Lībiešu krogs

Pievienoja: 
Historia.lv, 27.12.2024

1. attēls. Lībiešu krogs (Avotiņi) skatā no Vecpiebalgas puses. 2024. gada 1. aprīlis. V.Grīviņa foto.
1. attēls. Lībiešu krogs (Avotiņi) skatā no Vecpiebalgas puses. 2024. gada 1. aprīlis. V.Grīviņa foto.
Koordinātas (WGS 84): 
57.088116 25.681985
Koordinātas nav precizētas dabā

Krogs

ATRAŠANĀS VIETA

Lībiešu krogs atrodas Cēsu novada Vecpiebalgas pagastā (1940.g. Cēsu apriņķa Vecpiebalgas pagastā), senā Rīgas – Alūksnes lielceļa labajā pusē, zemes gabalā “Avotiņi”.

MŪSDIENU STĀVOKLIS

Kroga ēka daļēji saglabājusies, tiek apsaimniekota. Kādreizējo stadulu īpašnieki izmantoto kā noliktavu, bet kroga saglabājusies daļa jau no 20. gadsimta I puses ir dzīvojamā māja. Māja ārēji apmierinošā stāvoklī. Stadulas sienas un ķieģeļu stabi sašķiebušies.

ZIŅAS

1601. gada I pusē zviedru administrācija revidē poļiem atņemtās Vidzemes teritorijas, lai noskaidrotu muižu valdījuma tiesības, noteiktu muižnieku kara klaušu pienākumus un ievāktu ziņas par zemniekiem, no kuriem varēs iekasēt nodokļus. 18. maijā tiek revidēts Piebalgas pilsnovads (Daß Pebalgsche gebiete) ar agrāk Rīgas arhibīskapam piederējušo Piebalgas un Jauno muižu (vēlāko Jaunpiebalgu), kā arī novada privātās muižas. Gan Piebalgā, gan Jaunajā muižā katrā 2 krogi, kuros tiek kroģēts muižas alus.[1] Kur atradās Piebalgas krogi, nav teikts, taču iespējams, ka viens no tiem bija novietots pie pilsnovadu šķērsojošā Rīgas–Mālpils–Piebalgas–Lejasciema–Alūksnes–Vastselīnas–Pleskavas lielceļa, bet otrs – kaut kur netālu no Piebalgas baznīcas, blakus pilij pastāvošajā miestā (Hackelwerk), kas, lai arī Ivana Briesmīgā karaspēka 1577. gada jūlijā izpostīts, pēc revīzijas ziņām joprojām pastāv. Miesta krodzinieks vācietis Hanss Boks (Hans Bock).

1638. gada arklu revīzijas laikā Piebalgas muižā joprojām divi krogi.[2] Arī šīs revīzijas protokolā krogu atrašanās vietas nav norādītas. Miests vairs nav pieminēts – acīmredzot galīgi nopostīts poļu–zviedru kara gados.

2. attēls. Lībiešu krogs mērnieka J. Tranhemija 1681. gadā zīmētajā Vecpiebalgas muižas plānā. LVVA 7404.f., 1.apr., 896. lieta.
3. attēls. Lībiešu krogs (Liebet krogh) Alūksnes ceļa kartē. Ap 1700. LVVA 7404.f., 1.apr., 2209. lieta, 7. (34.) lapa. 
4. attēls. Sadaļa “Krogi” Piebalgas muižas 1688. gada revīzijas protokolā. LVVA 7348.f., 1.apr., 14. lieta, 481. lapa. 
5. attēls. Lībiešu kroga ieraksts 1688. g. revīzijas protokola zemnieku klaušu un leides nodevu sadaļā. LVVA 7348.f., 1.apr., 14.lieta, 502a.–503.lapa. 

Piebalgas muižas (Guth Pebalg) 1688. gada arklu revīzijas protokola sākuma daļā, kur, atbildot uz revīzijas instrukcijā noteiktiem standarta jautājumiem, sniegts muižas raksturojums, lasām, ka muižā, kas sastāv no Piebalgas pils (Schlos Pebalg) jeb Pilsmuižas zemēm, Vecpiebalgas muižas (Alt Pebalg), kas atrodas pie Alauksta ezera, Orismuižas (Ohrishoff), Nāgelmuižas (Nagelshoff) un Nervenbergas (Nervenberg) gabala, ir divi krogi – viens pie lielā Rīgas ceļa, otrs – pie baznīcas (4. attēls). Tā kā krogu birku koki (kur iegriež izkroģētā alus daudzumu – stopos, krūzēs, spaiņos, mucās, kā muiža pieprasa) ir salūzuši (Zerbrahen wären), tad nevar īsti noskaidrot, cik tajos gadā var izkroģēt [alu].[5]

