots ļaužu pārvietošanās laiku noteikšanai. No 1550 ierakstiem, kas attiecas uz laika posmu no 19. gadsimta 80. gadiem līdz 1916. gadam, 304, t.i. , 20 % dzīves vietu mainījuši aprīlī, 13,4 % - martā (pārsvarā mēneša beigās). Tas liecina par to, ka lielākā daļa pārcēlusies no vienas vietas uz otru pēc iepriekšējo paaudžu paražas - Jurģu laikā un ka šī tradīcija lielā mērā saglabājusies pat vēl 20. gadsimta pirmajos gadu desmitos. Jurģi (23. aprīlis) izsenais bija darba un dzīves vietas maiņas, dažādu līgumu sākuma un beigu datums. Secinām arī, ka šīs draudzes iedzīvotāji maz riskējuši doties svešumā. Iedzīvotāju maiņa praktiski nav notikusi pat ar netālajiem kaimiņiem igauņiem, jo iedzīvotāju sarakstā ir ļoti maz igaunisku uzvārdu. Vēl Liepupes draudzei raksturīgi ir tas, ka šeit neieceļo daudz svešinieku no tālākajiem novadiem. Domājams, ka Duntes – Liepupes piekrastes iedzīvotāju lielākā daļa šajā laikā, pateicoties aktīvajai burinieku būvei, piekrastes un tāljūras kuģniecībai, bija pietiekami nodrošināta, lai nevajadzētu doties labākas dzīves meklējumos tālā svešumā. Toties aktīva bija iedzīvotāju kustība tuvējos pagastos, kas saistīta ar darbaspēka nepieciešamību, kā arī laucinieku, sevišķi jauniešu - vieninieku pārcelšanās uz Rīgu.

Trešās – Umurgas draudzes  -  locekļu migrāciju mēģināju izsekot pēc apmēram 1000 ceļojumu zīmēm (izziņām), ko izdevuši draudžu mācītāji un kuras aptver laika posmu no pat 19. gadsimta sākuma līdz 1920. gadiem. Šajā draudzē iedzīvotāji ienāca galvenokārt no Alojas, Mazsalacas, Straupes un Limbažiem. Tomēr mazliet vairāk par pusi pārceļojušo jauno dzīves vietu izvēlējušies pavisam netālu. 

Pētot dažādos draudžu dokumentus, varam rast daļēju atbildi jautājumam, kāpēc iedzīvotāji pārceļoja. Pirmais cēlonis bija mūsu novadam raksturīgās lielās ģimenes (no pieciem līdz pat 14 bērniem). Protams, ka vienā sētā, kurā nereti bija divas un pat vairākas mājas, nevarēja sadzīvot vecāku un arī visu pieaugušo bērnu ģimenes. Tāpēc vispirms aizprecējās meitas. Pēc tam izglītības, darba vai zemes meklējumos aizceļoja uzņēmīgākie dēli. Otrais cēlonis vecāku ļaužu un atraitņu biežajai pārceļošanai bija nespēja sevi apgādāt un aprūpēt vecuma nespēka dēļ. Tāpēc viņi parasti pārcēlās uz dzīvi pie materiāli nodrošinātākajiem bērniem, kuri bieži dzīvoja pilsētās, salīdzinoši daudz arī strauji augošajā Rīgā. Trešais cēlonis, kurš labi atspoguļojas draudžu dokumentos, bija cerētās materiālās labklājības sasniegšana. Ja kāds ģimenes loceklis iekārtojās uz pastāvīgu dzīvi citur un bija samērā nodrošināts ar visu  nepieciešamo, tad pie viņa tūlīt viens pēc otra pārceļoja citi brāļi un māsas, kā arī tālāki radinieki.
  
Pētot migrācijas procesus Rietumvidzemes draudzēs, secinām:

6. Iedzīvotāju pārvietošanās 19. gadsimta vidū vēl nav daudzskaitlīga. Taču līdz gadsimta beigām tā strauji palielinās.
7. Vērojama liela iedzīvotāju pārvietošanās no viena kaimiņu pagasta, draudzes uz otru. Sevišķi aktīva pārceļošana ir pierobežas draudžu pagastos.
8. 19. gadsimta beigās strauji palielinās uz Rīgu aizceļojušo iedzīvotāju, sevišķi jaunu vīriešu un sieviešu skaits.

Publicēts arī: 

Noriņa Rasma: 19. gadsimta otrās puses dokumenti par iedzīvotāju migrāciju Rietumvidzemē. – Letonikas otrais kongress. Kultūrvēstures avoti un Latvijas piekraste. Rakstu krājums. Rīga: Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis, 2009, 275-286.lpp.

Personas

Iezīmes

Tematiskie rādītāji: 
Sabiedrība
Pagasts: 
Liepupes pagasts, Umurgas pagasts, Salacgrīvas pagasts, Ainažu pagasts
Literatūra: 
Akadēmiskie raksti un pētījumi

Reklāma