Valters, Miķelis. Nacionālisms un marksisms. Druva. 1914., Nr. 7.

Marksisma izturēšanās pret tautības jautājumu krīt svarā: vienkārt, pie šī jautājuma socioloģiskas apskatīšanas un otrkārt, pie nacionālo mērķu noteikšanas.

Marksisma socioloģiskā metode ir tā sauktais “vēsturiskais materiālisms”, ap kuru arī latviešu rakstniecībā pēdējos gados norisinājušās straujas sadursmes. Ka vēsturiskā materiālisma metode no šīs cīņas būtu guvuse panākumus, to šodien neņemsies vairs apgalvot pat viņas karstākie aizstāvētāji. Lasītājs būs bez šaubām jau novērojis, ka marksisma metode, kāda tā pie mums bija iecienīta vēl dažus gadus atpakaļ, gan mākslas un literatūras kritikā, gan arī sabiedriskos rakstos, zaudējuse savu spožumu. Tikai paretam vēl izmanāma tieksme pēc tiem paviršiem analoģiju slēdzieniem un vājiem jēdzienu savārstījumiem, ar kādiem savā laikā appludināja drukas papīri latviešu marksisms.

Un tomēr, arī tas, kas vēl pāri palicis, nav mazums garīgās šaurības ziņā. Sevišķi krīt tas acīs, kad redz, ka pat rakstnieki, kas cenšas būt moderni un nopietni, nespēj izvairīties no veciem materiālisma metodes iespaidiem. Man priekšā Marģera Skujenieka darbs: ‘Nacionālais jautājums Latvijā’ (Anša Gulbja apgādība. 1913.g. Maksā 1r. 25k.). Gribētos par to daudz, daudz laba teikt, aizrādīt uz to kā nopietnu, jaunu darbu, ja caur visu grāmatu nevītos tomēr kaut kas vecs, pelēks, tāda savāda nedrosmīga kautrība un salkana dziņa iztapt. Kam? Kādam ‘Monsieur Tout le Monde’ (cilvēks no ielas, parastais cilvēks), kādai vecai vārdu varai.

Lai paskaidro to pāris teikumu no grāmatas pirmām lapām: “Modernais kapitālisms ražo preces pasaules tirgum un piespiež dažādo tautu piederīgos stāties ciešākos sakaros.” Tā ir mūsu vecā vēsturiskā materiālisma skaņa – – Kas gan to nepazīst? Pavirša acs varbūt uz pirmo skatu neatklās, cik nepilnīgi šis teikums aptver raksturojamo parādību. Bet vajaga tikai dziļāk pārdomāt, lai saprastu, cik pavirši rakstītājs sējis saiti starp kapitālismu un tautu satuvināšanos. Otrs teikums: “Tomēr vēl vienmēr pastāv šķērslis, kurš apgrūtina dažādo tautu piederīgo tuvināšanos: šis šķērslis ir valodu dažādība.” Vai šis teikums ir ar pilnīgu loģisku saturu? Ir, nenoliedzami, gadījumi, kur valodu dažādība tāds šķērslis, tāpat neapstrīdami pareizi, ka ir gadījumi, kur kapitālisms piespiež uz satuvināšanos, bet ir nepareizi šos gadījumus tēlot kā vispārīgus. Starp kapitālismu un tautu satuvināšanos pastāv tikai zināmu daļu sakari, bet ne starp šo parādību pilnām kopībām. Starp šīm abām jēdzieniski noteiktām vienībām nav tāda sakara, kā to izsaka autors. Tāpat arī uzrādāmi tikai daļu sakari starp valodu dažādību un satuvināšanās kavēkļiem. Pēdējo kopība nav noteikta no valodu dažādības, un tāpēc nevar arī runāt par tādu sakarību, kā to saprot vai vismaz izsaka autors.

Lai atzīmējam vēl sekošu teikumu: “Jo ciešāki saimnieciski sakari starp dažādām tautām, jo lielāka vajadzība pēc vispasaules valodas, t.i., pēc valodas, kuru runā un saprot visi cilvēki, vai arī ļaunākā gadījumā vismaz cilvēku lielākā daļa.” Arī te novērojam to pašu pārāk steidzīgu sakaru veidošanu. Saimniecisko attiecību attīstīšanās nenoliedzami dara iespaidu uz dažu valodu stiprāku izplatīšanos, bet arī tikai pa daļai. Saimnieciskus sakarus var nokārtot starp dažādām tautām valodas tehniķi, kā tas jau tagad notiek, un tādēļ arī saimniecisko sakaru dēļ vispasaules valoda nebūt nav vajadzīga tos apmēros, kā tas izliekas pēc atzīmētās pārāk plaši izveidotās atkarības starp saimniecību un valodu attīstību.

Ne tāpēc šos teikumus atzīmējām, lai pieķertos kādam neapdomātam vārdam, bet lai izceltu to raksturīgo domāšanas un spriešanas kārtību, kurā tik gaiši atspoguļojas visas mūsu parastā vēsturiskā materiālisma savādības: strauja, pavirša sakaru un cēloņu konstruēšana, daļu pārvēršana par kopību, jēdzienu nenoteiktība, vispārim vaļīga domāšana. Aprakstītos teikumos lasītājs atrada arī dažus pazīstamus vārdus, kā: ‘modernais kapitālisms’, ‘saimnieciski sakari’ u.t.t., kuru vecais iespaids ir pazīstams. Ar tādām vārdu gleznām ir visa grāmata bagāta un taisni tās modina to savādo sajūtu, it kā grāmatā būtu tikai vecas lietas, sirmas aizkrāsnes domas, neskatoties uz to, ka tā pēc sava dziļākā centiena stāv tālu no visa tā pusmirušā, ko esam parasti dzirdējuši tautības jautājumā no vecā marksisma. Daudzās šīs vārdu gleznās ir arī zināms saturs, bet stingri jēdzieni slēpjas viņās reti, un ja ievēro diezgan nepārliecinošo slēgšanas kārtību, kā to raksturojām, tad jo uzmanīgāk lasītājs būs piespiests pārbaudīt autora spriedumus, šķirt pareizu vai nepareizu no pilnīgi pavirša un greiza.

Jau no atzīmētām vietām var redzēt, kādā mērā tāda no vēsturiskā materiālisma iespaidiem noteikta paviegla slēdzienu kārtošana var novest arī tautības jautājumā uz nepareizu ceļu un nevien pie jautājuma tīri socioloģiskas apspriešanas, bet arī sakarā ar to pie politisku centienu paredzēšanas un viņu noteikšanas.

