Vietvārds: kultūrvēsturisks objekts
Kolkasrags (lībiešu: Kūolka nanā) ir Kurzemes pussalas tālākais ziemeļu punkts Dundagas novada Kolkas pagastā. Zemesrags atdala Baltijas jūru ( dižjūra) no Rīgas jūras līča (mazjūra). Saskaroties jūras un līča ūdeņiem, veidojas virpuļi, kas ir bīstami peldētājiem. Rags kā sēklis zem ūdens turpinās vēl 6 km garumā, un tā muguru jūra apskalo 0,5-3 metru dziļumā. Jūra ap Kolkasraga sēkli ir neskaitāmu kuģu bojāejas vieta. No Kolkasraga var vērot gan saullēktu, kad saule "iznirst" no Rīgas līča ūdeņiem, gan saulrietu, kad saule "ienirst" Baltijas jūrā. Sēres galā atrodas Kolkas bāka. Kopš 1985.gada šī bāka darbojas automātiski. (1) Akmeņus bākas salas būvei zemnieki ziemā pajūgos veda gan no Sāmsalas, gan Kurzemes krasta. Stāsta, ka daļa akmeņu vesti no mītiskajām Velna kalvām, krietni samazinot to lielumu un apjomu. Pēc bākas darbības uzsākšanas, kuģot šajos bīstamajos ūdeņos, kurus nereti dēvē par Baltijas Gibraltāru, kļuva ievērojami drošāk (2)
Tagadejo Kolkas bāku cēla uz mākslīgas salas, ko uzbēra 1872. – 1875. g. Kad sala nosēdās, 1883. g. uz tās uzcēla tagadējo – 21 m augsto bākas torni (izgatavots Sanktpēterburgā), kas sāka darboties 1884. g. 1. jūlijā. Mūsdienās uz salas atrodas bākas uzrauga ēka un vairākas saimniecības ēkas, kā arī iespaidīgs miglas zvans. Kolkasraga galā apskatāmas Vecās bākas drupas – 18. gs. celtā dienvidu torņa (ziemeļu torni noskaloja 19. gs. otrajā pusē) atliekas.
Ulrihs fon Šlipenbahs 1809.g publicētajā Kurzemes ceļojuma aprakstā „Malerische Wanderungen durch Kurland” stāsta:
"Kolkas rifs ir kaila smilšu grunts, kas no smailā zemesraga stiepjas vairāk nekā 12 verstis tālu jūrā, tikai 3 – 4 pēdas zem ūdens virsmas. Šis zemesrags ar rifu Rīgas jūras līci šķir no Baltijas jūras. Visi kuģi, kas burā uz līci, Rīgu vai Pērnavu, jebšu atgriežas, tam brauc garām. Kuģotājiem jāapbrauc zemesragu iespējami lielā attālumā, un ļoti jāuzmanās, lai neuzsēstos uz sēkļa, tomēr šeit katru gadu avarē 6 un vairāk kuģi. Zemesraga galā jau 15. gadsimta vidū tika ierīkotas divas ugunsbākas, kas agrāk bija celtas no koka. Rīgas pilsēta katru gadu maksā 2500 Alberta dālderus Dundagas draudzei, par ko no 1. augusta līdz 1. janvārim katru nakti bākās ir jākurina pamatīga uguns. Jūras pretējā pusē, Sāmsalā un Roņu salā arī atrodas līdzīgas bākas, kas ir ļoti svarīgas tirdzniecībai un kuģošanai, sevišķi Rīgai. Rifa sākumā, 34 asis no ziemeļu krasta uz paugura stāv pirmā bāka – četrstūrains tornis, pilnībā celts no akmeņiem; otra bāka, būvēta tāpat, atrodas simts soļus tālāk. Katras izmērs ir 4 kvadrātasis, pirmā 7 ½ asis, otrā – 9 asis augsta. Šo torņu augšā ir ar ķieģeļiem izlikta galerija ar stiprām koka margām. Vidū stāv virs galerijas paceltas dzelzs restes, uz kurām visu nakti tiek kurināta vēja uzpūsta malkas uguns. Gadā šeit tiek izlietotas 750 asis malkas. Tomēr, pirms katru rudens nakti uz augstā altāra tiek iekurts upuris Neptūnam, es jūs vedīšu atpakaļ uz bākas inspektora dzīvokli. Es jau minēju, ka Kolkas tuvumā nav patīkamu skatu, tikai baltās kāpas, kas aizsedz skatu uz krastu. Tomēr patīkami pārsteidz ciems un inspektora dzīvoklis. Tie atrodas kāpu ielokā, kas pasargā no vētrām, un cilvēku čaklums, kas nepazīst traucējumus, arī šeit, smilšu tuksneša vidū, ir ierīkojis mīlīgu ieleju ar skaistiem labības laukiem un zaļām pļavām. Lieli krūmi pasargā no aizputināšanas ar smiltīm, un mazajiem laukiem kalpo gan kā aizsargs, gan rota. Tāpat kā Felzenburgas salā, ir dzirdama pusversti attālās jūras šalkoņa, tikai šeit jūra nav redzama, jo to aizsedz pakalni. Jūru var saskatīt tikai no observatorijas, kas ierīkota uz mājas jumta." (Agra Dzeņa tulkojums)
Kolkasragā uzstādīts tēlnieka Ģ. Burvja piemineklis “Jūras paņemtajiem”, akmens – Eiropas sirds (K. Valdemārs šo vietu uzskatīja par Eiropas centru), K. Valdemāram veltītie informācijas stendi un kādreizējā PSRS armijas krasta apsardzes spēku bāze, ko izmanto Latvijas robežsardze.
