Krogs
ATRAŠANĀS VIETA
Garkalnes krogs atrodas Ādažu novada Ādažu pagastā (1940.g. Rīgas apriņķa Ādažu pagasts), Ozolu ceļa 1 zemes gabalā, vecā Rīgas–Valmieras–Valkas–Tērbatas lielceļa trases kreisajā pusē. Koordinātas: 57.07019 24.41997.
MŪSDIENU STĀVOKLIS
Kroga ēka privātīpašumā, apsaimniekota, ārēji labā stāvoklī.
ZIŅAS
1638. gada Vidzemes arklu revīzijā Vesterotes muižā ar Rama jeb Iļķenes pārceltuvi kopā 4 krogi, divi apdzīvoti, divi tukši.[1]
1682./1683. gada Lielā kadastra arklu revīzijā zviedru valdības ierēdņi, uzskaitot Bukultu (Neuermühlen) pilsnovada Iļķenes muižas (Hilchen hoff / Hilchensfähr) mājvietas, protokolā ieraksta Krogen / Der Hofs Krug Roban (zviedru/vācu val.).[2]

Iļķenes muižas krogu (Der krug under dem hofe), novietotu savā vēlākajā vietā lielceļa malā pretī baznīcai, redzam iezīmētu kadastra ietvaros izgatavotajā, J.H. Kelča 1683. gadā sastādītajā Iļķenes (Hillkenhoff) muižas plānā (2. attēls).[3]
J.A. Ulriha 1695. g. Rīgas–Tērbatas ceļa kartē (3. attēls) situācija attēlota nedaudz savādāk – krogs šeit ir novietots ceļa kreisajā pusē, turpat, kur baznīca (kapella). Atšķirībā no 1683. gada kartes nav arī iezīmēta ne zvaniķa, ne mācītāja māja, toties ir norādīts, ka ceļu sazarojuma vietā dzīvo skroderis Frīdrihs Vills.[4]
1683. un 1695. gada kartēs redzami jau kopš vēlā dzelzs laikmeta pastāvošie Gaujas labā un kreisā krasta satiksmes un tirdzniecības ceļi, kas, nākot no Daugavas grīvas kā viens ceļš, pie Garkalnes nodalās, pirmajam apm. 4,5 km tālāk pie Iļķenes šķērsojot upi un turpinoties maršrutā Ragana–Straupe–Valmiera–Valka–Tērbata, bet otram pa to pašu krastu vedot uz Siguldu, Cēsīm un tālāk caur Smilteni un Gaujienu uz Pleskavu. Turklāt līdz Vecmurjāņiem pa Gaujas labā krasta ceļu dodas arī tie ceļinieki, kuru galamērķis ir Limbaži, Burtnieki un Igaunijas dienvidu daļas vidienes svarīgākie centri – Karksi un Vīlande.


1750./1751. gada Vidzemes arklu revīzijas laikā Ādažu draudzes Iļķenes jeb Vesterotes muižai (Hilchenshoff oder Westerotten) ir viens – Baznīckrogs (4. attēls). Muižas alu tajā kroģē Pēteris Šmits (Schmitt Peter).[5]



1755. gadā grāfs Andreass Manteifels, pēc tam, kad nopircis abus īpašumus, Iļķeni/Vesteroti apvieno ar Remberģes muižu un pirmā turpmāk paliek kā Remberģes muižas sastāvdaļa.[6]
Garkalnes krogs iezīmēts 1791. gadā sastādītajā L.A. Mellīna Rīgas apriņķa kartē (5. attēls).[7]
1795. un 1799. gadā Garkalnes krogu zīmē J.K.Broce (6., 7. attēls).[8] Šajā laikā jau iepriekš svarīgā Iļķenes/Garkalnes satiksmes mezgla nozīme ir pieaugusi – kopš Vidzemes un Igaunijas iekarošanas 18. gadsimta sākumā senais Rīgas–Valmieras–Valkas–Tērbatas ceļš kļuvis arī par galveno maģistrāli, kas savieno Krievijas impērijas galvaspilsētu Pēterburgu ar nozīmīgāko jauniegūto Baltijas provinču saimniecisko un pārvaldes centru – Rīgu. No Rīgas uz Pēterburgu regulāri tiek sūtīts pasts, pa ceļu pārvietojas karaspēks, brauc ārzemju sūtņi un vietējie ierēdņi, tirgotāji un dažādi ceļotāji, tiek vestas preces. Lai braucējus apkalpotu, vajadzēja pietiekami lielas kroga telpas, kurās būtu piemērotas istabas ne tikai zemnieku, bet arī augstāko kārtu piederīgajiem. Tādu viesnīcas tipa kroga ēku Garkalnē arī redzam Broces zīmējumos.
1811. gada dvēseļu revīzijā Remberģu muižā ar Vesteroti ar Nr. 22 ierakstīts Garkalnes krogs (Langenbergsher krug). Iepriekšējais krodzinieks Jespers aizgājis par saimnieku uz mājām nr. 5. (Bākšu pusmuižu – Hofslager Backsch) Tagadējais krodzinieks brīvs cilvēks Johans Frišenfelds (Joh: Frischenfeld). Frišenfelds ir Garkalnes kroga krodzinieks arī 1816. gadā.[9]
Turpmākajās revīzijās krodzinieki vairs nav pieminēti – protokolos ierakstīti tikai mājās dzīvojošo vārds un uzvārds.
19. gadsimta kartogrāfiskajos avotos Garkalnes krogu redzam iezīmētu Rikera 1839. gada Vidzemes speciālkartē (8. attēls)[10] un Krievijas impērijas 1866. gada 3 verstu mēroga kartē (9. attēls).[11] Precīzs ēkas novietojums un salīdzinošie izmēri redzami Remberģes muižas 1859., 1860., 1861. gada plānā (10. attēls).[12]




