Arheoloģiskajā literatūrā šī vieta saistāma ar diviem kapulaukiem: Kalnabricu vidējā dzelzs laikmeta kapulauku un Ezerbricu vidējā un vēlā dzelzs laikmeta kapulauku. Tomēr gribētos piekrist arheologiem G.Toropinai, J.Ciglim, kuri uzskata, ka tas būtībā ir viens visai liels kapulauks. Pirmās ziņas par šeit esošo kapulauku saistāmas ar 1922.gadu, kad Kara muzejam tiek nodoti te atrasti aizvēstures perioda ieroči. 1926.gadā Ezerbricu mājas zemē izrakumus veic arheologs Fr. Balodis.
1948.g. arheoloģiskos pētījumus turpina E.Šnore, kura izpēta arī vienu no gandrīz iznīcinātajiem uzkalniņu kapiem. Vērienīgāki izrakumi šeit notiek 1987.-88.gadā G.Toropinas vadībā sakarā ar plānotajiem ceļa būves darbiem. Tiek izpētīta gandrīz 1000 kvadrātmetru liela platība, atsedzot 25 apbedījumus. Atradumi kapulaukā (Baltijas somiem raksturīgās keramikas lauskas) un arī senākais ezera nosaukums Jumala – Dievs (igauņu, somu val.) liecina, ka šeit jau m.ē. sākumā ir bijusi Baltijas somu dzīvesvieta. Pirmie balti šajā apkārtnē ienākuši 4.gs.beigās vai 5.gs.sākumā. Bricu kapulaukā apbedīti tieši balti, tomēr apbedīšanas tradīcijās iezīmējas arī Baltijas somu iespaids, kas liecina par visai sarežģītiem etniskiem procesiem. Senākos apbedījumus iezīmē ar 5.- 6.gs. datēta uzkalniņu kapu tradīcija. Tajos apbedītie, spriežot pēc senlietām, bijuši sēļi vai Vidzemes zemgaļi. Savukārt turpat blakus esošais līdzenais kapulauks izmantots no 6.-12.gs. un tajā apglabāti latgaļi, kas, visticamāk, cēluši un apdzīvojuši Bricu ezerpili.
Izmantotā literatūra: Ciglis J. Jaunpiebalgas Ezerbricu kapulauks un tā nozīme seno latgaļu izpētē. 2004./ Ziņojums Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja konferencē.// LEBM arhīvs Nr.356.