Savukārt sadaļā, kur uzskaitīti katras zemnieku sētas vīriešu kārtas iedzīvotāji un lopi, kā arī norādīts zemes platībai un mājas inventāram atbilstoši pildāmo klaušu un leides nodevu apmērs (5. attēls), uzzinām, ka pie Rīgas ceļa atrodas Lībiešu krogs (Liebet krug). Uz ½ arklu lielās Lībiešu kroga zemes saimnieko divi pušelnieki – Andris (Andres) un Krustiņš (Krusting), kuriem abiem kopā 4 par 15 gadiem vecāki un 2 jaunāki vīriešu kārtas piederīgie, 5 zirgi un 5 govis.

Protokolā lasām: “Krodziniekam ik nedēļas jādod muižai strādnieks ar zirgu. Otrinieki un daļa no vaku grāmatā ierakstītajām nodevām, sakarā ar kroģēšanu ir atlaistas. Par pusi no zirdzenieka darba viņš maksā leidi (lai nebūtu jāsūta uz visu nedēļu strādnieks ar zirgu, krodzinieks otru noteikto klaušu darba pusi nomaksā naudā vai graudā). Pēc viņa teiktā, krogā gada laikā nevar izkroģēt vairāk par 15 mucām alus, bet kroga birkas koku viņš nevarēja uzrādīt. Leidē jādod 2 pūri rudzu, 2 pūri miežu un 15 podi linu.”[6]

6. attēls. Sadaļa “Krogi” Piebalgas pilsnovada 1750. gada arklu revīzijas protokolā. LVVA 7348.f., 1.apr., 39. lieta, 144. lapa. 
7. attēls. Piebalgas pilsnovada ceļu krogu krodzinieku uzskaitījums 1750. gada arklu revīzijas protokolā. LVVA 7348.f., 1.apr., 39. lieta, 157. lapa. 

1750. gada revīzijas laikā Vecpiebalgas pilsnovadā (Das Schlos Pebalg), kas tagad sastāv no Pilsmuižas, Vecpiebalgas muižas, Orismuižas un Nāgelmuižas, kā arī Mežamuižas (Meschemoise) pie Jaunpiebalgas robežām un Incēnu kalna (Intzenberg) zemes gabala, ir 4 parastie (ordinaire), t.i. ceļa krogi un viens dzirnavkrogs (6. attēls). Kalna krogā, kas pie baznīcas, 1749. gadā izkroģētas 75 mucas alus, Varžu(?) (Warsche) krogā – 63 mucas, Lībiešu krogā, kas pie Alūksnes lielceļa – 87 mucas, Sila krogā, kas arī pie Alūksnes lielceļa – 90 mucas un dzirnavās – 63 mucas. Zemnieku sētu iedzīvotāju un dzīvā inventāra sarakstā (7. attēls) teikts, ka Lībieša krogā krodzinieks Ansis (Hans), Pils jeb Kalna krogā – Pēteris, Warsche krogā – Mārtiņš (Marting) un Sila krogā – Andris (Andres).[7]

8. attēls. Lībiešu krogs (Libat) grāfa L.A. Mellīna Cēsu apriņķa kartē. 1792. 
9. attēls. Lībiešu krogs (Liebetz) Rikera 1839. gada Vidzemes speciālkartē. No vesture.dodies.lv.

Lībiešu krogs (Libat) – norādot ar kroga simbolu – ir iezīmēts grāfa L.A. Mellīna 1792. gada Cēsu apriņķa kartē (8. attēls)[8] un pēc tam (Liebetz) Rikera 1839. gada Vidzemes speciālkartē (9. attēls).[9]

Dvēseļu revīziju ziņas

Par dvēseļu revīzijām sauca Krievijas impērijas tautas skaitīšanas, kuru mērķis bija noskaidrot tā sauktās “galvas naudas” nodokļa maksātājus katras muižas un pilsētas ietvaros. Pavisam, laikā no 1718. līdz 1858. gadam Krievijā notika 10 dvēseļu revīzijas, no tām Latvijas teritorijā – septiņas (Kurzemē sešas). Rīgas guberņas 1782. gada revīzija saglabājusies nepilnīgi un pirmā dvēseļu revīzija, kuras materiāli gandrīz pilnībā saglabājušies un plaši izmantojami gan dzimtu, gan mājvietu vēstures izpētē, Vidzemē notika 1795. gadā.

