Lejaskrogs

ATRAŠANĀS VIETA

Lejaskrogs (tagad “Zemgaļi”) atrodas Cēsu novada Vecpiebalgas pagastā (1940.g. Cēsu apriņķa Vecpiebalgas pagastā), vietējas nozīmes autoceļa V307 (Vecpiebalga–Skujene) kreisajā pusē, 180m uz DR no Vecpiebalgas baznīcas. Koordinātas: 57.056451, 25.819035.

MŪSDIENU STĀVOKLIS

Kroga ēka daļēji saglabājusies, iekštelpas pārbūvētas, pieder diviem īpašniekiem, tiek apsaimniekota.

ZIŅAS

1601. gada I pusē zviedru administrācija revidē poļiem atņemtās Vidzemes teritorijas, lai noskaidrotu muižu valdījuma tiesības, noteiktu muižnieku kara klaušu pienākumus un ievāktu ziņas par zemniekiem, no kuriem varēs iekasēt nodokļus. 18. maijā tiek revidēts Piebalgas pilsnovads (Daß Pebalgsche gebiete) ar agrāk Rīgas arhibīskapam piederējušo Piebalgas un Jauno muižu (vēlāko Jaunpiebalgu), kā arī novada privātās muižas. Gan Piebalgā, gan Jaunajā muižā katrā 2 krogi, kuros tiek kroģēts muižas alus.[1] Kur atradās Piebalgas krogi, nav teikts, taču iespējams, ka viens no tiem bija novietots pie pilsnovadu šķērsojošā Rīgas–Mālpils–Piebalgas–Lejasciema–Alūksnes–Vastselīnas–Pleskavas lielceļa, bet otrs – kaut kur netālu no Piebalgas baznīcas, blakus pilij pastāvošajā miestā (Hackelwerk), kas, lai arī Ivana Briesmīgā karaspēka 1577. gada jūlijā izpostīts, pēc revīzijas ziņām joprojām pastāv. Miesta krodzinieks vācietis Hanss Boks (Hans Bock).

1638. gada arklu revīzijas laikā Piebalgas muižā joprojām divi krogi.[2] Arī šīs revīzijas protokolā krogu atrašanās vietas nav norādītas. Miests vairs nav pieminēts – acīmredzot galīgi nopostīts poļu–zviedru kara gados.

Senākais avots, kurā līdz ar Piebalgas pili un baznīcu redzam attēlotu vēlāko Lejaskrogu un Kalnakrogu, ir 1681. gadā sastādītais Piebalgas pils, mācītājmuižas un zemnieku zemes plāns (2. attēls). Abi krogi atrodas aptuveni savās vēlākajās vietās, taču nosaukti tagad grūti skaidrojamos, jau sen Piebalgā aizmirstos vārdos – “Veers” un “Blux”.[3]

Piebalgas muižas (Guth Pebalg) 1688. gada arklu revīzijas protokola sākuma daļā, kur, atbildot uz revīzijas instrukcijā noteiktiem standarta jautājumiem, sniegts muižas raksturojums, lasām, ka muižā, kas sastāv no Piebalgas pils (Schlos Pebalg) jeb Pilsmuižas zemēm, Vecpiebalgas muižas (Alt Pebalg), kas atrodas pie Alauksta ezera, Orismuižas (Ohrishoff), Nāgelmuižas (Nagelshoff) un Nervenbergas (Nervenberg) gabala, ir divi krogi – viens pie lielā Rīgas ceļa, otrs – pie baznīcas (3. attēls). Tā kā krogu birku koki (kur iegriež izkroģētā alus daudzumu – stopos, krūzēs, spaiņos, mucās, kā muiža pieprasa) ir salūzuši (Zerbrahen wären), tad nevar īsti noskaidrot, cik tajos gadā var izkroģēt [alu].[4] Kā sauca krogu “pie baznīcas”, revīzijas protokolā diemžēl uzzināt nevaram, taču ir skaidrs, ka tas ir viens no 1681. gada plānā iezīmētajiem Piebalgas pils krogiem – “Weers” vai “Blux”. Tāpat arī nezinām, kāpēc minēts tikai viens – otrs varbūt tobrīd nodedzis...

1750. gada revīzijas laikā Vecpiebalgas pilsnovadā (Das Schlos Pebalg), kas tagad sastāv no Pilsmuižas, Vecpiebalgas muižas, Orismuižas un Nāgelmuižas, kā arī Mežamuižas (Meschemoise) pie Jaunpiebalgas robežām un Incēnu kalna (Intzenberg) zemes gabala, ir 4 parastie (ordinaire), t.i. ceļa krogi un viens dzirnavkrogs (4. attēls). Kalna krogā, kas pie baznīcas, 1749. gadā izkroģētas 75 mucas alus, Varžu(?) (Warsche) krogā – 63 mucas, Lībiešu krogā, kas pie Alūksnes lielceļa – 87 mucas, Sila krogā, kas arī pie Alūksnes lielceļa – 90 mucas un dzirnavās – 63 mucas.

