Zīriņa, Ingrīda. Vidzemnieks: fotogrāfs Jānis Sarkangalvis (1870–1942). Historia.lv (19.06.2022)

Ir maldīgi iedomāties, 
ka fotogrāfijas top, pateicoties kamerai.... 
Tās top caur aci, sirdi un prātu.
/Anrī Kartjē-Bresons/

Divdesmitā gadsimta sākumā valmieriešus un tuvējo pagastu ļaudis fotografēja Jānis Sarkangalvis jeb Johan Sarkangalw. Viņu, kā vienu no labākajiem sava aroda pratējiem ārpus Rīgas, minējis izcilais latviešu fotogrāfs Mārtiņš Buclers (1866–1944): “Jānis Sarkangalvis godalgots ar bronzas medaļu amatniecības izstādē Parīzē 1902. gadā, kā arī Valmierā, Valkā, Jurjevā (Tartu) un citur”[1]. Fotovēstures pētnieks Pēteris Korsaks papildinot ziņas par fotogrāfu, precizējis, ka „Jānis Sarkangalvis darinājis tradicionālus statisku kompozīciju portretus studijā, izmantojis gleznotus fonus, fotografējis arī grupu portretus brīvā dabā.” [2]

Kalpa dēls

Nākamā fotogrāfa vecāku un vecvecāku dzimtas saknes meklējamas toreizējā Valkas apriņķī. Tēvs, kalpu puisis Jēkabs (Jehkab Sarkangalw) dzimis 1842. gadā Smiltenes Ievānos. Māte Marija Niedrīt (Marrina Niedre) dzimusi 1846. gadā Blomes muižas Stariņos. Jēkabam 23 gadi, Marijai 19, kad 1865. gadā abi salaulājās Smiltenē. Gaidot pirmdzimto, Sarkangalvji dzīvoja pie sievas Marijas vecākiem Blomes muižā (Blumenhof).

1870. gada 19. janvārī jeb 1. februārī pēc jaunā stila pasaulē nāca puisēns, kuram kristībās deva vārdu – Jānis. 1873. gada vasarā Veismaņu muižas Brūnēs piedzima dēls Kārlis. 1877. gada Jurģos Sarkangalvji atnāca uz Valmieras muižai piederošajiem Āžkalniem (Wolmarshof Ahßhe). 1879. gada rudenī piedzima meitiņa Kristīne Emīlija.

Āžkalnos ģimene nodzīvoja vien četrus gadus, jo 1881. gada aprīlī aizgāja uz Veides muižiņu (Weidenhof), Valmieras pievārtē.[3] No šejienes 1884. gada rudenī Jānis ik dienu mēroja ceļu uz apriņķa skolu. Mācības skolā noritēja vācu valodā. Diemžēl Jānim otrā semestra beigās skolu nācās pamest.[4] Nepilnu sešpadsmit gadu vecumā vecāki jaunekli nodeva amata mācībā pie vietējā pilsētas zeltkalēja.[5] 

Cēsis – Limbaži

Sasniedzot pilngadību, 1891. gadā, labākas iztikas meklējumos Jānis devās uz netālajām Cēsīm (Wenden). Cēsīs viņš iepazinās ar Alvīni Liepiņu. 1892. gadā jaunieši nolēma iet kopīgu dzīves ceļu. Līgavainim tolaik 22, līgavai 20.[6] Pēc laulībām jaunlaulātie apsvēra dzīvesvietas maiņu. 1893. gadā Sarkangalvji pārcēlās uz Limbažiem (Lemsal).[7] Tur Jānis noīrēja telpas kaučuka zīmogu izgatavošanas darbnīcai. Limbažos Jānim un Alvīnei piedzima meitiņas: Olīva 1893.gadā un Helēna Alma 1898.gadā[8]. Lai pilnībā apgūtu fotografēšanas procesu, J. Sarkangalvis sāka strādāt kā fotogrāfa palīgs pie tolaik vienīgā pilsētas fotogrāfa, vācieša Jakoba Frīdriha Hanzena (Jacob Friedrich Hansen; 1847–1894).[9] Pēc J. F. Hanzena pāragrās nāves, pateicoties tieši Sarkangalvja profesionalitātei, fotoateljē spēja turpināt darbību. 1897. gadā Jānis noslēdza nomas līgumu vēl trim gadiem ar Hanzena atraitni Emmu Sofiju Hanzenu (Emma Sophie Hansen, dzimusi Benk; 1844–1899). Pēc viņas nāves[10], fotodarbnīcu līdz ar visu aprīkojumu mantoja nelaiķes vīra – Hanzena radi. J. F. Hanzena brāļa dēlam F. Hansenam fotogrāfiskā darbnīca piederēja līdz pat I. pasaules karam.[11] 

