Ševkina, Guna. Par Latvijas mazpilsētu arhitektūras mantojumu: 1969. gada diskusija. Historia.lv (02.03.2022)

Lai gan ir pagājuši 50 gadi kopš rakstā analizētās diskusijas, tomēr tēma – arhitektūras mantojuma saglabāšana Latvijas mazpilsētās – joprojām ir aktuāla. Nereti tieši mazpilsētu vēsturiskā apbūve nepārdomātos būvniecības procesos zaudē būtiskas savas mantojuma vērtības. Diskusijā paustie profesionāļu viedokļi var sniegt atbildes arī uz šodien esošajiem jautājumiem.

Ievads

Mūsdienās joprojām trūkst kvalitatīvu pētījumu par Latvijas mazpilsētu vēsturisko centru arhitektūras mantojumu. Nereti šī arhitektūra tiek dēvēta par „reģionālo” un tiek izmantota kā salīdzinājumu fons lielo pilsētu arhitektūras stiliem. Ir jāpiekrīt, ka mazpilsētās var nebūt izcilu arhitektūras objektu, tomēr vērtība ir katras pilsētas individuālais, arhitektoniski telpiskais plānojuma risinājums un vēsturiskās apbūves ēku grupas.

Žurnāla „Māksla” numuros no 1960. līdz 1969. gadam ir publicēti ap 35 raksti par arhitektūras mantojumu. Visvairāk publikāciju ir 1966. un 1969. gadā. Referāts ir veltīts žurnāla „Māksla” 1969. gada publikācijām, kurās atspoguļota diskusija par mazpilsētu arhitektūras mantojuma problemātiku. Rakstos ir aktualizēti būtiski ar mazpilsētu plānošanu un pilsētbūvniecību saistīti jautājumi un savus viedokļus ir izteikuši 20. gadsimta 60. gadu redzamākie arhitektūras jomas pārstāvji. Referāta mērķis ir noskaidrot, kādi bija aktuālie jautājumi mazpilsētu vēsturiskās apbūves aizsardzībā un kādi bija piedāvātie risinājumi. Kāda bija attieksme pret arhitektūras mantojumu un kādi mantojuma aizsardzības aspekti bija akcentēti?

Referāta pirmā daļa veltīta diskusijas sākumam, uzmanību pievēršot kopējai situācijai arhitektūras pieminekļu aizsardzības jomā un Andreja Holcmaņa rakstam ar uzaicinājumu sākt diskusiju. Otrajā daļā tiek apskatīti publicētie raksti hronoloģiskā secībā, sniedzot ieskatu to autoru izteiktos viedokļos. Diskusijas noslēgumam un Jurija Vasiļjeva rakstam veltīta trešā daļa. Referātu noslēdz secinājumi par diskutētajiem jautājumiem, paustajiem viedokļiem un piedāvātajiem risinājumiem.

Diskusijas sākums

Padomju Savienībā Latvijas situāciju kultūras mantojuma aizsardzības jomā noteica gan valsts iestāžu attieksme, gan sabiedrības un pieminekļu aizsardzības speciālistu uzskati par kultūras mantojuma saglabāšanas nepieciešamību.[1] 1969. gada diskusijai nav viena konkrēta cēloņa, bet cēloņu kopums. Iespējams, ka esošās kritiskās situācijas publisku apspriešanu veicināja gan līdzekļu samazināšana kultūras pieminekļu aizsardzībai 1960.-1963. gadā,[2] gan 20. gadsimta 50. gados īstenotā kampaņa pret „latviešu sociālistiskai nācijai svešo” Vecrīgas arhitektūru, kas nostiprināja negatīvu attieksmi pret Latvijas arhitektūras mantojumu līdz pat 20. gadsimta 80. gadiem.[3] Pastāvēja arī priekšstats par pieminekļu aizsardzību kā „aristokrātisku” nodarbošanos,[4] kas nebija primārā vajadzība.

Situācijas kritiskumu veicināja arī pilsētplānošanas un pilsētbūvniecības teorija un prakse – atbilstoši esošām dogmatiskām instrukcijām, izstrādātos pilsētu projektos ne vienmēr tika ņemts vērā pilsētu individuālais un reālais ekonomiskais, teritoriālais un attīstības dinamikas aspekts.[5] Tā rezultātā pilsētas tika unificētas, degradējot to arhitektūru, bet projekti strauji novecoja.