Zemnieku sētu iedzīvotāju un dzīvā inventāra sarakstā (5. attēls) teikts, ka Varžu (?) krogā krodzinieks Mārtiņš (Marting), Pils jeb Kalna krogā – Pēteris, Lībieša krogā – Ansis (Hans) un Sila krogā – Andris (Andres).[5] Visai iespējams, ka 1750. gada “Warsche” ir tas pats 1681. gada “Weers”, kas 18. gadsimta II pusē iegūst mums pazīstamo Lejaskroga vārdu.

18. gadsimta II pusē Piebalgas muižai senajā pilsnovada centrā, ceļu krustojumā pie baznīcas un pilskalna, joprojām ir divi krogi – Kalna un Lejas, turpat blakus vēl trešais – Veļķu muižas Griškas krogs, taču grāfa L.A. Mellīna 1792. gada Cēsu apriņķa kartē (6. attēls) ar kroga simbolu bez nosaukuma šeit iezīmēts tikai viens krogs.[6] Rikera 1839. gada Vidzemes speciālkartē (7. attēls) turpat ir attēloti divi krogi, iespējams, Kalna un Griškas.[7]

Ja citiem saviem zīmējumiem J.K. Broce parasti pievieno paskaidrojumus par attēlotajām ēkām, tad, 1797. gadā, zīmējot Piebalgas senā centra ainavu (8. attēls), autors galveno uzmanību
pievērsis piebaldzēnu sieviešu tautas tērpiem, norādot tikai, ka viņas stāv uz “uzbērta kalna, no kura bez šaubām ir apšaudīta mazā Piebalgas pils, kas atrodas dažus 1000 soļu no tā.”[8]

Tomēr ar diezgan lielu pārliecību var teikt, ka zīmējuma centrā redzamā guļbūves ēka ceļa malā ir Kalna krogs, bet aiz tā saskatāmi, iespējams, Lejaskroga jumti.

Dvēseļu revīziju ziņas

Par dvēseļu revīzijām sauca Krievijas impērijas tautas skaitīšanas, kuru mērķis bija noskaidrot tā sauktās “galvas naudas” nodokļa maksātājus katras muižas un pilsētas ietvaros.

Pavisam, laikā no 1718. līdz 1858. gadam Krievijā notika 10 dvēseļu revīzijas, no tām Latvijas teritorijā – septiņas (Kurzemē sešas). Rīgas guberņas 1782. gada revīzija saglabājusies nepilnīgi un pirmā dvēseļu revīzija, kuras materiāli gandrīz pilnībā saglabājušies un plaši izmantojami gan dzimtu, gan mājvietu vēstures izpētē, Vidzemē notika 1795. gadā.

1795. gada Vecpiebalgas muižas dvēseļu revīzija ir senākais man šobrīd zināmais dokuments, kurā ierakstīts Lejaskroga (Leies Krug) vārds (9. attēls). Revīzijas laikā krogā dzīvo 54 gadus
vecais krodzinieks Reinis, viņa sieva Maija (48 g.v.), viņu vecākais dēls Jānis (26 g.v.) ar sievu Edi (22), kuriem ir dēls Jēkabs (6), Reiņa un Maijas meita Marija (19), audžumeita Made (28) un kāda 70 gadus veca atraitne Margrieta.[9]

1811. gada revīzijas laikā Lejas krogā nav pierakstīts neviens vīrietis – Reinis ar dēlu Jāni pārcelti uz Sila krogu, kur Jānis ir krodzinieks.[10] Sievietes šajā revīzijā vispār netiek skaitītas.

1816. gadā Lejaskrogā atkal ir krodzinieks – 27 gadus vecais Pēteris Teņa dēls, kas vienlaikus pilda arī ķestera pienākumus. Līdz ar Pēteri Lejaskrogā dzīvo viņa sieva Made (25 g.v.) un viņu divas meitas – Mare un Katrīna.[11]

1826. gada revīzija (10. attēls) ir pirmais masveida avots, kurā Vidzemē ierakstīti zemniekiem pēc brīvlaišanas piešķirtie uzvārdi. Līdzšinējais Lejaskroga krodzinieks Pēteris 1823. gadā miris, bet pirms tam pieņēmis uzvārdu Kiršbergs (Kirschberg). Krogā dzīvo viņa atraitne Made ar meitām Mari, Katrīnu, Madi un Līzi.[12]

1834. gadā, tāpat arī 1850. gadā Lejaskrogā atkal neviens nav pierakstīts.[13]

Kas šajos gados notiek Lejaskrogā – uz to pagaidām atbildes nav.

