"Pa Hronikas pēdām" – Rubenes baznīcas ekspozīcijas paplašinātā tīmekļa versija, 7. sadaļa – Rubenes baznīca ar mācītājmuižu
Pievienoja:
Valters Grīviņš, 16.02.2021Izvēlēties sadaļu:
6. Mācītājs, apgaismotājs un grāmatizdevējs Kristofs Harders
7. Rubenes baznīca ar mācītājmuižu
7. sadaļa. Rubenes baznīca ar mācītājmuižu
Līdz šim nav izdevies noskaidrot vai tagadējā Rubenes baznīca ar mācītājmuižu atrodas hronista Indriķa 1208. gadā no koka celtās Imeras baznīcas vietā, taču vēl 20. gs. sākumā rubenieši zinājuši stāstīt, ka pirmā baznīca atradusies 1,6 km attālo Dzelzkaļu (Dzelzkalnu) māju zemē.
“Anna Ginter (Villenīte), kura, veca būdama, akurāt tajā vakarā priekš krievu-turku kara, kad sarkanais gaiss bijis, pārvesta pār Vaidavas ezeru uz Gribiešas māju vilnu vērpt – stāstījus [ka tad], kad viņa bijus jauna, dzīvojus Ķieģeļu pagasta Dzelzkaļu mājā, kur agrāk atradusies Rubenes baznīca.” (LFK, 23 2528)
a) Ēka un plānojums
Dievnama mūra altārdaļa un aiz tās bijusī, domājams 1836. gadā nojauktā vecā sakristeja, ir baznīcas senākā daļa un atbilst 13.–14. gs. sakrālās celtniecības tradīcijām. Dokumentos minēts, ka 1667. gadā Rubenes draudzei bijusi mūra baznīca.
Laikā no 1738. līdz 1740. gadam baznīcas patrons Rīgas rātskungs, Ķieģeļu un citu apkārtējo muižu īpašnieks Dītrihs fon Cimmermanis par saviem līdzekļiem atjauno tobrīd, domājams, pussabrukušo Rubenes baznīcu, celtnei piešķirot līdz mūsdienām saglabājušās aprises. Līdzās senākajai mūra altāra daļai esošās koka piebūves vietā tiek uzmūrēta mazliet platākā draudzes telpa ar zvanu torni, kas 19. gadsimtā pārveidots.
Senāko vizuālo informāciju par Rubenes baznīcas un mācītājmuižas ārējo izskatu sniedz Johana Kristofa Broces (1742– 1823) zīmējumi. Viņš baznīcu zīmējis divreiz – 1772. un 1799. gadā.
Rubenes baznīcas telpas iekārtojums un interjers ir diezgan tipisks 18. gs. Vidzemes baznīcām. Mācītājs, publicists un topogrāfs Augusts Vilhelms Hūpels “Vidzemes un Igaunijas topogrāfiskajos aprakstos” (II daļa, 1777) tās raksturoja sekojoši: “Visas sastāv no divi dažādām daļām, joma (Schiff), kur vienā pusē (labajā, ja baznīcā ieiet) atrodas soli vīriešiem un otrā sievietēm, un no mazās baznīcas (Bema jeb svētnīcas), kuru daži dēvē par kori. (...) Mūsu baznīcās maz greznuma: daudzās altāris un kancele pušķoti gleznām un kokgriezuma tēliem, soli nokrāsoti, tāpat koris un griesti (..) Uz altāra parasti krucifikss un pāris lukturu, retāk puķu podi.”
b) Altāris un altārglezna
Patreizējais altāris ar neogotisko panelējumu un tā centrā ievietotā altārglezna tapis 19./20. gs. mijā. Altārglezna ir vācu gleznotāja Heinriha Hofmaņa gleznas “Kristus debesbraukšana” kopija, bet tās autors nav zināms.
Agrāk baznīcas altārdaļu rotāja 18. gs. I pusē tapis retabls (dekoratīvs panelis) ar gleznojumiem, no kuriem gan saglabājies tikai viens. Retablu baznīcai uzdāvināja Sprēstiņu un Pāpēnu muižas īpašnieks Oto Reinholds fon Krīdeners. Virs tās bijusi glezna “Augšāmcelšanās”, kuras liktenis nav zināms.
Vēl sanāk, viduslaikos, baznīcu ir rotājuši sienu gleznojumi, par ko liecina mūsdienās atklātie gleznojumu fragmenti, kurus var datēt ar 15.–16. gadsimtu. Tie ir daļa no plašākas kompozīcijas, kuras saturu šobrīd nav iespējams rekonstruēt.
c) Baznīcas kancele
1949. gadā sastādītā Rubenes baznīcas aprakstā ir minēts, ka “altāris un kancele vienkārši, bez sevišķiem greznojumiem”. Tomēr 1990. gadā, izpētot kanceli, zem krāsas kārtas atklājās gleznojums – evaņģēlista Lūkas roka ar spalvu. Pateicoties restauratores Ineses Andersones darbam, mūsdienās kanceles pildiņu gleznojumi redzami visā to krāšņumā. Gleznojumi ir radīti 1739. vai 1740. gadā, un tiem piemīt baroka stilistiskās iezīmes.