Diskusijas oficiālais ierosinātājs ir Andrejs Holcmanis, lai gan šāda publiska speciālistu viedokļu izteikšana par pilsētu arhitektūras mantojuma tēmu būtu saistāma arī ar 1966. gadu, kad žurnāla „Māksla” lappusēs tika risināti svarīgi Vecrīgas vēsturiskā centra rekonstrukcijas jautājumi. Tādējādi šī diskusija būtu uzskatāma kā dabisks turpinājums esošās situācijas iztirzāšanā, uzmanību no Vecrīgas fokusējot uz Latvijas reģionu pilsētām.

1. numurs (1969. gada 1. janvāris)

Žurnāla „Māksla” 1969. gada 1. numurā Andrejs Holcmanis publicē rakstu „Mazpilsētu problēmas”[6] ar aicinājumu uzsākt diskusiju. Kā norāda raksta autors, iemesls diskusijām ir LPSR Ministru Padome apstiprinātais Latvijas pilsētu saraksts – tajā iekļauto pilsētu ģenerālie plāni saskaņojami ar Kultūras ministriju, lai netiktu bojāti vai iznīcināti pilsētu vēsturiskie centri. Sarakstā tika iekļautas 18 pilsētas – 4 lielākās valsts pilsētas (Rīga, Daugavpils, Liepāja, Ventspils) un 14 mazpilsētas (Kuldīga, Talsi, Valdemārpils, Sabile, Kandava, Dobele, Tukums, Limbaži, Cēsis, Bauska, Jēkabpils, Krāslava, Aizpute un Alūksne). Autors norāda, ka tieši šo mazo pilsētu grupai ir jāpievērš uzmanība un jārisina arhitektūras mantojuma un kultūrvēsturisko vērtību aizsardzības un saglabāšanas jautājumi. Viens no faktoriem, kas apdraud pilsētbūvniecības mantojumu, ir ēku vecums un sliktais tehniskais stāvoklis. Arī transporta attīstība un tā vajadzībām veiktie ielu tīklojuma pārveides darbi negatīvi ietekmē pilsētu vēsturiskos centrus. Andrejs Holcmanis izvirza šādus galvenos jautājumus: kas no arhitektūras mantojuma ir obligāti saglabājams? Kas no aizsargājamā traucē normālai pilsētas dzīvei un attīstībai? Kāda ir pieredze, lai labiekārtošanas rezultātā netiktu zaudētas kultūrvēsturiskās vērtības? Kādas ir vēlamās jaunās un vecās arhitektūras pilsētbūvniecisko principu attiecības? Kā vēsturiskai apbūvei pieskaņot mērogā un materiālā atbilstošas jaunceltnes? Autors akcentē, ka īpaši nozīmīga mazpilsētu apbūvē ir arhitektūras pieminekļu un vēsturiskās apbūves fona saglabāšana. Būtiski pilsētu tālākā attīstībā ievērot vēsturisko principu – kompakts centrs un pakāpeniski izretināta apbūve perifērijā, kas ļaus saglabāt mazpilsētu individuālo siluetu un panorāmu. Plānojot būvniecību pilsētās, uzmanība jāpievērš vertikālām dominancēm (ūdenstorņi, dūmeņi) un to novietošanas vieta jāizvērtē no ainavu arhitektūras viedokļa. Autors norāda, ka pastāv arhitektūras mantojuma saglabāšanas un mazpilsētas turpmākās attīstības problēmas un par tām „būtu lietderīgi uzsākt plašāku diskusiju, jo šo problēmu pareizam risinājumam būs ārkārtīgi liela nozīme gan kultūrvēsturiskā, gan pilsētbūvnieciskā, gan sociāli ekonomiskā aspektā”.

Pievienojoties Andreja Holcmaņa secinājumiem, laikraksta redakcija aicināja piedalīties diskusijā (īpaši uzrunājot arhitektus) par Latvijas mazpilsētu attīstības problēmām, izveidojot žurnālā rubriku „Mazpilsētu problēmas” visa 1969. gada garumā.

