Silgailis, A. Tā tas notika Daugavpilī. Laiks (31.12.1952.;03.01.,07.01., 10.01.,14.01.,17.01.,21.01.,24.01.,28.01.,31.01.,04.02.,07.02.,11.02.1953.)

[„Laiks” Nr.104 (31.12.1952)]

Tā tas notika Daugavpilī

KĀ PADOMJU BRUŅOTIE SPĒKI 1940.G. OKUPĒJA LATVIJU UN KĀ MASKAVA NODIBINĀJA TERRORA REŽĪMU LATVIJĀ

PLKV. A.SILGAIĻA ATMIŅAS PAR 1940.GADU DAUGAVPILS GARNIZONĀ

Plkv. A.Silgailis 1940.g. jūnijā padomju bruņotiem spēkiem okupējot Latviju, bija Zemgales divīzijas štāba priekšnieks Daugavpilī. Viņš ir viens no ļoti nedaudzajiem Latvijas armijas augstākiem virsniekiem, kam liktenis bija lēmis izglābties no boļševiku ķetnām un viņa atmiņām par boļševiku metodēm varas sagrābšanā ir vēsturiska nozīme. Šīs atminas lieku reizi atspēko arī Višinska melus, ka Latvijas tauta labprātīgi izšķīrusies par padomju iekārtu.

1940.g. jūnijs.

Visa Latgale lielā pacilātībā posās dziesmu svētkiem. Sevišķi rosīgi gatavojās Daugavpils, kuras robežās dziesmu svētki notika. Bez dziesmu svētkiem šajā laikā bija paredzēti arī vairāki citi izcili sarīkojumi, piem., Jersikas un Dignājas pilskalnu izrakumu izstāde Valsts vēsturiskā mūzejā Daugavpils nodaļas jaunpārbūvētās telpās, Latgales rakstniecības izstāde utt. Nebija aizmirsta pat modes skate Vienības namā.

Pacilātību tomēr lielā mērā apēnoja pasaules notikumi. Otrs pasaules karš pletās plašumā un karā bez Polijas, Anglijas, Francijas un Vācijas, pret pašu gribu bija ierautas arī mazās valstis, Norvēģija, Holande, Beļģija. Dānija bez pretošanās padevās Vācijas okupācijai. Tanī pašā laikā, Padomju Savienības izturēšanās pret Baltijas valstīm kļuva arvien draudīgāka. 28. maijā Padomju Savienība iesniedza Lietuvas valdībai asu protestu notu par itkā Lietuvā novietoto sarkanarmijas karavīru nolaupīšanu. Igauniju Maskava apvainoja itkā tā atbalstot Rietumeiropas karotājas valstis, dodot patvērumu savās ostās poļu zemūdenei, kas itkā Somijas jūras līcī nogremdējusi padomju preču kuģi. Kā Lietuva, tā Igaunija padomju apvainojumus kā pilnīgi nedibinātus noraidīja. Neparastā kārtā Latvija no līdzīgiem apvainojumiem tanī laikā vēl bija pasargāta. Taču tauta ar bažām sekoja notikumiem. Arī valsts prezidents Ulmanis savā apmeklējumā Dignājā 2.jūnijā, uzrunādams tautu, neslēpa brīža nopietnību, lai gan viņa runa pauda paļāvību un ticību Latvijas neatkarībai.

15.jūnija rīts. Zemgales divīzijas komandieris un Daugavpils garnizona apgabala priekšnieks ģenerālis Bachs kopā ar mani, savu štāba priekšnieku, gatavojās sēsties mašīnā, lai dotos uz Krustpili sagaidīt tur kara ministru ģen. Berķi un citus augstus viesus, kas pieteikuši līdzdalību jaunceltā armijas instruktoru atpūtas nama atklāšanā Mežciemā pie Daugavpils. Bet pirms sēšanās mašīnā, kāda ļauna nojauta lika man vēlreiz iegriezties divīzijas štābā.

Tikko iegāju štābā, manā darba kabinetā ieskanēja tāļrunis. Dežūrējošais telefonists pieteica, ka kara ministra vēlas runāt ar ģen. Bachu. Negribēju tam lāgā ticēt, jo kara ministrim patlaban vajadzēja būt kaut kur pusceļā uz Krustpili. Pieaicinājis pie tāļruņa ģen. Bachu, tomēr sapratu, ka runātājs patiesi ir ģen. Berķis. Ģen. Bachs kara ministram uztraukti iejautājās: „Kur tas noticis? Cik to ievainoto un aizvesto ir”. No sarunas atsevišķiem vārdiem sapratu, ka noticis kaut kas ārkārtīgs.

Ar vāju rokas kustību, itkā noguris, ģen. Bachs nolika tālruņa trubiņu un teica: „Noticis tas, ko mēs, pulkveža kungs, paredzējām jau kopš pagājušā rudens”.

Izrādījās, ka kara ministrs informējis ģen. Bachu par padomju uzbrukumu mūsu robežsargu posteņiem naktī no 14. uz 15.jūniju, nogalinot un aizvedot gūstā apm. 28 robežsargus un civilos iedzīvotājus, šo netikumu dēļ ģen. Berķis bija atteicies arī no brauciena uz atpūtas nama atklāšanas svinībām, uzdodot ģen. Bacham svinībās viņu pārstāvēt. Gan kara ministrs apsolījies kopā ar valsts prezidentu ierasties Daugavpilī nākošā dienā uz dziesmu svētkiem.

Drūmās domās nogrimuši, braucām abi ar ģen. Bachu uz atpūtas nama atklāšanu. Kaut kā arī pašām svinībām piemita drūma noskaņa, lai gan daudziem tā rīta baigie notikumi vēl nebija zināmi. Kara ministra neierašanās visos radīja nomāktas sajūtas. Pēc nama atklāšanas bija paredzētas pusdienas jauniekārtotā Mežciema viesnīcā. Bet arī bagātīgi klātais pusdienu galds nespēja drūmo noskaņu izklaidēt. Tikko pusdienas bija sākušās, mani pa tālruni operatīvās nodaļas adjutants lūdza steidzīgi atgriezties divīzijas štābā. No Armijas štāba Rīgā bija saņemts rīkojums veikt sagatavošanās darbus varbūtējai mobilizācijas plāna iedarbināšanai, šim rīkojumam no Rīgas sekoja vēl citas sagatavošanās pavēles un rīkojumi, piem., visu radio aparātu nepārtraukta ieslēgšana uz Rīgas raidāmstaciju, dažādu dokumentu iznīcināšana utt. Viss tas bija sakarā ar Armijas štāba informācijas daļas uztverto un atšifrēto radiogrammu sarkanai armijai iesoļot 15. jūnijā Lietuvā.

Sekojošā nakts pārgāja mierīgi. Tikai nākošajā rītā par apbēdinājumu daugavpiliešiem un no visām Latgales malām sabraukušajiem dziesmu svētku dalībniekiem kļuva zināms, ka valsts prezidents, kara ministrs un pārējie valdības locekļi, izņemot sabiedrisko lietu ministru A.Bērziņu svētkos neieradīsies. Viņi tūdaļ sajuta, ka iemesls ir saspīlētā politiskā situācija. Lai būtu pastāvīgs kontakts ar dziesmu svētku laukumu arī priekšnesumu laikā, no divīzijas štāba uz turieni bija izvilkts tiešs tāļruņa vads.

Dziesmu svētki sākās noteiktā laikā pīkst.16.30. Jau ilgi pirms tam svētku laukums bija pārpildīts līdz pēdējai vietiņai. Pēc svētku atklāšanas un valsts prezidenta Ulmaņa teiktās radio runas, spēcīgi atskanēja Latvijas himna. Man likās, ka tautas lūgšana vēl nekad nebija atskanējusi tik spēcīgi, tik aizrautīgi pacilāti, kā tanī mirklī. Tauta laikam instinktīvi juta nenovēršamo un himnas dziedāšanā centās apliecināt savu mīlestību Latvijai un ticību tās nākotnei. Daudziem acīs mirdzēja asaras, daudzi atklāti raudāja.

Nenoklausījies dziesmu svētku programmu līdz beigām, kāda iekšēja nemiera dzīts, devos atpakaļ uz divīzijas štābu. Neilgi pēc tam mani patiesi sauca pie telegrāfa aparāta, kas tieši bija savienots ar armijas štābu Rīgā. Kad biju pateicis, ka esmu pie aparāta, uz telegrāfa lentes parādījās teksts, kas vēl šodien man spilgtā atmiņā, itkā šī telegrāfa lente gulētu manu acu priekšā:

„Padomju Savienība šodien uzstādījusi mūsu valdībai ultimātu par militāro bažu paplašināšanu un mūsu valdības pārveidošanu. Mūsu valdība šo ultimātu šodien pīkst.16 pieņēmusi. Paredzams, ka padomju karaspēks vēl šinī naktī pāries mūsu austrumu robežu sekojošos virzienos... (bija uzskaitīti vairāki ceļi no padomju robežas uz valsts iekšieni). Pagaidu novietojumu padomju karaspēkam paredzēt Daugavpilī – vasaras nometnē.”

Nenogaidījis telegrammas beigas, steidzos pie tāļruņa, lai informētu ģen. Barhu dziesmu svētku laukumā. Liktenis gribēja, ka taisni tanī mirklī, kad sāku savu ziņojumu ģen. Bacham, radio skaļrunī atskanēja simtstūkstošu dalībnieku dziesmu svētku beigās dziedātā valsts himna. Ko tanī mirklī izjutu, man tagad grūti attēlot. Man bija skaidrs, ka latvju tautas Golgāta ceļš ir sācies.

[„Laiks” Nr.1 (03.01.1953)]

Pirmā satikšanās ar padomju karaspēku

(2.)

Pēc apm. 15 minutēm manā darba kabinetā ieradās ģen. Bachs, kopā ar Daugavpils pilsētas vecāko Švirkstu, Daugavpils prefektu Krīgenu un Daugavpils apriņķa priekšnieku Silavu apspriest stāvokli. Nekādus noteiktus lēmumus par turpmāko rīcību mēs tomēr pieņemt nevarējām, jo vairāk par to, kas bija teikts telegrammā, arī armijas štābs Rīgā pateikt nekā nevarēja. Nolēmām vienīgi ar dziesmu svētku laukumā uzstādītiem skaļruņiem uzaicināt visus uz pilsētu atvaļinātos karavīrus nekavējoties atgriezties savās vienībās. Tas bija nepieciešami, lai vēl naktī varētu atbrīvot vasaras nometni no mūsu vienībām. Tikai Kara skolai ari turpmāk bija jāpaliek vasaras nometnē pie Skunu ezera.

Divīzijas štābam tagad darba netrūka. Bija jādod daudz un dažādas pavēles un rīkojumi ne tikai karaspēkam, bet arī visā garnizona apgabalā novietotām robežsargu vienībām un policijai, lai novērstu varbūtējus pārpratumus un incidentus ar sarkano armiju, kad tā iesoļos mūsu zemē.

Tajā naktī pārdzīvoto es nekādi neaizmirsīšu. Izjutu kaut ko līdzīgu tam, ko karavīrs pārdzīvo kaujas laukā tanīs mirkļos, kad vēl atrodas izejas pozicijā kādam izšķīrējam uzbrukumam, šie pēdējie brīži, kamēr kauja vēl nav sākusies un karavīrs atrodas zināmā „bezdarbībā,” ir ļoti smagi. Moca jautājums: „Ko nesīs man nākošie mirkļi? Vai būs lemts no šīs kaujas atgriezties, vai ne?” Un tad karavīrs parasti atmiņās no jauna pārstaigā savu dzīvi un visu līdz šim pārdzīvoto un piedzīvoto.

Taču karavīram pirms kaujas tomēr ir cerība atgriezties dzīvam un ar uzvaru, kamēr man tādu cerību nebija un arī nevarēja vairs būt. Apziņa, ka ik brīdi saņemšu ziņu, ka padomju karaspēks pārgājis robežu un līdz ar to izbeigusies Latvijas neatkarība un sāksies tautas ciešanu ceļš, neizsakāmi mocīja. Sāpīgākais pie visa tā vēl bija tas, ka mums, karavīriem, kas bijām svinīgi solījuši ar savām asinīm aizstāvēt tēvu zemi, tagad bija bez pretestības jānoliek ieroči un pat vēl jāpalīdz ienaidniekam iznīcināt to, kas katram bija neizsakāmi dārgs un mīļš. Armijas štāba rīkojums uz stingrāko noliedza izrādīt jebkādu pretestību sarkanai armijai; bija pat noliegts, lai novērstu varbūtējus incidentus ar sarkano armiju, mūsu karaspēkam atstāt novietojumu Tāpat bija norādījums cik vien iespējams izpalīdzēt sarkanai armijai viņas vajadzībās.