Skujenieks nepiekrīt tiem “daudziem”, kas domā, ka “izzudīs valodu dažādība un ka visi cilvēki lietos vienu valodu”, bet lasītājam var nākt prātā nupat sacītais par moderno kapitālismu, kas radot vajadzību pēc vispasaules valodas. Ja pēdējā parādība patiesi tādā mērā noteikta un ja tā ir un paliek objektīvais spēks, noteicējs, tad “daudzie” var ar pilnu tiesību nonākt pie loģiskā lēmuma, ka vispasaules valoda attīstīsies tikpat nepieciešami kā kapitālisms, un, neskatoties uz to, ka “tas pats kapitālisms zemes iekšienē, pie katras tautas atsevišķi rada nacionālismu.” “Daudzie” var iebilst, ka kapitālisma nolīdzinošais starptautisko sakaru spēks ir lielāks un taps arvien lielāks nekā tas kapitālisms, kas izceļ nacionālismu, un tad iznākums var saskanēt ar viņu ieskatiem. Ka kapitālismam nacionāla valoda nav nebūt tik nepieciešami vajadzīga, to var novērot ik uz soļa. Tā rūpes ir: lēts kapitāls, labi un lēti strādnieki, laba pārdošanas iespējamība. Neviena no šīm ekonomiskām kategorijām nav nepieciešami saistīta ar nacionālu valodu. Varētu iebilst, ka kapitālisms nav visur un visās savās attīstības pakāpēs, un ka dažos gadījumos rūpniecības vai tirdzniecības kapitālisms cenšas ieņemt savos centienos nacionālus elementus. Bet tie spēki, kas tajā izpaužas kā tīri saimnieciskā parādību kopībā, nav objektīvi paliekoši savienoti ar nacionāliem centieniem un nevar noderēt tādiem par negrozīgu pamatu. Un tā domā arī tie, kas paredz nacionālu elementu kā, piem., valodu pazušanu. Līdz pašam pēdējam laikam var latviešu marksisma rakstos atrast to domu, ka saimnieciskā attīstība radīs divus objektīvus spēkus, kas novedīs pie tautu pilnīgas iznīcināšanas: kapitāla interesentus un kosmopolītiskus strādniekus. Ja nu Skujeniekam būtu jāpierāda šīs domas aizstāvētājiem, ka tas tā nav un ka kapitālisms kā ekonomisks spēks rada arī nacionālismu, ne tikai kosmopolītismu, tad ļoti jāšaubās, vai viņa pretinieki ātrāk nepierādītu, ka tautu nacionālas attīstības centieni (ir) noteikti tikai no kapitālisma spēkiem, nespēs atturēties pretī kapitālisma nolīdzināšanas dziņai, kur tie it labi var aizrādīt uz to, kādu nozīmi dod Skujenieks modernam kapitālismam pie starptautiskās vispasaules valodas izplatīšanās. Citi iet vēl tālāk un sagaida no tā paša kapitālisma nevien vienu kopēju valodu, bet vispārīgu tautību iznīkšanu un saplūšanu, un ja reiz modernais kapitālisms ir tāda liela nolīdzinoša vara, tad visi centieni stāties tam pretim ir lieki un kaitīgi, kā to pie mums vecais marksisms jau bieži vēlējies pierādīt, lūkodams iznīcināt savos piekritējos katru pat mazāko nacionālās cīņas jūtu. Taču nupat vēl Iļjins (ne mazs vecā marksisma gars) žurnālā “Prosveščeņije” ieteic priecāties par tautību saplūšanu, pabalstīt to, cīnīties pret tautības skolām un tautu nacionālām kopībām. Vienīgi pret rupju tautības apspiešanu vajagot uzstāties, bet paliekot pie tam vienīgi defensīvā un neuzstādot tautības (pašnoteikšanās I.L.) tiesību pozitīvās prasības, kas varot vienīgi apmulsināt strādniekus. Tās pašas gudrības varam atrast arī mūsu vecmarksistu spriedumos, un visas tās atbalstās uz tā paša “modernā kapitālisma” šķietami loģiski paredzamām sekām.

Kad tuvāk aplūko, tad izrādās, ka tā daudzinātais “modernais kapitālisms” ir pārāk plaša vārdu glezna, ar kuru nevar pierādīt nedz to, ka tautībām jāpazūd, nedz arī to, ka tās pastāvēs un attīstīsies. Ar to nav sacīts, ka saimnieciskās attīstības pētīšana nevarētu dot nekādus aizrādījumus šaī ziņā par tautību likteni un būtu tamdēļ lieka. Taisni otrādi, tāda saimniecības gaitas apsvēršana ir svarīga, bet tai jāstājas pie darba ar skaidriem loģiski nošķirotiem jēdzieniem, atraidot katru pārāk steidzīgi un nepietiekoši diferencēti izteiktu sakaru starp apspriežamām dzīves parādībām. Ap to arī iet cīņa visu laiku un tā jāprasa pirmām kārtām no katra, kas ķeras pie saimniecības un sabiedrības jautājumu nopietnākas aplūkošanas, kā tas notiek Skujenieka darbā.

Diemžēl jāsaka, ka šaī ziņā – tas attiecas uz metodoloģisko uzmanību un parādību asu uztveršanu – nevar atturēties no piezīmēm arī pie vēl daudz citām vietām. Jau ievadā sacerētājs aiztiek starp citu arī jautājumu par to, kādi nacionāli centieni pie mums pastāv un kas viņus izteic, pie kam izrādās, ka mums patiesībā tādu nemaz nav. “No vienas puses”, Sk. saka, “stāv dažāda kalibra ‘tautieši’ kuru ieskatus izteic latviešu reakcionārā un konservatīvi-liberālā prese, kuras piekritēji gan sevi sauc par nacionālistiem, bet kuru darbi parasti aprobežojas ar skaļām runām pie alus galda vai goda mielastā.” Lūdzu piedošanu, ka to apzīmēju par paviršību; ar tādu apzīmējumu nav nekas panākts. Lai arī cik zemu ievērtētu te aprakstīto aprindu nacionālās cīņas ideju nopietnību un viņu darbības spēku, arī tām ir savas domas, lai varbūt arī neskaidras, neattīstītas, kas modernu cilvēku nevar apmierināt, bet mūsu nacionālo uzskatu attīstībā tām pieder sava vieta, un raksturot viņas tā, kā tās tika apzīmētas, norāda tikai uz to, ka autors nav gribējis uzņemties pūles ar tām iepazīstināt. Varbūt, ka tās tam izlikās nesvarīgas, bet lasītājs tās tomēr vēlētos tuvāk redzēt, iztirzātas sakarā ar senākām un sevišķi arī jaunākām. Var saprast autora jūtas, bet autors sapratīs arī vērīga lasītāja vēlēšanos – redzēt svarīgu apgaismojumu. Jau tas vien, ka viss tiek samests vienkopus – “latviešu reakcionārā” un “latviešu konservatīvi-liberālā (!) prese” norāda, ka autors nevēlas parādības pamatīgāk nošķirot. Lai tik iet: varbūt lasītājs tiks iedvests no jūtas – aizrausies, nemanīs – – bet tā ir pašapmānīšanās. Mūsu nacionālie virzieni nav nebūt tik viegli norobežojami, ka tos visus varētu sadalīt divos ieskatos: vienā pusē “dažāda kalibra tautieši” – otrā antinacionālisti. Tāda norādīšana norāda tikai vēl reiz uz pārāk rupju loģisku mēru un nevēlēšanos nodoties asākai analīzei.

Pilnīga faktu nepareizība jau ir, ja autors saka, ka tikai “abi minētie virzieni (“tautieši” un “antinacionālisti”) valda latviešu sabiedrībā” un ka tikai “pēdējā laikā latviešu demokrātiskā presē gan parādījies viens otrs apcerējums, kurā novērojami citādi ieskati.” Patiesībā jau vairāk kā 10 gadu tikuse vesta cīņa pret marksistisko antinacionālismu, un ja šodien attīstās arī marksisma piekritējos nacionāls virziens un taisni tai gaitā un ar tiem mērķiem, kādus uzstādīja marksisma opozīcija, tad šī var ar pilnīgu tiesību sacīt, ka tie “citādie ieskati”, kurus sacerējuma autors tikai tagad pamanījis, ir tikuši izteikti jau daudz noteiktāki visos pēdējos gados un ir ieguvuši politiskas partijas spēku. “Antinacionālistiskie ieskati visbiežāk sastopami demokrātijā,” – tas raksta, bet tad piepeši atminas, ka kāds sacījis ‘Jaunības Tekās’, to norādams: “strādnieku kustība nacionālas intereses nekad nav atmetuse”, un tas pieliek no jauna spalvu pie papīra un turpina: “Tas tiesa, bet, neskatoties uz to, var teikt, ka latviešu demokrātijā līdz pašam pēdējam laikam valdījuši antinacionāli ieskati.” Lasītājs pārsteigts: kas tā par abarkadabru? No vienas puses: valdījuši, no otras: nevaldījuši, no trešās: valdījuši? Ap ko lieta īstenībā grozās?