Trūkst precīzu ziņu, bet domājams, ka Kārlis Sarkangalvis (1873–1942) pirmās amata prasmes apguva Jāņa vadītajā Hanzenu fotoateljē. Jānis atvēra fotodarbnīcu Valmierā, bet Kārlis palika uzticīgs Limbažiem mūža garumā[12]. Kā noritēja topošo fotogrāfu mācību process, atbilde, rodama brāļu Sarkangalvju laikabiedra fotogrāfa Roberta Johansona (1877–1959) atmiņās: "Pirms piecdesmit gadiem visiem bija foto jāmācās trīs gadi, jāzina uzņemt [fotografēt], papīru sudrabot, plates pagatavot un pozitīvu retušu"[13]. Bez šī triju gadu obligātā apmācību kursa un meistara apliecības nebija iespējams atvērt pašam savu fotodarbnīcu.[14] 1902. gadā Kārlis salaulājās ar Natāliju Āronu no Valmieras apriņķa Svētciema pagasta. 1906. gadā Limbažos dzimis viņu dēls Rolands Kārlis, bet jau 1910. gadā tiek pārdzīvots dzīvesbiedres zaudējums.[15] “Viņa dzīvoklis atradās Ģildes ielā 2 Jāņa Vītola nama otrajā stāvā. Turpat, blakus pagalma piebūves otrajā stāvā darbnīca. Mājas pirmajā stāvā bija iekārtots otrās sievas – Augustes Sarkangalves, dzimušas Meijeres, rakstāmlietu veikals. Skolotājas Emmas Stegeres atmiņās lasām, ka Kārlis Sarkangalvis bijis ne visai liela auguma vīrs, iesirmiem matiem un ūsām, vingru gaitu, ļoti labsirdīgu sejas izteiksmi. Smaids, humors un platmale bija viņa pavadoņi. Viņš bija klusas, saticīgas dabas savrupnieks. Viņam nebija ienaidnieku, bet ne ar vienu sevišķi nedraudzējās.

Kārlis Sarkangalvis fotogrāfs – mākslinieks. Mīlējis dabu visos gadalaikos, fotografējis dabas ainavas. Padevusies arī gleznošana. 1942. gada 26. jūnijā Kārlis Sarkangalvis mira un tika apglabāts Limbažu kapos.[16] Vēl kāda limbažnieka Bruno Plūmes atmiņās minēts, ka “Sarkangalvis bija pilsētas iecienītākais fotogrāfs. Atsevišķu cilvēku un ģimeņu ievērojamākie notikumi tika iemūžināti Sarkangalvja darbnīcā. Viņš bija gatavs, ja labi palūdza, atnākt pie kāda arī uz mājām. Kundzes veikalā bija nopērkamas Limbažu skatu kartes – meistara ražojumi.”[17] 

Labā vietā

Ir zināms, ka Valmieras senākā fotodarbnīca atradusies Pārgaujā (Kauguru Jaunpilsētā)[18] netālu no tilta, jo īrēt labiekārtotas un plašas telpas, kādā no pilsētas galvenajām ielām, maksāja ievērojami dārgāk. “Cienītai publikai caur šo daru zināmu, ka es fotografēšanas darbu iesāku tai 5. maijā, uzņēmumus izgatavošu iekš savas glāžu mājas tiklab pie vējaina, kā arī pie apmākuša laika, kas caur to nemaz nav skādīgs. Mans dzīvoklis un glāžu māja atrodas pie Gaujas tilta, netālu no šlagbauma” – tā 1878. gada 3. maija “Baltijas Vēstnesī”[19] reklamējās igauņu fotogrāfs Jākobs Jobso Līvenstrēms (1830–1901).

