Zīriņa, Ingrīda. Profesora Franča Baloža dzimta.

Pievienoja: 
Valters Grīviņš, 07.01.2016

Raksts, veltīts akadēmiski izglītotā latviešu arheologa Franča Baloža (1882–1947) dzimtai – Baložiem. Noskaidrots, ka pirmās ziņas atrodamas jau 18. gadsimta Valmieras draudzes grāmatās. Darbā, pamatojoties uz ziņām no arhīva dokumentiem, noskaidrota sākotnējā fiksētā izcelsmes vieta – Valmieras muižas Ķeldera mājas. Izsekots dzimtas atzara ienākšanai Baložu mājās un tam, kā piešķirts uzvārds Balodis. Pētījumā rodama informācija arī par citiem ģimenes locekļiem, atainojot dzimtas attīstību un darbību dažādos vēstures periodos.

Dr. phil., Dr.hist. profesora Franča Aleksandra Baloža vārds dzimtajā pilsētā Valmierā padomju okupācijas gados, tāpat kā daudzu citu neatkarīgās Latvijas sabiedrisko darbinieku vārdi, bija nodots gandrīz pilnīgai aizmirstībai. Ideoloģisku apsvērumu dēļ plašākam interesentu lokam kā vienīgo no Baložu dzimtas pozicionēja Jūliju Eduardu Balodi - dzejnieku Rietekli; (1856–1940). 1976. gada Dzejas dienu laikā, atzīmējot dzejnieka 120. dzimšanas dienu, Valmieras ciema Baložos atklāja piemiņas plāksni. Atklāšanā skandēts par „traģisko mūžu un īpašo vietu latviešu literatūras vēsturē” (Liesma, 1976, Nr. 159, 3), bet netika minēts pat fakts, ka Baložos dzimis arī viņa brālis Voldemārs Dāvids Balodis (1848–1918) – skolotājs, novada vēstures pētnieks, viens no Valmieras Latviešu biedrības dibinātājiem, pirmā akadēmiski izglītotā latviešu arheologa Franča Aleksandra Baloža (1882–1947) tēvs.

Mainoties varām un gadsimtiem, pie Baložu mājas sienas joprojām bija vien skatāma plāksne ar iekaltajiem Rietekļa dzīves gadiem. 2006. gada nogalē pēc LU Latvijas vēstures institūta direktora Gunta Zemīša iniciatīvas, Valmieras pagasta padome piešķīra līdzekļus jaunās piemiņas plāksnes profesora Franča Baložu dzimtai izgatavošanai un uzstādīšanai. To, 2007. gada 21. septembrī starptautiskās konferences „Francis Balodis. Arheoloģija un laiks. Profesoram Fr. Balodim – 125” izskaņā, klātesot viesiem un pagasta iedzīvotājiem, svinīgi atklāja profesors Ēvalds Mugurēvičs un Valmieras pagasta padomes priekšsēdētājs Jānis Leitis (Liesma, 2007, Nr. 147, 3).

Mājām un muižām ir atšķirīgi likteņi. Pārdzīvojot savus īpašniekus, tās nākamajām paaudzēm stāsta par ļaudīm, kas reiz šeit mituši. Baložu dzimtas vēsture vairāk kā divsimt gadu bijusi saistīta ar Valmieras muižu (Wolmarshof), vēlāko Valmiermuižas pagastu un netālo apriņķa pilsētu Valmieru (Wolmar). Cik senā pagātnē meklējamas ziņas par Valmieras muižas, Baložu māju un dzimtas izcelsmi? 

DZIMTAS VĒSTURES MEKLĒJUMOS

Tēmas specifika – Baložu dzimtas vēsture noteica plašu nepublicēto rakstīto avotu izmantošanu Latvijas Valsts vēstures arhīvā un Valmieras muzejā. Lai precizētu ziņas par dzimtas ģenealoģiju, tās pēctecību un darbības virzieniem, izmantoju arī citu pētnieku apzināto materiālu: mācītāja Jāņa Neilanda sastādīto (1910) Ķeldera – Brēžas – Baloža (1. att.) un Jāņa Plūksnes uzzīmēto (1999) Baložu dzimtas koka shēmu (2. att.), kuru, ciemojoties Valmierā 2002. gadā, muzejam uzdāvināja pats pētnieks. Raksta tapšanas gaitā izmantotas arī laikabiedru liecības, publikācijas grāmatās un periodiskajos preses izdevumos. 

Pagājušā gadsimta divdesmito gadu vidū Valmieras novada zemnieku vēsturi pētīja sabiedriskais darbinieks un 2. Saeimas deputāts Hermanis Enzeliņš (1867–1953). Atrazdamies Rīgā un strādājot arhīvā ar vēsturiskajiem materiāliem, viņš tos apkopoja un 1932. gadā izdeva grāmatā „Skati Valmieras pilsētas, draudzes un novada senatnē” (Pumpuriņš 1999, 33–34).Tajā minēti daudzi fakti 17. gs. beigās no draudzes metriku grāmatām, ar kurām strādājis pētnieks (Valmieras baznīcas grāmatā (1688) sk. par Ķeldera Jēkabu). Nozīmīgi vēstures avoti – zemnieku klaušu un nodevu saraksti, tā saucamās vaku grāmatas Wackenbücher; Ķeldera mājas (1624) minētas Valmieras pilsnovada muižas kadastrā. Pastāvējušas ne tikai Ķeldera mājas, bet arī Ķeldera pagasts. Baloži (1624) Mellupes vakā – neapdzīvots un izmiris ciemats. Tomēr visprecīzākos demogrāfiskos datus H. Enzeliņš fiksējis no baznīcas grāmatām, kuras bez metriskajiem datiem saturēja arī dažādus mācītāju ierakstus ar lokālvēsturisku nozīmi. „1700. g., Ziemeļu kara sākumā Baložos dzīvojis muižai piederošais zemnieks Balodis. 1712. g. saimnieks ir Pēteris no Baloža. Mēra epidēmijā visa saime izmirusi” (Enzeliņš 1932, 172–173). 