Tā ir diezgan vienkārša. Latviešu marksistiskā inteliģencē dzīvoja antinacionālie ieskati visus šos gadus un protams, ka šie ieskati atstāja arī zināmu iespaidu uz zināmām strādnieku aprindām. Tā ir viena patiesība, bet ir arī otra. Kā var uzbrukt, apvainot: strādnieku kustība taču nacionālās intereses nekad nav atmetuse. Cik izveicīgs veidojums! Pilnīgi pareizi, nacionālās intereses nav tikušas atmestas. Nav bijuši gadījumi, kur minētā kustība savā kopībā būtu pabalstījuse pret tautību vērstu politiku. Bet jautājums ir, vai ar to jau pietiek? Bez tam, vai tajā neizpaudās tikai tā defensīva, kuru tā vēl tagad ieteic jau minētais Iļjins, tas pats Iļjins, kas ar to pašu spalvas vilcienu skubina asimilēties, savu tautību atstāt? Varam būt pārliecināti, arī Iļjins apgalvos, ka tas nacionālas intereses nav nekad atmetis. Viss grozās ap to, ko zem šīm interesēm saprot un kādā ceļā grib tās aizstāvēt. Pavisam citādi sapratīs nacionālās intereses tie, kas cenšas izcīnīt tautai noteiktu tiesību pamatu, plašu orgānu kopību, kārtīgu likumdošanas un pārvaldības dzīvi, noteiktu tiesību īpatnu stāvokli, nekā tie, kuri ir tais domās kā tas pats Iļjins, ka cenšanās pēc tādiem pozitīviem mērķiem ir par ļaunu strādnieku kustībai. Par tiem abiem viedokļiem pārdomājot, var redzēt, kāda pavisam cita nozīme ir nacionālām interesēm, kad par tām runā Iļjini. Šaī gadījumā ir darīšana ar nacionālās centības pretiniekiem un ne viņas draugiem. Un tie pārvaldīja oficiālo domu arī latviešu marksismā.

Vai to izsacīt patiesi vēl nākas tik grūti? Vai nav laiks runāt bez kūkuma mugurā par mūsu veco marksismu, kas taču gāja pat tiktāl, ka noliedza pat tautas esamību, kā to Sk. pats aprāda? Tālāk, kamdēļ nesaukt atklāti to pie vārda, bet runāt par “demokrātiju” vispārim, it kā tā visa būtu bijuse antinacionāla, kas nebūt tā nav, kā jau to uzsvērām? Bez tam, drusku pārsteidzoši ir redzēt, ka apzīmējums “demokrātija” tiek lietots ne savā parastā nozīmē, kur taču starp demokrātiju un viņas tālāko kreiso spārnu pastāv izšķirība. Vēlreiz: Kamdēļ tāda jēdzienu sajaukšana? Jautājumu noskaidrošanai tas nevar nākt par labu, it īpaši tamdēļ vēl, ka nacionālie uzskati latviešu demokrātijā nav grāmatā pienācīgi apskatīti, un mazāk orientēts lasītājs varētu viegli sākt domāt, ka tur sacītais patiesi zīmējas uz visu mūsu demokrātiju un ne tikai uz kādu vienu virzienu.

Grāmatas otrā nodaļā atrodam, kā jau pieminēts, dažādus uzskatus par to, kas ir tauta, un diemžēl arī te ir dažās vietās sastopami tādi paši pārāk steidzīgi domu lēcieni. Autors saka: “Uzskats, ka valoda ir vienīgā tautību noteicošā iezīme, atbalstās uz atomiski-individuālistiskā pasaules uzskata.” Bet kur tāds uzskats tagad atrodams? “Latviešu, igauņu, somu un daudz citu tautu vēsture visai līdzīga, bet tamdēļ latvieši un igauņi nesaplūda par nacionālu vienību.” Vai autors pie šī teikuma patiesi nopietni pārdomājis, ko tas uzrakstījis: Galu galā autors nāk pie slēdziena (trešā nodaļā), ka “tauta zem apkārtējo apstākļu iespaida nemitīgi veidojas un vienmēr maina savas īpašības.” Arī šis slēdziens izliksies dažam labam nepietiekoši stingrs, un dažās rindās tālāk autors pats jau šajā nemitīgajā maiņā atrod zināmu elementu nostiprināšanos, kuru kopība izpaužas kā tautas raksturs. “Visas tās pārgrozības, kuras pārdzīvo kāda tauta savā vēsturiskas attīstības gaitā, kā cietā granītā iespiežas tautas raksturā un tamdēļ pēdējo zināmā mērā var nosaukt par tautas sastingušu vēsturi.” Bet kā tas saskan ar apgalvojumu, ka “tauta vienmēr maina savas īpašības”? Protams, ka arī autors sajutis, ka te slēpjas nesaskaņa un nedomāja arī, ka tā būtu neizlīdzināma. Arī te vienīgā nelaime tā, ka autors neatrod pienācīgi kontrastētu izteiksmi. Bez šaubām, tautas raksturs attīstījies un attīstās, tik jājautā, kā šī attīstība notiek, maina savas īpašības taī viegli pārredzamā stilizētā veidā, kur ir vienīgi noteicoši “apstākļi, kuros norit cilvēku cīņa pēc uztura” jeb vai daudz sarežģītākā veidā? Zinām taču, kā sociālpsihologi tautas rakstura sastāvdaļas vērtē ļoti dažādi viņu pastāvības un attīstības ziņā, un ka arī apstākļu mainīgiem iespaidiem uz raksturu nebūt netiek ierādīta tik liela noteicoša loma. Jautājums par tautas rakstura veidošanos nav tāpēc nebūt tik viegli izšķirams, kā to sajūt arī autors, kad tas tālāk runā par šķiru attīstību un atraida domu, it kā šķiras jau pilnīgi iznīcina “gadu tūkstošos radušos tautas raksturu”. “Līdz ar šķiru nozušanu pēc kāda laika, viņš saka, izzudīs arī šķiru raksturi, bet tautu raksturi nevar izzust, jo nav iemesla domāt, ka tautas kā cilvēku kopības mitēsies pastāvēt.” Bet taisni to apgalvoja visu laiku mūsu marksisms, un proti – pilnīgi tāpat iziedams no modernā kapitālisma šķietamiem apstākļiem, un mēs jau redzējām, ka pat Sk. nav vēl pilnīgi atsvabinājies no domu gaitas, no kuras var it viegli nonākt arī pie citādiem slēdzieniem. Tomēr jāpriecājas, lai arī pašā domu un slēdzienu gaitā atrastos pārāk stipra piekāpība pret veciem ieskatiem, ka laužas cauri tāda pareizāka atziņa. Autors aizstāv tādu noteiktu ieskatu, ka šķiras raksturs nenomāc tautas raksturu un ka tautas raksturs var ļoti spilgti vēl izteikties, piem., rūpniecības strādnieku šķirā, lai arī tā dzīvo pilnīgi citādos apstākļos nekā pārējās tautas daļas. “Strādnieku šķiras piederīgo raksturs nebūt nav tik proletārisks kā to bieži mēdz apgalvot. Tas sakāms par visu tautu strādniekiem.” Pareizi, ka uz to parādību aizrādījuši agrāk arī vecmarksisti, bet tie pie tam noliedza kādu vispārēju tautas rakstura iespēju, atstādami vienīgi šķiras raksturu, izskaidrodami šo parādību ar to, ka strādnieku šķirā ieplūst citu šķiru piederīgie, un arī Sk. uzsver to. Tādas sociālas pieplūšanas sekas ir saprotamas, bet ja iegaumē, ka pienācēji no citām tautas šķirām nav savā raksturā noteikti vienīgi no tiem apstākļiem, kuros tie dzīvoja, bet nes sevī tautas rakstura vispārējas īpašības, tad strādnieku šķirā no tādas pieplūšanas var gan pienākt klāt viena otra jauna noskaņa, bet pats dvēseles dzīves pamats paliek strādnieku šķirā tas pats vecais. Pēc ilgākiem laikiem var arī šis pamats tikt irdināts, bet kādā mērā un cik stipriem jābūt pie tam jaunajiem iespaidiem, tas ir jautājums, par kuru pastāv lielas domu starpības. Un var drīzāk teikt, ka lielākā daļa psihologu ir taīs domās, ka tautas raksturs grozās tikai ļoti lēni un tāpēc arī var ar pilnu tiesību runāt par kopēju tautas raksturu pat stipri šķirtās un pat pretējās šķirās. Tālab arī strādnieku šķira nevar būt bez mīlestības uz savu tautu neskatoties uz to, ka tā taī pašā laikā cīnās ar kādu citu šīs pašas tautas šķiru. Sociālais naids var dažreiz palikt tik ass, ka šī mīlestība pret savu tautu it kā pazūd, bet tas notiek ārkārtējos apstākļos, akūtas cīņas brīžos, bet kad tie ir garām, vai kad sociālā cīņa sāk virzīties uz priekšu kārtējos paņēmienos, stipriem kulturāli izkoptiem spēkiem, politikas un taktikas mākslai sekojot, tad šķiru cīņā saduras arvien vairāk tikai saimnieciski un politiski šķirtas daļas, bet ne tiktāl šķirti raksturi, ka varētu runāt par divām tautām vienā. Tā ir šķiras un viņu raksturi tikuši bieži atzīmēti un to var arī saprast it labi kā aģitācijas paņēmienu, bet attiecoties uz viņa socioloģisko raksturu, ir tāds apzīmējums nevietā. “Kopīgais tautas raksturs vieno cilvēkus,” – un Sk. citē to vēl pastiprinādams kādu vietu no Otto Bauera: “Tauta priekš manis nav nekas cits kā gabals no mana rakstura; tādēļ es mīlu savu tautu.” Lai piezīmējam, ka tā nesaka kāds daudz peltais “mazpilsonis”, bet gan pazīstams teorētiķis – sociāldemokrāts.

