Kalnakroga vieta

ATRAŠANĀS VIETA

Kalnakroga vieta atrodas Cēsu novada Vecpiebalgas pagastā (1940.g. Cēsu apriņķa Vecpiebalgas pagastā), autoceļu P30 (Cēsis–Vecpiebalga–Madona) un P33 (Ērgļi–Jaunpiebalga–Saliņkrogs), krustojumā. Koordinātas: 57.058409, 25.824383.

MŪSDIENU STĀVOKLIS

Kalnakrogs nojaukts 1960.-tajos gados, tā vietā uzbūvēta kolhoza ēdnīca un universālveikals. Tagad (2024) šajā ēkā – “Kalna Viesturos” – darbojas veikals “Latvijas lauku serviss”.

ZIŅAS

1601. gada I pusē zviedru administrācija revidē poļiem atņemtās Vidzemes teritorijas, lai noskaidrotu muižu valdījuma tiesības, noteiktu muižnieku kara klaušu pienākumus un ievāktu ziņas par zemniekiem, no kuriem varēs iekasēt nodokļus. 18. maijā tiek revidēts Piebalgas pilsnovads (Daß Pebalgsche gebiete) ar agrāk Rīgas arhibīskapam piederējušo Piebalgas un
Jauno muižu (vēlāko Jaunpiebalgu), kā arī novada privātās muižas. Gan Piebalgā, gan Jaunajā muižā katrā 2 krogi, kuros tiek kroģēts muižas alus.[1] Kur atradās Piebalgas krogi, nav teikts, taču iespējams, ka viens no tiem bija novietots pie pilsnovadu šķērsojošā Rīgas–Mālpils–Piebalgas–Lejasciema–Alūksnes–Vastselīnas–Pleskavas lielceļa, bet otrs – kaut kur netālu no Piebalgas baznīcas, blakus pilij pastāvošajā miestā (Hackelwerk), kas, lai arī Ivana Briesmīgā karaspēka 1577. gada jūlijā izpostīts, pēc revīzijas ziņām joprojām pastāv. Miesta krodzinieks vācietis Hanss Boks (Hans Bock).

1638. gada arklu revīzijas laikā Piebalgas muižā joprojām divi krogi.[2] Arī šīs revīzijas protokolā krogu atrašanās vietas nav norādītas. Miests vairs nav pieminēts – acīmredzot galīgi nopostīts poļu–zviedru kara gados.

Senākais avots, kurā līdz ar Piebalgas pili un baznīcu redzam attēlotu vēlāko Lejaskrogu un Kalnakrogu, ir 1681. gadā sastādītais Piebalgas pils, mācītājmuižas un zemnieku zemes plāns. Abi krogi atrodas aptuveni savās vēlākajās vietās, taču nosaukti tagad grūti skaidrojamos, jau sen Piebalgā aizmirstos vārdos – “Veers” un “Blux”.[3]

Piebalgas muižas (Guth Pebalg) 1688. gada arklu revīzijas protokola sākuma daļā, kur, atbildot uz revīzijas instrukcijā noteiktiem standarta jautājumiem, sniegts muižas raksturojums, lasām, ka muižā, kas sastāv no Piebalgas pils (Schlos Pebalg) jeb Pilsmuižas zemēm, Vecpiebalgas muižas (Alt Pebalg), kas atrodas pie Alauksta ezera, Orismuižas (Ohrishoff), Nāgelmuižas (Nagelshoff) un Nervenbergas (Nervenberg) gabala, ir divi krogi – viens pie lielā Rīgas ceļa, otrs – pie baznīcas (3. attēls). Tā kā krogu birku koki (kur iegriež izkroģētā alus daudzumu – stopos, krūzēs, spaiņos, mucās, kā muiža pieprasa) ir salūzuši (Zerbrahen wären), tad nevar īsti noskaidrot, cik tajos gadā var izkroģēt [alu].[4] Kā sauca krogu “pie baznīcas”, revīzijas protokolā diemžēl uzzināt nevaram, taču ir skaidrs, ka tas ir viens no 1681. gada plānā iezīmētajiem Piebalgas pils krogiem – “Weers” vai “Blux”. Tāpat arī nezinām, kāpēc minēts tikai viens – otrs varbūt tobrīd nodedzis...

To, ka 1688. gada “krogs pie baznīcas” ir 1681. gada “Blux” jeb vēlākais Kalnakrogs, redzam 1690. gada Piebalgas pilsmuižas plānā (4. attēls), kurā šajā vietā iezīmēts tikai viens krogs, kas atrodas lielceļa malā pa labi no baznīcas.[5]

1750. gada revīzijas laikā Vecpiebalgas pilsnovadā (Das Schlos Pebalg), kas tagad sastāv no Pilsmuižas, Vecpiebalgas muižas, Orismuižas un Nāgelmuižas, kā arī Mežamuižas (Meschemoise) pie Jaunpiebalgas robežām un Incēnu kalna (Intzenberg) zemes gabala, ir 4 parastie (ordinaire), t.i. ceļa krogi un viens dzirnavkrogs (5. attēls). Kalna krogā, kas pie baznīcas, 1749. gadā izkroģētas 75 mucas alus, Varžu(?) (Warsche) krogā – 63 mucas, Lībiešu krogā, kas pie Alūksnes lielceļa – 87 mucas, Sila krogā, kas arī pie Alūksnes lielceļa – 90 mucas un dzirnavās – 63 mucas.

Zemnieku sētu iedzīvotāju un dzīvā inventāra sarakstā (6. attēls) teikts, ka Varžu (?) krogā krodzinieks Mārtiņš (Marting), Pils jeb Kalna krogā – Pēteris, Lībieša krogā – Ansis (Hans) un Sila krogā – Andris (Andres).[6] Ja pārējo krogu vārdi atpazīstami, tad nav skaidrs, kur atradās Varžu krogs. Visai iespējams, ka 1750. gada “Warsche” ir tas pats 1681. gada “Weers”, kas 18. gadsimta II pusē iegūst mums pazīstamo Lejaskroga vārdu.

18. gadsimta beigās Piebalgas muižai senajā pilsnovada centrā, ceļu krustojumā pie baznīcas un pilskalna, joprojām ir divi krogi – Kalna un Lejas, turpat blakus vēl trešais – Veļķu muižas Griškas krogs, taču grāfa L.A. Mellīna 1792. gada Cēsu apriņķa kartē (7. attēls) šeit redzam iezīmētu tikai vienu kroga simbolu bez nosaukuma.[7] Rikera 1839. gada Vidzemes speciālkartē (8. attēls) turpat ir attēloti divi krogi, arī bez nosaukuma, iespējams, Kalna un Griškas krogs.[8]

Ja citiem saviem zīmējumiem J.K. Broce parasti pievieno paskaidrojumus par attēlotajām ēkām, tad, 1797. gadā, zīmējot Piebalgas senā centra ainavu (9. attēls), autors galveno uzmanību pievērsis piebaldzēnu sieviešu tautas tērpiem, norādot tikai, ka viņas stāv uz “uzbērta kalna, no kura bez šaubām ir apšaudīta mazā Piebalgas pils, kas atrodas dažus 1000 soļu no tā.”[9]

Tomēr ar diezgan lielu pārliecību var teikt, ka zīmējuma centrā redzamā guļbūves ēka ceļa malā ir Kalna krogs, bet aiz tā saskatāmi, iespējams, Lejaskroga jumti.

Dvēseļu revīziju ziņas

Par dvēseļu revīzijām sauca Krievijas impērijas tautas skaitīšanas, kuru mērķis bija noskaidrot tā sauktās “galvas naudas” nodokļa maksātājus katras muižas un pilsētas ietvaros. Pavisam, laikā no 1718. līdz 1858. gadam Krievijā notika 10 dvēseļu revīzijas, no tām Latvijas teritorijā – septiņas (Kurzemē sešas). Rīgas guberņas 1782. gada revīzija saglabājusies nepilnīgi un pirmā dvēseļu revīzija, kuras materiāli gandrīz pilnībā saglabājušies un plaši izmantojami gan dzimtu, gan mājvietu vēstures izpētē, Vidzemē notika 1795. gadā.