Lejaskrogs kā skolas internāts

18. gadsimta beigās un 19. gadsimta sākumā, kā grāmatā “Vecpiebalga” raksta Matīss Kaudzīte, “baznīcas tuvumā iepretim “Lejas krogam” jeb tagadējai “Lejas muižas” mājai [ir pastāvējusi] kāda posta ēciņa, kas saukta gan par “skolu”, bet tur mācīti tikuši lasīt tikai tādi bērni, kas mājās bijuši nokavēti vai tur atzīti par neiemācāmiem, un tāpēc tos turp dzinuši
spaidu ceļā, kā uz bīstamu soda vietu ar rājieniem un draudiem, tāpēc no viņas baidījās. (..)Tā tas turpinājās līdz 1815. gadam, kur tad – mācītājam [Johanam Fridriham Silingam] neapnicīgi cenšoties – izdevās piedabūt konventu pie tā nosprieduma, ka “draudzes skolā” vajaga būt ikkatru ziemu ne mazāk par 22 bērniem, un turklāt nevis, kā agrāk, vairs neveiklākiem, bet pašiem vērīgākiem un spējīgākiem no visas draudzes. (..) skolniekiem līdz ar “skolmeisteri” nepietika tai minētā mazā, vecā ēciņā vietas visām vajadzībām, tādēļ ēst un gulēt skolniekiem bij jāiet uz krogu un tur, kopā ar kroga saimi, draudzes nabagiem un pastāvīgiem kroga viesiem, jāņem naktsmāja piepīpētā un piemīdītā kroga istabā, klājot savus salmu maisiņus uz netīra, izdauzīta un robaina ķieģeļu kula.”[14]

Cēsu apriņķa bruģu tiesas 1866. gadā sastādītā apriņķa krogu un šeņķu sarakstā Vecpiebalgas muižā uzskaitīti 7 krogi - Stīnhauža (muižas) krogs, Kalnakrogs, Lībiešu krogs, Nāgeļu krogs,
Ezergaiļa krogs, Sila krogs un Lejaskrogs, kas izrentēts krodziniekam Jēkabam Goldbergam (Jacob Goldberg) (11.attēls). Krodziniekam ir sīktirdzniecības atļauja, kas nozīmē, ka pie kroga viņš tur arī bodi.[15]

Krogus parāds

Lai arī ļaudīm gribēšana iemest pa čarkai un kāda vajadzība pēc bodes precēm visai bieža, ne vienmēr ir nauda ķešā, ar ko skādi aizmaksāt. Arī krodzinieks peļņu nevēlas laist garām, tāpēc
nereti dod “uz krīta”. Reizēm gan ar parāda atdošanu nevedās kā cerēts, tad kreditoram jāmeklē pagasta tiesas palīdzība.

“Vecpiebalgas valsts tiesā tai 26. Juni 1877.

Priekšsēdētājs R. Goba
Piesēdētāji: P. Bite, A. Bratč, J. Saravič.
Protokols Nr.- 243.

Leijaskrog Pēter Mūsiņ sūdzēja Kalnein Pēter Priede, ka ne atmaksājot 10 Rubl. sudr.

Pēter Priede neliedze, ka Mūsiņam 10 Rubl. sudr. parādā esot, un apsolīja atmaksāt ar 1 ½ gada procenti uz 21. September š.g.”[16]

Lejaskroga jaunais dzīvojamais gals

“Vecpiebalgas valsts tiesā tai 7. Februar 1878.

Priekšsēdētājs R. Goba
Piesēdētāji: J. Domin, J. Kamar
Protokols Nr.–47.

Leijaskrodzinieks Pēter Mūsiņ ir pie Leijaskroga piebūvējis jaunu dzīvojamu galu, kur priekš tās piebūvēšanas Muižas Valdīšana viņam deve citu materiālu, un to citu materialu un izdošanas krodznieks Pēter Mūsiņ pats no sevis ir gādājis; – bet kad uz priekšu var gadīties, ka Pēter Mūsiņam no tā rentēta kroga jāiziet, tad tas par to visu no Muižas Valdīšanas nevar ne kādu atlīdzināšanu prasīt.

Uz to tas raksta pie sava vārda trīs krustus.

