Vistopola, Ingrīda. Agrārreforma Jaunmoku muižā. Historia.lv (17.01.2020.)

Pievienoja: 
Valters Grīviņš, 17.01.2020

Jaunmoku pils. 2019.g. Z.Šteina foto.
Jaunmoku pils. 2019.g. Z.Šteina foto.

1920.–1937. gadā Latvijas Republikā īstenoja Agrārreformu – valstiski svarīgu pasākumu kopumu ar mērķi nacionalizēt lielos zemes īpašumus, tos atņemot līdzšinējiem īpašniekiem, sadalot sīkos gabalos un pārdodot bezzemniekiem. Tā nodrošināja ar lauksaimniecībā izmantojamu zemi pēc iespējas lielāku iedzīvotāju skaitu un mazināja sociālo spriedzi. Latvija nostabilizējās nevis kā rūpnieciska, bet agrāra valsts.

Agrārreforma likvidēja muižu un muižniecību kā sociālo grupu. Tā bija ārkārtīgi nozīmīgs notikums muižu vēsturē, jo būtiski izmainīja īpašnieku sociālo statusu, īpašuma apjomus un saimnieciskās darbības iespējas. Jaunmoku muiža bija viena no 1479 reformai pakļautajām muižām.

Pētījuma mērķis ir parādīt Freimaņu ģimenes darbību Jaunmoku muižā agrārās reformas gaitā. Jaunmoku muižu viņi iegādājās 1920. gadā[1] un  darīja visu iespējamo, lai to noturētu savās rokās. Līdz 1928. gadam tas arī izdevās, bet parādu dēļ daļu zemes un ēku pārdeva Rīgas pilsētas pašvaldības  Slimo kasei,  bet atlikušo daļu izsolīja publiskā izsolē 1933. gadā.

Agrārās reformas gaita un norises Jaunmokās skatāmas uz Freimaņu ģimenes piemēra kopējā reformas kontekstā, tāpēc vispirms sniedzu īsu pārskatu par reformas struktūru. Ne visi reformas procesi skatāmi konkrētajā – Jaunmoku piemērā, bet tas palīdz labāk uztvert kopējo notikumu gaitu. Pētījums sastāv no avotu un literatūras apskata, Agrārreformas raksturojuma (atsevišķas likuma detaļas aplūkotas pētījuma daļā par muižu), muižas vēsturiskā apskata, kā arī muižas neatsavināmās daļas un atdalīto īpašumu problemātikas.

Literatūras un avotu apskats

Muižas un Agrārās reformas izpēte ir nozīmīga Jaunmoku pils vēstures daļa, pie kuras nopietns darbs sākts pēdējos sešos gados. 2007. gadā klajā nāca Talsu tipogrāfijā iespiestais izdevums „Jaunmokas: Pils. Dzimtas. Cilvēki” Arņa Šablovska redakcijā, kas galvenokārt ir atmiņu, pierakstu retrospekcija. Tas dod priekšstatu par dažādiem posmiem Jaunmoku vēsturē, izmantojot ar pili saistītu cilvēku atmiņu vēstījumus. Krājumā uz arhīvu materiālu balstītas ziņas bija Intas Dišleres, Agra Dzeņa un arī Vandas Zariņas rakstos. V. Zariņas pētījumiem trūkst nopietna zinātniskā aparāta, bet A. Dzenis un I. Dišlere Jaunmoku vēsturei pievērsušies tikai pastarpināti. Tā kā citu pētījumu un izdevumu par Jaunmokām trūkst, tad grāmata uzskatāma par nozīmīgu izziņas avotu. Agrārreforma tajā skarta ļoti minimāli.

Jaunmoku pils muzeja krājumā bija īpašnieku atmiņas, fotogrāfijas, Vandas Zariņas materiālu kopijas, kā arī Arhitektoniskās izpētes grupas apkopotās ziņas izstrādājot pils kompleksa attīstības perspektīvas, kas nedaudz ieskicēja pils kompleksa ēku vēsturi, arhitektūras īpatnības, sniedza nelielu priekšstatu par kopējo dzīves ritējumu. Agrārreformas jautājumi skatīti saistībā ar īpašumu atdalīšanu no muižas.

Plašākais avotu materiāls atrodams Latvijas Valsts vēstures arhīvā (turpmāk – LVVA), kuram pateicoties arī tapa pētījums un izstāde „Agrārreforma Jaunmoku muižā”. Galvenokārt tās bija 6678. fonda 38. apraksta lietas: Tukuma-Talsu zemesgrāmatu nodaļas aktu kopijas, 56. lieta „Jaunmoku muižas centrs, neatsavināmā daļa”, 70. lieta Tukuma apriņķa Tumes pagasta „Rotkaļi”, 76. lieta Tukuma apriņķa Tumes pagasta „Jaunās Mājas”, 78. lieta „Sudmaļi”, 85. lieta „Vecārpji”, 86. lieta „Ķieģeļu Ceplis”, 87. lieta „Jaunkrēķi”, 88. lieta „Ruļļi”, 90. lieta „Dimzas”, kuros atrodamas ziņas par Jaunmoku nekustamo īpašumu, no Jaunmokām atdalītajiem īpašumiem un privātīpašniekiem – Freimaņu un Snikeru ģimenēm, apgrūtinājumiem, parādiem un citām zemesgrāmatu nodaļas aktos minētajām ziņām jau no 19. gadsimta beigām. Avoti sniedza detalizētu un sīku informāciju par juridiskajām izmaiņām konkrētajā īpašumā, nedaudz iezīmējot finansiālo situāciju, bet tajā nebija atrodamas sadzīviska rakstura ziņas. Zemesgrāmatu nodaļas aktu kopijas ir pamatavots pētījumā.

Agrārās reformas gaitu, iekļaujot ziņas par zemes gabalu apzīmējumiem, pļavu, tīrumu lielumu, būvēm, apkārtnē iezīmēja 1679. fonda 16. apraksta 144. lieta „Tukuma apriņķa Tumes pagasta Jaunmoku muižas zemes vērtēšanas priekšdarbu akte”, kā arī 172. apraksta 1614. lieta „Jaunmoku meža sadalīšanas lieta” un 137. apraksta 102. lieta „Tukuma apriņķa neatsavināmo daļu saraksts”. Tās pētījumā izmantotas situācijas vispārējai raksturošanai.
Īsi pirms 2. Pasaules kara Jaunmokās atradās Latvijas armijas Kurzemes artilērijas pulka vienības (1502. fonds, 1. apraksts, 62.–64., 77. lieta) un pils bija valsts militāro struktūru pārziņā. LVVA avotu materiāls bija vispusīgs un no tā iespējams gūt plašu ieskatu par agrārreformas gaitu Jaunmoku muižā.

Jaunmoku pils ap 1930.g.

Darba gaitā izmantotā vēstures literatūra kalpo arī kā vēstures avoti. 1930. gadā Zemkopības ministrija par godu Agrārreformas desmit gadu atcerei izdeva grāmatu „Latvijas agrārā reforma” Alberta Alberinga redakcijā. Izdevums sākās ar vispārīgu vēsturisku ieskatu zemju un īpašumu problemātikā Latvijas teritorijā no 12. gadsimta beigām. Agrārā reforma jubilejas izdevumā apskatīta detalizēti nodaļās – agrārās reformas likumdošanas gaita, valdības iestāžu darbība, iekļaujot apskatu par zemkopības ministrijas organizēšanu, neatsavināmo daļu ierādīšanu bijušajiem muižu īpašniekiem un draudzēm, mērniecības iestāžu darbību, valsts fonda zemju sadalīšanu, sādžu šņoru zemju sadalīšanu viensētās, centrālās zemes ierīcības komitejas un banku darbību, kā arī citus jautājumus. Grāmatas pielikumu daļā publicēts pats Agrārreformas likums un citi ar to saistīti likumdošanas akti.

Nopietnu priekšstatu par reformas gaitu iespējams gūt arī trimdā izdotajā Arnolda Aizsilnieka izdevumā „Latvijas saimniecības vēsture: 1914–1945”. Neliels, vispārīgs ieskats lasāms arī „Latvijas vēsture XX gadsimtā”, bet skaitliskais materiāls iegūstams Marģera Skujenieka 1938. gadā izdotajā „Latvijas statistikas atlasā” sadaļā – lauksaimniecība, kā arī citos Latvijas vispārējās vēstures un 20., 30. gadu preses izdevumos un interneta vietnēs www.letonika.lv, www.csb.gov.lv, www.vesture.eu un citos materiālos.

Agrārā reforma Latvijā

1920. gada 16. septembrī Satversmes Sapulce, pieņemot Agrārreformas likuma 1. daļu „Par Valsts Zemes fonda nodibināšanu” un nacionalizējot lielos muižu īpašumus, izmainīja ekonomisko un sociālo struktūru jaunizveidotajā Latvijas valstī. Bez atlīdzības nacionalizēja 1479 muižas, 171 mācītājmuižu, 294 pusmuižas, 202 lauku saimniecības, 546 atsevišķus zemes gabalus, 5865 dzimtsnomas gabalus, kopā atņemot īpašniekiem 3,396,815 ha zemes, atstājot iepriekšējam zemes īpašniekam neatsavināmo daļu 50 ha platībā.[2]

Agrārreformas likuma 4 daļas pieņēma laikā no 1920. gada līdz 1922. gadam:
    • 1. daļa „Par Valsts zemes fonda nodibināšanu” – 1920. gada 16. septembrī;
    • 2. daļa „Par Valsts Zemes fonda izlietošanu” – 1920. gada 21. decembrī;
    • 3. daļa „Par Agrārreformas nostiprināšanu” – 1922. gada 3. maijā;
    • 4. daļa „Par Zemes ierīcības komitejām” – 1920. gada 17. septembrī.

Pretendentus uz zemi iedalīja piecās kategorijās.
    • I kategorija – vietējo pagastu bezzemnieki Lāčplēša ordeņa kavalieri un Latvijas armijas kritušo karavīru ģimenes locekļi un kara invalīdi;
    • II kategorija – ārpagastnieki, karavīri, kuri vismaz pusgadu dienējuši Latvijas armijā vai piedalījušies Latvijas Brīvības cīņās un latviešu strēlnieku bataljonu kritušo piederīgie vai invalīdi;
    • III kategorija – visi pārējie vietējo pagastu bezzemnieki;
    • IV kategorija – ārpagastnieki ar savas saimniecības uzsākšanai vajadzīgo inventāru;
    • V kategorija – pārējie zemes gribētāji bez inventāra.

