Simona Grūnava Prūsijas hronika (fragmenti) (tulkojums latviešu valodā)

Pievienoja: 
Valters Grīviņš, 15.01.2014

SIMONA GRŪNAVA PRŪSIJAS HRONIKA
 
(Fragmenti) 
 
II. TRAKTĀTS.
 
1. nodaļa.
 
1.§. Par sūtniecībām, lai iegūtu zināšanas par zemēm un kā tās meklēja un atrada.
 
Tajā grāmatā, ko ir sarakstījis Kristiāns, pirmais Prūsijas bīskaps, (un) ko viņš sauc: “Grāmata par Beliala (t.i., velna, red.piez.) dēliem ar viņu māņticīgajām parašām, kuras piekopj bruti”, (šis bīskaps) stāsta, ka Jaroslavs, prāvests Plockā, Mazovijā, tā Kunga 110.(?)gadā viņam esot aizdevis kādu grāmatu, ko krievu valodā, bet grieķu burtiem bija sarakstījis kāds, vārdā Divoinis (Diwoynis), kas atpakaļceļā ar atbildi pie tiem, kas viņu bija sūtījuši, Plockā bija miris. Šis Divoinis bija pierakstījis visus (savus) dienas gājumus, vietas un laika apstākļus tajās zemēs, kur viņš no dienas dienā bija apmeties; un viņš pēc iespējas (arī) visu bija izzinājis no iedzīvotājiem un uzcītīgi pierakstījis. Šajā grāmatā viņš tātad raksta, ka Romas ķeizara Oktaviāna, viņu žēlīgā tiesneša, laikā Britānijas (Britania) valsts pilsētā Salūrā (Salura) esot dzīvojuši astronomi un nodarbojušies ar savu mākslu jautādami, vai arī septītajā un astotajā debess joslā, ziemeļos, zem Vēža un Mežāža (zīmēm) dzīvo cilvēki. Daudzi domāja, ka tur nedzīvojot neviens cilvēks, (jo) ļaudis tur nevarot izturēt ilgā aukstuma un dziļā sniega dēļ; daži teica: mēs domājam, ka zem Vērša zīmes dzīvo cilvēki, bet vai (viņi dzīvo arī) zem Mežāža (zīmes), - (par to) mēs šaubāmies; un viņi teica arī sava sprieduma pamatojumu. Lai to izdibinātu, viņi izsūtīja uz ziemeļu zemju apgabaliem ik pa trim (pētniekiem), starp kuriem Divoinis bija augstākais un arī vienīgais no savas sabiedrības, (kas) palika dzīvs. Viņi nāca caur Komāniju (Comania), (caur) Galiciju (Hallicia), tagadējo Tatāriju (Tatterey), (caur) Roksolāniju (Roxolania), tagadējo Maskavu (Mosquoa), caur venēdiem (Venedes) un alauniem (Allaunes), ko tagad sauc par Livoniju (Leifflandt), un pār lielu ūdeni (viņi) nonāca plašā zemē, kurai vēl nebija pastāvīga nosaukuma (un, kas) atradās ziemeļos, Vērša zīmes galvā, ziemelaustrumu dalā. Viņi visur gāja un skatfjās pa šo (zemi) no viena gala līdz otram, bet nevareja ne ar vienu sarunāties. Notika, ka viņi (šajā) zemē pārziemoja un vasarā saslima. Tad pie viņiem atnāca sarmati (Sarmaten); tie bija vendi (Wynden). Ar šiem viņi arī nedaudz varēja sarunāties, un (tie) pastāstīja viņiem par zemi, ko viņi jautādami vēlējās zināt. 
 
2.§. Ka Divoinis stāsta, ko viņš savā ceļojumā esot dabūjis zināt par savām zemēm un (ko viņš) redzējis.
 
Divoinis stāsta: ,,Zemes, pa kurām man uzticētajā uzdevumā esmu ceļojis, ir lielas un tukšas, salīdzinot ar mūsu zemēm, un visi ļaudis, (kas) tur dzīvo, savā dzīves veidā, savās parašās ir citādi nekā mūsu ļaudis. Tie ir ļoti nesaprātīgi visās lietās un daudzkārt vēl piekopj huhuru {Huhures) parašas, dzīves veidu un tikumus. Tā es nonācu tajā zemē, kur Visla (Istula), polaviešu (Polawener) jeb sarmatu (Sarmaiten) upe, ietek sāļajā jūrā Krono (Crono). Šai zemei nav nekāda īpaša vai pastāvīga nosaukuma, jo daži to sauc par Sargaciāniju (Sargaciani), Gelidāniju (Gelidani), Vacināniju (Vacyani) un vēl citos vārdos. Kāda tauta tur ienāk, tās vārdā to nosauc. Šai zemei ziemeļaustrumos (un?) ziemeļos atrodas liels salds ūdens, tāpāt arī visgarām ziemeļos - Krono (Crono) sāļajā ūdeni. Starp sāļo ūdeni un cilvēku mitekļiem arī (atrodas) liels, garš ūdens, viņu valodā - Hailibo. Citādi (tā) visur ir slikta zeme ar daudzām upēm. Tauta šai zemē ir ar daiļu augumu. Tā ēd un dzer maz un runā ļoti saprātīgi. Tai nav nedz māju, nedz ciemu, nedz pilsētu; tā dzīvo pie upēm, pie kurām aug daudz vīksnu. Zem tām viņa taisa sev teltis no niedrēm, kur viņa ar savējiem guļ. Bet kad ir auksta ziema, (tad) viņi sakrauj kaudzēm malku, ko atrod, un uzkur uguni. Sasildījušies, viņi paslēpjas teltīs, un tur (viņi) noguļ ziemas lielāko daļu. Viņu dzēriens ir ūdens no upēm, (viņu ēdiens -) zivis, un maizes viņiem nav. Maizes vietā viņi ēd kaltētas zivis. Viņu valoda, apģērbs, vienkāršība, drēbes, kas taisītas no niedrēm, un tas, ka vīram var būt trīs sievas, ka viņi dzīvo bez ticības īpašam dievam, ka cienī mēnesi un sauli, - (tas viss) pēc formas un īpatnības atgādina gotus (Gothen). Kad viņi, virs un sieva, grib kopoties, (tad) viņi to dara, - vienalga kur un kam klātesot, un nekaunas, un daudzas reizes. Sievietes lieto pēc kārtas, un nekad (neredz) vīrieti, kura (tuvumā) nebūtu sievietes, (viņam) draudzīgas un ar gribu (viņam) patikt. Kaut gan viņiem ir daudz sievu, bērnu (viņiem) nav daudz. Pēc paraduma, pie viņiem atnāca viņu virskungs, ko viņi sauc par Mazonu (Maso). Tas mani arī paņēma līdzi pie viņiem. Tā priekšā viņi krita uz sejas un sita galvas pret zemi, (viņu) godādami. Ja viņiem nav nekā cita ko dot, viņi dod tam pašus skaistākos zēnus, un viņiem šķiet liels gods esam, ka viņu Kungs (herre), kā viņi to sauc, ņem viņu bērnu, un visi lūdz to neaizturēt viņiem sauli, bet gan gādāt, lai tā nāktu laikā. Ar šādiem mesliem un (dāvanām) godināts, Mazons, viņu kungs, atgriezās savā zemē. Ja man šim apgabalam pie Krono ūdens un Vislas (Istulas) upes būtu jādod kāds vārds, es to nosauktu par ,,Vīksnu zemi", daudzo vīksnu dēļ, ap kurām un zem kurām šī tauta dzīvo. Tik daudz es tagad varu par to pastāstīt. 
 
3.§. Atbilde uz Aineja Silvija un Erazma Šterna (Stella) hronikām, kas attiecas uz Prūsiju.
 
Alnejs Silvijs (savā) ilustrētajā hronikā saka, ka tagadējo Prūsiju kādreiz esot saukuši par Ulmigāniju (Ulmigania), un arī kungs Kristiāns, par ko augšā stāstīts, saka, ka Vīksnu zemi pēc taisnības vajadzētu saukt par Ulmegāniju (Ulmegania), kā Divoinis saka, jo Prūsijā iedzīvotājiem vīksnas ir viens no labākajiem (dzīves patvērumiem) - palīgmitekļiem. Tad no austrumiem esot atnākušas stagnānu (Stagnani) un maksobeju (Maxobei) tautas, kas daļu no šīs Ulmiganejas (Ulmiganea) tautas noslepkavojuši un pārējos padarījuši par kalpiem. Arī kungs Kristiāns stāsta par viņiem, kā šos pirmos, (kurus) Divoinis bija uzgājis, viņus, kuri savās parašās bija vienkārši, - dažas ciltis, kas savas nesaticības dēļ bija izdzītas no tēvijas, - pa daļai padzina, pa daļai padarīja par kalpiem. Bet tad ir (kāds) cits (autors), vārdā Erazms Šterns (Stella). Viņš cildina Vācu ordeni, (tāpēc) ka tas ar teicamo ķeizaristes firstu palīdzību esot pakļāvis sev zemi, ko tagad sauc par Prūsiju, bet toreiz to sauca par Brukteru (Bructera); daudzi to sauca arī par Brusseru (Brussera). Tad Ulmiganejā atnāca lieli ļaužu pulki un bari, (kas) dzīvoja īstajos un tālajos ziemeļos, kā sargaciāni (Sargaciani), gelidāni (Gelidani), gilāni (Gillani), alāni (Alani), vacineji (Vacynney) un karioni (Carioni). Viņi arī dzīvoja Ulmiganejā, bet neilgu (laiku).
 
