Brūža kalns

Par Brūža kalnu vecāko aknīstiešu atmiņās saukts pakalns pie Aknīstes – Jēkabpils ceļa (valsts reģionālais autoceļš P74) pirms iebraukšanas Aknīstes pilsētas teritorijā. Brūža kalns paceļas gan pār ieplakā atrodošos pilsētas ziemeļaustrumu daļu, gan blakus tam esošo Radžupes ieleju. Tās augstie, stāvie krasti mūsdienās ir apauguši ar krūmiem un lapu kokiem, bet 20.gs. sākumā, spriežot pēc vēsturiskajām fotogrāfijām, tie bijuši daudz kailāki un labāk pārredzami.

Vietvārds Brūža kalns radies no līdzās bijušās spirta dedzinātavas, kas beigusi pastāvēt jau 19. gs. 20. gs. sākumā bijusī brūža ēka izmantota uz Radžupes uzcelto ūdensdzirnavu darbības vajadzībām.

Šķiet, ka autoceļa būvniecības darbu rezultātā neliela daļa no Brūža kalna ir norakta, padarot ceļu nedaudz lēzenāku. To, ka šāda nepieciešamība ir bijusi, varam secināt no 1937. gada 22. februārī laikrakstā Jaunākās Ziņas atspoguļotajiem zemnieku priekšlikumiem Ilūkstes novada zemnieku dienās. E.Mežaraups no Aknīstes izteicies: “Uz Aknīstes – Jēkabpils ceļa norokams Brūža kalns, kuŗa dēļ notiek daudzas satiksmes nelaimes.”

Valdemārs Ancītis (1921) savās atmiņās raksta, ka 20.gs.30. gadu beigās bijusi iecere Brūža kalnā celt jaunu luterāņu baznīcu. Paredzētajā vietā bijusi jau savesta daļa vajadzīgo materiālu, bet padomju okupācija un tai sekojošie notikumi šos plānus izjaukuši.

Brūža kalns pieminams arī holokausta notikumu kontekstā. Jānis Britāns (1929) atmiņās par Aknīstes ebreju kopienas iznīcināšanu 1941. gadā raksta: “Šaubos, vai vispār kaut kur ir reģistrēta no Lietuvas bēgošā ebrejiete, kas nošauta un aprakta virs Brūža kalna uz Radžupes pusi. Arī es par viņu neko nezinu, man tikai viens klasesbiedrs, no skolas mājup ejot, rādīja šo kapavietu.” Nevienā citā aprakstā par holokaustu Aknīstē šāda epizode neparādās.