10. attēls. Lībiešu, Sila, Lejas un Kalna kroga ieraksti Vecpiebalgas muižas 1795. gada dvēseļu revīzijas protokolā. LVVA 199.f., 1.apr., 338–3. lieta, 84op.–85. lapa.

Vecpiebalgas muižas Lībiešu krogā (Liebetz Krug), 1795. gadā krodzinieks ir kāds 47 gadus vecs Krustiņš (Krusting). Iepriekšējais krodzinieks Ansis (Ansche) 1782. gadā miris. Bez krodzinieka ģimenes krogā vēl dzīvo kalps Pēteris un kalpone Ede (10. attēls).[10]

1811. gada revīzijā lasām, ka Krustiņš 1809. gadā miris un krodzinieks tagad ir Pēteris, kam 54 gadi.[11]

1816. gada revīzijas laikā krodzinieks joprojām Pēteris Pētera dēls, kuram 58 gadi.[12]

11. attēls. Lībiešu un Sila kroga ieraksti Vecpiebalgas muižas 1826. gada dvēseļu revīzijas protokolā. LVVA 199.f., 1.apr., 338–3. lieta, 153op.–154. lapa. 

1826. gada revīzija (11. attēls) ir pirmais masveida avots, kurā Vidzemē ierakstīti zemniekiem pēc brīvlaišanas piešķirtie uzvārdi. Līdzšinējais Lībiešu kroga krodzinieks Pēteris 1820. gadā miris, amatu mantojis viņa vecākais dēls Ansis, kas pieņēmis uzvārdu Schehr. Ansim sieva Ede un viņiem ir divas meitas un dēls.[13]

1834. gada revīzijas ierakstā redzam, ka Ansis 1832. gadā miris. Uzvārds rakstīts kā Scheper. Kurš tobrīd ir krodzinieks Lībiešu krogā, nav norādīts.[14]

1850. gadā krodzinieks 35 gadus vecais Ansis Anša dēls Brēmanis.[15]

***

12. attēls. Vecpiebalgas muižas krogi Cēsu apriņķa krogu un šeņķu sarakstā. 1866. LVVA 113.f., 1.apr., 834.lieta, 3.lapa. 

Cēsu apriņķa bruģu tiesas 1866. gadā sastādītā apriņķa krogu un šeņķu sarakstā Vecpiebalgas muižā uzskaitīti 7 krogi – Stīnhauža (muižas) krogs, Kalnakrogs, Lejaskrogs, Nāgeļu krogs, Ezergaiļa krogs, Sila krogs un Lībiešu krogs, kurā krodzinieks Jēkabs Dindonis (12.attēls). Krodziniekam ir sīktirdzniecības atļauja, kas nozīmē, ka pie kroga viņš tur arī bodi. Sarakstā arī norādīts, ka Vecpiebalgas muižai nav savas degvīna dedzinātavas, bet pie Lībiešu kroga ir alus brūzis (Lihbet Krug hat 1 Brauerei).[16]

Kāzu parāds

Ielūkojoties Vecpiebalgas pagasta tiesas protokolu grāmatā, noskaidrojam, ka 1870.-tajos gados Lībiešu krogā varēja ne tikai iegādāties alu un brandvīnu, bet “notes gadījumā” arī pasūtīt lielāku daudzumu svaigu maizi. Savukārt zemkopjiem, kas paši nevarēja atļauties iegādāties, krodzinieks iznomāja savam laikam modernu lauksaimniecības tehniku.

“Vecpiebalgas valsts tiesā 11. februārī 1877.

Protokols Nr.– 74.

Lībieš kroga Jekab Dindon sūdzēja Ragain Jān Barisu, ka viņš pagājušā gadā esot pastellējis pie šā maizi cept, kā domājot – priekš savām kāzām un pie maizes izņemšanas esot ar vēl brandeviņ klāt ņēmis, tā kā esot kopā rēķins sanācis 3 Rs, ko paģērot, lai samaksājot. Tad vēl esot Jān Barisa piedzīvotājs Viļum Zeltiņ vāczemes divjūgu arklu uz Barisa rēķina izņēmis un paturējuši esot piecas dienas, par ko paģērot 2 Rs 50 kap. Pēc šā esot vēl Jān Barisa sieva
vienu stopu brandeviņa aiznesuse, kā ar vēl vienu stopu brandeviņa pats Jān Bariss, kopā divi stopi: 1 Rs; šim pavisam tad pēc uzdotā nākoties 6 Rs 50 kap. No tā no esot Jān Barisa vienas dienas kalpojums 50 kap un ½ pūrs iesala 1 Rs 25 kap, kopā 1 Rs 75 kap, tad vēl šim nākoties 4 Rs 75 kap. Jēkab Dindons izteice, ka esot gan reiz šo rēķinu Barisa sievas tēvs Jān Kazaks nosolījies aizmaksāt.