Tā kā esošais lielceļš laikmeta satiksmes vajadzībām atsevišķos posmos ir nepiemērots un pārvietošanās pa to apgrūtināta, īpaši laikā no rudens līdz pavasarim, 19. gadsimta 30. gados cariskā valdība nolemj izbūvēt modernu šoseju, kas savienotu Rīgu ar Pleskavu. Darbi tiek iesākti, taču šoseju Latvijas teritorijā uzbūvē tikai līdz Englārtei, kur tā aiz Englārtes zirgu pasta stacijas pieslēdzas vecajam Rīgas–Tērbatas lielceļam. Šosejas būvniecība notiek aptuveni no 1837. līdz 1845. gadam.[13] Līdz ar jaunās šosejas ierīkošanu vecā ceļa posms Ragana (Englārte) – Iļķenes pārceltuve – Elsiņu krogs (Berģi) (11. attēls) zaudē nozīmi un gandrīz visi pie tā esošie krogi – cits ātrāk, cits vēlāk – līdz 19. gadsimta II pusei visi tiek slēgti. Garkalnes krogs ir vienīgais, kas turpina darboties vēl 20. gadsimta sākumā (12., 13. attēls). Tas skaidrojams gan ar tā atrašanos pie joprojām pietiekami intensīvi izmantota vietējas nozīmes ceļa (Vangaži, Iļķenes pārceltuve – Ādaži), gan ar blakus esošo baznīcu, kas ik nedēļas pulcēja lielāku skaitu apkārtnes iedzīvotāju.


1886. gada pavasarī Latvija piedzīvo sen nebijušus plūdus. Ūdens sasniedz arī no Gaujas krasta 600m attēlo Garkalnes krogu. Latviešu Avīzes raksta:
“Iekams gaujmalnieki līdz šim ledus kušanu un iziešanu Gaujas upē uzlūkoja par priecīgu atgadījumu, tas šogad viņiem no Gaujas muižas līdz Inčukalna muižai un gan arī vēl tālāk uz augšu ir tapis par bēdu un sirdsēstu avotu.
Ūdens sāka celties 19. un 20. Mercā, un pēc tam arī ledus gāja. Bet drīz tas Stāles muižas tuvumā tā sadambējās, ka ūdens tecēšana tika aizturēta. Ūdens nu devās pār krastiem pāri un pārplūdināja visas vietas pie Gaujas, kas tik ir daudz maz zemākas. Kāds 70 gadu vecs vīrs, kas arvienu pie Gaujas dzīvojis, sacīja, ka viņš vēl tādus plūdus ne-esot piedzīvojis. Rembergas muiža un kādas zemnieku mājas, kas atrodas Gaujas upes tuvumā, kā arī Garkalna krogs bija pavisam no ūdens appludināti, tā ka tās vietas tikai ar laivu vēl varēja aizsniegt. Vietām ūdens bija 2 verstes plats. Ļaudis bēdza iz appludinātām mājām, un arī lopi tikai aizvesti projām.”[14]
Nav zināms, cik ilgi Garkalnes krogā Krievijas impērija laikā turpinājās kroģēšana. Domājams, tas slēgts ne vēlāk par 1914. gada 31. decembri, kad, I pasaules karam turpinoties, ar Dvinskas (Daugavpils) kara apgabala (Latvijas teritorijā tajā ietilpa Kurzemes guberņa un Vidzemes guberņas Rīgas apriņķis) pavēli tika atceltas visu stipro dzērienu tirgošanās atļaujas.[15]
Latvijas Republikas agrārās reformas ietvaros muižas un arī tām piederošie krogi tiek sadalīti, tos piešķirot gan sabiedriskām vajadzībām, gan privātpersonām.

