Zīriņa, Ingrīda. Kungi, esmu latvietis! Beverīnas vēstis. 2013.g. decembris, Nr. 7 (13). 7.lpp.

Pievienoja: 
Valters Grīviņš, 04.12.2015

Novadniekam KĀRLIM VĪTOLAM 170

Tautas atmodas laikmeta darbinieks, Kauguru pagasta vecākais, zemnieku tiesību aizstāvis, Valmieras latviešu biedrības “Dziesmu rota” dibinātājs Vītolu Kārlis jeb Kārlis Vītols (1843-1923) nodzīvoja garu, piepildītu mūžu. Un, tomēr, ko zinām par šo neordināro personību? Kur meklējami dzimtas aizsākumi un, kā dzīvi ietekmēja dažādie likteņa pavērsieni? Kāpēc savulaik novadnieka veikums iemūžināts A. Deglava romānā “Rīga”?

K.Vītola pēdējais uzņēmums - savā 80. jubilejā "Druļos", 1923.g. Attēls no Valmieras muzeja krājuma.

DIVI KĀRĻI

Kārļa Vītola tēva senči vairākās paaudzēs dzīvojuši netālu no Valmieras, Matīšu draudzē. 19. gadsimta sākumā, 1804.gada 22. aprīlī (v. st.) Bauņu muižai piederošajās Zellēs pasaulē nāca pusgraudnieka dēls Kārlis. Pēc iesvētībām 1821.g., vecāku rosināts, labāku dzīvi meklē Bauņu muižā (Bauenhof), kur uzkalpojas par sulaini. Uzcītīgs, vērīgs, kungu ieredzēts, bet šķiet, ka pašam tuvākas zemes lietas. Pašmācības ceļā apgūst piena pārrauga amatu un, kā atzinība padarītajam, 1833. gada pavasarī saņemtā ieteikuma vēstule darbam Dikļu muižā (Dickeln). Tur pavada četrus gadus. Iespējams, ka vienmuļā muižas dzīve rosina meklēt ko citu: pēc ilgstošas sarakstes ar Kauguru muižas pārvaldnieku, 1837. gadā ierodas Kaugershof, kura tolaik pieder fon Mengdeniem. Kārlis joprojām brīva puiša kārtā, jo sirdī tā īsti vēl neviena nav iekritusi, līdz notikusi liktenīgā sastapšanās ar sprigano kaugurieti, kalponīti Annu Bratt. Neskatoties uz 15 gadu starpību, Anna pieņēmusi bildinājumu un teikusi jā vārdu. Laulājušies 1841. gada maijā, Svētā Sīmaņa baznīcā Valmierā. Vītolu pāris ar nepacietību gaida ģimenes papildinājumu, taču.... šūpulis paliek tukšs. Mātes bēdas neremdināmas. Ko darīt? Taujājot pēc padoma, sievas vecāki ieteic lūkoties iztikas meklējumos, pēc iespējas, tālāk no mājām. Tā nu 1842. gada pavasarī, Jurģos, abi apmetas Krimuldas Jaunajā muižā (Kremon Neuhof), kur Kārlis salīgts kā modernieks. Darbs veicas; rūpju gan mazāk nekļūst. 1843. gada saltā ziemas rītā, 15. februārī pēc vecā stila, Annai piedzimst veselīgs puisēns, kuram kristībās dots Vītolu dzimtas stiprais vārds – Kārlis! Dzīve nav salda svešajā pusē un, kad atkal gaidāms stārķa apciemojums, Vītoli izlemj pārcelties atpakaļ uz Valmieru (Wolmar). 1847.gada ziemas spelgonī, 22. februārī Veides muižiņā (Weidenhof), nomnieka saime kļūst kuplāka ar meitiņu Kristīni. Ar māsu, Kārli junioru, vienos visciešākās saites mūža garumā.