Konstatēju nelielas nesakritības personu vārdos. „Ķeldera saimnieks Miķeļa dēls Mārcis pie altāra par sievu vedis nevienu citu kā skolotāja Brēžas meitu Annu, dzimušu 1766. gadā” (Enzeliņš 1932, 124). Valmiermuižas draudzes mācītājs Jānis Neilands (1840-1915) (Liepnieks 1997, 194–196), kas savas un Baložu dzimtas ciltskoku rūpīgi izpētījis vēl pirms enerģiskā kaugurieša Endzeliņa, skolotāja meitas vārdu uzrādījis kā Mariju (Mari). Arī J. Plūksne, veidojot dzimtas koku, Latvijas Valsts vēstures arhīvā apzinājis liecības par Baložu ģimeni un tai piederīgajiem: Valmieras (Wolmar) latviešu draudzes metriku grāmatās (235. f., 4., 7., 12. apr.), Valmieras muižas (Wolmarshof) 1795., 1811., 1816., 1826., 1834. gada revīzijas sarakstos (199. f., 1. apr., 518.l.) J. Plūksne dzimtu sāk ar Miķeli (Mikkel) no Ķeldera, tad seko Mārcis un Jēkabs, nākamais Baložu saimnieks.  Zīmētajā ciltskokā ir būtiska neprecizitāte, nenorādot profesora Franča Baloža pirmo dzīvesbiedri Aleksandru Kubarevu; kā vienīgā uzrādīta faktiski otrā sieva Emma Albertiņa-Balodis.

Pateicoties nesen Valmieras muzejam dāvinātajām Valmieras draudzes pārlūkošanas grāmatām (no 1751), izsekoju dzimtas ģenealoģijai līdz pat 19. gs. vidum. Personu datu precizēšanai izmantoju jau muzeja krājumā esošās Valmieras Svētā Sīmaņa baznīcas draudzes metriku (pārlūkošanas), dievgaldnieku, iesvētāmo un jaundzimušo reģistru grāmatas no 1834. līdz 1889. gadam. Aizpildītas vāciski, bet vēlāk – rusifikācijas periodā pēc 1882. gada krieviski. Tajās par katru no Baložiem varēju atrast četrus svarīgākos datus: dzimšanu, kristības, laulības un nāvi. Meklēšanu būtiski atviegloja tas, ka Baloži visi, gandrīz divu gadsimtu garumā, dzīvojuši viena (Valmiermuižas) pagasta robežās, un līdz dzimtbūšanas atcelšanai arī visa radošanās notikusi tikai sava pagasta robežās. Pirmais no Baložiem, kura ģimene dzīvo ārpus dzimtas mājām, ir Voldemārs Dāvids Balodis.

Lai gan 17.–18. gs. sākuma liecību trūkums rada neskaidrības dzimtu pēctecībā un savstarpējā radniecībā, tas netraucēja salīdzinoši īsā laikā, nepilnos trijos gados (no 2007), pētniecei Mārai Grāvelei savākt, apkopot ļoti plašu novadpētniecības materiālu par Valmieras pagasta vēsturi – topošajai grāmatai „Valmieras pagasta likteņstāsti” (Grāvele 2010, sk. mājas Baloži 117–119, sk. mājas Ķelderi 73–75).

VALMIERAS MUIŽA 

Wolmarshof agrāk ietilpusi Valmieras pilsnovadā, jo 1622. gadā zemes, uz kurām atradās Valmiermuižas un Valmieras mācītāja pagasti, Zviedrijas karalis Gustavs II Ādolfs piešķīra valsts kancleram, grāfam Akselam Uksenšērnam (Axell Oxenstierna; 1583–1654). Pēc muižu redukcijas 17. gadsimta 80. gados novads pārgāja valsts īpašumā un tika iznomāts. Pirmais nomnieks bija Rīgas lieltirgotājs Jānis Reiters, bet pēc tam – Bahmaņu dzimta. Muiža nodrošinājusi labus ienākumus, un, sākoties Ziemeļu karam (1700), tās nomnieks Pēteris Bahmanis aizdevis Zviedrijas karalim 2000 dālderus kara vešanai, ar likmi 6% gadā! Pateicībā par dāsno aizdevumu solīts Valmieras muižu iznomāt uz 15 gadiem tikai un vienīgi Bahmanim. Šim kungam rocības nudien nav trūcis, jo septiņus gadus vēlāk (1707) viņš atkal aizdevis 1000 dālderus „Zviedrijas kroņa vajadzībām”. Nekas nav tik mainīgs kā kara veiksme, un Valmieras pilsētā zviedru kungus nomainīja krievi. Arī netālajā Valmieras muižā nu bijis cits saimnieks, jo 1713. gadā muiža uz trim gadiem par 766 dālderiem iznomāta vecā Bahmaņa dēlam – leitnantam Dāvidam Bahmanim, vēlāk līgums pagarināts vēl uz sešiem gadiem (Enzeliņš 1932, 162–166).

1725. gadā Valmieras muiža par īpašiem nopelniem valsts labā lietošanā  piešķirta ģenerālim, brīvkungam Ludvigam Nikolajam fon Hallartam (1660–1727). Pēc Hallarta nāves, turpmāk to sekmīgi pārvaldīja atraitne Magdalēna Elizabete fon Hallarte. (Magdalena Eliβabeth von Hallart, geboren von Bülov; 1683–1750). Viņas dibinātajā muižas skolā izglītības pamatus ieguva daudzi vietējo zemnieku bērni. Muižas skola izveidojās par lielāko latviešu zemnieku skolu Vidzemē, un 30. gadu otrajā pusē tajā rakstīt un lasītprasmi apguva vairāk nekā simt audzēkņu (Avotiņa, Blūma 2003, 122–123). Ar ģenerālienes atbalstu Valmiermuižā izveidots arī Vidzemes Brāļu draudžu centrs un nodibināts pirmais latviešu skolotāju seminārs (1738–1743) (Ceipe 2007, 17–27). Pēc fon Hallartes nāves Wolmarshof kā kroņa muižu uz 12 gadiem iznomāja galma virsmaršalam, Košķeles un vairāku Igaunijas muižu īpašniekam baronam Karlam fon Zīversam. 1762. gadā Krievijas imperators Pēteris III muižu uzdāvināja feldmaršalam, Rēveles ģenerālgubernatoram un ķeizara nama radiniekam, Šlēsvigas-Holšteinas-Zonderburgas-Bekas princim, Dānijas karaļnama pēctecim Pēterim Augustam Frīdriham (1697–1775). 1766. gadā muiža pārdota slepenpadomnieka grāfa Vahtmeistera atraitnei Margaretai (citos avotos pārdošanas gads minēts 1771)(Zīriņa 2009). 1773. gadā arī līdz Ķeldera māju saimei nonāk ziņa, ka 41 3/8 arkla lielo muižu par 120 000 Alberta dālderiem nopircis muižnieks no Igaunijas. Landrāts Karls Dīdrihs fon Lēvenšterns (Carl Diedrich von Lὂwenstern; 1726–1783) aizsāks Lēvenšternu pēctecību, kura ilgs gandrīz 150 gadu, līdz pat 20. gs. 20. gadiem (Zīriņa 2009, 17).