Sāpīgās izjūtas vēl smagākas vērsa daudzo svētku dalībnieku jautrās dziesmas un bezbēdīgie smiekli, kas siltajā jūnija naktī skanēja pilsētas ielās, dārzos un dzīvokļos. Tauta vēl nezināja, kāds liktenis viņu sagaida nākošajā rītā. Pati nakts man likās nežēlīgi gara.

Beidzot pienāca 17. jūnija rīts. No mūsu robežsargu posteņiem vēl vienmēr nebija ziņas, ka padomju karaspēks būtu pārgājis Latvijas robežu. Tikai virs pašas pilsētas jau no agra rīta nepārtraukti riņķoja kaujas lidmašīnas ar ienīsto sarkano zvaigzni uz spārniem.

Pulksteņa rādītājs jau tuvojās 10, kad divīzijas štābā pienāca ziņa no Borovkā novietotiem robežsargiem, ka sarkanās armijas vienības pārgājušas Latvijas–Lietuvas robežu un virzās uz ziemeļrietumiem. Gandrīz vienlaicīgi pienāca ziņa arī no Zemgales par sarkanās armijas vienību kustību Daugavpils virzienā, šie ziņojumi ģen. Bachu un mani pa daļai pārsteidza, jo saskaņā ar mūsu armijas štāba norādījumiem padomju karaspēkam robeža bija jāpāriet austrumos, nevis dienvidaustrumos, t. i. no Lietuvas puses. Sarkanarmijas vienību kustība tā tad nesaskanēja ar mūsu sagatavošanās soļiem.

Lai savlaicīgi uzzinātu par krievu turpmākiem nodomiem un lai tos Daugavpilī novadītu uz paredzēto novietni – vasaras nometni – devos mašīnā uz Grīvas austrumu galu, kur sanāk lielceļi no Borovkas un Zemgales. Apmēram ap plkst.11 ieraudzīju uz Zemgales ceļa 2 smagās mašīnas ar apbruņotiem padomju karavīriem. Apturējis mašīnas, stādījos priekšā no pirmās krievu mašīnas izkāpušajam padomju virsleitnantam un piedāvāju savus pakalpojumus. Saņēmu atbildi, ka viņam mani pakalpojumi nav vajadzīgi un informāciju saņemšu vēlāk no „komandiera.” No kāda – to viņš neteica. Tālāk krievu mašīnas tomēr pagaidām nebrauca.

Īsā laikā ap abām krievu mašīnām salasījās liels ļaužu pulks, visvairāk Grīvas žīdi un krievi, kas mēģināja ar sarkanarmiešiem uzsākt sarunas, bet nesekmīgi. Uz jautājumiem pēdējie vienkārši neatbildēja.
Pēc apm. 10 minūtēm ieraudzīju arī uz Borovkas ceļa 2 vieglās sarkanarmijas mašīnas, kas tuvojās Grīvai. Devos arī šīm mašīnām pretim. Abās atradās sarkanarmijas virsnieki un politiskie komisāri. Atkal apturēju krievus un, stādīdamies priekšā vecākam dienesta pakāpē un poļitrukam pulkveža-leitnanta dienesta pakāpē, piedāvāju savus pakalpojumus. Un atkal saņēmu atbildi, ka viņiem mani pakalpojumi neesot vajadzīgi, jo viņiem viss esot zināms, ka vēlāk ieradīšoties pie mums „ģenerālis”, kas tad visus jautājumus nokārtošot. Bet padomju virsnieki bija ļoti ieinteresēti zināt, vai tilti pāri Daugavai kārtība. Saņēmuši atbildi, ka tilti kārtībā, padomju virsnieki aicināja mani braukt viņu mašīnām pa priekšu un parādīt ceļu uz tiltu.

Uzsākot kustību, viena mašīna man tomēr nesekoja, bet pagriezās apkārt un aizbrauca Borovku virzienā. Otra mašīna pēc Daugavpils tilta pārbraukšanas arī pagriezās apkārt un aizbrauca, laikam pārliecinājusies, ka tilts nav ne saspridzināts, ne arī sagatavots spridzināšanai.

Redzēdams savu pūliņu nesekmīgumu, nolēmu iegriezties divīzijas štābā un informēt divīzijas komandieri par redzēto. Tikko biju ienācis štābā, tā ieskrēja viens policists un ziņoja, ka Daugavpils dzelzceļa tiltu esot ieņēmuši padomju tanki. Tūdaļ sēdos šosejas un zemes ceļu departamenta mašīnā, kas tanī laikā stāvēja pie divīzijas štāba, un steidzos uz dzelzceļa tiltu. Tuvodamies tiltam, tiešam ieraudzīju tilta galā Daugavas labajā krastā tanku ar sarkano zvaigzni un lielgabalu, kas bija pagriezts šosejas dambja virzienā. Šinī brīdī gadījās, ka pāri tiltam mājup uz savu novietojumu Daugavpils priekštiltu nocietinājumā devās Zemgales divīzijas darba vienība. Tās dalībnieki ar smaidiem un paceltām dūrēm sveicināja padomju tanku. Mani šis skats nekādā ziņā neiepriecināja.

Te jāpiezīmē, ka pie Zemgales divīzijas pēc augstākās vadības rīkojuma bija tā sauktā „darba vienība”, kurā iedalīja visus karavīrus, par kuriem armijas štāba informācijas daļai bija zināms, ka tie politiski ir aizdomīgi. Darba vienības dalībniekus apmācīja vienīgi ierindai un nodarbināja dažādos saimniecības darbos.

Arī pie dzelzceļa tilta atkārtojās tas pats, ko biju jau piedzīvojis Grīvā: tanku apkalpes neielaidās nekādās sarunās un saņēmu atbildi, ka visu vēlāk nokārtošot krievu komandieris – pulkvedis.

Neatlikās nekas cits, kā atkal bez panākumiem doties atpakaļ uz divīzijas štābu. Bet jau pa ceļam uz pilsētu satiku uz šosejas dambja vairākas sarkanarmijas vieglās un smagās mašīnas, kas devās cietokšņa virzienā. Ar sāpošu sirdi pamanīju, ka tanīs sarkanarmiešiem bija puķes. Grūti bija pielaist domu, ka puķes būtu varējuši krieviem dot Latvijas pilsoņi. Bet drīz pēc tam piedzīvoju vēl daudz bēdīgāku ainu.

[„Laiks” Nr.2 (07.01.1953.)]

Sarkanais pulkvedis aizņemas naudu un slavē latviešu bikses

(3.)

Tuvodamies Dubrovinas dārzam, redzēju, ka visu dambi pie tilta nobrauktuves pieblīvējis ļaužu pūlis, visvairāk žīdi un krievi, kas apsveica krievu tankus un spēkratus. Pūlī redzēja arī plakātus ar ļoti naidīgiem, pret valdību vērstiem uzrakstiem latviešu un krievu valodā. Tik pēkšņa pūļa sapulcēšanās un pie tam ar rūpīgi pagatavotiem plakātiem rādīja, ka pilsētas komūnistiskie elementi par sagaidāmo sarkanarmijas iesoļošanu Latvijā bijuši informēti jau agrāk un arī instruēti, kādā veidā šo gadījumu izmantot nekārtību sarīkošanai.

Arī pret mani pūlis bija tik draudīgs, ka pēc šofera lūguma biju spiests atstāt šoseju un zemes ceļu departamenta mašīnu un ar varu izspiesties cauri drūzmai līdz netālu esošajam divīzijas štābam.

Divīzijas štābā uzzināju, ka padomju karaspēks virzās pa pilsētas dambi Rēzeknes virzienā un novietojas lauku nometnē mežā abpus Daugavpils-Rēzeknes šosejai, dienvidos no Stropu ezera, un ka komūnisti izmantodami to, cenšas radīt pilsētā nekārtības un sagrābt varu. Policija bija lūgusi karaspēka palīdzību kārtības uzturēšanā. Stāvokli sarežģija vēl tas, ka tajā laikā bija pārtraukti visi sakari ar Rīgu, pat telegrāfa tiešais vads ar armijas štābu Rīgā nedarbojās. Ieteicu ģen. Bacham dot policijai palīgā trauksmes bataljonu no cietokšņa, bet ģen. Bachs, kas pavēļu izpildīšanā bija ļoti pedantisks, ieteikumam nepiekrita aiz tā iemesla, ka armijas vadība bija noliegusi karaspēkam atstāt novietojumu.

Stāvoklis ar katru mirkli kļuva kritiskāks, jo pūlis uz ielas palika arvien draudīgāks. Sazinājies ar pulku komandieriem, es beidzot nolēmu uz savu atbildību izsaukt no cietokšņa trauksmes bataljonu, pavēlot tam doties uz pilsētu nevis pa šosejas dambi, bet gan pa Cietokšņa ielu. Tajā pašā laikā jātnieku pulks, kas bija novietots kazarmēs Jaunbūves priekšpilsētā, uzņēmās palīdzēt policijai kārtības atjaunošanā Jaunbūvē. Ar abu šo vienību palīdzību tad arī izdevās īsā laikā pilsētā no jauna nodibināt kārtību. Ar mūsu karaspēka parādīšanos vien komunisti no ielām pazuda. Vienīgi Vadoņa ielā pūlis no sākuma negribēja klausīt policijas aicinājumam izklīst. Kāds žīds pat mēģināja izraut kādam instruktoram šauteni no rokām. Bet pietika, ka instruktors dažas reizes izšāva gaisā un vienā mirklī visa Vadoņa iela bija tukša. Pievakarē izdevās atjaunot arī pārtrauktos sakarus ar Rīgu, pie kam uzzinājām, ka arī Rīgā sarkanarmijas iesoļošana nav notikusi bez starpgadījumiem un ka Rīgas prefektūras laukumā padomju tanks pat atklājis uz pūli uguni.

Pirmā pusoficiālā saskare ar padomju vienību vadītājiem mums radās vēlā pēcpusdienā, kad divīzijas štābu apmeklēja 83.sarkanās strēlnieku divīzijas štāba priekšnieks, uzvārdu vairs neatceros, pēc tautības kaukāzietis, divu polītisko komisāru pavadībā un apjautājās, kur un kādā ceļā sarkanā armija vajadzības gadījumā varētu saņemt maizi un tabaku. No sarunām par eventuālo kopdarbību un abu funkciju nospraušanu, kas ģen. Bachu un mani interesēja visvairāk, delegācija izvairījās un noteiktas atbildes nedeva. Krievu štāba priekšnieks pats, pulkveža pakāpē, ar kuru man arī vēlāk vairākkārt dienesta darīšanās iznāca sastapties, likās ne visai inteliģents, pēc dabas vienkāršs un pat sirsnīgs cilvēks, kas par militārām lietām neinteresējās. Arī šinī pirmajā apmeklējumā viņš vairāk, taujāja, kur Daugavpilī varētu paēst un cik kas maksāšot, nekā interesējās par karaspēka apgādi. Viņš lūdza arī tam aizdot 10 latus, atstādams uz mana rakstāmgalda, par spīti mūsu iebildumiem, attiecīgu pretvērtību padomju naudā. Uzmanīgi viņš aptaustīja manas bikses un zābakus un slavēja, ka tie labas kvalitātes.

Štāba priekšnieka izturēšanās redzami nepatika abiem paļitrukiem un viens no viņiem īgni ieminējās:

„Biedrs pulkvedis pārāk daudz interesējas par personīgām lietām.”

Atvadoties štāba priekšnieks apsolījās izkārtot ģen. Bacham tikšanos ar Daugavpilī novietotā sarkanās armijas karaspēka komandieri. Visumā guvām no šī sarkanarmijas virsnieku apmeklējuma iespaidu, ka tā nolūks nebija apgādes jautājumu kārtošana, bet izlūkošana. Vēlākie nolikumi rādīja, ka sarkanarmijas vadībai mūsu palīdzība apgādes nodrošināšanai nebija vajadzīga.

Vakara krēslai uznākot, apklusa arī krievu kaujas ratu un mašīnu rūkoņa, un pilsētā iestājās pilnīgs miers un klusums. Pa ielām patrulēja mūsu policija, ko pastiprināja aizsargi. Iedzīvotājos atkal radās zināma drošības sajūta. Ar skrejlapiņām un skaļruņiem tos iepazīstināja ar valsts prezidenta runu, kurā prezidents aicināja visus palikt savās vietās, tāpat kā viņš paliks savā vietā.