J. J Līvenstrēms Valmierā uzturējās ziemās un vēlos rudeņos. Vasarās braukāja apkārt pa Igaunijas pilsētiņām. Pasūtījumu skaitam pieaugot, 1880. gada vasarā fotogrāfs uzaicināja palīgos, tiesa gan, sākotnēji mācekļa statusā, savus attālos radiniekus: Hansu (1857–1910) un Jānu (1863–1919) Kristinus no Tērbatas. 1884. g. J.J. Līvenstrēms atgriezās Igaunijā. Atvēra fotodarbnīcu Vīlandē. Hanss un Jāns palika Pārgaujā, līdz 1885. gadā izdevās atrast piemērotas telpas pilsētas centrā – Rīgas ielas 177. namā, iepretim pareizticīgo baznīcai. Pēc jaunā fotoateljē atvēršanas, Hanss un Jāns Valmierā nodzīvoja vēl četrus gadus.[20] Kādu laiku Pārgaujas fotodarbnīcas telpas stāvēja tukšas. 1891. gada vasarā tās uz īsu brīdi nomāja Kristinu novadnieks igaunis Pēteris Zonvalds, no 1892.gada rudens Kauņas guberņas zemnieks Jānis Pavlovskis (1892.XI.–1896.IX.). Pēc Pavlovska vienu gadu fotoateljē īrēja Teodors Koše. Atgriežoties no Salisburgas miesta (mūsdienās Mazsalaca – preciz.) J. Pavlovskis atjaunoja līgumu par fotoateljē nomu Pārgaujā Gailīša namā, nostrādājot tur no 1898.gada oktobra līdz 1900. gada aprīlim. Tālākā fotogrāfa Jāņa Pavlovska dzīve un profesionālā darbība saistīta ar Rīgu.[21] Pavlovska iesākto turpināja Jānis Sarkangalvis.

Enerģiskais fotogrāfs ar ģimeni atstāja Limbažus un apmetās uz dzīvi Pārgaujā. Visus pasūtījuma darbus fotogrāfijas iestādē (1900) un fototipijas veikalā (1902) sākumā viņš paveica viens un tikai vēlāk pieņēma mācekli. Telpas Gailīša namā J. Sarkangalvis nomāja līdz 1907. gada pavasarim. Līdzīgi priekšgājējiem, uzkrājot zināmu finansiālo kapitālu, arī viņš pārgāja uz pilsētas centru, kur Rīgas ielas sākumā, vienā no namiem, noīrēja telpas fotodarbnīcai un 4 istabu dzīvokli.[22]

Lai zinātu! 

Jau kopš Pārgaujas fotoateljē atvēršanas, Sarkangalvis aktīvi reklamējās “Valmieras Ziņojumu Lapā”. Laikraksts iznāca divas reizes mēnesī – vācu un latviešu valodās: “Photographisches Atelier J. Sarkangalw, Wolmar (Neustadt), Haus Gailit, bei der Brücke, empfiehlt sich zur Anfertigung jeder Art photographischer Arbeiten, als: Portraits, Gruppen, Landschaften, Vergrösserungen, Reproducionen u. s. w. J. Sarkalngalva fotogrāfijas veikals Valmierā (Pārgaujā), Gailīt kunga mājā, pie tilta. Piedāvājas pagatavot par pieņemamām cenām visādus fotogrāfiskus darbus: portrejas, grupu bildes, skatus, palielinājumus visos lielumos u. t. t.”[23]

Populāras kļuva pastkartes un atklātnes ar Valmieras un tuvējās apkārtnes skatiem, kuras labprāt iegādātājās valmierieši un pilsētas viesi. Tās arī tolaik kalpoja kā ātrākais un drošākais sazināšanās veids. 1903. gada pircēju iecienītajā “Dzimtenes kalendārā”, kuru iespieda Pētera Skrastiņa tipogrāfijā Valmierā vairāku tūkstošu eksemplāru tirāžā, varēja lasīt šādu vilinošu piedāvājumu: „Godalgots Parīzē. 1902.g. bronzas medālis. J. Sarkangalva fotogrāfijas un fototipijas veikals Valmierā Pārgaujā. Izgatavo visus fotogrāfiskus darbus. Skatu pastkartes līdzīgas fotogrāfijām visās krāsās. Darbs glīts, cenas mērenas.”[24]

J. Sarkangalvja fotografēto portretu raksturīgā iezīme ir ķīmiskā procesa laikā radīts efekts, kad izgaismota tikai portretējamā seja un krūšu daļa, veidojot ap tiem pamazām izgaistošu loku. Tikai retie portreti izveidoti, parādot pilnu ierāmēto kadru, modeli un fonu. Lai arī Sarkangalvja darbības laikā doties fotografēties bija visai dārgs pasākums, klientu netrūka. Viens no iemesliem – prasme komunicēt, izvēlēties veiksmīgāko konkrētā portreta rakursu, fonu, apgaismojumu, atbilstoši modeļa personībai un sejas pantiem.

