Ūdensdzirnavas, to elementi
Bijusī ūdensdzirnavu vieta atrodas pie Aknīstes pilsētas robežas līdzās valsts reģionālajam autoceļam P74, kas pilsētas teritorijā pārtop Dzirnavu ielā. Ar bijušo ūdensdzirnavu vietu saistāms arī Radžupes pretējā krastā esošai nelielai ieliņai dotais Dambja ielas nosaukums.
No ūdensdzirnavām līdz mūsdienām saglabājies vien Radžupes dabiskā krituma vietā uzbērtais dambis ar mūra aizsprostu un to izveidotais dīķis, kas Latvijas ezeru datubāzē ezeri.lv saukts par Aknīstes dzirnavezeru vai Straumes dzirnavezeru.
Pati dzirnavu ēka atradās nedaudz nostāk no upes. Tās bija dzirnavu vajadzībām pārveidota laukakmeņu mūra ēku, kurā 19. gadsimta pirmajā pusē bija atradusies spirta dedzinātava, bet gadsimta beigās dzīvoja Aknīstes muižas virsmežsarga Andreja Krastiņa ģimene.
Pirmās apraksta autora rīcībā esošās ziņas par dzirnavu saimniecisko darbību ir laikrakstā Zemes Ierīcības Vēstnesis (Nr.35.01.05.1922.) vēstītais, ka sabiedrībai "Bagatskis & Ko" 1922. gadā piešķirts Radžu upes ūdenskritums un brūža ēka ar 5 ha lielu zemes gabalu, nodrošinot apņemšanos atjaunot un ierīkot elektrisko staciju un zāģētavu.
Turpmākos gados gan dzirnavu darbības kontekstā tiek minēta cita sabiedrība - 1923. gadā izveidotā ““Straume”, K.Vēveris un biedri", kurai kā darbības nozare norādīta labības pārstrādāšana dzirnavās. Sabiedrībā biedru statusā bijuši vairāki Vēveru dzimtas locekļi.
Dzirnavas, kurām bijis nosaukums “Straume” (minēts arī "Straume 373 F"), vēsturiskajā periodikā raksturotas kā ūdens un motora – valču bīdeļdzirnavas. Arī dzirnavām minēta zemes platība 5 ha.
20.gs.30. gadu beigās dzirnavu īpašniekiem bijuši plāni Aknīstei un tās apkārtnei ražot elektrību.
Uz to, ka ne visi dzirnavu īpašnieku plāni realizējušies veiksmīgi, norāda 1938. gada sludinājums, ka Rīgas – Jūrmalas pilsētas banka parādu dēļ dzirnavas pārdod. Par to, ka dzirnavas pārdot nav izdevies liecina 1940. gada sludinājums, ka minētā bankas pēctece Komunālā banka tai piederošās dzirnavas iznomājot.
Apraksta autoram pagaidām nav zināms precīzs dzirnavu darbības pārtraukšanas gads. Pēdējās zināmās norādes par dzirnavu aktīvu darbību ir 1944. gada preses ziņa par dzirnavu vadītāja J.Vēvera sodīšanu par no vairākiem zemniekiem pieņemtas labības nereģistrēšanu. 20. gs.vidū dzirnavu ēka nodegusi.