Īsi pirms pusnakts, stipri noguruši no iepriekšējo dienu nervu saspīlējuma un negulētas iepriekšējās nakts, ar ģen. Bachu devāmies pie miera. Tomēr ilgi neizdevās mieru baudīt. Ap pl.1 no rīta mani modināja divīzijas štāba dežurējošais rakstvedis un teica, ka štābā ieradusies sarkanarmijas virsnieku delegācija, kas steidzami vēloties runāt ar garnizona priekšnieku. Gribot negribot bija jāceļas augšā un jādodas uz divīzijas štābu.

Sarkanarmijas delegācijā bija 2 majori, no tiem viens politiskais komisārs, un 1 kapteinis. Ieaicinājis delegāciju savā darba istabā, jautāju pēc delegācijas nolūkiem. Krievi tomēr atteicās man jebko paskaidrot, iekams nebūšot ieradies garnizona priekšnieks.

Kad ieradās ģen. Bachs, delegācija ļoti asā formā pieteica sarkanarmijas vadības protestu pret mūsu „nedraudzīgo izturēšanos” un pārmeta mums nolūku tai viltīgi uzbrukt. Pēc sarkanarmijas štāba aģentūras ziņām mēs esot ēku bēniņos uzstādījuši ložmetējus, bet pilsētas nomale kaujas pozicijās baterijas.

Visus šos apvainojumus mēs viegli atspēkojām un pierādījām, ka krievu aģentūras ziņas neatbilst patiesībai, ka tās ir ļaunprātīga denunciācija un provokācija, lai bojātu abu armiju sadarbību. Kā likās visvairāk iedarbojās mūsu norādījumi, ka ja mēs gribētu pretoties sarkanās armijas iesoļošanai Latvijā, tad to būtu darījuši jau pie robežām, bet nevis tagad, kad sarkanā armija jau atrodas mūsu zemes iekšienē.

Lai novērstu turpmāk līdzīgus pārpratumus, ģen. Bachs atkārtoti norādīja uz nepieciešamību tikties personīgi ar Daugavpilī novietotā padomju karaspēka komandieri.

Vēlais oficiālais apmeklējums un tā neparastais veids mūs ļoti pārsteidza, bet jau tuvākās dienās pārliecinājāmies, ka tas krieviem ir kaut kas parasts, ka tie visas svarīgākās apspriedes, bet it īpaši tad, kad viņi grib mums kaut ko pārmest, izrīko vēlās nakts stundās.

[„Laiks” Nr.3 (10.01.1953)]

Sarkanais komandieris lielās

(4.)

Nākošā rītā divīzijas štābā ieradās sarkanarmijas virsnieks ar paziņojumu, ka viņu divīzijas komandieris neitrālā vietā vēloties tikties ar latviešu garnizona priekšnieku. Vienojamies tikties vēl tajā pašā dienā pusdienas laikā Daugavpils Vienības namā. Ieradušies Vienības namā noteiktajā laikā, ģen. Bachs un es dabūjām samēra ilgi gaidīt, kamēr ieradās krievu 83.strēlnieku divīzijas komandieris ar savu štāba priekšnieku un divīzijas komisāru. Divīzijas komandieris bija slaida auduma, samērā patīkamiem sejas pantiem, bet kā mums likās ne visai intelliģents. Pēc iepazīšanās, ģen. Bachs kā pirmo apspriedes jautājumu minēja par abu armiju sadarbības nokārtošanu, lai novērstu jebkādus pārpratumus, ko varētu radīt ļaunprātīgi elementi un jautājumu, kādā veidā nodrošināt kārtību garnizona apgabalā.

Uz to sarkanais divīzijas komandieris patētiski atbildēja, ka par kartības uzturēšanu esam atbildīgi tikai mēs – latvieši un ka sarkanā armija Latvijas iekšējās darīšanās neiejaukšoties; sarkanā armija esot tikai „viesis,” kas nācis mums draudzīgi palīgā nodrošināt, lai Latvija nekļūtu par karalauku. Turpmāko varbūtējo pārpratumu novērošanai starp abu armiju karavīriem divīzijas komandieris apsolīja norīkot vienu savu virsnieku par pilsētas komandantu. Vienojās, ka šis krievu komandants atradīsies pie mūsu pilsētas komandantūras. Visumā apspriede noritēja pieklājīgā atmosfairā, bez pagājušās nakts asumiem. Pēc apspriedes divīzijas komandieris neatteicās no piedāvātām brokastīm.

Sarunās pie brokasta galda noskaidrojās, ka krievu divīzijas komandieris cara armijā dienējis gvardē, ko pats centās pasvītrot, neminot tomēr savu toreizējo dienesta pakāpi (domājams, bija instruktors). Uz to ģen. Bachs it kā ar nožēlu ironiski ieminējās, ka arī viņš auguma ziņā būtu varējis cara laikā dienēt gvardē, bet viņu kā latvieti, kas zemnieku kārtas, gvardē neuzņēmuši, jo, kā zināms, cara gvardē virsnieki varēja būt tikai muižnieki. Ar to saruna par agrāko dienestu cara armijā acumirklī arī izbeidzās.

Apmierināti ar apspriedes rezultātiem un cerībā, ka turpmāk mūsu naktsmieru vairs netraucēs vēlie un nepatīkamie krievu apmeklējumi, atgriezāmies divīzijas štābā. Bet par lielu pārsteigumu tur mūs gaidīja jaunas nepatīkamas vēstis. No visām garnizona apgabala malām ienāca ziņas, ka komūnisti mēģina rīkot nekārtības un uzbrukt pagastu valdēm, policijas darbiniekiem un valsts un sabiedriskām iestādēm.

Saskaņā ar tikko panākto vienošanos ar sarkanās armijas vadību, uz apdraudētām vietām nekavējoties izsūtīja jātnieku un riteņbraucēju vienības. Vienībām gandrīz nemaz nebija notikumos jāiejaucas, nekārtības parasti izbeidzās, tiklīdz vienība atradās ceļā uz apdraudēto vietu. Tas lieku reizi pierādīja, cik labi jau pirmajās okupācijas dienās komunisti bija pratuši noorganizēt savu sakaru tīklu.

Pašā Daugavpilī 18. jūnijā valdīja miers un kārtība, ja neskaita dažus vietējo komūnistu provokātoriskā nolūkā radītus sīkus incidentus ar policiju un aizsargiem.

Miers un kartība, protams, nesaskanēja ar sarkano nolūkiem. Tāpēc viņi turpmākās dienās tīši centās radīt nekārtības no jauna. Jau 18.jūnija vakarā divīzijas štābs saņēma ziņas, ka sarkanās armijas vadība nākošā dienā taisās rīkot bēres ar gājienu cauri visai pilsētai 2 mirušiem sarkanarmiešiem (pēc neoficiālām ziņām — pašnāvnieki), izvadot tos uz vecajiem garnizona kapiem aiz cietokšņa. Bēru gājiena nolūks acīmredzot bija radīt tautas saplūdumu ielās, lai gan rīkojums bija, ka uz ielas nedrīkst barā pulcēties vairāk par 4 personām. Tā tad bēres draudēja ar incidentiem ar policiju.

Lai to novērstu, 19.jūnija rītā devos uz krievu karaspēka no vietni pie Stropu ezera. Mans uzdevums bija panākt no sarkanarmijas vadības, lai mirušos sarkanarmiešus apglabā nevis vecajos garnizona kapos, bet sarkano novietnei turpat blakus esošajos jaunajos garnizona, vai arī pareizticīgo, vai neticīgo kapos.

Līdz sarkano divīzijas štābam man nokļūt tomēr neizdevās. Pa ceļam uz šosejas mani apturēja sarkanarmiešu sardze un vajadzēja turpat uz ielas gaidīt apm. 45 minūtes, kamēr ieradās 83.divīzijas štāba priekšnieks.

Pa gaidīšanas laiku novēroju, ka kādus 300 metrus no manis uz šosejas, pašā krievu novietnē salasījās kādi 30 jaunieši ar divriteņiem. Pie viņiem pienāca 2 komisāri un kaut ko jaunekļiem klāstīja. Pēc tam jaunekļi atkal izklīda, lielākā daļa aizbrauca pilsētas virzienā. Es sapratu, ka jaunieši bija saņēmuši no sarkanarmijas politiskās vadības jaunas instrukcijas turpmākām provokācijām.

Arī divīzijas štāba priekšnieks mani neaicināja uz divīzijas štābu. Apsēdāmies turpat uzkalniņā, šosejas malā, kur arī sāku klāstīt mūsu iebildumus pret mirušo sarkanarmiešu apglabāšanu vecajos garnizona kapos un liku priekšā mirušos apbedīt turpat blakus novietnei esošajos kapos. Štāba priekšnieks, kā man likās, izprata mūsu bažas un apsolījās izkārtot šo lietu mums vēlamā virzienā. Draudzīgi paspiedis man roku, viņš devās pie sava divīzijas komandiera. Pēc neilga laika viņš atkal atgriezās un paziņoja, ka divīzijas komandieris mūsu priekšlikumam piekritis. Tas arī bija vienīgais gadījums manas darbības laikā Daugavpilī, kad sarkanarmijas vadība izrādīja mums kādu pretimnākšanu.

Priecīgs par panākto, atgriezos mūsu divīzijas štābā. Sirds dziļumos itkā sāka mosties cerību stariņš, ka varbūt ar laiku tomēr izdosies kaut cik nokārtot sadarbību ar sarkano armiju. Bet jau nākošās dienas notikumi lika šīm cerību dzirkstīm noslāpt pavisam.

[„Laiks” Nr.4 (14.01.1953)]

Pusnaktī ierodas krievu delegācija

(5.)

Nākošā dienā jau no agra rīta pa Daugavpils ielām soļoja atsevišķas sarkanarmijas vienības orķestra pavadībā, kas pilsētas laukumos koncertēja, dziedāja un dejoja. Protams, ap šīm vienībām sāka pulcēties ziņkārīgie. Tajā pašā laikā mūsu policija, saskaņā ar rīkojumu, kas noliedza pulcēšanos uz ielām, bija spiesta lūgt ziņkārīgos izklīst.

Biju jau devies šajā vakarā pie miera, kad atkal ap pusnakti mani uzmodināja divīzijas štāba dežūrējošais rakstvedis un ziņoja, ka ar garnizona priekšnieku un mani steidzami vēlas runāt kāda sarkanās armijas delegācija. Neatlikās nekas cits kā apģērbties un doties uz divīzijas štābu.

Divīzijas štābā sastapu delegāciju – 2 majorus, vienu politisko komisāru un jauniecelto sarkanarmijas pilsētas komandantu, kapteiņa dienesta pakāpē. Abi majori atstāja samērā inteliģentu, bet augstprātīgu iespaidu, kamēr komandants likās stipri neinteliģents, rupjš un garīgi neattīstīts vīrs. Savu mazvērtīgumu viņš, acīmredzot, gribēja slēpt, rādot pārmērīgu kareivisku un pret vecākiem dienesta pakāpē disciplinētu stāju, kas viņam tomēr neizdevās. Ar pūlēm ģen. Bachs un es spējām atturēties no smiekliem, kad sarkanais pilsētas komandants tuvojās ar ziņojumu. Viņa kustības bija tik ārkārtīgi saspīlētas un nedabiskas, ka katru reizi, kad viņš „pielika” kāju un sveicināja, viņš nogrīļojās tik stipri, ka varēja gadīties, ka nogāzīsies zemē.

Delegācija šoreiz neapmierinājās ar garnizona priekšnieka klātieni vien, bet pieprasīja, lai apspriedē ierastos arī pilsētas prefekts un Daugavpils apriņķa priekšnieks.

Pagāja apmēram stunda, iekams visas šīs personas sapulcējās. Pa gaidīšanas laiku neviens delegācijas loceklis ar mani nerunāja nevienu vārdu, kaut gan atradāmies vienā telpā, manā darba istabā.

Kad visi bijām sapulcējušies, delegācijas vecākais ļoti asā formā protestēja pret sarkanās armijas diskriminēšanu no mūsu puses, nepaskaidrojot tomēr, kādā veidā šī diskriminācija izpaudusies. Uz mūsu jautājumu izteikties tuvāk par protesta būtību, delegācijas vadītājs sāka plaši klāstīt, ka „varenā un neuzvaramā sarkanā armija” atšķirībā no citām armijām esot tautas armija un ka padomju tauta mīlot savu armiju un daloties ar to priekos un bēdās. Uz mūsu aizrādījumu, ka arī Latvijas armija ir tautas armija, jo arī mūsu armijas rindās jāstājas visiem Latvijas pilsoņiem, neatkarīgi no viņu mantas, sociālā stāvokļa, izglītības, tautības un ticības, uz šo aizrādījumu saņēmām bravurīgu atbildi, ka starpība esot tomēr liela, jo, lūk, mūsu armija kalpojot kapitālistiem, kamēr sarkanā armija kalpojot tikai tautai. Un atkal delegācijas vadītājs izplūda plašā stāstījumā, cik sarkanā armija esot mīļa un tuva padomju tautai.