Kas ir tautas mīlestība? – tā jautāja ar ironiju vēl nesen visi mūsu nepakustīgie marksisti, un tie nevarēja atrast pietiekoši asu un griezīgu atbildi. Tauta ir māns, pilsonības izdomājums; tautas mīlestība ir bēdīga atlieka, aizspriedums, atpakaļrāpulība. Tagad nu nāk cits marksists – pareizi: jaunāks, spirgtāks – un atkārto uz mata visu to, ko mūsu marksisma progresīvā opozīcija teikuse visu laiku. Lai atminamies tikai cīņas ap jautājumu par šķiru mākslu, pie kura dažādie ieskati sasitās jo dzīvi viens pret otru. Bet tagad lasām: “Kad palūkojamies tuvāk, tad pārliecināmies, ka atsevišķas šķiras atstāj savu zīmogu tikai uz daļu no zinātniskiem apcerējumiem un mākslas darbiem.” Arī par šo veidojumu var strīdēties, bet neieiesim te tuvākās pārrunās par sociālo ieskatu iespaidu uz zinātni un mākslu, te pietiek, ka aizrādām, uz kādu pusi attīstās spirgtākās domas. Sāk zust it kā lietuvēna spaids.

“Tautas īpatnējais raksturs veido tautas kultūru” – līdz ar to, protams, tas veido arī tautas mākslu, kuru saprot tautas kulturālā kopība, vienalga vai pie tās skaitās strādnieks vai pilsonis. No svara ir vienīgi, ka tiklab viens kā otrs ir spējīgs uz kultūras cilvēka dzīvi un mākslas saņemšanu. Tā “latviskā nokrāsa” Raiņa darbos, kuru atzīst Sk., atrod atskaņu visu latviešu tautas šķiru piederīgos tāpēc, ka šī nokrāsa ir visas mūsu tautas kulturālas kopības atvizums, ja arī te katra vēlēšanās izskaidrot noslēpumu pilno sakaru starp mākslinieka īpatnējo radīšanas spēju, tās veidu pasauli vienā pusē, viņas iespaidu otrā nebūtu piespiesta ierobežoties ar pārāk vispārējām domām. Var izprast, ka mākslā taisni tās īpatnības, kas izplūst no atsevišķā tautas rakstura, ir pašas svarīgākās, jo tās dod mākslas darbam oriģinālo satversmi, īpatnējo izteiksmi un savu ritmu. Jau pate tautas valoda ir viens no viņas spožākiem, ja ne viņas pats spožākais un grandiozākais mākslas darbs, kurā izteicas visa viņas garīgā būtība. Ar kādu dziļu sajūsmu var noklausīties pavisam svešas tautas valodā, sekot tikai skaņu cēlieniem, nemaz neinteresējoties par pašu saturu. Tautas valodas panīkšana nozīmē kulturālu zaudējumu, jo ar viņu zūd liela garīga pasaule, milzīgs atziņu krājums. Vai gan tas it neko nenozīmētu priekš vispārējām cilvēces gara spējām? Vai tās panestu tādus laupījumus, it kā pazustu tikai gadu tūkstošu putekļi? Bet ar valodu iet bojā arī daudz citi īpatnējas attīstības garīgie ieguvumi, arī citas nozares intelektuālā radīšanas darbā, jo visas tās plūst no viena avota: no tā īpatnējā rakstura, kas radīja tautas valodu un kas atrada šaī valodā savu saturu. Tautas valoda nav vienīgi līdzeklis, ar kura palīdzību tautas locekļi savā starpā sazinās, tā ir kopības sajūta, dzīves organisms, ne mehānisks sakopošanas rīks. Tāpēc valoda jāsargā kā liela kultūras vērtība, ne tikai kā kultūras sasniegšanas un izplatīšanas ierocis. It pareizi aizrāda arī Sk., ka taisni mazākās tautas, atmetot savu valodu, zaudētu daudz, jo tām ļoti bieži trūkst citi kultūras orgāni, kā sava politiskā satversme, sava pašvaldības satversme, un kur lielāka savstarpēji vienojoša kultūra vēl trūkst vai atrodas pirmā attīstības pakāpē, tur tautas valodai piekrīt jo liela loma pie visas tālākās tautas attīstības. Ja vājinās tā, tad vājinās nevien kultūras līdzeklis, bet arī pamats kultūrai. Tas norāda, kāda neaptverama nozīme ir tam, ko tauta ar visu enerģiju patur, un (ka – I.L.) attīstītu savu skolu un savu valodu. Sevišķi tautas skolai taī ziņā liels svars, un ja latviešu zemnieki kulturālākos apvidos mēģina to sargāt ar lielu spēku, tad tā ir zīme, ka tie sapratuši tautas valodas svarīgumu priekš visas mūsu kultūras.