Ar fon Lēvenšterniem saistās trīs nozīmīgākie notikumi Baložu dzimtā. Pirmais bijis 1817. gadā, kad profesora Franča Baloža vecvectēvs, skolotāja Voldemāra Dāvida Baloža un dzejnieka Rietekļa vectēvs – Baložu Jēkabs (4. att.), ceļot ciema kambari (saiešanas namu) brāļu draudzei, „ticis apdāvināts, jo kokus celtniecībai devis pats toreizējais muižas īpašnieks fon Lēvenšterns” (Enzeliņš 1932, 159). Otrais un vissvarīgākais notikums dzimtas vēsturē norisinājies 1826. gadā: ar muižkunga atļauju tā pieņēmusi uzvārdu Balodis (5. att.). Turpmāk Balodis sauksies tēvs Mārcis, dēls Jēkabs, viņa sieva Trīna un abu dēlēns Dāvis (Grāvele 2010, 118). Bet trešais norisis 19. gs. beigās: 1883. gadā Valmiermuižas agrāko klaušu zemi un uz tām celtos Baložus no majorātkunga Karla Otto Edgara fon Lēvenšterna (Carl Otto Edgar von Lὂwenstern; 1853-1902) (Zīriņa 2009) toreizējais māju saimnieks Dāvis Balodis izpērk par dzimtu (Grāvele 2010, 118). 

CEĻOJUMS PAGĀTNĒ 

Lai noskaidrotu, kur meklējami Baložu pirmsākumi un cik paaudzēs tie skaitāmi, tekstā kā galveno attīstības līniju uzrādīšu dzimtas vīriešus, jo kopā ar viņiem gājis sākotnēji mājas vārds, bet vēlāk – uzvārds.

Kā senākais dzimtas vīrs 17. gadsimtā lokalizēts, ar atsauci uz 1688. gadu, Valmieras muižai piederošais zemnieks Jēkabs no Ķeldera mājām (Enzeliņš 1932, 290). Detalizētāku Baložu dzimtas ciltskoku ap 1910. g. sastādīja toreizējais draudzes mācītājs Jānis Neilands (Liepnieks 1997, 194–196). Veicot plašākus ģenealoģijas pētījumus un izmantojot savā rīcībā esošās draudzes metriku grāmatas, vienā no ciltskoka sazarojumiem, atrada un uzrādīja trīs saistītu dzimtu Brēžu-Ķelderu-Baložu vēsturisko radniecību un pēctecību. Par izejas punktu Neilands uzrādījis 18. gadsimta beigās (1783) notikušās laulības starp skolotāja Brēžas Pētera meitu Mariju (Mari; dzim. 1766) un Valmieras muižas Ķeldera māju saimnieka baznīcas pērmindera Miķela (I) (6. att.) jaunāko dēlu– audēju Mārci (II) (Mahrz; 1748-1828). Marijas un Mārča dēls Jēkabs (III) (Jehkab; 1788-1870) 1810. gadā aiziet iegātņos uz Ķeldera kaimiņu mājām Baložiem, salaulājoties ar saimnieka Jāņa meitu Trīnu (Trihna; 1790-1864). Pēc Baloža māju saimnieka nāves (1813.) mājas pāriet Jēkaba un Trīnas valdīšanā. Te pasaulē nāk meitas Anna un Maris un nākamais māju mantinieks - Dāvis (IV) (Dahw; 1822-1899). Pēc zemnieku brīvlaišanas (1819), Vidzemes zemniekiem piešķīra uzvārdus (Ābers 1936, 180). Valmieras muižā 1826. gadā Baložu saimnieks, pagasta tiesas priekšsēdētājs un ilggadējais pagasta skrīveris Jēkabs kopā ar tēvu vienojas, ka turpmāk viņu dzimta sauksies mājas vārdā – Ballohd jeb Balodis (Valmieras draudzes māju pārlūkošanas grāmata 1821–1827, 90. lp.).

Dāvis 1842. gadā Baložos atved nolūkoto līgaviņu Annu Stiglicu no Vagaļiem (Anne Stiglitz; 1823-1887). Saskanīgā un harmoniskā laulībā piedzima seši bērni, no kuriem kā trešais 1848. gada 21. jūlijā (pēc vecā stila) pasaulē nāca vēlākā profesora Franča Baloža tēvs Voldemārs Dāvids (V) (Woldemar Dawid) (8. att.). Ģimenes pastarītis – 1856. gada ziemā (2. februārī pēc vecā stila) dzimušais Jūlijs Eduards (Es viņu pazīstu 1939, 413), neskatoties uz fiziskām nepilnībām un gandrīz pilnīgu izglītības trūkumu, kļūs par dzejnieku un pēc daudziem gadu desmitiem literatūras cienītāji viņu pazīs kā dziesmas „Pie Gaujas”( „Še, kur līgo priežu meži..”) autoru Rietekli (Lapiņš 1937, 1210). 

Tā kā mājas mantotu vecākais brālis Jānis Reinholds (dzim. 1846), tad jau agrā jaunībā Voldemārs Dāvids izlēma turpināt senās dzimtas tradīcijas un pelnīt iztiku, mācot bērnus. Ar vecāku atbalstu viņš iegūst labu izglītību. Absolvē apriņķa skolu, Tērbatas skolotāju semināru. 1868. gadā skolotājs Veravā (Veru; Vōru) Igaunijā, no 1869. līdz 1911. gadam Valmieras draudzes skolas skolotājs. Publicējis rakstus par Valmieras vēsturi žurnālā „Austrums”. Pētījis Indriķa hronikā minētās latviešu senvietas Autīni, Beverīnu un Imeru. Rakstījis arī dzejoļus. Vēsturiskie pētījumi apkopoti grāmatās „Valmiera”(1911) un „Jumeras leja”(1909) (Latviešu konversācijas vārdnīca 1928, 1635–1636). Valmieras Latviešu biedrības līdzdibinātājs, senlietu kolekcijas pārzinis un muzeja pamatlicējs (1887). Viens no pirmajiem latviešu arheoloģijas aizsācējiem (Liesma 2007, Nr. 144, 4).