Diskusijas norise

Aicinājumam diskutēt atsaucās vairāki arhitekti un ar arhitektūras mantojuma jomu saistīti speciālisti. Žurnāla „Māksla” 2. numurā publicēts Oļģerta Buka raksts par pilsētu centru rekonstrukciju organizatoriskiem jautājumiem, izmantojot Talsu pilsētas piemēru. Trīs publikācijas ir žurnāla 3. numurā. Gunārs Lūsis – Grīnbergs dalās ar savu pieredzi Cēsu pilsētas centrālās daļas rekonstrukcijas detaļprojekta izstrādāšanā un ar to saistītām grūtībām. Cēsīm un to kultūrvēsturiskajam mantojuma veltīts arī Miervalda Birzes raksts. Arhitekta kā profesionāļa lomas un arhitektūras prestiža atgūšanas jautājumu analizē Laimonis Stīpnieks. Arī žurnāla 4. numurā publicēti trīs raksti diskusijas ietvaros. Gunāra Jansona uzmanības lokā ir koka arhitektūra un attieksmei pret to, aktualizējot vēsturiskās koka apbūves vērtību un to saglabāšanas problemātiku. Ritas Zanberga norāda, ka nepieciešams izstrādāt teorētisko pamatojumu un apskata dominējošās tendences attieksmē pret arhitektūras mantojumu. Pārdomas par diskusijas norisi un tajā paustiem viedokļiem izsaka Jurijs Vasiļjevs, raksturojot kultūras pieminekļu aizsardzības jomas problemātisko situāciju.

2. numurs (1969. gada 1. aprīlis)

Oļģerta Buka rakstā „Rekonstrukcijas priekšnoteikumi un Talsu piemērs”[7] analizētas mazpilsētu rekonstrukcijas procesa kļūdas. Autors norāda, ka 20. gadsimta 50. gados izstrādātie pilsētu ģenerālie plāni un centru detaļprojekti ir novecojuši un neatbilst laikmetīgām prasībām. Projektēšanas process notiek bez vispusīgas un zinātniskas analīzes, neizmantojot kompleksus pasākumus. Autors iesaka nekavējoties mazpilsētu ģenerālplānos izstrādāt jaunas vispārējā zonējuma shēmas, nosakot centru robežas un izdalot vēsturisko pilsētas centru; pārskatīt un precizēt arhitektūras pieminekļu un citu aizsargājamo objektu sarakstus; kompleksi izstrādāt mazpilsētu centru rekonstrukcijas projektus, organizējot projektu konkursus. Arhitekts kā piemēru min Talsu centra rekonstrukcijas projektu konkursu un norāda uz divām centra attīstības shēmām: statiski slēgto vai lineāri dinamisko. Pēc projektu konkursa noslēguma ir nepieciešams komplekss apbūves detaļprojekts, bet autors pauž bažas, ka nenokārtotais finanšu jautājums turpina jau esošo praksi – celtniecība tiks veikta bez projekta, kas var traucēt organiskai vēsturiskā mantojuma un jaunās būvniecības struktūras veidošanai.

3. numurs (1969. gada 1. jūlijs)

Žurnāla „Māksla” 3. numurā publicēts raksts „Un par mazpilsētām vispār...”.[8] Tā autors ir Gunārs Lūsis – Grīnbergs, kura vadībā bija izstrādāts Cēsu pilsētas centrālās daļas rekonstrukcijas detaļprojekts. Publikācijā arhitekts norāda, ka izstrādājot pilsētas centra detaļprojektu, uzmanība jāpievērš pilsētas funkcijai un objektīviem apstākļiem, kas ietekmē pilsētas raksturīgo un turpmāko attīstības veidu. Vispārīga problēma pilsētu projektētājiem ir nepieciešamība pēc zinātniskās pētniecības institūta, kurā tiktu novērtēts Latvijas pilsētu kultūrvēsturiskais mantojums un izstrādāti zinātniski metodiskie norādījumi par šī mantojuma saglabāšanas un izmantošanas iespējām. Šo specifisko jautājumu risināšana Latvijas Valsts pilsētu celtniecības projektēšanas institūtā nav iespējama, jo trūkst speciālistu un resursu. Šāda situācija nosaka, ka uzmanība jāpievērš savas vides organizēšanai un jāizstrādā elastīgi plānojumi un apbūves veidi ar domu par turpmāko pilsētas attīstību.