Ārpus kategorijām zeme pienācās valdības, pašvaldības, sabiedriskajām iestādēm, sociālām labierīcībām un kultūras vajadzībām. Automātiski zemi piešķīra arī vietējo sīkzemnieku zemes piegriezumiem vai jaunu saimniecību pieprasījumiem līdzšinējo vietā, kā arī ilggadējām rentes mājām, kurās nodarbojās ar zemkopību un kuras ilgus gadus lietojuši vietējie zemkopji. Tāpat ārpus kārtas zeme pienācās neatsavināmo saimniecību robežu noapaļošanai un starpgabalu likvidēšanai. Priekšroka zemes iegūšanā bija Latvijas neatkarības kara dalībniekiem: Lāčplēša ordeņa kavalieriem, kara invalīdiem, kritušo karavīru ģimenēm, līdz 1917. gada 1. septembrim dienestu uzsākušajiem latviešu strēlniekiem. Kara invalīdi zemi saņēma bez maksas, pārējiem bija jāmaksā 10–29 lati par hektāru. Agrārreformu sāka realizēt 1920. gadā un pabeidza 1937. gadā. Zemi ieguva 55,964 jauni īpašnieki, izveidojot 54,128 jaunsaimniecības 928,757 hektāru kopplatībā. Pusei saimniecību vidējais lielums 22 ha.[3]

Līdz Agrārajai reformai 55% privātās zemes piederēja muižniecībai.[4] Reforma iznīcināja saimniecības, kas lielākas par 500 ha, vienlaicīgi iezīmēja sociālās struktūras maiņu – likvidējot īpašumus likvidēja muižniecības saimniecisko sistēmu. Viņu vidū bija arī Jaunmoku īpašnieki. Tomēr, kā atzina Marģers Skujenieks, tad lielāko daļu Latvijas zemes pēc agrārās reformas realizēšanas apstrādāja vidējās un lielās saimniecības, kuras bija 31,6% no visām saimniecībām (64,5% no visas zemes). Par 50 ha lielākas saimniecības, kāda bija arī Jaunmokās (106,78 ha), apsaimniekoja 23,2% no visas lauksaimniecībā izmantojamās zemes.[5]

Pieņemot likuma I. daļu „Par Valsts zemes fonda izveidošanu” zemes fondā ieskaitīja un atsavināja visas Latvijas robežās esošās muižas līdz ar ēkām un zemi, kā arī muižas īpašniekam un rentniekam piederošo lauksaimniecības inventāru. Līdzšinējos īpašniekus atstāja kā nepilnvarotus svešu lietu pārvaldniekus, līdz brīdim, kad tās pārņems Zemkopības ministrija. Ar atsavināto īpašumu saistītās tiesības pārgāja Latvijas valsts rīcībā. Par spēkā neesošiem uzskatīja uz atsavināmo zemju un tās daļām attiecināmus tos pirkšanas un pārdošanas līgumus, ieķīlāšanu un apgrūtināšanu ar parādiem, kas vēl nebija Latvijas valdības apstiprināti.[6] Atcēla visus līgumus un noteikumus, kas kavēja īpašumu ieskaitīšanu valsts zemes fondā. Valsts zemes fondu izlietoja mazsaimniecību dibināšanai, pastāvošo sīksaimniecību paplašināšanai. Jaunās saimniecības nedrīkstēja būt lielākas par 60 pūrvietām (apmēram 25 ha lielas). Muižu īpašniekiem piešķīra neatsavināmo daļu, kuru nedrīkstēja pirkt, pārdot, atdāvināt, apgrūtināt ar parādiem, dalīt un apvienot bez valdības atļaujas.[7] Finansiālo reformas pusi nodrošināja ar 1922. gadā izveidotās Valsts Zemes bankas starpniecību. Jaunmoku muižai nozīmīgs bija likuma I. daļas 3.panta „e” punktā minētais, ka neatsavina no muižas atdalītus zemes gabalus un muižu daļas, ja tos ieguvuši Latvijas pilsoņi pirms 1915. gada 23. aprīļa. Ja šādi zemes gabali iegūti pēc vai pirms šā termiņa, bez likumīgas ierakstīšanas zemes grāmatās, tad, lai šādu zemes īpašumu neatsavinātu, jāiegūst valdības atļauja. Lūgumi atļaujai jāiesniedz 6 mēnešu laikā, skaitot no Agrārās reformas likuma I. daļas spēkā nākšanas, līdz 1921. gada 1. aprīlim.[8] Vēlāk lūgumu iesniegšanas termiņu pagarināja līdz 1922. gada 23. aprīlim. Strīdus par atsavināšanas un citiem jautājumiem izskatīja Senāta administratīvajā departamentā. Muižas īpašniece Ada Freimane arī izmantoja šo likuma doto iespēju.

Jaunmoku pils parka skats. Domājams, ap 1930.

Zemes reformas realizēšanai nodibināja zemes ierīcības komitejas (likuma IV. daļa): Centrālā Zemes ierīcības komiteju un pagastu, pilsētu un apriņķu zemes ierīcības komitejas. Pirmās lēmumus varēja pārsūdzēt Senāta administratīvajā departamentā.

Agrārās reformas likuma III. daļa par agrārās iekārtas nostiprināšanu paredzēja, ka maksimālā norma zemju apvienošanai ir 100 ha un ne mazāk par 15 ha. Jāatzīst, ka daļa Agrārās reformas punktu tomēr paredzēja arī individuālu pieeju un izvērtējumu, kas radīja sarežģījumus, neskaidrības, daudz sūdzību un virkni citu problēmu. Minēto apstākli ietekmēja arī vienotas kārtības trūkums visā valstī, jo jaunās valsts parlaments strādāja pie dažādu likumdošanas aktu izstrādes attiecībā uz zemes, institūciju darba organizēšanu un noteikumiem.

Satversmes Sapulce neizšķīra jautājumu par īpašumu tiesisko nostiprināšanu jeb koroborēšanu, jo pieņēma lēmumu par atlīdzības nemaksāšanu atsavināto īpašumu īpašniekiem. Saeima likumu par koroborēšanu pieņēma jau 1923. gada 23. martā.[9] Koroborācijas noteikumi attiecās uz laiku no 1920. gada 2. oktobra līdz 1923. gada 15. aprīlim, kad bijušie zemju īpašnieki ar Tieslietu ministrijas atļauju bija formāli pie notāra noslēguši līgumus par tādām zemēm, kas pirms agrārreformas bija atsavinātas uz priekšlīguma pamata.

Muižniekiem bija lieli hipotekārie parādi un uz visām valsts zemēm Kurzemē un Vidzemē tas bija 68,5 miljoni rubļu.[10] Piemēram Jaunmoku muižas parāds bija 106,400 Latvijas rubļu.[11] Ja muižas zemi ieskaitīja Valsts zemes fondā, tad par parādiem atbildību uzņēmās valsts,  bet atstājot neatsavināmo daļu bijušajiem īpašniekiem, valsts parādus muižām negarantēja. Visu parādu uzņemšanās jaunajai Latvijas valstij bija pārāk liels finansiālais slogs.
Apriņķos izveidoja muižu pārņemšanas komisijas. Tās sastāvēja no inspektora vai viņa pārstāvja, pagasta valdes pārstāvja un diviem pieaicinātiem lietpratējiem.[12] Mācītājmuižas sākotnēji nepārņēma, ņemot vērā grūtos ekonomiskos apstākļus un to, ka viņu īpašumi tikai nedaudz pārsniedza 50 ha. Šo īpašumu pārņemšana sākās 1922. gada 23. aprīlī.

Pamatojoties uz Agrārās reformas likuma I. daļas 3. panta „a” punktu neatsavināmo daļu atstāja vidējas zemnieku mājas platībā ar šādu inventāra normu: līdz 4 zirgiem, 10 govīm (ieskaitot jaunlopus un teļus), 5 aitas, 2 cūkas, 2 divjūga arklus, 3 ecēšas, 1 zirgu kuļmašīnu, 1 zāles pļāvēju, 1 labības pļaujmašīnu un citas lauksaimniecības mašīnas pa 1 eksemplāram.[13] Neatsavināmajā daļā muižas centra ierādīšana nebija obligāta un tas bija svarīgi jaunajiem zemju ieguvējiem, lai tiem būtu drosme būvēt, darboties, jo viņu aktivitātes pamatojās tikai uz Centrālās Zemes ierīcības komitejas lēmumu par zemes piešķiršanu.[14] Neatsavināmās daļas projektēja apriņķu valsts zemju inspektori kopā ar apriņķu mērniekiem.[15] Zemju departamentā nodibināja sevišķu tehnisko komisiju vicedirektora vadībā, kura caurskatīja apriņķu valsts zemju inspektoru neatsavināmo daļu projektu plānus.
Daudz neskaidrību radīja agrārās reformas likuma I. daļas 3. panta „e” punkts. Tas noteica, ka no valsts zemes fondā ieskaitāmajām muižu zemēm atsavināja tikai 100 ha pārsniedzošo daļu, ja  muiža nebija bruņniecības muiža, arī gadījumos, ja tā bija bruņniecības muiža, bet īpašnieki nebaudīja balsstiesības landtāgā, vai arī no bruņniecības muižām iepriekš bija atdalīti atsevišķi zemes gabali. Jaunmoku īpašniece 1920. gada septembrī iesniegumā zemesgrāmatu nodaļai norādīja, ka Jaunmokas bija bruņniecības muiža[16] un neatsavināmajā daļā vēlējās paturēt vairāk nekā 100 ha lielu zemes platību, jo pirms Agrārās reformas likuma spēkā stāšanās no muižas bija atdalīti 9 zemes īpašumi.