Nevarēdami sagaidīt krievu vārdu plūsmes beigas, bijām spiesti atkārtoti lūgt minēt faktus par mūsu „nogrēkošanos” pret sarkano armiju. Uz to saņēmām atbildi, ka Padomju Savienībā esot parasts, ka pa pilsētas ielām pastaigā dodas armijas vienības orķestra pavadībā, lai ar mūziku, dziesmām un dejām iepriecinātu tautu. Turpretim Daugavpilī mūsu „rokaspuiši” – policisti sarkanās armijas vienību pastaigas laikā sitot un spārdot ar kājām tautu, kas gribējusi noskatīties vai izteikt krieviem simpātijas. Tāda rīcība sarkano armiju diskriminējot. Mēs laikam ar to gribot tautai rādīt, ka varenā sarkanā armija esot tik vāja, ka tā savā klātienā esot spiesta atļaut varmācīgi apieties ar tautu?

Turpinot tamlīdzīgā gara pārmetumus, delegācijas vadītājs, sitot ar dūri uz galda, skarbā balsī burtiski teica: „Tā ir sarkanās armijas vadības noteikta prasība: kad pa Daugavpils ielām soļo sarkanās armijas vienības, tad lai tuvāk par 300 metriem neatrodas neviens jūsu policists!” – Krievs tēloja, itkā būtu aizmirsis vārdu „policists: un itkā dusmīgs par šo aizmāršību ar īkšķi nevīžīgi norādīja uz pilsētas prefektu, sacīdams: „Nu, kā viņus tur sauc? Na... jūs jau zinat.., jūsu rokaspuiši policisti (chalui–policejskije). Pretējā gadījumā tikai jūs būsit atbildīgi par sekām.”

Ar šiem vārdiem delegācija piecēlās un neatvadīdamās izgāja no štāba.

Palikuši vieni, mēs vēl ilgi sēdējām un pārspriedām radušos stāvokli, kā arī tikko notikušo Latvijas valdības maiņu, un tās grūtības, kas mūs sagaida nākotnē. Nebijām vel šķīrušies, kad jau agrā rītā mūs sagaidīja jauni drūmi notikumi.

Jaunās Kirchenšteina valdības pirmais solis bija legalizēt komūnistu partiju Latvijā un izsludināt amnestiju politiskiem ieslodzītiem, šis valdības lēmumus vēl nebija Daugavpilī oficiāli saņemts, kad jau agrā rītā komūnistu provokatoru sakūdīts pūlis sapulcējās pie Daugavpils cietuma, prasot tūdaļ atbrīvot ieslodzītos, šī pūļa prasības cietuma administrācija pie vislabākās gribas nevarēja izpildīt jau aiz tā iemesla vien, ka atlaišanas formalitāšu kārtošana prasīja zināmu laiku. Bet pūļa izturēšanās ar katru mirkli kļuva draudīgāka, tā kā pūlis pat grasījās ar varu lausties cietumā. Policija bija bezspēcīga, un arī garnizona priekšnieks šoreiz nevarēja palīdzēt, jo no valdības bija noliegts lietot varu un bija saņemti norādījumi, tādos nekārtību gadījumos, kas prasa varas pielietošanu, jāgriežas pēc palīdzības pie sarkanās armijas.
Tā kā bija pazīmes, ka pūlis taisās iebrukt arī Vienības namā un izlaupīt Armijas ekonomisko veikalu, kas namā atradās, tad ģen. Bachs man uzdeva atkal doties uz sarkanās armijas novietni pie Stropu ezera un lūgt palīdzību kārtības uzturēšanai.

Arī šoreiz sarkanarmiešu sardze mani neielaida novietnē, un atkal sarkanās divīzijas štāba priekšnieks bija jāgaida turpat uz šosejas. Izklāstījis viņam mūsu bēdas, saņēmu atbildi, ka viņš šoreiz nevarot, palīdzēt, jo Daugavpilī esot ieradies pats korpusa komandieris, kas arī uzņēmies sarkanās armijas garnizona priekšnieka pienākumus, štāba priekšnieks gan apņēmās mūsu vēlēšanos tūdaļ pieteikt korpusa štābam.

Pēc apmēram trīsdesmit minūtēm štāba priekšnieks atgriezās un paziņoja, ka korpusa komandieris izteicis gatavību tikties ar mums vēl tajā paša dienā plkst.12 Vienības namā un nokārtot visus jautājumus. Neko labu no priekšā stāvošās apspriedes neparedzēdams, ar smagu sirdi kopā ar ģen. Bachu devos uz Vienības namu.

[„Laiks” Nr.5 (17.01.1953)]

Bargais korpusa komandieris

(6.)

Bija jāgaida gandrīz stunda pāri noteiktam laikam, kad pie Vienības nama piebrauca 4 vieglās sarkanarmijas mašīnas, no kurām izkāpa bars krievu virsnieku, pa lielākai daļai politiskie komisāri.

Apspriedei bija sagatavotas 2 istabas Vienības nama viesnīcā, telpas, kas bija rezervētas valsts prezidentam, kad tas viesojās Daugavpilī. Pirmais telpās ienāca krievu korpusa komandieris, vidēja auguma vīrs, rupju, neinteliģentu seju un īgnu skatu. Viņš neatrada par vajadzīgu stādīties priekšā, kāpēc iestājās neilgs, bet neērts klusums. Tikai pēc tam, kad ģen. Bachs bija nosaucis savu vārdu, arī korpusa komandieris nosauca savu vārdu un dienesta stāvokli. Iestājās atkal neilgs klusuma brīdis, pa kuru laiku korpusa komandieris īgni uzlūkoja ģen. Bachu, it kā gribēdams viņus hipnotizēt. Klusumu atkal pārtrauca ģen. Bachs, kas nezinādams, cik personas no krievu puses apspriedē piedalīsies, iejautājās korpusa komandierim, pie kura galda viņš vēlas sēsties, jo istabā bija divi galdi, viens lielāks, otrs mazāks. Pārlaidis telpām dusmīgu skatu, krievu komandieris ar strauju rokas kustību norādīja uz lielāko, iegareno galdu un bargā tonī izgrūda: „Tur.”

Ģenerālis Bachs apsēdās galda galā. korpusa komandieris viņam pa labi, es – pa kreisi, bet viss lielais krievu virsnieku bars pa labi no sava komandiera. Pēdējais atspiedās ar abiem elkoņiem uz galda un, ar ironisku smaidu lūkodamies ģen. Bacham tieši acīs, ilgi kratīja galvu, nenoņemdams pie tam no galvas cepuri. Pēc kāda brītiņa viņš cepuri tomēr noņēma, nolika to uz galda un, nenolaizdams skatu no ģen. Bacha, ciniski iejautājās:

„Nu, ko jūs man teiksit, biedri ģenerāl?”

Acīm redzot, drusku apmulsināts no korpusa komandiera izaicinošās izturēšanās, ģenerālis Bachs sāka it kā stostīdamies krievu valodā klāstīt, ka sakarā ar Latvijas jaunās valdības izsludināto amnestiju politiskiem ieslodzītiem, pilsētā iespējamas noziedzīgu elementu nekārtības, un ka viņš, kā garnizona priekšnieks, kas atbild par kārtību, saņēmis norādījumus, ka tādos gadījumos jāgriežas pēc palīdzības pie sarkanās armijas vadības. Nenoklausījies ģen. Bachu līdz beigām, korpusa komandieris ar sarkastisku smaidu teica: „Nevajadzēja, biedri ģenerāl, tautu līdz tādam stāvoklim novest.”

„Kā šos vārdus saprast?” iejautājās ģen. Bachs.

„Ļoti vienkārši,” atbildēja krievs, „tie ir jūsu policijas varmācības augļi. Jūsu policija bāza cietumos tūkstošiem nevainīgu cilvēku.”

Korpusa komandiera nepatiesos pārmetumus ģen. Bachs centās atspēkot, minēdams, ka visā Latvijā nav pat 300 politisko ieslodzīto, to skaitā ietilpinot arī „pērkonkrustiešus.” Atkal krievs pārtrauca ģen. Bachu. izgrūzdams, ka Bacha minētais skaitlis esot meli. Vienā pašā dienā, 17.jūnijā, Daugavpilī vien mūsu policija esot arestējusi vairāk nekā 800 cilvēkus tikai par to, ka tie mēģinājuši apsveikt sarkano armiju. Uz to ģen. Bachs atbildēja, ka korpusa komandiera minētie skaitļi neatbilst īstenībai, jo pēc autentiskām ziņām Daugavpilī policija 17.jūnijā aizturējusi pavisam tikai 8 personas, kas tajā pašā dienā atkal atbrīvotas, pie kam šīs personas aizturētas nevis par sarkanās armijas apsveikšanu, bet par huļigānismu. Izdzirdis vārdu „huļigānisms,” korpusa komandieris uzlēca kājās, uzsita ar dūri galdā un bargi iebļāvās:

„Ko jūs ar to gribat teikt, biedri ģenerāl? Laikam, ka visi, kas 17.jūnijā uz ielām mūs sagaidīja, ir huļigāni, ko?”

Lai gan korpusa komandiera izturēšanām varēja uztraukt, ģen. Bachs tomēr loti mierīgā tonī un neteiktā formā paskaidroja, ka tādu domu, kādu izteicis korpusa komandieris, viņš neesot paudis. Līdzīgas domas nekādā ziņā neesot saskatāmas viņa, Bacha vārdos. Korpusa komandieris tad griezās pie viena no saviem politiskajiem komisāriem, teikdams:

„Biedri komisār, lūdzu, izstāstiet jūs biedram ģenerālim, kādas ir jūsu autentiskās ziņas par Daugavpils policijas varmācībām 17.jūnijā. Man biedrs ģenerālis negrib ticēt.”

Jautājumu, kā man likās, komisārs nebija gaidījis, jo nosarka un sāka stipri stostīties. „Piedodiet, biedri ģenerāl, viņš teica, pēc papildus saņemtām ziņām tā aina bijusi drusku savādāka nekā es jums to pieteicu pēc pirmās informācijas dabūšanas. Ienākot mūsu karaspēkam Daugavpilī, viens no mūsu karavīriem ieraudzījis sagaidītājos savu brāli, ko ilgu laiku nebija saticis. Brāļi gribējuši sasveicināties, bet iejaukusies policija. Mūsu karavīra brālis izdarījis kļūdu, jo sācis bēgt. Policija dzinusies viņam pakaļ, notriekusi viņu zemē un sākusi spārdīt.”

„Jūs dzirdat, biedri ģenerāl? Jūs dzirdat? Lūk, tāda ir jūsu rīcība! Tāpēc nebrīnāties, ka tauta jums šodien vairs neklausa,” bargā balsī atkal nobrēca korpusa komandieris.

Kā likās, komisāra liecība viņam ne visai patika, jo pat komisārs nespēja minēt nekā tāda, kas liecinātu par masveida arestiem 17.jūnijā. Tāpēc korpusa komandieris sarunas turpinājumā sāka ieturēt mierīgāku toni un apspriedes beigās apsolījās gādāt par kārtību pilsētā un norīkot 2 savus virsniekus sakaru uzturēšanai ar mūsu štābu. No piedāvātam brokastīm viņš atteicās un vēsi no ģen. Bacha atvadījies, ar saviem pavadoņiem atstāja telpas.

Drīz pēc tam pie cietuma un citās pilsētas daļās, kur bija salasījies ļaužu pūlis, ieradās sarkanās armijas virsnieki un aicināja pūli izklīst, ko tas arī paklausīja.

Vēl tajā pašā pēcpusdienā divīzijas štābā ieradās 2 sarkanās armijas majori un stādījās priekšā par, krievu korpusa štāba sakaru virsniekiem. Viņi tomēr mūsu štābā nepalika, bet atgriezās uz korpusa štābu.
Ar šo apspriedi faktiski arī izbeidzās mūsu patstāvīgā rīcība un no šī brīža bijām pilnīgi padoti komūnistu partijas un sarkanarmijas vadības iegribām un diktātam. Ar provokācijām, viltu, nodevībām un terroru viņi radīja mums lielākas grūtības un sarežģījumus. Arī ieceltie sakaru virsnieki nekādā ziņā neatviegloja mūsu darbu, bet gan to vēl vairāk sarežģīja. Kad mums bija kāda vajadzība, nekad šos sakaru virsniekus neizdevās atrast vai dabūt pie tāļruņa. Parasti viņi ieradās divīzijas štābā tikai tad, kad atnesa kādu krievu protestu vai arī lai mūs apvainotu par nedraudzīgu un nelojālu izturēšanos pret sarkano armiju.

