"Pa Hronikas pēdām" – Rubenes baznīcas ekspozīcijas paplašinātā tīmekļa versija, 1. sadaļa – Krusta kari Baltijā
Pievienoja:
Valters Grīviņš, 15.02.2021Organizācija:
Izvēlēties sadaļu:
6. Mācītājs, apgaismotājs un grāmatizdevējs Kristofs Harders
7. Rubenes baznīca ar mācītājmuižu
1. sadaļa. Krusta kari Baltijā
12. gs. vidū Baltijas jūras austrumu piekrastē dzīvojošās tautas – prūši, lietuviešu, latviešu un igauņu senči – bija kļuvušas par Eiropas pēdējo pagānisma salu, kuru no rietumiem iekļāva skandināvu, ģermāņu un rietumslāvu Romas katoļu jeb latīņu kristietības valstis, bet no austrumiem – bizantisko pareizticību pieņēmušās senkrievu kņazistes.
Vācu ekspansija Baltijas jūras telpā
12. gs. beigās Baltijas jūrā par dominējošo spēku gotlandiešu vietā kļūst vācu tirgotāji, kuri jau vairākus gadsimtus notiekošās vācu austrumu ekspansijas (Drang nach Osten) ietvaros cenšas nostiprināties reģiona svarīgākajos tirdzniecības centros un pārņemt savā varā tāltirdzniecības satiksmes ceļus. Latvijas teritorijā svarīgākie bija Daugavas un Gaujas ūdensceļi, pa kuriem noritēja Rietumeiropas tirdzniecība ar senkrievu zemēm.
“Viņš [Meinards] tikai Kristus dēļ, vienīgi lai sludinātu, ieradās Lībjzemē kopā ar tirgotājiem, jo vācu tirgotāji, ko ar līviem saistīja draudzības saites, mēdza bieži, braukdami kuģos pa Daugavas upi, apmeklēt Līvzemi.” (Indriķa hronika I: 2)
Izmantojot savu politisko, sociālekonomisko un tehnoloģisko pārākumu, vācu tirgoņi, ciešā sadarbībā ar baznīcu un bruņiniekiem, tā vietā, lai, līdzīgi kā pirms viņiem gotlandieši, iegūtu pārvietošanās garantijas un uz līdztiesīgiem noteikumiem sadarbotos ar vietējiem iedzīvotājiem, veic pakāpenisku un sistemātisku Senās Latvijas un Igaunijas zemju iekarošanu un kolonizāciju. Tā notiek, kā līdzekļus izmantojot gan nosacīti miermīlīgu kristianizāciju un diplomātiju, apmetņu un pilsētu dibināšanu, gan arī, kad šīs metodes nedod rezultātus, krusta karus.
Ziemeļu krusta kari
Krusta kari, kas sākotnēji tika izsludināti, lai atbrīvotu no musulmaņiem Jēzus kapa vietu Jeruzālemē un aizsargātu turp dodošos svētceļniekus, kopš 12. gs. vidus tiek rīkoti arī Ziemeļeiropā un Livonijā. Tie ir vērsti pret vēl nekristītajām slāvu, baltu un Baltijas somu tautām un kalpo kā ideoloģisks aizsegs to pakļaušanai.
Bīskaps Alberts
Nozīmīgākā persona Senās Latvijas iekarošanas vēsturē un Livonijas izveidošanā ir trešais Livonijas bīskaps Alberts (1199–1229).
“Sava episkopāta otrajā gadā viņš [Alberts] ar grāfu Konrādu no Dortmurides un Harbertu no Īburgas, kā arī daudziem krustnešiem un divdesmit trim kuģiem devās uz Līvzemi.” (Indriķa hronika VI: 1)
Gudrs un ambiciozs politiķis, prasmīgs diplomāts, nereti arī krustnešu pulka karavadonis, Alberts pirmo reizi ierodas Senlatvijā 1200. gadā. 1201. gadā Alberts kļūst par Rīgas bīskapu, bet 1207. gadā, saņemot Lībjzemi lēnī no Vācijas ķeizara Fīlipa, arī par Baltijā iekaroto teritoriju laicīgo zemeskungu. Sadarbībā ar Rīgas pilsoņiem un tirgotājiem, Alberts sāk organizēt vācu ekspansiju reģionā, vispirms nostiprinoties Daugavas un Gaujas lejtecēs, tad mērķtiecīgi paplašinot vācu ietekmi uz to augštecēm kā arī dodoties Igaunijas virzienā.
Alberts regulāri dodas uz Vāciju krusta karotāju vervēšanā, taču zemes iekarošanai un iegūtā noturēšanai ar tiem nepietiek – peregrīni atbrauc uz gadu un tad, saņēmuši grēku atlaidas un, veiksmes gadījumā, laupījumu, dodas mājās. Tāpēc 1202. gadā Turaidas mūks Teodorihs bīskapa Alberta uzdevumā Livonijas kristiešu un baznīcas zemju sargāšanai nodibina Zobenbrāļu ordeni. Ordenis savu vajadzību nodrošinājumam saņem daļu no pakļautajām zemēm un vēlāk, patstāvīgi iekarojot jaunas teritorijas, kļūst par lielāko no Livonijas baznīcas valstīm.