Par šo notikumu kungs Kristiāns neko neraksta, bet viņš gan runā (par to), ka Ulmiganejā jeb Brukterā atnāca sitoni (Sitones) un maksabeji (Maxabea). Šī tauta, saka kungs Kristiāns, valdīja neilgu laiku, un viņas vārds gandrīz nekļuva pazīstams viņu kaimiņiem. Viņi ieviesa zemē paradumu celt mājas cilvēku dzīvokļiem un valkāt vadmalas drēbes. Tas padarīja viņus slavenus, bet gotu (Gottisch) valodu un parašas (viņi) nekad nevarēja tautā izskaust. Bet par to, ko Erazms Stella (Sterne) raksta virsmestram Fridriham, jāzina, ka es (par) to esmu lasījis (kaut ko) citu, (proti) ka Drūzs (Drusus), par ko viņš stāsta, minēto tautu - sargaciānus (Sargatiani), gelidānus (Gelidani), gilānus (Gillani), alānus (Alani), vacinejus (Vacynney), karionus (Carioni), un kā viņus visus sauc -, tās neuzticības un dumpošanās dēļ esot pārcēlis no Britānijas (Britania) un Albionas (Albania), tagadējās Anglijas (Engellandt), uz Rifu (Riffey) kalniem, tagad sauktu par Norvēģiju (Norwegen), un Hiperboreju (Hipperboni). Šīs zemes atrodas zem Mežāža zīmes, septītās zīmes pašās beigās jeb ziemeļos. Citreiz viņš daudzus nometināja Skandijā (Scandia); (no turienes) padzīti, tie ar laiku atnāca Kimbrijā (Cymbria), ko šodien sauc par Gotzemi (Gotlandt). Gotu (Gothi) tautas apkaroti, šie skandiāņi (Scandiani) no Kimbrijas atnāca Ulmigenejā, tagadējā Prūsijā. Še viņi apmetās un apstrādāja zemi pēc sava paraduma. Un par šiem ir sekojoši stāsti, (kas) ņemti no augšā, ievadā minētām grāmatām, un mums, prūšiem, ir derīgi (tos) zināt. 
 
2. nodaļa
 
1.§. Par gotu (Gothi) tautu, kā tai bija jāatstaj Lombardija (Lombardia). 500. gadu notikumi.
 
500. gadā pēc Kristus ciešanām, saka kungs Kristiāns, kad par ķeizaru bija Justiniāns un Romā par pāvestu -Vigilijs I, Lombardijā sava ķēniņa Vitiga (Witthigi) vadibā ienāca gotu tauta, kas ieguva lielas pilsētas un nogalināja daudzus tūkstošus cilvēku. Viņi nāca no Spānijas (Hispanien) un bija pēc ticības pagāni. Kad viņi bija (iekarojuši) visu Lombardiju, viņi vareni izbūvēja Ravennas pilsētu, un tur atradās ķēniņš ar savu galmu. Romas prāvests, visa Etrūrija (Etruria) un Tuscija (Tusera) un dažas pilsētas Lombardijā, kā Venecija (Venedie), Breša (Bressa), Lodi (Laudum) un Kremona (Cremona), rakstīja ķeizaram Justiniānam Konstantinopolē, lūgdami Dieva dēļ (sūtīt) palīdzību, (lai) viņus atpestītu no nežēlīgajiem ļaudīm - gotiem. (Justiniāns) aizsūtīja uz Lombardiju firstu Narsetu (Narses) ar 15.000 (kara-)vīriem, un šis nonāca līdz Romai un atrada tur sapulcējušos 60.000 (kara-)vīrus. Ar šiem vinš devās caur Romaņu (Romandiola), nonāca līdz Ravennai. Vitigis (Wittigis), gotu ķēniņš, ar 100.000 (kara-)vīriem tūlīt uzbruka (no pilsētas) un cīnījās ar Narsetu. Pēc Dieva lēmuma, goti (ciņu) zaudēja, jo ķēniņu Vitigu ar sievu un bērniem sagūstīja un aizsūtīja pie ķeizara uz Konstantinapoli. Izklīdušie goti (skaitā) ap 15.000 lūdza (Narsetam) žēlastību: lai viņi ar savām sievām un bērniem varētu atstāt Lombardiju. Ar viņa atļauju viņi gribēja doties uz svešām zemēm, kur viņi valstij nekaitētu. Narsets bija labsirdīgs vīrs. Viņš redzēja arī, ka goti lielāko daļu bija sakropļoti, un (tādēļ) noteica četras nedēļas, kurās viņiem neskartiem bija jāatstāj Itālija. To viņi arī darīja, un Narsets deva viņiem par pavadoni grāfu Agilolfu (Agiluffu). Tas pavadīja viņus caur Bavāriju līdz Vestfālei. Kopā viņu, jaunu un vecu, toreiz bija 36.000 personu. Viņi redzēja, ka Vestfāle ir liela un neapbūvēta, un cēla tur vienu pilsētu, kas vēl šodien saucas Getinga (Gottingen), un nolēma tur palikt, bet viņus padzina no turienes un aizraidīja uz Dānija. Tur bija daudz tukšu zemju un salu. Šai laikā Dāniju valdīja kāds firsts, (vārdā) T... (Theudot). Tam bija bail no gotiem. Kad viņi pie tā aizsūtīja sūtniecību, lūgdami (piešķirt viņiem) kādu zemes apgabalu, kur viņi par mesliem varētu dzīvot, vinš tiem paziņoja, ka vina valstī esot viena sala, vārdā Kimbrija (Cymbria). Šai salā esot apmetusies kāda no Skandijas padzīta tauta, un tā mītot tur viņam par spīti un negribot viņu atzīt par kungu. Ja goti viņam gribot dot meslus, (un ja viņi) gribot doties (karagājienā) pret kimbriem (Cimbri), (tad) viņi varot to darīt. Goti ķērās pie šī (pasākuma), jo sevišķi (tāpēc), ka viņi (tur) vēlējās dzīvot vieni paši, un Visbijs (Wisboo), viņu firsts, vienojās ar T... (Theudott) šajā meslu un dzīves vietas lietā. 
 
2.§. 514.gada notikumi. Kā goti nonāca Kimbrijā (Cimbria) un (kā) Ulmiganejas tautai no viņiem bija jābēg.
 
Gotu firsts Visbijs (Wisboo) aizsūtīja pie skandiāņu tautas Kimbrijā sūtniecību un lika tai paziņot, ka firsts T... zemi (,ko) viņa apdzīvojot, esot piešķīris gotiem, tāpēc ka viņa to negribot atzīt par savu kungu. Goti to esot dabūjuši par mesliem. Tagad nu Visbijs un gotu vecākie esot viņus atsūtījuši pie skandiāņiem jautāt, ko viņi šai lietā gribot darīt: vai viņi atdošot Kimbriju ar labu jeb vai viņi tur gribot dzīvot un dot gotiem meslus jeb vai viņi ar tiem gribot cīnīties? Kimbrijas tautai bija divi kungi, kurus viņa cienīja kā ķēniņus, - Brutens (Bruteno) un Vidvuds (Vidowuto). Šie apspriedās ar saviem dižciltīgajiem, ko darīt. Vai (pieklājas) būt kalpiem tiem, kas ir dzimuši kungi?! Tas būtu pārāk (liels) pazemojums! Bet ja arī viņi ar tiem cīnītos, arī (tad) viņi zināja, ka ir pazuduši. Viņi vienojās (rīkoties tā), kā Brutens savu visspēcīgo dievu vārdā viņiem ieteica: atstāt Kimbriju un kļūt citur varenākiem nekā tur. Tāpēc Kimbrijas tauta noslēdza ar gotiem līgumu: viņi atstās Kimbriju, un, kad viņi būs citās zemes, goti neaiztiks nedz viņus, nedz viņu pēcnācējus. Goti to apzvērēja un savu zvērastu pildīja.
 
Brutens un viņa brālis Vidvuds ar (tautu), skaitā 46.000 vīriešu un sieviešu, sēdās uz plostiem un brauca pa Krono (un pa Halibo) ūdeni. Ulmiganejā viņi atrada tautu, kas nebija pazīstama. Pie šiem viņi uzcēla savas teltis un cēla pēc sava paraduma pilis un ciemus. Gan ar varu un viltību, gan baudīdami arī viena otra draudzību, skandiāņi no Kimbrijas kļuva par Ulmiganejas tautas kungiem un izmantoja viņu pakalpojumus. Goti atnāca Kimbrijā un apbūvēja to. Savu galvaspilsētu viņi nosauca sava firsta vārdā par Visbiju (Wisbua) un Kimbriju viņi nosauca par Gotzemi (Gotihrland). Bet Brutens un viņa brālis Vitauts (Witaudo [Vidvuds?]) uzcēla Honēdas (Honeda), Peilpeiles (Peilpeillo), Nangastas (Nangast), Vustopas (Wustoppos) un Galonas (Gallons) pilis. Viņi atrada medu un taisīja no tā dzērienus, bet citādi viņi sākumā dzēra tikai (ķēvju?) pienu. Ulmiganejā atrasto tautu kimbri pieradināja pie sava dzīves veida; viņi (dzēra) no abiem dzērieniem, piedzērās un kļuva neprātīgi vīri un ar laiku - nežēlīgi karavīri. 
 