Iesākto turpinās pēdējais no šī Baložu dzimtas atzara – 1882. gada 7. augustā jeb 26. jūlijā pēc vecā stila, dzimušais Francis Aleksandrs (VI) (Franz Alexander). Voldemārs Dāvids un Kokmuižas dzirnavnieka Franča Jakobsona meita Olga Matilda Jakobson (Olga Mathilda Jacobβon; dzim. 1850.) salaulājās 1870. gadā. Viņam – divdesmit divi, viņai – divdesmit. Jau nākamajā – 1871. gadā Baložu pārim piedzimst meitiņa, kurai doti abu vecāku vārdi Olga Voldemāra Matilda (Olga Woldemare Mathilda), dēli Francis Voldemārs (Franz Woldemar; miris 1874) un Ēriks Jakobs (Erich Jacob; 1875–1910). Ģimene tolaik dzīvojusi īrētā dzīvoklī pašā pilsētas centrā, virs E. Heines privātskolas, vēlākās Elementārskolas nama (9. att.). Pirmās skolas gaitas mazais Aleksandrs uzsāka pie sava tēva Valmieras draudzes skolā, bet tālāk tās veda uz Rīgas pilsētas ģimnāziju. Sekoja studiju un darba gadi (Latviešu konversācijas vārdnīca 1928, 1630-1631; Lapiņš 1937, 1210-1211).  Ne dzimtajā pilsētā, ne tēva dzimtas mājās viņš vairs neatgriezās (Liesma, 2007, Nr. 144, 4). 

1897. gadā Valmieras apriņķa uzskaitīto iedzīvotāju sarakstos, sadaļā uz Valmiermuižas pagasta Baložu mājām, uzrādītas sekojošās ziņas: „Ballod Jahnis Dahw dēls – saimnieks 51 gadu vecs, zemnieks, latvietis, luterticības. Pilsētas apriņķa skolas izglītība. Nodarbošanās – zemkopis, gruntnieks. Sieva Ballod Anna Dahw meita, 34 gadi, beigusi pagasta skolu. Abu dēls Ballod Jahn Jahn dēls, 8 mēneši vecs. Turpat ieraksts par Ballod Dahw Jehkab dēls, 74 gadi. Zemnieks. Beidzis apriņķa skolu. Saimnieka tēvs, dzīvo pie dēla. Atsevišķi no brāļa – Ballod Julius Eduard Dahw dēls. Neprecēts. 42 gadi. Beidzis pagasta skolu.  Kurls no 25 gadiem. Nodarbošanās – kurpnieks” (LVVA, 2706. f., 1. apr., 229. l.). 

Tikai par dažiem gadiem pārdzīvojot savu tēvu – dzimtas patriarhu Dāvi, 1904. gada vasarā piecdesmit astoņu gadu vecumā aizsaulē aiziet Baložu saimnieks – Voldemāra Dāvida vecākais brālis Jānis Reinholds (miris no sirds vājuma). Atraitnēs paliek Anna (dzim. Ūdere, Valmieras muižas Pistolēs, 1863) ar mazajiem dēlēniem – astoņus gadus veco Jāni (dzim. 1896) un piecus gadus veco Voldemāru (dzim. 1899). Tas būs Baložu beigu sākums... Dzimtas vecākā vīrieša un māju saimnieku pienākums nu jāuzņemas Jūlijam; arī 1914. gadā saimnieks uzrādīts Jūlijs Balodis (Rieteklis). Sasniedzot pilngadību, viņa brāļadēli uzsāka saimniekot patstāvīgi ( līdz 1930). 1929. gadā kā vecsaimniecības Baloži īpašnieks uzrādīts Voldemārs Balodis; visa zeme izrentēta diviem rentniekiem. Īpašumā uzskaitītas divas mājas (celtas 1885. un 1825. g., koka, ar skaidu jumtu, 18,5 X 11,1 m un 10,9 X 9,1 m), klēts (1895), pirts (1940), pagrabs (1897), klēts (1884), divi šķūņi (1880, 1900), kūts ar šķūni (1897), klēts (1896), rija (1825) (Grāvele 2010, 118). 

1930. gadā pēc Jāņa nāves Baložus nopirka aptiekārs Kārlis Apsītis (1882–1970). Pēc Otrā pasaules kara – 1945.-1946. gadā esošajam Baložu īpašniekam Apsītim atstāti tikai 25 ha zemes. Uz atlikušās zemes tika izveidotas trīs jaunas saimniecības – Bērziņi, Dūjas, Mucenieki (Grāvele 2010, 119).  

SĀKUMS – ĶELDERA JĒKABS?

H. Enzeliņa izvirzīto hipotēzi, ka pirmais dzimtas vīrs ir Valmieras muižai piederošs zemnieks Jēkabs no Ķeldera mājām, nevaru ne noliegt, ne apstiprināt, jo Valmieras muzeja rīcībā nav tik senu draudzes metriku grāmatu. Draudzes mācītājs Neilands Baložu ciltskokā (1910) kā pirmo uzrādīja nevis H. Enzeliņa pieminēto Ķeldera Jēkabu, bet gan Miķeli (Mikkel) no Ķeldera – Mārča (Mārtiņa) tēvu un Jēkaba Baloža vectēvu. Arī 1999. gadā sastādītajā Baložu dzimtas shēmā Latvijā pazīstamais dzimtskoku pētnieks Jānis Plūksne paaudžu pēctecību sācis ar Miķeli no Ķeldera mājām. Un tomēr joprojām paliek neatbildēts galvenais jautājums. Vai Miķelis ir tiešais Jēkaba pēctecis un abus vieno radnieciskas saites vai arī Miķelis „ielikts tukšajās mājās no muižas”? Minot faktus par Ķeldera Jēkaba dzīvi Ziemeļu kara laikā, kā arī mērī mirušo cilvēku skaitu, netiek norādīti ziņu avoti:”.. pēc krievu iebrukšanas Valmieras muižā 1708. gada janvārī Ķelderim ēkas palikušas veselas. Ienaidnieks viņam atņēmis 4 zirgus, 3 govis, ik pa 6 pūriem rudzu un miežu, 1 mucu putraimu, 1 mucu zirņu, 1 mucu linsēklu, drānas, 2 dālderus naudas. Palikuši 1 zirgs un dažas govis. 1712. gadā Jēkabam no Ķeldera mājām mērī miruši 10 cilvēki. 1724. g. pats vēl Ķelderī. Pēc viņa, 1744. un 1765. g., Miķelis, baznīcas pērminderis, 60 gadu vecs un sieva Mare” (Enzeliņš 1932, 173, 290). 

