"Pa Hronikas pēdām" – Rubenes baznīcas ekspozīcijas paplašinātā tīmekļa versija, 4. sadaļa – Indriķa Livonijas hronika
Pievienoja:
Valters Grīviņš, 15.02.2021Organizācija:
Izvēlēties sadaļu:
6. Mācītājs, apgaismotājs un grāmatizdevējs Kristofs Harders
7. Rubenes baznīca ar mācītājmuižu
4. sadaļa. Indriķa Livonijas hronika
Indriķa Livonijas hronika ir senākā Latvijas teritorijā uzrakstītā hronika un pirmais pilnīgākais rakstītās vēstures avots, kas stāsta par notikumiem Baltijā 12.gs. beigās un 13.gs. pirmajos gadu desmitos. Spilgtāk nekā jebkurš cits šī laikmeta dokuments, hronika atspoguļo lībiešu, rietumlatgaļu un igauņu kultūru un sabiedrisko iekārtu, kā arī viņu zemju kristianizāciju un pakļaušanu vācu varai.
Hroniku, darbu sākot 1224. un beidzot 1227. gadā, Indriķis sarakstījis, domājams Rīgas bīskapa Alberta uzdevumā, lai to varētu pasniegt pāvesta Honorija III legātam Modenas bīskapam Vilhelmam, kurš pēc Alberta lūguma zemeskungu savstarpējo strīdu izšķiršanai 1225. gadā ieradās Livonijā. Alberts, vēloties atbrīvotos no Brēmenes arhibīskapa virsvaras, ļoti gribēja iegūt Rīgas arhibīskapa titulu un pāvests Vilhelmam bija devis tiesības to piešķirt, ja sūtnis šādu soli uzskatītu par vajadzīgu. Nav īsti zināms, kāpēc, bet Vilhelms 1226. gadā no Livonijas aizbrauc, savas pilnvaras tā arī neizmantojot.
Indriķis ir daudzu hronikā aprakstīto notikumu līdzdalībnieks, bet par pārējiem viņš uzzinājis no aculieciniekiem un dažādiem, vēlāk zudušiem dokumentiem; viņš arī kā tulks pavada Modenas Vilhelmu legāta ceļojumos pa Livoniju.
“Pēc tam viņš [pāvesta legāts Modenas Vilhelms] atgriezās letu zemē, un Trikātā pie viņa sapulcējās leti no visa apgabala, ko sauc par Tolovu, un viņš tiem ar prieku sludināja Dieva vārdu un rūpīgi izklāstīja visus ticības sakramentus. Un no turienes viņš devās tālāk uz Cēsīm, kur viņu ar dziļu bijību sagaidīja ordeņa brāļi un citi tur dzīvojošie vācieši, un sastapa te milzum daudz vendu un letu.” (Indriķa hronika XXIX: 33)
Indriķa hronika sniedz bagātīgu materiālu dažādu senās Latvijas vēstures jautājumu risinātājiem, vienlaikus uzdodot arī virkni intriģējošu, joprojām neatbildētu mīklu, tostarp par atsevišķu hronikas tekstā minētu piļu lokalizāciju. Vislielāko interesi pētniekiem raisījusi hronikā 15 reizes minētās Beverīnas pils atrašanās vieta.
Beverīnas pilsvieta
Lai arī hronists vairākkārt apraksta ar Beverīnu saistītos notikumus, tomēr no teksta nav īsti skaidrs vai pils atradusies Gaujas labajā vai kreisajā krastā. Gan latviešu, gan baltvācu sabiedrībā, pēc tam, kad Auseklis, iedvesmojoties no hronikā iekļautā Beverīnas 1208. gada aplenkuma apraksta, 1876. gadā saraksta nacionālromantisku dzejoli “Beverīnas dziedonis”, Beverīnas pils kļūst par mākslinieciskas iedvesmas avotu, kā arī ar tās lokalizāciju saistītu zinātnisku diskusiju un strīdu tēmu. Jāzeps Vītols 1891. gadā sacer tāda pat nosaukuma kora dziesmu ar Ausekļa vārdiem.