Putnu migrāciju laikā Kolkasrags ir Ziemeļeiropas mērogā nozīmīga caurceļojošo gājputnu koncentrēšanās un atpūtas vieta. Kolkasragā izveidots apmeklētāju centrs un vasaras kafejnīca. Kolkasraga apkārtnē zem ūdens atrodas Baltijas jūras lielākā kuģu kapsēta. (3)
Kolkasraga senākais nosaukums Domesnes pirmoreiz lasāms Zviedrijā atrastajā Mervalas rūnakmenī. To datē ar 1040. gadu. Rūnakmenī Kolkasrags apzīmēts ar vārdu Tumisnis, fonētiskā rakstībā tas būtu Domisnaes. Valodniece Benita Laumane grāmatā «Zeme, jūra, zvejvietas: Zvejniecības leksika Latvijas piekrastē» devusi šī vietvārda izcelsmes un nozīmes skaidrojumu. Nosaukuma otrā daļa «nes» varētu būt skandināvu cilmes sugas vārds zemesraga apzīmēšanai. Vietvārda pirmā daļa «Domes» varētu būt cēlusies no latīņu domus ecclesiae, kas vāciskā nosaukumā skanētu «Gemeindehaus mit Wohnung der Geistlichkeit» (Draudzes nams ar mājvietu garīdzniecībai). (4)
Kolka kā apdzīvota vieta pirmo reizi rakstos minēta 1387.gada dokumentā. Kolkasraga apzīmējums dokumentos līdz 19.gadsimta beigām bija Domesnes, bet vietējie iedzīvotāji ciemu sauca par Kolkasragu. 20.gadsimtā nostiprinājies apdzīvotās vietas nosaukums Kolka, lībiski Kūolka. Šis apzīmējums nāk no somu un igauņu valodas: igauņu kolgas, kolk, somu kolkka - kakts, stūris, nostūris. (5)
Tādi ir vietvārdu Kolka un Domesnes izcelsmes un nozīmes skaidrojumi, kas balstīti uz senākiem rakstītiem avotiem. Taču bieži rakstos, īpaši jau tūrisma literatūrā, sastopams cits nosaukuma skaidrojums, kas balstīts kādā senā leģendā. Teika «Kā cēlies Kolkas nosaukums» publicēta arī Pirmajā lībiešu lasāmgrāmatā (Ežmi līvõd lugdõbrōntõz, Tartu, 1921.) košradznieka Augusta Skadiņa stāstījumā:
Senatnē lībieši karoja ar vāciešiem. Viens lībietis dzina septiņus vāciešus no lielā purva līdz Kolkas ragam, kur bija pēdējā cīņa. Lībietis ar koka vāli krāva vācietim pa galvu, saukdams: “Kūol ka, rakkarz, sa tän jära! Nomirsti arī, rakari, šeit!” Tā tas “kūol-ka” vārds stāv vēl šodien.” (6)
Nostāsti vēstī, ka Kolkasragā, brīdinot jūrniekus, senatnē dedzināti ugunskuri. Laiku pa laikam jūras laupītāji pārvietojuši ugunskurus uz Zilajiem kalniem, un kuģi uzskrējuši sēkļos. Krava nolaupīta, bet jūrnieki — nogalināti. Tāpēc raga nosaukums it kā darināts no lībiešu vārda Kuōl-ka — ‘mirsti ar'!’. Vietējie iedzīvotāji sevi agrāk sauca par “rāndalist” — jūrmalniekiem. (7)
Literatūra :
Aprakstu sagatavojot, izmantoti fakti no Baibas Šuvcānes grāmatas "Senais lībiešu ciems Kolka"