1795. gada Vecpiebalgas muižas dvēseļu revīzijas laikā Kalna krogā dzīvo (10. attēls) 38 gadus vecā krodzinieka atraitne Babe, viņas otrais vīrs Krustiņš (44 g.v.), kurš visdrīzāk tobrīd ir arī krodzinieks, kā var spriest pēc ieraksta – viņu dēls Anšs (17 g.v.), meitas Ede (9 g.v.) un Līze (5 g.v.) un audžumeita Līze (19 g.v.); kalps Tenis, kam iepriekšējā, 1784. gada revīzijā bija 55 gadi, miris 1794. g.; kalpone Madaļa (26 g.v.) un, domājams, viņas audžudēls Andris (9 g.v.).[10]

1811. gada revīzijā reģistrēti tiek tikai vīrieši. Iepriekšējais krodzinieks Krustiņš, kuram 1795. gada revīzijas laikā 44 gadi, 1801. gadā miris. Amatu pārņēmis viņa dēls Anšs, kam 33 gadi.[11]

1816. gada revīzijas protokolā (11. attēls) lasām, ka krodzinieks ir 37 gadus vecais Anšs Pētera dēls un krogā citu starpā dzīvo arī viņa māte Baba (58 g.v.) un māsa Ede (29 g.v.), kura ierakstīta kā kalpone. Tātad gan Anšs, gan, šķietami, arī Ede ir Babas pirmā vīra bērni.[12]

1826. gada revīzija ir pirmais masveida avots, kurā Vidzemē ierakstīti zemniekiem pēc brīvlaišanas piešķirtie uzvārdi (12. attēls). Krodzinieks Anšs Pētera dēls, kas revīzijas laikā ir atraitnis, pieņēmis uzvārdu Sarawitsch. No šīs revīzijas protokola uzzinām arī, ka krodzinieka māsa Ede ir Krustiņa (resp. Anša mātes Babas otrā vīra) meita.[13]

No 1834. gada revīzijas protokola uzzinām, ka krodzinieks Anšs Sarawitsch, kam 55 gadi, apņēmis jaunu sievu – 24 gadus veco Madi Jāņa meitu. Krogā joprojam kā kalpone viņa māsa Ede. Ir arī viens kalps – 47 gadus vecais Reinis Mūsiņš.[14]

1850. gada revīzijas protokolā lasām, ka Anšs Sarawitsch 1839. gadā miris, bet viņa dēls, arī Anšs, aizgājis uz mājām nr. 49. Krodzinieks Kalnakrogā ir 35 gadus vecais Reinis Breikšs. Viņam sieva Līze (23 g.v.) un divgadīga meita Mare (Marri)[15]

***

Kalnakrogā dzimušie: jūrskolotājs un ģenerālis

No krodzinieku dzimtām nākuši daudzi ievērojami latviešu tautsaimnieki, pedagogi, zinātnieki, mākslinieki, karavīri… Arī Kalnakroga krodzinieka Reiņa Breikša ģimenē 1850. gadā kā pirmais dēls dzimst dēls Jānis Breikšs (1850–1915), kurš kļūst par pirmo ievērojamo latviešu jūrskolotāju un no 1876. gada līdz mūža beigām vada Mangaļu jūrskolu, kas viņa vadībā izvirzās par Krievijas impērijas lielāko tālbraucēju kapteiņu izglītības iestādi. J. Breikšs sarakstījis vairākas jūrniecības mācību grāmatas.[16]

1853. gadā piedzimst Jāņa brālis Pēteris Breikšs. Viņš savu dzīvi saista ar militāro dienestu Krievijas armijā, kur kāpj pa karjeras kāpnēm līdz 1912. gadā tiek atvaļināts, ieceļot ģenerālmajora pakāpē. Sākoties I pasaules karam atkal tiek mobilizēts un 1917. gadā ir Krievijas 9. armijas 189. kājnieku divīzijas komandieris Rumānijas frontē. Par P.Breikša tālāko likteni ziņu tikpat kā nav, tik vien, ka viņš ar sievu Naģeždu paliek Krievijā un, ja geni.com publicētā informācija atbilst patiesībai, 1934. gadā drīz pēc sievas mirst bada nāvē Umaņā, Čerkasu apgabalā Ukrainā.[17]

***

Cēsu apriņķa bruģu tiesas 1866. gadā sastādītā apriņķa krogu un šeņķu sarakstā Vecpiebalgas muižā uzskaitīti 7 krogi – Stīnhauža (muižas) krogs, Lībiešu krogs, Nāgeļu krogs, Ezergaiļa krogs, Sila krogs un Kalnakrogs, kas izrentēts krodziniekam Reinim Breikšam (Rein Breiksch) (13.attēls). Krodziniekam ir sīktirdzniecības atļauja, kas nozīmē, ka pie kroga viņš tur arī bodi.[18]

Kalnakroga zeme ar ēkām iezīmēta Vecpiebalgas muižas 1869.–1870. gada plānā (13. attēls).[19] 1878. gadā sastādītā muižas īpašumu ēku sarakstā tās uzskaitītas (15. attēls): 22. (kārtas numurs kopējā visu muižas ēku numerācijā) Kroga ēka ar stadulu; 23. Lopu kūts un zirgu stallis; 24. Lopu kūts ar vāgūzi; 25. Rija; 26. Klēts; 27. Pagrabs ar koka virsbūvi; 28. Ledus pagrabs; 29. Brūzis.[20]

Zirglietu zagļi

Krogs ir vieta, kur apgrozās dažādi ļaudis, arī tādi, kuriem izdevīgā brīdī mēdz “pielipt” pie rokām sveša manta. Drošāk šķiet ķerties pie tālumnieka, iebraucēja, ne vietējā iedzīvotāja vezuma un zirga. Tomēr ne vienmēr zagļiem iziet gludi. Par vienu tādu, Kalnakrogā notikušu atgadījumu vēsture saglabājusi liecības Vecpiebalgas pagasta tiesas protokolu grāmatā:

“Vecpiebalgas valsts tiesā tai 22. Janvar 1880.

Priekšsēdētājs R. Goba
Piesēdētāji: P. Vēliņ, A. Brač, J. Saravič, P. Bite.
Protokols Nr.– 51.

Valmieras Lielās muižas Pēter Graudiņ sūdzēja uz brāļiem Pēter un Jān Ieriku un Pēter Šūmanu tā:

Tai 21. Januar Kalna krogā no vācas stadula man bij nozagts: 1 ilkss pulkstens vērts 1 Rs, 1 sedulkas vērts 3 Rs un 1 slei zirgam no muguras nogriezti vērts 3 Rs; mopā 7 Rs. Tur neviens vairāk stadulā neiegāje kā tie minēti cilvēki, tādēļ no viņiem prasu to skādes atlīdzināšanu 7 Rs un par to meklēšanu un laika kavēšanu 10 Rs; kopā 17 Rs.

Kad tiesa papriekšu tos brāļus Pēter un Jān Ieriki pamācīja, lai izsaka, tad tiesa žēlos un piedos, tad Jān Ierik vairs neliedze un izsacīja:

No Kalna kroga nobraucot es ar Pēter Šūman nobraucām kādus soļus no Kalna kroga un mans brālis gribēja no tā svešinieka zirga noņemt sakas, bet nevarējis, jo tas zirgs spēris, laikam esot ērzelis, bet šim gan esot kamanās 1 šleijes, 1 sedulki un 1 ilkses pulkstens, dabūšot dzeramnaudu un šinī pusē Lībiet krogam tie tās mantas no kamanām izņēme un sniegā iekase.