Kā varēja mūsu apstākļos attīstīties pretnacionāli virzieni, tas paliek gandrīz nesaprotams, un arī Sk. savā grāmatā nebeidz pie šī jautājuma nobrīnēties. Nav vajadzīga nemaz dziļāka teorētiska pārdomāšana, pietiek vienīgi ar to, ka kultūras cilvēks nostājas uz visiem saprotama, skaidra stāvokļa, seko savam instinktam, ja ne politiskiem vērojumiem un tad nevar iedomāties tādu kultūras cilvēku, kas varētu sākt aizstāvēt tautas pašnāvību, jo tāda pašnāvība trāpītu vissapīgāk taisni to nemantīgo tautas daļu, kurai sava tauta, valoda un māksla ir no vislielākā svara. Tā nevar cerēt bez garīga stipruma sasniegt labklājību un tāpēc nacionāla apspiešana aizgriež tai ceļu uz cilvēcīgāku dzīvi, jo tā piespiež sevišķi šo tautas daļu apmierināties ar sīkām kultūras druskām. Tai nav iespējams svešā valodā ar tādiem panākumiem tikt uz priekšu kā mātes valodā. Arī uz to ir simtkārt ticis aizrādīts, bet varēja tomēr rasties pārtautotāji, kas gribēja iestāstīt latviešu strādniekiem, ka viņu labā esot padoties pārtautošanas centieniem, lai gan visiem bija redzams, ka šie centieni apdraud ne tikai mūsu kultūru, bet ir naidīgi kultūrai vispārim. Tas bija kā kāds nesaprotams malds, kā varēja nopietni cilvēki tā apmānīties ar domu: jo ātrāk tautas sakusīs, iznīks, atmetīs savu īpatnējo dzīvi, totiesu ies ātrāk attīstība uz priekšu. Ko tad īsti saprata zem šīs attīstības? Jaunas ekonomiskas iekārtas sasniegšanu. Daudziem izlikās, ka tas veicams vienīgi tautām saplūstot. Tālumā aicināja vispasaules ideāls, doma par vispasaules strādnieku armiju, vispasaules cīņu, vispasaules jauno sociālo satversmi, un zem šīs vispasaules idejas iedvesmas zuda daudziem sajūta priekš tuvākās apkārtnes reāliem priekšmetiem. Kas gan varēja būt mazā tauta, salīdzinot to ar pasaules miljoniem, no kuriem, šķita, atkarājas viss. Nekas bez tiem nebija domājams, nekas veicams. Tā ļoti daudz jaunu inteliģentu latviešu spēku ieslīda kādā vispasaules sapnī, vizošu ideju mutulī, un tiem grūti nācās atgriezties pie nopietnas politikas pārdomāšanas, līdz beidzot rūgtie piedzīvojumi atvēra acis dažam labam nacionāli vienaldzīgam, un nacionālais jautājums tapa arī par latviešu tautas likteņa jautājumu ar tādu drūmumu, ka tikai pavirša domāšana vai pareizāk pilnīga nedomāšana varēja to arī tālāk atstāt neievērotu. Tādā laikā vajadzēja nākt pārmaiņai arī vecās vispasaulības jūtās, un apcerējamā grāmata ir arī viens no šīs pārmaiņas interesantiem dokumentiem.

Kā pārejas laika dokumentam tam, protams, arī vēl daudz vecu ieskaņu, bet vērīgam lasītājam, kurš paradis pats atlobīt čaumalu, tās ieskaņas ir savā ziņā patīkamas, jo tās atļauj izjust sacerētāja domu attīstīšanos un atklāj tā daļu no rakstnieka psiholoģijas. Ne visi ir, zināms, tādi gardēži rakstnieku psiholoģijā un ļoti bieži arī visstiprākā psiholoģiskā interese nespēs apklusināt nemieru ar parādību greizu apgaismošanu.

To var sajust arī, kad apskata jautājumu par latviešu jaunākās, sevišķi marksistiskās jaunatnes izturēšanos pret Latvijas dzīves vajadzībām. Sk. spriež par mūsu jaunāko skolu paaudzi ļoti asi: “gandrīz 90-95%”, tas saka, “no visiem latviešu studentiem sastāda nepakustīgu pūli,” kas atsvešinājies no Latvijas dzīves pa daļai pilnīgi un kuriem arī latviešu valoda jau sāk palikt attālu. Bet arī citas valodas nākas tiem grūti runāt un tie patiesībā pazaudē pamazām sakarus ar plašāku un intensīvāku kultūras dzīvi nevien Baltijā, bet arī citur. Ka tas tā, tur liela vaina atmērojama tagadējai skolai, vispārējam kalpības un veikala garam, atrautai dzīvei Krievijas pilsētās. Tā dzird tur par visu citu, tikai ne par savu dzimteni un daudz pabeidz savas studijas pilnīgi atsvešinājušies no savas tautas. Š(aj)īs aprindās ieperinājušās pārtautošanas idejas lielā mērā. Varbūt ka apstākļi nav attēloti ar pārāk lielu pesimismu, bet šķiet, ka autors maldās, ja viņš saka, ka “dažos gadījumos mazu izņēmumu sastāda marksisti.” Protams, ka tāda vispārīga garīga nīkulība, kā tā attēlota, nav sastopama viņu starpā, bet kas attiecas uz atsvešinašanos no latviešu valodas un vispārim no nacionāliem centieniem, tad taisni viņu starpā būs maz izņēmuma, un taī ziņā tie ir taču tikai savu priekšteču “demokrātu-jaunstrāvnieku” uzskatu turpinātāji, par kuriem Sk. pats saka, ka tie “ievēroja Baltijas tautu attiecībās notikušās pārgrozības un, galvenais, nostājās naidīgi pret katru nacionālismu, jo pēc jaunstrāvnieku domām nacionālisms bija savu laiku pārdzīvojis un nosodāms.” Te nu sacerētājs pats aizrāda, ka pretnacionālā doma nav vis meklējama mūsu “demokrātijā” vispārim, bet gan vienīgi pie mūsu vecmarksistiem, kuri – “sperdami pirmos nedrošos soļus,” kā autors mīļi saka, “pielaida dažas kļūdas.” Bet autoram tālāk jāatzīst, ka tas palicis tā līdz šodienai. “Jaunstrāvnieku kļūdu pielaiž ar maz izņēmumiem arī tagadējā latviešu demokrātija,” – t.i. tā viņas daļa, kur vēl vienmēr dzīvo jaunstrāvnieku marksisma gars un jāšaubās, vai tas ir pareizi, “ka ievērojamākie latviešu marksistiskā virziena priekšstāvji nekad nav izteikuši tādus valganus ieskatus.” Tikai vienā “latviešu inteliģences daļā un arī strādnieku starpā frāzes par nacionālā jautājuma neatzīšanu un pilsonisko aizspriedumu atradušas daudzus piekritējus.” Var jau būt, ka autoram nav pazīstami “ievērojamāko latviešu marksistiskā virziena priekšstāvju” ieskati par nacionālo jautājumu, un ar to var izskaidrot viņa labvēlību pret šiem priekšstāvjiem. Tik lietišķā apskatā par mūsu nacionālās idejas cīņām pēdējos gados tas tā nedrīkstētu būt, un nav taču arī nekāds noslēpums, ka taisni pateicoties šiem ievērojamākiem priekšstāvjiem latviešu marksisms savā programas izteiksmē vienmēr vēl izvairās no mūsu zemas vēlamo tiesību izprašanas. Vai patiesi Sk. domā, ka visa tā cīņa, kas pēdējos gados vesta pret jauno tiesību nacionālismu no vecā marksisma puses, notikuse bez “ievērojamāko priekšstāvju” ziņas? Kamdēļ rādīt tik naivu seju? Fakti runā pavisam citu valodu. Sākot ar jauno strāvu, nav marksisms līdz šai dienai vēl skaidrībā par saviem ieskatiem. Drīz atradās tas vācu, drīz krievu marksisma garīgā jūgā, un šodien var starp tā piekritējiem visu ko atrast, tikai nemeklējiet tur cik necik noteiktus ieskatus tautību jautājumā, ja negrib atzīt par ieskatu jau šī jautājuma pilnīgu noliegšanu vai tā barbariski-loģisku izvarošanu. Taisnība, uz to jau aizrādījām, arī latviešu marksismā možas jauni dīgļi, bet tiem grūti tur augt, tāpēc ka tie nav pa prātam vecajai mācībai. Vienīgi izsakot to noteikti, bez lieka maiguma un bez piekāpības, var atvērt acis – protams, ne tiem, kas nav varējuši vai gribējuši saprast visus šos gadus, bet tiem jaunajiem, kas raisās vaļā no vecā doktrinārisma. Esmu pārliecināts, ka Skujenieka grāmata šaī ziņā darīs derīgu darbu, neskatoties uz to, ka tas tikai nedroši sauc pretiniekus pie vārda, un tikai ar bailīgu roku nomet cimdu (divkaujai). Atbildi viņš saņems daudz spilgtāku un tad varbūt arī tas sapratīs, ka šaī gadījumā būtu bijuši nesaudzīgākie cirtieni arī paši veselīgākie. Tikai ar tādu nesaudzīgu kritiku būs iespējams virzīt uz priekšu arī mūsu veco bauslību un līdz ar to atdzīvos arī dažas tās aprindas, kas tagad latviešu inteliģencē nogrimst nacionālā vienaldzībā, jo daudz, ļoti daudz to starpā ir izauguši zem vecā marksisma iespaida, no kura vēl daži gadi nesīs zīmes.

