Krogs
ATRAŠANĀS VIETA
Aptuvenā Iļķenes Pārceltuves kroga vieta atrodas Iļķenē, Ādažu novada Ādažu pagastā (1940.g. Rīgas apriņķa Ādažu pagasts), vecā Rīgas–Valmieras–Valkas–Tērbatas lielceļa trases malā, pilnībā vai daļēji zemes gabala “Šalkas” robežās. Koordinātas: 57.09042 24.47199.
MŪSDIENU STĀVOKLIS
Kroga ēka zudusi, tās precīzu vietu dabā lokalizēt pagaidām nevar.
ZIŅAS
Senākais Iļķenes pārceltuves un tās kroga pieminējums vēstures avotos ir 1463. gada lēņa grāmata, ar kuru Rīgas domkapituls izlēņo Matejam Ramam pārceltuvi pie Gaujas līdz ar blakus esošo krogu un apkārtējām zemnieku mājām.[1]
Iļķenes vārdu Rama muiža iegūst pēc 1599. gada, kad Johans jeb Hanss Rams to, kopā ar pārceltuvi, 4 labām saimniecībām un t.s. vienkāji (zemnieks, kas klaušas pilda bez zirga) pārdod Rīgas rātes sindikam, Polijas ķēniņa valsts sekretāram un Vidzemes zemes tiesas notāram Dāvidam Hilhenam (1561–1622).[2]
1638. gada Vidzemes arklu revīzijā Vesterotes muižā ar Rama jeb Iļķenes pārceltuvi kopā 4 krogi, divi apdzīvoti, divi tukši.[3]
1682./1683. gada Lielā kadastra arklu revīzijā zviedru valdības ierēdņi, uzskaitot Ādažu pilsnovada Iļķenes muižas (Hilchen hoff / Hilchensfähr) mājvietas, protokolā ieraksta Krogen / Der Krug beij der Fähre (zviedru/vācu val.).[4]
Pārceltuves krogs ir iezīmēts kadastra ietvaros izgatavotajā, J.H. Kelča 1683. gadā zīmētajā Iļķenes (Hillkenhoff) muižas plānā (2. attēls).[5]
J.A. Ulriha 1695. g. Rīgas–Tērbatas ceļa kartē (3. attēls) krogs pie Iļķenes pārceltuves nav iezīmēts.[6] Ņemot vērā Ulriha kartes detalizāciju ceļa infrastruktūras elementu attēlojumā, jādomā, ka Pārceltuves krogs tobrīd nedarbojas.
1750./1751. gada Vidzemes arklu revīzijas laikā Ādažu (Neuermühlenscher) draudzes Hilhena pārceltuves muižai (Gut Hilchensfehr) ir divi krogi. Tajā, kas pie Gaujas, gadā tiek iztirgotas 60 – 70 mucas alus. Tā kā pie šī kroga nav zemes, krodzinieks saņem algu. Otrā krogā var pārdot tikai 20 – 30 mucas, jo ceļinieki vasarā dodas pa citu ceļu, kas ved ap dziļo smilti.
Muižas zemnieksētu sarakstā ierakstīts, ka krogā pie Gaujas dzīvo kāds vācu vīrs vārdā Kačinskis (Kattschinscky), kurš kroģē muižas alu, bet Cinīša (Sinnit) mājas (sk. 2. attēlu) ir pārdotas krodziniekam Bērtulim.[7] Iespējams, Bērtulis kroģē Jaunajā/Asnu krogā.
Pārceltuves krogs iezīmēts 1791. gadā sastādītajā L.A. Mellīna Rīgas apriņķa kartē (4. attēls).[8]
1795. gadā Iļķenes pārceltuvi ar krogu kā arī Iļķenes muižu, kas tobrīd jau pārcelta Gaujas labajā krastā blakus pārceltuvei, zīmē J.K.Broce (5., 6. attēls).[9]
Broce sniedz arī pārceltuves aprakstu:
“Prāmji Vidzemē sastāv no kopā savienotu baļķu plosta, kuru seklā ūdenī stumj uz priekšu tikai ar vienu kārti. Tur, kur ūdens ir straujš un dziļš, prāmi pārvelk ar tauvas palīdzību, kas nostiprināta abos krastos. Tauva stiepjas no baļķa, kas uzstatīts uz plosta un neļauj straumei plostu aizraut. Pie šī staba, tai pusē, kur stiepjas virve, ir piestiprināts vēl viens tievāks apaļš baļķis, kas griežas ap savu asi un ar savu griešanos atvieglo tauvas vilkšanu. Laterna, kas te piestiprināta virs staba, citiem prāmjiem nav, arī soli pierīkoti to ērtībām, kas ceļas pāri. Velkot tauvu, šādu plostu var kustināt divi cilvēki, ar kājām grūžot to uz priekšu.