Pēter Ierik aizliedze, ka neesot neko zadzis. Pēter Šūman pirmāk visu noliedze, bet pēcāk izsacīja, ka jaunais Pēter Ierik bijis tās lietas nozadzis un kamanās ielicis un šajā pusē Lībiet krogam tie tās mantas no kamanām izņēmuši un sniegā iekasuši.

Jān Ierikis bij tās sniegā apslēptās mantas no sniega izņēmis un savā mājā aizvedis, kur tās tike atrastas.

Jān un Pēter Ieriku un Pēter Šūman tiesu lūdze, lai tos uz Cēsīm nestellējot, bet šie būšot ar mieru ko pagasta tiesa par šiem nospriežot un ikkatris tam svešam cilvēkam maksāšot pa 3 Rs.

Spriedums:

Kad no šīs izmeklēšanas ir redzams, ka abi brāļi Ieriki ir pie tās notikušās zādzības tie lielākie vaininieki tādēļ tiem katram no tiesas tā lielākā strāpe nāktos, bet tiesa ievērodama, ka Jānam Ierikam tike solīta piedošana, to no strāpes pavisam atlaistu, kaut tas otrreiz tās nozagtas mantas no sniega neizņēmis un neaizvedis uz savu māju, tad par to tam Jān Ierikam tiek 15 sitieni ar žagariem nospriesti un Pēter Ierikam kā visvairāk vainīgam 30 sitieni ar žagariem un Pēter Šūmanam kā mazāk vainīgam 20 sitieni ar žagariem; tūliņ ir jāizpilda un katram tie 3 Rs priekš tā valmierieša tūliņ ir jāiemaksā.”[21]

Krēgera 1892. gada “Vidzemes adresu grāmatā” Vecpiebalgas muižas sadaļā neviens darbojošs krogs nav norādīts[22], taču, ņemot vērā Vecpiebalgas krogu pieminējumus 1860.–1870.-to un 1890.-to gadu (sk. tālāk) avotos, tas nenozīmē neko citu, kā tikai to, ka ziņas par Vecpiebalgas krogiem muižas pārvaldnieks adresu grāmatas sastādītājam nav sniedzis.

Gadatirgi

Kur gan citur lauku apvidū atrast labāku vietu tirgum kā blakus kādam krogam? Piebalgā, atkarībā no tā vai tirgu rīkoja Vecpiebalgas vai Veļķu muiža, tas notika tuvāk Kalnakrogam vai Griškas krogam.

Grāmatā “Puiškāns” savas bērnības atmiņas par Piebalgas gadatirgiem – Labrencīti un Matīsiņu – apraksta Antons Austriņš (1884–1934). Pirmais notika 6. augustā, bet otrais – 21. septembrī. Abus rīkoja Veļķu muiža.[23]

Stāstā “Trīs tirdziņi” lasām:

“Pirmais tirdziņš, kas jau vēstīja it kā rudens tuvošanos, bija Labrencītis. Lai gan rugainieši mīlēja braukt pa tirgiem un tirgoties ar visu, kas pagadās pa rokai, tomēr uz Labrencīti viņi diez’ kā neskrēja. (..) Pārnācis no tirga, Eglītes Pauls parasti iegriezās i mūsmājā pastāstīt, ko laba redzējis un dzirdējis.

“Vai zin, bračiņ, ne vella tai Labrencī nav,” stāstīja Pauls, nagus kodīdams. “Atdrāzušies pāra Rīgas kupču, skraida kā apdeguši, grib vai visu sagrābt, bet ko tu ķersi, ka nekā liela nav. (..) Vienīgais labums no tā Labrencīša atlēc krodziniekam. Tur jau viens, otrs izsauc pa pudelei bairīša, pa stojakam, vai tad nu tīri sausā ies kāds mājā? Nav jau tak neviens pātaru skaitīt nācis, bet uz tirgu. Eve’!”

Cita lieta ar Matīsiņu. Tur gājēju netrūka, jo tas iekrita vaļīgākā laikā - nedēļu pirms Miķēļa. Uz Matīsu jau gandrīz visa māja, ja nu vecie palika negājuši.

Arī man māte iedeva pašam savu tirgus naudu, ko nopirkt kādu kliņģeri vai pēperkoku. Aizlaidos kā zirgā; negaidīdams ne citu mājinieku, nekā, jo tirdziņus jau parasti noturēja vai nu tepat pie Kalna vai aiz Kriķu kroga. Nav vis gluži pa vienam smieklam laisties iekšā tādā ļaužu jūrā, kas vārās gluži kā elle. Tīri stāvus pazust jau nu te grūti, jo par kārtību gādā tirgus sargi, kuru iecelts laikam vesels pusducis. Ap cepures loku tiem aplikta balta papīra strēmele ar uzrakstu: “Tirgus sargs”. Bez tam, kādi divi uradņiki ar zobeniem pie sāniem, kuri nepielaidīs tev ne mazāko ļembastu. Tūlīt prom uz sēžu, sastāda protokolu un tu, cālīt, spīrinies, cik gribi, vaļā tik drīz vis nespruksi no viņu nagiem. Nu Matīsā jau netrūkst ne vēršu, ne cūku, ne jēru, ne sivēnu, bļauj, blēj un kviec no visām pusēm, ka ne atklausīties godam. Kupči staigā apkārt, ka šķrītes vien zib; viens, divi, sasola savu tiesu un, ja pārdevējs pārāk nediņģējas, uzgriež savu zīmi uz krustiem vai sānos, kur nu kurais pasācis, un pasaka, kur saņemšana - lopu dārzā vai citur. Nu te jau teltis saceltas veselām rindām, tīri kā pie Bābeles. Tur parķis, tur katūns, tur pastalādas, tur pazoles, tur pogas, tur ķemmes, tur naži, tur spoguļi, nu pasaki īsti, kā visa tik nav! Turpat vārās desu katls, tur sinepes, tur kliņģeri un bulkas, ņem, ko gribi. Tas tik ir tirgs! Pāri teltīm slienas gaisā ilkss ar veselu ābeles zaru un āboļiem. Tālāk kalti riteņi, kausi, karotes un grāmatas, bilžainas un bez bildēm, lakati, zābaki, gurķi un olas, vistas un cāļi, kā daždien tirgū. Cigāri un papirosi, diegi un adatas. Dažā būrī pa trīs, četri pārdevēji ņemas vaiga sviedros, lai apmierinātu visus kāros un karstos pircējus, kurus garāmgājēji stumda un grūsta, kā cisu maisus klonā.”[24]

***

Kalnakrogs turpina darboties līdz pat valsts spirta monopola ieviešanai Baltijas guberņās 1900. gadā, kad Vidzemē tiek paliekoši slēgti ap 66% krogu.[25] 1901. gadā muižniecības sastādītajā Cēsu apriņķa slēgto krogu sarakstā (16. attēls) lasām, ka Vecpiebalgas draudzes Vecpiebalgas muižā 1900. gada 1. jūlijā slēgti visi septiņi, jau 1866. gadā minētie krogi, tostarp arī Kalnakrogs jeb Baznīckrogs (Kalna (Kirchenkr.)). Kalnakrogam pēc uzrādītajām ziņām vienlīdz ar Steinhauža (Muižas) krogu bijuši lielākie ienākumi no visiem muižas krogiem – gada nomas maksa 1897.–1899. gadā bijusi 1320 rubļi.[26]

Tirdzniecība ar alu un citiem nemonopolizētiem dzērieniem pēc spirta monopola ieviešanas lauku krogos netiek noliegta, bet tai jāsaņem atļauja jeb koncesija, ko cariskā administrācija ne vienmēr izsniedz, izvērtējot krogu atrašanās vietu, līdzšinējo darbību un nepieciešamību iedzīvotājiem. Daļa no krogiem, kas darbību vēlas turpināt, koncesijas saņem jau 1900. gadā, vēl kāda daļa ātrāk vai vēlāk laikā līdz 1914. gadam. Pirmo vidū, jādomā, ir arī seši no septiņiem Vecpiebalgas krogiem, tostarp Kalnakrogs. Ja daudzu citu muižnieku lūgumi piešķirt kroģēšanas koncesijas vēl tiek vērtēti un ne vienmēr apstiprināti, tad Pēterburgā dzīvojošā, caram pietuvinātā Vecpiebalgas muižas īpašnieka grāfa Sergeja Šeremetjeva statuss un ietekme visdrīzāk pat nepieļauj noraidījuma iespējamību. Slēgts Vecpiebalgā paliek tikai Lejaskrogs, kas ar savu palielo zemes gabalu tiek pārveidots par rentes māju, kuru dokumentos līdz pat Latvijas valsts izveidošanai tagad sauc par Lejasmuižu.

