Krogs
ATRAŠANĀS VIETA
Kazu kroga vieta atrodas Jēkabpils novada Elkšņu pagastā (1940.g. Jēkabpils apriņķa Elkšņu pagastā), senā Rīgas – Ilūkstes – Daugavpils ceļa vecās trases labajā pusē, 260 m ZZA no reģionālā autoceļa Vecumnieki–Nereta–Subate (P73) krustojuma ar vietējas nozīmes ceļu Kaminski–Kazukrogs (V784). Koordinātas: 56.20612 25.65724.
MŪSDIENU STĀVOKLIS
Krogus ēka zudusi, tās vietu iezīmē tikai, domājams, apvalkdūmeņa pamatnes drupas un nelielas atliekas no nesenākas gāzbetona bloku konstrukcijas.
ZIŅAS
Kazu krogs bijis Elkšņu valsts muižas (Ellern) īpašumā.
Krogs iezīmēts K. Neimaņa 1833./1864. gada Kurzemes kartē (2. attēls). Tas redzams arī vairākās I pasaules kara laika (3. attēls) un no 1920.–1940. gadam izdotās militāri topogrāfiskās kartēs.
Neskatoties uz kroga attēlojumu ar kroga simbolu vēl I pasaules kara laika kartēs, kroģēšana Kazu krogā beigusies jau 19. gs. II pusē. 1892. gadā publicētajā Krēgera “Kurzemes adresu grāmatā” Elkšņu valsts muižā citu nomas zemju vidū minēti kroga vietā izveidotie obroka[1] gabali Kazeni I un Kazeni II.[2]
Latvijas Republikas agrārās reformas ietvaros muižas un tām piederošie krogi tiek sadalīti, tos piešķirot gan sabiedriskām vajadzībām, gan privātpersonām. Obroka gabalus un rentes mājas parasti piešķir ilggadējiem nomniekiem.
1922. g. 7. aprīlī oficiālajā izdevumā “Zemes Ierīcības Vēstnesis” tiek publicēts Centrālās Zemes ierīcības komisijas 14. marta lēmums (prot. nr. 399, p. 4) no 1922. gada 2. marta piešķirt Kārlim Mietiņam Jaunjelgavas apriņķa Elkšņu pagastā obroka gabalu Kazeni I un Andreja Baloža mantiniekiem – Kazeni II.[3]
Kroga ēkas atrodas Kārlim Mietiņam piešķirtajos Kazenos I (4. attēls). Ilgi gan Mietiņš savu iegūto īpašumu nevalda, jo mirst un mantinieki to 1924. gadā par 160,000 Latvijas rubļu pārdod Jānim Brencim.[4]
1920. gadu sākumā, lai arī 6 gadus ilgušais karš bija beidzies, tas tomēr vēl dažādos veidos ietekmēja sabiedrības ikdienas dzīvi. Viena no kara ēnām bija noziedzība. Aizvadītie kara gadi un tajos piedzīvotie sociālie satricinājumi, tostarp augstais vardarbības līmenis, haoss un bieži nesodīta visatļautība atstāja neizdzēšamu iespaidu uz tiem, kas to visu pieredzēja.
Visuzņēmīgākie pret to bija mazizglītoti jauni cilvēki, daļa no kuriem nu jau miera laikā personīgās materiālās problēmas izlēma risināt sev vajadzīgo mantu atņemot citiem.[5]
Viens tāds gadījums saistās arī ar Elkšņu Kazu krogu. 1930. gada avīzes “Jēkabpils Vēstnesis” 21. novembra numurā lasām:
“1922. g. vasarā Elkšņu pag. daži uzņēmīgi cilvēki bija sākuši nodarboties ar patvarīgu kviešu un rudzu kulšanu uz lauka. Tā kādā naktī Elkšņu pag. “Kazu krogā” dzīvojošais Sauskis bija pārsteidzis kviešu kūlējus Debesnieku māju laukā; kāds no “kūlējiem”, gribēdams lietu nokārtot uz vietas, raidījis šāvienu uz Sauski, ievainodams to kaklā. Šāviens bija raidīts no kara šautenes, diezgan mazā atstatumā. Policija dažas personas uz aizdomu pamata aizturēja, bet vainīgos neatrada.