Miervalda Birzes raksts „Par Cēsīm īpaši”[9] ne tikai uzbur poētisku ainu ar Cēsu pilsētas vēsturiskās apbūves aprakstu, bet aktualizē attieksmes jautājumu pret kultūrvēsturiskām vērtībām. Autors norāda, ka arhitektūras mantojumā nacionālam aspektam nav nozīmes, ka „dažkārt pārpratumus izraisa feodālisma, respektīvi vāciskuma, palieku jēdziens un šo palieku centīga likvidēšana. (..) Nav vācu nopelns vai mūsu vaina, ja esam pilsētas veidojuši tāpat kā citur Eiropā”. Starp Cēsu pilsētas unikālo kultūrvēsturisko mantojumu īpaši tiek izcelta vecpilsēta, kuras harmonisko apbūvi viegli izjaukt ar nepiemērotu un nepārdomātu būvniecību. Miervaldis Birze rakstā skaidro, ka laikmetīgo tipveida dzīvojamo un pseidovēsturisko veclaicīgu ēku celtniecība ir jāizvērtē kritiski. Autors pauž domu, ka Cēsis turpmākā attīstībā varētu kļūt par mākslas un kultūras pilsētu, kur „pārdod skaistumu un atpūtu, (..) savas pilsētas pilis un parkus”. Tas dotu jaunu pielietošanas funkciju jau esošām vēsturiskās apbūves ēkām, kuru arhitektoniskās un mākslinieciskās vērtības iegūtu citu nozīmi. Miervaldis Birze aicina apzināties pieņemto lēmumu nozīmi un sekas nākamo cēsnieku paaudžu priekšā, lemjot iedomāties, ka „Cēsis ir kaut vecs, tomēr mīļš cilvēks, kurš pretoties pats nevar, ja vēlamies tam uzvilkt nepiemērotus svārkus”.

Mazpilsētu attīstības un vēsturiskās apbūves saglabāšanā liela loma ir speciālistiem – arhitektiem kā pilsētbūvniekiem, kuru prestiža atjaunošanas problēmai pievēršas Laimonis Stīpnieks rakstā „Domu apmaiņas arhitektoniskais fons”.[10] Straujā mazpilsētu attīstība ir radījusi virkni jautājumu, kuru risināšana „notiek galvenokārt intuitīvi, ar lielāku vai mazāku atbildības sajūtu par projektētājiem uzticēto pilsētu likteni”. Nepietiekama pieredze tiek norādīta arhitektu kolektīvam Latvijas Valsts pilsētu projektēšanas institūtā, kuram uztic lielu un mazu pilsētu projektēšanu un rekonstrukciju. Laimonis Stīpnieks akcentē, ka ir būtiski saglabāt mazpilsētu savdabīgumu, bet arhitekta atkarība no pieejamiem būvizstrādājumiem un būvpaņēmieniem nesekmē arhitektūras vērtību paaugstināšanos. Tādēļ būtu lietderīgi svarīgāko pilsētbūvniecības pasākumu īstenošanu atlikt uz vēlāku laiku un pievērsties plānošanai un perspektīvo risinājumu kvalitātei. Mazpilsētu plānošanai nav piemēroti lielo pilsētu mikrorajonu plānošanas principi un negatīvu vērtējumu autors izsaka analogu metodes pielietošanai, jo nav divu vienādu mazpilsētu. Pilsētbūvniecības kļūmju cēlonis nereti ir zemā projektētāju kvalifikācija. Autoraprāt, diskusija par mazpilsētu vēsturisko apbūvi atspoguļo pilsētbūvniecības teorijas un prakses vispārīgo problemātiku.

4. numurs (1969. gada 1. oktobris)