Nav cerams uz viņu spirgtāku attīstību, bēdīga karjerisma izzušanu un bezpatīgāku drošāku garu, kamēr pastāvēs tagadējā nacionāli-politiskā svārstīšanās jaunajā paaudzē. Turpretim var droši cerēt, ka daudz vienaldzīgo un noklīdušo atgriezīsies, kad ierosināsies jauns mūsu tautas nākotnes tiesību ideālisms. Dzimtenes mīlestība tika daudzos nomākta, un bez tādas jūtas panīkst tagad daudzi; tālab sāk domas piegriezties no jauna atkal dzimtenei, tam kopējam celmam, kurš jāsargā kā darbības un ideju pamats un kā raksturs, kurā darbīgs prāts var atrast pašu dziļāko saprašanu un arī pakūtrs – ātrāk ierosmi.

Var sagaidīt no tādas cītīgākas intereses gar dzimtenes lietām, ka visas mūsu sabiedriskās grupas nopietnākā kārtā pārbauda savus līdzšinējos ieskatus un savu praktisko politiku Baltijas jautājumos. Taisni taī ziņā vēl ļoti daudz darāms, jo nevien mūsu veciem marksistiem var pārmest šo jautājumu nepietiekošu izprašanu, to pašu var sacīt arī par mūsu sadzīves vecākām grupām. Būtu politiska tuvredzība to visu noliegt, un jau pirms vairāk gadiem arī šo grupu dzīvē modās sajūta, ka ir vajadzīgs mūsu tautiskuma centienos ieliet spirgtākas mūslaiku domas, un galvenais, ka jācenšas ieņemt noteiktu stāvokli pret pārtautošanas politiku, kāda tā sāka parādīties pēdējos gados Baltijā un izpaudās sevišķi skolu politikā. Pat ļaunākā pārvācošanas centienu laikā, kā aizrāda Sk., nav, piem., latviešu tautas skola to pārdzīvojuse, ko tā izbauda tagad. Dažādi apstākļi piespieda savā laikā Baltijas vāciešus ierobežot savu pārtautošanas politiku. “Tā sauktos vācu laikos pagastu skolās visi priekšmeti tika mācīti bērnu mātes valodā.” Arī pagastu pašvaldība varēja toreiz vairāk noteikt par tautskolu nekā tagad. Sk. nāk pie slēdziena, ka “vācu laikos Baltijas tautskola bija nacionāla un sevišķi – īsi pirms pārkrievošanas laikmeta iestāšanās pagastu skolu lielākā daļa varēja apmierināt sava laika vajadzības.” Varēja cerēt, ka ar laiku pagastu skola spēcīgi attīstīsies, bet tad iesākās astoņdesmitos gados pārkrievošanas laikmets, un no tā cieta lielā mērā visa mūsu tautas garīgā attīstība. To aprāda Sk. ar daudz skaitļiem, un lapas, kas raksturo šo mūsu skolu pagrimšanu, ir grāmatā jo spilgti izdevušās. Ar mūsu skolu panīkšanu autors izskaidro arī mūsu inteliģences nespēku.

Latviešu skolu attīstībā redzēja jau Kronvalds un Biezbārdis svarīgu apstākli, un tie “aizstāvēja latviešu vidus- un pat augstskolu nepieciešamību.” Tika izteikta arī vēlēšanās, ka arī tiesās tiktu lietota latviešu valoda. “Bet tagad šī vēlēšanās piemirsta,” un Sk. izsaka rūgtus, lielā mērā dibinātus pārmetumus mūsu pilsoniskām grupām, ka tās nav pratušas šos pirmos centīgos latviešu prasījumus dzīvus uzturēt un tālāk attīstīt. Pie šiem vecākiem ierosinājumiem, pārnestiem uz mūsu laiku un pārveidotiem saskaņā ar dzīva saprātīga liberālisma prasījumiem, jāmeklē mūsu pilsoniskām grupām idejiskas pieskaras vietas cīņā pret vācietību, jo uzbrukumi no šīs puses nevar vairs daudz aizturēt latviešu tautas garīgo attīstību, lai gan Sk. ieskats šaī ziņā ir varbūt pārāk rožains. Cīņa ar Baltijas vācietību latviešiem nav vēl izbeigusies, to rāda gandrīz katras dienas notikumi, bet tiklab vienā kā otrā pusē rodas tomēr tieksmes, kuras var savā tālākā attīstībā novest pie saprašanās vismaz ar vienu Baltijas vāciešu daļu. Lai arī kā, bet katrā ziņā ir no svara, ka pilsoniskās grupas sava nacionālisma programā prot ierādīt pienācīgu vietu pozitīviem zemes satversmes prasījumiem, uz kuru pusi virzās domas, lai arī pie visai retiem (cilvēkiem) un visai vāji, kad latviešu vecā tautiskā laikmetā tika iekustināts prasījums pēc latviešu valodas atzīšanas tiesās. Ka tās to līdz šai baltai dienai nav darījušas, tā ir viņu lielākā kļūda, kura dod iemeslu daudziem ar viņu nacionālismu šaubīties, kā to dara jo spilgti arī Sk. savā apcerējumā. Var izturēties pret Baltijas vāciešiem kritiski un aizstāvēt savu tautību ar lielāko sparu un izturību, bet paceļas arī jautājums, un to aizskar arī Skujenieks savā darbā, lai gan ne visai skaidri, vai mūsu vecā tautiskuma laikmeta politiskie vadoņi visu darījuši, lai izmantotu priekš latviešu tālākās attīstības tās Baltijas pašvaldības iestādes, kurām bija, kā Sk. saka, “bez šaubām savi dzīvības spējīgi pamatprincipi.” “Tie galvenā kārtā slēpās pašvaldības orgānu plašākās kompetencēs.” Vai, ievērojot to, nebija atrodams kāds ceļš, kā šos pašvaldības orgānus tālāk attīstīt? Bet vai varēja toreiz domāt, ka izdosies vāciešus piedabūt pie kāda kopēja soļa Baltijas vispārējās pašvaldības pašvaldības orgānu tālākai izkopšanai, sevišķi, kas attiecas uz šo orgānu celšanās kārtību? Par to gandrīz jāšaubās. Aizrādījis uz Somijas attīstību (lai gan, jāpiezīmē, drusku nepareizi), ka tur pašvaldības orgāni attīstījušies arī no vājākiem pasākumiem, Skujenieks domā, ka vecā tautiskuma vadoņiem trūkuse saprašana par pastāvošo Baltijas augstākās pašvaldības iestāžu nozīmi priekš Baltijas nākotnes. Tie pēc viņa uzskata nav pie šo iestāžu tālākas izveidošanas nopietni domājuši, bet ir neapdomīgi slējušies uz slavofilu pusi, no kuriem tie cerēja drīzāk ko panākt, it īpaši saimnieciskā ziņā, un Sk. met tiem aso apvainojumu, ka “saimnieciskai emancipācijai par labu tika upurētas latviešu nacionālās prasības.” Tautiskās kustības dalībniekiem latviešu nacionālā kultūra nebūt neesot bijuse visai svarīga lieta, un pat “Kr. Valdemārs savos rakstos izsaka piekrišanu latviešu pārkrievināšanai, un daudzi ievērojamākie tautieši paši bija darbīgi latviešu pārkrievinātāji.” Vai ir pietiekošs pamats apsūdzību tik asi formulēt, par to var būt dažādās domās, bet viens kas tiesa, toreiz nebij skaidra progresīva viedokļa, kurš varētu mums tagadnē noderēt par paraugu. Radīt to, tikt pie noteikta pozitīva ieskata par Baltijas iestāžu tālāko attīstību, ap to grozās jaunā tiesību tautiskuma ideja, tā prasa no mūsu pilsoniskā liberālisma vispirms noteiktu stāvokli taī ziņā, ka tā apzinās un sāk saprast pašvaldības centienus daudz plašāk, nekā tas bija pirmā tautiskuma laikā, un ka tam nevar pārmest toreizējās kļūdas.

