Piebaldzēnu pirmie etnogrāfiskie apraksti pēc J.K.Broces, A.Buholca un K.E.Napjerska ziņām.

Senākie divi ziņu avoti par piebaldzēniem –kolorītu latviešu etnisko grupu, ir rodami Johana Kristofa Broces zīmējumā (1797.g.) un mācītāja Karla Eduarda Napjerska pierakstos (1825.g.). J.K.Broce Piebalgu apmeklēja kāda vasaras ceļojuma laikā, domājams 1797.gadā, un tika uzzīmējis sešu sieviešu pulciņu Griškas kroga (Vecpiebalgas) pilskalnā. Pēc šī paša zīmējuma parauga ir tapusi Antona Buholca piebaldzēnu tautas tērpa skice un apraksts, kurš uz atsevišķas lapas saglabājies Vēstures  muzeja kolekcijā. Diemžēl, nekas nav zināms par tā autoru un rašanās apstākļiem. J.K.Broces zīmējums, tulkojums un komentāri publicēti tikai 2007.gadā, krājuma Zīmējumi un apraksti  4.sējumā, bet A.Buholca skice 2014.gadā grāmatā par Piebalgas tautastērpirm- Piebalga ir, bija un būs.

K.E.Napjerskis bija mācītājs Jaunpiebalgā no 1814. līdz 1829. gadam, taču tā novērojumu pieraksti publicēti tikai 1893.gadā, laikrakstā Rigasche Stadtbläter. Tajā jaunpiebaldzēni tiek salīdzināti ar Rankas latviešiem, uzrādot atšķirības izskatā, apģērbā, valodā un paražās. No vācu valodas rakstu tulkoja Astrīda Knāķe un Jaunpiebalgas pagasta laikrakstā Avīze Piebaldzēniem fragmentāri nopublicēja 2000. gada decembrī. Taču tekstā ir konstatētas vismaz desmit neprecizitātes, kā arī nav nopublicēti pieci specifiskākie apraksta fragmenti. Tā kā šis materiāls sniedz unikālas ziņas par piebaldzēnu īpatnībām un tautas tērpu, tad bija nepieciešams izstrādāt teksta pilnu versiju un komentēt būtiskākos jautājumus.

1. Piebalgas baznīcas un nopostītās pils skats 1797.gadā

[Apraksts zīmējumam:] Sievas šajā draudzē valkā mazas, apaļas zila tūka cepures, apdarinātas ar zaļu vai dzeltenu tūku, kas nesniedzas līdz ausīm [1]. Viņu vamži ir no pelēkas vai krāsainas vadmalas, un lielākā daļa valkā melnus brunčus. Ap stilbiem nokarājas zilas vai melnas platas apakšbikses[2]. Ap pleciem viņas ir apmetušas baltu linu villaini. Matus viņas pin vienā bizē, no kuras nokarājas sarkana lente. Kreklam ir plata apkakle, to satur kopā sudraba sakta. Dažas sievas pat vasarā valkā apaļas kažokādas cepures. Meitas neapsegtos matos nēsā sarkana vai zila tūka vainagu, apšūtu baltām stikla zīlēm. Šejienes zemnieku sievas pašas gatavo labu melnu krāsu savai raupjajai vadmalai; tās izgatavošanai viņas ņem vitriolu un melnalkšņa mizu un lapas; viņām jālasa arī zaļganā sūna, kas aug uz lieliem akmeņiem, lai ar to nokrāsotu priekšautu un vamža audeklu dzeltenu. Sūnas vietā dažas ņem arī bērza lapas. Vieta, kur stāv sievas, ir sešas- astoņas asis[3] augsts uzbērts kalns, no kura, bez šaubām, ir apšaudīta mazā Piebalgas pils[4], kas atrodas pāris 1000 soļus no tā. Tagad kalnu apsēj.

Komentāri.

[1] Šis apraksts attiecas uz precētu sievu galvassegām, kuru abi zīmējumi sakrīt ar K.E.Napjerska ziņām. Interesanti, ka A.Buholcs tajā saskata līdzību ar kazaku cepurēm. Mūdienu Piebalgas tautas tērpa versijā zaļmales ir atšķrīgas krāsas, proporciju un formas ziņā.

[2] Šī ir vērtīga liecība par īpatnām sieviešu biksēm, kas tika valkātas pie piebaldzēnu sieviešu ietērpa. Tas kopā ar zilo jaku no zīmējuma veidoja arhaisku tērpu komplektu, kura saknes meklējamas vēl aizvēstures laikmeta apģērba tradīcijās.

[3] Krievijas impērijā (krieviski- сажень, сяжень) viena ass bija 213,4 cm. Pilskalna-  Griškas kalna nogāze sasniedz austrumu pusē 15 metru augstumu.