Valmieras muzeja krājumā esošās fotogrāfijas ļauj secināt, ka J. Sarkangalvis izmantoja trīs ceturtdaļu principu un pretskatus. Retāk fotografējis profilā un pilna auguma portretus, dubultportretus un grupu foto. Portreta fotogrāfijas uzlīmētas uz vizītes formāta kartona pamatnes. Zem fotogrāfijām kreisajā pusē iespiests: “J. Sarkangalw”, pa labi norāde, kur tās tikušas izgatavotas “Wolmar” vai “Lemsal” (Valmieras un Limbažu vēsturiskie nosaukumi). Vēlākā laika darbiem no Rīgas ielas fotodarbnīcas, uzvārds drukāts labajā pusē, ar pilsētas nosaukumu zem tā.[25]

Rīgas ielā

1907.g. Sarkangalvji apmetās Zamuela Purbeka nesen uzceltajā īres namā. Trešajā stāvā, ar logiem uz iekšpagalmu, bija ierīkots stiklots foto paviljons. Aiz tā atradās telpas dzīvošanai. Fotodarbnīcas oficiālai atvēršanai Sarkangalvim gan nācās gaidīt nepieciešamo gubernatora koncesiju (no latīņu concessio, atļauja – preciz. I.Z.): “Jānim Sarkangalvim no Kauguru miesta atļauts pārcelt uz Valmieras pilsētu Rīgas ielā Nr.4. fotografējamo ietaisi ar autotipiju un gaismas spiestuvi pie tās, kā arī izdarīt fotografēšanos pa visu Vidzemi”.[26] Līdzīgi kā iepriekšējā darbnīcas atrašanās vieta, Pārgaujā pie tilta, arī tagadējā uz Rīgas ielas, solīja labus ienākumus. Ēkas apakšējos divos stāvos izvietojās viesnīca “Livonija”. Netālu no viesnīcas – baznīca, tirgus laukums un vairākas skolas.

Par jauno atrašanās vietu Sarkangalvis ievietoja reklāmas sludinājumus “Valmieras Ziņotajā”: „Paziņoju saviem godātiem kundēm, ka mans fotogrāfijas veikals atrodas Purbek (Šturmera mantinieku) jaunuzbūvētajā namā pie lutera baznīcas. Augstcienībā J. Sarkangalvs. Theile hiermit meiner geehrten Kundschaft mit, dass mein Photografisches Atelier verlegt ist in das neuerbaute Haus Purbeck (Stürmers Erben), bei der lutherischen Kirche. Hochachtungsvoll J. Sarkangalw.”[27] Drīz viņš īstenoja vēl vienu komerciāli ienesīgu ideju. J. Sarkangalvis valmieriešus iepazīstināja ar kustīgajām bildēm jeb cinema` (kino), rādot filmas vietējā latviešu biedrības zālē septiņas dienas pēc kārtas, no 1908. gada 9.I. līdz 16. I.[28] Maksa 15 rubļi nomas nauda par pirmo vakaru, 5 rubļi par atlikušajiem 6 vakariem. Kinematogrāfs un iestāšanās minētajā biedrībā[29] palīdzēja aizmirst smago zaudējumu. Sarkangalvju pēdējā atvase – dēliņš Alfrēds piedzima 1905. gada novembrī, ģimenei dzīvojot vēl Pārgaujā[30]. Mazulis nodzīvoja tikai dažas stundas.[31] Vairāk bērnu Jānim ar Alvīni nebija. 

Trīs mācekļi

Ir zināmi trīs Jāņa Sarkangalvja mācekļi. Skolotājs un mākslinieks Juris Vītols (1869–1944). Dzimis Valmieras apriņķa Umurgas pagastā. Sarkangalvja vienaudzis un labs ģimenes paziņa. J. Vītols 1911. gadā pārņēma no meistara fotodarbnīcu ar vienošanos, ka uz fotogrāfijām turpinās spiest Jāņa Sarkangalvja darbnīcas zīmogu. J. Vītola darbības laikā tapuši daudzi portreti, grupu uzņēmumi. Ar fotoaparātu uz pleca, statīvu padusē – Vītols bieži devās pastaigās ārpus darbnīcas, lai brīvā dabā iemūžinātu pilsētas ielas vai dabas skatus.[32] Otrs Sarkangalvja māceklis bija Valmieras apriņķa Dikļu pagastā dzimušais Jānis Dūnis (1891–1943). Tirdzniecības skolas absolvents. Pie meistara nostrādāja trīs obligātos mācekļa gadus, no 1908. gada līdz 1911.gadam. Kopā ar vecāko brāli Kārli Dūni (1889–1942) atvēra 1912.gadā fotoateljē Georga ielā 8.[33] Trešais māceklis – Limbažos dzimušais gaišreģis, dēkainis Eižens Finks (1885–1958), kurš amata prasmes apguva pie fotogrāfa darbnīcā Pārgaujā. Apgūtās prasmes puisim lieti noderēja, jo paralēli pareģošanai, sapņu skaidrošanai, zīlēšanai, pēc klejojumiem Krievijā un Aizkaukāzā, atgriežoties Rīgā 1922.g, atsāka fotografēt. 1928. gadā ierīkoja fotodarbnīcu Kaļķu ielā.[34]

