Baznīca
Ēkas un teritorija
Ēka
1865. gadā celtā Aknīstes (vēsturiski arī Okniste, Aknīša) luterāņu baznīcas ēka ir senākā saglabājusies pilsētas ēka. Baznīca, kas sākotnēji bijusi skola, ir celta kā guļbūve, kas apšūta ar dēļiem. Uz divslīpju jumta ir miniatūrs tornītis. 20.gs. 80. gadu beigās ēka apšūta ar silikātķieģeļiem. 2000. gados ēkai uzlikts jauns metāla jumta segums. Ēka sastāv no vienjoma dievkalpojumu telpas ar arkveida griestiem, kas skolas laikā bijusi mācību telpa, un dzīvojamām telpām ēkas dienvidu galā, kas bija paredzētas skolotājam, bet baznīcas laikā izmantotas vai nu kā mācītāja dzīvesvieta vai arī kā palīgtelpas draudzes vajadzībām. Dievkalpojumu telpas ziemeļu galā virs ieejas ir balkons ar ērģelām, pretējā galā - vienkāršs altāris.
Pieguļošā teritorija
Baznīcai ir 0,65 ha liela pieguļoša teritorija. Tās austrumu robežu iezīmē ir vītolu rinda, pie ziemeļu robežas bijis dīķis. Līdzās rietumu pusē esošai Dzirnavu ielai aug dižliepa 4,92 m apkārtmērā. Līdz 21.gs.sākumam teritorijā bija ābeļu dārzs. Baznīcas teritorijā ir 20.gs.otrajā pusē celts malkas šķūnis un 20.gs.beigās celta garāža. No vēsturiskajām saimniecības ēkām palicis vien no akmeņiem mūrēts velvjveida pagrabs. Līdz 20.gs. 80./90.gadu mijai baznīcas pagalmā bija saglabājusies zirgu slita.
Ziņas
No 1865. gada Aknīstes luterāņi dievkalpojumus vienu vai divas reizes mēnesī noturēja uzceltajā draudzes skolas namā. 19.gs. otrajā pusē Aknīstes luterāņiem bijusi iespēja uzcelt baznīcu, bet tā nav izmantota un dievkalpojumus turpināts noturēt skolā. “Baznīcas tur vēl nav. Grāfs Tiezenhauzens gan apsolījies baznīcu par savu rēķinu uzcelt, ja tik draudze materiālu pievedīšot, bet draudzes lielākā daļa ir tik daudz nav apņēmusies izdarīt, īpaši tie saimnieki ne, kuri kroņam par savām mājām izpirkšanas rentes maksājot.” (Baltijas Zemkopis, Nr. 32 (01.08.1879))
Baznīcas periods
Pašos pēdējos 19. gs. gados preses ziņās par Aknīsti 1865. gadā celtais nams jau tiek saukts par lūgšanu namu, nevis skolu. 1899. gadā rakstīts: "Izgājušā namā lūgšanu namu pārtaisīja: griestus jaunus ielika un pastellēja jaunas ērģeles. (...) Caur šiem pārlabojumiem lūgšanas nams no iekšienes līdzinājas baznīcai, tikai vēlams būtu, lai tiktu beņķi pagatavoti, jo visu dievkalpošanas laiku veciem cilvēkiem kājās nostāvēt ir diezgan grūti." (Balss, Nr.19 (12.05.1899)
Līdz Latvijas valsts dibināšanai Aknīstes luterāņu draudze bija saistīta ar Subates un vēlāk – ar Kaldrabuņas draudzēm, bet tad tā kļūst par patstāvīgu draudzi Sēlpils prāvesta iecirknī. Arī starpkaru periodā Aknīstes luterāņu draudzes ēka oficiāli saukta nevis par baznīcu, bet par lūgšanu namu. Pēc V.Ancīša (dz.1921) atmiņām vecāki ļaudis Aknīstes dievnamus dēvējuši nevis konfesiju, bet gan tautību vārdā. Luterāņu lūgšanu nams saukts par latviešu baznīcu, katoļu baznīca – par leišu baznīcu, bet sinagoga – par žīdu baznīcu.
1826. gadā luterāņu lūgšanu namā iesvētītas jaunas ērģeles.
20. gadsimta 30. gadu beigās bijuši plāni netālajā Brūžu kalnā celt jaunu luterāņu baznīcu, bet padomju okupācija šos plānus izjaukusi.
20. gadsimta 60. gados uz Aknīstes luterāņu baznīcu tika pārvietota dievkalpojumiem slēgtās Rīgas sv. Pestītāja anglikāņu baznīcas kancele, kas anglikāņu draudzei 2020. gadā atjaunojot tās vēsturisko altāri, tika atdota vēsturiskajiem īpašniekiem.