[„Laiks” Nr.6 (21.01.1953)]

Uzbrukums ieroču transportam

(7.)

Sevišķi daudz nepatikšanu un uztraukumu divīzijas štābam bija jāpiedzīvo aizsargu organizācijas atbruņošanas akcijas laikā.

Kirchenšteina leļļu valdība 23.jūnijā nolēma atbruņot aizsargu organizāciju, pie kam ieroču atņemšana bija jāveic armijai. Ieroču atņemšanas sākums bija 25.jūnijā. Saziņā ar Daugavpils garnizona apgabalā ietilpstošo apriņķu priekšniekiem, divīzijas štābs izstrādāja ļoti sīku ieroču atņemšanas plānu, ieceļot katrā pagastā sevišķu ieroču pieņemšanas komisiju, jo no augstākās vadības bija norādījums uz stingrāko raudzīties, lai tiešām aizsargi visus ieročus nodotu un neviens ierocis vai patrona nenokļūtu svešās rokās.

Divīzijas ieroču pieņemšanas komisijas nebija paspējušas 25.jūnija rītā ierasties savās darba vietās, kad jau komūnisti uz savu roku sāka aizsargu atbruņošanu un ieroču piesavināšanos.

Bija pat gadījumi, kad patvarīgie ieroču atņēmēji pielietoja varu, ja kāds aizsargs negribēja viņiem labprātīgi savu ieroci atdot. Katru tādu gadījumu sarkanās armijas vadība un komunistu partija ļoti veikli izmantoja, sagrozīja faktus un apvainoja vai nu aizsargus pretestībā un ieroču slēpšanā, vai arī pārmeta divīzijas vadībai patvarīgas ieroču atņemšanas inscenēšanu, lai ieroči nokļūtu „fašistu” rokās. Īstenībā visa Daugavpils garnizona apgabala robežās nebija neviena gadījuma, kur aizsargi būtu izvairījušies no ieroču nodošanas, nemaz nerunājot par ieroču lietošanu no viņu puses.

Dažos pagastos komunistiskie elementi centās ar varu piesavināties pat tos ieročus, ko pieņemšanas komisijas bija jau savākušas no aizsargiem. Tā, piemēram, Ilūkstes apriņķa Dēmenes pagastā turienes komunistiem tas bija pat izdevies. No divīzijas tūdaļ izsūtītai karavīru patruļai instruktora vadībā tomēr bija palaimējies ieročus atkal atdabūt. Taču tuvojoties ar ieroču transportu Grīvai, patruļu ielenca liels, pa daļai apbruņots ļaužu bars, ko bija saorganizējuši vietējie komūnisti. Pēdējie, acīmredzot bija jau laikus saņēmuši informāciju par patruļas kustību un, domājams, arī attiecīgas instrukcijas. Šis ļaužu bars uzbruka patruļai, to atbruņoja, piesavināja ieroču transportu un, sagūstītos karavīrus nogādāja krievu korpusa štābā. Korpusa štābs tad sacēla veselu protesta vētru, apvainodams patruļas karavīrus uzbrukumā mierīgiem iedzīvotājiem, un apgalvoja, ka mūsu karavīri, it sevišķi to priekšnieks, esot izrādījuši lielu neiecietību taisni pret tām personām, kam bijušas pie tērpa piespraustas komunistu partijas nozīmes.

Visu šo nepamatoto apvainojumu atspēkošana un patruļās karavīru atbrīvošana prasīja no mūsu puses daudz pūļu un nervu. Patruļas priekšnieku krievu korpusa štābs atbrīvoja tikai pēc vairāku dienu noturēšanas apcietinājumā un vairākkārtējām pratināšanām, pie kam pratinātāji maz interesējās par notikumu pašu, bet centās izspiest ziņas par mūsu karavīru vispārējo noskaņojumu un mūsu varbūtējiem nodomiem.

Biju neizsakāmi laimīgs, kad aizsargu atbruņošanas akcija beidzot bija cauri.

Apmēram ap šo pašu laiku ieradās arī divīzijai ieceltais politiskais komisārs Reinholds, rūdīts komūnists, ārīgi mierīgs, pat pieklājīgs, bez bravūrīgas uzstāšanās, bet par to slīpēts un viltīgs. Viņš man pat atzinās, ka viņa uzvešanās obligātā karadienesta laikā mūsu armijā esot bijusi tik priekšzīmīga, ka nevienam ne prātā nenākusi doma, ka viņš ir komūnists. „Tādam arī īstam komūnistam jābūt” viņš vairākkārt teica.

Reinholdu kā izveicīgu spiegu un nodevēju bija pratusi novērtēt arī sarkanās armijas polītiskā vadība, kura Reinholdu pēc Latvijas armijas iekļaušanas teritoriālā korpusā paturēja par politisko komisāru pie 183.sarkanās divīzijas NKVD daļas.

Ieradies Daugavpilī pulkveža dienesta pakāpē, Reinholds neatrada par vajadzīgu stādīties priekšā divīzijas komandierim, bet vairākas dienas ložņāja apkārt pa karaspēka daļām, organizēdams savu spiegu tīklu. Tikai pēc tam viņš ieradās divīzijas štābā.

Ar divīzijas komisāra ierašanos ģen. Bachs un es cerēju, ka mūsu turpmākais darbs ievērojami atvieglināsies, ka divīzijas vadība nu baudīs lielāku sarkanās armijas vadītāju un arī vietējo komunistu uzticību, ka Reinholds, kā vecs un rūdīts komūnists pratīs mūs aizstāvēt pret nepamatotiem uzbrukumiem un apvainojumiem. Bet īstenība izrādījās pretēja. Reinholds ne tikai mūs neaizstāvēja un nepalīdzēja mūsu grūtajā darbā, bet taisni otrādi, – cieši sadarbodamies ar vietējo NKVD nodaļu, viņš par savu galveno uzdevumu uzskatīja mūsu izsekošanu.

Uz Reinholda sirdsapziņas guļ daudzu latviešu virsnieku, instruktoru un patriotiski noskaņoto kareivju aresti un pazušana.

4.jūlijā Kirchenšteina valdība izsludināja Saeimas vēlēšanas. Līdz ar to radās jauni grūtumi un nepatikšanas. Līdz tam galvenās grūtības mums radīja sarkanās armijas vadība, tagad tai pievienojās arī mūsu pašu armijas politiskā vadība un komūnistu partija. Karaspēka daļas tagad pārplūdināja visāda tipu propagandisti, aģitatori un komunistiskās „paradīzes” sludinātāji. Par spīti viņu bariem un pūlēm, to sekmes karavīros tomēr līdzinājās nullei, un kareivji, pretēji priekšniecības brīdinājumiem un pavēlēm atturēties no neapdomīgas rīcības, šos kungus vienkārši boikotēja, izsmēja un dažkārt pat ar varu padzina.
Sevišķi daudz nepatikšanu ģen. Bacham šinī ziņā sagādāja mūsu jātnieku pulks. Šī pulka ultrā naidīgā izturēšanās pret jaunajiem varas vīriem resp. to kalpiem laikam arī bija par iemeslu tam, ka pulku pārcēla no Daugavpils, kur tas bija atradis mājvietu kopš neatkarības cīņu beigām, uz Jelgavas apkārtni. Ar ziediem un asarām Daugavpils iedzīvotāji izvadīja savu iemīļoto pulku, kad tas siltajā vasaras rītā atstāja mītnes.

Katru mazāko izlēcienu vai jauniešu neapdomātu rīcību mūsu politiskie vadītāji centās vēl pārspīlēt un vainu par visu uzkrāva virsniekiem un instruktoriem. Šinī laikā sākās arī pirmie karavīru aresti no NKVD puses bez karavīru tiešās priekšniecības ziņas un piekrišanas.

Vēlēšanu priekšperiodā ģen. Bachu arī biežāk kā jebkad apmeklēja komūnistu partijas varas vīri, lai viņu pārliecinātu, ka nepieciešami arī karavīriem izpildīt „brīva pilsoņa pienākumu” un piedalīties vēlēšanās. Karavīru, bet it sevišķi virsnieku un instruktoru piedalīšanās vēlēšanās, tā centās iegalvot, būšot spilgts pierādījums viņu lojalitātei jaunajai „demokrātiskai” iekārtai. Līdz ar to mēs iegūšot Padomju Savienības vadītāju uzticību, kas savukārt labvēlīgi ietekmēšot Latvijas turpmāko politisko stāvokli. No sarunām mēs guvām iespaidu, ka runātāji paši tic pēdējam apgalvojumam un cer, ka Latvija arī turpmāk paliks zināmā mērā neatkarīga, vienīgi ar to starpību, ka nu tie būs viņi paši, kas atradīsies vadītājās vietās un būs tie, kas pārveidos Latvijas saimniecisko iekārtu. „Mēs paliksim nacionāli pēc formas, bet sociāli pēc satura,” – tas bija viens no runātāju iemīļotākiem argumentiem, ko viņi toreiz cēla priekšā.

[„Laiks” Nr.7 (24.01.1953)]

Spiegs Fridrichsons aicina uz mitiņu

(8.)

Pienākot vēlēšanu dienai, no toreizējās armijas vadības saņēmām rīkojumu, ka karaspēka daļām uz vēlēšanām jāiet slēgtās ierindās ar nacionāliem un sarkaniem karogiem. Par spīti rīkojumam, daudzi karavīri tomēr bija pratuši no vēlēšanām izvairīties. Pašas vēlēšanas Daugavpilī noritēja bez starpgadījumiem.

Tiklīdz jau iepriekš zināmie vēlēšanu rezultāti kļuva arī oficiāli zināmi, sarkanarmijas vadība kopā ar komūnistu partiju sarīkoja Daugavpilī tautas mītiņu, lai jaunievēlētiem „tautas pārstāvjiem izteiktu vēlētāju gribu.” Mītiņā bija jāpiedalās visiem uzņēmumiem un iestādēm, arī valsts un sabiedriskajām. Attiecīgi norādījumi par obligātu garnizona piedalīšanos mītiņā bija doti arī ģen. Bacham. Pēdējais tam enerģiski pretojās, norādīdams, ka viņš karavīrus nevar piespiest piedalīties mītiņā, jo piedalīšanās mītiņos ir katra labprātīga vēlēšanās.

Sevišķi ieinteresēti, lai karavīri piedalītos mītiņā, bija Latvijas, kaprači. Tā uz ārieni viņi cerēja labāk „pierādīt” tautas „vienprātību” prasībai Latviju iekļaut Padomju Savienībā. Gan ar labu, gan draudiem šie kungi mēģināja piedabūt ģen. Bachu mainīt nostāju. Mītiņa dienā divīzijas štābā pilnīgi negaidīts ieradās arī bij. mūsu armijas kapteinis Fridrichsons, kas savā laikā par spiegošanu Padomju Savienības labā bija notiesāts spaidu darbos, bet tagad pēc Kirchenšteina „valdības” amnestijas, atbrīvots no ieslodzījuma un iecelts par Daugavpils apriņķa priekšnieku. Viņš izteica vēlēšanos tikties ar ģen. Bachu, lai gan pirms tam, uzņemoties apriņķa priekšnieka amatu, nebija atradis par vajadzīgu ierasties pie garnizona priekšnieka ar pieklājības vizīti.

Uzsākot sarunu, Fridrichsons vispirms ieminējās, ka viņš labi zinot, kā uz viņu skatoties latviešu virsnieki, bet tas viņam esot vienaldzīgi. Viņš sevi uzskatot par latvieti un kā tāds vienmēr esot gribējis Latvijai to labāko. To pašu viņš Latvijai gribot arī tagad. Tāpēc viņš uzskatījis par savu pienākumu ierasties pie ģen. Bacha un lūgt to darīt iespējamo, lai mītiņā piedalītos arī garnizons, bet īpaši garnizona priekšniecība ar ģen. Bachu. Sava tagadējā stāvokļa dēļ, viņš, Fridrichsons, zinot, kādi uzskati esot sarkanās armijas un komūnistu partijas vadītājās aprindās un cik tas esot svarīgi latvju tautas interesēm, lai mītiņā piedalītos karaspēks. „Mēs vēl nezinām, kāds būs turpmākais Latvijas politiskais statūts,” teica Fridrichsons, „bet viens ir skaidrs, ka, piedalīdamies mītiņā, mēs pierādīsim savu viengabalainību un to, ka Padomju Savienība var uzticēties latviešu tautai un viņas virsniekiem. Līdz ar to panāksim, ka Latvijai piešķirs vismaz Ārējās Mongolijas politisko statūtu.”