Jān Baris atbildēja:

Kroga tēriņu un pastellēto maizi, ko esot ņēmis ar, visu esot aizmaksājis un par to vāczemes divjūga arklu it neko nezinot.

[Nopratinātie liecinieki nekādu skaidrību šai lietā neieviesa]

Spriedums:

Kad Jēkabam Dindon nav pierādīšanas, ka Jān Bariss viņam kroga tēriņu kā arī par maizi parādā palicis, tad ar viņš nedabū savu paģērēšanu, bet par arkla aršanu par piecām dienām 2Rs 50 kap Jān Bariss būs samaksāt. Ko būs nolīdzināt 14 dienu laikā.”[17]

Andelmaņi žīdi

Turpinot pārlapot Vecpiebalgas pagasta tiesas protokolu grāmatas 1877. gada ierakstus, uzzinām, ka tirgotāju konkurence, kas 19. gadsimta 3. ceturkšņa Piebalgā, acīmredzot, bija visai sīva, reizēm mēdza pārkāpt krimināllikuma nospraustās robežas. Par vienu tādu gadījumu, kurā kā domājamo noziedznieku apmešanās vieta figurē Lībiešu krogs lasām protokolā nr. 352:

“Vecpiebalgas valsts tiesā 25. oktobrī 1877.

Kad tam šejiene otrās ģildes kaufmanam Jān Hirš tai naktī no 20. uz 21. oktober caur ielaušanos no bodes izzagts par vismazāk 5000 Rs dažādas bodes preces, tad viņš tiesai nodeve, ka šā domas krītot, ka ebreeris Rutenbergs, kas še vienmēr apkārt brauc andelēdamies, būšot vai nu pats vai ar viņa ziņu izgādāšanu tās preces izzadzis, jo tas jau agrāk to solījies darīt.

Tad šejienes valsts valdība līdz ar še dzīvodamiem žandarmiem tai 24. oktober divus brāļus Rutenberg šepat 4 versti no Piebalgas noķēre un apcietināja un tie abi tika šodien pie tiesas saukti un prasīti kur tie tai laikā ap 20 oktober uzturējušies un vai tie nezin neko, kas to zādzību padarījis?

Vecākais brālis Israel Jamkovič Šmulovič , saucās Rutenberg, aizliedze, ka par to bodes zādzību it neko nezinot, jo tai 18. oktober ar jaunāko brāli Aron abi izbraukuši no Jelgaviņas līdz Jumurdas Mālu krogam, tur pārgulējuši nakti un tad trešdien tai 19. oktober braukuši caur Piebalgu uz Sila un Lībiet krogu, (kas ir 8 verstes no tās vietas, kur tā bode izzagta) un tur Lībiet krogā nakti pārlaiduši, tad ceturtdien tai 20. oktober taisni braukuši gar Silakrogu, Meirān māju uz Greiveriem pie Anš Sīviņa, tur paēduši brokasti un tur Arons paņēmis savas tur agrāk noliktās mantas un tad abi aizbraukuši uz Rāgaž māju pie Anš Zītera un tur šis atkal paņēmis savas agrāk tur noliktas mantas un tad abi no turienes braukuši uz Veļķu valsti, kas ir 11 verstes no tās vietas, kur tā bode izzagta. Šis tur pa nakti no 20. uz 21. oktober pārgulējis Augstlec mājā pie Stradiņa un Arons pārgulējis Žīgur mājā pie saimnieka Jān Vāver. Tad piektdien tai 21. oktober abi ar Aronu iebraukuši Veļķu Brektu mājā, no turienes Grotūz Ilzeniem, Misu krogu un tad Vecpiebalgas Lielmež mājā iebraukuši un tur tai 22. oktober savu svētdienu svētījuši. Jaunākais brālis Arons Šmulevič, saucās Rutenberg, stāstīja visu tāpat.