1905. gads

1905. gada norises garām nepaiet arī Vecpiebalgai un Kalnakrogam. Oktobrī tika gāzta esošā pagasta valde un nodibināta rīcības komiteja, kura pārņēma varu un sāka ieviest “sociāldemokrātisku” kārtību, kas praksē izrādījās patvaļa un diktatūra. Kā visur, viens no pirmajiem lēmumiem bija par krogu kā muižas ienākumu avota slēgšanu. Drīz pēc tam, kad draudzes skolā sagājušie revolucionāru kaujinieki jeb “tautas miliči” decembra beigās bija uzbrukuši no Orismuižas uz Cēsīm atejošai karaspēka daļai, nogalinot vairākus kareivjus un vienu virsnieku un nodedzinājuši grāfa Šeremetjeva pili, “6. janvāri 1906. gadā ieradās no Liezeres puses piepeši soda ekspedicija un rīkojās bargi, īpaši ar tiem, kas bij darbojušies jaunā valdībā vai kārtējo valdību kaut kur gāzuši. Vispirms nošāva pie Kalna kroga kādu no tuvuma līdz paņemtu vecu cilvēku, laikam tik nemiernieku iebaidīšanas labad, jo politiskā ziņā viņš nekā nebij noziedzies; bet tādu atkal pa ceļam nebūs varējuši notvert. Baznīcēniem, kas patlaban bij iznākuši no dievvārdiem, vajadzēja visu to redzēt un vēlāk tikt pašiem visādi tirdītiem, lai stāstot vainīgos. Draudēti bij tikuši arī ar nošaušanu. Tai pašā vakarā nošāva pa mājām trīs cilvēkus, kas bij piederējuši pie kādām nebūt izpildu komitejām un kuri soda ekspedicijai jau bij bijuši zināmi, bet nebij pasteigušies aizbēgt, kā daži citi, laikam nedomādami, ka viņiem kas notiks (..) Naktī saspridzināja ar briesmīgu spēku draudzesskolai rietuma galu, dēvējot to par revolucionāru cietoksni (..).”[27]

***

1906. gadā Reinis Kaudzīte, publicējoties ar pseidonīmu Reinis Vidzemnieks (R. W.), avīzē “Latvija” raksta:

“Priekš tagadējiem “monopolu” laikiem mums Vec-Piebalgā bija trīs “baznīcas krogi”, nostādīti kā pastāvīgi konkurenti klāt pie baznīcas. Bet nu, monopolu laikam iestājoties, divus no šiem slēdza – Grišku krogu un Lejas krogu; Kalna krogs palika viens pats. (..) Krogu īpašniekam viens pats Kalna krogs tagad dod vairāk rentes ienākumu nekā agrāk to maksāja visi trīs krogi kopā (..).”[28]

Rihtera 1909. gada “Vidzemes adresu grāmatā” lasām, ka Vecpiebalgas muižā darbojas seši krogi: Stīnuža krogs (Steinhauskrug) muižā, krodzinieks Jānis Zvirgzdiņš; Nāgeļkrogs (Nagelkrug), kur krodziniece Marija Veckalniņa; Lībiešu krogs (Libetkrug), Jānis Skuja; Silakrogs (Sillakrug), Anšs Prūsis; Ezergaiļa krogs (Ezergailkrug), Anšs Skalbe un Kalnakrogs (Kalnakrug), Goba.[29]

Deramdienas

Viena no lielākajām pagasta ļaužu pulcēšanās reizēm krogos bija ap Sveču dienu (2. februārī) rīkotās deramdienās. Kā jau iepriekš norādīts, Kalnakrogs pēc valsts spirta monopola ieviešanas 1900. gadā bija vienīgais Vecpiebalgas centrā atlikušais atvērtais krogs.

Atkarībā no vietējās tradīcijas tā bija viena vai vairākas dienas, kad saimnieki slēdza gada līgumus ar kalpiem un ganiem, amatnieki ar mācekļiem. Līgumi parasti tika noslēgti mutvārdos, ieguva spēku saņemot rokasnaudu un “apzieģelēti” ar darba devēja pie krogus letes dienestniekam uzsauktām “magaričām” jeb “līkaupiem”. Ar to, protams, nepietika un nereti visa saņemtā rokasnauda tajā pat dienā nonāca krodzinieka lādē…

Par to, kādas Vecpiebalgā īsi pirms I pasaules kara bija darbinieku gada algas, lasām avīzē “Dzimtenes Vēstnesis” 1910. gada 26. janvāra numurā publicētā, kārtējām deramdienām veltītā ziņojumā:

“Ka šādas dienas krodziniekiem diezgan ienesīgas, var redzēt no tam, ka šejienes Kalna krogā kādā deramdienā esot izkroģētas 10 mucas alus (..) Dzird arī pa starpam dažādi nogaužamies: “Grūti laiki, saime dārga un pie tam palikusi laiska. Kas agrāk redzējis tādas mašīnas kā tagad; saime bijusi tik lēta, ek’ – puisis pat par gadu maksājis 40–50 rbļ., bijis tīri par smiekla naudu, un ko nu tagad, tik tos simtus.” No otras puses atkal: “Ko nu vairs runāt, ja man nedod 150 rubļu par gadu, tad es nemaz nerunāju, saimnieku vēl diezgan, un pie kaut kāda ar vis neiešu, iešu pie tāda, kas kuļ ar “dampi” (..). Tā dzird daudz un dažādi gaužamies un prātojam. Algas pie mums apmēram šādas: jauns un dūšīgs puisis par gadu prasa 135–150 rbļ., par vasaru 85–105 rbļ. Meita par gadu 80–100 rbļ., par vasaru 65–80 rbļ. Pārenieki ar bērniem pie saimnieka maizes prasa 140–160 rbļ. Bez tam vēl dod dažādas piedevas. Vecāki un mazāk darba spējīgi 15–30 rbļ. lētāki. Ganiem arī jāmaksā 30–35 rubļi. (..)”[30]

***

Nav zināms, cik ilgi Kalnakrogs darbojās laikā pirms I pasaules kara, taču tas slēgts ne vēlāk par 1914. gada 31. decembri, kad, karam turpinoties, tika atceltas visas, vēl spēkā esošās alkoholisko dzērienu tirgošanās atļaujas.[31]

Agrārā reforma un Latvijas brīvvalsts laiks

Pēc Latvijas valsts nodibināšanas un Brīvības cīņu izcīnīšanas pats svarīgākais valdības uzdevums ir zemes jautājuma nokārtošana. Latviešiem beidzot pienācis vēsturiskā taisnīguma atjaunošanas brīdis. Latvijas Republikas agrārās reformas (1919–1937) ietvaros muižas un tām piederošie krogi tiek sadalīti, tos piešķirot gan sabiedriskām vajadzībām, gan privātpersonām.

Oficiālā izdevuma “Zemes Ierīcības Vēstnesis” 1922. gada 1. februāra numurā publicēts Centrālās Zemes ierīcības komitejas 17. janvāra lēmums – Cēsu apriņķa Vecpiebalgas pagasta Kalnakroga māju piešķirt Jēkabam Brukšam (ap 60 pūrvietas) un Pēterim Eglītim un Edgaram Eglītim (ap 22 pūrvietas). Piezīme: kroga ēka, ledus pagrabs un klētiņa līdz ar 5 pūrvietām zemes rezervējama sabiedriskām vajadzībām.[32]

Kalnakroga saimniecības lielākās daļas ieguvējs Jēkabs Brukšs (uzvārds, šķiet, publicēts kļūdaini un jābūt Breikšs), iespējams, ir kādreizējo krodzinieku Breikšu pēctecis.

