Tapis tulkojums “vella kalpu” pirmavotam – Gotharda Vīkena hronikai. Historia.lv (21.03.2021)

Neskatoties uz Latvijas un/vai tās kaimiņvalstu teritorijā sarakstīto viduslaiku un agro jauno laiku hroniku lielo nozīmi vēstures pētniecībā, vairākas no tām joprojām tulkotas tikai fragmentāri vai vispārīgos pārstāstos. Tāpēc nav šaubu, ka gan profesionālus vēsturniekus, gan plašo vēstures interesentu loku iepriecinās ziņa, ka vēsturnieks un seno rokrakstu speciālists Agris Dzenis ar VKKF atbalstu ir pabeidzis tulkot Rīgas namnieka Gotharda Vīkena (Wieken) 1612. un 1613.g. vācu valodā sarakstīto hroniku, kurai tās autors devis pavisam neprozaisku nosaukumu: “Kurze Beschreibung, was sich (Ge) denkwürdiges in Riga begeben und zugetragen hat von A 1521 bis...” (“Īss apraksts par to, kas ievērības cienīgs noticis Rīgā kopš 1521. g. līdz...”)

Vīkena hronika ir viens no sižetiski saistošākajiem vēstījumiem par 16.gs. beigu un 17.gs. sākuma notikumiem Rīgā un tās apkārtnē. Notikumu centrā ir Livonijas sabrukumam sekojošā, gandrīz divdesmit gadus ilgusī rīdzenieku cīņa par neatkarību no mare Balticum reģionā tobrīd spēcīgākā spēlētāja – Polijas-Lietuvas kopvalsts jeb Žečpospolitas, kā arī Rīgas rātes (patrīciešu) un Lielās un Mazās ģildes (namnieku jeb pilsoņu komūnas) iekšējais konflikts un šo abu saistīto procesu asākās izpausmes tā saukto Kalendāra nemieru laikā, kas norisinājās laikā no 1584. līdz 1589. gadam. Vīkena stāstījums atstāj pārliecinošu iespaidu, ka autors vai nu pats piedalījis dažādajos aprakstītajos jandāliņos, vai arī smēlies ziņas no to dalībniekiem. Ne velti tieši Vīkena hronikas materiālus saviem vēsturiskajiem dēku romāniem "Dumpīgā Rīga" un "Trīs vella kalpi" izmantoja Arveds Mihelsons (pseidonīms – Rutku Tēvs).

Kultūrvēsturnieks Jānis Straubergs savā kapitāldarbā “Rīgas vēsture” (1937) šo laikmetu raksturo šādi:

“Rīgas iekšējās lietas šai divdesmit gadu ilgajā patstāvības laikmetā nebija spožas. Ja rātei bija vēl izdevies 16.gs. pirmajā pusē pilsoņu uzmanību novērst uz cīņu pret virsbīskapu un katoļu baznīcu, tad tagad, kad pati rāte palika par kungu, pilsoņu aktivitāte vērsās pret rāti. Līdz ar vecajiem garīgiem kungiem bija jākrīt arī vecajai patriciešu rātes neaprobežotai varai un bezkontroles saimniecībai. Un viss šis laiks ir pilns nebeidzamu konfliktu starp rāti un pilsoņiem. Rātes locekļus jau atklāti sāk dēvēt par pilsētas brīvības nodevējiem, ģildes nostājas atklātā opozīcijā pret rāti, neatvēl rātei jaunus nodokļus un visus jaunos darbus, kas tiek veikti par pilsoņu naudu, grib dabūt savā pārraudzībā vai zem savas kontroles. Tā tas ir ar vaļņu celšanu, kurus vispirms ceļ pret pili un tad rajonā no pils līdz smilšu vārtiem.

Bet sevišķi aizdomīgi bija pilsoņi par rātes ārlietu polītiku un sarunām ar Poliju. Rīgas pilsoņi pastāvīgi jaucās iekšā šais sarunās un ar vislielāko neuzticību sekoja katram rātes delegātam. Un kad no 1579. līdz 1581. g. sarunas tika virzītas uz priekšu straujā gaitā un pilsoņiem arī bija skaidrs, ka vairs citas izejas nav, kā padošanās Polijai, un bija jāpadodas pa daļai uz noteikumiem, ko diktēja Polijas karalis, tad viss naids pret rāti izpaudās jau atklāti un noveda pie revolūcijas, kas Rīgā pazīstama kā kalendāra nemieri un kas salauza veco patriciešu iekārtu Rīgā.”

Kā izpētījusi M.Jakovļeva, Vīkena hronika saglabājusies 44 norakstos (LVVA 4038.f., 2.apr. 165. u.c. lietas), turklāt pastāv 11 šīs hronikas turpinājumi (pēdējais – līdz 1775.g.), tomēr, neraugoties uz tās popularitāti, hronika līdz šim nav tikusi izdota, izņemot atsevišķus fragmentus par Kalendāra nemieriem, kā arī M.Jakovļevas tulkojumā 1994.g. izdoto fragmentu par Polijas karaļa Stefana Batorija ierašanos un uzturēšanos Rīgā 1582.g. (Mārīte Jakovļeva (1994). Vīkena hronika par Polijas karaļa Stefana Batorija uzturēšanos Rīgā. Latvijas Arhīvi, 3, 42.–44. lpp.)

Par hronikas autoru Gothardu Vīkenu pagaidām nekas tuvāks nav zināms. M.Jakovļeva izsaka pieņēmumu, ka Vīkens varētu būt bijis tirgotājs vai kuģa kapteinis un, ka hronikas saturā jūtama autora poliskā orientācija. Par pēdējo apgalvojumu M.Jakovļevai gan nekādi nevar piekrist – autors nepārprotami nostājas nevis poļu piekritēju, bet dumpīgo pilsoņu pusē.

Ieskatam Vīkena hronikas tematikā un stilistikā, sadarbībā ar A.Dzeni piedāvājam Historia.lv lasītājiem iepazīties ar vairākiem hronikas fragmentiem ŠEIT.