Tad tika pie tiesas saukti liecinieki, kur abi Rutenbergi tai naktī no 20. uz 21. oktober gulējuši. Veļķu valsts Jān Vāver (kam māja 11 verstes no tās vietas, kur tā bode izzagta) liecināja: Jaunai Rtenberģis ceturtdien tai 20. oktober pie manis iebrauce un pārgulēja nakti un stāstīja, ka no Kokneses braucot un pagājušu nakti pārgulējis Jumurdas Mālu krogā. Vakarā pulksten 9os tas bij manā mājā un rītā gaismā cēlos augšā un atradu to tepat.

Veļķu valsts Anš Stradiņ par vecāko brāli Rutenberģi liecināja tā:

Viņš tai 20. oktober vakarā manā mājā pārgulēja visu nakti, kad aizbrauce, to neredzēju.

Veļķu Jēkab Stradiņ liecināja:

Ceturtdien tai 20. oktober pēc pusdienas vecākais brālis Rutenberģis iebrauce pie mana tēva Anš Stardiņ un tur pārgulēja visu nakti un piektdien tai 21. oktober ap pusdienas laiku aizbrauce.

Tika izmeklēts un atrasts, ka divi cilvēki Jān Kiršberg un Viļum Ķiplok to apliecināja, ka abi brāļi Rutenbergi nav vis taisni kā uzdeve no Lībiet kroga uz Sila krogu, Meirān māju un Greiveriem braukuši, bet, ka tas vecākais Rutenberģis pa mazākiem celiņiem ejot ir tai 20. oktober rītā redzēts vienu versti no tās bodes, kura nākamā naktī tike izzagta, un kad tie divi liecinieki, kas to vecāko Rutenberģi tur redzējuši, prasījuši kur tas kājām ejot, tad tas atbildējis, ka no Prizēn mājas nākot un uz Ķeļķiem ejot; bet tika atrasts, ka tas nav bijis ne vienā ne otrā mājā.

Kad ši lieta un šie divi liecinieki tike vecākam brāļam Rutenberg priekšā vesti, tad tas vairs nevarēja liegties, ka bijis gan vienu versti tuvumā pie nākamā naktī izzagtas bodes, bet bodi neesot izzadzis, jo šis atrādot kur pa nakti gulējis. Abiem lieciniekiem tikai tā runājis, ka no Prizēn mājas uz Ķeļķu māju ietot. No turienes (vietas, kur tikās ar lieciniekiem) gājis kājām div versti līdz Jekuļiem, un tas ir 3 versti no bodes, kur jaunākais brālis šo gaidījis un tad abi
aizbraukuši uz Greiver māju.

Jaunākais brālis Rutenbergs atkal citādi stāstīja, ka šis vecāko brāli sagaidījis pie draudzes skolas, tas ir 7 versti tālāki no bodes.

Tad vēl tike izmeklēts, ka nakti no 19. uz 20. oktober Lībiet krogā pa nakti gulējuši ne tik vien abi Rutenbergi, bet vēl četri sveši žīdi ar div zirgiem un, ka tie visi seši rītā no Lībiet kroga aizbraukuši.

Rutenbergi sacīja, ka tos svešos žīdus nepazinuši un nezinot no kurienes tie esot bijuši. Šie abi rītā tai 20. oktober ar savu vienu zirgu no Lībiets kroga aizbraukuši un tie svešie četri palikuši turpat.

Bet liecinieki par šo lietu liecināja citādi. Lībiet kroga Jur Lielais:

Tai 19. oktober vakarā 6 žīdi bij iebraukuši mūsu krogā, tie visi kopā ēde un dzēre un kopā pārgulēja un rītā ar mazu gaismiņu 4 žīdi ar diviem zirgiem aizbrauce papriekšu un tie 2 žīdi ar vienu zirgu ar turpat aizbrauce. [vēl trīs liecinieki no kroga liecināja to pāšu ko Juris Lielais].

Lībiet krodzinieks Jēkab Dindon liecināja:

Es prasīju Rutenbergan no kurienām tie četri svešie žīdi ir, tas atbildēja, ka nepazīstot, tie esot braukuši uz Kaives tirgu zirgu pirkt. Dienā ar tos redzējis tirgū.

Par to, ka tie šai vidū ar bods precēm andelēdamies ebreeri Rutenbergi solījušies kaufman Jān Hiršam atriebt, kad tas arvien pie valsts valdības sūdzējies, lai žīdiem še nepaļauj ar bods precēm apkārt braukāt un andelēties Cirstu Jān Pelēc liecināja, ka no ebreer Rutenberga neesot dzirdējis, ka tas Gaigal bodniekam ko būtu solījis sliktu darīt.