STARP VALMIERU UN KAUGURIEM

Skolas gaitas zēns uzsāk pie skolmeistara Hugo Gotlība Leopolda Brēžes (1826-1866) vietējā draudzes skolā. Mācības padevušās viegli. Vērojot apdāvināto audzēkni, Brēže mudinājis izglītošanos turpināt Valmieras apriņķa skolā. Jāteic, ka 1857. – pārmaiņu gads Vītoliem: viņi pārceļas atpakaļ uz Kauguru pagastu, tuvāk Annas piederīgajiem, rentējot muižai piederošos Druļus. Jaunajam Vītolam apņēmības netrūkst un viņš, protams, ar izcilību iztur uzņemšanas pārbaudījumus kreisskolā. Trīs gadus, no 1858. līdz 1861., diendienā mēro ceļu uz stalto skolas namu. Pēc pedagogu ieteikuma, pošas zinībām Rīgas pilsētas klasiskajā ģimnāzijā. Vecāki vēlas, lai dēls studētu lauksaimniecību. Smagas acu kaites dēļ no ģimnāzijas jāizstājas, taču jauneklī jau modusies interese par valodām. Kārlis brīvi runā un raksta vācu valodā, pašmācības ceļā apgūst krievu, sengrieķu, latīņu, franču, angļu valodas. Kopā 6! 1861.gada pavasarī viņš skrīvera palīgs muižā, bet Kristīne pēc iesvētībām, 1865.gada vasarā, salīgst par meitu Gaidēs. Vītolu Kārļa valodas prasmes un kaligrāfiskais rokraksts lieti noderēs kā pagasta skrīverim (1867.) ar 175 rubļu lielu gada algu, «pie, kam, pašam tik jāgādā rakstāmlietas», gan kā kauguriešu runas vecim. 1869. gada decembrī ievēlēts par pagasta vecāko ar 79 par un 11 pret balsīm. Palīgos iecelti pagasta priekšnieki – godājami vīri, Pēteris Rozītis no Briškām, Pēteris Antons no Ancīša, magazīnas uzraugs Mārcis Enzeliņš no
Mičkēna. Par labu darbu (1872.), Vītola skrīvera algu paaugstina uz 200 rubļiem gadā.

LIKTENĪGĀ KĻŪDA

Veiksmēm seko kritums: 1872.g. VII. 27. mirst Druļu rentnieks Kārlis Vītols, seniors. Arī jaunā Vītola pašvaldības karjera negaidīti apraujas 1873. gada 15. oktobrī, ar draudzes tiesas lēmumu, kā tagad definētu – personīgu un koruptīvu iemeslu dēļ. Gaides gruntnieks Kalniņš un vienlaikus māsas Kristīnes vīra, Mārča Kalniņa, tēvs «piesavinājies Gaides ciema kambari». Pēc divu gadu (1873.) tiesāšanās procesa, par labu pagastam nolemts, ka «skolas bērni izstellēti netiks aukstā ziemas laika un vieglo drēbju, kā arī lielā attāluma dēļ». Vītols, būdams amatpersonas statusā, iejaukties negrib, bet, kā nu ieprecētajam radiņam atteiksi... To izmanto Kārļa nelabvēļi, panākot «tūlītēju atstādināšanu no skrīvera amata, vietā pieņemot Kokmuižas pagasta skrīveri Johansonu, kas apņemas divās dienās nedēļā savu amatu Kauguru pagasta namā izpildīt par 180 rubļu lielu algu». Pagastā apmierināti: i` tikuši no dižmanīgā Vītola vaļā, i` 20 rubļus mēnesī ietaupījuši!

Pasauli skatot. Kārlis Vītols (1. no kreisās) Vācijā, 1870. gadi.