Hronikas vēstījumā pils aplenkumu izdodas pārtraukt, kad priesteris, kas, domājams, bija pats Indriķis, kaujas laikā uzkāpj uz pils aizsargsienas, sāk spēlēt kādu mūzikas instrumentu un dziedāt lūgšanu dziesmas. Igauņi cīņu pārtrauc, jo domā, ka kristiešu dievs palīdz letiem kaujā.
“Arī viņu priesteris, daudz nedomādams par igauņu uzbrukumiem, uzkāpa uz pils aizsargsienas un, kamēr citi cīnījās, skandināja, lūgdams Dievu, mūzikas instrumentu. Bet barbari, dzirdēdami meldiju un spalgo instrumenta skaņu, rimās, jo savā zemē tādu nebija dzirdējuši, un, pārtraukuši cīņu, vaicāja, kāds iemesls tik lielai līksmei. Leti atbildēja, viņi priecājoties un slavējot Dievu par to, ka, nule saņēmuši kristību, redzot, kā Dievs viņus aizstāv.” (Indriķa hronika XII: 6)
Savās vārsmās nomainot katoļu priesteri ar pagānu vaideloti, piešķirot gara spēkam spēju pārvarēt militāru varu un parādot Tālavas latgaļu kunga Tālivalža pārvaldīto Beverīnu kā senču brīvības simbolu, Auseklis šo zudušo pili paliekoši iekļauj latviešu kultūras koda kodolā.
Viena no vietām, kur jau kopš 19. gs. 70. gadiem tiek meklēta Beverīna, ir Vaidavas pilskalns netālu no Rubenes. Beverīnu šeit novietojuši tādi pētnieki kā arheologs Kārlis Georgs fon Zīverss (1876), mācītājs un etnogrāfs Augusts Bīlenšteins (1892), arheologs Pēteris Stepiņš (1983) un vēsturnieks profesors Indriķis Šterns (2002).
Hronikas manuskripti un tulkojumi
Hronika sarakstīta latīniski – Rietumeiropas viduslaiku baznīcas, izglītības, literatūras un oficiālajā valodā. Oriģinālais teksts nav saglabājies. Senākais, līdz mūsdienām nonākušais hronikas noraksts ir 14. gs. tapušais tā sauktais Zamoisku kodekss, kas 16. gs. no Livonijas aizvests uz Varšavu un tagad glabājas Polijas Tautas bibliotēkā.
Iespiestā veidā pirmais hronikas izdevums tiek laists klajā 1740. gadā. To sagatavo Hannoveres bibliotekārs Johans Daniels Grūbers.
Vācu valodā Indriķa hroniku pirmais pārtulko un 1747. gadā Hallē izdod Kuresāres (Sāmsala) skolas rektors (kopš 1747. gada – Rīgas Ķeizariskā liceja konrektors) Johans Gotfrīds Arnts.
Pirmais hronikas tulkojums latviešu valodā iznāk 1883. gadā, tulkotājs ir etnogrāfs un valodnieks Matīss Siliņš. Lielāku ievērību gūst 1936. gadā izdotais vēsturnieka Jāņa Krīpēna tulkojums.
1993. gadā iznāk pirmais akadēmiskais izdevums, to tulkojis Ābrams Feldhūns, bet komentējis Ēvalds Mugurēvičs.
Izvēlēties sadaļu:
6. Mācītājs, apgaismotājs un grāmatizdevējs Kristofs Harders
7. Rubenes baznīca ar mācītājmuižu
Plašākas tūrisma iespējas apkārtnē:
Materiāls tapis ar 5.5.1. specifiskā atbalsta mērķa “Saglabāt, aizsargāt un attīstīt nozīmīgu kultūras un dabas mantojumu, kā arī attīstīt ar to saistītos pakalpojumus” ERAF projekta “Kultūra, vēsture, arhitektūra Gaujas un laika lokos” un Kocēnu novada domes finansiālu atbalstu.
Reklāma