Vec-Piebalgas Smeiļu Jān Pilsātniek liecināja:

Varbūt, ka es no kādiem esmu gan tā dzirdējis, ka tie ebreeri Rutenbergi ir solījušies Piebalgas bodniekam atriebties, bet tagad ātrumā nevaru atgādāties.

Baltac Jān Paulīt liecināja:

Priekš kāda laika Prizēn skroderis Pidriķ Zose mums deve to padomu, lai sargājoties it īpaši no ebreeriem Rutenbergiem, viņi solties šejienes kaufmaņiem atriebties.

Tiesas domas:

No tiesas tiek atzīts, ka abi ebreeri brāļi Israel Šmulovič un Aron Šmulovič ir vainīgi un līdzzinātāji, lai gan liecinieki to apliecina, ka abi tai naktī ir līdz 11 verstes tālu no tās bodes gulējuši; bet tie ir to laupītāju bandu tai dienā priekš tam pieveduši un parādījuši, jo:

1. abi brāļi Šmuloviči liedzās tos žīdus pazīstot ar ko tie kopā Lībiet krogā gulēja. Liecinieki liecina, ka visi reizē uz vienu pusi aizbraukuši un ne pa to ceļu pa kuru uz Kaives tirgu bij jābrauc.

2. liecinieki pierāda, ka Israel Šmulovič dienu pirms bodes izzagšanas tik vienu versti no tās bijis, tad ir protams, ka tas savu laupītāju bandu ar ko tai Lību krogā kopā pārgulējuši, pa mazākiem ceļiem tai 150 asu attālā mežā no bodes ievede, tiem to atrādīja un pats steidzās projām uz citu pusi; arī to laupītāju pēdes rādīja, ka tie tur no tā pie bodes būdama mežiņa bij iznākuši.”

[abus žīdus kopā ar protokolli nosūta uz Cēsu bruģa tiesu].[18]

***

13. attēls. Lībiešu kroga zeme ar ēkām Vecpiebalgas muižas 1869.–1870. gada (uz plāna atzīme – atjaunināts 1913.g.) plānā. LVVA 1679.f., 194.apr., 430.lieta.
14. attēls. Lībiesu kroga ēku uzskaitījums Vecpiebalgas muižas aktīs. 1878. LVVA 218.f., 1.apr., 899.lieta, 71.lapa. 

Lībiešu kroga zeme ar ēkām iezīmēta Vecpiebalgas muižas 1869.–1870. gada (atjaunināts 1913.g.) plānā (13. attēls).[19] 1878. gadā sastādītā muižas īpašumu ēku sarakstā tās uzskaitītas (14. attēls): 37. (kārtas numurs kopējā visu muižas ēku numerācijā) Kroga ēka ar stadulu; 38. Klēts, zem kuras 2 pagrabi; 39. Klēts; 40. Zirgu stallis; 41. Kūts; 42. Rija; 43. Brūzis.[20]

Krēgera 1892. gada “Vidzemes adresu grāmatā” Vecpiebalgas muižā neviens darbojošs krogs nav norādīts[21], taču, ņemot vērā Vecpiebalgas krogu pieminējumus 1860.–1870.-to un 1890.-to gadu (sk. tālāk) avotos, tas nenozīmē neko citu, kā tikai to, ka ziņas par Vecpiebalgas krogiem muižas pārvaldnieks adresu grāmatas sastādītājam nav sniedzis.

15. attēls. Vecpiebalgas draudzes sadaļa Cēsu apriņķī 1900.g. slēgto krogu sarakstā. 1901. LVVA 214.f., 5.apr., 790.l., 15.lapa. 

Lībiešu krogs turpina darboties līdz pat valsts spirta monopola ieviešanai Baltijas guberņās 1900. gadā, kad Vidzemē tiek paliekoši slēgti ap 66% krogu.[22] 1901. gadā muižniecības sastādītajā Cēsu apriņķa slēgto krogu sarakstā (15. attēls) lasām, ka Vecpiebalgas draudzes Vecpiebalgas muižā 1900. gada 1. jūlijā slēgti visi septiņi jau 1866. gadā minētie krogi, tostarp arī Lībiešu krogs (Lihbeet). Krogam pēc uzrādītajām ziņām bijuši salīdzinoši vidēji ienākumi un kroga gada nomas maksa 1897.–1899. gadā bijusi 764 rubļi.[23]