1922. gada 26. maijā Vecpiebalgas pagasta valde pārņem Kalnakroga ērberģi līdz ar klētīm un ledus pagrabu. Pārņemšanā piedalās pagasta valdes locekļi, iepriekšējais rentnieks Jānis Goba un kā liecinieks Jēkabs Breikšs.[33]

Vecpiebalgas muižas dalīšanas lietā LVVA glabājas vecākā mērnieka V. Sila 1922. gadā sastādīts Zemes ierīcības projekta apraksts, kurā ar nr. 86F nodalīts 2,44 ha liels zemes gabals “Kalna Krogs” ar ēkām nr. 77., 78., 82., kas rezervēts sabiedriskām vajadzībām. Ieraksts pārsvītrots un blakus piezīme “skat. papildu projektu”.[34]

Ēku aprakstā Kalna krogā uzskaitītas šādas celtnes: 77. Pagrabs ar klēti (garums – 8,5m, platums – 5,8m, augstums – 2,7m; sienas – pagrabs mūra, klēts koka, jumts – skaidu, vecums – vidējs), 78. Klēts (7,6–5,8–2,0, baļķu, skaidu, vidējs), 79. Labības šķūnis (30,7–11,5–3,2, dēļu, skaidu, jauns), 80. Kūts (19,5–6–2,5, baļķu, skaidu, jauna), 81. Klēts (9,4–8,5–2,6, baļķu, skaidu, vidējs), 82. Kroga ēka ar stadulām (62,4–13,4–3, zemes/akmeņu, skaidu, vidējs), 83. Dzīvojama ēka ar piebūvi (15,5–6,1–2,4, piebūve 3,9–4,1–2,2, baļķu, skaidu, vidējs), 84. Klēts (9,7–7,7–3,1, baļķu, skaidu, vidējs), 85. Dzīvojama ēka (9,7–5,7–2,2, baļķu, skaidu, vidējs). Piezīmju stabiņā par ēku stāvokli visām norādīts – vesela.[35] Vārds “zemes” kroga ēkas sienu materiāla raksturojumā varētu nozīmēt “māla kleķa”, taču, aplūkojot pieejamās Kalnakroga fotogrāfijas (sk. tālāk), kleķa sienas, vismaz ēkas ārpusē neredz. Krogs šķiet pilnībā būvēts no akmens mūra un ķieģeļiem…

1922. 2. novembrī Vecpiebalgas pagasta valdes priekšsēdētājs Antons Vēliņš raksta lūgumu zemkopības ministram, kurā lasām:

“(..) Valsts zemju Pārzinis ar Zemes ierīcības komiteju 1922. g. jurģos minēto kroga ēku ar pagrabiem un 5 pūrv. zemes nodeva pagasta sabiedrībai un pagasta sabiedrība minētā krogā atvēra iebraucamo vietu līdz ar tējnīcu.

Neskatoties uz šo, Cēsu apriņķa valde paziņo, ka minētais bij. “Kalna” krogs no Cēsu apriņķa Zemes Ierīcības Komitejas nolemts priekš tautas nama atvēršanas. Tā kā Vecpiebalgā darbojas viena no vecākām Labdarības biedrībām, kurai plašas zāles un tas neizprotams, priekš kam tautas nams? (..)”[36]

“Zemes Ierīcības Vēstnesī” 1923. gada 21.marta numurā publicēts Centrālās Zemes ierīcības komitejas 28.februāra lēmums – Cēsu apriņķa Vecpiebalgas pagasta Kalna krogu ar 5 pūrvietām zemes piešķirt par dzimtu Vecpiebalgas pagasta sabiedrībai. Izpirkšanas maksa noteikta 200 latu apmērā. Piezīme: ar noteikumu ierīkot viņā tautas namu.[37]

To, ka divi tautas nami Vecpiebalgas centrā patiešām nav vajadzīgi, beidzot saprot arī Cēsu apriņķa iestādes un tāda iekārtošanu Kalnakrogā vairs neprasa. Krogā turpina darboties pašvaldības ierīkotā un privātiem uzņēmējiem iznomātā iebraucamā vieta un krodzniecības uzņēmumi. Nomnieki, kā tālāk redzēsim, mainās visai bieži.

1924. gadā Kalnakrogā viesus uzņem Jēkaba Vāveres traktieris. Apkopojot ziņas par ēdienu un dzērienu veikalu apgrozījumu 1923. gadā, Cēsu apriņķa pašvaldības Likvidācijas valde, “lai daudz maz taisnīgāki sadalītu nodokli uz ēdienu un dzērienu veikaliem par 1924. gadu,” prasa Vecpiebalgas pagasta valdei “uzaicināt II šķ. traktiera turētāju J. Vāveri , dzīv. Kalna krogā uzrādīt grāmatiņu spirta un degvīna saņemšanai no valsts spirta un degvīna noliktavas līdz ar izrakstu no nosauktās grāmatiņas par pārdotā degvīna un spirta vairumu un zumu (..) pieprasīt uzrādīt 1923. g. grāmatas par pārdoto liķieru un vīnu daudzumu un zumu, no kuras apliecinātu norakstu arī iesūtīt šai valdei.”[38]

1930. gadā kāds agronomijas students J.O. laikrakstā "Studenta Dzīve" publicē piezīmes par savu braucienu no Rīgas uz Vecpiebalgu un Jaunpiebalgu. Ceļā viņš dodas ar Ieriķu-Abrenes līnijas vilcienu, no kura izkāpj Dzērbenes stacijai. Tālāk uz Vecpiebalgu students brauc ar autobusu: "(..) beidzot esam sasnieguši Brežga kalna virsotni – augstāko vietu šinī ceļa posmā. Acis taisās grimt snaudā, dzirdu ceļiniekus izkāpjam pie "Silaspēka" un esam arī jau Vecpiebalgā. Neviesmīlīga naktī ir Vecpiebalga ar dubļainiem lielceļiem, neērtām naktsmājām "krodzniecības veikalā"."[39]

1920./30.-to gadu mijā reizi pa divām nedēļām, sestdienās, pie Kalnakroga notiek tirgus. “Tad piebaldzēni un nepiebaldzēni, no malu malām simtu simtiem sabrauc tāpat kā senāk. Cits ar jēriem, cits ar sviestu, sivēniem, audumiem u.t.t. Starpība tikai tā, ka tagad vairs nebrauc kokasu ratos un braucējiem galvā neredz ratenīcas un mugurā garos mēteļus ar jostu. Tas viss ir šolaiku.”[40]

1934. gada 7. maijā Cēsu apriņķa valde nosūta Vecpiebalgas pagasta valdei rakstu nr. 1540:

“Pamatojoties uz Iekšlietu ministrijas apstiprinātām pašvaldību nodokļu normām no ēdienu un dzērienu veikaliem 1934. gadam, public. 1934. g. V. V. Nr. 14 un saskaņā ar savu 24. aprīļa 1934. g. lēmumu, pēc prot. Nr. 22 § 10, apr. valde uzdod pag. valdei paziņot Pēterim Zālītem dzīv. Kalna krogā, ka par labu apriņķa pašvaldībai par 1934. g. viņam jāmaksā nodoklis Ls 200 apmērā no krodzn. veikala, kura summa labprātīgi nomaksājama apr. valdes kasē – pirmā puse
līdz 1. jūnijam un otrā puse līdz 1. septembrim 1934. g. (..) Apriņķa valde piemetina, ka nodokļa nesamaksāšanas gadījumā noteiktā termiņā, tirgotava uz apr. valdes pieprasījumu tiks slēgta saskaņā ar noteik. par traktieru un alkoholu satur. vielu ražotavu un pārdotavu nodokļa ņemšanu par labu apr. pašvaldībai 4. p.