[4] Sieviešu grupa stāv Vecpiebalgas pilskalnā (Griškas kalnā), ar skatu uz senāko- viduslaiku baznīcu un mūra pilsdrupām, kuras Broce kaut kādu apsvērumu pēc sauc par mazo pili. Par Lielo Piebalgas pili varētu dēvēt vienīgi kādu no muižām-  Inešus, Veļķus vai Vecmuižu.

2. Apģērbs Piebalgā 1816.g. pēc Antona Buholca zīmējuma

[Apraksts zīmējumam:] Piebalgas sievu tērps. Piebalgā sievas nēsā mazas kazaku cepures no zila tūka, kas apšūtas ar dzeltenu vai zaļu tūku, pelēkus vai raibus austus vamžus un melnus brunčus. Pāri viņas apmet baltu linu seģeni. Kājās redzamas platas zilas vai melnas tūka apakšbikses. Matus viņas sapin pīnē, no kuras nokarājas sarkana lente. Meitas ap neapsegtiem matiem liek zila vai sarkana tūka vainagu, kas apdarināts ar mazām stikla pērlītēm, viņas nēsā arī lielas sudraba saktas. Dažām sievām šajā draudzē ir arī kažokādas cepures. (No vācu valodas tulkojis Dr.hist. Muntis Auns).

3. Napjerskis K.E. Daži novērojumi par latviešiem Jaunpiebalgas draudzē

Rakstā izteiktie novērojumi attiecas vienīgi uz šīs – Jaunpiebalgas draudzes latviešiem, nevis uz visu tautu un citiem novadiem, jo šī raksta autors pietiekami labi pazīst un spēj izteikties vienīgi par sava novada latviešiem. Ir atšķirības starp abiem draudzes pagastiem – Jaunpiebalgu un Ranku ar Saliņas muižu, jo šie latvieši ir ļoti atšķirīgi gan pēc valodas un ārējā izskata, gan ar paražām, apģērbu un mājokļiem. Rancēnieši vairāk līdzinās saviem latviešu kaimiņiem Valkas apriņķī – Palsmanē, Lizumā un vēl tālākiem – Cesvainē un Bērzaunē. Jaunpiebaldzēni un vecpiebaldzēni līdzinās Dzērbenes draudzes latviešiem. Nevaru spriest, kā šīs atšķirības izpaužas Liezēres un Ērgļu draudzēs.

Šo jūtamo atšķirību dēļ ir pamats domāt, ka šeit ir divu dažādu tautību robeža, kuras ir iekļautas vienā valodā un draudzē [1]. Nav šaubu, ka Piebalgas latvieši ir īsti latvieši. Viņos skaidri sajūtamas tautiskās iezīmes. Šķiet, ka Rankas, Cesvaines un Bērzaunes iedzīvotāju senči bijuši lībieši, kas pārlatviskojušies. Bet es nedomāju, ka var runāt tieši par lībiešiem, jo viņi parasti dzīvoja jūras tuvumā. Varbūt šos meklējumus varētu saistīt arī ar Dzērbenes un Aumeistaru vietvārdiem (vāciski = Serben, Serbigal), kas piedēvējami vendu tautiņai. Tomēr šeit varam nonākt pie neskaitāmām varbūtībām, kurās tik viegli ir arī apmaldīties. To, ka dažādas mazas tautas laiku gaitā pārlatviskojās, mēs zinām no mūsu senākās vēstures un ģeogrāfijas; un tagad atsevišķu cilšu robežas ir nosakāmas un atrodamas vienīgi pēc dažu apvidu savdabīgajām īpatnībām.

Kas attiecas uz Piebalgas latviešiem, tad viņi ir stalti un spēcīgi ļaudis ar izteiktām nacionālām iezīmēm, kas ir izšķiramas, bet ne tik viegli aprakstāmas. Viņi parasti ir gaišmataini, ar [viduslatviešiem] atbilstošiem seju vaibstiem. Tas mazāk raksturīgs pie rancēniešiem, kam augumi mazāki un padrukni, melni mati, un jau pēc sejas formas atšķiras no Piebalgas latviešiem. Viņu sejas vaibsti ir skaudri un nevienmērīgi, ko neredz piebaldzēnu sejās. Rankas sievietes ir druknākas, labāk noaugušas un darbos aktīvākas kā vīri. Piebalgā – otrādi. Savstarpējās laulības ir ārkārtīgi retas, to gandrīz nav; viņi jūtas kā svešu cilšu locekļi, un piebaldzēni uz rancēniešiem viņu senlaiku ieradumu dēļ skatās visai kritiski.