Pēter Mūsiņ XXX”[17]

***

Lejaskroga zeme ar ēkām iezīmēta Vecpiebalgas muižas 1869.–1870. gada plānā (13. attēls).[18] 1878. gadā sastādītā muižas īpašumu ēku sarakstā tās uzskaitītas (14. attēls): 48. (kārtas numurs kopējā visu muižas ēku numerācijā) Kroga ēka; 49. Stadula; 50. Klēts; 51. Kūts; 52. Zirgu stallis un vāgūzis (ratnīca); 53. Rija; 54. Ledus pagrabs; 55. Brūzis.[19]

Krēgera 1892. gada “Vidzemes adresu grāmatā” ievietotajā Vecpiebalgas muižas sadaļā neviens darbojošs krogs nav norādīts[20], taču, ņemot vērā Vecpiebalgas krogu pieminējumus 1860.–1870.-to un 1890.-to gadu (sk. tālāk) avotos, tas nenozīmē neko citu, kā tikai to, ka ziņas par Vecpiebalgas krogiem muižas pārvaldnieks adresu grāmatas sastādītājam nav sniedzis.

Lejaskrogu, kāds tas bija vai varēja būt (ej nu zini, vai un kur beidzas atmiņas un sākas vispārinājums) tā pastāvēšanas beigu cēlienā 1890.-tajos gados, divos savu bērnības atmiņu tēlojumos apraksta Antons Austriņš (1884 –1934). Stāstā “Krustēvs”, kurā Austriņš atceras savu mūža pirmo gājienu uz Lejaskrogu, lasām:

“Ejam uz Lejaskrogu, kur sabraukts diezgan daudz zirgu. Uzkrītoši tas, ka pa vienām durvīm ieejam krogā, pa otrām vēlāk izejam. Krustēvs saka, ka vēl vienas durvis ejot uz stadulu un otras uz dārzu. Tā tad pavisam četrai durvju. Tas nu gan, man liekas par daudz. Krogā aiz letes resns, bārdains krodzinieks, smaidošs, apsarkušām acīm, lej vienā liešanā uz pieprasījumu te sīvo, te saldo, otrs, gandrīz tikpat resns, cigāru zobos, ņem tik no groza alus pudeles un rauj korķus, ka paukš vien. Krustēvs saka, ka abi tie esot brāļi Odiņi (uzvārds pavisam noteikti
izdomāts – V.G.), mūsu pušelnieku radi. Skaties, arī Lejas Juris aiziet aiz letes un palīdz kroģēt, kamēr pāriet baznīcēnu drūzma. Krogs pilns tabakas dūmu, caur kuŗiem pasmagie cilvēki liekas plātīgi lidojam karstā sutā, bez apstājas vārīdamies un vervelēdami, tīri kā žīdi pātarus skaitot. Krustēvs man iedod kliņģeri, kuru sāku turpat aiz gara laika grauzt un, kad viņš bija saticies un izrunājies ar pazīstamiem dreimaņiem, tad arī mēs vēlāmies laukā pa durvīm līdz ar dūmu mutuļiem un iesilušo klaigām un rupjiem smiekliem.”[21]

Vēl detalizētāk Lejaskrogu, tā iekārtojumu Austriņš apraksta stāstā “Lejas krodzinieka kāzas”. Stāsta sižeta centrā ir Lejaskrodzinieka kāzas ar Kalnakroga krodzinieka māsu. Arī šeit pagaidām atliek tikai minēt, cik precīzs un vēsturiskām reālijām atbilstošs (vispirms jau pašā precību faktā) ir viņa vēstījums:

“(..) tas mūsu tuvākais krogs, tepat aiz valsts mājas, aiz jaunās kapsētas (sk. 15. attēlu). Rudeņos gan Lejas kroga priekšā sakrājas tādi dubļi, ka smagāks gājējs varēja tajos viegli iestigt (..). Toties, kad tika uz pussatrunējušām koka trepēm, tad varēja ar zināmu pārākuma apziņu noskatīties uz izbristām pančkām (..). Bija laikam arī kāda nomelnējusi izkārtne ar kroga nosaukumu, bet to nevarēja tik viegli vairs ieraudzīt, kā otro, uz kuŗas uzzīmēts krāsains dziju gabals sasiets pārsmos, atgādinādams tīri vai vītu bulku, zem kuŗa paraksts, ka te pieņem dzijas, vilnu un vadmalu krāsot T. Veide Valmierā. Šo izkārtni starp diviem tumšpelēkiem logiem nezinātājs varēja noturēt vienkārši par krāsotu slēģi, bet varēja jau arī apjautāties krogā un tur parasti noraidīja pie kroga Mīles, kas pieņēma un pārzināja izkārtnē minētos priekšmetus. Bet krogā ejot jums jāatveŗ vispirms durvis, kuŗām piesiets smags ķieģelis, lai durvis arvien aizvērtos. Šīm durvīm, laikam no ķieģeļa spiestām, piemita savāda vaidēšanas indeve, kā jau tas agrākus laikus vispār bija parasts. (..) Durvīm aizdaroties, jūs atrodaties tā sauktajā lielajā
krogā, ustabā, kuŗā svētdienās tulpījās baznīcēni, bet darbdienās dancoja tikai mušas pa pusaizsērējušām logu rūtīm. Ejot dziļāk, jūs tiekat pie stoikas, aiz kuŗas sēd vai stāv, raugoties pēc apmeklētāju skaita, pats krodzinieks, brangs, bārdainis sarkanu seju un mazliet apsarkušām, itkā uz āru izspiestām acīm. Turpat līdzās dažādi mēri uz maza galdiņa, kāds degvīna enkuris, otrā pusē aiz atbīdāmiem stikliem dažādas krāsainas pudeles, papirosi, cigāri, sērkociņi un viss, kas krogā vajadzīgs. Kūls jeb klons te stipri bedrains un nelīdzens, gandrīz kā arumi. Gaiss te arvienu piepīpēts un pilns alus un alkohola tvaiku, tā ka nedzērājam turpat vai jāšķavā. (..) krodziniekam (..) svētdienās un tiesas dienās ir (..) ko turēt un grozīties. Tad jau palīdz viņam arī brālis, puslīdz tikpat resns un tāds pat bārdains (..) palīdz arī brāļa sieva un vēl citi radi, sevišķi svētkos un tirgus dienās. (..) iesim pa otrām durvīm atkal ārā, itkā gribēdami iet zirgu baŗot uz stadulu, kas Lejas krogā atrodas pilnīgi atseviķi no pašas kroga ēkas un ap kuŗu tad nu rudens dubļi tie vislielākie, kuŗos vārtas kāds labs veprēns (..).

Tas nu būtu visparastākais skats krogā, neminot ne “vācas galu”, kuŗā jūs ietiekat, ja esat labi pazīstams ar krodzinieku un vēlaties ar saviem paziņām netraucēti kādu malciņu iebaudīt, ne paša krodzinieka dzīvojamās telpas, ne kroga Mīles ustabu, vai vēl ko, kas palicis te nepieminēts (..). Palika jau neminēta i zirgu apgrauztā slita kroga priekšā, i pudeļu dibeni un citu stiklu drumslas pie stāvajām trepēm stūrī izmestas, tāpat kā neskaitīti šoreiz lai paliek krodzinieka cāļi un vistas, lopi un zirgi un viss cits, kas tik prāvā saimniecībā nepieciešams un vajadzīgs.”[22]

Lejaskrogs turpina darboties līdz pat valsts spirta monopola ieviešanai Baltijas guberņās 1900. gadā, kad Vidzemē tiek paliekoši slēgti ap 66% krogu.[23] 1901. gadā muižniecības sastādītajā Cēsu apriņķa slēgto krogu sarakstā (16. attēls) lasām, ka Vecpiebalgas draudzes Vecpiebalgas muižā 1900. gada 1. jūlijā slēgti visi septiņi jau 1866. gadā minētie krogi, tostarp arī Lejaskrogs (Leijes). Krogam pēc uzrādītajām ziņām bijuši salīdzinoši vidēji ienākumi un kroga gada nomas maksa 1897.–1899. gadā bijusi 789 rubļi.[24]

Tirdzniecība ar alu un citiem nemonopolizētiem dzērieniem pēc spirta monopola ieviešanas lauku krogos netiek noliegta, bet tai jāsaņem atļauja jeb koncesija, ko cariskā administrācija ne
vienmēr izsniedz, izvērtējot krogu atrašanās vietu, līdzšinējo darbību un nepieciešamību iedzīvotājiem. Daļa no krogiem, kas darbību vēlas turpināt, koncesijas saņem jau 1900. gadā, vēl kāda daļa ātrāk vai vēlāk laikā līdz 1914. gadam. Pirmo vidū, jādomā, ir arī seši no septiņiem Vecpiebalgas krogiem. Ja daudzu citu muižnieku lūgumi piešķirt kroģēšanas koncesijas vēl tiek vērtēti un ne vienmēr apstiprināti, tad Pēterburgā dzīvojošā, caram pietuvinātā Vecpiebalgas muižas īpašnieka grāfa Sergeja Šeremetjeva statuss un ietekme visdrīzāk pat nepieļauj noraidījuma iespējamību. Slēgts Vecpiebalgā paliek tikai Lejaskrogs, kas ar savu palielo zemes gabalu tiek pārveidots par rentes māju, kuru dokumentos tagad sauc par Lejasmuižu (17. attēls). Paralēli tautā gan joprojām tiek lietots arī Lejaskroga vārds, pie kura oficiāli atgriežas agrārās reformas laikā.