Tā kā ģen. Bachs nebija piedabūjams bez rīkojuma likt karaspēkam obligāti piedalīties mītiņā, tad vietējie varas vīri panāca, ka ģen. Bachs attiecīgu rīkojumu saņēma no Rīgas. Mītiņa dienā divīzija saņēma arī kara ministra pavēli, kas noliedza turpmāk karavīriem pie parādes cepures nēsāt lielo valsts ģērboni, bet tikai mazo kokardi „.saulīti.”

Ar ļoti smagu sirdi, it kā jusdams, kāds smags pārbaudījums viņu šinī mītiņā sagaida, ģen. Bachs bija spiests parakstīt pavēli garnizona daļām pilnā sastāvā obligāti piedalīties mītiņā.

Mītiņa vieta bija izraudzīta laukumā, jaunbūvē pie pareizticīgo baznīcas, kas atrodas kalnā iepretim dzelzceļa depo. Jau ilgi pirms mītiņa sākuma laukums pildījās ar Daugavpils rūpnīcu, uzņēmumu, valsts un sabiedrisko iestāžu darbiniekiem un strādniekiem, kas ieradās slēgtās kolonnās iestāžu vadītāju un komūnistu funkcionāru vadībā. Izņemot karaspēka daļas, nevienai grupai nebija līdz valsts karoga, bet daudziem bija plakāti, kas prasīja Latvijas iekļaušanu Padomju Savienībā, vai arī karikatūras, kas izsmēja Ulmaņa valdību un iepriekšējo valsts iekārtu. Mītiņā bija ieradies arī sarkanās armijas bataljons ar ieročiem, domājams, mītiņa dalībnieku iebiedēšanai, lai tie nemēģinātu protestēt.

Mītiņā bija vairāki runātāji, to vidū arī sarkanās armijas korpusa komandieris. Visi viņi prasīja Latvijas iekļaušanu Padomju Savienībā un protams, cildināja un pateicās „lielajam un gudrajam tētiņam Staļinam.” Runātāju rindai nākot pie beigām, pie ģen. Bacha pienāca divīzijas politiskais komisārs Reinholds un teica, ka sarkanās armijas korpusa komandieris vēloties, lai arī ģen. Bachs, kā Latvijas armijas pārstāvis, pasacītu dažus vārdus.

Ģen. Bachs priekšlikumu noraidīja, pasvītrodams, ka viņš nav sagatavojies teikt runu, jo nav iepriekš par to informēts. Tad pie ģenerāļa pienāca arī korpusa komisārs, kas jau kategoriski uzstāja, lai ģen. Bachs teiktu runu. Arī šoreiz ģen. Bachs atteicās, aizbildinādamies ar to pašu motīvu, ka nav sagatavojies runāt un arī aizrādīdams, ka saskaņā ar Latvijas armijas dienesta reglamentu viņš vispār nedrīkst runāt politiskās sanāksmēs un bez tam viņš nevar dot ievēlētiem saeimas deputātiem arī kādas direktivas, jo deputātos ir arī viņa tiešie priekšnieki – kara ministrs un armijas komandieris.

Uz to krievu korpusa komisārs īgni un draudīgi atbildēja, ka ģenerāļa argumenti tikai pierādot, ka Bachs vēl esot pilns ar veciem aizspriedumiem. Lai viņš neaizmirstot, ka tagad vairs nekalpojot valdībai, kas valdīja ar policejisku, varu, un tāpēc tagad ikviens varot tikpat, brīvi izteikt savas domas un kritiku tautas pārstāvjiem, kā tas esot Padomju Savienībā, kur visi pilsoņi esot līdzīgi, lai kāds tiem sabiedriskais stāvoklis vai amats. Ja ģen. Bachs gribot palikt pie sava, tad lai apzinoties, kādas smagas sekas tam varot būt.

Sarunas laikā pie ģen. Bacha pieskrēja vēl viens sarkanās armijas politiskais komisārs, kas korpusa komandiera uzdevumā brīdināja ģen. Bachu, ka viņam tūliņ pēc pašreiz tribīnē esošā runātajā jārunājot. Apspriedies ar saviem daļu komandieriem, kas ieteica tomēr teikt dažus vārdus, ģen. Bachs pilnīgi satriekts, it kā ešafotā kāpdams, uzgāja runātāju tribīnē. Īsos vārdos viņš apsveica jaunievēlētos saeimes deputātus un izteica cerību, ka tie savā darbībā vadīsies tikai no tautas interesēm. Uzrunu beigdams, ģen. Bachs nodeva Latvijas armijas sveicienu sarkanai armijai un tās vadonim Staļinam. – Pēc šiem vārdiem runātāju tribīnei tuvāk stāvošais pūlis pieskrēja pie ģenerāļa un sāka to urrāt. Tas bija tas pats pūlis, kas iepriekšējos mītiņos šinī pašā laukumā bija kliedzis: „Nāvi asins sunim Bacham!” Pazīdams Bachu kā cilvēku ar ļoti augstu morālo apziņu, viņa godīgumu un taisnīgo raksturu, sapratu, ko ģenerālis tanīs mirkļos pārdzīvoja, kādas morāliskas ciešanas nule teiktie vārdi viņam bija sagādājuši. Bāls un saguris viņš atgriezās pie mums un likās, ka šajos mirkļos viņš kļuvis par vairākiem gadiem vecāks.

[„Laiks” Nr.8 (28.01.1953)]

Kamēr Kirchenšteins runā, sieva raud

(9.)

Mītiņa beigās komunistu partijas pārstāvis aicināja dalībniekus ar rokas pacelšanu pieņemt rezolūciju, kas prasīja Latvijas iekļaušanu Padomju Savienībā. Balsošanas mirklī pārdzīvoto man grūti aprakstīt. Tā bija un ir trāģiskakā diena manā dzīvē. Latviešu karavīriem, kuru vidū bija daudz tādu, kas paši ar savām asinīm bija iekarojuši Latvijas valsts neatkarību un tautas brīvību, tagad bija jāpaceļ roka un jāprasa savas valsts neatkarības iznīcināšana un tautas nedošanu verdzībā.

Pēc rezolūcijas pieņemšanas visiem mītiņa dalībniekiem bija jāsoļo gar runātāju tribīni, kurā atradās sarkanās armijas korpusa komandieris un komūnistu partijas pārstāvji. Pirmais tribīnei pagāja garām parādes solī sarkanās armijas bataljons, izvērstā rotu kolonnas ierindā ar šautenēm. Tam sekoja pārējie dalībnieki. Sevišķi skumīgi bija redzēt, ka gar tribīni nodefilē Daugavpils apgabaltiesa pilnā sastāvā, nodurtām galvām, bet ar sveicināšanai paceltām dūrēm. Laimīgā kārtā mūsu karaspēkam nebija parādē jāpiedalās.

Dodoties ar ģen. Bachu atpakaļ uz divīzijas štābu, nerunājām nevienu vārdu, tik neizsakāmi bijām morāliski pazemoti, it kā būtu vārtījušies dubļos.

Augusta sākumā cauri Daugavpilij uz Maskavu no Rīgas devās „Saeimas” delegācija izlūgties Latvijas uzņemšanu Padomju Savienības sastāvā. Delegācijas sagaidītāju vidū Daugavpils stacijā bija arī visi Daugavpils garnizona daļu komandieri ar ģen. Bachu priekšgalā. Nekāda svinīga sagaidīšana rīkota nebija un sagaidītājos, vismaz to lielākā daļā, bija drūms noskaņojums. Arī pašos „Saeimas” delegācijas locekļos nemanīja sevišķas pacilātības. Piemēram, ļoti drūms izskatījās tieslietu ministrs J.Pabērzs, kas arī ietilpa delegācijas sastāvā. Viņš teica ģen. Bacham, kad tas sūdzējās Pabērzam par patvaļīgiem karavīru arestiem, ka arī viņš kā ministrs esot bezspēcīgs pret pēdējā laikā vienmēr biežāk notiekošiem arestiem, un ka viņš loti nožēlojot, ka iegājis Kvchenšteina leļļu valdībā, jūtoties piekrāpts. Par noskaņojumu, kāds valdīja atsevišķos delegācijas locekļos, liecina arī šāds epizods.

Pa vilciena stāvēšanas laiku, prof. Kirchenšteins ar daļu sagaidītāju bija izgājis stacijas laukumā uzrunāt tautu, kas tur bija salasījusies. Stacijas peronā tajā laikā bija palicis samērā, maz cilvēku, to vidū daži pulku komandieri un es. šajā brīdi no vilciena izkāpa Kirchcnšteina sieva un, pienākusi pie mums, karavīriem, apjautājās par karavīru labsajūtu un noskaņojumu. Saņēmusi atbildi, ka mūsu labsajūta ir atkarīga no tā, ko delegācija atvedīs mājās no Maskavas, viņa pēkšņi sāka stipri raudāt un, neatvadījusies no mums, ieskrēja atpakaļ vagonā un vairs nerādījās.

Vienīgais, kas neizprata stāvokļa nopietnību vai vismaz negribēja to izrādīt, kā man par lielu pārsteigumu likās, bija toreizējais kara ministrs ģen. Dambītis, kas arī ietilpa delegācijā. Vismaz ārīgi, viņš likās jautrs un bezbēdīgs. Viņš man atgādināja bērnu, kas priecājās par katru ceļojumu vai pārmaiņu, nesaprazdams šīs pārmaiņas būtību un cik tā viņam, t.i. bērnam nāks par labu vai ļaunu.

Ar Latvijas iekļaušanu Pad. Savienībā kļuva arī zināms, ka Latvijas armiju pārņems sarkanā armija kā atsevišķu territoriālu korpusu. Tajā pašā laikā sākās arī daudzie sagatavošanas darbi šai pārņemšanai. Pēc pārņemšanas plāna, Zemgales divīzijai savi karavīri bija jānosūta 183.strēlnieku divīzijai, kas formējās Vidzemē. Par pēdējo termiņu Latvijas armijas pārskaitīšanai sarkanā armijā bija noteikts 10.septembris. Ar šo datumu Latvijas armija juridiski beidza pastāvēt.

Visi šie pārskaitīšanas darbi bija jāveic sasteigti, pie kam priekšniecības pavēles bija ļoti nepilnīgas un dažkārt pat pretrunīgas. Tas radīja divīzijas štābam lieku darbu, bet, galvenais, daudz sarežģījumus un jaunas nepatikšanas. Gan jāatzīmē, ka ar Latvijas iekļaušanu Padomju Savienībā izbeidzās arī sarkanās armijas vadības nepamatotie protesti, apvainojumi un naidīgā izturēšanās, tiklab no sarkanās armijas, kā komūnistu partijas puses, ar ko divīzijas štābs pirms tam tik bagātīgi bija „aplaimots.” Sarkanās armijas atsevišķu vienību pastaiga ar mūziku, ar ko tik bravurīgi bija kādreiz lepojusies krievu virsnieku delegācija pirmajās okupācijas dienās, izbeidzās jau ar prof. Kirchenšteina „valdības” stāšanos amatā. Pastaigāšanās arī vairs nebija vajadzīga, jo tā vai tā visa vara Latvijā faktiski jau piederēja sarkanarmijai un komūnistu partijai. Pēdējā varēja tagad katrā laikā izdzīt uz ielas ļaužu masas arī bez sarkanās armijas vienību pastaigas un mūzikas. Tā tas arī notika, piem., visus Daugavpils uzņēmumus, iestādes un pat garnizonu piespieda piedalīties mītiņā un prasīt Latvijas iekļaušanu Padomju Savienībā.

Varbūt arī sarkanās armijas korpusa vadības maiņa, kas šinī laikā bija notikusi, bija pa daļai par iemeslu, ka asie uzbrukumi garnizona priekšniekam un karavīriem izbeidzās. Bet par to atkal ar katru dienu pavairojās NKVD karavīru patvaļīgie aresti, kā arī atsevišķu karavīru vervēšana slepenam ziņotāju tīklam. Daudzi karavīri, bet it sevišķi virsnieki, tajā laikā patvaļīgi atstāja savas daļas, lai izvairītos arestiem vai arī piespiesta ziņotāja lomas. Daži savervētie ziņotāji vēlāk simulēja vājprātību vai arī dezertēja tādā veidā, kas lika pieņemt, ka viņi devušies pašnāvībā, lai tā atbrīvotos no nepanesamā sloga. Arī mani NKVD gribēja piespiest kļūt par viņu ziņotāju.