3.§. 521. gada notikumi. Kā Ulmiganeja kļuva Ķeniņa valsts un (kā tā) dabūja citu nosaukumu.
 
Brutens un Vitauts (Vidvuds?), viņa brālis, stāsta kungs Kristiāns, sapulcināja visus savus gudrākos vīrus, aiz kāda iemesla - to es noteikti nezinu. Tikai (to es zinu,) ka mazoni (Masones) tiem gribēja uzbrukt, lai (piespiestu tos dot) meslus un (atzīt viņu) virskundzību, jo kimbri negribēja atzīt nevienu kungu, izņemot tos, ar kuriem kopā viņi bija atnākuši. Viņi vienojās, ka gribot ķēniņu, un izraudzījās Brutenu. Tas teica: “Mīļā tauta! Es nevaru būt jūsu ķēniņš, jo pēc mūsu visvareno dievu gribas es esmu solījies kalpot viņiem. Bet tur stāv mans brālis Vidvuds, drošsirdīgs vīrs, - to ņemiet par ķēniņu! Viņš krietni pār jums valdīs! Es būšu ziņnesis starp jums un mūsu dieviem un teikšu jums, ko es no viņiem dzirdēšu. Un ziniet: daudz noderīgāks es jums būšu, pielūgdams mūsu svētos dievus, nekā pasaulīgajās cīņās". Šie un vēl citi vārdi viņus pārliecināja, un viņi pēc savām parašām kronēja Vidvudu par ķēniņu, un ķēniņš ar visu tautu atzina Brutenu, savu brāli, par virskungu un nosauca viņu par krīvu kirvaitu (crywo cyrwaito); tas ir - mūsu kungu pēc Dieva. Viņi nekā negribēja un (arī) nedrīkstēja darīt bez viņa ziņas, un viņu vajadzēja uzklausīt kā pašus dievus. Pēc tam viņi savu zemi nosauca par Bruteniju (Brutenia) un visi tieši nolēma nekalpot un neupurēt nevienam kā tikai saviem dieviem. Tikai pēc tam Brutens cēla sev un saviem dieviem īpašu mitekli. Bija trīs dievi: Patols (Patollo), Patrimps (Patrimpo), Pērkons (Perkuno). Viņi atradās kādā ozolā, kas bija sešas olektis resnumā. Šo ozolu un krīva jeb kirvaita dzīvokli, (kur viņš mājoja) ar visiem saviem vaidelošiem, tas ir - priesteriem, viņi nosauca par Rikoitu (Rickoyto). Vidvuds uzcēla sev pili starp Krono (jūru) un Hailibo un nosauca to par Noitu (Noytto). Tā ir tagadējā Neitenberga (Neitenberk) un atrodas kāpu joslā (die Neringh). Viņš valdīja labi, un (tauta) viņu mīlēja. Viņam bija divpadsmit dēlu: Littvo (Lithppffo), Saimo {Saymo), Sudo (Sudo), Naidro (Naydro), Šalāvo (Scalawo), Natango (Nathango), Barto (Bartho), Galindo (Galyndo), Varmo (Warmo), Hogo (Hoggo), Pomezo (Pomeso), Helmo (Chelmo). Šie ar laiku zemi sadalīja (savā starpā), un katrs apgabals dabūja sava kunga vārdu. Par to vēl tiks stāstīts. 
 
3. nodaļa
 
1.§. 523. gada notikumi. Par Brutena likumiem, viņu dieviem un laulību, un ka savā starpā viņiem jādzīvo mierā.
 
Šajā gadā, stāsta kungs Kristiāns, bruteni ar savu ķēniņu Vidvudu un ar Brutenu, savu krīvu kirvaitu, sanāca Honēdā, un tur Brutens pastāstīja viņiem viņu dievu pavēles un kā viņiem jādzīvo savā starpā.
 
Pirmkart, ka bez krīva kirvaita piekrišanas lai nepielūdz dievus, nedz atnes zemē kādu dievu no svešuma. Augstākajiem dieviem ir jābūt Patolam (Patollo), Patrumpam (Patrumppo), Pērkonam (Perkuno), jo viņi mums devuši zemi un ļaudis un vēl dos.
 
Otrkārt, pēc viņu gribas (lai visi) mūsu krīvu kirvaitu atzīst par mūsu virskungu un (arī) viņa pēcnācējus, ja viņi, mūsu visžēlīgie dievi, (mums) to novēlēs; viņa vaidelošus (tauta lai) ievēlē Rikojotā.
 
Treškārt, mēs esam saviem svētajiem dieviem un savam krīvam kirvaitam parādā bijību un paklausību, jo pēc šīs (pasaules) dzīves viņi dos mums skaistas sievas, daudz bērnu, saldus dzērienus, labus ēdienus, vasarā baltas drēbes, ziemā siltus svārkus; mēs gulēsim lielās mīkstās gultās un aiz veselības smiesimies un lēkāsim. Ļauniem, kas negribēs viņus cienīt, viņi atņems, kas viņiem ir, un tur (viņi tos) ļoti mocīs ar sodiem.
 
4. Visas zemes un kaimiņi, kas upurēs mūsu dieviem, ir jāmīl un jāatbalsta ar dāvanām. Bet tos, kas viņus zaimos un zākās, mēs nogalināsim ar uguni, ar oglēm un nekad nekļūsim (viņu) draugi.
 
5. (Katram) vīrietim var būt trīs sievas, ar to noteikumu, ka pirmajai un augstākajai jābūt dzimušai no tās cilts, kas zemē ir atnākusi ar mums, pārējās var būt no (Prūsijas) pirmiedzīvotājiem.
 
6. Ja kāds vīrietis ir apkrauts ar slimām sievām, bērniem, brāļiem, māsām, saimi un (ja) viņš (arī) pats (slims), tad viņam ir tiesība un mēs atļaujam - sadedzināt ir viņus, ir sevi, jo mūsu dievu kalpi lai nevaid, bet smejas.
 
7. Ja kāds upurēs mūsu vissvētajiem dieviem sevi un savu veselo bērnu, mēs viņam to atļaujam un sakām, ka šādi (cilvēki) caur uguni kļūst svēti, tā ka viņi ir cienīgi (kopā) ar mūsu dieviem līksmoties.
 
8. Vīrietis vai sieviete, kas pārkāpj laulību, ir jāsadedzina (vietā, kas) tālu (prom) no mūsu vissvētajiem dieviem, un (viņu) pelni jāizkaisa uz galvenā ceļa; viņu bērni lai ir nespējīgi kļūt par vaidelošiem un vaidelotēm.
 
9. Ja sievas laulību lietās liedz savam vīram savu miesu, (tad) vīram ir tiesības viņas sadedzināt, un viņu māsas lai top iznīcinātas, jo tās viņām nav mācījušas paklausību saviem vīriem un dieviem.
 
10. Ja kāds vīrietis aiztiek jaunavu vai precējušos sievieti starp kājām pie viņas kaunuma matiem, (tad vienīgi) viņai ir tiesība (aizkavēt), ka (to) sadedzina, jo tas otram ir apgānījis viņa labāko.
 
11. Kurš pirmais precē kādu jaunavu, tas lai viņu iegūst par sievu, un neviens cits. Bet ja šim vīrietim jau būtu trīs sievas, lai viņu aprij suņi, jo viņš ir apgānījis mūsu dievju kārtu, kuras ir bijušas precējušās un jaunavas.
 
12. Kurš vīrietis nogalina savu visžēlīgo dievu kalpus, pār to lai ir vara visiem mirušo draugiem: viņi var to nogalināt un var arī atstāt dzīvu.
 
13. Ja kāds zog, tad viņš pirmo reizi jāsit ar rīkstēm, otrreiz ar nūjām; trešo reizi lai viņu aprij suņi (vietā, kas) tālu (prom) no mūsu dieviem. Dievs zina, kā šos (likumus) turēja. Sekojošie stāsti par to pastāstīs. 
 
2.§. Par ieradumu, dzeršanu un nesaticību savā starpā.
 
No sākta gala bruteņi bija pieraduši dzert pienu un ēst sieru kā labāko. Bet Vidvuds atrada medu. Viņš savārīja to ar ūdeni, un no tā iznāca lielisks dzēriens. Ķēniņš un kirvaits Brutens pacienāja ar to bruteņus, kad tie viņus apmeklēja. Dzēriens kļuva visiem pazīstams, un bruteņi to dzēra līdz neprātam. Piedzērušies viņi vairs nesatika - tie, kuri bija atnākuši no Kimbrijas, ar tiem, kurus viņi bija atraduši Brutenijā. Notika daudz nemieru, jo kimbri gribēja pārējos padarīt par kalpiem. Kimbri iedomājās, ka viņi ir dižciltīgāki. Tādēļ viņi visiem saviem dižciltīgo dēliem deva vārdus, (kas beidzās) ar “o”. Tas bija viņu vecais paradums. Bet ja gadījās, ka Vitauts (Vidvuds?) piešķīra dižciltību kādam no pirmiedzīvotājiem, tad to vārds beidzās ar “s”. Sākumā kimbri ar laipnību varēja piedabūt pirmiedzīvotājus (strādāt), bet vēlāk (tos) ar sitieniem spieda uzbērt viņiem varenus kalnus un apaļus vaļņus un uzcelt viņiem uz tiem mājas. Pirmiedzīvotāji pēc dabas bija stipri vīri, stiprāki nekā otrie, un tomēr ikdienas darbā viņi kļuva vāji darbiem.
 
