Purviņš, Agris. Operācija "Ziema"

1919.gada novembrī tika sakauts un decembra sākumā no Latvijas iztriekts Bermonta karaspēks. Jaunajai Latvijas valstij, lai panāktu Latvijas valstiskuma starptautisku atzīšanu un Latvijas pagaidu valdības izvirzīto mērķi – Satversmes sapulces sasaukšanu – vēl bija jāatbrīvo no Padomju Krievijas Sarkanās armijas Latgale.

1920.gadā 30.janvārī pēc Sarkanās armijas sakāves tika noslēgts pamiera līgums ar Padomju Krieviju. Bija vajadzīgi tikai divi mēneši, lai mūsu karaspēks pēc kaujām ar Bermonta karaspēku atbrīvotu Latgali no komunistu diktatūras. Iespējams, ka tas liek mūsdienās daudziem nenovērtēt Latgales atbrīvošanas kaujas nozīmi un to smagumu. Latvijas armijai uzbrukuma operācijas bija jāveic pa aizputinātiem ceļiem, kad temperatūra naktī noslīdēja vietām līdz mīnus trīsdesmit grādiem, kad mūsu karaspēka karavīriem trūka piemērota apģērba un apavu, kā arī pārtikas nodrošinājums nebija īpaši labs, kas ziemas apstākļos ir īpaši būtisks, kaujas garu ietekmējošs faktors. Par cīņu smagumu liecina kauja par svarīgo dzelzceļa mezgla pilsētu Pitalovu (Abreni). Kauja ilga no 12. līdz 14.janvārim. Tās laikā dažas sādžas vairākkārt pārgāja no vienām rokām otrās.

Latgales atbrīvošanas kauju plānotājs un vadītājs ģenerālis Pēteris Radziņš uzskatīja, ka uzvara pār Sarkano armiju bija nozīmīgāka par uzvaru pār Bermontu. Viņš raksta: “Karojot pret Bermontu mēs vedām karu pret ienaidnieku bez idejas, bez tēvijas; šo ienaidnieku centās apkarot arī sabiedrotie un palīdzēja mums vislabākā mērā, kā morāliski, tā materiāli. Karojot pret Bermontu, mūsu karaspēks dega kā nacionālā sajūsmā, tā šķiras naidā pret reakcionāro muižniecību. Latgales atbrīvošanā Sabiedrotie mums vairs nepalīdzēja. Mūsu karaspēkā darbojas gan nacionālā sajūta un arī naids pret sarkano teroru, bet, no otras puses, mūsu karaspēkā un tautā tika vesta propaganda arī par labu šim sarkanam teroram. Mūsu karaspēkam bija jākaro ar ļoti lielu ienaidnieku – veselu lielvalsti – ienaidnieku, kas bija uzvarējis visas baltās krievu armijas. Tikai ar šo uzvaru mēs pierādījām visai pasaulei, ka mums ir pilnīgi noteikta valstiska apziņa, kas nepadodas nekādiem vilinājumiem ne uz labo, ne kreiso pusi. Ja mēs nebūtu karojuši un uzvarējuši Padomju Krievijas karaspēku, tad mēs nekad nepievienotu Latgali Latvijai un nebūtu arī ieguvuši mieru un drošību no Krievijas puses.”

Pēc uzvaras pār Bermontu situācija Latvijai bija samērā labvēlīga, bet tā strauji varēja mainīties mums par sliktu, jo:

1) 31.decembrī Igaunija parakstīja pamieru ar Krieviju, kas stājās spēkā 1920.g. 3.janvārī; 2) Pret komunistiem Krievijas Pilsoņu karā karojošās Judeniča, Deņikina un Kolčaka baltgvardu armijas praktiski bija jau sakautas. Tas nozīmēja, ka sarkanajai Krievijai vairs nedraudēja ekstenciālas briesmas un tā var pārvest daļu sava atbrīvojušās karaspēkua no citām pilsoņu kara frontēm uz Latgali. Šāds pavērsiens Latgales atbrīvošanai prasītu no mums daudz lielākus upurus un pastāvētu liela varbūtība, ka šo cīņu mēs zaudētu!