Tirdzniecība ar alu un citiem nemonopolizētiem dzērieniem pēc spirta monopola ieviešanas lauku krogos netiek noliegta, bet tai jāsaņem atļauja jeb koncesija, ko cariskā administrācija ne vienmēr izsniedz, izvērtējot krogu atrašanās vietu, līdzšinējo darbību un nepieciešamību iedzīvotājiem. Daļa no krogiem, kas darbību vēlas turpināt, koncesijas saņem jau 1900. gadā, vēl kāda daļa ātrāk vai vēlāk laikā līdz 1914. gadam. Pirmo vidū, jādomā, ir arī Lībiešu krogs līdz ar 5 citiem Vecpiebalgas krogiem. Ja daudzu citu muižnieku lūgumi piešķirt kroģēšanas koncesijas vēl tiek vērtēti un ne vienmēr apstiprināti, tad Pēterburgā dzīvojošā, caram pietuvinātā Vecpiebalgas muižas īpašnieka grāfa Sergeja Šeremetjeva statuss un ietekme visdrīzāk pat nepieļauj noraidījuma iespējamību. Slēgts Vecpiebalgā paliek tikai Lejaskrogs, kas tiek pārveidots par muižas rentes māju.

Pēc Lībiešu kroga tagadējo īpašnieku stāstītā, ko viņi paši uzzinājuši no citiem apkārtnes iedzīvotājiem, krogu 1905. gada nogalē nodedzinājusi kazaku soda vienība. Tam par iemeslu bijusi apkārtnē aktīvā revolucionāra Jāņa Sudraba (vēlāk pazīstama kā Mārtiņa Lāča) darbība. Domājams, ka krogā notikušas revolucionāru apspriedes, pulcēšanās. Pats Sudrabs no soda vienībām aizbēdzis, bet vairāki vietējie esot arī pie kroga sodīti – pērti. Krogam izdegusi vidusdaļa, pirms tam tas bijis kā vienlaidus ēka kopā ar tagad redzamo stadulas daļu. Viss esot bijis būvēts tādā konstrukcijā, kā tagad redzamā stadula. Jau 1906. vai 1907. gadā krogs, izņemot izdegušo vidusdaļu, atjaunots.[24]

Rihtera 1909. gada “Vidzemes adresu grāmatā” lasām, ka Vecpiebalgas muižā darbojas seši krogi: Stīnuža krogs (Steinhauskrug) muižā, krodzinieks Jānis Zvirgzdiņš; Nāgeļkrogs (Nagelkrug), kur krodziniece Marija Veckalniņa; Lībiešu krogs (Libetkrug), Jānis Skuja; Silakrogs (Sillakrug), Anšs Prūsis; Ezergaiļa krogs (Ezergailkrug), Anšs Skalbe un Kalnakrogs (Kalnakrug), Goba.[25]

Pārdod sprāguša buļļa gaļu

Indeve nopelnīt par katru cenu, kaut arī uz līdzcilvēku veselības rēķina, nav bijusi sveša arī dažam labam piebaldzēnam. Un kur gan citur to darīt, ja ne pie kroga? Avīzes “Dzimtenes Vēstnesis” 1912. gada 28. jūlija numurā lasām:

“22. jūlijā pie Vec-Piebalgas Lībiešu kroga gadījās redzēt sekošu atgadījumu, kurš pelna vispārības, bet it sevišķi piebaldzēnu ievērību. 20. jūlijā pie Ežu Ķilkām(?) miesniekam Salmiņam nosprādzis bullis. 22. jūlijā Salmiņš aizsūtījis savus divus kalpus minēto bulli nodīrāt un gaļu aprakt. Te, piepeši, [parādījies] kāds saimnieks, kurš visai vēlējies gaļu atpirkt, ko arī Salmiņa kalpi izdarījuši, t.i. gaļu pārdevuši tam par 3 rbļ. Te nu ceļas jautājums, ko pircējs ar šo gaļu darīs? Protams, izžāvēs un Piebalgas tirgū pārdos, ko viņš jau mēģināja pie Lībiešu kroga darīt, pārdodams kā svaigu par 10 kap. mārciņā. Ka šādai sprāgušu lopu gaļai gadās savi noņēmēji, to pierāda Salmiņa kalpu izteiciens, ka viņiem jau neesot pirmā reize sprāgoņas pārdodot. Nožēlojama lieta, ka piebaldzēni šādos gadījumos cieš klusu. Šīs rindiņas rakstīdams, esmu tai cerībā, ka turpmāk šādām lietām tiks piegriezta lielāka uzmanība.