MEKLĒJIET RAKSTOS

1870. gada pavasarī, izdzirdot ziņu par Baltijas muižnieku dažādajiem lūgumrakstiem, kas atjaunotu viņu vecās privilēģijas, Kārlim Vītolam radās ideja par “lūgumrakstu no latviešu zemnieku puses, par adreses sastādīšanu un parakstu vākšanu”. Tiek savākts ap 50 000 tūkstošiem parakstu no 70 pagastiem! Vēlāk šo zīmīgo laiku un zemnieku konsolidēšanos iemūžinās rakstnieks Augusts Deglavs (1862-1922). Gandrīz 100 romāna “Rīga” lappusēs notēlos Kārļa Vītola cīņu pret vācu baroniem, savas tautas aizstāvību un pašapziņas modināšanu. Pirmajā tā daļā (“Patrioti”, 1910-1911) aprakstīts delegātu brauciens, dalībnieku noskaņojums un izjūtas. Uzzinām, ka Vītols pat bijis Cimzes ģimenes paziņu lokā. Katrā lappusē, kur rakstnieks stāsta par kaugurieša gaitām, jaušama liela šīs personības ietekme. Vītols raksturots kā “nelokāms un neatlaidīgs cīnītājs par latviešu tiesībām tā laika sabiedrībā. Ar varas vīriem runā kā līdzīgs ar līdzīgiem”. Uz Pēterpili 1871.g. janvārī savāktos 50 000 zemnieku parakstus (adreses) nogādāja grupa pagastu vecāko, kuru priekšgalā protams, pats Vītolu Kārlis, ar vestē iešūtiem dokumentiem. Viņš saka: “Lai ņem manu dzīvību, bet papīrus no manis nedabūs”! Vietējā garīdzniecība nepiedod viņa iejaukšanos valsts lietās. Tā neatbalsta arī centienus pagasta skolā ieviest valodu mācīšanu. Lai vēl vairāk pazemotu Vītolu, vietējā Zemes tiesa liek Kauguru pagasta vecākajam izciest cietuma sodu. Tas domājot par likteni, nāk pie secinājuma, ka “vainīgs pa galvenajai tiesai mācītājs Valters.... Ak, kā viņam dedza sirdi. Tā gribētos iespert šim mācītājam reiz pa ļepu....” Septiņas dienas nēsā cietumnieka drānas, bet cietuma maizi atsakās ēst. “To jau nu gan jūs man nevarat uzspiest ēst! Vītols spītīgi attrauc. “Aizsūtat uz Rīgas viesnīcu un lūdzat viesnīcas kundzei, lai viņa uz mana rēķina atsūta pusdienas... visas septiņas dienas, kamēr še būšu”. Niknākais politiskais pretinieks ir Jelgavā (Mitau) dzimušais Alfrēds Jūlijs Vilhelms Valters (1820-1882); no 1857. līdz 1882. mācītājs Valmierā. kopš 1865.g. Latviešu draugu biedrības biedrs, “pilns lepnas pašapziņas, stingrs, nesaudzīgs, reizēm pat bargs. Daudzu cienīts un mīlēts, bet vairākuma ienīsts”. Pie tiem, kas dvēseļu ganu nemīl un salīdzina ar priekšgājēju Ferdinandu Valteru, pieder arī mūsu kaugurietis. Abu, Vītola un Valtera, samilzušajā konfliktā iejaucas bruģukungs, barons Gustavs Krīdeners, kurš, tāpat, kā Kauguru muižas īpašnieks M. fon Mengdens, ne visai simpatizē Valteram. Par 1870./1871. “zemnieku adrešu” iesniegšanu un piecu Vidzemes pagastu vecāko (bez Vītola no Kauguriem, Klāvs Golvers no Vainīžiem, Jēkabs Brastiņš no Augstrozes, Dāvis Zvirgzdiņš no Jaunbrenguļu un Kārlis Biķis no Vecvāles) deputāciju (pārstāvniecību I.Z.) leģendāro braucienu uz Pēterpilī, lasāms H. Enzeliņa “Skati Valmieras pilsētas, draudzes un novada pagātnē” (1932.), nodaļā “Tautas atmodas laikmets”, vēstures pētnieku J. Krodzinieka “Vidzemes muižnieku un zemnieku adreses ķeizaram Aleksandram II” (1924.), P. Dreimaņa “Vidzemes zemnieku cīņas par savām tiesībām XIX. gs.” (1928.) darbos, kā arī pēdējā, trešajā, Arveda Švābes “Latvijas vēsture 1800-1914” izdevumā (1991.); skatīt nodaļu “Divas adreses Aleksandram II”, 350.-361.lpp.

DZIESMU VĪRS

Bez politikas Vītolam mīļas divas lietas – dziesma un teātris. Aizsākums pirmajai meklējams 1869. g. vasarā, kad Kauguru muižas pagalmā rīkoti pagasta jauno gruntnieku (māju īpašnieku – preciz.) svētki. Uz tiem aicināti “ņemt dalību apkārtnes skolotāji ar saviem skolniekiem, kas uz balsīm nodzied dažas tautas dziesmas. Krīdeners uzrunā svētku dalībniekus, viņam atbild Kārlis Vītols, pēc tam skolotāja V. Baloža vadībā kādi desmit dziedātāji nodzied pāra latviešu tautas dziesmas, kas sapulces dalībniekus pacilā». Dzirdētais pārvaldnieku tik ļoti iejūsmina, ka skaidrs “jādibina pašiem sava dziedāšanas biedrība!”. To nu lūko pierādīt varas vīriem, kārtojot topošās biedrības papīrus. Viņam atsaka, bet Vītols nav tik viegli pieveicams: “1872. gadā dabū atļauju dibināt dziedāšanas biedrību, kuras statūtos ierakstīts arī par teātra pulciņa organizēšanu”. Kāds bijis Vītols? “Dedzīgs, apbalvots ar staltu augumu, lielām gara dāvanām un stingru raksturu, ar zināšanām, kas tālu apsteidza toreizējos laikabiedrus plašākajā apkārtnē”. Pateicoties tieši Kārļa neatlaidībai, 1872. g. 26.III. apstiprina dziedāšanas biedrības “Dziesmu rota” statūtus. Tolaik biedrības vīriešu pasaule; sievietēm uzturēšanās biedrībā nevēlama, jo te bufete ar spirdzinājumiem (arī stiprākiem), biljarda bumbotava, avīžu galds un pīpotava. Tikai 1882.g. daiļajam dzimumam būs ļauts uzturēties kā nebiedriem..... Desmit gadu (1872-1882) ilgajā pastāvēšanas laikā dziedāšanas biedrība “Dziesmu rota” veica nozīmīgu darbu pirmā kora izveidošanā un latviešu dziesmu popularizēšanā. Latviešu zemnieku pašapziņa aug līdz ar “Dziesmu rotā” spēlētajām teātra izrādēm: “Pēc tam, kad Rīgā uzvests “Žūpu Bērtulis”, arī valmierieši Valmieras pagastnamā 1871.g. 24. oktobrī uzved lugu “Pašaudzināts”. Atlikums par labu bibliotēkas iegādāšanai. Tā paša gada 7. novembrī spēlē izrādi, kurā piedalās arī kaugurietis Vītols”.