Remberģu muižas dalīšanas lietā glabājas 1921. gadā vecākā mērnieka P. Vassera sagatavots Zemes sadalīšanas projekts, kura ievadā lasām, ka “muižas ēkas ir ļoti daudz cietušas no Krievijas kara spēka. Bijušais alus brūzis saspridzināts un mūra klētis nodedzinātas”. Projektā ar Nr. 29 kā 1 zirga saimniecība ar ēkām izdalīts Garkalna krogs. Zemes kopplatība 11,130 ha.
Lietā glabājas arī citi, ar Garkalna kroga piešķiršanu saistīti dokumenti. 1925. gada martā “Ādažu pagasta bij. Garkalna kroga īpašnieks-jaunsaimnieks Pēteris Mernics” raksta lūgumu Centrālās Zemes ierīcības komitejas Tehniskajai daļai:
“Ar Centrālās zemes ierīcības komisijas lēmumu no 13. septembra 1922. gada, prot. nr. 491., p. 7. (publicēts Zemes Ierīcības Vēstnesī Nr. 49) man ir piešķirta bij. GARKALNA kroga jaunsaimniecība, dodot tiesības pie galīgas uzmērīšanas paplašināt līdz agrāk lietotai platībai – 60 pūrvietām (22,26ha – red. piez.).
Neskatoties uz iespēju paplašināt manu ilggadīgo saimniecību no blakus esošās brīvās fonda zemes, kura atgriezta no Remberģu muižas neatsavināmās daļas, paplašināšana vēl arvien nenotiek, bet tai pašā laikā Ādažu pagasta valde cenšas panākt, lai svabado zemi piešķirtu ne man, bet skolai (pie tam nevajadzīgā daudzumā) un lai dibinātu vēl vienu jaunsaimniecību – atdalot no manas piešķirtās saimniecības gabalu zemes ar smēdi un kalēja dzīvokli. Baidos, ka šāds nelikumīgs projekts, kas runātu pretī spēkā nākušam Centrālās zemes ierīcības komitejas lēmumam (par Garkalnu kroga saimniecības piešķiršanu man) varētu iziet cauri Rīgas apriņķa komitejā man nezinot un nākt god. Techniskai Komisijai apstiprināšanā, kālab izsakot savu protestu pret šādu varbūtēju rīcību, es lūdzu Technisko Komisiju griezt uz augšējiem apstākļiem vērību un: 1) novērst manas jau galīgi piešķirtās saimniecības aizskāršanu; 2) dot rīkojumu man pienākošos piegriezumu ierādīt un saprojektēt un 3) pie jautājuma izlemšanas Techniskajā Komisijā pieaicināt mani klāt mutisku paskaidrojumu došanai.”
Savu interešu pārstāvēšanai Mernics piesaista zvērinātu advokātu Viktoru Lazdiņu un viņa lūgums daļēji tiek apmierināts. Kopā Mernicam galīgi tiek piešķirti 20,049 ha zemes, kas sastāv no diviem gabaliem: 1) 9,126ha pie kroga un 2) 10,923ha pļavas starpgabala. Tajā pat laikā, kā redzam 1925. gadā sastādītajā Rīgas apriņķa Ādažu pagasta Remberģa muižas saimniecību NN 29F – 32F izmaiņu projekta plānā (14. attēls) Mernica prasība par amatnieka gabala ar smēdi nenodalīšanu un kroga zemes nepiešķiršanu skolai tiek noraidīta.[16]
Citu ziņu par Garkalnes kroga piederību, lietojumu un tā iedzīvotājiem Latvijas Republikas gados, vācu nacistu un krievpadomju okupācijas periodos pagaidām nav.