Valmiera – Pēterburga – Rīga

Turpmākie gadi Sarkangalvju ģimenes dzīvē viesa lielas pārmaiņas. Jānis ar dzīvesbiedri un meitām aizbrauca uz Pēterburgu. Par šo laika posmu ziņu nav, bet domājams, ka J. Sarkangalvis darbojies komercijas jomā. 1918. gada nogalē Sarkangalvji atgriezās Valmierā. Sarkangalvis tirgojās ar dažādiem mūzikas instrumentiem, patafoniem un skaņu platēm. 1919.g. J. Sarkangalvis Tirdzniecības reģistram par sevi sniedzis sekojošas ziņas: „Sarkangalvis Jānis Jēkaba dēls. Dzīvoju Valmierā, Bruņinieku ielā Nr.5., dzīvoklis Nr.4. Tirgotājs. Nomāju telpas jauktu preču tirgotavai Rīgas ielā 21. Peļņa 7200 rubļu.”[35] Telpas tirgotavai Sarkangalvis nomāja no kādreizējā mācekļa Jāņa Dūņa.

Reklāmas sludinājumā laikrakstā “Valmierietis” (1930.g., Nr. 53., 22.08.) lasāms, ka „J. Sarkangalvis Rīgas ielā 21, (Dūņa namā) saviem pircējiem piedāvā lielā izvēlē mūzikas instrumentus, patafonus, skaņu plates”. Trīsdesmito gadu vidū fotogrāfs, kuram jau bija tuvu pie septiņdesmit, pārcēlās uz Rīgu. Viņa pēdējā mājvieta – dzīvoklis Ģertrūdes ielā Nr.86. Vien dažas nedēļas pēc jaunākā brāļa Kārļa aiziešanas mūžībā, 1942. gada jūlijā, septiņdesmit divu gadu vecumā aprāvās arī kādreizējā valmierieša Jāņa Sarkangalvja mūžs. Pieminēsim!