Nopietnāki sarežģījumi reformas gaitā radās muižām, kuras pa daļai bija pārdotas vai sadalītas līdzīpašniekiem, nenokārtojot visas juridiskās formalitātes zemes grāmatu nodaļā. Saskaņā ar Agrārlikuma I. daļas 3. panta „e” punktu un 14. pantu Valsts zemes fondā nebija ieskaitāmi īpašumi, ja šos līgumus vai aktus atzinusi Latvijas valsts. Ar Ministru kabineta 1920. gada 18. oktobra lēmumu šādu darījumu atzīšanu uzdeva tieslietu ministram saziņā ar zemkopības ministru. Tieslietu ministrija noskaidroja juridisko pusi un izdeva atļaujas koroborēšanai. Iesniegumi par darījumu atzīšanu bija jāiesniedz Tieslietu ministrijai un uz pēdējās pieprasījumu Zemkopības resors deva atsauksmi.[17]

Ja iegūtās zemes platība pārsniedza 100 ha, Zemkopības ministrija, pamatojoties uz Tieslietu ministrijas apliecību, ierādīja īpašniekam neatsavināmo daļu, kuru pēc tam uz viņa pieprasījuma lūdza zemes grāmatu nodaļā koroborēt. 1925. gada rudenī Valsts kontrole veica neatsavināmo daļu ierādīšanas revīziju un dažos gadījumos saskatīja pārkāpumus neatsavināmās daļas ierādīšanas procesā. Tomēr valsts kontroles iebildumiem bija tikai formāls raksturs.

Agrārās reformas realizācija aptvēra arī  plašāku problēmu loku, kas saistīts ar valstisko struktūru un attiecīgo institūciju organizēšanu. Piemēram, Zemkopības resora veidošana un tā struktūras pilnveidošana, tehniskās komisijas darbs, mērniecības darbu organizēšana, vecsaimniecības, nomas līgumi un citi jautājumi. Agrārā reforma radīja politisko stabilitāti, nodrošināja sociālo mieru, paļaujoties uz zemniekiem kā lielāko un spēcīgāko sociālo grupu. Saimnieciskie ieguvumi vērtējami daudz pretrunīgāk, jo likvidēja lielās saimniecības un izveidoja daudz mazu jaunsaimniecību. Starpkaru periodā tās ne vienmēr bija ekonomiski konkurētspējīgas. Palielinājās zemes izmantošanas intensitāte, nodarbināja lielāku strādnieku skaitu, bet nenodrošināja vajadzīgo ražību. Likvidēja bezzemnieku slāni, samazināja sociālo spriedzi un piesaistīja cilvēkus laukiem. Citāda aina vērojama muižu īpašnieku vidū, kuri visiem spēkiem centās saglabāt savus īpašumus.

Jaunmoku muižas īpašnieki un  iegāde

Ziņas par Jaunmoku muižas īpašnieku –  Freimaņu ģimeni – pirms muižas iegādes un Agrārās reformas pirmajos gados bija diezgan trūcīgas. Zināms, ka Ada Sniķere (23.06.1890–16.11.1975) piedzima Antona (?–01.1910) un Malvīnes (?–1923) Sniķeru ģimenē, uzauga Rāmavā Merķeļa (agrāk Depkina) muižā netālu no Vilhelma Freimaņa īrētajām Doles pļavām.[18] Brālim Edgaram Snikeram (?–?) un mātes māsai Natālijai Prauliņai (?–?) Ada pārdeva Jaunmoku muižas daļas „Jauno Māju”, brālim un tantei „Vecārpjus”.[19]

Vilhelms Freimanis (14.04.1882–14.08.1971) piedzima Rīgā Gustava (?–1921) Freimaņa ģimenē. Vilhelma tēvs nāca no Mazsalacas puses un vēlāk bija pārcēlies uz Burtniekiem, mira Jaunmokās, bet apglabāts Rūjienā.[20] Gustavam piederēja zemnieku saimniecība, kuru Vilhelms no viņa pārņēma 21 gada vecumā. 1912. gadā nomāja Rīgas pilsētas domēnes Rāmavas (Rammenhof) un Merķeļa (Depkinhof) muižas. 1917. gadā šos īpašumus atstāja.[21]

Vilhelms Freimanis uz pils kāpnēm. JPMM 371.

Dzīves vietu ģeogrāfiskais tuvums un notikumi Vilhelma Freimaņa laulības dzīvē Pirmā Pasaules kara laikā, kā atceras dēls Ervīns Freimanis,[22] saveda kopā ar Adu Sniķeri.  Vilhelms atteicās no citiem īpašumiem un iegādājās Jaunmoku muižu. Nav ziņu, kad sākās Adas un Vilhelma kopdzīve, bet, iesniedzot lūgumu Tukuma Talsu zemesgrāmatu nodaļai par Jaunmoku muižas pirkšanas-pārdošanas līguma koroborēšanu 1920. gada 24. septembrī, viņa norādīja, ka ir neprecēta latviete ar  dzīves vietu Rīgā, Raiņa bulvārī 2.[23]   (Interesanti, ka tajā pašā adresē Rīgā dzīvoja arī brālis Edgars Sniķers un mātes māsa Natālija Prauliņa.) Domājams, ka kopdzīve pastāvēja jau pirms muižas iegādes, bet oficiāla laulība nebija noslēgta. Nav zināms laulību noslēgšanas laiks, bet 1923. gadā  dokumentos Ada minēta ar uzvārdu „Freimane”.[24]  Iestādēs viņas vārdā galvenokārt rīkojās pilnvarotā persona – Vilhelms Freimanis.[25]

Apbrīnojama bija Adas uzticība, paļāvība un domājams mīlestība pret Vilhelmu –  šķirteni, 20. gadsimta otrajā desmitgadē, laikā, kad sabiedrībā dominēja pavisam citas vērtības. Viņa uzņēmās cīņu par kopīgo īpašumu, ģimeni, tās labklājību, lieliem saimnieciskajiem plāniem un tos 1920. gadu pirmajā pusē ar nelielām sekmēm arī virzīja. Adas un Vilhelma ģimenē auga 2 dēli – Ervīns un Andreass un meita Ada.[26] 1939. gada novembrī Freimaņi izceļoja no Latvijas uz Vāciju un dzīves nogali pavadīja netālu no Lībekas Brandenbaumas muižā.

Ada Freimane ar bērniem Jaunmokās. JPMM 376.

Jaunmoku muižu 1920. gada 27. maijā latviete Ada iegādājās 1325,48 ha platībā par 376,400 rubļiem no barona Valtera un Dorotejas Ungerniem-Šternbergiem, ar visiem piederumiem, ēkām, tiesībām un pienākumiem, izņemot dzīvo un nedzīvo inventāru, kā arī kungu mājas iekārtu.[27] 1. Pasaules kara laikā 1916. gadā Jaunmoku pils īpašnieks Valters Ferdinands Konstantīns fon Ungerns-Šternbergs pildīja apriņķa valdes priekšnieka pienākumus.[28] Pilī Neatkarības kara laikā (1918–1920) atradās Baltijas landesvēra triecienvienības štāba mītne.[29] Jaunās neatkarīgās Latvijas valsts zemju inspektors 1919. gada 11. decembrī lūdza Tukuma apriņķa zemes grāmatu nodaļai paziņot, kādi īpašumi Tukuma apriņķī ir mācītāju rokās un vai Jaunmoku muiža pieder Ungerniem-Šternbergiem?[30] Ziņu par atbildēm zemesgrāmatas un autores rīcībā nav, tāpat kā citu dokumentu, kas minēto informāciju sniegtu.

Iegādājoties muižu, Ada Sniķere uzņēmās muižas obligāciju parādus. Parādi veidoja daļu no pirkuma summas, ko pircēja apņēmās segt. Jaunmoku muižas parāds bija 106,400 Latvijas rubļu, ko veidoja 4 obligāciju kopējā summa.[31] Muižu drīkstēja dalīt un pārdot. Pārdodot Jaunmokas, pirkšanas priekšrocības bija Valteram Ungernam-Šternbergam (uz to daļu, kur atradās kungu māja).[32]

Tieslietu ministrijas atļauju muižas iegādei A. Freimane saņēma 1920. gada 23. septembrī,[33] t.i., laikā starp agrārreformas likuma I. daļas pieņemšanu un spēkā stāšanos. Tajā pašā dienā jaunā īpašniece iesniedza lūgumu Tukuma-Talsu zemesgrāmatu nodaļas priekšniekam Robertam Kārlim Kalevicam ievest zemes grāmatā pirkšanas un pārdošanas līgumu ar Ungerniem-Šternbergiem (Valteru un Doroteju Ungernus-Šternbergus pārstāvēja pilnvarnieks Georgijs Rizenkampfs) par viņiem piederošās bruņniecības muižas pārdošanu viņai – Adai Snikerei.[34] Ieraksts zemesgrāmatas žurnālā 1920. gada 24. septembrī apliecināja, ka A. Snikere kļuva par īpašuma ar zemesgrāmatu Nr. 108 īpašnieci.[35] Laikā no 1920. gada 24. septembra līdz 1921. gada 21. martam no muižas atdalītos 9 īpašumus (skatīt 1. tabulu) pārdeva radiem un paziņām, piemēram, „Sudmalas” Adas Sniķeres mātei Malvīnei Sniķerei, „Jauno Māju” brālim Edgaram Sniķeram, „Vecārpjus” mātes māsai Natalijai Prauliņai, „Rotkaļus” nākamajam vīram Vilhelmam Freimanim,[36] tādējādi nodrošinot īpašumu likumīgu un savlaicīgu atdalīšanu.
Iegādājoties Jaunmoku muižu pircēja riskēja, jo politiskā situācija nebija muižām un to īpašniekiem labvēlīga. Freimaņu ģimene izmantoja visas  likumīgās iespējas un pazīšanos[37] zemes jautājumu sakārtošanai likumos paredzētajā kārtībā.