TIPOLOĢIJA UN ARHITEKTONISKAIS RAKSTUROJUMS
Tipoloģiski Garkalnes krogs iekļaujas gan lielceļa, gan baznīcas krogu grupā.
1790.-tajos gados pastāvējusī, J.K. Broces zīmētā kroga ēka (6., 7. attēls) bija ceļam paralēli novietota divstāvu pildrežģa konstrukcijas garenbūve ar divām gareniski pievienotām, vienāda lieluma stadulām. Stadulas, kādas tās attēlotas zīmējumā, apmēram par ⅓ daļu garākas nekā kroga ēka un novietotas par vārtu tiesu nobīdītas uz ceļa pusi.
Krogus daļai centrā, domājams, manteļskurstenis. Ceļa puses fasādē abos stāvos redzami logi, bet nav ieejas durvju – tās, acīmredzot, bijušas no stadulām. Krogus daļai augsts divslīpju jumts ar taisniem galiem. Jumts, šķiet, klāts dakstiņiem.
Stadulām jumta klājums tāds pats kā krogus daļai; krogus pusē stadulu jumtiem taisni gali, bet ārējā galā – pusnošļaupti. Stadulām lieli divvērtņu vārti ar pusloces arku ailes augšpusē. Vērtņu dēļi izkārtoti romba rakstā. Gala sienās stadulu vārti iebūvēti nedaudz nobīdīti pa kreisi no ēkas centrālās ass; kroga pusē vārti atrodas pašā stadulas stūrī.
Pretī krogam ceļa otrā pusē atrodas salīdzinoši neliela vienstāva guļbaļķu būve ar dūmeni un lubām vai dēļiem klātu četrslīpju jumtu, kas iespējams ir avotos minētā[17] Garkalnes skola.
Starp krogu un skolas ēku ceļa vidū atrodas abpusēju ērti piebraucama vindas aka ar guļbaļķu grodiem zirgu dzirdīšanai. Turpat netālu redzams arī jūdžu stabs, kas norāda, ka līdz Rīgai no šejienes 3 jūdzes.
Krogus ēkas plānojums nav zināms, bet visdrīzāk pirmajā stāvā atradās zemnieku un vācu gala krogus istabas, bufete, virtuve, noliktavas un krodzinieka dzīvojamās telpas, bet otrajā – nelielas istabiņas viesu nakšņošanai.
Broces zīmētā Garkalnes kroga ēka, domājams, tika nojaukta 19. gadsimta pirmajā pusē, kad uzbūvēja jaunu, Remberģes muižas 1859., 1860., 1861. gada plānā iezīmētu celtni (10. attēls), kuras centrālā akmens mūra daļa saglabājusies līdz mūsdienām. Nav zināms, kad krogs pazaudēja savas stadulas, bet visai iespējams, ka tas noticis I pasaules kara un tam sekojošā Neatkarības kara laikā.
LITERATŪRA UN AVOTI
1 Dunsdorfs, E. Vidzemes 1638. gada arklu revīzija. Latvijas vēstures avoti. IV sējums. I burtnīca. Latvijas vēstures institūta apgādiens, 1938. – 233.lpp.
2 Dunsdorfs, E. Der große schwedische Kataster in Livland, 1681–1710. Kartenband / von Edgars Dunsdorfs. Stockholm: Almqvist & Wiksell, 1974. – 34.lpp.
3 LVVA 7404.f., 1.apr., 165. lieta.
4 LVVA 7404.f., 1.apr., 2195.l., 4.o.p. (50.) lapa.
5 LVVA 7348. f., 1. apr., 36. lieta, 474., 478. lpp.
6 Johans Kristofs Broce Zīmējumi un apraksti. 3. sēj.: Latvijas mazās pilsētas un lauki. Rīga: Zinātne, 2002. – 115.lpp.
7 Atlas von Liefland, 1798. Skatīts: digitalarchive.mcmaster.ca
8 Johans Kristofs Broce Zīmējumi un apraksti. 3. sēj.: Latvijas mazās pilsētas un lauki. Rīga: Zinātne, 2002. – 115., 116.lpp.
9 LVVA 199.f., 1.apr., 370. lieta, 16. o.p., 26. o.p., 34. o.p.
10 Specialcharte von Livland in 6 Blättern, 1839. Skatīta: https://vesture.dodies.lv/
11 Krievijas impērijas 3 verstu mēroga 1866. gada militāri topogrāfiskajā kartē. 1915. gada izdevums. No vesture.dodies.lv.
12 LVVA 1679.f., 194.apr., 126.lieta.
13 Treijs, N. Latvijas ceļu vēstures liecības IV. Latvijas pirmo šoseju pieminekļi Rīgas – Englārtes posms. „Imanta” 1998.
14 Plūdi // Latviešu Avīzes. – 1886. – Nr. 13. – 26. marts. Skatīts: periodika.lv
15 Dažādas ziņas // Zemkopis. – 1914. – Nr. 44. – 29. oktobris. Skatīts: periodika.lv
16 LVVA 1679.f., 172. apr., 1439.lieta.
17 Johans Kristofs Broce Zīmējumi un apraksti. 3. sēj.: Latvijas mazās pilsētas un lauki. Rīga: Zinātne, 2002. – 115.lpp.
Apraksts sagatavots ar VKKF mērķprogrammas “Latviešu vēsturisko zemju attīstības programma” un Vidzemes plānošanas reģiona atbalstu.