AR DIEVA VĀRDU – JĒKABS UN DĀVIS

Profesora vecvectēvs Jēkabs bijis ļoti uzņēmīgs un reliģiozs cilvēks, un jau no agras bērnības visas Baložu atvases tika radinātas pie dievbijības un paklausības.  Ar vislielāko dedzību viņš iesaistījis ģimeni brāļu draudzē. Baložu saiešana dibināta 1814. gadā. No 1817. gada saiešanas noturēja turpat Baložos celtajā ciema kambarī (Enzeliņš 1932, 159). Saiešanas pulcināja arvien kuplāku apmeklētāju pulku: 1823. gadā – 136, 1839. gadā – 240 (Straube 2000, 294-299). Par reliģisko izvēli un pievēršanos Dievam lasāms paša „hernhūtiešu brāļa Baložu Jēkaba dzīves stāstā”: „Esmu dzimis 1788. g. 19. decembrī Valmiermuižas Ķelderu mājā. Mani vecāki caur savu dievbijīgu dzīvošanu bija man kā redzami eņģeļi. Viņu lielākās rūpes bija, lai arī es mācītos pazīt un mīlēt mūsu mīļo Pestītāju. Viņi arvien mani skubināja iet uz saiešanām, visvairāk bērnu stundās” (Beldavs 1933, 21). Uz hernhūtiešu sacītāja Baložu tētiņa Jēkaba sprediķiem ceļu mērojuši brāļi un māsas no tuvākas un tālākas apkārtnes, bet viņu devīze bijusi „Dievu neaizmirstiet” (Enzeliņš 1932, 160). 

Jēkaba dēls Dāvis sekojis tēvam it visā un, tāpat kā vecais Balodis, bijis „mācīts vīrs un pārvaldījis pilnīgi vācu un pa daļai krievu valodu, pagasta tiesas priekšsēdētājs un rakstvedis” (Draudzes Vēstnesis, 1925, Nr. 4,5). Hernhūtiešu saiešanā Jaunveļķos noskatīto Annu Stiglicu, no Valmiermuižas pagasta Vagaļiem, Dāvis bildinājis, būdams pavisam jaunos gados. Gredzenus mijuši 1842. gadā un laulājušies Valmieras baznīcā. Bērni – meitas Kristīne (dzim. 1844), Ane (dzim. 1850), Marija (dzim. 1853) un dēli Jānis Reinholds (dzim. 1846), Voldemārs Dāvids (dzim. 1848; profesora Franča Aleksandra Baloža tēvs), Jūlijs Eduards (dzim. 1856) – jau no mazotnes redzēja vecāku saskaņu gan mājas solī, bērnu audzināšanā, gan kopīgajā sirdslietā – uzticīgā kalpošanā brāļu draudzes labā. 

Dāvis (Dāvids) 1871. gada vasarā uzceļ jaunu saiešanas namu. „Dieva vārdus ar aizrautību teic gan pats, gan aicina runāt un dziedāt visus klātesošos ticības brāļus un māsas. Sprediķus nāk klausīties pat no citām draudzēm. Ticības lietās Anna it visā atbalsta vīru. Neizlaiž nevienu pulcēšanās reizi Baložos [..] bijusi ciema kambara dvēsele, kas rūpējusies par to, lai kambaris allaž būtu mīļš un patīkams visiem tiem, kas viņu apmeklējuši. Drīz pēc viņas nāves 1887. g. ciema kambaris pavisam apklusis un viņa ziedu laiks pagājis” (Enzeliņš 1932, 159). Viscītīgākais vectēva Jēkaba un tēva Dāvja runu klausītājs ir pastarītis Jūliņš (Jūlijs Eduards), kuru pēc daudziem gadiem mēs pazīsim kā dzejnieku Rietekli (Liesma, 2006, Nr. 30, 5). 

VAKARA ZVAIGZNE – JŪLIJS

Jūlijs nodzīvos no Baložiem visilgāk. Astoņdesmit četras vasaras, aizejot tai saulē jau zem svešas varas ēnas – 1940. gada 11. augustā, tikai par dažiem gadiem agrāk nekā viņa brāļa Voldemāra dēls Francis Aleksandrs. Tas gan vēl tikai būs, bet 1936. gada ziemā literārā sabiedrība un valmierieši sumina sirmo vīru lielajā dzīves jubilejā. Arī Izglītības Ministrijas Mēnešraksts februāra numurā sveic Rietekli, lasītājiem piedāvājot viņa dzīves un daiļrades vērtējumu: „Pazīstamais dzeju autors atskatījās uz nodzīvotajiem 80 mūža gadiem. Dzimis 1856. g. 14. februārī Valmieras Baložos. Viņa vecāku mājas bija tālu pazīstama brāļu draudžu sanāksmju vieta, un šīs sapulces ar savu latvisko reliģiski nacionālo noskaņu stipri ietekmējušas arī nākamā dzejnieka garu. Agri jau dzejnieks iemācījies lasīt, iemācījies arī vāciski, bet slimības dēļ jau agrā jaunībā pazaudējis dzirdi. Izmācījies kurpnieka amatu, bet paglabājis savā sirdī arī mīlestību uz grāmatu un literatūras lasīšanu, viņš sācis nodarboties arī ar dzeju. Jau agri sarakstīta viņa pazīstamā un mūsu dienās atkal no jauna populārā kļuvusī dziesma „Še, kur līgo priežu meži”. Viņa agrākie dzejoļi iespiesti „Baltijas Vēstnesī” un „Balsī”. No 1906. g. viņš vadīja Valmierā Skrastiņa izdoto „Dzimtenes kalendāru”. Sarakstījis arī dramatisko pasaku „Zilais kalns” jeb „Raganu svētki”. Viņa dzejas iznākušas arī sakopotas krājumos: Albuma ziedi I un II, Liriski dzejoļi, Vakara blāzma, Pērles un, humoristiska satura: Kuplejas, Joku pūrs un Sūrenes. [..] Dzejā izpaužas spilgts patriotisms, it īpaši mīlestība pret savu tuvāko apkārtni – Valmieru, Gauju. Izmanāmas viņa dzejā arī dažas vācu literārās ietekmes. Vispārīgas noskaņas ziņā viņa dzeja līdzīga Ausekļa dzejai, tikai sērīgāka, un pēc Ausekļa parauga viņš izvēlējies arī sev pseidonīmu. Apdziedājis arī dabu un tautas senatni, bet it sevišķi mātes mīlestību. No 1874. gada savus darbus paraksta tikai kā Rieteklis – vakara zvaigzne. Savas vecuma dienas Rieteklis pavada Valmieras pilsētas nespējnieku patversmē. Miesās viņš vēl diezgan spirgts un garā možs. Latvijas Preses biedrība ar saviem pārstāvjiem viņam aizsūtīja 80. Dzimšanas dienas sveicienu – lauru vainagu un naudas balvu. Naudas balvu aizsūtīja arī Ministru prezidents Dr. K. Ulmanis un izglītības ministrs prof. A. Tentelis” ( B. 1936. 182). 