Vēres

1. Buclers M. Fotogrāfija – Rīga, 1924. – 22.lpp.
2. Jānis Sarkangalvis (arī Sarkangalvs Johans; 1870.1.II Limbažos – 1942.VII Rīgā) //Limbaži kā dzimšanas vieta norādīta neprecīza. Faktiskā Jāņa Sarkangalvja dzimšanas vieta Blome. // Māksla un arhitektūra biogrāfijās: [Enciklopēdija]. 3. sēj. – Rīga, 2000. – 27.lpp. 
3. Valmieras – Valmiermuižas latviešu draudzes māju pārlūka reģistrs (1880–1885). 25.–26.lpp. VlNM Inv. Nr. Nr.20.940
4. Valmieras kreisskolas piemiņas albums – Rīga: Liepājas Burtnieks, 1930. – 157.lpp. VlNM Inv. Nr. Nr.31.215
5. Domājams, ka pie zeltkaļa Eduarda Heinriha Drosa (Eduard Heinrich Droβs; 7.05. 1834. Wolmar – 29.01. 1929. Dorpat). Dross izgatavojis un dāvinājis Valmieras Sv. Sīmaņa baznīcai vienu no lielajiem griestu lukturiem. Viņu, kā “Valmierā dzimušu un vēlāk dzīvojošu Tērbatā” min H. Enzeliņš. Skati Valmieras pilsētas, draudzes un novada pagātnē – Valmiera: Zeme, 1932. – 15.lpp. VlNM Inv. Nr. Nr.22.230
6.  www.lvva-raduraksti.lv, Valmieras Austrumu (Wolmar, Wolmarshof) 1885–1944, latviešu draudzes locekļu saraksti. 235. f., 7. apr., 665.l. – 333.lp. Ieraksts par Johana Sarkangalw un Alwines Liepiņ laulībām 1892.gadā Cēsīs (Wenden). 
7. Limbažu pilsētā 1895. gada tautas skaitīšanā fiksēja 2412 iedzīvotājus. // Apinis K. Latvijas pilsētu vēsture – Rīga: A. Gulbis, 1931. – 40.lpp. 
8. www.lvva-raduraksti.lv, Valmieras Austrumu (Wolmar, Wolmarshof) 1885 – 1944, latviešu draudzes locekļu saraksti. 235. f., 7. apr., 665.l. – 333.lp. Vecākā meita Olive, dzimusi Limbažos 1893.g. 1. III. (pēc v. st.). Iesvētīta Valmierā 1911.g. Valmieras Sv. Sīmaņa baznīcā; 1912.g. 30. XII. salaulājusies ar Otto Lapiņu. Jaunākā meita Helēna Alma dzimusi Limbažos 1998.g. 6. II. (pēc v. st.). Par tālāko dzīves gājumu ziņu trūkst. 
9. www.lvva-raduraksti.lv, Limbažu (Lemsal) 1863–1939, vācu draudzes locekļu saraksti. 235. f., 7. apr., 382. l. – 43. lp. Ieraksts par Limbažu pilsētā dzīvojošo krāsu meistaru, vēlāko fotogrāfu Jakobu Frīdrihu Hansenu: dzimis 1847.g. Zintenhof; mūsdienās Sindi pilsēta Igaunijā, Pērnavas apriņķī. 1876.g. 14. XI. (pēc v. st.) salaulājies ar 1844.g. dzimušo Limbažu pilsoni, pilsētas domnieka Benka meitu Emmu Sofiju Benk. Vienīgais mantinieks dēls Aleksandrs Mihaels Johans Frīdrihs Johans Frīdrihs (1878.– 1880.) mira agrā bērnībā. Pats fotogrāfs un pilsētas domnieks Jakobs Frīdrihs mira ar sirdstrieku 47 gadu vecumā, 1894.g. 26. I., bet Emma Sofija 1899.g. 3. III. Visi trīs apglabāti Limbažu vācu kapos. // Ieraksts Nr.1. par mājas īpašnieka un fotogrāfa Jakoba Frīdriha Hanzena nāvi. Limbažu (Lemsal) 1894, latviešu, vācu, dzimušo, laulāto, mirušo reģistrs. 235. f., 12. apr., 521. l. 
10.  Turpat, 43.lp. 
11.  Limbažos dzīvoja divas Hanzenu (Hansen) ģimenes: Lauvas aptiekas īpašnieks provizors Hanzens un fotogrāfs Hanzens. Hanzena foto veikals atradās blakus Lauvas aptiekai Jūras ielā. // Plūme B. Limbažu stāsti. Atmiņu stāsti par miera un juku laikiem Limbažos un novadā. Limbaži, 2003. – 29.lpp. 
12. Salacas (Salis) ev.-lut. draudzes laulāto reģistrā par 1902. gadu atrodam 16. jūnija ierakstu par Svētciema pagasta Kuiķules krodzinieka māsas Natālijas Ārons un Limbažu pilsētas fotogrāfa Kārļa Sarkangalvja laulībām. LNA LVVA 235. f., 14. apr., 526. l. – 239. lp. // Kārļa Sarkangalvja portrets, kurā viņš redzams kopā ar dēlu Rolandu ap 1910. gadu un sievas Natālijas Sarkangalves, dzimušas Ārons portrets – publicēti J. Kursītes, R. Noriņas kopdarbā “Svētupe krustām šķērsām”. Rīga: nordik, 2016. – 351. – 352.lpp. // Sarkangalvis bija labs fotogrāfs, nestrādāja tikai savā darbnīcā, bet apstaigāja limbažniekus arī viņu mājās un dārzos. Sk.  Plūme B. Limbažu stāsti. Atmiņu stāsti par miera un juku laikiem Limbažos un novadā. Limbaži, 2003. – 22.lpp.