Apģērbs ir no garas vadmalas. Vīriešu svārki – līdz pus lieliem, sievām – līdz ceļiem pēc kādreizējās samojedu modes [2]. Rankas puiši apjožas ar krāsainu jostu; piebaldzēniem tādas neredz. Īsos svārkus, kādi ir latviešiem citos apvidos, šejienes vīriešiem vispār neredz, izņemot sava veida kažokādas svārkus, kas beidzas virs ceļiem. Tādus nēsā vīrieši, taču ne pārāk bieži. Rankas sievām nav Piebalgai raksturīgo brunču – to ņieburi parasti sašūti kopā ar garajiem brunčiem [3]. Sievu un vīru vestes tiek šūtas gandrīz vienādā piegriezumā. Par vīru tērpu nav daudz ko teikt – tas ir līdzīgs visos apvidūs un kārtās. Taču daudz vairāk ir ko teikt par sievu tērpu. [Piebalgas] sievu galvasrota sākotnēji ir cepure, kas atgādina karavīru galvassegu. Apaļš pamats no tumšzilas vadmalas ar zaļa auduma apmali – visām pilnīgi vienāds. Tas nav augstāks kā par plaukstas platumu, vienādā izmērā kā augšā, tā arī apakšā. Vecākās sievas parasti nēsā melna samta ausaines ar kažokādas apmali.[4] Tagad sastopamas arī Cēsu fasona ausaines, gluži melnas, kas ieskauj seju, un kuras ienāca kopā ar hernhūtismu. Jaunpiebalgas draudzes jaunavām ir plaukstas platuma vainags, kas ir pērlēm izšūta auduma lenta ap galvu. Savukārt cesvainietēm un liezērietēm tas ir pāris pirkstu platumā. Rancēnietēm šī auduma stīpa ir sarkana, greznota ar baltiem spīguļiem un visā platumā koši izrakstīta. Piebalgas meitenēm stīpa melna vai tumši brūna ar mazām pērlītēm trīs vai četrās rindās- dzeltenām, baltām vai zaļām, kas izvietotas noteiktā rakstā. Lielas sudraba saktas, izrotātas krāsaina stikla akmeņiem, vēl redzamas pie rancēniešu tērpiem. Piebaldzēnietes senās saktas, kā arī daudz ko citu, piemēram, zilos samojedu svārkus ar sarkanu apmali [5] jau vairākus gadus nevalkā, sekojot kādas pareģes – patiesībā ar nerviem slimas meitenes, brīdinājumam. Vīru virsdrēbes ir no pelēkas vadmalas un svārki no melna vilnas auduma ‑  ļoti smagi, virs gurniem nostiprināti ar dzelteni- sarkanu jostu. Svētku reizē šīs apkārtnes sievietes sedz platās un apjomīgās villaines baltā un pelēkā krāsā. Piebalgā gluži vienveidīgas, Rankā – ar krāsainu apmali. Rancēnietes nēsā arī gluži zaļas villaines, kas Piebalgā notiek reti. Ikdienā rancēnietēm villaines ir no vilnas auduma brūni – balti rūtainas, bet Piebalgā – no nātna auduma. Tādas pat [kā Rankā] satopamas arī Tirzā. Par apaviem kalpo pastalas un auti, kas sasieti ar auklām. Zābaki ir iecienīti kā goda apavi. Pēc tā, vai apavi sasieti ar auklām vai ādas siksnām, var noteikt iedzīvotāju izcelsmi. Arī šajā ziņā liela dažādība, bet es to nevaru šeit īsumā aprakstīt.

Šejienes latviešu mājas ir izklaidus – viensētas. Sakarā ar iedzīvotāju skaita palielināšanos bieži četri saimnieki un Piebalgā arī četri pusgraudnieki sadzīvo kopā vienā ciemā, kur visiem ir savas saimniecības un dzīvojamās ēkas. Pēdējās parasti ir dūmu rijas. Ja vieglāk varētu iegādāties celtniecības materiālus, tiktu celtas no dūmiem brīvas dzīvojamās mājas. Dūmu rijas vienveidīgas ar tālu izvirzītu jumtu, tam apkārt mazākas piebūvītes. Tās izmanto labības žāvēšanai un kulšanai. Starp Piebalgas un Rankas dzīvojamām rijām ir ievērojama atšķirība, ko grūti izteikt vārdos.[6]

Senās tautasdziesmas tagad Piebalgā vairs nedzird, jo hernhūtisms – šis tautiskuma kaps apbrīnojami ātri jau pirms desmit gadiem izplatījās starp Piebalgas latviešiem. Tāpēc šeit garīgās dziesmas dzirdamas bieži un nevietā. Toties rancēniešiem sava skaudruma dēl netīk klusa izturēšanās. Jāņu laikā tie vēl dzied savas vecās dziesmas, bet es to neesmu pats redzējis [7].