Rihtera 1909. gada “Vidzemes adresu grāmatā” lasām, ka Vecpiebalgas muižā darbojas seši krogi: Stīnuža krogs (Steinhauskrug) muižā, krodzinieks Jānis Zvirgzdiņš; Nāgeļkrogs (Nagelkrug), kur krodziniece Marija Veckalniņa; Lībiešu krogs (Libetkrug), Jānis Skuja; Silakrogs (Sillakrug), Anšs Prūsis; Ezergaiļa krogs (Ezergailkrug), Anšs Skalbe un Kalnakrogs (Kalnakrug), Goba.[25]

Agrārā reforma un Latvijas brīvvalsts laiks

Pēc Latvijas valsts nodibināšanas un Brīvības cīņu izcīnīšanas pats svarīgākais valdības uzdevums ir zemes jautājuma nokārtošana. Latviešiem beidzot pienācis vēsturiskā taisnīguma
atjaunošanas brīdis. Latvijas Republikas agrārās reformas (1919–1937) ietvaros muižas un tām piederošie krogi tiek sadalīti, tos piešķirot gan sabiedriskām vajadzībām, gan privātpersonām.

Oficiālā izdevuma “Zemes Ierīcības Vēstnesis” 1922. gada 1. februāra numurā publicēts Centrālās Zemes ierīcības komitejas 17. janvāra lēmums – Cēsu apriņķa Vecpiebalgas pagasta Lejaskroga māju piešķirt Pēterim Mūsiņam (ap 106 pūrvietas). Piezīme: ar esošām saimniecības ēkām.[26]

Vecpiebalgas muižas dalīšanas lietā glabājas vecākā mērnieka V. Sila 1922. gadā sastādīts Zemes ierīcības projekta apraksts, kurā ar nr. 83F nodalīts zemes gabals “Lejas Krogs”, pastāvīga saimniecība ar ēkām nr. 95.–106. 40,74ha platībā. Ieraksts pārsvītrots un blakus piezīme “skat. papildu projektu”.[27]

Ēku aprakstā Lejas krogā uzskaitītas šādas celtnes: 95. Dzīvojamā ēka (garums – 27,4m, platums – 11,5m, augstums – 2,7m; sienas – baļķu, jumts – skaidu, stāvoklis – veca), 96. Pagrabs, 97. Klēts (apakšā pagrabs), 98. Labības klēts ar palieveni, 99. Stallis ar vāgūzi un 2 piebūvēm, 100. Kūts, 101. Stadula (baļķu, akmens stabos), 102. Pirts, 103. Piedarbs ar 2 rijām,
riņķī rijām un piedarbam labības šķūnis un viena piebūve, 104. Siena šķūnis, 105. Siena šķūnis, 106. Siena šķūnis, 107. Siena šķūnis.[28]

1923. gada 1. oktobrī mērnieka K. Boča sastādītā Zemes ierīcības papildu projektā rentes mājas “Lejas krogs” (gabals 83F) zemes platība nedaudz samazināta – 39,09ha.[29]

Laikraksta “Valdības Vēstnesis” 1926. gada 11. jūnija numurā ievietots tiesu paziņojums, no kura uzzinām, ka 1925. gada 5. oktobrī Vecpiebalgas Lejas muižā miris atraitnis Pēteris Krustiņa dēls Mūsiņš.[30]

1929. gada lauksaimniecības skaitīšanas laikā īpašums, ar norādītu nosaukumu “Lejas muiža”, jau pieder Andrejam Ziemelim, kas pats to arī apsaimnieko. Dzīvojamā mājā 7 istabas,
no tām 3 apdzīvo īpašnieks, bet 4 – algoti strādnieki vai citi iedzīvotāji.[31]

1941. gada augusta tautas skaitīšanas žurnālā “Zemgaļu” īpašnieks ir Andrejs Ziemelis.

Mājā dzīvo:

Andrejs Ziemelis, dz. 1906. g. 27. martā Vecpiebalgas pag., luter., nodarbošanās – lauksaimniecība, pierakstīts 1928.g. 23. maijā; Lūcija Ziemele, dz. 1917.g. Jaunpiebalgā, luter., nodarbošanās – lauksaimniecība, pierakstīta 1931.g. 5. aprīlī; Andrejs Ziemelis, dz. 1940.g. 15. decembrī Vecpiebalgas p., luter.; Emīlija Ziemele, dz. 1872.g. 30. novembrī Vecpiebalgas pag., luter., nodarbošanās – mājsaimniecība, pierakstīta 1927.g. 23. maijā; Kārlis Ādmanis, dz.1879.g. 5. maijā Vecpiebalgas pag., luter., nodarbošanās – lauksaimniecība, pierakstīts 1922.g. 4. februārī; Lūcija Purviņa, dz. 1920. g. 13. decembrī Vecpiebalgas p., luter., nodarbošanās – laukstrādniece, pierakstīta 1941.g. 6. janvārī, ieradusies no Vecpiebalgas p. Vecspietēniem.[32]