Ja krasti ir augsti, tad pie resnās tauvas piestiprina vairākas tievas virves, jo tad tauva, īpaši pie krasta, ir par augstu, lai to ērti varētu vilkt.”[10]
Vēlākā karte, kas apliecina Iļķenes pārceltuves kroga pastāvēšanu, ir Rikera 1839. gada Vidzemes speciālkarte (7. attēls).[11]
19. gadsimta 30. gados cariskā valdība nolemj izbūvēt šoseju, kas savienotu Rīgu ar Pleskavu. Darbi tiek iesākti, taču šoseju Latvijas teritorijā uzbūvē tikai līdz Englārtei, kur tā aiz Englārtes zirgu pasta stacijas pieslēdzas vecajam Rīgas–Tērbatas lielceļam, kas kopš 18. gadsimta sākuma ir arī ceļš no Rīgas uz impērijas galvaspilsētu Pēterburgu. Šosejas būvniecība notiek aptuveni no 1837. līdz 1845. gadam.[12] Līdz ar jaunās šosejas ierīkošanu vecā ceļa posms Ragana (Englārte) – Vecmurjāņi – Iļķenes pārceltuve (8. attēls) zaudē nozīmi un tā krogi – cits ātrāk, cits vēlāk – līdz 19. gadsimta II pusei visi tiek slēgti. Šķiet, Pārceltuves krogs darbību beidz ne vēlāk kā 1850.-tajos gados, jo Krievijas impērijas 1866. gada 3 verstu mēroga kartē vairs nav iezīmēts nedz krogs, nedz arī pārceltuve (9. attēls).[13] No posmā Englārte-Iļķenes pārceltuve 1839. gadā pastāvējušiem 9 krogiem (Englārtes/Raganas krogu neskaitot), 1866. gadā vēl darbojas tikai divi - Grāves muižas Dzirnavu krogs un Vāveres krogs.[14]
Kā Iļķenes muiža izmanto krogus ēku pēc tam, kad tajā tiek pārtraukta kroģēšana, pagaidām nav zināms. Šķiet, daļā no ēkas tiek ierīkota smēde (sk. tālāk). Garu, ceļam paralēlu ēku – domājams, bijušo krogu – redzam iezīmētu (10. attēls) Iļķenes muižas 1903. gada plānā netālu no pārceltuves vietas.[15]
Latvijas Republikas agrārās reformas ietvaros muižas un arī tām piederošie krogi tiek sadalīti, tos piešķirot gan sabiedriskām vajadzībām, gan privātpersonām.
Iļķenes muižas sadalīšanas lietā glabājas 1922. gadā sastādīts plāns (šķiet vēlāka 1922.g. plāna kopija), kurā attēlota 1903. gada plānam analoga situācija tikai garajai ēkai pretī parādījusies vēl viena, paralēli novietota celtne (11. attēls). Viena no ēkām ir iekļauta zemes gabalā 10F, otra – gabalā 18F. [16]
Tālāk lietā atrodams 1926. gadā sastādīts muižas un tās rentes māju ēku apraksts.
Amatnieku saimniecībā Nr. 10 F atrodas:
1. Jauna dzīvojamā māja (garums – 10,8m, platums – 9,20m, sienas – ķieģeļu, jumts – dakstiņu, vecums – būvēta 1925. g., piezīmes – vēl nebij pabeigta;
2. Klētiņa (garums – 6,8m, platums – 3,7m);
3. Smēde (garums – 7,10m, platums – 5,8m, sienas – koka, jumts – dakstiņu, vecums – veca, piezīmes – ēka veca, koki sapuvuši.
Prāmja (Plostnieka) gabalā Nr. 16F (vēlāk tiek piešķirts numurs 18F):
1. Dzīvoklis un stadula (garums – 21,5m, platums – 7,8m, sienas – koka, jumts – skaidu, vecums – veca, piezīmes – jumts un pati ēka gluži veca, koki sapuvuši.[17]
Spriežot pēc apraksta un mūsdienu situācijas, gabalā 10F 1922. gada plānā redzamā garā ēka jau nākamajos gados tikusi pilnībā vai daļēji nojaukta, 1925. gadā jauuzceltā ēka ir joprojām pastāvošās “Šalkas”, bet Prāmja gabala vecā koka ēka ir nojaukta kaut kad vēlāk, visdrīzāk jau līdz 1940. gadam.
Šķiet ticamāk, ka kroga ēka atradusies gabalā 10F, taču, lai to droši varētu teikt, būtu jānoskaidro 16F ēkas ar “dzīvokli un stadulu” pielietojums.
TIPOLOĢIJA UN ARHITEKTONISKAIS RAKSTUROJUMS
Tipoloģiski Iļķenes muižas Pārceltuves krogs iekļaujas pārceltuves jeb prāmja krogu grupā.