Paraksts.

1934. g. 13. maijā Cēsu apriņķa valdes raksta Nr. 1540 saturs manim zināms darīts un pārsūdzības kārtība izskaidrota, par ko parakstos [P. Zālīts].”[41]

1934. gada 27. augusta Vecpiebalgas pagasta valdes sēdē “vienprātīgi nolemj: Voldemāram Lapiņam Kalna krogā atļaut 1935. gadā turēt krodzniecības veikalu un tirgoties ar alu [un] vietējiem augļu un ogu vīniem uz vietas un projāmnešanai jeb arī turēt II šķiras traktieri, tirgoties ar alkoholiskiem dzērieniem, alu, vietējiem augļu un ogu vīniem patērēšanai uz vietas un promnešanai.”[42]

1935. gada tautas skaitīšanā Vecpiebalgas pagasta sabiedrībai piederošā Kalna kroga vietas raksturs: bij. krogs, veikals.

Mājā ir 10 apdzīvotas telpas. Dzeramais ūdens no akas, apgaismošana ar petrolejas lampu, attejas vieta dzīvojamā ēkā.

Mājā dzīvo 5 personas, kas sadalītas 4 mājsaimniecībās:

1) Ģimenes galva Olga Zālīts (dz. 1885., luter., prec., nodarbošanās – pārdevēja (īpašniece) krodzniecības veikalā), 2) viņas dēls Pēters Zālīts (dz. 1926.g., luter.); 3) Emilija Lādits (dz. 1896., luter., prec., krodzniec. veik. pārdevēja/strādniece); 4) Augusts Stūbe (dz. 1888.g., pareizt., prec., nodarbošanās – krodzniec. veik. pārdevējs/strādnieks); 5) Julijs Meinarts (dz. 1877.g., luter., prec., nodarbošanos nevar atšifrēt).[43]

Nav gan skaidrs, kāda saistība Olgai Zālīts bija ar augstāk minēto Kalnakroga krodzniecības veikala īpašnieku Pēteri Zālīti (vīrs un sieva vai uzvārdu sakritība), jo pēdējais Kalna kroga iedzīvotāju sarakstā nav iekļauts.

1935. gadā izdotajā uzziņu krājumā “Pagastu apraksti” Vecpiebalgas pagasta sadaļā “Tirdzniecība, rūpniecība un finanses” norādīts, ka Kalnakrogā darbojas Voldemāra Lapiņa krodzniecības veikals un Pētera Zālīša koloniālpreču veikals. Savukārt Olga Zālīte ir īpašniece krodzniecības veikalam, kas atrodas “Dārziņos”.[44]

Vai “Pagastu aprakstu” sastādīšanas laikā Pēteris Zālītis krodzniecības veikalu Kalnakrogā vairs neturēja, vai tas tirdzniecības uzņēmumu sarakstā nav iekļauts kļūdas pēc, šobrīd nevar pateikt. Taču 1935. gada nogalē un 1936. gada janvāra sākumā notikušās sēdēs Vecpiebalgas pagasta valde vienu no Kalnakroga krodzniecības veikaliem 1936. gadā “tāpat kā līdz šim” atļauj turēt nomniekam Voldemāram Lapiņam, bet otru – Pidriķim Lādītem (19., 20. attēls). Zālīša laiks Kalnakrogā, acīmredzot, beidzies…

Kā var noprast no pagasta valdes protokolu grāmatām un laikrakstos ievietotajiem sludinājumiem, 1930.-tajos gados pašvaldības īpašumā esošās krogu ēkas tiek ik gadus vai par pārgadiem no jauna iznomātas vairāksolītājam.

1935. gada 4. februārī valde lemj (18. attēls):

“Kalna kroga telpas izdot nomā jauktā izsolē; iznomāt uz 1 gadu, sākot no 23. aprīļa 1935g. līdz 23. aprīlim 1936.g. bez iepriekšējas uzteikšanas un 1936. g. nomas objekts jānodod atpakaļ iznomātājam pulkst. 12 dienā.

Nomas noteikumi, kas izpildāmi nomniekam. Nomniekam Kalna krogā jātur kārtībā iebraucamā vieta ar tējnīcu un priekš apmeklētājiem jātur laikraksts “Brīvā Zeme”, jātur labā kārtībā 2 viesu istabas ar 4 labi uzkoptām gultām. Istabām jābūt kārtīgi mēbelētām un siltām un jāuzņem caurbraucošie valsts un pašvaldību darbinieki. Visas telpas jātur kārtībā un jāizpilda visi pagasta valdes rīkojumi. Vajadzīgie un nepieciešamie remonti jāizdara pašam nomniekam uz sava rēķina, bez kaut kādas atlīdzības no iznomātāja puses.

Attiecībā uz tirgu noturēšanu nomniekam jāpilda visi pagasta valdes rīkojumi, kā arī policijas rīkojumi. Tirgus noturēšanai vajadzīgo zemi patur pagasta valde savā rīcībā un pārējo nomniekam ierādīs pagasta valde.

Cik telpas atļauj, nomniekam tiesība ierīkot un turēt visādus veikalus, kā arī krodzniecības veikalu, tirgoties ar alu, vietējiem augļu un ogu vīniem un, ja atļauj uzrauga iestādes, turēt arī traktieri un tirgoties ar alkoholiskiem dzērieniem.

Vienīgi jumtu labos pagasts, pārējie un nepieciešamie remonti izdarāmi nomniekam uz sava rēķina, bez atlīdzības no iznomātāja. Nomniekam bez nomas jāmaksā visi valsts un pašvaldības nodokļi, jāmaksā uguns biedrības nauda, jāpilda attiecīgās klaušas kā naudā, kā natūrā. Ēkas skurstenis jāslauka 6 reizes gadā. (..)”

Tālāk lasām par izsoles norisi un rezultātiem:

“Piedalījās līdzšinējais nomnieks Voldemārs Lapiņš, Pēteris Zālīts, Alvīne Liepa un Zvaigzne. (..) zem augšējiem noteikumiem Kalna krogu saņems nomā līdzšinējais nomnieks Voldemārs Lapiņš par Ls 1351.

Gatartas alus darītava solīja Ls 1400, bet nekādas pilnvaras nebija iesniegtas un arī nekāda drošība par līgumu pildīšanu. Tā ka līdzšinējais nomnieks Lapiņš līgumu kārtīgi pildījis un ir drošs, maksāt spējīgs nomnieks, pagasta valde vienprātīgi nolēma: Kalna krogu iznomāt līdzšinējam nomniekam Voldemāram Lapiņam par Ls 1351 gada nomas.”[45]

1937. gada 21. decembrī Vecpiebalgas pagasta valde, atkal rīko izsoli, kurā iznomās vairāksolīšanā 5 pašvaldības īpašumus, to skaitā Vecpiebalgas ciemā "Graustiņi" (bij. Stienūža krogs pie Inešu muižas) 1. šķiras traktiera un veikala telpas. Drošības nauda Ls 300 un Kalnakroga veikala un krodzniecības veikala telpas. Drošības nauda Ls 200.[46]

***

Par to, kurš īsti no Piebalgas krogiem bija tas, kurā slātavieši ar čangaliešiem “Mērnieku laikos” vārīja slaveno jēra kopzupu un pēc tam, kā pienākas, izkāvās, vienota viedokļa nav un būt nevar – visai iespējams, ka Kaudzītes krogu tēlojuši, apvienojot vairākos krogos gūtos iespaidus. Visbiežāk par “Ķenča krogu” ticis dēvēts Kalnakrogs un vēlāk, kad tas jau nojaukts, stafeti pārņēma Grišku krogs.