Baznīcas kanceles pildiņu gleznojumos ir attēloti 17.–18. gs. Vidzemes luterāņu baznīcām tradicionālie tēli, kas uzsver Jaunās Derības nozīmi: centrā Kristus kā pasaules glābējs, bet viņam abās pusēs evaņģēlisti un viņu simboli – Matejs ar eņģeli, Marks ar lauvu, Lūka ar vērsi, kā arī Jānis ar ērgli (Kanceles gleznojumu attēlu galerija ŠEIT).
d) Kroņlukturis
Rubenes baznīcas kroņlukturis ir vairāk nekā divarpus gadsimtus sens. Draudzei to 1762. gadā uzdāvināja Dītriha fon Cimmermaņa meita Barbara Helēna fon Budberga. Uz kroņluktura ir iegravēts veltījums, bet stiprinājumi izveidoti Krievijas impērijas ģerboņa, divgalvainā ērgļa, formā.
e) Baznīcas soli
Baznīcas solus ap 1836. gadu darinājuši vietējie amatnieki. Tie bija domāti ilgai kalpošanai, un vietām tajos tika izmantotas iepriekšējo, 18. gadsimta, solu detaļas.
f) Piemiņas plāksne
Rubene bija viena nedaudzajām mācītājmuižām, kurai nepiederēja dzimtzemnieku saimniecības un dzimtzemnieki. Mācītājmuižas saimi veidoja atsevišķi Ķieģeļu muižas dzimtcilvēki, kuri apstrādāja mācītāja tīrumus.
Latvijā dzimtbūšanas atcelšana notika pakāpeniski – vispirms Kurzemē, tad Vidzemē un visbeidzot Latgalē. Vidzemē zemnieku brīvlaišana notika 1819. gadā, un Rubenes baznīcas piemiņas plāksne ir veltīta dzimtbūtniecības atcelšanas piecdesmitajai gadadienai 1869.g.
Uz plāksnes rakstīts: “Ķeisera labdarrischanam pie Latweescheem dsimtbuhschanas nozelschanai 1819tā gaddā. Vidsemmē par peemiņņu swehtija Rubbenes draudse 26tā Merz 1869tā gaddā gohda swehtkus.”
g) Baznīcas zvans
Zvanu tornī atrodas 1890. gadā Rīgā J. K. Švenna liets zvans ar uzrakstu latīņu valodā “Soli deo Gloria” (“Vienīgi Dievam slava!”), kas ir viena no protestantu pamatatziņām. Saglabājies arī iepriekšējais zvans, ko 1653. gadā uzdāvināja baznīcas patrons Frīdrihs Vilhelms Patkuls. Uz senā zvana redzams Patkulu dzimtas ģērbonis ar iniciāļiem “FWP”, uzraksts “Friderich Wilhelm Patkvl zu Papendorf”, kā arī latīņu teksts “Verbum domini manet in aeturnum” (“Kunga vārds valdīs mūžīgi”).
h) Torņa gailis
Rubenes baznīcas torņa gailis-vējrādītājs uzstādīts 1754. gadā, kad baznīcai to dāvināja tās iepriekšējā patrona un būvniecības finansētāja Dītriha fon Cimmermaņa meitas Barbara Vilhelmīne Helēna un Margrēta Johanna. Par dāvinājumu liecina gaiļa korpusā iegravēts teksts: “B. H. v. B. gebohrne von Zimmerman M. J. v. A. gebohrne von Zimmerman A. 1754”.
i) Mācītājmuiža
Mācītāja sēta pie baznīcas, kā liecina hronikas teksts, pastāvējusi jau priestera Indriķa laikā 13. gs. I pusē.
Līdz mūsdienām nav saglabājies ne J.K. Broces 1799. gadā zīmētajā attēlā blakus baznīcai redzamais pastorāts, kurā no 1772. gada līdz 1817. gadam dzīvoja vācu mācītājs, apgaismotāju ideju piekritējs, literāts un grāmatizdevējs Kristofs Harders (1747–1818), ne arī 1860. gadā celtā mācītājmāja – gara vienstāva guļbūve, kas gājusi bojā Otrā pasaules kara nogalē.
20. gs. 80. gados Rubenes kolhozs “Kopsolis” mācītājmuižas dzīvojamās mājas vietā sāka celt divstāvu viesu māju, taču, atjaunojoties Latvijas neatkarībai, kolhozs beidza pastāvēt, ēka netika pabeigta un ilgus gadus stāvēja pamesta, pamazām ieaugot krūmos. Šobrīd (2020) Rubenes baznīcas draudze savu iespēju robežās ēku ir sakopusi, izmanto sanākšanām, Indriķa dienas pasākumu rīkošanai utml.
Par mācītājmuižas seno apbūvi mūsdienu Rubenes ainavā liecina tikai 18./19. gs. mijā celtā Rubenes draudzes skola un 2020. gadā restaurētais, ap 1830. gadu ampīra stilā būvētais kalpotāju namiņš, kuru arhitekts Gunārs Jansons atzinis par vērtīgu 19. gs. I puses koka celtniecības paraugu.
Izvēlēties sadaļu:
6. Mācītājs, apgaismotājs un grāmatizdevējs Kristofs Harders
7. Rubenes baznīca ar mācītājmuižu
Plašākas tūrisma iespējas apkārtnē:
Materiāls tapis ar 5.5.1. specifiskā atbalsta mērķa “Saglabāt, aizsargāt un attīstīt nozīmīgu kultūras un dabas mantojumu, kā arī attīstīt ar to saistītos pakalpojumus” ERAF projekta “Kultūra, vēsture, arhitektūra Gaujas un laika lokos” un Kocēnu novada domes finansiālu atbalstu.
Reklāma