Tas padarīja viņus nepacietīgus. Viņi (vairs) negribēja strādāt, sāka arī dot priekšroku saviem dižciltīgajiem un uzcēla viņiem daudz muižu. Bet ta kā kimbri gribēja lietot varu, tad pirmiedzīvotāji sacēlās un nodedzināja kimbru saimniecības un mājas, (sadedzinādami viņu) sievas un bērnus, (izņemot) tikai dažus simtus. Viņi domāja, ka tā neesot nogalināšana un ka tā viņi neesot pārkāpuši dieva likumus.
 
Par klaušu darbu. Šīs un citu sūdzību dēļ Vidvuds un Brutens noturēja Rikojotā dievu priekšā (tiesas) sanāksmi, un tur Brutens, viņu krīvs kirvaitis, ar Vidvudu, viņu ķēniņu, pārliecināja viņus, lai viņi aiz bailēm no viņu dieviem izlīgtu. Ja dižciltīgie, ienācēji zemē, gribot no pirmiedzīvotājiem iegūt sev palīdzību un darbu, tad lai viņi tos draudzīgi pierunājot un lai dodot viņiem medalu dzert, un lai viņiem pateicoties.
 
Bet, lai varētu zināt, kas ir dižciltīgs, ķēniņš noteica šādi: kas ar savu zirgu ātrāk būšot pie viņa, tas būšot dižciltīgs. Tad nu katrs skrēja, cik vien jaudāja; bija arī daudz citu veidu, kā viņš piešķīra dižciltību spējīgākajiem vīriem. Tā dižciltīgo kārtā tika iecelti daudzi zemes pirmiedzīvotāji. Viņi ņēma (par sievām) kimbru meitas, un tā kādu laiku bija labi. Šie dižciltīgie vingrinājās zobenu cīņā un jāšanā, kā citas tautas, un tie, kas senāk bija bijuši vientiesīgi, kļuva viltīgi un noderīgi visādai blēdībai.
 
Kāds likums. Tajās dienās arī noteica: ja kādam vīram nomirst sieva, tad viņam drīz jāsagādā jauna, jo viņam nav jāsēro ilgāk par dienu un nakti; iekams viņam jauno (sievu) nodeva pilnīgi, viņš ar to izmēģinājās. Ja viņš tai varēja laupīt jaunavību, viņam to piešķīra pilnīgi un, slavinot dievus par to, sadedzināja gaili un vistu.
 
Atraitņu tiesība. Ja kādai sievai nomira vīrs un viņa bija vēl jauna, tad neprecējušies puiši varēja viņu lietot, līdz kamēr viņai bija bērns. Pēc tam viņa kļuva vaidelote, un tad viņai draudēja nāves sods, ja nedzīvoja tikli, jo viņu uzturēja draudze.
 
Par rakstīšanu. Brutenijā atrastie vīri (t.i., pirmiedzīvotāji) nevarēja saprast, kā var rakstīt no kādas citas zemes (par to), ko grib darīt vai ko vēlas no kāda. Viņi domāja, kas tas piederas Dievam. Brutenijā atrastie redzēja, ka kimbriem ir grāmatas un ka viņi tajās raksta un no tām lasa. Daži domāja, ka viņi ir dievi, daži domāja arī, ka viņi to darot mānīdamies.
 
Par birku. No sākta gala tie, kas bija Brutenijā pirms kimbru atnākšanas, ja viņiem kaut kas bija jādara pēc 14 dienām, jeb ja viņi kādu lietu gribēja atzīmēt, paņēma kādu koku un katrai dienai iegrieza vienu robiņu, kamēr nonāca līdz aprēķinātajai dienai. Un tāds vēl šodien ir paradums. Birkas ir abām pusēm - neizglītotajiem (rupjajiem) amatniekiem kā kalējiem, muciniekiem un citiem (viņiem) līdzīgiem un (arī) tiem, kas ar viņiem tirgojas, un tā viņi rēķina. 
 
3.§. 550. gada notikumi. Kā bija strīds ar mazoniem nodevu dēļ.
 
Augšā es esmu pastāstījis, kā, pēc Kristiāna apraksta, no Divoņa (Diwonys) grāmatām, Mazons, kāds firsts, no gada gadā nāca uz Ulmiganeju, tagadējo Prūsiju, un ņēma no tās (iedzīvotājiem) meslu vietā viņu skaistākos bērnus, jo vientiesīgie ļaudis neprata nevienu citu darbu, kā (tikai) audzēt bērnus. Bet, kad bija atnākuši skandieši no Kimbrijas un padarījuši Ulmiganeju par ķēniņa valsti un devuši tai pastāvīgu vārdu pēc sava augstākā kunga, nosaukdami to par Bruteniju, tad bruteņi vienkārši atteicās dot Mazona mantiniekam meslus un nodomāja pretoties, ja viņiem gribētu uzbrukt, kā viņi kur citur to bija mācījušies. Neievērojot to, mazoni katru gadu atgādināja, (ka mesli jādod), jo redzēja, ka bruteniem ir lopi un nauda. Bet tie negribēja neko dot. Kāds firsts vārdā Antons (Anthones) lika Brutenijas ķēniņam Vidvudam un Brutenam, tās krīvam kirvaitam, pateikt: tā kā viņi (bruteņiem) daudzas reizes esot pieprasījuši dot viņiem meslus, bet (tie) neesot gribējuši (to darīt), tad lai viņi tagad zinot, ka viņš gribot atnākt pēc tā, kas esot nokavēts dot - un daudz tādu vārdu. Ķēniņš Vidvuds un viņa bruteņi izaicinājumu pieņēma un sagaidīja viņu uz robežām, kuras viņi nesen bija uzbēruši, lai zinātu, cik tālu viņu dieviem jāpalīdz saviem kalpiem. Antons bija bezbailīgs. Viņš dabūja lielu palīdzību no Roksolānijas (Roxolania), ko tagad sauc par Krieviju (Reuschlandt). Viņi atnāca un kāvās, un Antons kaujā uzvarēja, piesavinājās ļoti daudz mantu un aizveda gūstā daudz jaunekļu. Tie mācījās pie viņiem, kas ir cīņas spēle, (pēc tam) aizbēga no viņa un mācīja arī saviem brāļiem, kā jācīnās. Kaujas pazaudēšana sarūgtināja ķēniņu Vidvudu un viņa (cīņas biedrus), un viņi kļuva domīgi. Tad krīvs kirvaits Brutens pavēlēja, ka visiem dižciltīgajiem jāpiedalās savu dievu svētkos Rikojotā, un viņi atnāca visi. Gadījās, ka uznāca varens negaiss ar pērkonu un zibeni, un viņi domāja, ka viņu dievs Pērkūns (Perkuno) tanī runā no debesīm. Tas Brutenam bija par iemeslu teikt, ka dievi viņam pavēlējuši, ka viņiem visiem vienprātīgi jādodoties (karā) pret Antonu un viņa tautu n jāatriebjot viņu (t.i., dievu) kalpu svētās asinis; dievi būšot ar viņiem. Viņiem deva daudz medalus dzert un katrs sagatavojās, paņēma (līdzi) savējos (karavīrus), iebruka Antona (zemē), nožņaudza to (kopā) ar Roksolānijas ķēniņu... (Czienbech), nogalināja viņam bez mēra (lielu) skaitu ļaužu un atgriezās mājās, visu dedzinādami, un ar lielu laupījumu. Antona dēls... (Czanwig) izlietoja viltību. Viņš atnāca pie Brutena un Vidvuda, upurēja viņu dieviem un zvērēja turēt tos par saviem visžēlīgajiem dieviem. Viņš lūdza atļaut viņam pēc dievu pielūgšanas dot tiem kādu ziedojumu, un viņam to atļāva. Tad viņš kādā klajā laukā lika līdz nāvei nojāt baltu zirgu un pēc tam to sadedzināja. No tā radās, ka Brutenijā neviens nedrīkstēja jāt uz balta zirga; tādus vajadzēja turēt (tikai) dieviem. Tā iestājās miers starp bruteņiem un mazoniem, bet viņi viens otram (vēl) ir parādā līdz šai dienai (t.i., nav atriebušies, guvuši gandarījumu). 
 
5. nodaļa
 
1.§. Par vietu, kurā atradās ozoli, kuros bija dievi.
 
Lielais, resnais un varenais, augstais ozols, kurā bija velna māņi un atradās elku dievu tēli, bija vienmēr zaļš, ziemu un vasaru, pēc manām domām, - velna apmānīšana. Augšā tas bija plats un plašs, un tik kuplu lapotni, ka lietus nevarēja tur krist cauri. Visapkārt bija aizvilktas priekšā skaistas drānas, vienu vai trīs soļus no ozola un ap septiņām olektīm augstu. Neviens nedrīkstēja tur ieiet iekšā, kā (tikai) kirvaits un augstākie vaideloši. Ja kāds no tiem nāca, viņi drānas atvilka nost. Ozols bija sadalīts trijās vienādās daļās. Katrā kā iztaisītā logā stāvēja viens elku dievs, un viņa priekšā atradās viņa dārgums. Vienā pusē atradās Perkūna (Perkuno) tēls, kā augšā teikts, un viņa dārgums bija (uguns), lai vienmēr būtu ozola malkas uguns, dienu un nakti. Ja tā aiz nolaidības izdzistu, tad tas maksātu vaidelotim, kam tā bija uzticēta, kaklu; uz tas, t.i., uguns, upuri sadedzināja. Otrā puse atradās Potrumpa (Potrumppo) tēls. Viņa dārgums bija čūska, ko lielā poda vaidelotes baroja ar pienu un vienmēr apsedza ar labības kūļiem. Trešais tēls - Patolo (Patollo) - atradās trešajā pusē. Viņa dārgums bija miroņa galva, cilvēka, zirga un govs, un tiem par dāvanu viņi savos svētkos palaikam dedzināja podā taukus. Visapkārt (ozolam) savās teltīs dzīvoja vaideloši. 
 