LIKTENIM SPĪTĒJOT

Kamēr Vītols muižas pārvaldnieka amatā, Drulī saimnieko māsa Kristīne ar ģimeni, kurā trīs bērni. Pašam Kārlim dzimtas turpinājuma nebūs, tāpēc iespēju robežās līdzēts “ar naudas padomu” krustdēla skološanai, lai “tas izmācītos par dakteri”. Jau atrunāts, ka krustmeita “mantos zemi līdz ar māju”. Dzīve apmet kūleni, 1883. gadā mainoties muižas īpašniekiem. Bažām pamats. Tenko, ka tādiem pasaules braucējiem un pārgudriniekiem pie Lēvenšterna vietas nebūs.... un nu izbijušais muižkungs saimnieko Drulī, bet Kalniņiem jāpārceļas uz Gaidi, pie Kristīnes vīra tēva, kādreizējā pagasta skrīvera Jāņa Kalniņa. Saticība – rets viesis Gaidē, vairākkārt jaunie grib nākt atpakaļ. Pēc svaiņa nāves, Kārlis Druļus izrentē, dzīvo Gaidē, lai palīdzētu tuviniekiem. Mierīgās dzīves plūdumu pagastā pārtrauc ziņa par dzelzs bāni (vilcienu I.Z.). Platsliežu Rīgas – Pleskavas dzelzceļu sāka būvēt 1886. g. cauri toreizējiem Kauguru muižas un Gaides mājas tīrumiem. Vītolam, jaunībā daudzkārt ceļojušam, vajadzētu atbalstīt tehnikas brīnumu, ar kuru dažu stundu laikā, bez pārsēšanās, varētu aizbraukt ar uz Rīgu, Cēsīm, Siguldu vai Tērbatu (Tartu), taču tieši viņš uzsāk ilgstošu tiesas prāvu, kuru zaudē. Zaudējums izvēršas ilgstošā grūtsirdībā un noslēgtībā. Skumji, ka netiek uzgodāts ne Valmieras Latviešu biedrības desmit (1992.), ne divdesmit gadu (1902.) atceres svinībās.

"Dziesmu Rotas" pēctece. Valmieras Latviešu biedrība, XX. gs. sākums. Attēls no Valmieras muzeja krājuma.

NO HERMAŅA ENZELIŅA ATMIŅĀM

“Pēdējo gadu būdams muižas pārvaldnieks Kauguru muižā, iegūst Gaides mājas. Tur ceļ skaistas ēkas un nodzīvo ilgāku laiku. Mūža pēdējos 20 gadus pavada Drulī, kam apkārt iekopj laukus un audzē mežus. Visus brīvos līdzekļus iegulda saimniecībā. Nomniekiem ierīko priekšzīmīgus dzīvokļus, neprasot augstas nomas, bet gan rūpīgu zemes kopšanu. Pasaules karš nes grūtus pārbaudījumus, cieš ēkas, viņa acuraugs – mežs, sabojāta vērtīgā bibliotēka. Vītols atturīgas, pat lepnas, straujas dabas cilvēks, bet bija brīži, kad kļuva mīļš un runīgs, kad parādījās lielās atmiņas spējas. Sevišķi es to izjutu stundās, kuras es kopā ar rakstnieku Augustu Deglavu pavadīju Druļos. Vītols mira neprecējies, 80 gadus vecs. Īsts zemnieks, kam dārga dzimtene, tauta un ticība, kam mīļas druvas, pļavas un meži. Sava pagasta skolai atvēlēja lielāku summu, 2000 Ls fizikas kabineta iekārtošanai, kamēr citus labdarības nodomus izvest vairs neizdevās [..] ”. 

Ingrīda Zīriņa,
Valmieras muzeja Vēstures nodaļas vadītāja

PublicētsBeverīnas vēstis. 2013.g. decembris, Nr. 7 (13). 7.lpp.

Personas

Iezīmes

Pilsēta: 
Valmiera
Pagasts: 
Kauguru pagasts, Matīšu pagasts
Literatūra: 
Populārzinātniskie raksti un publicistika

Reklāma