Neceļot pat tik asus apvainojumus, kā tos dzirdējām, var tomēr bez aplinkiem atzīt, ka mūsu dzīve būtu jau daudz tālāk tagad uz priekšu, ja pirmā tautiskuma laikmetā būtu valdījuse apzinīgāka pilsoniska tiesību sajūta. Nav tagad no svara sodīt un apvainot, ja vien tagadnē būtu redzami spēcīgi jauni virzieni no tā laikmeta attālināties, bet diemžēl jāsaka, ka arī šodien vēl daudz, ļoti daudz darāms, lai attīstītos plaša strāva, kura varētu apvienot latviešu kultūras spēkus uz jauna nacionālisma pamatiem.

Ātros vilcienos, bieži gan pārāk vienpusīgām krāsām, tēlo Skujenieks, ka arī tagadējās Baltijas nacionālās sadursmēs lielu lomu spēlē veikalnieciski mērķi, kuri daudz gadījumos, kā arī agrāk, liek piemirst demokrātiskās tautas satversmes vajadzības un sevišķi liek piemirst, ka tautā tāda izturēšanās modina stipras naida jūtas. Nav domājama latviešu kultūras attīstība plašākā mērā, ja latviešu pilsoniskās aprindas neizskaudīs līdz pašam pamatam to provinciālo tūļības un šaurdomības garu, kas jau daudz nomācis, un tikai plašs politisks un sociāls skats, no kura var mācīties un iejūsmināties arī jaunā paaudze, satuvinās atkal uz rosīgāku darbu.

Skujenieks domā arī, ka “pilsoniskais nacionālisms ir varas jautājums, t.i., katras tautas pilsonība grib iekarot varu un tad valdīt pār citām nespēcīgākām tautām,” bet nezinu, vai tas varētu jau zīmēties uz mūsu pilsonisko nacionālismu (pazīstamais profesors Verners Zombarts, kurš nesen turēja Krievijā (arī Rīgā) priekšlasījumus, raksta nupat, attēlodams savus iespaidus, par latviešiem sekošu: “Baltijas pilsētās ir liels sajaukums no vāciešiem, slāviem, igauņiem un latviešiem; it sevišķi latvieši lien tagad ārā no savām alām un gatavojas aprīt pārējās tautas.” ‘Gedanken in Russland’, ‘Berliner Tageblatt’, 235.n.). Domāju, ka tiklab Skujenieka kā arī prof. Zombarta aprīšanas teorija ir pārspīlēta). Tāds raksturojums, kas nebalstās uz skaidriem, pārliecinošiem faktiem, nesekmē neko; tāda kritiska sparība vairs nemodina, ko varētu piezīmēt arī vēl pie daudz citām vietām grāmatā. Latviešu pilsoniskais nacionālisms ir vēl taī attīstības pakāpē, kur tas par tuvākiem mērķiem neprot vienoties, un pēdējās Rīgas un pa daļai Liepājas pilsētas vēlēšanas rāda, ka latviešu pilsonības vismaz vienā daļā nav vēl nekādas sajēgas par nacionālas politikas uzdevumiem. Nav viņā vēl kopības un izturības, nav vienojošas programas un galvenais – nav savstarpējas uzticības pamata. Tamdēļ arī nav domājams, ka no pilsoniskā nacionālisma būtu ko bīties, – ka tas (ne)domā tikai apspiest citas tautības. Citā vietā Sk. izsaka to domu, ka sagaidāma latviešu un vācu pilsonības plašāka apvienošanās un ka tad “izzudīs jau tā pašķidrais latviešu pilsonieko grupu liberālisms,” un tas norāda, ka arī Sk. pats netic, ka apstākļi varētu novest pie tādas varas politikas. Kamdēļ latviešu pilsonisko grupu liberālismam vajadzētu ar liberālisma nostiprināšanos vāciešu aprindās izzust, to nevar lāga saprast. Var notikt, un tas vēl ātrāk sagaidāms, ka latviešu pilsonības liberālisms nākamos gados līdz ar savu konsolidēšanos iegūst arī noteiktākus brīvprātīgākus ieskatus. Nav domājams, ka mūsu politiskās augšanas process apstāsies, un šīs augšanas tendence, kā domājams, tiks noteikta no pašiem rosīgākiem spēkiem mūsu sabiedrībā, ne no atpakaļ palikušiem. Grāmatas 17.nodaļā autors Sk. pats atzīst, ka tā sauktās “sīkpilsonības” nacionālās prasības var stipri atšķirties pēc sava kulturālā satura no konservatīvu grupu nacionālisma un domājams, ka mūsu tālākā attīstībā nevis konservatīvais, bet gan liberālais un demokrātiskais nacionālisms ņems pārsvaru un tajā bez šaubām izteiksies vēlēšanās “iegūt tiesības, kuras nepieciešamas netraucētai tautas kultūras dzīvei.”

Ir greiza doma, it kā vienīgi strādnieku šķira varētu piekopt tādu “kulturālu nacionālismu” un it kā “visi pārējie nacionālisma veidi uzskata par savu pienākumu apkarot citu tautu kulturālos centienus.” Tā ir pilnīga lietas neizprašana vai apzinīga sagrozīšana, kā to var saprast bez lielākas pārdomāšanas. Vēl latviešu strādniekos no tāda “kulturāla nacionālisma” nav daudz, bet ja tas attīstīsies, un to var droši sagaidīt, tad tas varbūt atšķirsies no mūsu pārējiem nacionālās politikas ieskatiem ar saviem tālākiem mērķiem un ar savu cīņas taktiku, bet ne ar to, ka tas neapkaros citu tautu kulturālos centienus, un pārējie tos apkaros.