Viens no nedaudzajiem sirmgalvja draugiem bijis Valmieras zīmēšanas skolotājs un fotogrāfs Juris Vītols (1869–1944). Ja Rieteklis pēkšņi „sadomājis aizstaigāt līdz 9 verstu attālajām Baložu mājām, bet ar atgriešanos nespējnieku namā švaki, Vītolam nācies līdzēt pie staigāšanas un bijis jāņem Rietekli zem rokas, bet citādi dzejnieks vienmēr bijis labā omā un mīlējis jokot” (Liesma, 2010, Nr. 43, 4). 

„Nožēlojams ir tāda dzejnieka liktenis” – tā tikšanos ar Rietekli aprakstījis amata brālis, gados jaunais, bet jau populārais vidzemnieks Jānis Ziemeļnieks (Jānis Krauklis; 1897–1930): „[..] Apmeklēju nesen dzejnieku viņa tagadējā mītnē – Valmieras pagasta nespējnieku jeb Lācarus namā. Tur viņš dzīvo augšas stāvā, vienkāršā, bet tīri uzpostā istabiņā. Biju viņu iedomājies sīku, sagrauztu vectētiņu, kuram iet garām pasaules tagadējās gaitas, bet jutos izbrīnīts, kad no krēsla man pretim piecēlās slaiks, sirms vīrs. – Es jūs nepazīstu, viņš klusi saka, kad sniedzu tam roku un ar sirsnīgu žestu norāda man uz krēslu pie galda, kur viņš tikko sēdējis un kaut ko strādājis. Apsēžos un redzu, ka tas ir nepabeigts dzejolis, ko sirmais dziesminieks iesācis. Uzrakstu uz papīra savu vārdu un Rietekļa vaigs noskaidrojas. – O, tad nu es labi zinu! – viņš saka, un man brīnums, cik viņš sīki informēts par mani un citiem latvju dzejniekiem, kurus tas min ar klusu godbijību. Sirmais dziesminieks strādā joprojām, kaut gan liktenis tam galīgi laupījis dzirdi, pats galvenais – acu gaisma tam vēl ir. Un šīs acis staro savādā spožumā, dīvainā iejūsmā, kas atgādina bērna acis. 

Par dzīvi Lācarus namā Rieteklis sevišķi nesūrojas: kā agrāko laiku cilvēks, viņš radis nest lielas grūtības un ir laimīgs, ka vecuma dienās ir maizes garoza. Tomēr bieži trūkstot visniecīgāko ikdienas sīkumu, kurus varētu novērst, ja būtu mazliet nauda. Tagad dzejnieka vienīgais ieņēmums – honorārs par dzejoļiem, kuri šad tad parādās „Jaunākās Ziņās”, un, šis tas no citiem rakstiem, mācītāja K. Beldava rediģētā „Draudzes Vēstnesī”. – Šajā namā, kur tagad atrodos, saka dzejnieks, visi esam vienlīdzīgi: nav nevienam no otra jākaunas – visi esam no straujās dzīves izmestie likteņa pabērni. Uz jautājumu, kas dzejnieku spiedis atstāt dzimto sētu, viņš atbild: „Pa daļai smagā gadu nasta, bet visvairāk iedzimtais ģimenes lepnums. Atradu prātīgāk šķirties no zemes stūrīša, kur manu tēvu sviedri lijuši, pirms kaut kāda laicīga vara mani no turienes izraida.” Savu ierašanos Lācarus namā Rieteklis atstāsta skumji smaidīdams: „šķīros no bijušās dzīves vietas – tēva mājas – bez sevišķa žēluma. Pasaulē jau no visa, kas mīļš un dārgs – vienreiz jāatvadās jeb kā Platons saka, „Visa dzīve ir mūžīga šķiršanās.”

„Pirmais, kas mani apsveica ierodoties Lācarus namā – saka Rieteklis – bija manas bērnības draudzene Gauja. Un viņš man rāda skaisto panorāmu no sava loga uz Valmieras baznīcu un Valtera kalniņu. Viņa acīs mirdz atkal bērna acu nevainīgais spožums un balss skan klusi, kā vēja šalka kokos” (Ziemeļnieks 1934, 353-354).

VOLDEMĀRS DĀVIDS UN FRANCIS ALEKSANDRS

Vai maz Voldemārs Dāvids Balodis varēja cerēt, ka dēls turpinās tēva iesākto? Bet aizsākums interesei par vēsturi un arheoloģiju meklējams izveidotajā Valmieras Latviešu biedrības muzejā. Par tā tapšanu lasāms priekšniecības sapulču grāmatas 1887. gada 3. februāra sēdes astotajā punktā: „... uz Ballod kunga uzmundrināšanu priekšniecībai un spriešanai nolemts – iecelt viņu par muzeja direktoru, kā arī atvēlēt 25 rubļus kā gadskārtēju kredītu muzejam. Bez tam, uzdot vienu derīgu skapi izgatavot” (LVVA, 3068. f., 2. apr., 114. l.) Izgatavotie skapji lēnītēm sāka pildīties ar Valmieras apkārtnē savākto: vērša galvaskausu, izraktu Jumaras Ķikura purvā, upurlaiviņu – ziedojumu trauku ūdens dieviem no Kocenieku Brendiķa purva, Jumeras Ģērdas lejas malā atrasto kakla gredzenu, aprocēm, pirksta gredzenu, saktu, zvārgulīšiem, kauri gliemežvākiem, dzintara un krāsainā stikla kreļļu fragmentiem, galvas rotu, dzelzs nazi (Balodis 1909, 25–26). Biedrības muzejā Francis Aleksandrs pavada gandrīz visu savu brīvo laiku, palīdzot izkārtot un aprakstīt eksponātus. Atrastajām lietām ir gluži vai burvju vara. Klausoties tēva stāstījumā, zēns izprot, ka arī šeit sensenos laikos dzīvojuši cilvēki. Un tas ir nākamā arheologa pirmais atklājums (Liesma 2007, Nr. 144, 4). 