II pasaules kara beigās, 1944. gada rudenī Ziemeļu ģimene līdz ar daudziem citiem latviešiem, baidoties no sagaidāmajām krievpadomju okupantu represijām, dodas bēgļu gaitās uz Rietumiem. Lejaskroga ēku, tāpat kā citus aizbēgušo īpašumus, pārņem okupācijas vara, kas, kā tagadējai vienas “Zemgaļu” daļas īpašniecei Sarmīti Kvantei, kura šeit dzīvo no 1960. gada,
savulaik stāstījuši vietējie iedzīvotāji, tās rietumu galā ierīko milicijas nodaļu.[33] Vēlāk ēka tiek izmantota kā dzīvokļu māja.

TIPOLOĢIJA UN ARHITEKTONISKAIS RAKSTUROJUMS

Tipoloģiski Lejaskrogs iekļaujas miesta un ceļa krogu, kapsētas krogu un baznīckrogu grupās. Krogs atradās starp Vecpiebalgas viduslaiku pili, pie kuras līdz 17. gadsimta sākumam pastāvēja neliels miests, un Vecpiebalgas baznīcu; vietā, kur netālu savienojās Kokneses–Ērgļu–Orismuižas–Vecpiebalgas centra un krogam garām ejošais Vecpiebalgas centra – Kaives ceļš, kuri, savukārt, 3–4km uz ZA un ZR no Vecpiebalgas centra pieslēdzās Alaukstam garām vedošajam Rīgas–Mālpils–Skujenes–Jaunpiebalgas–Lejasciema–Alūksnes–Vastselīnas–Pleskavas lielceļam.

Jau 17. gadsimtā pastāvošais krogs, kā tolaik gandrīz visi Vidzemes lauku krogi, visdrīzāk bija būvēts no koka.

Arī līdz mūsdienām pastāvošā, domājams, ap 19. gadsimta vidu celtā Lejaskroga (“Zemgaļu”) ēka ir krusta paksī liktu guļbaļķu (22. attēls) vienstāva garenbūve ar četrslīpju jumtu. Dabā ceturtā gala fasādes slīpne gan vairs nepastāv, jo ēkas A gals ir nojaukts. Baļķu sienas daļēji apmestas, daļēji apšūtas ar dēļiem (21., 25. attēls). Iekštelpu plānojums laika gaitā, ēku piemērojot dzīvojamās mājas vajadzībām, mainīts, taču, kā uzzinām no A.Austriņa stāstītā, krogs sastāvējis no “lielā kroga” jeb zemnieku gala un smalkākiem viesiem domātā “vācas gala”, kas, iespējams, dēvēts arī par “mazo krogu”. Tāpat krogā bijušas krodzinieka dzīvojamās telpas, kāda istaba krogus kalpiem (kurā A.Austriņa stāstā dzīvo krodzinieka radiniece “Krogus Mīle”), virtuve un, kā tas krogos parasti, kāds noliktavas kambaris.

19. gadsimta krogu iekārtojumā stadula (vai stadulas) parasti ir pievienota (-as) kroga ēkai; atsevišķs novietojums, kādu redzam Lejaskrogā, sastopams salīdzinoši reti. Arī Lejaskroga stadula, kas bija guļbaļķu būve akmens stabos, ir laika gaitā zudusi un tās vietu iezīmē pamatu akmeņu paliekas (24. attēls).

Etnogrāfiski vērtīga celtne ir kroga pagalmā stāvošā pagrabklēts (26., 27. attēls), kas tāpat kā krogs ir krusta paksī būvēta guļbūve, kurai gan nevis četrslīpju, bet divslīpju jumts ar pusnošļauptiem galiem. Atzīmējams klēts dienvidu gala fasādes augšdaļā iebūvētais logs ar kaltajām restēm (27. attēls). Klēts nav iezīmēta Vecpiebalgas muižas 1869.–1870. gada plānā
(13. attēls), arī 1878. gadā sastādītajā, Lejaskrogam piederīgo ēku sarakstā (14. attēls) pagrabklēts nav minēta, taču to redzam attēlotu Lejasmuižas 1912. gada plānā (17. attēls), no kā secināms, ka tā visdrīzāk celta 19. gadsimta II pusē. Diemžēl klēts šodien ir sliktā stāvoklī – daudzi baļķi satrunējuši un ne pārak sen uzklātajam papes jumtam nav paredzams ilgs mūžs…

Interesants ir brūža (Brauhaus) pieminējums 1878. gada inventārijā. Tā kā brūzis, īpaši, ja tas būvēts no koka (kas sarakstā norādīts), ir ugunsbīstama celtne, tam vajadzētu būt novietotam
atstatus no citām ēkām. 1869.–1870. gada un 1912. gada plānos vairākas šādas nelielas ēciņas arī redzam. Viena no tām, jādomā, ir brūzis. Mūsdienās tās vairs nepastāv.