Komentāri.

[1] Mācītājs ir pareizi novērtējis Rankas un Jaunpiebalgas pagastu iedzīvotājo kraso atšķirību pēc valodas, mentalitātes un etnogrāfiskajām īpatnībām. Rancēnieši ir izteikti malēnieši, kas līdzinās citiem Gulbenes novada pagastiem, kuri piederīgi jau dziļajām augšzemnieku dialekta izloksnēm. Raksturīgās atšķirības valodā un mentalitātē ir konstatējamas vēl mūsdienās starp vecākās un vidējās paaudzes vietējiem iedzīvotājiem.

[2] Samojedu mode- arhaisks ģērbšanās stils Vidzemē, ko vācbaltu pirmie pētnieki saistīja ar kaimiņu somugru tautu (igauņi, somi) ietekmi. Par samojediem agrāk sauca arī Eiropas ziemeļu tautu- ņencus.

[3] Rankas un Jaunpiebalgas sieviešu tautas tērps ir ļoti atšķirīgs, jo šeit konstatējamas dažādas tautas tērpu apgabalu tradīcijas. Rankas sievām ir gari sarafāna tipa brunči, kas tiek saukti par Camisöler mit langen Schönen (burtiski: kamzolis ar garām stērbelēm). Pēdējiem raksturīgs zilsarkani rūtots krāsu salikums, kas krasi kontrastē ar Vidus un Austrumvidzemes tautas tērpu raksturīgajiem toņiem.

[4] Šim aprakstam atbilst sieviešu galvassegas J.K.Broces 1797.gada attēlā pie Vecpiebalgas baznīcas. Te redzamas divas auduma cepurītes, kas no mūsdienu sievu cepurēm atšķiras ar zila uz zaļdzeltena auduma joslu proporcionālu salikumu. Tāpat redzamas divas Napjerka pieminētās senākā stila melnās kažokādas (jērādas?) cepures.

[5] Attēlā sēdošajai sievai mugurā redzama zila jaka ar sarkanu piedurkņu galu apšuvumu, bet sarkani piedurkņu gali ir pamanāmi arī stāvošajai, otrajai jaunavai. Četrām sievietēm redzamais arī īpatnējs apģērba gabals- zilas apakšbikses zem ceļiem. Broce šeit perfekti ir attēlojis apģērba komplektu, kas radīja Napjerskim priekšstatu par tā saucamo samojedu modi ‑ visnotaļ arhaisku ģērbšanās tradīciju liecībām Vidzemes augstienē.

[6] Piebalgas rijas raksturojas ar masīviem četrslīpu jumtiem un visapkārt apbūvētiem kambariem. Toties Rankā jau redzamas Gulbenes apvidum raksturīgas rijas ar vienkāršāku konstrukciju, bez lielajiem jumtiem un piebūvēm. Gulbenes pusē lielākā daļa riju tikušas apdzīvotas vēl 19.gadsimta beigās, kamēr Piebalgā šādus gadījumus konstatē daudz senākā laikmetā.

[7] Brāļu draudžu ietekmē, piebaldzēni no augšas skatījās uz mazāk apgaismotajiem austrumu kaimiņiem, kuri vairāk saglabāja tautas tradīcijas un daudz mazāk atradās šīs kustības ietekmē. Arī populārajai iesaukai čangaļi saknes meklējamas Jaunpiebalgā, jo tā šeit sauca draudzes atšķirīgo - austrumu perifēriju ar malēniešu izcelsmes iedzīvotājiem.

Avoti un literatūra

Broce J.K. Zīmējumi un apraksti. 4. sējums: Latvijas mazās pilsētas un lauki. — LVI apgāds: Rīga, 2007., 158.-159.lpp.

Jansone A., Kupče D. Piebalga ir, bija un būs. Aušanas darbnīcas Vēverīšas: 2014. 20.-21.lpp. A.Buholca zīmējuma oriģināls glabājas Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Vēstures departamenta Etnogrāfijas nodaļas Rokrakstu, zīmējumu, fotoattēlu un dokumentu kolekcijā. Mape Nr. 35. „Sieviešu tautas tērps”.

Napjerskis K.E. Daži novērojumi par latviešiem Jaunpiebalgas draudzē. A.Knāķes tulkojums.-  Avīze Piebaldzēniem: Jaunpiebalgas pagasta pašvaldības izdevums, Nr. 11 (45), 2000. gada decembris, 9.lpp.

Napiersky K.E. Flüchtige Bemerkungen über die Letten im Neu-Pebalgschen Kirchspiel. - Rigasche Stadtblätter, 1893, Nr. 20. S. 159.-162.

Avotu materiālu no rediģēja un komentēja Gints Skutāns, Jaunpiebalgā