Tāpēc, lai iesāktu Latgales atbrīvošanu, bija steidzami jāatrisina sekojoši jautājumi:

Daugavpils piederība.

Uz Daugavpili pretendēja Latvija, Lietuva un Polija.1919.gada vasarā no 6.augusta līdz 28.septembrim smagās kaujās to mēģināja iekarot gan Lietuvas, gan arī Polijas armija, bet latviešu sarkanie strēlnieki šos uzbrukumus atsita. Šajās kaujās pirmo reizi Latvijas teritorijā piedalījās tanki, kurus poļu armijā vadīja franču tankisti.

Latvijas armijas pārsviešana no Kurzemes uz Latgales fronti.

Armiju ne tikai vajadzēja pārdislocēt, bet tas bija jāizdara pēc iespējas slepeni, jo Padomju Krievija nedrīkstēja nojaust par plānoto uzbrukumu. Armija pēc kaujām ar Bermontu bija nogurusi, tai bija jāatpūšas un jāsaved sevi kārtība.

Latvijas armijas spēki bija nepietiekoši, lai ātri un īsā laikā tie varētu sakaut Sarkano armiju.

Latvijas armijai nebija izšķiroša skaitliska pārsvara pār Sarkano armiju, lai sekmīgi realizētu uzbrukuma, turklāt apbruņojuma ziņā Sarkanā armija bija stiprāka. Tāpēc bija jāatrod sabiedrotais šīm cīņām.

Latvijai paveicās, ka šajā brīdī tā baudīja lielu politisku labvēlību no Polijas valsts un tās vadītāja maršala Jozefa Pilsudska personīgi. Jau oktobrī, kad norisinājās kaujas ar Bermontu, Polija piedāvāja Latvijai palīdzību cīņā pret kopējo ienaidnieku – Sarkano armiju, bet Latvijas valdība šo palīdzību noraidīja. Arī vēlāk, pat neskatoties uz to, ka Polija jau bija sniegusi nesavtīgu palīdzību Latvijas armijai, mūsu pagaidu valdībā valdīja diezgan liela neuzticēšanās Polijas nodomiem, jo daļa aktīvu poļu nacionālisti un muižniecība uzskatīja, ka Latgale ir piederīga Polijai.

Šo Polijas vadības labvēlības faktoru nevarēja neņemt vērā un ģenerālis Pēteris Radziņš uzņēmās iniciatīvu, kurai politiķi neiebilda, bet arī nepalīdzēja. Vēlāk ģenerālis Pēteris Radziņš šo politiķu nostāju raksturoja šādi “Kas attiecas uz sabiedroto iegūšanu, tad politika negribēja vai nemācēja šinī lietā itin neko darīt, lai gan apstākļi bija ļoti labvēlīgi: Polija piesolīja pabalstu. Stratēģijai nācās pašai meklēt sev palīdzību – sabiedroto – un tas tika darīts; pie tam politika neteica ne „jā”, ne „nē”, – tas ir, negribēja uzņemties atbildību, nomazgāja rokas: ja stratēģijai ar Polijas palīdzību izies labi, tad labi, ja labi neies, tad vainīgs būs tas, kurš iesācis kopdarbību ar Poliju.”

Tā tūlīt pēc Bermonta Rietumkrievijas armijas sakaušanas tika uzsākta Latvijas un Polijas kopdarbība Latgales atbrīvošanai. Maršals Jozefs Pilsudskis uz Latviju nosūtīja savu pārstāvi kapteini Aleksanderu Miškovski ar kuru ģenerālis Pēteris Radziņš divatā pilnīgā slepenībā izstrādāja kopējo uzbrukuma plānu. Par šo plānu neko līdz pēdējam brīdim nezināja pat divīziju komandieri, jo pastāvēja augsti riski, ka komunistu aģenti varēja būt iefiltrējušies mūsu armijā un var notikt informācijas noplūde.