3.§. 50(0). gada notikumi. Kā Vidvuds un kirvaits Bruteno paši sevi upurēja saviem dieviem par godu.
 
Kristus 500.gadā Brutenijas ķēniņš Vidvuds un kirvaits Brutens, Dievs zina aiz kāda iemesla, sapulcināja visus dižciltīgos un paziņoja tiem, ka dievi esot viņus aicinājuši uz saviem priekiem un dzīrēm. Tādēļ lai viņi apskatoties pēc cita ķēniņa, kas būtu no viņu dievu žēlastības cienītāju vidus: "Šis (ķēniņš), pielūgdams mūsu žēlīgos dievus un bīdamies no mūsu žēlīgo dievu mūžīgām dusmām, lai tur mūsu (dotos) likumus." Dižciltīgie par ķēniņa vēlēšanu nevarēja vienoties, un viņi nekad nevienojās, lai viņiem turpmāk būtu ķēniņš. Tādēļ sanāca vaideloši un ievēlēja par kirvaitu kādu vīru no sava (vidus) - Brudeno (Brudono). Tas valdīja ļoti ilgi. Viņš turējās kā ķēniņš, un viņu bijās. Pēc viņa (vārda) zemi nosauca par Bruteniju. Bet Vidvuds un viņa brālis kirvaits Brutens, svētījuši un skūpstījuši jauno kirvaitu, lika uzkurt lielu uguni elku dievu Parkūna (Parkuno) priekšā, nostājās uguns priekšā un teica visai tautai: "Mīļie bērni! Mēs jums atgādinām bīties savus dievus un cienīt viņu kirvaitu. Metiet pie malas savu stūrgalvību, citādi jūs pilnīgi iesit bojā! Mēs esam lūguši par jums savus dievus, lai viņi būtu jums žēlīgi. Tie mums ir teikuši: "Nāciet pie mums uz mūsu dzīrēm, un mēs darīsim pēc jūsu vēlēšanās." Un to ziniet! Mēs mīlam jūs un uzticīgi gādājam (par jums). Mēs gribam uzupurēties par jums, lai dievu palīdzība un žēlastība jums būtu nodrošināta ar mūsu klātbūtni, jo mēs gribam viņus ietekmēt,"" - un vairāk un daudz tādu vārdu. Notika daudzas un dažādas upurēšanas. Tad uznāca spēcīgs negaiss ar pērkonu un zibeņiem. Vai tas bija no dabas, vai velna darbs - Dievs zina! Abi vecie, mūžu nodzīvojušie vīri - ķēniņš Vidvuds savās skaistākajās rotās, un arī viņa brālis kirvaits Brutens bija rotājies savām labākajām (rotām), bet ne tām, kas pieder pie vaidelošanas, - paņēma viens otru pie rokas un tā ar dziesmām devās ugunī un sadega. Pārējie visi žēli vaimanāja aiz svētbijības. Tā notika, ka visā Prūsijā daudzās vietās uzstādīja viņu tēlus un pielūdza viņus kā dievus. Ķēniņu viņi nosauca par Vorskaitu (Worskaito) un kirvaitu - par Isvambratu (Izsvambrato). Katrs, kam saslima lopi, dievbijīgi savās rūpēs griezās pie kāda no viņiem un ticēja, ka viņam palīdzēts. 
 
III TRAKTĀTS
 
Stāsta par maldiem, par neticību, par elku dieviem, par zemes un to (ļaužu) nosaukumu, kas šajā zemē, ko tagad sauc par Prūsiju, kādreiz ir dzīvojuši, (un par to), ko viņi savu dievu dēļ ir darījuši. 
 
1. nodaļa
 
1.§. Kā ķēniņš Vidvuds uzrunāja savu (tautu) un atgādināja viņiem būt vienprātīgiem.
 
Lai gan kimbriem un tai tautai, ko viņi bija uzgājuši Ulmiganejā, tagadējā Prūsijā, (tagad) bija ķēniņš un kirvaits (tas bija tāds, kas viņiem teica viņu dievu gribu), lai gan viņiem tagad bija arī firsti, viņu ķēniņa bērni, kuru visu (uzdevums) bija mācīt un atgādināt viņiem tikumīgu dzīvošanu, viņi tomēr bija neprātīgi ļaudis. Saki viņiem, ko gribi, viņi dara to, kas viņiem patīk! Tāpēc ķēniņš Vidvuds uzaicināja visus tautas slāņus (sapulcēties) Nadruvijā pie kāda tik resna ozola, kādu tik varēja atrast vai trejās ķēniņvalstīs, un runāja šādi: "Mīļā tauta! Tev jāzina, ka mūs un šo zemi ir izraudzījušies mūsu dievi, bet sevišķi šo svēto koku - ozolu, kurā viņi grib dzīvot pie tevis un atzīt tavu dievbijību, paklausību, (pieņemt) upurus sev un savējiem. Tad zini! Viņi ir izredzējuši Brudenu (Brudeno), manu brāli. Viņš būs kirvaits (starpnieks) starp mums un dieviem, kuriem tiklab jums, kā man jābūt paklausīgiem. Kas šo (pavēli) nicinās, tam viņi piedraud ar vislielāko postu. Tā kā tu tagad esi izredzēta tauta un tev no taviem visvareniem dieviem tagad ir apsolīti visi labumi, tad kirvaitam nav varas pār tevi lietās, kas nenāk no dieviem. Tālāk, dievi ir nolikuši, ka tavam kirvaitam ir jāaicina palīgā vaideloši, vīri ar neiznīkstošu godīgumu šajā ticībā. Ar tiem dievi sarunāsies, un tie pateiks tev dievu domas. Atceries, mana tauta, ka mūsu dievi ir pacietīgi sodīšanā, bet bīsties: ja viņi (beidzot) mūs, (ilgi bez soda) pamestos, sāk sodīt, tad jo grūtāk viņi ir pielūdzami! Viņi ir stingri un patiesīgi. Ja viņi kādam kaut ko pavēl, tad tam ir jānotiek. Lūk, mana tauta! Nekas labs, nekas laimīgs, nekas priecīgs tev nevar būt bez taviem dieviem. Zini! Kam viņi labvēlīgi, tam ir visi labumi, visa laime, visi prieki un svētlaimība. Tāpēc, mana tauta, tev turpmāk (vairs) nav jāmeklē padoms pie manis, bet gan pie Brudena, mūsu izvēlētā, svētā kirvaita, kurš tagad turpmāk būs mūsu dievu mute. Pie tā mēs varēsim apjautāties par lietām, kas mums rodas." (Šos) un vēl daudz vairāk tādu vārdu viņš teica tāpēc, ka viņi viņam (pašam) vien neklausīja un bija naidīgi viens otram, tā ka šajā naidā viņi bija kā suņi, mezdamies čupā; tie, kurus kimbri bija uzgājuši (Prūsijā), bija kimbru nāvīgie ienaidnieki. Tā kā viņiem tagad bija jābūt vienai tautai, tad Vidvuds labi zināja, ka iekšējais ienaids ir zemes posts. Tāpēc viņš izdomāja paņēmienu ar dieviem, lai prūšiem būtu bijība pret viņiem, un patiešām - viņš atrada (pareizo līdzekli). 
 
2.§. Par mājokļa veidu, vārdu došanu vietām utt.
 
Kad ķēniņš Vidvuds kirvaitam Brudenam bija devis paklausības (zvērestu) un parādījis godu, kirvaits lika (brudeņiem) palikt pa nakti turpat, (lai nogaidītu), vai dievi viņam nepavēlēs kaut ko. Naktī uznāca briesmīgs negaiss ar pērkonu un zibeņiem, un visai tautai likās, it kā viņu dievs Pērkūns runātu tajā ar kirvaitu. Tāpēc no rīta vaideloši atnesa kirvaitu un nosēdināja viņu uz lielas malkas kaudzes. Kirvaits teica: "Mīļie mūsu dievu uzticamie! Jūs visi šodien esat redzējuši un dzirdējuši, cik briesmīgi mūsu dievs Pērkūns ir runājis ar mums. Tā viņš kopā ar pārējiem mums ir darījis zināmu, kā mums jānosauc zeme, kurā viņi mīt. Ziniet! Tā kā pār jums būs valdīt kirvaitam, tad viņi grib, lai viņu zeme saucas Brutenija, (kas ir) atvasinājums no tā vārda, kas jums ir dieva mute. Tāpēc ziniet, ka jūsu dievi ir izvēlējušies sev mājokli nekur (citur) kā šeit, šajā svētajā ozolā, un viņi grib, lai jūs viņus te apmeklējat un godināt ar savām dāvanām. Un lūk, - to neaizmirstiet! - dievi grib (lai būtu) kirvaits ar daudziem vaidelošiem, kas pasniegs viņam (kirvaitam) tavas dāvanas, kad viņš stāvēs dievu priekšā, nododams viņiem tavā vārdā tavējo. Dievi grib, lai viņu priekšā pastāvīgi degtu uguns: viena (uguns) jāuztur ar labiem vaskiem, kam nedrīkst būt klāt nekas cits kā (tikai) vīraks, otrai (jābūt) no pavisam sausas malkas, un tajā jāsadedzina tas, ko dieviem grib dāvināt. Mūsu dievi grib, lai svētais ozols, kurā viņu mājoklis, būtu apvilkts ar kādu drānu un lai visapkārt (tam) dzīvo vaideloši. Tiem jābūt vīriem, kas dzīvo bez sievām, un gados veciem. Viņi grib arī, lai kirvaita, viņa vaidelošu un dievu mājoklis sauktos Rikojots, un lai tajā nenotiek nekas cits kā tikai tas, kas dieviem mīļš." Tad viņš sāka stāstīt, kādu pielūgšanu prasot dievi, kādus upurus un kādu vienprātību, un kas būšot bruteņu lielais prieks un laimība pēc šīs (pasaules) dzīves, un daudz (citu) tādu vārdu. Tauta visu apsolīja, dzīvoja pēc tā un rīkoja lielas pielūgšanas. 
 