Atradumu skaita ziņā visbagātākie bija 1905. gada izrakumi Draņķu senkapos netālu no Kokmuižas Draņķu mājām, kur uzietas bronzas laikmeta senlietas.  Izsakot atzinību, 15. septembrī biedrības sēdē priekšnieks Vīlips Švēde ziņojis, ka „W. D. Ballod kungs dāvina biedrībai no viņa šajā vasarā Kocēniešu Draņķu mājas kapu kalnā izraktās veclaiku lietas. Priekšniecība ar pateicību tās pieņem un ievieto muzejā” (LVVA, 3068. f., 1. apr., 5. l.). Trīs gadus pēc V. D. Baloža nāves (1918) – 1921. gada 30. janvāra biedrības pilnsapulcē lemts, ko darīt ar viņa savāktajām kolekcijām un senvēstures priekšmetiem. Glabāt? Toreizējam biedrības priekšniekam A. Ziediņam līdz ar dažiem domubiedriem izdodas pārliecināt, ka ,„neskatoties uz to, ka muzejam pašlaik nav tam piemērotu telpu un lietas stāv sapakotas kastēs, tas vajadzīgs skolām. Jāmāca Latvijas vēsture, un bērnos ir jārada interese par Latvijas vēsturi. Biedrības muzejs nav jārāda ārzemniekiem, bet jāatstāj Valmierā. Nedrīkst Baloža mūža darbu aizsūtīt prom, tas būtu Baloža necienīgi” (LVVA, 3068. f., 1. apr., 2. l.). pēc profesora Franča Baloža ierosinājuma Pieminekļu valdei nodota „upuru laiviņa un pirmvērša ragi”, kurus biedrības valde „aizdevusi pētīšanai Rīgā”. 1934. gada 18. martā biedrības valdes sēdē spriests, kā relikviju „atprasīt atpakaļ” (LVVA, 3068. f., 1. apr., 2. l.). Eksponātus Valmieras Latviešu biedrībai neatgrieza. Pēc Otrā pasaules kara Brendiķa purvā izraktais savvaļas vērša galvaskauss un Ķikura purvā atrastā miniatūrā koka laiviņa glabājas Latvijas Nacionālajā vēstures muzeja krājumā (LNVM AA 8087; LNVM AA 8088). 

DIVI BRĀĻI – DIVI LIKTEŅI

Baloži nu piederēja svešiniekiem, un trauslā saikne ar tēva radiem pārtrūka. Izņēmums bija māsas ģimene. Divdesmitajos gados – pēc atgriešanās Latvijā profesors vairākkārt ciemojies Valmierā, Diakonāta ielā 3. Tur sava vīra tirgotāja Mārtiņa Kreišmaņa (Martin Kreiβschmann; 1861 Dikļos – 1947 Valmierā) namā dzīvoja Olga Voldemāra Matilda (Olga Woldemare Mathilda Kreiβschmann; 1871–1935 Valmierā) ar diviem dēliem, topošajiem mūziķiem – Oļģertu (Mārtiņš Oļgerts 1904 Valmierā –1945/46? Krievijā) un Nikolaju (1912 Valmierā – 1983 ASV). Ar svaini Francim Balodim tuvākas draudzības saites neizveidojās, jo pārāk jūtama bija vecuma starpība – vairāk nekā divdesmit gadu. Pretēji tas bijis ar māsu, ar kuru vienmēr „uzturēta radošanās” (Liesma, 2004, Nr. 75, 5).  

Ar nākamo znotu viņa tēvs – skolotājs Balodis iepazinās Latviešu biedrībā 1884. gadā. Komerczinību studijas uzsākušais Mārtiņš (Mārcis) Kreišmanis apkārtējos pārsteidzis ar savu nerimstošo enerģiju un mērķtiecību, biedrības nākotnes saimniecisko un finansiālo redzējumu. Līdz pat biedrības likvidācijai 1940. gadā viņā darbojies un ievēlēts priekšniecībā, dažādās komitejās – revīzijas, kārtības, svētku, kultūras, teātra un jautrības u.c. No 1912. gada veicis kasiera pienākumus (Valmieras Latviešu biedrības protokolu grāmata 1890–1912; LVVA, 3068. f., 1. apr., 1., 10. l.). 1894. gada vasarā Mārtiņš un Olga salaulājās Valmieras Sīmaņa baznīcā (LVVA, 235. f., 7. apr., 670. l.). 19. gs. mijā, pie savas mātes Annas (dzim. Kreiβschmann) radiem Valmieras apmeklējuma reizēs uzturējās vēlākais nozīmīgu zinātnisku atklājumu autors fizikālķīmijā un stereoķīmijā, vairāku akadēmiju un zinātnisku biedrību loceklis un augstskolu goda doktors Pauls Valdens (1863–1957). Tuva draudzība izveidojusies ar attālāku radinieku – ievērojamo Valmieras draudzes skolas skolotāju un novadpētnieku Voldemāru Dāvidu Balodi (1848–1918), jo Mārtiņa Kreišmaņa kundze, dzimusi Balode, nākusi no pazīstamajām Voldemāra Baloža mājām, kur dzimis arī dzejnieks Rieteklis (īst. vārdā Jūlijs Rieteklis). (Liesma, 1987, Nr. 34., 3). 

Nav ziņu par pirmdzimto atvasi, meitu Annemariju (dzim. 1897), bet abu viņu dēlu likteņi būs kara vētrās locīti un traģiski. Jaunākajam – Nikolajam mūžs noslēgsies septiņdesmit gadu vecumā tālu no dzimtenes, bet vecākā –Oļģerta dzīves pēdējās stundas joprojām nav noskaidrotas (Liesma, 2004, Nr. 75, 5; vip.latnet.lv/LPRA/muziķi.htm). 

Oļģerta Kreišmaņa foto aplūkojams Jēkaba Vītoliņa un Roberta Krodera sastādītajā krājumā „Latvju skaņu mākslinieku portrejas”(1930), kur lasāma arī īsa biogrāfija: „Dzimis 9. septembrī 1904 Valmierā. Klavierspēli mācījies vispirms pie savas mātes, pēc tam privātstundās Valmierā līdz 1920. Iestājies Latvijas konservatorijas klavieru klasē. Būdams konservatorijas students, 1922 beidzis Rīgas 1. pilsētas vidusskolu. Pirmo pastāvīgo vietu ieņēmis Nacionālajā operā kā repetitors (1924), arī konservatorijas operas klases repetitors. Laikā no 1921–1927, kad iestājās karadienestā (4. Valmieras pulka orķestrī kā altists un bundzinieks), ļoti daudz piedalījies kā solists un pavadītājs, ērģelnieks dažādos koncertos Rīgā un provincē, kā arī pavadījis daudzus mūsu māksliniekus viņu pastāvīgajos koncertos. Pēc demobilizācijas, no 1928 radiofona solists, pavadītājs un repetitors..” Pianists, ērģelnieks, diriģents un komponists. Viens no pirmajiem Latvijas Radio skaņu režisoriem, vairāku dziesmuspēļu un daudzu raidlugu mūzikas autors, radio muzikālo iestudējumu vadītājs. Iesaukts latviešu leģionā, kur izveidojis un diriģējis frontes ansambli. Komponējis karavīru dziesmas. Mūža traģisko noslēgumu ne piederīgajiem, ne vēsturniekiem pagaidām nav izdevies precīzi noskaidrot (Archīvs, 1989, 130).