Tā 1920.gada 3.janvārī sākās operācija “Ziema”, kurā divu valstu sekmīga savstarpējā sadarbība bija unikāla priekš tiem laikiem, kad viena no šīm valstīm pat nebija starptautiski atzīta. Tā kā Polijas armija bija gan lielāka un arī starptautiski atzīta, tad tika nolemts, ka kopējās operācijas formālā vadība tiks uzticēta Polijas ģenerālim Edvardam Ridzs-Smiglijam. Plānojot šo operāciju bija precīzi sadalītas atbildības un pienākumu sfēras, ko Polijas puse, neskatoties uz savu pārākumu, respektēja un izturējās ar lielu cieņu pret mūsu armiju. Mūsu starpā nebija būtisku strīdu, pat neskatoties uz to, ka Latvijas puse pilnā apjomā neizpildīja pārtikas piegādes līguma nosacījumus un slepeni no Polijas armijas noslēdza pamiera līgumu ar sarkano Krieviju. Pie tam komunistu propaganda visādā veidā centās sēt mūsu karaspēku starpā savstarpējo neuzticēšanos.

1920.gada 3.janvārī Polijas armija, pulkvežleitnanta Puriņa grupa un Jelgavas pulka 2. bataljons atbrīvo Daugavpili. Ģenerālis Radziņš savā darbā “Latvijas atbrīvošanās karš” atzīmē, ka operācijas “Ziema” sagatavošanas slepenībai un ātrajai Daugavpils atbrīvošanai bija liels iespaids uz turpmāko kopējo operācijas gaitu. Viņš raksta “Pēc kādām dienām kapteinis Miškovskis izteica man savu atzinību un izbrīnēšanos par to, ka visa mūsu operācijas sagatavošana ir palikusi pilnīgi noslēpta kā lieliniekiem, tā Lietavai. Mūsu karaspēka straujā darbība deva mums spožas pirmās sekmes: kara darbībā pirmās sekmes vienmēr atstāj lielu iespaidu uz visu tālāko darbību, paceļot karaspēka gara stāvokli un iedvešot tam uzticību uz saviem spēkiem un vadītājiem. Bez tam šinī gadījumā mums pirmās sekmes bija no liela svara vēl tādēļ, lai iemantotu cienību no mūsu sabiedroto – poļu – karaspēka puses.”

Ņemot vērā šo vēsturisko sadarbību un saņemto atbalstu, šajās dienās, kad Poliju atkal cenšas saplosīt gan no Rietumiem, gan no Austrumiem, mums kā tautai būtu svēts pienākums atbalstīt poļu tautu un godināt mūsu kopējā kaujā kritušos poļu un latviešu karavīrus, kā arī šo cīņu plānotājus un vadītājus.

Kopumā Latgales operācijas “Ziema” laikā Polija zaudēja 63 karavīrus (kopējie zaudējumi Latvijā Polijas armijai bija ap 400 karavīru), ar Lāčplēša ordeni apbalvoti 103 poļu karavīri. Savukārt Latvijas armija šajās kaujās zaudēja 190 karavīrus.

Plašāk par Latgales atbrīvošanu un Polijas armijas palīdzību var lasīt lvportals.lv 25.09.2015 publicētajā prof. Ē.Jēkabsona rakstā Polijas armijas atbalsts Latgales atbrīvošanā. Ārvalstu armijas Latvijas neatkarības karā (II) un Dr.hist J.Ciganova 03.01.2020 sargs.lv  ievietotajā rakstā Latgales atbrīvošana 1920. gadā iezīmēja Latvijas Neatkarības kara noslēgumu.