Padotība Agrārajai reformai

Tukuma apriņķī valsts pārziņā 1919. un 1920. gadā pārņēma 26 muižas un 40 pusmuižas ar kopējo zemes platību 154,965 pūrvietas.[38] Jaunmoku muiža atradās Tukuma apriņķa Tumes pagastā. Atsevišķa plāna vai muižas sadalīšanas lietas Jaunmokām nebija. Tā minēta Tukuma apriņķa muižu neatsavināmo daļu sarakstā starp 75 muižām, draudzēm un mācītājmuižām ar 67. numuru un platību 287,35 pūrvietas (104,63 ha), pamatojoties uz Zemkopības ministrijas 1924. gada 9. aprīļa rīkojumu.[39] 1923. gadā neatsavināmo daļu saraksta norakstā40 minēts, ka Adai Freimanei neatsavināmā daļa ierādīta Jaunmokās, bet platība nebija apstiprināta. Nebija akta par apstiprinātās daļas nodošanu, bet īpašnieces lietošanā tā atradās visu laiku. Iestāžu starpā sarežģīts izrādījās jautājums par padotību reformai un neatsavināmās daļas piešķiršanu, kaut gan augstāk minētie dokumenti liecināja par padotību reformai.

Vecākais mērnieks uzskatīja, ka saskaņā ar 1924. gada 9. aprīļa Zemkopības ministrijas apliecību Nr. 5934, Jaunmoku muiža nebija padota Agrārajai reformai.[41] Mērniekam neizpratni radīja Agrārās reformas likuma I. daļas 3. panta ‘’e” piezīmes piemērošana bruņniecības muižai ar kopplatību 1773,3 pūrvietas (709,32 ha) bez atdalītajiem 9 gabaliem (skatīt 1. tabulu). Tāpat viņam nebija skaidrs, uz kāda pamata Mežu departaments pārņēma 1500 pūrvietas (600 ha) meža, ja vienība palika neatsavināma. Balsstiesības Jaunmoku muižai landtāgā bija ierobežotas (stille-stimme) un uz agrārreformas spēkā stāšanos pēc pārdošanas, ko atzinusi Tieslietu ministrija, aramzeme palika mazāk par 100 desetīnām, tāpēc balsstiesības landtāgā pēc likuma nepiederēja.[42]

Tajā pašā laikā Zemkopības departamenta ierēdņi uzskatīja, ka Agrārreformas likuma izdošanas laikā Adas Freimanes īpašumā atradās 1/6 pirms kara lauksaimnieciski izmantojamās muižas zemes (ieskaitot nepārdotās „Jaunārpju” mājas), kas veidoja mazāk par 200 pūrvietām. Likumā paredzētā norma bruņniecības muižām (Viet. Civillik. Krāj. 597.,602., 613., 616. u.c. panti) bija ne mazāk par 100 desetīnām, tāpēc neatsavināmās daļas ierādīšanai jāpiemēro Agrārlikuma I. daļas 3.panta „e” punkts.[43]

1925. gada rudenī Valsts kontrole veica neatsavināmo daļu ierādīšanas revīziju Tukuma Talsu zemesgrāmatu nodaļā[44] un Jaunmokās atklāja būtiskus pārkāpumus:

1) no muižas atdalītie īpašumi bija nelikumīgi ievesti zemesgrāmatās, jo saskaņā ar agrārreformas izvešanu nepieciešamo ierakstu kārtību zemes grāmatās uz 1920. gada 16. septembra agrārās reformas likuma I daļas (Valdības Vēstnesis (turpmāk – V.V.), 24.09.1920 Nr. 218) 11. panta pamata bija jānosaka sevišķam likumam, un  līdz tāda likuma izdošanai bija aizliegts ierakstīt zemes grāmatās katru darījumu par īpašuma pāreju, dalīšanu un apgrūtināšanu attiecībā uz zemēm un muižām.[45]

2) Agrārās reformas likuma pieņemšanas dienā, 1920. gada 16. septembrī, par Jaunmoku bruņniecības muižas īpašnieku pēc zemes grāmatas reģistra 108 folijas skaitījās Valters Artura dēls Ungerns-Šternbergs un viņa sieva Doroteja Oskara meita Ungerna-Šternberga, kuri muižu ieguvuši no Artura Konstantina dēla Ungerna-Šternberga ar 1913. gadā koroborētu dāvināšanas aktu [..]un nevis Ada Freimane.[46]

3) Tieslietu ministrija bija nelikumīgi izsniegusi atļauju īpašuma atsavināšanai. Agrārās reformas likuma I daļas izsludināšanas dienā 1920. gada 24. septembrī ar Tukuma Talsu zemesgrāmatu nodaļas priekšnieka R. Kalevica lēmumu (Zemesgrāmatu žurnāls, Nr. 95) koroborēja Jaunmoku bruņniecības muižas pāreju pēc Rīgas notāra A. Meikes 1920. gada 27. maijā (reģistra Nr. 2669) apliecināta pirkšanas kontrakta par 376,400 Latvijas rubļu) Adai Sniķerei (prec. Freimanei). [..] Atsavināšana atļauta ar Tieslietu ministrijas apliecību 23.09.1920 Nr. 6883.                                                    

4) trūka ierakstu par mežu pāriešanu valstij.[47] No Jaunmoku muižas, pēc 1920. gada 24. septembrī koroborētā pirkšanas kontrakta, ar platību 1213,65 desetīnas (1325,91 ha) pēc agrārreformas likuma I daļas spēkā nākšanas zemes grāmatās kā atsavinātas ierakstītas 1704,86 pūrvietas (568,29 desetīnas jeb 620,857 ha). Pārējās 645,36 desetīnas (705,06 ha) zem Nr.108 skaitījās uz Adas Sniķeres vārda.

1927. gadā Valsts kontrole konstatēja,[48] ka 1913. un 1920. gada koroborēšanā bruņniecības muižu sarakstā skaitījās arī Jaunmoku muiža. Teritorijas platība bija 1213,65 desetīnas jeb 3627 Kurzemes pūrvietas.[..] Atļaujas pārdošanai izdeva tieslietu ministrs Rūdolfs Benuss, kurš vēlāk no Adas Freimanes iegādājās īpašumu – “Rotkaļu” mājas.[49]

Valsts kontrole nepiekrita mājas kārtībā 1918. gada 18.(?) decembrī noslēgtajam un pēc Agrārās reformas likuma pieņemšanas koroborētajam pirkšanas līgumam. Tā uzskatīja, ka īpašniece gribēja izvairīties no muižas ieskaitīšanas Valsts zemes fondā un panāca sadalīšanu tuviniekiem. Pārdošanas cena noteikta zemāka, ne pēc tā laika faktiskajām cenām, kas liecināja par darījumu fiktīvo raksturu. Tāpat neizprotams bija fakts par balsstiesību neesamību, kaut visos notariālajos aktos norādīja kā bruņniecības muižu. Zemkopības ministrija datus nepārbaudīja un izmantoja tikai īpašnieces sniegto informāciju. Tieslietu ministrija izsniedza nepareizas atļaujas.[50]
Aktā minētais raksturoja vispārējo situāciju valstī Agrārreformas gaitā un apliecināja, cik nestabili un nepārliecinoši bija jaunās valsts likumdevēju lēmumi. Trūka pieredzes arī to realizācijā. Sociālā un ekonomiskā taustīšanās, labākā risinājuma meklējumi turpinājās visus divdesmitos gadus. Kā atzīst Zemkopības ministrijas pārstāvis Alberts Alberings 1930. gadā izdotajā krājumā par Agrāro reformu, tad Valsts kontroles sūdzības un Senāta lēmumi nāca par vēlu, jo objekti bija koroborēti uz ieguvēju vai trešo personu vārda.[51] Jaunmoku juridiskais statuss nemainījās un 1926. gada 10. marta koroborēšanas lūgumā Zemkopības ministram Ada Freimane skaidroja, ka neatsavināmo daļu viņa lieto jau 5 gadus un Zemkopības ministrija to apstiprinājusi.

Īpašumu atdalīšana arī bija viens no iemesliem, kāpēc iespējams neatsavināmās daļas piešķiršana bija tik lēna un sarežģīta. Kaut 1926. gada 10. marta iesniegumā īpašniece norādīja uz saimniecības attīstības perspektīvām un paveikto.[52] Tomēr koroborēšanas jautājums šinī gadījumā palika neatrisināts.

Neatsavināmā zemes daļa

Likums par Agrāro reformu paredzēja neatsavināmās zemes daļas piešķiršanu bijušajiem muižu īpašniekiem, tostarp arī Jaunmoku muižas īpašniecei A. Freimanei. 1921. gada 6. februārī viņa iesniedza lūgumu Tukuma apriņķa Valsts zemju inspektoram neatsavināmajā daļā ieskaitīt 269,17 pūrvietas (98,01 ha) derīgas un 18,18 pūrvietas (6,62 ha) nederīgas zemes.[53] Iesnieguma pielikumā viņa uzrādīja atdalītās un izpārdotās mājas (skat. 1. tabulu), paredzot, ka viņai piešķirs, lietošanā esošo, bijušo muižas centru.

Jaunmoku muižas plāns. 1926.

1921. gada 16. novembrī Tumes pagasta padomes sēdē (protokols Nr. 41) padome ar 8 balsīm par un 3 – pret nolēma Jaunmoku muižas īpašniecei neatsavināmajā daļā atstāt pili ar pārējām saimniecībai nepieciešamajām ēkām, pusi augļu dārza un 50 ha zemes uz „vakara [rietumu] dzirnavu pusi”.[54]