1935. gadā ekskursijā uz Vidzemes vidienu dodas Latvijas pasta, telegrāfa un telefona darbinieku biedrības Gulbenes nodaļas biedri. Caur Cesvaini, Madonu, Gaiziņu, Vestienu pēcpusdienā viņi nonāk Vecpiebalgā:

“Klāt Vecpiebalga – latviešu tautiskās atmodas galvenais centrs un rosinātāja; vietas, kurās pirmie latviešu nacionālās apziņas modinātāji devušies cīņās ar cittautiešu varenuma apziņu un arī ar savu tautiešu nacionālo kūtrumu. (..) debesis sāk smidzināt smalku rudenīgu lietutiņu, tā apraudot latviešu tautas drūmo pagātni.

Meklējam patvērumu “Kalna krogā”, kura krodzinieks zina parādīt savā stadulā vietu, kurā “Mērnieku laiku” Ķencis ar vienu kājas spērienu nospēris Pāvulam aunu “tā kā stīvs uz reizi”. Krogs tiešām vēl tagad ir tik tipisks un tieši pie tirgus laukuma, ka tas arī pilnīgi var būt Kaudzīšu aprakstītā čangaliešu un slātaviešu slaveno dzīru vieta.”[47]

Savukārt 1937. gadā izdevumā “Universitas” publicētā studenšu korporācijas “Varavīksne” Vidzemes ekskursijas aprakstā lasām:

“No rīta jau agri dodamies uz Alaukstu. (..) Pa ceļam apstājamies pie Kalna kroga, kur savā laikā Ķencis un Pāvuls kukuļus devuši (Patiesībā viņi deva kukuļus Vecpiebalgas muižā – V.G.). Tagad krogs izmantots tirgotavām, tikai stadula ar vēso, smacīgo gaisu liek ko atcerēties par tiem laikiem. Te dažas kamilitones dzer limonādi, lai būtu dzērušas “Ķenča krogū”.[48]

Cik ilgi Kalnakrogā pastāvēja krodzniecības veikali un iebraucamā vieta, pagaidām man nav zināms. Veikalus, jādomā, slēdza vai pārņēma krievpadomju okupanti 1940./1941. gadā.

1941. gada augustā, vācu okupācijas iestāžu veiktā tautas skaitīšanā noskaidrojās, ka Kalna krogā, kura īpašnieks Vecpiebalgas pagasta valde, dzīvo 4 cilvēki 2 dzīvokļos:

1) Helēna Less, dz. 1898. g. 14. augustā Krievijā, luter., nodarbošanās – saimniecībā, pierakstīta tagadējā vietā 1938.g. 11. feb.; 2) Gastons Less, dz. 1926. g. 6. augustā Rīgā, luter., skolnieks; 3) Marta Hiršs, dz. 1906.g. 4. maijā Lizuma pag., nodarbošanās – lauksaimniecība, pierakstīta – 1939. g. 9. febr.; 4) Stepans Burbo, dz. 1923. g. 15. septembrī Merdzenes pag., kat., nodarbošanās – lauksaimniecība, pieraksīts – 1940. g. 30. septembrī.[49]

Pēc II pasaules kara, sākoties atkārtotai krievpadomju okupācijai, Kalnakrogu, iespējams, 1940.-to gadu II pusē vēl saimnieciski izmanto, taču drīz tas tiek pamests novārtā (23. attēls) un ap 1960. gadu pārvēršas drupās (24. attēls), kuras nojauc un to vietā ap 1965. gadu uzceļ savam laikam tipisku balto ķieģeļu ēku, kurā iekārto ēdnīcu un rūpniecības preču veikalu (25. attēls). 1966. gadā Imants Ziedonis, žurnālā “Liesma” kritizējot padomju varas institūciju birokrātu vienaldzību attiecībā pret arhitektūras un dabas pieminekļu saglabāšanu, raksta: "Kāpēc mēs neatjaunojam vecās krogu ēkas mūsu zemes ceļu krustos un līkumos? (..) Piemēra pēc: Vecpiebalgā nojauca veco Ķenča krogu, bet Jaunpiebalgas ceļa malā uzcēla mazu standartmājiņu ēdnīciņu. Vai bija neiespējami ēdnīcu iekārtot Ķenča krogā?"[50]

Vēl 1988. gadā, jau atmodas laikā, kādreizējais piebaldzēns J. Sējējs Cēsu rajona laikrakstā “Padomju Druva”, izsaka nožēlu par nojaukto Kalnakrogu (to gan dēvēdams par Grišku krogu) un tā apkārtnē tobrīd valdošo nekārtību:

“Ja šodien mūsu vidū vēl būtu Ķencis un Pāvuls, tad gan viņi lūgtu dievu, lai Piebalgas saimniekiem dotu tādu prātu un rosību Grišku apkārtni savest priekšzīmīgā kārtībā. No senā Grišku kalna un kroga tur vairs nav ne vēsts. Kalns (lēzenais paugurs, uz kura pretī krogam atradās senais tirgus laukums – sk. 20. attēlu) ar visu krogu daļēji ir nolīdzināts. (Es nerunāju par seno pilskalnu).

Vai Piebalgas sabiedrībai savā laikā bija nepieciešams ķerties klāt pie tik milzīga darba – nojaukt vēsturisko celtni un tās vietā no silikāta ķieģeļiem uzcelt neizskatīgu, kaut ko līdzīgu barakai?

Ēkas mērķis tagad kalpot ēdnīcai un rūpniecības preču veikalam. Domāju, ka vecajā akmens krogā ar labu speciālistu palīdzību varēja būt atrisināts šis jautājums par tirdzniecības centra atrašanos tur, un Piebalgai būtu saglabājies vēl viens stūrītis no senajiem mērnieku laikiem.

Izlietu ūdeni sasmelt vairs nevar. Ja reiz pa jau nam, tad arī pa jaunam jāsaimnieko.

Kāda pašlaik izskatās Grišku apkārtne? Ar vienu vārdu sakot – atbaidoša. Rūpniecības preču veikala priekšā sakrautas vitrīnas un plaukti, kas lietū sāk bojāties. Kur tos liks? Manuprāt, pēc veikala remonta nesīs atpakaļ un uz tādiem liks preces. Turpat pakalnē ir vecā Piebalgas tirgus pajumtes, kāpēc inventāru nevarēja novietot tur? Ēka ieaugusi zālēs, košuma krūmiņi neapkopti, kur nu vēl ieraudzīt kādu ziedošu puķi.”[51]

Mūsdienās kādreizējā Kalnakroga apkārtne ir sakopta un labiekārtota. Diemžēl, par vēsturiskā kroga pastāvēšanu dabā nekas neliecina – neliela informācijas stenda uzstādīšana blakus esošā stāvlaukuma malā, pievienojot īsas ziņas arī par Grišku pilskalnu, Grišku krogu, Vecpiebalgas pilsdrupām un baznīcu, netālajiem Piebalgas rakstnieku memoriālajiem muzejiem un LEBM Vēveru ciema filiāli pašvaldībai neprasītu lielus finansiālus ieguldījumus, tikai izpratni un rīcību…

TIPOLOĢIJA UN ARHITEKTONISKAIS RAKSTUROJUMS

Tipoloģiski Kalnakrogs iekļaujas lielceļa un baznīckrogu grupās. Krogs atradās netālu no Vecpiebalgas baznīcas un Vecpiebalgas viduslaiku pils, pie kuras līdz 17. gadsimta sākumam pastāvēja neliels miests; vietā, kur no garām vedošā Kokneses–Ērgļu–Orismuižas–Vecpiebalgas centra ceļa atzarojās sānceļš, kas 3,5 km uz ZA pievienojās Rīgas–Alūksnes lielceļam, pa kuru varēja nokļūt Jaunpiebalgā un doties tālāk uz Alūksni, Dienvidigauniju, Pleskavu…

Jau 17. gadsimtā pastāvošais krogs, kā tolaik gandrīz visi Vidzemes lauku krogi, visdrīzāk bija būvēts no koka. Guļbūves koka dūmistabas ēku bez skursteņa redzam arī J.K.Broces 1797. gada zīmējumā (sk. 9. attēlu).