Nikolaja Kreišmaņa (26. VII 1912 Valmierā – 4. III 1983 ASV) mūža lielākā daļa aizrit ārpus Latvijas. Tāpat kā brālis, viņš izvēlējies mūziķa profesiju, taču ieinteresējusi arī vēsture, un, krusttēva profesora Franča Aleksandra mudināts, jaunais censonis pievēršas vēstures studijām Latvijas Universitātē (1930–1934). Papildinājies arī klavierspēlē un kompozīcijā pie Rīgas, Zalcburgas, Berlīnes un Drēzdenes pedagogiem; 1934.–1940. gadā mūzikas konsultants un dramaturgs Ziemeļlatvijas teātrī Valmierā (13. att.). Otrā pasaules kara laikā, strādājot Rīgas radiofonā (1941–1944), komponējis latviešu leģionāru dziesmas un mūziku lugām, pavadījumus solistu koncertiem. Emigrācijā (ASV no 1950) papildinājies skaņumākslā. 1958. gadā ieguvis bakalaura grādu Sakramento valsts koledžā, 1960. gadā maģistra grādu vēsturē, papildus studijas vēsturē Kalifornijas Universitātē Bērklijā (1960–1963), Vīnē (1969–1970). Paralēli vēstures studijām dibinājis Sakramento mūzikas studiju. Sakramento valsts koledžu mācību spēks (1959–1961), Svēto vārdu (Holy Names) koledžas mācību spēks (1961–1978). Bet īpaši zīmīgs Nikolajam ir 1963. gads, kad viņš kļūst par otro profesoru Baložu dzimtā (Archīvs, 1989, 130). 

LIKTEŅA IZREDZĒTIE

Kaut rakstā pieminēju tikai dažus no Baložiem, leģendas dzīvo. Katrs no šiem dzimtas vīriem atstājis ļaužu atmiņās apbrīnas vērtu dzīvesstāstu (Zīriņa 2010, 43–54). Uzņēmīgais zemnieka Miķeļa dēls Mārcis, kas precējis skolotāja Brēžas meitu. Hernhūtietis, pagasta runas un varas vīrs Baložu Jēkabs, viņa mazdēli – skolotājs un novadpētnieks Voldemārs Dāvids, dzejnieks Jūlijs (Rieteklis). Voldemāra Dāvida mazdēli mūziķi brāļi Kreišmaņi un, protams, dzimtas visspilgtākā personība – Dr. phil., Dr. hist. profesors Francis Aleksandrs Balodis, kura sarakstītie darbi un ieguldījums arheoloģijā kļuvis par neatņemamu visas Latvijas kultūrvēsturisko mantojumu. 

AVOTI UN LITERATŪRA

Latvijas Valsts vēstures arhīvs (LVVA), 199. fonds, 1. apraksts, 518. lieta. Valmieras muižas revīzija 1795., 1811., 1816., 1826., 1834. g. 
LVVA, 235. f., 4., 7., 12., 14. apr. Valmieras draudzes metrikas. 
LVVA, 235. f., 7. apr., 670. l. 
LVVA, 2706. f., 1. apr., 229. l. 
LVVA, 3068. f., 1. apr., 1. – 70. lieta. Valmieras Latviešu biedrība.

Ābers, B., 1936. Vidzemes zemnieku stāvoklis 19. gs. I pusē. Rīga.
Archīvs, 1989. Redaktors E. Dunsdorfs. XXIX sēj.: Skaņumāksla. Melnburna.
Avotiņa, A., Blūma, D., 2003. Latvijas kultūras vēsture. Rīga. 
B., 1936. Rieteklim kā dzejniekam 80 gadi. Izglītības Ministrijas Mēnešraksts. Nr. 2.
B., 1937. Dr. phil., Dr. hist. Francis Balodis. Izglītības Ministrijas Mēnešraksts. Nr. 11. 
Balodis, V. D., 1909. Jumeras leja un viņas ievērojamās vietas ar 1 karti un 32 skatiem. Valmiera. 
Beldavs, K., 1933. Ainavas no senatnes un tagadnes. Rīga.
Ceipe, G., 2007. Magdalēna Elizabete fon Hallarte (1683-1750) un Brāļu draudzes kustība Vidzemē. Sieviete Latvijas vēsturē: Krājums. Rīga. 
Draudzes Vēstnesis [žurnāls], 1925. Valmiera. 
Enzeliņš, H., 1932. Skati Valmieras pilsētas, draudzes un novada pagātnē. Valmiera. 
Es viņu pazīstu. Latviešu biogrāfiskā vārdnīca. 1939. Rīga. 
Grāvele, M., 2010. Valmieras pagasta likteņstāsti. Valmieras pagasta vēsture. Burtnieku novads. 
Kursītis, A., 1987. Pauls Valdens mūspusē. Liesma [laikraksts]. Nr. 34.
Lapiņš, J., 1937. Profesora Fr. Baloža 25 gadu darbības atcere. Sējējs. Nr. 11. 
Latviešu konversācijas vārdnīca. 1928. 1. sēj. Rīga.  
Liepnieks, L., 1997. Stāsti par Valmieras pilsētas un novada pagātni. Valmiera. 
Liesma [laikraksts], 1976-2010. Valmiera. 
Pumpuriņš, T., 1999. Hermanis Enzeliņš – vēstures pētnieks. Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis. Nr. 1./2./3.
Straube, G., 2000. Latvijas brāļu draudzes diārijs. Rīga.
Vītoliņš, J., Kroders, R., 1930. Latvju skaņu mākslinieku portrejas. Rīga.
Ziemeļnieks, J., 1934. Dzejnieka liktenis: Raksti. 2. sēj. Rīga. 
Zīriņa, I., 2004. Valmieras Latviešu biedrība: Mazpilsētas pilsoniskās sabiedrības un nacionālās pašapziņas veidotāja (1872-1919). Maģistra darbs. Daugavpils.
Zīriņa, I., 2009. [Teksti kalendāram 2010-2011] Vācu kultūras mantojums Valmieras rajonā. Das deutsche Kulturerbe im Kreis Valmiera.
Zīriņa, I., 2010. Profesora Franča Baloža dzimta. Arheoloģija un etnogrāfija. 24. laid.: Krājums. Rīga.

INTERNETA RESURSI

http://vip.latnet.lv/LPRA/muziki.htm
http://www.lvva-raduraksti

Bibliotēka

Iezīmes

Tematiskie rādītāji: 
Personas
Pilsēta: 
Valmiera
Pagasts: 
Valmieras pagasts
Literatūra: 
Akadēmiskie raksti un pētījumi

Reklāma