Tagad, pēc 8 gadiem, Elkšņu pag. dzīvojošais K. izteicies dažiem apkārtējiem iedzīvotājiem, ka minēto noziegumu izdarījuši viņa dēli. Uz K. izteicienu pamata policija ievadījusi izziņu. Izziņas materiāli nodoti Apgabaltiesai. Kā liecinieki uzdoti apmēram 25 personas.”[6]
Latvijas un Lietuvas valstīm robežas taisnošanas nolūkā apmainoties ar dažām pierobežas teritorijām, Latvija 1921. gadā iegūst Aknīsti, bet zaudē daļu no Elkšņu pagasta. Kā par nelaimi elksniešiem – līdz ar visu viņu līdzšinējo pagastmāju. Vispirms pagasta valdes vajadzībām telpas tiek īrētas Apserdes krogā, bet 1923. gadā krogs tiek pārdots un jaunais īpašnieks – Pēteris Brencis (Kazu kroga īpašnieka Jāņa Brenča radinieks?) – prasa ievērojami lielāku īres maksu.[7]
1925. gadā Elkšņu pagasta sabiedrība vēl īrē divas mazas istabiņas Apserdes krogā, bet, acīmredzot, vienojusies ar Jāni Brenci par Kazu kroga pirkšanu pagasta nama ierīkošanai, jo šādai vajadzībai no iekšlietu ministrijas starpresoru komisijas saņem 3000 latu aizdevumu.[8]
Vai nu šī summa bija nepietiekama, vai kāds cits iemesls, bet 1926. gadā Elkšņu pagasta valde īrē telpas Kazu krogā[9] un par pagasta nama novietojumu deputātu vidū joprojām nav vienprātības:
“Pagastam nav sava pagastnama, bet telpas katru gadu īrē. Pēdējā laikā pacēlies jautājums par tāda celšanu jeb pirkšanu. Celt namu pagasta padome, nezin aiz kādiem iemesliem nevēlas. Pirkšanai ir piedāvāts centrā atrodošais Kazu krogs un nomaļā Meža muiža. Tagad notiek asa cīņa: aizdumblieši ar Upes Virsu (Elkšņu pagasta “galu” nosaukumi – red. piez.) cīnās par Meža muižu, bet mežgalieši par Kazu krogu.”[10]
Kazu kroga piekritēji šajā cīņā tomēr zaudēja un Elkšņu pagasta māju ierīkoja Meža muižā – bijušajā virsmežziņa mītnē.[11]
1930. gados Kazu krogs tiek pārdēvēts par “Zemgaļiem”. Citu ziņu par Kazu kroga piederību, lietojumu un tā iedzīvotājiem Latvijas Republikas gados, vācu un padomju okupācijas periodā ziņu pagaidām nav. “Zemgaļi” vēl apdzīvoti līdz 21. gadsimta sākumam[12], tad pamesti un sabrūk.
TIPOLOĢIJA UN ARHITEKTONISKAIS RAKSTUROJUMS
Pēc sava novietojuma Kazu krogs bijis tipisks lielceļa krogs, kas atradās vietā, kur senajam Rīgas – Ilūkstes – Daugavpils lielceļam pieslēdzās mazākas nozīmes sānceļš, pa kuru varēja, nebraucot līdz Aknīstei, taisnāk nokļūt uz Aknīstes – Jēkabpils lielceļa. Nav zināms, kad krogs celts. Bijis būvēts no akmens mūra.[12]
Tā kā ēka līdz mūsdienām nav saglabājusies un nav izdevies arī iegūt kādas Kazu kroga vēsturiskās fotogrāfijas vai citus attēlus, nav zināms nedz tā ārējais izskats, nedz iekštelpu plānojums.