[„Laiks” Nr.9 (31.01.1953)]

Brigādes komisārs izmet tīklus

(10.)

Augusta beigās speciāli no Maskavas ieradās viens politiskais komisārs brigādes komisāra dienesta pakāpē (līdzinās ģenerālmajoram), uzvārdā Barisovs, pārbaudīt Latvijas armijas vecākos virsniekus, cik tie politiskā ziņā piemēroti pārņemšanai teritoriālā korpusā. 2..septembrī tad arī mani izsauca uz šo pārbaudi, kas notika mūsu armijas štāba administratīvās daļas telpās. Rīgā izsauktiem virsniekiem vispirms personīgi bija jāuzraksta sīks dzīves gaitu apraksts un pēc tam jāatbild komisāram uz bezgala daudziem jautājumiem, ko ietvēra gara aptaujas lapa. Pēc aptaujas lapas parakstīšanas, atsevišķi katru virsnieku brigādes komisārs „biktēja” mutiski savā kabinetā.

Daļa vecāko virsnieku pēc sīs „bikts” atgriezās smaidīdami, jo tiem bija paziņots, ka viņi pārņemti teritoriālā korpusā, kamēr pārējie parasti atgriezās bāli un satraukti. Visumā tajā laikā virsniekos, it sevišķi vecākos, valdīja uzskats, ka tiem, ko pārņems sarkanā armija, agrākie „grēki” par antikomūnistisko darbību piedoti, kamēr nepārņemto virsnieku dienas likās skaitītas: kā polītiski neuzticamus, tos agri vai vēlu gaidīja arests un pazudināšana. Šī nojauta visumā izrādījās arī pareiza. Tā piemēram ģen. Bacham brigādes komisārs pateica, ka par nožēlošanu Latvijas armijā ģenerāļu esot vairāk, nekā to nepieciešams vienam korpusam un tāpēc Bachu pārņemt nevarot. Ģen. Bachu pēc atvaļināšanas drīz vien arestēja un par viņa likteni nekas tuvāk nav zināms. Sevišķi uztraukts no komisāra kabineta tajā dienā atgriezās plkv. Briesma. Arī pēdējo piemeklēja ģen. Bacha liktenis.

Mani komisāra kabinetā iesauca kā vienu no pēdējiem, lai gan vairākkārt biju lūdzis nopratināt mani pēc iespējas ātrāk, jo dienesta apstākļi prasīja atgriešanos Daugavpilī vēl tanī pašā dienā. Tā kā es 1919.g. pavasarī biju cīnījies pret lieliniekiem firsta Līvena nodaļā, un pēc Līvena nodaļas pārvietošanas 1919.g. vasarā uz Narvu biju piedalījies cīņās pret lielniekiem arī krievu baltā ģen. Judeņiča armijā, ko neuzdrošinājos komisāram slēpt, jo mana dienesta gaita firsta Līvena nodaļā bija vispār zināma, tad no sarunas ar brigādes komisāru neko labu sagaidīt nevarēju. Piedāvājis man atsēsties un pārbaudījis manas personības datus, brigādes komisārs piepeši iejautājās, vai es esot piedalījies cīņās pret sarkano armiju un kur? Atbildēju, ka esmu: 1919./20.g. Latvijas nacionālā un krievu baltajā ģen. Judeniča armijā.

Ar asu skatu mani uzlūkodams, komisārs tad teica:

„Tas nozīmē, biedri pulkvedi, ka jums ir vienalga, kur un kam kalpojat, ja tikai iespēja cīnīties pret sarkano armiju.”.

Atklāti sakot, šādu jautājumu sagaidījis nebiju, jo ar šiem vārdiem komisārs bija uzminējis manus ieskatus un pārliecību. Drusku apmulsis, iejautājos, kā man teikto saprast.

„Ļoti vienkārši,” atbildēja komisārs „ar ko jūs izskaidrosit savu rīcību? Jūs atrādāties savā iemīļotajā tēvijā Latvijā, un pēc tam atstājāt to, lai dotos pie Judeņiča.” Ar sevišķu ironiju viņš izrunāja vārdus „iemīļotajā tēvijā Latvijā.”

Atbildēju, ka sakarā ar firsta Līvena nodaļas pārcelšanu uz Narvas fronti pie Judeņiča, arī es biju spiests doties turp. Pēc tam komisārs jautāja, vai man piederot nekustāmi īpašumi. Saņēmis negatīvu atbildi, viņš tad ironiski iejautājās:

„Ko tad jūs, biedri pulkvedi, esat ieguvis savā ilgajā kara dienestā? Droši vien esat lielus kapitālus iekrājuši?”

Uz manu atbildi, ka arī kapitālu man nav, bet gan viens otrs mazs parādiņš, komisārs acumirklī atbildēja:

„Tas nozīmē, biedri pulkvedi, ka jūs neprotiet dzīvot no savas algas.” Pēc tam komisārs piegāja pie blakus galda, pie kura 3 jaunākas dienesta pakāpes politiskie komisāri šķirstīja dokumentus un aktis, un tiem kaut ko čukstēdams jautāja. Viens no jaunākajiem komisāriem arī paklusu, bet tomēr tik skaļi, lai spētu sadzirdēt, bildēja:

„Viņam vairs vietas nav.”

Atgriezies atkal pie sava galda, brigādes komisārs apjautājās par manu veselību un, nepaziņodams, vai esmu pārņemts sarkanā armijā vai ne, mani atlaida. Tā tad tiku atstāts nezināšanā par turpmāko likteni. Kādam nolūkam tas tika darīts, tajā dienā vēl nespēju iedomāties. Tas man tapa skaidrs tikai dažas dienas vēlāk, kad mani uzaicināja kļūt par slepeno ziņotāju. Ar atstāšanu nezināšanā acīmredzot gribēja mani iebaidīt, lai būtu piekāpīgāks, saņemot piedāvājumu būt par ziņotāju.

Iznākot no brigādes komisāra kabineta, savādā kārtā nejutos apbēdināts par sarunas rezultātu. Biju pat pilnīgi mierīgs, salīdzinot ar sajūtu ilgās gaidīšanas laikā komisāra priekšistabā. Nezināju, vai man priecāties, vai skumt. Būdams fatālists, arī šoreiz uzticējos liktenim. Un šī uzticēšanās liktenim arī šoreiz mani nepievīla. Ja es toreiz būtu pārņemts sarkanā armijā, tad būtu piedzīvojis to pašu likteni, kas piemeklēja visus tos vecākos virsniekus, kurus toreiz pārskaitīja teritoriālā korpusā. Droši vien, šodien vairs nebūtu dzīvo vidū un arī nerakstītu šīs rindas.

[„Laiks” Nr.10 (04.02.1953)]

Sarkanie lapsas darbā

Pienāca 7.septembris. Ģenerālis Bachs tajā dienā bija dienesta komandējumā Rīgā. Lai gan viņš vēl skaitījās latviešu kara spēka garnizona priekšnieks Daugavpilī un oficiāli sarkanās armijas korpusa komandierim nebija pakļauts, sakarā ar notiekošo Latvijas armijas iekļaušanu teritoriālajā korpusā, viņš katru reizi, kad atstāja garnizonu uz ilgāku laiku, par to ziņoja krievu korpusa komandierim. Tā tas bija darīts arī šoreiz.

Īsi pirms plk.12 tajā dienā ieskanējās mans tālrunis. Pie aparāta, izrādījās, bija krievu korpusa štāba priekšnieks un vēlējās runāt ar ģen. Bachu. Atbildēju, ka ģenerālis ir komandējumā un biju pārsteigts, ka tas viņam nav zināms, jo par to pats štāba priekšnieku biju informējis. Tēlodams, it kā viņš tikai tagad saprot, ar ko runā, krievu štāba priekšnieks korpusa komandiera uzdevumā lūdza mani nekavējoties ierasties ģen. Bacha vietā uz svarīgu pārrunu korpusa štābā. Apsolījos ierasties pēc stundas, aizrādīdams, ka manā rīcībā nav automobīļa. Tas korpusa štāba priekšnieku tomēr neapmierināja un viņš apsolījās atsūtīt pēc manis korpusa mašīnu. Faktiski es varēju ierasties krievu štābā pēc 15 minūtēm arī kājām, jo krievu korpusa štābs tajā laikā atradās netāļu no mūsu divīzijas štāba, bij. Daugavpils apgabaltiesas namā, Šosejas ielā.

Piebraucot korpusa štābam, biju drusku pārsteigts, ka mani pie ieejas sagaida štāba dežūrvirsnieks. Bez jebkādu parasto formalitāšu kārtošanas, šoreiz viņš mani uzveda tieši pie korpusa štāba priekšnieka. Pirms šī apmeklējuma biju vairākkārt dienesta darīšanās jau bijis krievu štābā, bet tad katru reizi, kaut arī mana ierašanās štābam jau iepriekš bija zināma, ielaišanas procedūra štābā bija ļoti ilga un nepatīkama. Jau gaidīšana uzgaidāmās telpās bija nepatīkama, jo pie durvīm stāvēja apbruņots sargs, kas radīja tādu sajūtu, it kā apmeklētājs būtu arestēts. Pēc tam bija jāizpilda aptaujas lapa, kas esi, pie kā gribi iet, kādā lietā, cik ilgi paredzi apmeklējumu utt. Ar to vēl nepietika: parasti vēl kādi 2–3 virsnieki pēc kārtas pienāca un atkal jautāja to pašu, un tikai pēc tam varēja tikt pie vajadzīgās amata personas.

Korpusa štāba priekšnieks savukārt šoreiz maini tūdaļ noveda pie korpusa komandiera. Tur jau atradās priekšā 3 politiskie komisāri: 2 komisāri pulkvežu dienesta pakāpē, 1 komisārs – brigādes komisāra pakāpē. Pirmie divi bija korpusa komisāri ar korpusa prokuroru. Brigādes komisāra funkcijas toreiz vēl nezināju, lai gan biju viņu Daugavpilī jau redzējis. Tikai vēlāk noskaidrojās, ka brigādes komisārs bija arī vietējās NKVD nodaļas priekšnieks. Viņa uzvārds bija Dimitrijevs, kas gan likās pēc žīda.

Neparastā kārtā korpusa štāba priekšnieks šoreiz korpusa komandiera kabinetā nepalika, kā to parasti darīja man tiekoties ar korpusa komandieri, bet šoreiz izgāja no istabas. Laipni sasveicinājies, korpusa komandieris pat atvainojās, ka bijis spiests mani traucēt, bet viņam esot nepieciešama steidzīga informācija, kur atrodas mūsu armijas ieroču krājumi. Kad biju uzskaitījis mūsu ieroču noliktavas, korpusa komandieris man jautāja, kur bez šīm, arī korpusa štābā zināmām noliktavām mēs vēl glabājot ieročus. Atbildēju, ka mums citu noliktavu nav. Tad korpusa komandieris man jautāja, vai man neesot zināms, kur aizsargi noglabājuši ieročus. Atbildēju, ka visi aizsargiem kādreiz izdotie ieroči atņemti, glabājas divīzijas ieroču noliktavās un ka šos krājumus pārbaudījuši arī sarkanās armijas pārstāvji. Vai kādi noziedzīgie elementi būtu kaut kur noglabājuši ieročus slepeni, par to man nav zināms.

Tad korpusa komandieris pēkšņi mainīja sarunas tēmatu un jautāja, vai esmu jau saņēmis norīkojumu jaunformējamā teritoriālajā korpusā. Atbildēju, ka tāda norīkojuma man nav un laikam arī nebūs, jo Rīgā komisārs pateica, ka man esot vienalga, kur dienēt, ja vien es varot cīnīties pret sarkano armiju. Īsumā korpusa komandierim atstāstīju savas politiskās pārbaudes gaitu 2.septembrī Rīgā, pēc tam korpusa komandieris sāka mani mierināt, aizrādīdams, ka esot pārliecināts, ka es noteikti kādu uzdevumu teritoriālajā korpusā vai sarkanā armijā dabūšot. Es esot ģenerālštāba virsnieks, protot vairākas svešvalodas, un tādi virsnieki viņiem esot loti nepieciešami. Viņš arī iejautājās, kā esot ar ģen. Bachu, vai tas esot saņēmis norīkojumu sarkanajā armijā. Atbildēju, ka ģen. Bacham Rīgā teikts, ka Latvijas armijai par daudz ģenerāļu, lai tos visus ietilpinātu vienā teritoriālā korpusā un ka ģen. Bacham tur vietas neesot. Atkal korpusa komandieris izteica pārliecību, ka arī ģen. Bachs tomēr saņemšot kādu uzdevumu. Pēc tam sarkano komandieris atkal sāka mani pratināt par ieroču slēpšanu, izteikdams arī domas, ka varbūt ģen. Bachs kaut ko zinot par slepenām ieroču noliktavām. Apgalvoju, ka arī ģen. Bachs par to nekā nezin, jo es, kā viņa štāba priekšnieks, kas personīgi esmu izstrādājis Zemgales divīzijas mobilizācijas un aizsargu atbruņošanas plānus, esmu vislabāk par ieroču glabātuvēm informēts. 