Līdz 20. gs. 60.-tajiem gadiem pastāvējusī, domājams, ap 19. gadsimta vidu vai gadsimta I pusē celtā Kalnakroga pēdējā ēka (20.–23. attēls) bija vienstāva nešķeltu laukakmeņu mūra garenbūve, kurai četrslīpju jumts ar pusnošļauptiem galiem. Krogam bija divas – vācu un zemnieku – stadulas. Gan pēc uzbūves, gan ceļa puses fasāžu risinājuma (ķieģeļu dzega, logu un durvju pārsedzes), Kalnakrogs ir visai līdzīgs Sila krogam.

1922. gadā Kalnakrogā bija izbūvēts pirmais stāvs un jumta stāvs. Pirmajā stāvā atradās “ceļa vīru istaba”, bufete, ķēķis un vēl 6 istabas, vienā no kurām atradās maizes krāsns. Jumta stāvā bija 3 istabas, lielāka telpa, saukta par “zāli” un ēdamistaba.[52]

Interesants ir brūža (Brauhaus) pieminējums 1878. gada inventārijā. Tā kā brūzis, īpaši, ja tas būvēts no koka (kas sarakstā norādīts), ir ugunsbīstama celtne, tam vajadzētu būt novietotam atstatus no citām ēkām. 1869.–1870. gada un 1912. gada plānos vairākas šādas nelielas ēciņas arī redzam. Viena no tām, jādomā, ir brūzis. Mūsdienās tās vairs nepastāv.

Pagaidām nav skaidrs, uz kādiem noteikumiem muiža ļāva krodziniekam pašam brūvēt alu, kā arī – kā notika brūzī izbrūvētā un izkroģētā alus uzskaite, ja tādu vispār veica.

AVOTI UN LITERATŪRA

1 Die aelteste schwedische Landrevision Livlands (1601). Hg. von A. Švābe – R., 1933. – 469., 473. lpp.
2 Vidzemes 1638. gada arklu revīzija. Izdevis E. Dunsdorfs. 3. burtnīca – R., 1941. – 1279.lpp.
3 LVVA 7404.f., 3.apr., 72. lieta.
4 LVVA 7348.f., 1.apr., 14. lieta, 481. lapa.
5 LVVA 7404.f., 1.apr., 1584.lieta.
6 LVVA 7348.f., 1.apr., 39. lieta, 144., 157. lapa.
7 Atlas von Liefland, 1798. Skatīts: digitalarchive.mcmaster.ca
8 Specialcharte von Livland in 6 Blättern, 1839. Skatīta: https://vesture.dodies.lv/
9 Johans Kristofs Broce. Zīmējumi un apraksti. 4. sēj.: Latvijas mazās pilsētas un lauki. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2007. – 158.–159. lpp.
10 LVVA 199.f., 1.apr., 338–3. lieta, 84op.–85. lapa.
11 LVVA 199.f., 1.apr., 338–3. lieta, 322op. lapa.
12 LVVA 199.f., 1.apr., 338–3. lieta, 394op.–395. lapa.
13 LVVA 199.f., 1.apr., 338–3. lieta, 154op.–155. lapa.
14 LVVA 199.f., 1.apr., 338–1. lieta, 20op.–21. lapa.
15 LVVA 199.f., 1.apr., 338–5. lieta, 19op.–20. lapa.
16 lv.wikipedia.org
17 ria1914.info ; geni.com
18 LVVA 113.f., 1.apr., 834.lieta, 3.lapa.
19 LVVA 1679.f., 194.apr., 430.lieta.
20 LVVA 218.f., 1.apr., 899.lieta, 70.lapa.
21 LVVA, 1270. f., 2. apr., 2. l., 33 – 34. lp. (Uģa Niedres izraksts)
22 Kröger, A. W. Verkehrs- Und Adreßbuch Der Baltischen Provinzen / Herausgegeben Von A.W. Kröger. – Riga: Selbstverl. Des Hrsg., 1892. – 43.lpp. Skatīta: kpbc.umk.pl
23 Turpat.
24 Austriņš, Antons. “Trīs tirdziņi”. Puiškāns. 1931. – 193.–195. lpp.
25 Latviešu konversācijas vārdnīca. – Rīga, 1933/1934. – 10.sēj. – 18473. sleja.
26 LVVA 214.f., 5.apr., 790.l., 15.lapa.
27 Kaudzītes Matīss. Latvijas novadi I. Vecpiebalga. Rīga, 1926. – 34. lpp.
28 R.W. No Vec-Piebalgas. Iekšzeme // Latvija. – 1906. – Nr. 264. – 29. decembris. Skatīts: periodika.lv
29 Richters, A. Baltische Verkehrs- Und Adressbücher. Bd. 1, Livland. Riga : A. Richter, 1909. – 445. sleja. Skatīts: dspace.ut.ee
30 N.P. Vec-Piebalga. Deramais laiks. Iekšzeme // Dzimtenes Vēstnesis. – 1910. – Nr. 20. – 26. janvāris. Skatīts: periodika.lv
31 Dažādas ziņas // Zemkopis. – 1914. – Nr. 44. – 29. oktobris. Skatīts: periodika.lv
32 Galīgi piešķirtās zemes // Zemes Ierīcības Vēstnesis. – 1922. – Nr. 28. – 1.februāris. Skatīts: periodika.lv
33 LVVA 6393.f., 1.apr., 10.lieta, 6.lapa.
34 LVVA 1679.f., 172.apr., 321.lieta, 28. lapa.
35 LVVA 1679.f., 172.apr., 321.lieta, 35.–36. lapa.
36 LVVA 1679.f., 172.apr., 321.lieta, 43.lapa.
37 Galīgi piešķirtās zemes // Zemes Ierīcības Vēstnesis. – 1923. – Nr. 65. – 21.marts. Skatīts: periodika.lv
38 LVVA 6393.f., 1.apr., 70. l., 3. lapa.
39 J.O. Dzimtenes ārēs // Studenta Dzīve. – 1930. – Nr. 8. – 20. novembris. Skatīts: periodika.lv
40 Sils, Alfr. Liepu un ozolu zemē. Vecpiebalgā // Zeltene. – 1931. – Nr. 22. – 15. novembris. Skatīts: periodika.lv
41 LVVA 6393.f., 1. apr., 25. l., 120. lapa.
42 LVVA 6393.f., 1.apr., 17.lieta, 27.lapa.
43 LVVA 1308.f., 12. apr., 13699. lieta, 218. lapa.
44 Pagastu apraksti (pēc 1935. gada Tautas skaitīšanas materiāliem). Rīga: Valsts Statistiskā pārvalde, 1935. – 116.lpp.
45 LVVA 6393.f., 1.apr., 17.lieta, 60., 61.lapa.
46 Sludinājumi // Jaunākās Ziņas. – 1937. – Nr. 281. – 10. decembris. Skatīts: periodika.lv
47 Vilnītis, A. Zilās tāles. Tūrisms // Pasta-Telegrāfa Dzīve. – 1935. – Nr. 9. – 1. septembris. Skatīts: periodika.lv
48 Vīnele, Vilma. Viesos pie Vidzemes mainīgā skaistuma // Universitas. – 1937. – Nr. 9. – 15. septembris. Skatīts: periodika.lv
49 LVVA 1308.f., 15. apr., 3817. lieta, 205. lapa.
50 Ziedonis, Imants. Pa putu ceļu // Liesma. – 1966. – Nr. 10. – 1. oktobris. Skatīts: periodika.lv
51 Sējējs, J. Griškas – Piebalgas vizītkarte // Padomju Druva. – 1988. – Nr. 83. – 14. jūlijs. Skatīts: periodika.lv
52 LVVA 6393.f., 1.apr., 10.lieta, 6.–8.lapa.

Apraksts sagatavots ar VKKF mērķprogrammas “Latviešu vēsturisko zemju attīstības programma” un Vidzemes plānošanas reģiona finansiālu atbalstu.