LITERATŪRA, PIEZĪMES UN AVOTI
1 Grunts jeb obroka noma pēc izcelšanās bija saistību tiesību rakstura līgums, kas pārveidots par lietu tiesību institūtu. Gruntsnomas jeb obroka nomas tiesība bija tāda tiesiska attiecība, saskaņā ar kuru nekustamā īpašuma īpašnieks uz nenoteiktu laiku nodeva šo īpašumu lietot citai personai pret ikgadēju nomas maksu (obroku). Grunts nomnieks lietoja nekustamo īpašumu tāpat kā īpašnieks. Šī tiesība nebija ierobežota ne ar kādu termiņu un tādēļ pārgāja uz mantiniekiem. Grunts nomnieks drīkstēja savu nomas tiesību arī atsavināt. Īpašniekam nebija tiesību šādu grunts nomnieka rīcību aizkavēt, tomēr viņam pastāvēja pirmpirkuma tiesība. Sk. Kalniņš, V. Latvijas PSR valsts un tiesību vēsture. I daļa. Feodālisma un topošā kapitālisma laikmets XI–XIX gs. Rīga: Zvaigzne, 1972. – 333. lpp.
2 Kröger, A. W. Kurländisches Verkehrs- Und Adreßbuch fur 1892 / 93. Herausgegeben Von A.W. Kröger. – Riga: Selbstverl. Des Hrsg., 1892. – 90.lpp. Skatīts: digar.ee
3 Galīgi piešķirtas zemes // Zemes Ierīcības Vēstnesis. – 1922. – Nr. 33. – 7. aprīlis. Skatīts: periodika.lv
4 Piešķirtās un citām personām par labu atsavinātās valsts fonda zemes // Zemes Ierīcības Vēstnesis. – 1924. – Nr. 134. – 23. decembris. Skatīts: periodika.lv
5 Strods, K. “Japončika banda”: notiesāto personu sociālais portrets // Jauno vēsturnieku zinātniskie lasījumi, 4 : Starpdisciplināri pētījumi Latvijas vēsturē. Valmieras pilsētas pašvaldības Valmieras muzejs, Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūts, 2019. – 138.–150.lpp.
6 Augstspraigums. Tēvs atklāj bērnu izdarīto noziegumu. Apkārtne // Jēkabpils Vēstnesis. – 1930. – Nr. 47. – 21. novembris. Skatīts: periodika.lv
7 Jaunais Rīts. Elkšņi. Iekšzeme // Laukstrādnieks. – 1925. – Nr. 18. – 30. aprīlis. Skatīts: periodika.lv
8 Pabalsti un aizdevumi pašvaldībām // Policijas Vēstnesis. – 1925. – Nr. 32. – 24. aprīlis. Skatīts: periodika.lv
9 Valdības iestāžu paziņojumi // Valdības Vēstnesis. – 1926. – Nr. 11. – 15. janvāris. Skatīts: periodika.lv
10 Vietējās ziņas // Jēkabpils Vēstnesis. – 1926. – Nr. 14. – 16. aprīlis. Skatīts: periodika.lv
11 Vietējās ziņas. No Elkšņu pagasta // Jēkabpils Vēstnesis. – 1927. – Nr. 18. – 6. maijs. Skatīts: periodika.lv
12 V.Grīviņa ekspedīcijas materiāli. Teicēja: Maiga Broka. Pierakstīts Elkšņu pag. “Spītēs” 09.08.2023.
Apraksts sagatavots ar Valsts kultūrkapitāla fonda un partnerības “Kaimiņi”&Kopienu sadarbības tīkla“Sēlijas salas” (Sēlijas vēsturiskās zemes kultūras programma) atbalstu