Gunārs Jansons žurnāla 4. numurā publicēja rakstu „Savdabība senajā apbūvē”,[11] pievēršot uzmanību Kuldīgas pilsētas vēsturiskajai apbūvei. Autors kā galveno problēmu norāda pilsētu individuālās, gadsimtu gaitā izveidotās pilsētbūvniecības ainas saglabāšanu, kas, autoraprāt, ir viena no galvenām un grūtākām saglabāšanas problēmām. Gunārs Jansons akcentē, ka koka vēsturiskā apbūve Latvijas mazpilsētu arhitektūrā ieņem būtisku lomu un tai ir jāpievērš atbilstoša uzmanība. Koka apbūve kalpo par „izcilu materiālās kultūras parādību”, un tās īpatnības „prasa visneatliekamākos saglabāšanas pasākumus un nepārtrauktu gādību tālākā uzturēšanā”. Koka ēkās atklājas nemainīgo arhitektūras vērtību kopums. Konstrukcijās atspoguļojot tautas celtniecības būvpaņēmienus, koka arhitektūra kalpo par neaizstājamu vēstures avotu. Īpaši vērtīgas ir vēsturiskās pildrežģu konstrukciju ēkas un kompozītbūves, kas ir Latvijas pilsētu arhitektūras savdabība. Raksta autors norāda, ka koka arhitektūras pastāvēšanu apdraud trīs galvenie faktori: ugunsnelaimes, pārbūves un nepareiza ekspluatācija. Nozīmīgākās koka ēkas atrodas avārijās stāvoklī un šādu situāciju ir veicinājusi nepietiekamā to vērtību apzināšanās, „jo pilsētu rekonstrukciju projektos kultūras mantojuma izpratne nepacēlās līdz tās loģiskajam izpausmes mērogam pilsētas senās apbūves un ielu tīkla kopumā”. Lai mainītu situāciju attieksmē pret vēsturisko koka apbūvi, autors aicina tuvākā laikā noteikt to vērtību diapazonu, kas ir pamatā katras pilsētas individuālām iezīmēm. Gunārs Jansons norāda, ka arhitektūras mantojuma saglabāšana primāri ir ētisks, un tikai sekundāri pilsētbūvnieciski funkcionālas nepieciešamības jautājums, jo pilsētu vēsturiskie centri aizņem tikai nelielu daļu no visas kopējās pilsētas teritorijas. Arhitekts akcentē, ka īpaši saudzējama būtu koka arhitektūra, kas datējama līdz 19. gadsimta 60. gadiem. Pilsētu vēsturisko centru un kvartālu turpmākā ekspluatācija būtu saistāma ar atpūtas un muzejiska rakstura funkciju pildīšanu.

Diskusiju par Latvijas mazpilsētu arhitektūras mantojuma problēmām noslēdz Ritas Zanbergas raksts „Nepieciešams teorētiskais pamatojums”,[12] kurā risinātais pamatjautājums ir vēsturiskās apbūves izmaiņu process un tā teorētiskais pamatojums. Autore norāda, ka pastāv divu veidu tendences attiecībā uz vēsturisko apbūvi – pārveidošana vai saglabāšana. Pārveidošana ir saistīta ar funkcionālo nepieciešamību (visbiežāk, paplašinot objektus), īpašnieka iniciatīvu, interesēm un finansiālām iespējām, kā arī arhitektūras „modernizēšanu”, nonivelējot objekta individuālās arhitektoniskās vērtības. Saglabāšanas tendence ir saistīta ne tikai ar iepriekšējo periodu arhitektūras attīstības reflektēšanu, bet arī ar ietekmi uz laikmetīgo būvniecību. Pārveidošanas un saglabāšanas savstarpējā mijiedarbība ir priekšnoteikums kvalitatīvai, estētiskai un funkcionālai tālākai pilsētas attīstībai, lai gan autore secina, ka „saglabāšanas tendences loma arhitektūras attīstības procesā kā sabiedrībai, tā lielākajai daļai projektētāju ir sveša”, jo „daudzu arhitektu un inženieru profesionālās zināšanas ir vienpusīgas, tādēļ viņi nav sagatavoti to problēmu risināšanai, ko ik dienas izvirza vecā apbūve”. Rakstā autore piemin būtiskus faktorus arhitektūras mantojuma uztverē – „arhitektūras ainava» un «arhitektūras kontinuitāte», kuri paplašina saglabāšanas nozīmi kā telpā, tā laikā. Par nozīmīgāko mazpilsētu vēsturiskās apbūves mantojumā Rita Zanberga uzskata arhitektūras ainavas saglabāšanu, saglabājot apbūves struktūras un to atsevišķos arhitektūras elementus, kā arī izvēloties pareizu mērogu un proporcijas vecās apbūves robežās ietilpstošām jaunbūvēm. Tādēļ būtiska ir apzinātas, plānveidīgas darbības un teorijas nozīme pilsētbūvniecībā, izstrādājot teorētiskos pamatojumus un nepieciešamās instrukcijas, kas nodrošinātu „mazpilsētu centru vecās apbūves paliekošo vērtību saglabāšanu līdz to pilnīgai vēsturiskai izpētei, novērtēšanai un rekonstrukcijas projektu sastādīšanai”. 