Bet Tukuma apriņķa Zemes ierīcības komiteja 1921. gada 21. novembrī (protokols Nr. 11) par vēlamu atzina neatsavināmās daļas piešķiršanu “Rotkaļos.”[55] 1921. gada 23. novembrī Jaunmoku muižā, ar mērķi ierādīt Jaunmoku īpašniecei Adai Freimanei neatsavināmo daļu, ieradās Tukuma valsts zemju inspektora palīgs Mārtiņš Zariņš un Zemkopības ministrijas mērnieks Alberts Veiss, Tumes pagasta padomes priekšstāvis Ernests Pilags un pagasta zemes ierīcības komitejas priekšstāvis Pēteris Kvasis.[56] Viņi nolēma, ka neatsavināmā daļa bijušajai Jaunmoku īpašniecei A. Freimanei ierādāma „Rotkaļu” pusmuižā, kura pieder pie Jaunmoku muižas un ieskaitīta zemes fondā. Neatsavināmās daļas robežas nosakot – rietumos Ventspils dzelzceļa līnija, ziemeļos un austrumos Vecmoku muižas zeme, dienvidos gar mūra laidaru taisna līnija līdz dzelzceļam. Bez šajā gabalā ietilpstošajām pļavām, neatsavināmajā daļā ietilpa pļavas streijgabals, kurš atradās uz dienvidrietumiem no Ventspils dzelzceļa līnijas. Neatsavināmajā daļā ietilpa šādas ēkas:
    • Dzīvojamā ēka ar ķieģeļu sienām, dakstiņu jumtu, jauniem, izpostītiem logiem, labā stāvoklī. Otra dzīvojamā ēka bija ķieģeļu, ar dakstiņu jumtu, vidēja labuma, izpostītām durvīm;
    • Cūku kūts – koka, ar šindeļu jumtu, pilnīgi veca;
    • Govju kūts – kleķa, ar šindeļu jumtu, nolietota;
    • Klēts – koka, ar šindeļu jumtu, veca, bez griestiem, grīdas;
    • Rija – kleķa un ķieģeļu, ar šindeļu jumtu, veca, sliktā stāvoklī;
    • Pirts – koka, ar dakstiņu jumtu, izpuvušu grīdu, vidējā stāvoklī;
    • Labības šķūnis – ķieģeļu, skaidu jumts, labā stāvoklī, izņemot vienu pusi jumta, kura nolietota. Šķūnim maziņa ķieģeļu piebūve ar dakstiņu jumtu, labā stāvoklī;
    • Lopu kūts ar uzbraucamo tiltu, akmeņu, šindeļu jumts, jauna. Labā stāvoklī, izņemot griestus, kuri pa daļai sapuvuši;
    • Vāgūzis – koka, ar skaidu jumtu, vecs, nolietots, pa daļai satrunējis.[57]

1921. gada 22. decembrī (protokols Nr. 59) Tukuma apriņķa Zemes ierīcības komiteja, tāpat kā 23. novembrī, norādīja, ka neatsavināmā daļa ierādāma “Rotkaļos” 50,411 ha platībā,[58] kaut gan pirms tam 1921. gada 9. decembra sēdē, apspriežot Adas Freimanes lūgumu par muižas centra (ar visām ēkām) piešķiršanu, atzina to par iespējamu, jo to neviens cits nebija pieprasījis.[59]

Vēl 1922. gada 21. augustā, kad Tukuma apriņķa mērnieks Zemju departamenta Administratīvajā nodaļā interesējās par Jaunmoku muižas neatsavināmās daļas projektu sakarā ar zemes ierīcības darbu izvešanu.[60] Jautājums par neatsavināmās daļas apstiprināšanu nebija atrisināts. Ada Freimane Jaunmokās gribēja veidot paraugsaimniecību: iegādājās desmit tīrasiņu Angļu govis ar bulli, 10 tīrasiņu Ostfrīzes govis ar vienu no ārzemēm ievestu bulli, 30 Oksfordamas aitas. Sēklu audzēšanas darba uzsākšanai Zviedrijā pasūtīja sēklas, nopirka vienu Somijas firmas „Kulerwo” motora arklu, ar kuru plānoja sniegt pakalpojumus arī apkārtnes saimniekiem. Iegādājās 5 lielas kastes grieztu stiklu siltumnīcu paplašināšanai, ievilka ūdensvadus, saremontēja kara laikā sapostītās ēkas.[61]

1923. gada pavasarī Tukuma apriņķa neatsavināmo daļu sarakstā norādīja, ka uz 1920. gada 1. oktobri A. Freimanei piederēja Jaunmoku muiža, ar neatsavināmo daļu Jaunmokās, nenoteiktā platībā, bez akta par apstiprināšanu un īpašnieka lietošanā.[62]

Šķietami zināmu skaidrību neatsavināmās daļas piešķiršanas lietā ieviesa 1924. gada 9. aprīļa Zemkopības ministrijas Zemju departamenta II Valsts Zemju nodaļas apliecība par Adai Freimanei piederošās Jaunmoku muižas daļas (269,17 pūrvietas (107,67 ha derīgas zemes un 7,27 ha nederīgas zemes)) neieskaitīšanu valsts zemes fondā.[63] Tomēr arī pēc šī dokumenta pieņemšanas neskaidrības ar neatsavināmo daļu turpinājās, jo datu par tās galīgu nodošanu īpašniekam institūciju rīcībā nebija.

Neatrisinātais koroborēšanas jautājums apgrūtināja saimniekošanu un iespēju aizņemties naudu, bet papildus līdzekļi bija nepieciešami. Piemēram, 1924. gadā zemesgrāmatā nevarēja ierakstīt aizņēmumu Ls 11,000, jo izrādījās, ka neatsavināmās daļas noteikšanas akts nebija sastādīts un zemes gabals nav pārņemts valsts rīcībā.[64]

1926. gadā no 11. līdz 13. septembrim Zemgales Lauksaimniecības Centrālbiedrības rīkotajā 1. Latviešu organizāciju lauksaimniecības, mājturības un rūpniecības izstādē Tukumā A. Freimanes saimniecība uzrādīja ievērojamus rezultātus,[65] bet, neraugoties uz to, īpašniece draudēja saimniecību likvidēt, ja neapstiprinās neatsavināmo daļu.[66]

Neatsavināmo daļu (106,78 ha[67]) uz Adas Freimanes vārda koroborēja 1926. gada 20. decembrī saskaņā ar Zemkopības ministra 1924. gada 9. aprīļa rīkojumu Nr. 5934 un Zemju departamenta 1924. gada 12. aprīļa apstiprināto plānu, bet „Jaunmoku mežus” uz valsts vārda (reģ. Nr. 3845) 585,67 ha.[68] Parādsaistības neatsavinātajai daļai un īpašniekiem palika. Tās pakāpeniski pieauga un 1927. gada 8. aprīlī veidoja Ls 91,000, nerēķinot procentus.[69] Līdz ar to 1927. gada maijā Jaunmoku muižas īpašniekiem un Valsts Zemes bankai bija aizliegts muižu dalīt un saņemt nomas maksājumus ne ilgāk kā 1 gadu uz priekšu.[70] Muižas īpašnieki bija nonākuši finansiāli sarežģītā situācijā. No muižas neatsavināmās daļas atdalīja un pārdeva 26,652 ha liela zemes gabalu „Cīrulīši”.[71] Pilī ierīkoja bērnu sanatoriju.

1929. un 1930. gadā Jaunmoku muižas vēsturē sāka iezīmēties virkne ierobežojumu saskaņā ar tiesu izpildu rakstiem un tiesu izpildītāju paziņojumiem par piedziņas vēršanu.[72] 1930. gada 11. decembrī Jaunmoku muižai izsniegtajā zemesgrāmatu nodaļas uzziņā minēto parādu kopējā summa sastādīja Ls 103,299,69[73]  un tās finansiālā situācija bija katastrofāla. Par apgrūtinājumu uzskatīja arī 1883. gada 13. decembrī koroborēto rentes līgumu Tenim Kalniņam un  1889. gada 2. novembrī koroborētās klaušas Tukuma Lutera baznīcai un abiem vietējiem mācītājiem par labu.[74] Muižu nodeva publiskai izsolei. 1930. gada 3. decembra Jaunmoku muižas publisko izsoli atzina par nederīgu.[75]

1932. gada augustā parādu summa palielinājās par Ls 3328,40 par labu Svētā Jāņa Ģildes Krājaizdevu sabiedrībai.[76] Nākamā Jaunmoku muižas neatsavināmās daļas publiskā izsole notika 1933. gada 18. oktobrī.[77] Īpašumu iegādājās Kārlis Kārļa dēls Rencis (dzīvo Svitenes pagasta Lielbērstelē), kurš izsolē piedāvāja visaugstāko cenu Ls 13,885.[78] Kārļa Renča rīcībā nonāca 80,126 ha zemes un saglabājās klaušas luterāņu baznīcai un abiem mācītājiem.[79]

Jaunmoku muižā agrārā reforma noslēdzās ar neatsavināmās daļas sadalīšanu un izsoli. Īpašnieki mainījās, bet stabilitāte un skaidrība muižas dzīvē neiestājās visā starpkaru periodā. Zināms, ka Rīgas pilsētas pašvaldības slimo kasei piederošie „Cīrulīši” 1939. gadā nonāca Latvija republikas armijas Kurzemes artilērijas pulka rokās.[80]

Neatsavināmās daļas piešķiršana, lielums, koroborēšana un muižas pāriešana Adas Freimanes rokās 20. gadsimta 20. gados izrādījās sarežģīts process. To ietekmēja vēl cariskās Krievijas politiskā, juridiskā un sociālā sistēma, kā arī jaunās Latvijas valsts veidošanās un likumu izstrādes procesā noteiktie termiņi īpašuma daļu atdalīšanai, atļauju saņemšanai un citām juridiskajām darbībām. Bruņniecības muižai ierādāmā platība nevarēja būt lielāka par 50 ha, bet praktiskajā dzīvē katrā muižā tas notika individuāli. Tāpat kā muižas centra ierādīšana nebija obligāta. Pretrunas ar jaunajiem apstākļiem un savu tiesisko normu veidošana, noteikšana, realizēšana un neskaidrība tajās atspoguļojās gan iestāžu savstarpējā sarakstē ar īpašnieci, iesniegumos, lūgumos un citos dokumentos.[81]

Atdalītie īpašumi

Īpašumu atdalīšana no Jaunmoku muižas bija notikusi jau pirms Agrārās reformas. Dreģi, Kalna Čūras, Lejas Čūras, Unguri, Skamani-Jaunzemi, Skaujas, Jaunmuižnieki, Rojas jau bija atdalītas no muižas ap 19. un 20. gadsimta miju.[82] Zināms, ka 20. gadsimta sākumā Dregu mājās saimniekoja Karls un Trīne Karlbergi, Jaunmuižniekos Jānis Plinče, Roju mājās Janne Millers, Skamanu-Jaunzemu mājās Fricis Lerhs un Miķelis Lejiņš, Skaujās Jānis Švercs, Kalna Čūru mājās Jānis Danmans, Lejas Čūru Kārlis Freimans, Unguros Jānis un Dārta Smilgas.[83]

Nākamais īpašumu atdalīšanas vilnis sekoja pēc 1. Pasaules (1914–1918) un Neatkarības kara (1918–1920) – Agrārreformas laikā. Muižas sadalīja, atstājot īpašniekiem vidēji 50–100 ha zemes. Iegādājoties muižu, pircēji centās saprast, kā tas viņus varētu skart. Vilhelms Freimanis (Adas Sniķeres vīrs, kurš bija faktiskais Jaunmoku muižas pircējs) pirms Jaunmoku muižas iegādes uzrunāja pat Ministru prezidentu Kārli Ulmani par muižas iegādes lietderīgumu un saņēma rekomendējošu atbildi.[84]

Sākoties Agrārajai reformai,  Ada Freimane noslēdza virkni pirkšanas-pārdošanas līgumu ar draugiem, paziņām par muižas daļu pārdošanu. Pēc juridisko formalitāšu nokārtošanas tie lielākoties palika Freimaņu ģimenes rokās. Tukuma Talsu Zemes grāmatu nodaļā esošā informācija par Jaunmoku muižas īpašumu atdalīšanu redzama 1. tabulā.