3.§. Par viņu maldiem un dīvainiem māņiem, arī vēl tagad.
 
Lai gan tie - viņu dievi - bija velnišķīgi māņi, tad tomēr tiem bija daudz vaidelošu - kā sieviešu, tā vīriešu, kuri dzīvoja pie viņiem, ja vienkāršajai tautai atgadītos kas neparasts, lai tā no viņiem varētu saņemt pamācību. Tā attīstījās maldu ticība, kas nevācu prūšos sastopama vēl tagad. Ir daži, kas pielūdz sauli, tikko viņi to no rīta ierauga, jo viņi tic, ka tā dod labu labību un ir pret cilvēkiem ļoti laipna. Un vēl daudz citu tādu lietu (viņi tic). Tā ir dažas sievietes, kas baro kādā ozolā čūsku un noteiktā laikā atnāk un pielūdz to, lai tā dotu viņu vīriem spēku, un sievas kļūtu no viņiem grūtas. Tāpat viņi ticēja, ka uguns ir Dievs tāpēc, ka tā iznīcina visas lietas un cilvēku tik ļoti moka. Ozolus un plūšu (pliederu?) koku viņi turēja godā, jo tanīs dzīvojot dievi. Tā ozola lapas, kurā stāvēja trīs elku dievu tēli, viņi nēsāja pie sevis, (lai) nākotnē (būtu pasargāti) no zaudējumiem. Tāpat, ja kādam uz mēles rodas pūtīte, tad viņam šķiet, ka viņš ir neganti apmelots. Tāpat, ja viņam džinkst viena auss, tad, ja tā ir labā, viņš saka: “Mani piemin ar labu”; ja tā ir kreisā, viņš saka, ka viņu apmelojot jeb ka viņam vēlot ļaunu. Ja pie logiem brēc žagatas, tad viņi saka, ka nākot nepatīkami ciemiņi. Ja dzied vista, viņi saka: “Kaimiņu sievas savā starpā ķildosies.” Ja kāds ir slims un kāds atnāk pie viņa un jautā viņam, kā viņam klājas, un ja slimnieks atbild: “Esmu ļoti slims”, tad viņam savās cisās jāmirst, bet ja viņš saka: “Man klājas, kā Dievs, mans Kungs, grib”, tad viņš piecelsies no cisām un atspirgs. Ja kāda sieviete guļ nedēļās un citas sievietes viņu apmeklē un, apskatīdamas bērnu, savā starpā runā: “Ai, tas gan ir skaists bērns”, tad prūši domā, ka tas ticis nobrīnēts un tādēļ mirs. Ja nokauj zivi vai lopu un to nožēlo, tad viņi domā, ka tas nevar nomirt, jo ticis nosaucināts (noburts). Viņi stingri tic: ja kādam kaut ko (ļaunu) novēl, tad tas piepildās, ja (tikai) viņš neliek sevi apsvētīt. Ja kāds pirmo reizi iet uz kādu pilsētu, ciemu vai māju un ja viņš ieiet (tanī) ar kreiso kāju, tad viņš tic, ka (viņam) tur klāsies slikti, bet ar labo, tad - ka viņam laimēsies. Tāpat, kad putns, ko sauc par ūpi, trīs naktis kliedz uz kādas mājas, tad viņi tic, ka tur izmirs cilvēki. Kad līgavu un līgavaini gulda vienu pie otra, tad tas, kurš no viņiem pirmais iemieg, arī pirmais mirs. Tāpat nevienam stārķim viņi neļauj darīt pāri, jo tic, ka tie citur esot cilvēki. Par sapņiem viņi stingri tic, ka sapņotājam notiek tā, kā viņš miegā ir sapņojis. Ja vistas ķērc, tad viņi (domā, ka) tās redz spoku, kas svārstās, bet tomēr grib būt cilvēka (tuvumā). Ja kāds brauc vai jāj un viņam pār ceļu pārskrien lapsa, tad viņam celsies zaudējums utt. Prūšiem, kas pēc valodas un dzimšanas ir nevāci, no seniem laikiem bija un ir vēl tagad neskaitāmi daudz tādu ticējumu, jo viņi pilnīgi slepeni vēl piekopj “vaidelošanu”, kur viņus pamāca, kā viņiem jāizturas. 
 
2. nodaļa
 
1.§. Ko nozīmē, kad saka: prūši „vaidelo".
 
(Jau) no paša sākuma pirmais ķēniņš un kirvaits atzina par labāko sadalīt vaidelošus pa visu zemi. Tiem bija jāpamāca vienkāršā tauta. Laiku pa laikam viņi to sapulcināja un sacīja tai dievu gribu. (Ziņas par to,) kā tas viss noticis, es neesmu atradis, bet esmu gan redzējis, kā tagad notiek nevācu prūšu “vaidelošana”; bet tas notika nejauši, jo viņi par to pilnīgi klusē. (Reiz) es ienācu kādā ciemā vienā mājā un atradu istabās daudz vīriešu un sieviešu, kuriem prūšu valodā sprediķoja kāds vecs zemnieks, viņu vaidelotis. Viņi saņēma mani katrs ar savu nazi, gatavodamies mani nogalināt. Trūka tikai, ka vaidelotis teiktu kādu vārdu. Dievam es pateicos, ka protu drusku prūšu (valodu), kurā lūdzu par savu dzīvību; es (teicu, ka) gribu dant to, ko viņi gribēs. Kad viņi dzirdēja no manis savu valodu, viņi kļuva priecīgi un visi sauca: “Sta nossen rikie, nossen rikie.” (,,Tas ir mūsu kungs, mūsu kungs.") Man bija jāzvērē dieva Pērkūna vārdā, ka es neko neteikšu bīskapam, kas bija viņu kungs. Un es zvērēju un piedalījos “vaidelošanā”. Vaidelotim viņi bija pagatavojuši krēslu un sēdekli, tik augstu, ka viņš ar savu galvu sniedzās gandrīz līdz pašiem istabas griestiem, un tā viņš viņiem sprediķoja. Vispirms viņš tiem stāstīja par viņu izcelšanos un par to, ko viņi kādreiz ir darījuši. Tad viņš tiem teica desmit Dieva baušļus, un patiešām, es tos līdz šai dienai neesmu dzirdējis tik skaisti. Pēc tam viņi paņēma āzi, nosvētīja to un skaitīja pār to garu lūgšanu. Tad viņi katrs atsevišķi piegāja (tam) klāt un izsūdzēja savus grēkus, t.i., to, ko viņi bija darījuši pretēji (tam), ko mācīja vaidelotis. Pēc visa tā viņi tur āzi, un vaidelotis nocērt tam galvu. Asinis viņi uzķer un dod saviem slimajiem lopiem. Tad viņi to nodīrā un sacērt gabalos. Sievietēm ir kvēlojoša maizes krāsns. Āža gaļu viņas noliek uz ozola lapām, un tā cep. Kamēr (gaļa) cepas, katrs vaideloša priekšā nometas ceļos. Vaidelotis velk viņu pie matiem un dod labu pļauku. Tā ir grēku piedošana. Pēc visa tā vaidelotis nokāpj zemē, un (nu) viņi reizē metas viņam matos un velk (tos), lai viņš stipri kliegtu; par šo kliegšanu viņi tic, jo stiprāka tā ir bijusi, jo vairāk Dievs viņiem ir piedevis grēku. Tad ņem priekšā sievietes un māca arī viņām, kas viņām tam jādara. Pēc tam viņi sāk ēst un dzert un sauc to par “kirvaitošanu”, un nekādā ziņā neviens (no tās) nedrīkst aiziet mājās skaidrā prātā, bet pilnīgi piedzēries. 
 
3.§. Ciemu vaidelošu amats.
 