13. R. Johansona piezīmju grāmata Nr.1. RVKM, VRVM 129.671. – 22.–23.lp. // Plašāk par fotogrāfu Robertu Johansonu: Teivāne – Korpa K. Roberts Johansons un mākslas fotogrāfija.// Mākslas vēsture un teorija. – 2014. – Nr. 17. – 16.lpp. 
14. Turpat.
15. Kārlis Sarkangalvis (arī Sarkangalvs) dzimis 1873.gada 29. jūlijā (pēc v. st.). Iesvētīts 1892. gadā Valmierā. Miris sešdesmit deviņu gadu vecumā 1942.gada 26. jūnijā. // Limbažu fotogrāfam Kārlim Sarkangalvim – 125. [Buklets] Izstādei Limbažu novadpētniecības muzejā 1998.g. VIII. – IX. – 2. – 3.lp. 
16. Turpat.
17.  Plūme B. Limbažu stāsti. Atmiņu stāsti par miera un juku laikiem Limbažos un novadā – Limbaži, 2003. – 36.lpp. 
18.  Uz Kauguru (Kaugershof) muižas zemes Gaujas kreisā krastā uz tā saucamās Kauguru Jaunpilsētas zemēm 19. gs. otrajā pusē sāka veidoties rūpnieciskā un individuālā apbūve. // Konversācijas vārdnīca – 2. sēj. – Rīga: R. L. B. Derīgu Grāmatu nodaļa, 1908. – 1681.lpp. 
19.  Baltijas Vēstnesis. [laikraksts].03.05. 1878.
20.  Teder K. Eesti fotograafia teerajajaid. Sada aastat (1840–1940) arenguteed. Tallinn: 1972. Lk. 28., 40. – 41. // Fotogrāfa palīgs Johans (Jahns) Kristins, Jura un Marijas dēls, dzimis Taluhof muižā, 1863. g. 8. VI. (v. st.). Iesvētīts 1881. gada pavasarī Valmieras Sv. Sīmaņa baznīcā. Pie tēva Jura vārda ielikts + (miris). // Valmiermuižas (Wolmar, Wolmarshof) latviešu un vācu luterāņu draudzes iesvētāmo reģistrs (1846–1882), VlNM Inv. Nr. 20.950 
21.  Hansam Kristinam 1885. gada 13. novembrī atļauts atvērt fotogrāfisko iestādi Valmieras pilsētā. Adrese – Dāvja Lācara nams. Rīkojuma Nr.6598”. (Livl. Gouv. Zeitung, 1885., Nr. 130.). 1890.g. Hanss no Pēterburgas atgriežas Igaunijā. Atver fotoateljē Rēvelē. 1894.g. brāļi atvēra fotoateljē Narvā, reklamējoties kā “Brüder Christin, Reval – Narva”. Aktīvi kopā strādā līdz pat 1904. gadam. 1905. gada augustā Hanss Kristins atvēra fotodarbnīcu Tērbatā (Tartu). Jāns Kristins atzīts par vienu no ievērojamākiem 20. gadsimta sākuma fotogrāfiem Igaunijā. // Vende V. Vēstule L. Liepniekam. 29. 12. 1983. 1.–2. lpp.
22.  Kravale M. Fotogrāfu darbība Valmieras novadā 19. – 20. gs. mijā. // Vēsture zem sliekšņa. Stāsti par Veco Valmieru. [Rakstu krājums]. Valmiera: SIA Imanta,1993. – 57. – 58.lpp. 
23.  Turpat.
24.  Valmieras Ziņojumu Lapa. [laikraksts]. 16.02. 1902.
25.  Dzimtenes kalendārs – Valmiera: P. Skrastiņš, 1903. – 33.lpp. VlNM Inv. Nr. Nr.26.678
26.  Podniece E. Fotogrāfs Jānis Sarkangalvis. [Latvijas Kultūras akadēmijas, Latvijas Kultūras koledžas I. kursa studentes pētījums]. Rīga, 2015. – 14., 18.–19.lpp. 
27. Valmieras Ziņotājs. [laikraksts]. 28.04. 1907.
28. Valmieras Ziņotājs. [laikraksts]. 13. 04., 17.04. 1907.
29. Valmieras biedrības priekšniecības protokolu grāmata (1901– 1909). LVVA, 3068.f., 1. apr., 5.l. – 101.lpp. 
30. Jānis Sarkangalvis mūža biedrs Valmieras latviešu biedrībā (Nr. 402.). LVVA, 3068. f., 1. apr., 17.l. Valmieras latviešu biedrības biedru alfabētiskais saraksts, 1939. 
31. www.lvva-raduraksti.lv, Valmieras Austrumu (Wolmar, Wolmarshof) 1905. Dz, L, M (l, v) 235. f., 14. apr., 505.l. – 16., 29.lp. Ieraksts Nr.127. Pārgaujā, 6. novembrī 3 pēcpusdienā piedzimis un 7 vakarā miris fotogrāfa Johana Sarkangalva un sievas Alvīnes Sarkangalv dēls Alfrēds. 