1. tabula.

Nr.p.k.Jaunmoku īpašumu nosaukumi

Zemes platība

Zemesgrāmatu Nr.

Uz kāda dokumenta jeb atļaujas atdalīts

Kad atdalīts

1.

Muižas zemes gabals Ķieģeļu Ceplis

110 pūrv. (40,05 ha)

649

Pirkš. Līg., Tiesl. min. atļ. 1.10.1920, Nr. 9187

Korob. 09.11.1920 Nr. 166

2.

Muižas zemes gabals Dimze

198 pūrv. (72,09 ha)

650

Pirkš. Līg., Tiesl. min. atļ. 1.10.1920, Nr. 7189

Korob. 09.11.1920, Nr. 167

3.

Muižas zemes gabals Sudmalas

226,39 pūrv. (82,43 ha)

651

Pirkš.līg., Tiesl.min.atļ. 25.02.1921, Nr. 3135

Korob. 22.03.1921, Nr. 242

4.

Mājas Ruļļu

156,28 pūrv. (56,90 ha)

4391

Pirkš.līg., Tiesl.min.atļ. 25.02.1921, Nr. 3136

Korob. 01.03.1921, Nr. 141

5.

Mājas Rotkaļi

288,20 pūrv. (104,94 ha)

4391

Pirkš.līg., Tiesl.min.atļ. 25.02.1921, Nr. 3323

Korob. 10.03.1921, Nr. 178

6.

Mājas Jaunmājas

256,44 pūrv. (93,37 ha)

4393

Pirkš.līg., Tiesl.min.atļ. 25.02.1921, Nr. 3139

Korob. 10.03.1921, Nr. 179

7.

Mājas Vecārpji

188,80 pūrv. (68,74 ha)

4394

Pirkš.līg., Tiesl.min.atļ. 25.02.1921, Nr. 3140

Korob. 14.03.1921, Nr. 195

8.

Mājas Jaunkrēķe

129,07 pūrv. (47 ha)

4395

Pirkš.līg., Tiesl.min.atļ. 25.02.1921, Nr. 3137

Korob. 22.03.1921, Nr. 243

9.

Mājas Veckrēķi

154,90 purv. (56,40 ha)

4396

Pirkš.līg., Tiesl.min.atļ. 25.02.1921, Nr. 3138

Korob. 22.03.1921, Nr. 744

*Sastādījusi autore, izmantojot LVVA, 1679.f.,92.apr.,51.lieta, 10.,18.lapa.

Ar pircējiem noslēgtie 9 līgumi[85] bija saturiski līdzīgi (Informācija par pircēju un pārdevēju, pārdodamā īpašuma apjomu, pirkšanas summu un saistībām, kuras uzņemas pircējs. Jaunārpju mājām pārdošanas līguma nebija, bet A. Freimane tās uzrādīja 1921. gada 6. februāra iesnieguma Valsts zemju inspektoram pielikumā.[86]).

Visos gadījumos saņēma arī Tieslietu ministrijas atļaujas.[87] Visas iespējamās atļaujas un likumos noteiktās normas Jaunmoku īpašniece bija ievērojusi. Piemēram, līgumā ar Malvīni Friča meitu Sniķeri, dzīvojošu Rīgā, Raiņa bulvārī 2, minēja, ka viņai pārdod pie Jaunmoku muižas piederošās „Sudmalas” (pēc plāna) – ūdens dzirnavas, izdalāmas no minētās muižas līdz ar visām tiesībām, klaušām un pienākumiem pavisam 226,39 pūrvietas (90,56 ha) lielas par 30,000 Latvijas rubļu, ko pircēja maksāja pārdevējai pēc līguma parakstīšanas. Aramzeme sastādīja 152,84 pūrvietas (61,14 ha), pļavas 25,26 (10,10 ha), ganības 21,59 (8,64 ha), purvs 11,15 (4,46 ha) un nederīga zeme 14,64 (5,86 ha). „Sudmalas” palika līdzatbildīgas par parādiem, jo acumirklī nebija iespējams uz obligācijām izdarīt atzīmes par atsvabināšanu no tiem.[88] Apgrūtinājumos ietilpa Džordža Armitsteda obligācija 65,000 rubļu vērtībā, klaušas Tukuma luterāņu baznīcas un vietējā mācītāja labā kā nodrošinājums viņa algai; Pēterim Rennem obligācija 35,000 rubļu; Helenei un Ņinai Ungernai-Šternbergai katrai pa 30,000 rubļu.[89] Trīs īpašumi bija atdalīti kā muižas zemes gabali, bet pārējie kā zemnieku. Pašu Jaunmoku muižu (ar Nr. 108) zemesgrāmatā uz Adas Freimanes vārda ierakstīja un koroborēja 1920. gada 24. septembrī. Citus īpašumus juridiski nostiprināja no 1920. gada 9. novembra līdz 1921. gada 23. martam. Atdalot 9 īpašumus, muižas teritorija samazinājās un īpašniekiem deva cerību, ka zemes reforma tos skars mazāk un ne tik sāpīgi. Visi minētie līgumi bija apstiprināti Rīgā, Kaļķu ielā 1, notāra Andreja Meikes kantorī. Īpašumus izdalīja zemesgrāmatā ar atsevišķu foliju. Valsts kontrole apšaubīja pārdošanas līgumu īstenību, jo tie bija ierakstīti zemesgrāmatā pēc Agrārlikuma izdošanas.

Jaunmoku pils un pieguļošās saimniecības ēkas skatā no putna lidojuma.

Daļu atdalīto īpašumu, kā redzams Valsts Kontroles aktā[90], kas atradās Adas Freimanes radinieku un tuvu paziņu rokās, laikā no 1923. līdz 1925. gadam pārdeva tālāk. Saskaņā ar 1928. gada 17. novembra Tukuma Talsu zemesgrāmatu nodaļas ziņojumu Valsts kontrolei,[91] situācija ar Jaunmoku muižu un tai piederošajiem un atdalītajiem īpašumiem bija šāda. Īpašnieki nebija mainījušies Jaunmoku muižai (Ada Freimane), „Ruļļu” mājām (Konstantīns Pēkšēns), „Jaunajai Mājai” (Edgars Sniķers), „Vecārpju” mājām (Natālija Prauliņa) un „Veckrēķu”mājām (Voldemārs Strauss). Pārējie īpašumi vairs neatradās pirmo saimnieku rokās. No muižas atdalītais un 1920. gada 9. novembrī uz Aleksandra Eihfelda vārda koroborētais „Ķieģeļu Ceplis” ar 1923. gada 2. augusta pirkšanas-pārdošanas līgumu pārdots par 110,000 Latvijas rubļu Vilhelmam Rōmheldam.[92] Malvīne Snikere ar 1926. gada 28. jūnija dāvināšanas līgumu „Sudmalu” zemes gabalu dāvināja savam znotam Vilhelmam Freimanim, novērtējot to par summu Ls 14,800.[93] Tāpat 1920. gada 9. novembrī uz Roberta Bētiņa un Jēkaba Gerbera vārda koroborētajam īpašumam „Dimze” Jēkabs Gerbers 1923. gadā viņam piederošo daļu pārdeva Robertam Bētiņam par 55,000 Latvijas rubļu.[94] 1924. gada 7. marta pirkšanas-pārdošanas līgums vēstīja, ka  „Rotkaļu” mājas pārdotas par 500,000 rubļu Rūdolfam Benusam. Tā paša gada 28. martā noslēgts līgums par „Jaunkrēķu” māju pārdošanu Līnai Antonijai Pērkonei.[95]

Uz Agrārās reformas likuma pamata, pēc neatsavināmās daļas apstiprināšanas (106,78 ha), 1926. gada 20. decembrī no Jaunmoku muižas (hip. Nr. 108) atdalīja atsavināmo daļu „Jaunmoku meži” (hip. Nr. 3845) 585,60 ha apmērā un pārveda uz Latvijas valsts Zemkopības ministrijas vārda,[96] respektīvi, ieskaitīja Valsts zemes fondā.

1928. gadā Jaunmoku muižas zemes gabalu ar pili un 8 saimniecības ēkām 26,652 ha platībā, iegādājās Rīgas pilsētas pašvaldības slimo kase.[97]  1928. gada 20. decembrī atdalīto īpašuma daļu atbrīvoja no 2 Lauksaimnieku Centrālbankas obligācijām par kopējo summu Ls 40,000.[98] Tāpat minēto zemes gabalu 26,652 ha platībā atsvabināja no VZB ķīlu zīmju aizdevuma.[99]

1933. gadā Jaunmoku muižas zemes nodeva izsolei. Pamatojoties uz Tukuma Talsu zemesgrāmatu nodaļas sniegtajām ziņām Tumes pagasta valdei Jaunmoku muižas zemes platība bija 80,18 ha.[100]   

1934. gada sākumā Tukuma valsts zemju inspektors konstatēja, ka Jaunmoku muižas īpašnieks lieto zemes gabalu, kas nebija ievests valsts īpašumā.[101] Runa bija par 34 ha lielu pļavas gabala pārdošanu Natālijai Ozoliņai, atdalot to no Jaunmoku muižas neatsavināmās daļas. Ozoliņas uzrādītais pļavas gabals nemaz neietilpa neatsavināmajā daļā. Agrārās reformas laikā Ada Freimane nevienam to nepārdeva, arī Tieslietu ministrijas atļaujas nebija un tas palika no muižas neatdalīts. Līdz ar to pieskaitāms atdalāmajai daļai „Jaunmoku meži”, tāpat kā pie Rotkaļu mājām 21 ha lielais pļavas gabals (labs, izlietojams jaunsaimniecības ierīkošanai).