“Krustnešiem pēc tam virzoties augšup gar Daugavu, līvi, raug, padzirdējuši par to, kas noticis, aizbēga no Aizkraukles pils uz drošākām vietām mežā. Pēc tam kad ar Dieva žēlastību viņu pils bija nodedzināta, viņi deva ķīlniekus, salīga ar vāciešiem mieru un apsolīja drīz ierasties Rīgā, lai tur kristītos. Tā tas vēlāk arī notika.” (Indriķa hronika IX: 9)
Baltijas krusta karu rezultātā vietējie iedzīvotāji zaudēja augstāko varu savā zemē, bija spiesti dot nodevas iekarotājiem un vēlāko gadsimtu gaitā pazaudēja arī krietnu daļu no personīgajām brīvībām un tiesībām, taču vienlaikus 13. gs. tapusī Livonija kļuva par latviešu un igauņu tautu etniskās konsolidācijas telpu, kā arī neatgriezeniski iekļāva to zemes Rietumeiropas saimnieciskajā un kultūras lokā.
Gaujas ceļa pakļaušana
Gaujas tirdzniecības ceļš, vienam tā atzaram ejot cauri Igaunijai, savienoja Daugavas grīvu ar Krievijas ziemeļrietumu centriem – Pleskavu un Novgorodu. Gaujas lejteces novados dzīvoja lībieši jeb lībji, bet augštecē – latgaļi. Pa vidu bija apgabali ar jauktu latgaļu-lībiešu apdzīvotību.
“Kad līvi Gaujas otrā krastā, Dabreļa pilī [Satezelē], redzēja paceļamies dūmus un uguni un Kaupo pili degam, viņi baidījās, ka ar viņiem un viņu pili varētu notikt kaut kas līdzīgs; viņi savāca visus pilī, uzkāpa uz aizsargsienas, sagaidīja savus ienaidniekus un, kad tie atnāca, ļoti drosmīgi tiem pretojās.” (Indriķa hronika X: 10)
"Pēc tam (1214.g.) Raceburgas bīskaps Filips ar krustnešiem un fogtu Gerhardu devās uz Turaidu un bīskapam tur uzcēla kastellu, ko nosauca par Frēdelandi – it kā par miera nesēju zemei, cerēdams, ka šī pils zemei radīs mieru un būs patvērums priesteriem un visiem viņa vīriem. Un uz turieni pie viņa atnāca Tolovas Tālibalda dēli, Ramēķis un viņa brāļi, un pakļāvās bīskapa varai, apsolīdami no krieviem saņemto kristīgo ticību apmainīt pret latīņu rituālu un no katriem diviem zirgiem ik gadu maksāt mēru labības, lai bīskaps viņus allaž, kā miera, tā kara laikā, sargātu un viņi ar vāciešiem būtu viena sirds un viena dvēsele un aizvien saņemtu to aizstāvību pret igauņiem un lietuvjiem." (Indriķa hronika XVIII: 3)
Jau 1190. gadā pirmā Ikšķiles (Līvzemes/Livonijas) bīskapa Meinarda (1186–1196) palīgs, cisterciešu priesteris Teodorihs sludina kristīgo ticību Turaidas lībjiem.
1200. gadā tiek kristīts Turaidas lībju kungs Kaupo kopā ar savu dēlu Bertoldu. 1206. gadā vāci kristī un iegūst Idumeju tagadējās Straupes novadā, kā arī kristī Cēsu vendus, bet 1207. gadā – Satezeli Siguldā. 1207. gadā tiek dibināta draudze un celta baznīca Kubeselē (Krimuldā) un Idumejā. Laikā no 1207. līdz 1214. gadam zobenbrāļi sāk celt savas mūra pilis Siguldā un Cēsīs. 1208. gadā līdz ar Imeras tālaviešu kristīšanu vācu rokās nonāca Gaujas labais krasts, bet 1214. gadā, kad katoļticībā pārgāja Trikātas un Burtnieku valdnieks Tālivalža dēls Rameķis – arī kreisais krasts.
Izvēlēties sadaļu:
6. Mācītājs, apgaismotājs un grāmatizdevējs Kristofs Harders
7. Rubenes baznīca ar mācītājmuižu
Plašākas tūrisma iespējas apkārtnē:
Materiāls tapis ar 5.5.1. specifiskā atbalsta mērķa “Saglabāt, aizsargāt un attīstīt nozīmīgu kultūras un dabas mantojumu, kā arī attīstīt ar to saistītos pakalpojumus” ERAF projekta “Kultūra, vēsture, arhitektūra Gaujas un laika lokos” un Kocēnu novada domes finansiālu atbalstu.
Reklāma