Kā vēlāk sapratu, ar šo pratināšanu, mēģinot iebiedēt un atkal mierināt, mani gribēja pataisīt piekāpīgāku priekšlikumiem, kas sekoja pēc tam. Korpusa komandieris jau it kā taisījās mani atlaist, bet tad paskatījās uz brigādes komisāru un teica:

„Laikam jūs, biedri komisār, vēl gribējāt dažus vārdus parunāt ar biedri pulkvedi?”

„Ja jūs, biedri ģenerāl, man to atļaujat, labprāt,” atbildēja brigādes komisārs. Piecēlies pēdējais mani uzaicināja viņam sekot.

[„Laiks” Nr.11 (07.02.1953)]

Draudi un piedāvājums kļūt par slepenu ziņotāju

Devāmies lejā pirmā stāvā pa kreisi no ieejas. Brigādes komisārs gāja man pa priekšu. Aiz koridora durvīm paslēpti stāvēja divkārša NKVD sardze, kas negribēja man atļaut tālāk iet. Tikai pēc komisāra pavēles sargi atļāva ieiet koridorī, no kura komisārs mani ieveda savā darba istabā.

Pirmais iespaids, ieejot komisāra kabinetā, nebija visai patīkams, jo ar zilu papīru nosegtie logi atstāja baigu ietekmi. Arī apstāklis, ka durvīm iekšpusē nebija roktura, bet tās atvērās, piespiežot pogu zem komisāra rakstāmgalda plates, baigo ietekmi vēl pavairoja.

Brigādes komisārs lika man apsēsties un piedāvāja no sava portsigāra papirosu. No papirosa atteicos, jo esmu nesmēķētājs un bez tam baidījos, ka papiross var saturēt kādu narkotisku vielu. Pēc tam komisārs sāka mani no jauna iztaujāt par slepenām ieroču glabātuvēm un ieteica tagad, zem četrām acīm, viņam teikt taisnību. Atkal pateicu, ka par slepenām ieroču noliktavām neko nezinu. Komisārs tad apgalvoja, ka viņam esot ticamas aģentūras ziņas, ka tomēr esam ieročus noslēpuši. Tā tad iebiedēšana sākās no jauna.

Pēkšņi komisārs jautāja, kā es skatoties uz notikušām politiskām pārmaiņām? Teikt viņam taisnību, protams, nevarēju, bija jāatbild diplomātiski, ka man, kā Latvijas armijas virsniekam, pats par sevi saprotams, ir sāpīgi, ka esam zaudējuši savu līdzšinējo neatkarību, bet ka es saprotu, ka tā bija politiska un militāra nepieciešamība, lai Latviju neierautu karā un mūsu zeme nekļūtu par kara lauku. Tad komisārs jautāja, kādi esot mani personīgie politiskie uzskati? Uz šo jautājumu man vajadzēja padomāt un tad atbildēju ar pretjautājumu:

„Ja es jums, biedri teikšu, ka esmu komūnists, vai jūs, kā inteliģents cilvēks, tam ticēsit?” Saņēmis negatīvu atbildi, turpināju:

„Tas ir dabīgi, ka es komūnists nevaru būt, jo esmu audzis un izglītojies vidē, kas sveša, pat naidīga komūnistiskam pasaules uzskatam. Kā Latvijas armijas virsniekam, man nav bijis iespējams lasīt komūnistisko literatūru, iepazīties ar komūnistisko pasaules uzskatu, jo tad man armija būtu jāatstāj. Domāju, ka tagad, kad man būs iespējams visā pilnībā iepazīties ar komunisma būtību, mani personīgie politiskie uzskati varēs grozīties, jo ja es izsekoju savu ieskatu evolūcijai, tad tie šodien ir pavisam citādi, nekā bija cara laikā.”

Pēc šiem paskaidrojumiem komisārs man pilnīgi negaidot piedāvāja strādāt viņa iestādei. Tas, viņš teica, būšot labākais pierādījums manai lojalitātei pret jauno iekārtu.

Šo piedāvājumu es noteikti noraidīju.

Tad komisārs sāka man solīt zeltu kalnus, aizrādīdams, ka man ir dēls, kas droši vien nodomājis studēt, bet līdz ar piedāvājumu pieņemšanu dēlam būs nodrošināta arī izglītība. Es labi pelnīšot un neviens par manu slepeno darbību neko nekad nedabūšot zināt. Es dabūšot kādu vietu mācības iestādēs, kur varēšot nodoties militārzinātniskam darbam utt. Tā kā es paliku pie sava, tad komisārs piepeši atkal jautāja, kādi man esot sakari ar bijušajiem līveniešiem un krievu emigrantu aprindām. Atbildēju, ka kopš 1919.g. nekādu sakaru nedz ar līveniešiem, nedz ar krievu emigrantu aprindām man nav bijis un nav arī tagad. Vienīgā tikšanās ar līveniešiem man ir bijusi firsta Līvena vietnieka plkv. Didorova bērēs, kad es, kā bij. līvenietis, armijas štāba uzdevumā noliku vaiņagu no Latvijas armijas. Šo gadījumu noklusēt baidījos, jo tas savā laikā bija atzīmēts laikrakstos.

Pēc šiem paskaidrojumiem komisārs piecēlās, piegāja pie skapja, izņēma Padomju Savienības sodu likumu grāmatu, uzšķīra „slaveno” 58.p. un, nolikdams to man priekšā, teica:

„Izlasiet, biedri pulkvedi un labi pārdomājiet, kas jūs, kā bijušo balto armiju dalībnieku, nākotnē sagaida. Es jums vēl dodu iespēju savus grēkus izpirkt un pierādīt lojalitāti. Vēlāk tas būs jau par vēlu.”

[„Laiks” Nr.12 (11.02.1953)]

Šķiršanās no Daugavpils

Kad arī pēc draudiem paliku tikpat nepiekāpīgs, komisārs atkal centās mani pierunāt ar labu. Teicu, ka esmu gatavs viņam tūlīt sīki atbildēt uz visiem jautājumiem, kas to interesē, ka atbildēs būšu pilnīgi vaļsirdīgs, bet ka nevaru pieņemt viņa piedāvājumu. Kā ģenerālštāba virsnieks, es pazīstu slepeno dienestu un zinu, ko tas nozīmē būt tajā par ziņotāju.

Mūsu saruna pieņēma arvien atklātāku veidu. Starp citiem jautājumiem noprasīju komisāram arī kā viņš vispār varēja nākt ar tādu piedāvājumu un man uzticēties, jo esmu taču bijušais baltgvardists. Un komisārs vaļsirdīgi atzinās:

„Jūs esat man ļoti noderīga persona. Latvijā jūs visi pazīst kā izteiktu komūnisma pretinieku; kā bijušais līvenietis jūs viegli varot dabūt sakarus ar krievu emigrantu aprindām; beidzot, jūs runājat labi vāciski, esat vienmēr aizstāvējis uzskatu, ka Latvijai nepieciešama ciešāka sadarbība ar Vāciju. Viss tas jums atvieglotu iegūt arī vācu aprindu uzticību. Ka būsit uzticīgi mums, par to esmu pārliecināts.”

Pēdējo teikumu komisārs izteica sevišķā intonācijā, kas lika saprast, ka viņš pratīs mani piespiest strādāt uzticīgi.

Redzēdams, ka nedz ar labu, nedz arī ar izlocīšanos no komisāra piedāvājuma neatbrīvošos, pārgāju uz viltību. Pēdējo mēnešu pārdzīvojumi tiešām bija stipri bojājuši manus nervus un pa sarunas laiku man vajadzēja ārkārtīgi piespiesties, lai savaldītos. Tagad nolēmu savaldīšanos atmest un tēlot vēl daudz nervozāku, nekā patiesībā biju. Novērojis, ka komisārs visu laiku smēķē papirosus no sava portsigāra, biju drošs, ka papirosi nav preparēti ar narkotiskām vielām un lūdzu komisāram atļaut arī man. Kad viņš tam piekrita, sāku smēķēt vienu papirosu pēc otra, tajā pašā laikā censdamies iegalvot, ka pat pie vislabākās gribas šobrīd nekādus uzdevumus nevaru uzņemties bojāto nervu dēļ, jo pēdējo mēnešu pārdzīvojumi un daudzās nepatikšanas nervus galīgi sabendējušas. Ar šādiem nerviem uzņemoties ziņotāja uzdevumus, viegli varu sevi nodot un līdz ar to slepenam dienestam sagādāt vairāk ļaunuma, nekā labuma.

Pēdējie argumenti, kā likās, līdzēja, jo komisārs beidzot burtiski teica:

„Jā, es arī redzu, biedri pulkvedi, ka jūs esat stipri nervozs un pašlaik mūsu labā strādāt nevarat. Bet es esmu pārliecināts, ka jūsu nervi drīzumā atkal būs kārtībā un ka mēs turpmāk biežāk tiksimies. Jūs atnāksit pie manis mājās, man ir patafons ar daudzām platēm. Tērzēdami un mūziku klausīdamies, kļūsim draugi. Un tad jūs varēsit sākt mūsu labā arī strādāt.”

Pēc tam komisārs mani nozvērināja par šo sarunu nevienam, pat nevienam sarkanās armijas komandierim, lai cik augstā dienesta pakāpē tas būtu, neko nestāstīt, pretējā gadījumā – es droši vien zinot, kas mani tad sagaidot.

Ar to mans tās dienas korpusa štāba apmeklējums ari beidzās. Pulkstenis rādīja jau pusčetri, kad pusdzīvs un pilnīgi sagrauts atstāju krievu štābu, kur biju pavadījis turpat 3½ stundas. Pārnācis mājās un izstāstījis piedzīvoto sievai, pats brīnījos, no kurienes man radās drosme tik atklāti runāt krievu štābā un tik noteikti noraidīt piedāvājumu. Varbūt drosmi man pa daļai deva pārliecība, ka štābā biju ieradies vēl kā latviešu divīzijas štāba priekšnieks un ka tāpēc viņi neuzdrošināsies mani turpat uz vietas arestēt. Kā rādīja vēlākie notikumi, tad šī mana pārliecība bija bijusi ļoti vieglprātīga.

Viens man tagad bija skaidrs: man jāpazūd no Daugavpils, jo agrāk vai vēlāk NKVD mani tomēr piespiedīs uzņemties ziņotāja lomu. Lai gan Latvijas armijas likvidācijas komisija bija iecēlusi mani par Zemgales divīzijas likvidātoru, es tomēr lūdzos mani paklusām no šiem pienākumiem atbrīvot un no dienesta atvaļināt. Pēc atvaļināšanas aizbraucu uz Ventspili, kur laimīgā kārtā vēl izdevās atrast grāmatveža vietu radnieka nacionālizētā būvuzņēmumā. Ģimene pārcēlās uz Rīgu. Tādā kārtā vismaz uz laiku biju pazudis Daugavpils NKVD nodaļai. Kad 1941.g. janvāra sākumā Vācija noslēdza līgumu ar Padomju Savienību par vācu tautības piederīgo repatriāciju, izmantoju šo gadījumu, lai ar dažu vācu draugu palīdzību 1941. februāra beigās nokļūtu Vācijā. Tādā ceļā no NKVD nagiem biju glābts.

Ieradies Vācijā, tūdaļ stājos sakarā ar Latvijas militāro atašeju Berlīnē plkv. A.Plensneru un trāģiskā nāvē mirušo plkv.-ltn. Deglavu, kas tanī laikā jau strādāja vācu virspavēlniecībā, lai tad kopā ar citiem no Latvijas līdzīgā kārtā izkļuvušiem virsniekiem uzsāktu darbību, kuras nolūks bija atbrīvot dzimteni no lielinieku jūga.

Publicēts:

Silgailis, A. Tā tas notika Daugavpilī. Laiks nr.104 (31.12.1952.), nr.1 (03.01.1953.), nr.2 (07.01.1953.), nr.3 (10.01.1953.), nr.4 (14.01.1953.), nr.5 (17.01.1953.), nr.6 (21.01.1953.), nr.7 (24.01.1953.), nr.8 (28.01.1953.), nr.9 (31.01.1953.), nr.10 (04.02.1953.), nr.11 (07.02.1953.), nr.12 (11.02.1953.)