Muižu īpašnieki visiem spēkiem centās saglabāt savus īpašumus, panākt, lai tie nebūtu pakļauti ieskaitīšanai Valsts zemes fondā un Agrārā reforma tos skartu pēc iespējas mazāk. Jaunmoku muižu īpašnieki reformas sākumā sadalīja, bet nespējot tikt galā ar finansiālo slogu (Īpašumiem bija gan no muižas iepriekšējiem saimniekiem mantotas, gan no jauna uzņemtas parādsaistības.) tos 1920. gadu sākumā pārdeva tālāk. Daļai atdalīto īpašumu 1920. gadu sākumā mainījās saimnieki. Nespējot nokārtot parādus, 1920. un 1930. gadu mijā iezīmējās nākamā īpašnieku maiņa, kas skāra tieši ar Freimaņu ģimeni saistītās „Sudmalas”,[102] ”Rotkaļus”[103] un „Jaunās Mājas”.[104] Jaunās Latvijas valsts likumdošanas tapšana radīja virkni neskaidrību, pastiprinātu iestāžu interesi par īpašumu juridisko statusu un noformēšanas gaitu Tukuma-Talsu zemesgrāmatu nodaļā, tomēr kopumā atstāja situāciju negrozītu. Saimniekus un viņu īpašumus būtiskāk ietekmēja finansiālais stāvoklis.

Secinājumi

Izmantojot LVVA atrodamos Tukuma Talsu zemesgrāmatu nodaļas materiālus, atmiņas un izdevumus par Agrāro reformu, iespējams gūt plašu ieskatu zemes reformas gaitā Jaunmoku muižā Latvijas Agrārās reformas kontekstā. Agrārā reforma skāra nozīmīgu sabiedrības daļu – lielos muižu īpašniekus, iznīcinot tos ekonomiski un sociāli, kas neapšaubāmi attiecās arī uz Adu un viņas vīru Vilhelmu Freimaņiem. Freimaņu gadījumā situācija nebija tik dramatiska kā citos gadījumos, jo Jaunmoku muižu viņi nopirka pēc 1. Pasaules kara. Laikā, kad pastāvēja  tendence lielos īpašumus pārņemt valsts rokās (ieskaitīt Valsts zemes fondā), jūtot zināmu satraukumu par īpašuma likteni, Freimaņu ģimene vēlējās nodrošināties un izmantoja visas iespējas to paturēt. Sākotnēji noskaidrojot jaunās valsts varas aprindās viedokli par muižu zemju pārņemšanu, pēc tam izmantojot juridiskās formalitātes īpašumu atdalīšanai un pazīšanos valdībā, iestādēs, lai saņemtu atbilstošās atļaujas. Sekoja līdzi arī sabiedrības noskaņai un uz to reaģēja, tādējādi Jaunmoku muižu iegādājās latviete Ada Sniķere, nevis vācietis Vilhelms Freimanis.

Latvijas valsts jaunie likumi vēl tikai tapa, bet tiem jau bija jāveic zināmi, neatliekami uzdevumi – jālikvidē vēsturiskais sociālais netaisnīgums, ka zeme pieder nelielai daļai sabiedrības, kā arī jānodrošina finansējums visiem ar Agrārreformu saistītajiem saimnieciskajiem, juridiskajiem un politiskajiem pasākumiem. Bieži vien tas radīja nevajadzīgu steigu, kļūdas, trūkumus un pārpratumus Tieslietu ministrijas un citu iestāžu darbībā. Valsts vēlējās mazināt savu finansiālo slogu un tā vietā muižas īpašniekam atstāja lielāku neatsavināmo daļu nekā minēts Agrārreformas likumā, kas attiecās arī uz Jaunmoku muižu. Daļa īpašuma bija neuzskaitīta, notika biežas tiesvedības, Valsts kontroles revīzijas zemesgrāmatu nodaļā un citās iestādēs. Valsts veidošanās procesa grūtības atspoguļojās arī zemes reformas Jaunmoku piemērā. Vairākus gadus ilgušais neatsavināmās daļas apstiprināšanas process noslēdzās tikai 1926. gada beigās. Uz to laiku saimnieki jau bija nonākuši nopietnās saimnieciskās un finansiālās grūtībās. Neraugoties uz panākumiem Zemgales Lauksaimniecības Centrālbiedrības rīkotajā 1. latviešu organizāciju lauksaimniecības, mājturības un rūpniecības izstādē Tukumā, saimniecība ekonomiski neatguvās un 1930. gadā jau notika pirmā (tiesas neapstiprinātā) publiskā izsole. Agrārā reforma Jaunmoku muižā noslēdzas ar izpārdošanu, tā arī nesasniedzot Freimaņu ģimenes iecerētos mērķus par spēcīgas lopkopības un sēklkopības saimniecības veidošanu un attīstīšanu.

Izmantojot Tukuma Talsu zemesgrāmatu nodaļas dokumentus, Agrārreforma atklāj vienu nozīmīgu, bet nelielu posmu (1918. līdz 1934. gads) Jaunmoku muižas un pils vēsturē. Pētnieciskais darbs jāturpina, meklējot arī citus, ar Jaunmokām saistītus materiālus, zemes reformas laikā, kā arī veicot citu vēstures posmu izpēti.

Autors:
Ingrīda Vistopola, Jaunmoku pils muzeja krājuma glabātāja

Izmantotie avoti un literatūra:

1. Skujenieks M. Latvijas statistikas atlass: XX. R., 1938., Valsts statistiskā pārvalde, 118 lapas.
2. Latvijas Agrārā reforma: Agrārās reformas likuma desmit gadu atcerei. A. Alberinga redakcijā, R., 1930., 951. lpp.
3. „Pietura Latvijas laikā Tumē. Vecmokās”, izd. Tumes pagasta padome, 2006, 187.lpp
4. Brinkena Ģertrūde fon den. Nogrimusī zeme: piedzīvojumi divos pasaules karos, boļševiku laikā un pēckara gados. Tukuma muzejs, 2015, 415 lappuses.
5. LVVA, 6678.f., 38.apr., 56. lieta, 76.lieta, 78., 85.-88., 90. lieta.
6. LVVA, 1679.f., 92.apr., 51.lieta.
7. LVVA, 1679. f., 16. apr. 144. lieta.
8. LVVA, 1679. f., 137. apr., 102. lieta.
9. LVVA, 1679.f., 172. apr., 1614. lieta.
10. LVVA, 1665.f., 1. apr.,  980. lieta.
11. LVVA, 1502.f., 1.apr., 62.-64., 77., 86. lieta.
12. LVVA, 7457.f.,2.apr., 155. lieta.

Atsauces:

1 Latvijas Valsts Vēstures arhīva (turpmāk – LVVA) 6678.f., 38.apr., 56.lieta, 103.-104. lapa.
2 www.letonika.lv
3 www.vesture.lv (?)
4 Skujenieks M. Latvijas statistikas atlass: XX, R., 1938., Valsts statistikas pārvalde, 22. lpp.
5 Skujenieks M., 24. lpp.
6 Latvijas Agrārā reforma: agrārās reformas likuma desmit gadu atcerei. A. Alberinga redakcijā, R., 1930., 180.lpp.
7 Latvijas Agrārā reforma: agrārās reformas likuma desmit gadu atcerei. A. Alberinga redakcijā, R., 1930., 182.lpp.
8 Latvijas Agrārā reforma: agrārās reformas likuma desmit gadu atcerei. A. Alberinga redakcijā, R., 1930., 190.lpp.
9 Latvijas Agrārā reforma: agrārās reformas likuma desmit gadu atcerei. A. Alberinga redakcijā, R., 1930., 206.lpp.
10 Latvijas Agrārā reforma: agrārās reformas likuma desmit gadu atcerei. A. Alberinga redakcijā, R., 1930., 207.lpp.
11 LVVA, 6678.f., 38.apr., 56.lieta, 103.-104. lapa.
12 Latvijas Agrārā reforma: agrārās reformas likuma desmit gadu atcerei. A. Alberinga redakcijā, R., 1930., 262.lpp.
13 Latvijas Agrārā reforma: agrārās reformas likuma desmit gadu atcerei. A. Alberinga redakcijā, R., 1930., 266.lpp.
14 Latvijas Agrārā reforma: agrārās reformas likuma desmit gadu atcerei. A. Alberinga redakcijā, R., 1930., 278.lpp.
15 Zemkopības ministrijas 1920. gada 12. novembra rīkojums Nr. 2687. Latvijas agrārā reforma: agrārās reformas likuma
desmit gadu atcerei. A. Alberinga redakcijā, R., 1930., 279.lpp.
16 LVVA, 6678.f., 38.apr., 56.lieta, 102.lapa.
17 Latvijas Agrārā reforma: agrārās reformas likuma desmit gadu atcerei. A. Alberinga redakcijā, R., 1930., 282.lpp.
18 Latvija ir mana dzimtene, esmu latvietis. // „Jaunmokas: Pils. Dzimtas. Cilvēki.” Talsu tipogrāfija, 2007, 117.lpp.
19 LVVA, 1679.f., 92.apr., 51.lieta, 27., 28 lapa.
20 Latvija ir mana dzimtene, esmu latvietis. // „Jaunmokas: Pils. Dzimtas. Cilvēki.” Talsu tipogrāfija, 2007, 117.lpp.
21 Latvija ir mana dzimtene, …. 124.lpp.
22 Latvija ir mana dzimtene,… 117.lpp.
23 LVVA, 6678.f., 38.apr., 56.lieta, 102.lapa.
24 LVVA, 6678.f., 38.apr., 76.lieta, 11.lapa.
25 LVVA, 6678.f., 38.apr., 56.lieta, 118.lapa.
26 Latvija ir mana dzimtene, … 115.-121.lpp.
27 LVVA, 6678.f., 38.apr., 56.lieta, 103.-104. lapa.
28 Brinkena fon den Ģertrūde. Nogrimusī zeme. 2015., 53., 372.lpp.
29 Brinkena, 149.lpp.
30 LVVA, 6678.f., 38.apr., 56.lieta, 101. lapa.
31 Obligācija par labu Džordžam Armitstedam 65 000, Pēterim Rennem 35 000, Helenei Ungernai-Šternbergai 30 000, Ņinai Ungernai-Šternbergai 30 000 Krievijas rubļu, kas kopā veidoja, pēc naudas reformas, 106 400 Latvijas rubļu un ganību servitūtus par labu Jaunsātu mājām Liellauki, Werit un Jaunsātu mežsaimniecībai. LVVA, 6678.f., 38.apr., 56.lieta, 103.lapa.
32 LVVA, 6678.f., 38.apr., 56.lieta, 103.-104. lapa.
33 LVVA, 6678.f., 38.apr., 56.lieta, 105. lapa.
34 LVVA, 6678.f., 38.apr., 56.lieta, 102. lapa.
35 LVVA, 6678.f., 38.apr., 56.lieta, 10. lapa.
36 LVVA, 1679.f., 92.apr., 51.lieta, 23.-29. lapa.
37 Latvija ir mana dzimtene, esmu latvietis. // „Jaunmokas: Pils. Dzimtas. Cilvēki.” Talsu tipogrāfija, 2007, 116.lpp.
38 Latvijas agrārā reforma: agrārās reformas likuma desmit gadu atcerei. A. Alberinga redakcijā, R., 1930., 260.lpp.
39 LVVA, 1679.f. 137.apr., 102.lieta, 5.-6. lapa.
40 LVVA, 7457.f.,2.apr., 155. lieta, 13.-14. lapa.
41 LVVA, 1679.f., 92.apr., 51.lieta, 61. lapa.
42 Latvijas Agrārā reforma: agrārās reformas likuma desmit gadu atcerei. A. Alberinga redakcijā, R., 1930., 260.lpp.
43 LVVA, 1679.f., 92.apr., 51.lieta, 67. lapa.
44 1925. gada 12. - 14. novembrī Tukuma Talsu zemesgrāmatu nodaļā notika Valsts kontrolres neatsavināmo daļu revīzija. Par to 17. novembrī Valsts kontroles priekšstāvis R. Raumanis, klātesot Tukuma-Talsu zemesgrāmatu nodaļas priekšniekam Robertam Kalevicam un nodaļas sekretāram Kārlim Katterfeldam, sastādīja aktu. Pārbaudes akts Zemesgrāmatu nodaļā par ierakstiem attiecībā uz Jaunmokām sastāvēja no 15 punktiem. LVVA, 1679.f., 92.apr., 51.lieta, 71. lapa.
45 Likums par nekustamu īpašumu koroborēšanu saskaņā ar Agrārās reformas likumu izdots 1923. gada 31. martā (V.V. Nr. 67)Instrukcija pie šī likuma izdota 1924. gada 8. februārī (V.V. Nr. 34). LVVA,1679.f., 92.apr., 51.lieta, 69.-72. lapa.
46 LVVA,1679.f., 92.apr., 51.lieta, 69. lapa.
47 LVVA, 1679.f., 92.apr., 51.lieta, 71. lapa.
48 1927. gada 19. februāra Valsts kontroles ziņojums. LVVA, 1679.f., 92.apr., 51.lieta, 110. lapa.
49 LVVA, 1679.f., 92.apr., 51.lieta, 110. lapa.
50 LVVA, 1679.f., 92.apr., 51.lieta, 112.-113. lapa.
51 Latvijas Agrārā reforma: agrārās reformas likuma desmit gadu atcerei. A. Alberinga redakcijā, R., 1930., 282.lpp.
52 Saimniecībā audzēja jaunlopus, iegādājās traktoru un ierīkoja ūdens piegādāšanu ar naftas motoru. Ieviesa elektrisko apgaismojumu un iekārtu piena pulvera pārstrādāšanai, lai eksportētu uz ārzemēm. LVVA, 1679.f., 92.apr., 51.lieta, 76.lapa.
53 LVVA, 1679.f., 92.apr., 51.lieta, 8. lapa.
54 LVVA, 1679.f., 92.apr., 51.lieta, 4. lapa.
55 LVVA, 1679.f., 92.apr., 51.lieta, 5. lapa.
56 LVVA, 1679.f., 92.apr., 51.lieta, 1.-2. lapa.
57 LVVA, 1679.f., 92.apr., 51.lieta, 1.-2.lapa.
58 LVVA, 1679.f., 92.apr.,51.lieta, 6.lapa.
59 LVVA, 1679.f., 92.apr., 51.lieta, 21. lapa.
60 LVVA, 1679.f., 92.apr., 51.lieta, 39. lapa.
61 LVVA, 1679.f., 92.apr., 51.lieta, 34. lapa.
62 LVVA, 7457.f., 2.apr.,155.lieta, 13. lapas otra puse – 14.lapa.
63 LVVA, 1679.f., 92.apr., 51.lieta, 54. lapa.
64 LVVA, 6678.f., 38.apr., 56.lieta, 133. lapa.
65 Par piena pulvera ražošanu A. Freimanei piešķīra 1. godalgu piensaimniecības nozarē, zelta medaļu par lopkopības attīstības veicināšanu, 2. godalgu – lauksaimniecības pārvaldes naudas balvu Ls 30 un Zemkopības ministrijas vidējo bronzas medaļu par govi Lilija, Rodailendas sugas vistām un jaunlopu grupu. 3. godalga – mazā sudraba medaļa par govīm – Emilija, Bella, Dore, Blese, Cielava. Lauksaimniecības ražojumu nodaļā Zemkopības ministrijas bronzas medaļa par izmēģinājumiem ar dažādām labības šķirnēm – Petkusa rudziem un Hanna miežiem. Atzinības raksts par tīrsugas melnraibiem buļļiem Jēkabu un Pēteri. Lauksaimniecības un rūpniecības izstāde Tukumā.//Zemkopis, Nr. 40, 1926. gada 6. oktobris, 630.-634. lpp.
66 LVVA, 1679.f., 92.apr., 51.lieta, 78. lapa.
67 LVVA, 1679.f., 92.apr., 51.lieta, 85. lapa.
68 LVVA, 1679.f., 92.apr., 51.lieta, 101. lapa.
69 LVVA, 6678.f., 38.apr., 56.lieta, 147., 148. lapa.
70 LVVA, 6678.f., 38.apr., 56.lieta, 151. lapa.
71 LVVA, 6678.f., 38.apr., 56.lieta, 160. lapa.
72 LVVA, 6678.f., 38.apr., 56.lieta, 165.-183. lapa.
73 LVVA, 6678.f., 38.apr., 56.lieta, 184.-185. lapa.
74 LVVA, 6678.f., 38.apr., 56.lieta, 192. lapa.
75 LVVA, 6678.f., 38.apr., 56.lieta, 196. lapa.
76 LVVA, 6678.f., 38.apr., 56.lieta, 192. lapa.
77 LVVA, 6678.f., 38.apr., 56.lieta, 196. lapa.
78 LVVA, 6678.f., 38.apr., 56.lieta, 196. lapa.
79 LVVA, 6678.f., 38.apr., 56.lieta, 197. lapa.
80 LVVA, 1502.f., 1.apr., 86.lieta, 21. lapa.
81 LVVA, 1679.f., 92.apr., 51.lieta, 39., 42.-43.,45.-46., 61. lapa.
82 LVVA, 1679.f., 92.apr., 51. lieta, 44.lapa.
83 LVVA, 1679.f., 92.apr., 51. lieta, 44.lapa.
84 Ministru prezidents Kārlis Ulmanis, kā atzīst Freimaņa dēls, devis sliktu atbildi uz tēva jautājumu par Jaunmoku muižas iegādi sakot: „Freimaņa kungs, [..] jūs nevienu neesat ne izmantojis, ne apspiedis. Jums ir latviešu izcelsmes sieva. Jums ir ļoti daudz latviešu draugu, kas gan jums tās pūrvietas varētu atņemt?” Latvija ir mana dzimtene, esmu latvietis. // „Jaunmokas: Pils. Dzimtas. Cilvēki.” Talsu tipogrāfija, 2007, 116. lpp.
85 LVVA, 1679.f., 92.apr., 51.lieta, 23.-29. lapa.
86 LVVA, 1679.f., 92.apr., 51.lieta, 10.lapa.
87 LVVA, 1679.f., 92.apr., 51.lieta, 13. lapa.
88 LVVA, 1679.f., 92.apr., 51.lieta, 23. lapa.
89 LVVA, 1679.f., 92.apr., 51.lieta, 24. lapa.
90 LVVA, 6678.f., 38.apr., 56.lieta, 155. lapa.
91 LVVA, 6678.f., 38.apr., 56.lieta, 155. lapa.
92 LVVA, 6678.f., 38.apr., 56.lieta, 155. lapa.
93 LVVA, 6678.f., 38.apr., 56.lieta, 155. lapa.
94 LVVA, 6678.f., 38.apr., 56.lieta, 155. lapa.
95 LVVA, 6678.f., 38.apr., 56.lieta, 155. lapa.
96 LVVA, 6678.f., 38.apr., 56.lieta, 158. lapa.
97 LVVA, 1665.f., 1.apr., 980.lieta, 259.lapa.
98 LVVA, 6678.f., 38.apr., 56.lieta, 161. lapa.
99 LVVA, 6678.f., 38.apr., 56.lieta, 163. lapa.
100 LVVA, 6678.f., 38.apr., 56.lieta, 189. lapa.
101 LVVA, 1679.f., 92.apr., 51.lieta, 120. lapa.
102 LVVA, 6678.f., 38.apr., 78.lieta, 93. lapa.
103 LVVA, 1679.f., 92.apr., 51.lieta, 46.-47., 71. lapa.
104 LVVA, 6678.f., 38.apr., 76.lieta, 53. lapa.

Pielikumi

Bibliotēka

Iezīmes

Tematiskie rādītāji: 
Sabiedrība
Tautsaimniecība
Tiesības un līgumi
Pagasts: 
Tumes pagasts
Literatūra: 
Akadēmiskie raksti un pētījumi

Reklāma