32. Juris Vītols (1869–1944) dzimis Valmieras apriņķa Umurgas Rimačos. Mācījies skolotāju kursos Limbažos. Zīmēšanas skolotāju pilsētas I., II. un III. pamatskolās. Darbojies kā fotogrāfs Vītola un Sarkangalvja fotodarbnīcā. J. Vītols gleznojis, fotografējis, spēlējis vijoli. Iesaistījis skolēnus folkloras vākšanā. Melne E. Zīmēšanas skolotāja folklora. Liesma [laikraksts]. 17.03. 2010. // Valmieras mākslinieka Jura Vītola jubileja. Dzimis 1869.g. Umurgā. Mācījies Valkas skolotāju seminārā. 1890.g. Limbažos ieguvis skolotāja tiesības. Strādājis par fotogrāfu. Zīmēšanai nodevies bez iepriekšējas speciālas izglītības. Sevišķi mīl pasteļa tehniku. Piedalās Valmieras mākslinieku izstādē 1943. gada 19. jūnijā. Aktīvs J. Dombrovska palīgs Valmieras muzeja veidošanā. Tālavietis. [laikraksts]. 19.06. 1943.
33. «Vidzemes guberņas Ziņotājā» (1911.g. 25. XI.) publicēts paziņojums, ka «Dūnim Kārlim Jura dēlam atļauts ierīkot foto iestādi Valmierā, Georga ielā 8 un fotografēt Vidzemes guberņā». 1912. gada 8. janvārī atvēra fotodarbnīcu uz minētā vecākā brāļa Kārļa Dūņa uzvārdu, jo Jānim kā politiski nelojālai personai atļauju atteica. 
34. www.lvva-raduraksti.lv, Limbažu (Lemsal) vācu draudzes locekļu saraksts 1863–1939. 235. f., 7. apr., 382.l. – 31.lp. Alfabētiskajā personu reģistrā uz „F” ieraksts par Finku ģimeni: kurpnieks Johans Finks dzimis 1851.g. Limbažos. 1879.g. salaulājies ar Līzi Brun (Lihßa Bruhn; citviet Finka mātes uzvārds uzrādīts kā Brauna – preciz. I.Z.), dzimušu 1855.g. 1. X. Laulībā trīs bērni: meita Malvīne Dagmāra, dzimusi 1883.g. 4.III., mirusi 1883.g. 6. V. Dēls Johans Fēliks dzimis 1884.g. 12.IV., miris 1884.g. 16.IV. Dēls Eiženijs, dzimis 1885.g. 25. VI.; kristīts 21. VI Iesvētīts 1903. gadā Limbažos. 1905.g. izdota izziņa – Eiženija dzīvesvietas maiņai uz Rīgu. Ģimenes galva Johans Finks miris 1884.g. 10. XII. 1888.g. Līze apprecējās otro reizi.// www.lvva-raduraksti.lv, Limbažu (Lemsal) 1885 Dz, L, M (l, v) 235. f., 7. apr., 384.l. – 43.lp. Ieraksts ar Nr.7. Lemsal Stadt (Limbažos) 25. jūnijā dzimis, 21. jūlijā kristīts – Eugen Fink (Eižens Finks). Tēvs – mirušais Johans Finks, māte Līza, dzimusi Brūna. Abi luterāņi. Kristībās piedalījušies: Pernigeles (Liepupes – preciz. I.Z.) mācītāja palīgs, teoloģijas kandidāts Eižens Bergs, draudzes mācītājs Vilhelms Kohlers, Nellija Girgensone ar dzīvesbiedru, Limbažu draudzes mācītāju E. Girgensonu, kurš kristīja Finku atvasi. // Divdesmitajos un trīsdesmitajos gados parādījās daudz neprecīzu ziņu par Finku: dzimis 1885. gadā Jāņu dienā vilcienā starp Viļņu un Žitomiru. Tēvu nav redzējis, agri zaudējis māti. Viņu pieņēmusi audzināšanā kāda latviešu ģimene, kas vēlāk dzīvojusi Limbažos, kur Finks apmeklējis arī pirmskolu. Īsu laiku mācījies Rīgā pie kāda cirka mākslinieka, bet tur, mēģinot rīt zobenu un dresēt zirgus, guvis savainojumus. Pēc šīs neveiksmes atteicies no cirka artista karjeras un atgriezies pie saviem audžuvecākiem, kuri pārgājuši dzīvot uz Valmieru. Šeit iestājies darbā par mācekli pie fotogrāfa Sarkangalva. Šajā laikā arī sākušas parādīties Finka gaišreģa spējas. No Valmieras viņš atkal pārcēlies uz Rīgu, kur sācis strādāt pie fotogrāfa Melbārža. Vēlāk iekārtojis pats savu fotodarbnīcu un līdztekus fotografēšanai sniedzis klientiem arī gaišreģa pakalpojumus. // Rīgas gaišreģis Eižens Finks. [Rakstu krājums] – Rīga: a/s Preses nams, 1994. – 161. – 162.lpp. 
35. Alvīnes un Jāņa Sarkangalvju adrese Valmierā – Bruņinieku iela Nr.5., dz.Nr.4. LVVA, 1359.f., 1. apr., 41.l.

Ingrīda Zīriņa
Valmieras muzejs

Publikācija sagatavota ar VKKF finansiālu atbalstu.