Kaut gan pie kirvaita Rikojotā bija daudzi vaideloši un vaidelotes, kam visiem bija darba diezgan ar upurēšanu dieviem, uguns uzturēšanu un (citu), kādi nu viņu pienākumi bija, tad tomēr arī citur zemē bija lielā skaitā vaideloši un vaidelotes, kas dzīvoja dievbijīgi un tikli, jo vaidelotim draudēja uguns sods, ja viņš aiztika sievieti, tāpat vaidelotēm. Viņiem vajadzēja (būt) pavisam pazemīgiem un bieži skaitīt lūgšanas. Ar to viņi izpelnījās no saviem dieviem to, ka miegā dievi ar viņiem runāja. Viņi mācījās tautu svētīt, un tagadējiem vaidelošiem, kas to māk, tas patiesībā arī ir jādara. Vīriešus (svētī) vaidelotis, sievietes - vaidelote. Viņi svētī slimos cilvēkus (un) lopus, viņi liek sēt, pļaut labību un zāli un (izpildīt visu), kas un kā ir darāms. Viņi tagad arī māca bērniem tēvreizi, lai (vācieši) viņus neturētu aizdomās, un blakus tam zīlē, ja kas kaut ko ir pazaudējis, darīdami savu velnišķību ar (šo) lūgšanu. (Tā) skan šādi: “Nossen thewes cur thu es delbas sweytz gischer tho wes wardes penag munis tholbe mystlastilbi tolpes prahes girkade delbeszisne tade symmes semmes vvorsunii dodi mommys an nosse igdemas mayse nude gaytkas pames mumys nusze noszeginu cademes pametam musen prettaune. kans newede munis lawnā padoma swalbadi munis nowusse loyne Jhesus amen.” Tā ir gan tēvreize, bet tai ir daudz pielikumu viņu maldu garā. 
 
3. nodaļa
 
Prūšu elku dievu vārdi pirms atgriešanas.
 
Sākumā Prūsijas iedzīvotāji nepazina nedz dievus, nedz dieves, bet godināja sauli. Bet kad atnāca kimbri, viņi atnesa sev līdzi trīs savu elku dievu tēlus. Vienu viņi sauca par Patolu (Patollo), otru - par Potrimpu (Potrimpo), trešo - par Pērkūnu (Perkuno). Viņi piespieda savus kaimiņus tos cienīt un uzskatīt par visvareniem dieviem.
 
Patolo (Patollo), augstākais bruteņu - kā Brudenijas jeb tagadējās Prūsijas iedzīvotājus kādreiz sauca - elku dievs. Tas bija briesmīgs dievs. Naktī viņš spokojās pa mājām, sevišķi dižciltīgo muižās. Īpaši neprātīgi viņš trakoja, ja neizpildīja kirvaita pavēli, un bieži gadījās, ka naktī viņš dažus tā pārbaidīja, ka tie no tā nomira. Ja gadījās, ka kāds apsolīja viņa tēlam Rikojotā kādu godinājumu, bet savu solījumu drīz nepildīja, tad viņš ar savu parādnieku dzina sāpīgus jokus (dy passio). Visi viņa upuri bija dārgas lietas. Viņš bija arī mirušo dievs. Ja kāds nomira, un (piederīgie), upurējot dieviem un apdāvinot vaidelošus, gribēja skopoties, tad viņš ieradās nomirušā mājās un nakti spokojās. Ja tie darīja maz vai nedarīja nekā, viņš atnāca vēlreiz, un viņiem bija jādara un jādod vairāk. Ja viņš atnāca trešo reizi, tad bija jāupurē cilvēku asinis. Tādēļ, proti, ilgi nevilcinādamies, viņi nāca uz Rikojotu un deva vaidelošiem kādu dāvanu. Tas iegrieza viņiem rokā brūci, lai iztecētu asinis. Pēc tam Patols nekad vairs nenāca un nespokojās.
 
Potrimpo (Potrimppo) bija Brudenijas (iedzīvotāju) otrs elku dievs. Tas bija laimes dievs karā un arī citās lietās. Kad Potrimpam vajadzēja izrādīt sevišķu godu, tad vaidelotim trīs dienas bija jāgavē un jāguļ uz kailas zemes un ugunī, ko uzturēja ar vaskiem, vispirms bija jāsadedzina vīraks. Šis velns arī gribēja, lai (viņam) par godu nonāvē vienu bērniņu, un to arī darīja. Patolam un Potrimpam cilvēku asinis sagādāja pārmērīgu labpatiku, ja viņiem par godu tās izlēja ozolu priekšā.
 
Pērkūno (Perkuno) bija trešais elku dievs. To viņi piesauca pērkona negaisa dēļ, lai viņiem būtu savā laikā lietus un jauks laiks un lai pērkons un zibens viņiem nenodarītu ļaunu. Tā notika, ka negaisa laikā visā zemē un (visur tur), kur vien bija tādi, kas pielūdza šo dievu, tie metās ceļos un kliedza: “Dewus Pcrkuno abselo mūms!” Viņi bija stingri pārliecināti, ka pērkona negaisa laikā viņu dievi runā ar kirvaitu un ar citiem vaidelošiem. Šie (t.i., kirvaits un vaideloši) arī stāstīja kā patiesību, ka dievi ar viņiem runājuši un ka tie nosakot tautai arvienu kaut ko jaunu, ko turēt.
 
Vuršaito (Wurschayto) jeb Borskaito (Borsskayto) bija ceturtais elku dievs. Trīs minētos dievus, Patolu, Potrimpu un Pērkūnu, nevarēja nekur citur ar upuriem godināt kā (tikai) Rikojotā, kur ozolā slavēja viņu tēli, bet šim Borskaitam viņi varēja upurēt visos ciemos, kur vien auga kāds ozols. Viņu bija izvēlējuši sev pa dievu paši brudi (Bruden), jo tas bija viņu bijušais kirvaits Brutens. Viņš ar savu brāli Vitautu (Witouito), viņu ķēniņu, bija paši sevi upurējuši, lai gūlu žēlastību visai tautai. Viņam (t.i., Vuršaitim) upurēja jaunu lopiņu, kam, nokļūstot pie Vuršaita jeb Borskaita (Borszkayto), bija jālūdz šis dievs, lai tas dotu saviem kalpiem daudz lopu un lai uzturētu tos veselus.
 
Svaibroto (Szwaybrotto) bija piektais dievs. Arī viņu brudeņi aiz mīlestības paši bija padarījuši par dievu, jo viņš, vārdā Vidvuds, bija viņu ķēniņš, un viņš un viņa brālis Brutens - kirvaits - ozola priekšā sevi dzīvus sadedzināja, kā augšā teikts. Bruteņi domāja, ka abi brāļi ar šo nāvi ieguvuši dievišķību un sēžot pie viņiem (t.i., dieviem). Arī šim (dievam) upurēja visur ozola priekšā. Tas bija dievs, kas viņiem piešķīra daudz vistu, zosu, pīļu. Viņam bija jāupurē jauns sivēns.
 
Kurcho (Curcho) bija sestais dievs. To viņi bija aizguvuši no mazūriem. Šis dievs bija ēdiena dievs, visa, kas bija derīgs ēšanai un dzeršanai. Tāpēc tam vietā, ko tagad sauc par... (Heiligenbeil), atradās viņa tēls un ozols ar uguni. Tur dedzināja izkultu labību, kviešus vai miltus, medu, pienu un tamlīdzīgas (lietas). Viņam par godu sadedzināja arī pirmos labības kūļus un daudz ko citu tāda veida. Pogezānijā (Hokkerland), pie jomas, atrodas kāds akmens, ko sauc par svēto akmeni. Uz šā akmens katrs zvejnieks viņam par godu sadedzināja pirmo zivi, jo viņš to labprāt ņēma pretim. To varēja darīt arī citur, bet te bija īpaša vieta viņa godināšanai. 
 
4. nodaļa
 
1.§. Par paklausību kirvaitam, par (kirvaita) godināšanu un viņa ievēlēšanu.
 
Savu augstāko kungu, kurš dievu vārdā pār viņiem valdīja, bruteņi sauca par kirvaitu, t.i., Dieva muti. Mazūri, kurus piegrieza (bruteņu) dieviem, sauca viņu par krīvu (criwe). Tā gadās, ka bieži viena vārda vietā lieto otru, bet tas neko nenozīmē, jo abi apzīmē vienu personu. Bija parasts, ka viens otram saka šādi: “Vai tu esi arī redzējis mūsu kirvaiti?” Ja viņš teica “nē”, tad tas, kurš viņam jautāja, sacīja: “Bet es esmu viņu redzējis, tādēļ es esmu svētāks nekā tu.” Ja šis kirvaits gribēja iet pie savu dievu ozola, tad to izziņoja, un saskrēja visa tauta. Kad viņi to redzēja, tad viņi sauca, lai viņš tos svētījot, jo vienmēr viņš sēdēja viens pats, un tādēļ vienkāršā tauta apgalvoja, ka dievi ar viņu vienmēr runājot. Pie viņa kalpoja dieviem vīrieši un sievietes, abu dzimumu atraitņi, un patiešām - it tikumīgi viņi dzīvoja, un, ko kirvaits atzina par labu, to viņš pateica vaidelošiem, un tie izplatīja to tālāk. Ja kirvaits jutās slims un vājš un ja viņš gribēja, lai pēc viņa (nāves) viņa vārdu piemin ar cieņu, tad viņš lika pavēlēt, (lai tauta) sanāk uz lielajām svinībām Rikojotā. Kad viņa sanāca, viņš - lika sev sakraut lielu kaudzi no ērkšķkrūmiem un svaigiem salmiem, kurā viņš ar (citu) palīdzību uzkāpa. Tad viņš tautai ilgi sprediķoja, bet vaideloši skaļi izsauca (viņa vārdus), pamudināja (sanākušos) kalpot saviem dieviem utt. Lika arī viņiem jautāt, vai viņiem ir arī žēl, ka viņi necienījuši savus dievus ar visu sirdi, un viņi kliedza: “Jā!”. Tad viņš teica: “Lai tas jums nenāktu par sodu, es šodien gribu ziedoties, iet pie mūsu dieviem un teikt par jums vienmēr pašu labāko.” Tad viņš ņēma no uguns, (kas atradās) ozola priekšā, aizdedzināja sevi un tā sadedzinājās. Sacēlās liels prieks par jauno svēto, jo vaideloši to tā izsludināja. Tas nenotika bieži, un tāpēc tas arī viņiem izlikās kaut kas rets. Drīz pēc tam, otrajā dienā, vaideloši izvēlēja sev citu kirvaitu, un (visu) šo tur redzēja un pieņēma visa tauta. 
 
