Par Latvijas tapšanu caur dzimtu stāstiem: TMR aicina iepazīties ar ekspozīciju “Ceļā uz Latvijas valsti. Klaušinieks. Saimnieks. Pilsonis”

Ceļš uz Latvijas valsti sākās ar zemnieku personīgo brīvību, kam sekoja ekonomiskās neatkarības iegūšana. Reizē ar māju izpirkšanu, kas  sākās 19. gadsimta 60. gadu beigās, latviešu zemnieks kļuva saimnieks un noteicējs par savu sētu. No atbildības sajūtas par sētu vienlaicīgi  izauga arī atbildība par savu pagastu un visbeidzot – par valsti. 

Ekspozīcijas veidotāji šim procesam centušies izsekot caur dažādiem vietējo dzimtu stāstiem. Viens no tādiem – stāsts par Gūtmaņu ģimeni no Inciema. Ģimenes galva Kārlis Gūtmanis 1866. gada aprīlī  izpirka “Miču” mājas no baroniem Emīlijas un Heinriha fon Tīzenhauzeniem par 4504 rubļiem un 88 kapeikām, kas tajos laikos bija milzīga summa.  Līguma oriģināls un māju plāns glabājas Turaidas muzejrezervāta krājumā un pašlaik apskatāmi ekspozīcijā. Saskaņā  ar līgumu, pircējs apņēmās muižniekiem izmaksāt pirkuma summu pa daļām sekojoši: 1872. gada 1. aprīlī – 600 sudraba rubļus, 1879. gada 1. aprīlī – vēlreiz tikpat un 1881. gada 1. aprīlī – vēlreiz tikpat lielu summu. Pārējo summu samaksāja Vidzemes muižnieku kredītbiedrība, kam zemnieki ik gadus maksāja augstus procentus. Ja kādā maksāšanas reizē pamatsumma vai procenti netika samaksāti, pārdevēji vai banka paturēja tiesības atsavināt mājas, pie  tam iepriekš iemaksātā summa tika zaudēta. Līdz parāda pilnīgai  nomaksai māja skaitījās bankas īpašums. Kārlim Gūtmanim vajadzēja pildīt arī visus pagasta pienākumus un klaušas, piemēram, pie ceļu uzturēšanas, skolu būves, pasta satiksmes nodrošināšanas un veikt vēl daudzus citus pienākumus un maksāšanas. Tādējādi māju izpirkšana bija ļoti nopietns solis un prasīja no zemnieka un viņa ģimenes lielu spēku sasprindzinājumu, smagu darbu un atteikšanos no daudzām dzīves ērtībām. 

Nav zināms, kas bija tas iemesls, kas Kārļa Gūtmaņa dēlu Jāni pamudināja atstāt dzimtās mājas un meklēt laimi tālu svešumā. Tas varēja būt smagais darbs tēva tīrumos vai arī alkas ieraudzīt eksotiskās zemes, varbūt – gan viens, gan otrs. Lai būtu kā būdams, 20. gadsimta sākumā mēs Jāni redzam jau Brazīlijā, kur viņš kļuvis par augstu Zemkopības ministrijas ierēdni. 1905. gadā Jānis vai – kā viņu jau portugāliski sauc – Žao Gutmans – uz īsi brīdi iegriežas dzimtenē, aicinot  latviešus izceļot uz Brazīliju – tur tos gaidot laime un pārticība. 

Diemžēl, nav iespējams spriest, kā tālāk veidojās Jāņa Gūtmaņa ģimenes likteņgaitas. Turaidas muzejrezervāta krājumā glabājas tikai pāris Jāņa sievas Kristīnes 1910. un 1911. gadā no Londonas rakstītas vēstules brāļasievai Emīlijai Gūtmanei-Zvirgzdiņai uz Inciemu. Tomēr no tām iespējams secināt, ka Jānis iecerējis kļūt par uzņēmēju – augļu pārstrādes fabrikas īpašnieku. Vai šī  iecere viņam izdevās un vai viņu bērni turpināja palikt latvieši vai pārtautojās – nav zināms. Katrā gadījumā Brazīlijas latviešu kolonijā mūsdienās Gūtmaņu uzvārds vairs nav sastopams. 

Turaidas muzejrezervātā  apskatāma 2019. gada 4. maijā atklātā  ekspozīcija “Ceļā uz Latvijas valsti. Klaušinieks. Saimnieks. Pilsonis”, kas veltīta Latvijas valsts simtgadei un  dzimtbūšanas atcelšanas Vidzemē (1819) divsimtgadei atvērta katru dienu no pl. 10.00 līdz 18.00. Brīvdabas ekspozīcijas apskatāmas no 9.00 līdz 20.00.

Edgars Ceske, Turaidas muzejrezervāta galvenais speciālists