Diskusijas noslēgums

Lai gan Ritas Zanbergas publikācija tiek norādīta kā diskusijas noslēgums, tomēr referāta autore par tādu uzskata Jurija Vasiļjeva rakstu „Beidzot – jāsāk”[13] žurnāla 4. numurā, jo autors atsaucas uz jau iepriekš diskusijas ietvaros izteiktiem viedokļiem un raksturo kopumā esošo situāciju kultūras pieminekļu aizsardzības jomā. Veicot ekskursus arhitektūras vēsturē un sabiedrības attieksmē pret vēsturisko apbūvi, autors sniedz savas pārdomas par diskusijas tēmu. Jurijs Vasiļjevs cilvēku vēlmi saglabāt iepriekšējo paaudžu arhitektūru uzskata par fenomenu, kas būs interesants izpētes objekts nākamo paaudžu sociologiem. Galvenā problēma arhitektūras mantojuma saglabāšanā, autoraprāt, ir tā novecošanās un sākotnējo funkciju zaudēšana, izmainoties dzīves apstākļiem. Bet tiek arī norādīts, ka „pati realitāte noteiks metodes, kuras palīdzēs nodrošināt pagātnes dārgumiem otru dzīvi, palīdzēs pieminekļiem atsegt visas tajos slēptās materiālās un estētiskās bagātības”. Uzmanība tiek pievērsta aizspriedumainiem priekšstatiem un nacionālai paradigmai arhitektūras mantojuma uztverē, tādēļ autors raksta: „Latvijas piemineklī jāsaskata ne tik daudz kādas lokālas, nacionālas iezīmes, cik vispārcilvēciskās kultūras un civilizācijas attīstības elementi. Tāpēc nevar un nedrīkst būt savi un ne savi, uzmanības cienīgi un necienīgi pieminekļi – visi tie kā vispārcilvēciskā kultūras mantojuma elementi pelna pašu dziļāko interesi, visiem tiem nepieciešama aizsardzība un tie nedrīkst tikt nolemti iznīcībai”.

Jurijs Vasiļjevs, apskatot jautājumu par mazpilsētu vēsturisko apbūvi, norāda to specifiku – tām piemīt arhitektoniski telpiskā viengabalainība un struktūras pabeigtība. Katra mazpilsēta un tās vide ir neatkārtojama, tādēļ to vēsturiskās apbūves saglabāšana ir saistīta ar daudziem neatrisinātiem finansiāliem, zinātniskiem un tehniskiem jautājumiem, un „balstoties uz mazpilsētas īpatnībām, precīzāk jānosaka tās turpmākās eksistences forma”. Autors secina, ka „mazpilsētas izvirza lielas problēmas, un tās atrisināt tikai ar arhitektoniskiem līdzekļiem, tikai arhitektiem un celtniekiem diez vai izdosies”, tādēļ nopietni ir jādomā par vajadzīgo speciālistu ar atbilstošu kvalifikāciju sagatavošanu. Nepieciešams ir arhitektūras restaurācijas un rekonstrukcijas problēmu pētniecības zinātniskais centrs.

Secinājumi

Analizējot žurnāla „Māksla” lappusēs 1969. gadā norisinājušos diskusiju par Latvijas mazpilsētu vēsturiskās arhitektūras saglabāšanu, var noteikt būtiskākos jautājumus un viedokļus to risināšanā, pastāvošos skatpunktus uz kultūrvēsturisko mantojumu. Kopumā šajā gadā publicēti astoņi raksti. To autori ir Oļģerts Buka, Gunārs Lūsis – Grīnbergs, Miervaldis Birze, Laimonis Stīpnieks, Gunārs Jansons, Rita Zanberga un Jurijs Vasiļjevs.

Diskusijā paustās atziņas:

• pastāv divas tendences attieksmē pret arhitektūras mantojumu – pārveidošana vai saglabāšana, bet tikai abas nostājas apvienojot kopīgā simbiozē var iegūt kvalitatīvus rezultātus;
• mazpilsētas vēsturiskais centrs ir vienots veselums un ar to saistītie jautājumi (rekonstrukciju, detaļprojektu izstrāde) ir jārisina kā komplekss pasākums; būtiska ir projektēšanas un plānošanas pēctecība;
• svarīgi saglabāt un neizjaukt pilsētas kopējo siluetu un ainavu, tajā pārdomāti iekļaujot laikmetīgo arhitektūru;
• mazpilsētu problēmu risināšanā ir jābūt individuālai pieejai, respektējot katras pilsētas savdabību (lielu pilsētu plānošanas principi mazpilsētām nav piemēroti). Plānojot pilsētas turpmāko attīstību, lietderīgi izmantot jau esošo arhitektūras mantojumu un iekļaut to kopējā pilsētas funkcijā;
• nepieciešams mainīt attieksmi pret arhitektūras mantojumu un apzināties tā arhitektoniskās un mākslinieciskās vērtības; jāmazina nacionālais faktors arhitektūras pieminekļu uztverē;
• mazpilsētu vēsturiskā apbūve un tās aizsardzība ir saistīta ar kopējo pilsētplānošanas un pilsētbūvniecības teorijas un prakses situāciju Latvijā;
• jāpārskata esošā dokumentācija – pilsētu ģenerālplānus un detaļplānojumus, zonējumu shēmas;
• pieļauto kļūdu cēlonis – nepārdomāta organizatorisko jautājumu risināšana, zināšanu trūkums, esošo speciālistu zemā kvalifikācija, atbildības trūkums, nepietiekams resursu daudzums, nosacītais būvizstrādājumu un būvpaņēmienu tehniskais risinājums;
• jāizveido zinātniskās pētniecības institūts, kurš izstrādātu nepieciešamo dokumentāciju – instrukcijas un norādījumus arhitektūras mantojuma aizsardzības un saglabāšanas kontekstā;
• arhitektūras mantojuma koncepcijas paplašināšana, skatot to ne vairs kāda konkrēta arhitektūras pieminekļa ietvaros, bet runājot par apbūvi kopumā, saistot to ar arhitektūras ainavas un arhitektūras kontinuitātes jēdzieniem;
• vēsturisko apbūvi saglabājot, tiek saglabātas mazpilsētu individuālās iezīmes;
• sabiedrība un profesionāļi ir atbildīgi par vēsturiskās apbūves saglabāšanu un nodošanu nākamām paaudzēm.

Diskusija ne tikai atspoguļoja to situāciju, kāda bija Latvijā 20. gadsimta 60. gados arhitektūras mantojuma aizsardzības jomā, bet arī ietekmēja pastāvošo problēmu risināšanu. Diskusijas norises gadā Latvijas PSR Ministru Padome pieņēma nozīmīgu lēmumu – Cēsīm un Kuldīgai noteica apbūves regulēšanas un aizsardzības zonas, iekļaujot tajās pilsētu vēsturiskos centrus.

Raksts ir pirmpublikācija autores 2014. gadā nolasītam referātam.

Autore par atbalstu pateicas biedrībai "Process".

[1] Mintaurs, M. Materiālās kultūras mantojuma praktiskā saglabāšana: pasaules pieredze un Latvijas realitāte. Grām.: Latvijas materiālās kultūras mantojuma saglabāšanas problēmas (rakstu krājums). Gavriļins, A. (sast.). Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2008. 14. lpp.

[2] Turpat.

[3] Turpat. 15. lpp.

[4] Turpat.

[5] Krastiņš, J., Strautmanis, I., Dripe, J. Latvijas arhitektūra: no senatnes līdz mūsdienām. Rīga, 1998. 186. lpp.

[6] Holcmanis, A. Mazpilsētu problēmas. Māksla, 1969, Nr. 1. 19.-21. lpp.

[7] Buka, O. Rekonstrukcijas priekšnoteikumi un Talsu piemērs. Māksla, 1969, Nr. 2. 13.-14. lpp.

[8] Lūsis – Grīnbergs, G. Un par mazpilsētām vispār... Māksla, 1969, Nr. 3. 18.-19. lpp.

[9] Birze, M. Par Cēsīm īpaši. Māksla, 1969, Nr. 3. 15.-17. lpp.

[10] Stīpnieks, L. Domu apmaiņas arhitektoniskais fons. Māksla, 1969, Nr. 3. 14. lpp.

[11] Jansons, G. Savdabība senajā apbūvē. Māksla, 1969, Nr. 4. 18.-20. lpp.

[12] Zanberga, R. Nepieciešams teorētiskais pamatojums. Māksla, 1969, Nr. 4. 16.-18. lpp.

[13] Vasiļjevs, J. Biedzot – jāsāk. Māksla, 1969, Nr. 4. 20.-23. lpp.