Pagaidām nav skaidrs, uz kādiem noteikumiem muiža ļāva krodziniekam pašam brūvēt alu, kā arī – kā notika brūzī izbrūvētā un izkroģētā alus uzskaite, ja tādu vispār veica.

AVOTI UN LITERATŪRA

1 Die aelteste schwedische Landrevision Livlands (1601). Hg. von A. Švābe – R., 1933. – 469., 473. lpp.
2 Vidzemes 1638. gada arklu revīzija. Izdevis E. Dunsdorfs. 3. burtnīca – R., 1941. – 1279.lpp.
3 LVVA 7404.f., 3.apr., 72. lieta.
4 LVVA 7348.f., 1.apr., 14. lieta, 481. lapa.
5 LVVA 7348.f., 1.apr., 39. lieta, 144., 157. lapa.
6 Atlas von Liefland, 1798. Skatīts: digitalarchive.mcmaster.ca
7 Specialcharte von Livland in 6 Blättern, 1839. Skatīta: https://vesture.dodies.lv/
8 Johans Kristofs Broce. Zīmējumi un apraksti. 4. sēj.: Latvijas mazās pilsētas un lauki. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2007. – 158.–159. lpp.
9 LVVA 199.f., 1.apr., 338–3. lieta, 84op.–85. lapa.
10 LVVA 199.f., 1.apr., 338–3. lieta, 322op. lapa.
11 LVVA 199.f., 1.apr., 338–3. lieta, 394op.–395. lapa.
12 LVVA 199.f., 1.apr., 338–3. lieta, 154op.–155. lapa.
13 LVVA 199.f., 1.apr., 338–1. lieta, 20op.–21. lapa; LVVA 199.f., 1.apr., 338–5. lieta, 20op.–21. lapa.
14 Kaudzīte, Matīss. Vecpiebalga. 1926. – 72.–73.lpp.
15 LVVA 113.f., 1.apr., 834.lieta, 3.lapa.
16 LVVA 1270. f., 2. apr., 1. l., 60. lp.
17 LVVA 1270. f., 2. apr., 1. l., 162. lp.
18 LVVA 1679.f., 194.apr., 430.lieta.
19 LVVA 218.f., 1.apr., 899.lieta, 71.lapa.
20 Kröger, A. W. Verkehrs- Und Adreßbuch Der Baltischen Provinzen / Herausgegeben Von A.W. Kröger. – Riga: Selbstverl. Des Hrsg., 1892. – 43.lpp. Skatīta: kpbc.umk.pl
21 Austriņš, Antons. Krustēvs. Puiškāns. 1931.–82., 83. lpp.
22 Austriņš, Antons. Lejas krodzinieka kāzas. Puiškāns. 1931.–303.–305. lpp.
23 Latviešu konversācijas vārdnīca.–Rīga, 1933/1934.–10.sēj.–18473. sleja.
24 LVVA 214.f., 5.apr., 790.l., 15.lapa.
25 Richters, A. Baltische Verkehrs- Und Adressbücher. Bd. 1, Livland. Riga : A. Richter, 1909. – 445. sleja. Skatīts: dspace.ut.ee
26 Galīgi piešķirtās zemes // Zemes Ierīcības Vēstnesis. – 1922. – Nr. 28. – 1.februāris. Skatīts: periodika.lv
27 LVVA 1679.f., 172.apr., 321.lieta, 28. lapa.
28 LVVA 1679.f., 172.apr., 321.lieta, 36.–37. lapa.
29 LVVA 1679.f., 172.apr., 321.lieta, 61. lapa.
30 Tiesu paziņojumi // Valdības Vēstnesis. – 1926. – Nr. 127. – 11. jūnijs. Skatīts: periodika.lv
31 LVVA 1308.f., 11.apr., 13275. lieta, 326. lapa.
32 LVVA 1308.f., 15. apr., 3817. l., 647. lapa.
33 V.Grīviņa un E.Žīgura ekspedīcijas materiāli. Teicēja: Sarmīte Kvante. Pierakstīts 14.08.2024, Vecpiebalgas pag. “Zemgaļos”.

Apraksts sagatavots ar VKKF mērķprogrammas “Latviešu vēsturisko zemju attīstības programma” un Vidzemes plānošanas reģiona finansiālu atbalstu.