1795. gadā pastāvējusī, J.K. Broces zīmētā kroga ēka (5., 6. attēls) bija ceļam paralēli novietota vienstāva koka garenbūve ar divām gareniski pievienotām, vienāda lieluma stadulām. Stadulas un kroga ēka bija apmēram vienādā garumā un platumā, bet stadulas iepretī kroga daļai bija novietotas par vārtu tiesu nobīdītas uz ceļa pusi.
Vidējai – krogus daļai – bija pietēstu guļbaļķu sienas ar manteļskursteni centrā. Ceļa puses fasādē redzamas apmēram ēkas vidū novietotas ieejas durvis ar virsgaismas logu (?) un divi nelieli logi, kas apgaismo krogus istabu. Krogus daļai augsts, šķiet, lubām vai dēļiem klāts divslīpju jumts ar taisniem galiem. Kore nostiprināta ar sakrustotām nūjām, kas norāda, ka jumta augšdaļā virs lubu/dēļu klājuma papildu ūdensizolācijai likta kārta ar niedru vai salmu kūļiem.
Stadulas celtas tēstiem guļbaļķiem pildītā stāvkoku režģa konstrukcijā. Jumta klājums tāds pats kā krogus daļai; krogus pusē stadulu jumtiem taisni gali, bet ārējā galā – pusnošļaupti. Krogus pusē stadulu zelmiņi aizsisti ar dēļiem vai nomaļiem, bet gala fasādēs pildīti ar guļbaļķiem. Stadulām lieli divvērtņu vārti ar pusloces arku ailes augšpusē. Jādomā, stadulām simetriski iebūvēti vārti bija arī ēkas pretējā galā, kuru zīmējumos nevar redzēt.
Pretī krogam ceļa otrā pusē atrodas 18. gadsimta Latvijas zemnieksētu un arī muižu ainavai netipiska būve, kas iespējams bija pārcēlāja miteklis. Tā var spriest gan pēc dūmeņa, gan pēc upes (pārceltuves) pusē iebūvētā lielā loga otrajā stāvā.
Par Iļķenes Pārceltuves kroga ēku, kas, domājams, bija celta 19. gadsimta I pusē un pilnībā vai daļēji saglabājusies pastāvēja līdz 1920.-tajiem gadiem (sk. augstāk), pagaidām nav nekādu citu ziņu, izņemot to, ka ēka bija būvēta koka konstrukcijā.
LITERATŪRA UN AVOTI
1 Bruiningk, Hermann Von. Livländische Güterurkunden (aus den Jahren 1207 bis 1500). Riga: Kommissionsverlag von Jonck & Poliewsky, 1908. – 370.lpp. Skatīta: dspace.ut.ee
2 Stryk, Leonhard von. Beiträge zur Geschichte der Rittergüter Livlands. Zweiter Teil, Der lettische Distrikt. Dresden, 1885. – 64.lpp. Skatīta: dspace.ut.ee
3 Dunsdorfs, E. Vidzemes 1638. gada arklu revīzija. Latvijas vēstures avoti. IV sējums. I burtnīca. Latvijas vēstures institūta apgādiens, 1938. – 233.lpp.
4 Dunsdorfs, E. Der große schwedische Kataster in Livland, 1681–1710. Kartenband / von Edgars Dunsdorfs. Stockholm: Almqvist & Wiksell, 1974. – 34.lpp.
5 LVVA 7404.f., 1.apr., 165. lieta.
6 LVVA 7404.f., 1.apr., 2195.l., 4.o.p. (50.) lapa.
7 LVVA 7348. f., 1. apr., 36. lieta, 490., 498., 499. lpp.
8 Atlas von Liefland, 1798. Skatīts: digitalarchive.mcmaster.ca
9 Johans Kristofs Broce Zīmējumi un apraksti. 3. sēj.: Latvijas mazās pilsētas un lauki. Rīga: Zinātne, 2002. – 186., 188.lpp.
10 Turpat – 188.–189.lpp.
11 Specialcharte von Livland in 6 Blättern, 1839. Skatīta: https://vesture.dodies.lv/
12 Treijs, N. Latvijas ceļu vēstures liecības IV. Latvijas pirmo šoseju pieminekļi Rīgas – Englārtes posms. „Imanta” 1998.
13 Krievijas impērijas 3 verstu mēroga 1866. gada militāri topogrāfiskā karte. 1915. gada izdevums. No vesture.dodies.lv.
14 Turpat.
15 LVVA 1679.f., 194.apr., 124.lieta.
16 LVVA 1679.f., 172. apr., 1350. lieta.
17 Turpat.
Apraksts sagatavots ar VKKF mērķprogrammas “Latviešu vēsturisko zemju attīstības programma” un Vidzemes plānošanas reģiona atbalstu.