2.§. Par Brudenijas (iedzīvotāju) tumsonīgām iedomām, kas viņiem par grūtībām palikušas vēl šodien.
 
No sākta gala brudeņi un nevācu puiši vēl tagad labprāt dod ubagu dāvanas un labprāt uzņem pie sevis svešiniekus, jo viņi ticēja un tic, ka nabagus viņiem ir sūtījis Dievs. Tādēļ tam, kurš lūdz no kāda palīdzību, ir vajadzīgs, lai viņš nosauktu tā vārdu, kuru viņš lūdz. Tāpat, ja es ienāku kādā mājā pēc žēlastības dāvanas, tad man saimnieks vai saimniece jāsauc (vārdā), sakot: “Mīļo brāli Borbadjē (Borbadie), t.i., Bartolomej (Barlholomeus), palīdzi man Dieva palīga dēļ ar to un to”, un tad viņš dara to ar prieku, jo tic, ka pats Dievs man ir atklājis viņa vārdu. Bet ja es viņa vārda neminu, tad viņš nolād visas manas tekas, (tādēļ) ka es esmu atnācis pie viņa. Tāpat tanī laikā un vēl šodien viņiem liekas, ka tas norāda uz nākošu nelaimi, ja, dodoties ceļā, satiek vārgu vai slimu cilvēku. Tad viņš no ceļa atgriežas un mājās sevi no jauna nosvētī. Ja satiek veselu cilvēku, sevišķi kādu jātnieku, kurš skaļā, jautrā balsī sveicina, tad tas nozīmē laimi un svētību darīšanās.
 
Raksts. Arī tas bija viens no iemesliem, kāpēc bruteņus sauca par brutiem: viņi nevarēja saprast un arī šodien vēl nesaprot, kā es varu būt šeit un rakstīt kādam citam, kurš no manis ir vairāk nekā desmit jūdzes prom, ko es no viņa vēlos! Tādēļ viņi galīgi noraidīja visus rakstus. Bet ja viņi kaut ko gribēja iegaumēt, tad viņi to pierakstīja ar dīvainām zīmēm un gribēja pēc tām to atcerēties. Citādi veciem (ļaudīm) bija birkas, kurās viņi iegrieza (robus), ja viņiem noteiktā dienā vajadzēja satikties. Bija (vēl) daudz vairāk tādu rupju paņēmienu. 
 
3.§. Kā šī tauta rīkojas ar mirstošajiem un kā tā apglabāja mirušos.
 
Viņu paradums bija šāds: ja slimnieks bija dižciltīgs un ja pie viņa bija kāds vaidelotis, tad tas viņu svētīja un viņam atgādināja domāt par priekiem, kas viņu sagaida pie dieviem. No tās cēlās, ka arī pārējie rūpējās par to, lai pie viņiem būtu vaideloši. Četras nedēļas slimību novēroja, un katru dienu par slimnieku “vaideloja”, lai viņš izveseļotos. Ja slimniekam netapa labāk, tad griezās ar solījumu pie visžēlīgajiem dieviem. Ja viņi nepalīdzēja, tad lietoja pelnus no svētās uguns, kas dega dievu priekšā. Vienam (tas) palīdzēja, desmitiem - ne(palīdzēja). Pēc tam vaidelotis ar visu bērnu un draugu piekrišanu uzlika slimniekam uz mutes spilvenu un novēlēja viņu dieviem. Bet ja tas bija augsta kunga bērns, tad to slimības laikā sadedzināja un pavēlēja viņam, kam (no mirušajiem) viņš lai kalpo tikmēr, kamēr tēvs un māte viņam sekos.
 
Apglabāšana pie viņiem bija trejāda, tāpat kā viņiem bija trīs dažādas ļaužu kārtas. Pirmā kārta bija vienkāršā tauta. Tos iemeta kaut kādā bedrē un apbēra (zemēm). Otrā bija supānu /supane/ (kārta). Tie bija zemākie dižciltīgie. Tiem izraka bedri viņu mājās un uzvilka viņiem (tās) viņu drēbes, kurās viņi mēdza stāvēt savu dievu priekšā, deva ikvienam (līdzi) naudu un pārtiku, sasēja viņa jājamo zirgu, viņa labākos medību suņus un ielika viņam visu to (kapā), lai viņam arī viņā(saulē) būtu ar ko jāt un medīt. Galvgalī nolika lielu podu ar medalu, un tā (viņus) apglabāja. Bet ja tas bija kāds kongos, t.i. kāds firsts, tad sapulcējās daži vaideloši un sadedzināja viņu. Pelnus viņi iebēra jaunos podos un ieraka tos zem viņu mājām vai pilīm kalnos. Tagad, ja šajos kalnos kaut ko strādā, tos atrod. Pēc tam četras nedēļas no vietas algoja ļaudis, kas palika pie kapa un tur vaimanāja. Katram, kas atnāca, viņi, mirušā dvēselei par labu, ielēja (medalu). 
 
5. nodaļa
 
1.§. Kā viņiem bija savādas parašas kara tiesībās.
 
Ik gadus viņi sagūstīja kādu no tiem, pret kuriem viņi gribēja doties karā, piesēja pie kāda koka, bet ne pie ozola, un, nostājušies tuvumā, iešāva viņam sirdī. Ja asinis tecēja viņam no sirds kā no mucas, tapu izņemot, tad tā bija droša zīme, ka Dievs grib, lai viņi ar tiem karo. Bet ja asinis tecēja slikti, tad tā bija ļauna pazīme, un viņiem nevajadzēja doties turpu karot. Ja viņi to darīja, viņus sakāva.
 
Visos karos viņiem bija šāds likums: pirmo kungu, ko viņi bija sagūstījuši, viņi, kad (atkal) bija miers, uzsēdināja uz viņa zirga, bet tāda, kas karā iegūts, un uzvilka viņam visus viņa kara piederumus. Tad viņi piesēja vīru pie koka un zirgu pie četriem kokiem, lai tas nekur nevarētu aizskriet, sakrāva malku un sadedzināja vīru ar visu zirgu par upuri saviem dieviem.
 
Sākumā brudeņiem kā ierocis bija tikai vāle, visā garumā pielieta ar svinu, un bez tam vēl mazas rungas, arī (pielietas) ar svinu, sešas, astoņas, atkarībā no tā, cik (katrs) ap sevi varēja piekārt. Ar tām viņi meta precīzi. Bet kad viņi iepazinās ar mazūriem, tad arī viņi sāka jāt zirgos un spēcīgi šaut ar bultām. Visu karā iegūto laupījumu - cilvēkus nosita - viņi sadalīja četrās daļās. Vienu daļu viņi upurēja dieviem, tāpat skaistākos zirgus, kurus viņi ozolu priekšā nojāja līdz nāvei. Otru daļu viņi nodeva kirvaitam un viņa vaidelošiem uzturam, trešo (viņi izdalīja) saviem draugiem un labiem kaimiņiem, ceturto daļu viņi paturēja sev un dzīvoja no tā labi un pilnīgi. 
 
5. nodaļa
 
1.§. Par ķēniņa Vidvuda kara karogu un ģerboni
 
Karogs bija balta drāna piecas olektis garumā, trīs olektis platumā. Tajā bija ieausti trīs attēli, pēc izskata - vīrieši. Zilas bija viņu drēbes, un tie bija krūšu attēli šādā veidā: viens izskatījās kā jauneklis, bez bārzdas, vainagots ar vārpām un rādījās jautrs. Tas bija labības dievs un saucās Potrimpo (Potrimpo). Otrs izskatījās kā vidēja vecuma dusmīgs vīrs. Viņa seja (bija) kā uguns. Vainagots (viņš bija) liesmām, viņa bārzda (bija) sprogaina un melna. Abi uzlūkoja viens otru pēc sava rakstura - viens jautri, it kā viņš par otru, dusmīgo, smietos, olrs dusmās uzpūties. Trešais attēls bija vecs vīrs ar garu sirmu bārdu. Viņa (seja) bija nāves bālumā. Ap galvu viņam bija balta drāna, miroņauts. Viņš lūkojās uz pārējiem no apakšas, un viņa vārds bija Patolo (Patollo). Bet citādi, ja kur bija vairogs, katrreiz bija (attēloti) divi balti zirgi, kas to turēja starp sevi. Uz vairoga bija krūšu attēls - it kā cilvēks, seja kā lācim ar atvērtu muti. Tad uz vairoga un uz karoga bija mums sveši burti un raksti, pēc formas un veida tādi, kādi tie šeit apakšā atzīmēti un redzēti.
 
Avots: Simona Grūnava sniegtās ziņas par prūšu senvēsturi ("Prūsijas hronika", 16.gs.) Viedas Vēstis. 1993. Nr.4; Nr.5; Nr.6; Nr.7; Nr.8; Nr.9.
 
Ievietots: 17.05.2001.

Reklāma