Runājot par nacionālas politikas centieniem, protams, vispirms uzmācas jautājums, vai tādiem var būt Latvijā pamats pēc iedzīvotāju sastāva un vai vispārim būtu tā iespējams iekārtot normālu pašrīcību saskaņā ar modernās pašvaldības principiem. Sk. apskata šai jautājuma izšķiršanai Latvijas iedzīvotāju sastāvu un rāda, ka Latvija ir vispirms “tik liela, ka tā var būt kulturāla vienība,” otrkārt, ka Baltijas latviešu daļas lauku apvidos latviešu nav mazāk par 93% un tamdēļ var arī teikt, ka uz laukiem dzīvo gandrīz vienīgi latvieši. No skaitļiem var tālāk slēgt, ka visa Latvija uzskatāma par apgabalu, kurš “galvenā kārtā apdzīvots no latviešiem,” un tā tad “latviešiem ir sava bāze, uz kuras pamatodamies var attīstīties īpatnēja latviešu kultūra.” Ar pilsētām ir citādi, bet arī tajās tagad vairāk nekā 50% no visiem iedzīvotājiem ir latvieši un domājams, ka šaī virzienā ies pilsētu attīstība tālāk. Vāciešu procents pilsētās nepārsniedz 20, un daži skaitļu salīdzinājumi rāda, ka vāciešu skaits “pamazām, bet nemitīgi iet mazumā.” Krievu skaits pieaug samērā gausi. No visa tā Sk. spriež, ka tas, ka “Latvijā latvieši apdzīvo kompaktā masā, ir zināma ķīla tam, ka latviešu pārtautošanās nevar notikt. Gan ir lūkots ar kolonizācijas politikas palīdzību šai kompaktai masai piejaukt klāt citas tautības, ar to cenšas panākt latviešu kulturālās vienības vājināšanu.” Pārkrievošanas centieni Baltijā, kā Sk. aizrāda, atnes arī krievu sabiedrības progresīvai daļai labumus, un tādēļ arī krievu progresīvās sabiedrības simpātijas ir visai šķidras un nesaturīgas. “Tamdēļ arī krievu strādnieku presē bieži sastopama pilnīga nacionālā jautājuma nesaprašana,” un jāpiezīmē, ka no šīs krievu preses smēluši arī pa daļai mūsu vecie marksisti savus uzskatus. Kas attiecas uz Latgali, tad autors ir taīs domās, ka lai gan vēl tagad latgaliešiem un baltiešiem nav kopīgas kultūras, bet sagaidāms, ka tā ar laiku attīstīsies.

Piegriezdamies sava sacerējuma beigās atkal jautājumam par pašvaldības iestādēm Baltijā, Skujenieks rāda, ka Baltijas landtāgi ir muižniecības kārtas iestādes, bet pēc savām kompetencēm šīs iestādes drīkst apspriest visus jautājumus un bez tam landtāgiem ir likumu ierosināšanas tiesības. Agrāk landtāgi lielā mērā atgādināja likumdošanas iestādes, no kādām dažās citās zemēs attīstījušies pilntiesīgi parlamenti, un var ļoti labi iedomāties, ka citos apstākļos būtu arī Baltijas landtāgi gājuši tādu attīstības gaitu. Tādā gadījumā, domājams, būtu visādā ziņā viņu tagadējais aristokrātiskais raksturs zudis, jo Baltijas tautas, dzīvei uz priekšu ejot, nebūtu, protams, varējušas apmierināties ar to, ka šīs svarīgās zemes iestādes tiek celtas no sīkas iedzīvotāju daļas, kuras vajadzības nesaskan ar pārējo iedzīvotāju vajadzībām. Arī šo iestāžu likumdošanas un pārvaldīšanas tiesības būtu ar jaunu sabiedrisku uzdevumu augšanu paplašinājušās. Taī pašā laikā būtu arvien vairāk izrādījusies par neērtu tagadējās Baltijas sadalīšana trijos pārvaldības iecirkņos. Pilnīgi pareizi jau vairākkārt ticis aizrādīts, ka no pareizas un ērtas pārvaldības stāvokļa skatoties, būtu ieteicams Baltiju sadalīt divos pārvaldības apgabalos: Igaunijā un Latvijā. Pie Latvijas it dabīgi var pieslieties arī Latgale. Par šo jautājumu Skujenieks raksta: “Baltijas sadalīšana divās guberņās (- kamdēļ šie jaunie pašvaldības apgabali dēvējami nepieciešami par “guberņām”? V.-) ir tikai laika jautājums. Jo ātrāk tā notiks, toties labāk tas būs vietējiem iedzīvotājiem. Pret šādu pārdalīšanu var celt iebildumus vienīgi vācu muižniecība, jo sadalot Vidzemi, izputētu tagadējā Vidzemes landtāga vienība. Muižnieki uztraucas par Vidzemes sadalīšanu, un pagājušā gadu simteņa sākumā tie izteicās arī pret Latgales pievienošanu Vidzemei.”

Iebildumus pret tādu pārgrozību neceļ laikam vienīgi vācu muižniecība, un nekāda iemesla aizrādīt vienīgi uz to kā uz pretnieci tādai reformai. Pret ko muižniecība it īpaši pretojusies, tā ir landtāgu celšanas kārtības reforma, jo muižniecība grib šīs iestādes arī turpmāk paturēt pilnīgi savās rokās. Pavisam citādi turpretim jāskatās uz tām, kad ievēro visu Latvijas un Igaunijas iedzīvotāju intereses un vēlas, ka no šīm iestādēm attīstās patiesi plaši sadzīves orgāni. Protams, ka Latvijas likumu, pārvaldības un tiesas apgabalam pilnīgi pietiktu ar vienu landtāgu, kamēr vietējās pārvaldības vajadzībām varētu tikt ierīkoti zemāki orgāni. Nav no svara, protams, vārds ‘landtāgs’ un vismazāk vēl no svara, vai tas attīstās aprādītā administratīvās gaitas ceļā un ir savā jaunā veidā tikai vecu iestāžu turpinājums jeb vai šis zemes pārvaldības vajadzībām piemērotāks orgāns attīstās neatkarīgi no landtāgiem. Domājams, ka arī Sk. neaizstāvēs kā vienīgi pareizu pirmo ceļu, lai gan viņš par to neizsakās. un vispārim viņa domu virziens šaī grāmatas pēdējā daļā, kurā savelkas kopā visas stīgas, neizskan taī pilnīgi noteiktā akordā, uz kura pusi virzās visa slēdzienu rinda, kad apsver mūsu zemes saimnieciskos un tautību aspektus, kas nosaka skaidri ceļu uz zemes pārvaldības augstāko attīstības veidu. Tam jābūt tai vienojošajai (pašnoteikšanās – I.L.) tiesību idejai, kurai jāizplūst no mūsu kulturālās vienības. Nedz latviešu zemniecība vien, kopā ar pilsētu brīvprātīgo un apzinīgo pilsonību, nedz arī strādnieku šķira vien spēj šo idejas realizēšanu sasniegt, un tamdēļ vajadzīga spēku satuvināšana vismaz ap šīs idejas izkopšanu. Un ja man atļauts te beigās sacīt vārdu arī par sevi, tad šķiet, ka grāmatas autors nepazīst manus ieskatus, kad tas raksta, es domājot, ka “vienīgi sīkpilsonība var veicināt nacionālo ideju realizēšanu.” Tāds apgalvojums rāda, ka autors vēl nav sasniedzis to nopietnību, kas nepieciešama pie nopietnas jautājuma pārspriešanas. Ja saņem visu kopā, kas deva te iemeslu runāt par vecā marksisma kaitīgo iespaidu uz sacerējuma raksturojumiem un slēdzieniem, ka šis pēdējais autora apgalvojums ir viena no tām paviršībām, kas diemžēl neizskaidrojas kā personiska nelabvēlība, – to viegli varētu paciest, – bet vispārējas raksturošanas negatavības zīme. No tam cieš tikai pats darbs, kuru tomēr, neskatoties uz visām aprakstītām vājībām, silti ieteicu – it sevišķi mūsu marksistiem, nacionālo centienu pretiniekiem.

Pārpublicēts no: 

tencinusarunas.wordpress.com