Aculiecinieks."[26]

***

16. attēls. Lībiešu kroga plāns (fragments). 1912. LVVA 1679.f., 213.apr., 2197. lieta. 

Nav zināms, cik ilgi Lībiešu krogs darbojās laikā pirms I pasaules kara, taču tas slēgts ne vēlāk par 1914. gada 31. decembri, kad, karam turpinoties, tika atceltas visas, vēl spēkā esošās alkoholisko dzērienu tirgošanās atļaujas.[27]

Agrārā reforma un Latvijas brīvvalsts laiks

Pēc Latvijas valsts nodibināšanas un Brīvības cīņu izcīnīšanas pats svarīgākais valdības uzdevums ir zemes jautājuma nokārtošana. Latviešiem beidzot pienācis vēsturiskā taisnīguma atjaunošanas brīdis. Latvijas Republikas agrārās reformas (1919–1937) ietvaros muižas un tām piederošie krogi tiek sadalīti, tos piešķirot gan sabiedriskām vajadzībām, gan privātpersonām.

Vecpiebalgas muižas dalīšanas lietā glabājas vecākā mērnieka V. Sila 1922. gadā sastādīts Zemes ierīcības projekta apraksts. Ar zemes gabala numuru 43F tajā nodalīts Lībiešu krogs līdz ar ēkām Nr. 131., 132., 135. Gabala platība – 15,86ha.[28]

17. attēls. Lībiešu kroga ēku saraksts. Ap 1922. LVVA 1679.f., 172.apr., 321.lieta, 37.–38.lapa. 

Ēku aprakstā lasām, ka uz kroga zemes atrodas: 131. (kārtas numurs kopējā visu muižas ēku saraksta numerācijā) Dzīvojamā ēka; 132. Klēts; 133. Kūts, celta no koka ķieģeļu stabos (bijusī stadula – V.G.); 134. Rija ar piedarbu un gubeņiem; 135. Vecā dzīvojamā ēka (pussagruvusi, neapdzīvota, var izremontēt).[29] Pēdējās divas ēkas nodalītas gabalam 42F.

Oficiālā izdevuma “Zemes Ierīcības Vēstnesis” 1923. gada 1.augusta numurā publicēts Centrālās Zemes ierīcības komitejas 29.jūnija lēmums – Cēsu apriņķa Vecpiebalgas pagastā no zemes gabala 43F, 43Fa piešķirt 1. kategorijas pieprasītājai Bērziņ Marijai 18,66ha. Piezīme: No gabala 43F (koppl. ar 43Fa – 20,16ha) atgriezt amatnieku saimniecību 1,50ha.[30]

18. attēls. Zemkopības ministrijas un Marijas Bērziņas 1926. gada 1. martā noslēgtais bijušā Lībiešu kroga (Avotiņu) izpirkšanas līgums. No Bērziņu ģimenes arhīva.

Laikraksta “Zemkopis” 1931. gada 25. janvāra numurā, rubrikā “Lauku un biedrību dzīve” lasām par iepriekšējos gados notikušo Vecpiebalgas Lībiešu gala lauksaimnieku sabiedrisko organizēšanos un saimnieciskiem jaunumiem – krejošanas punkta atvēršanu Lībiešu krogā, kas vismaz jau kopš 1926. gada (sk. 18. attēlu) pārdēvēts par “Avotiņiem”:

“Vecpiebalgas pagastā tā saucamais Lībiešu gals bija palicis kā kulturāli-sabiedriskā, tā saimnieciskā zinā stipri pakaļā centram un pagasta citām nomalēm, tā ka paši pagasta iedzīvotāji to sāka dēvēt par melno galu. Kaut Vecpiebalgas pagasts ir ļoti bagāts ar dažāda
rakstura biedrībām un paši piebaldzēni pazīstami jau no seniem laikiem kā sabiedriski un uzņēmīgi cilvēki, tomēr to nevarēja teikt par Lībiešu gala lauksaimniekiem. Līdz 1928. g. še nedarbojās vēl neviena biedrība. Vispār lauksaimnieki bija atturīgi no piedalīšanās biedrībās un jauninājumiem neticēja. Katrs noslēdzās savās mājās un, ja piedalījās sabiedrībā, tad tikai pie pudelītes “baltā”.

Beidzamos, pēdējos divus gadus arī Lībiešu gala lauksaimnieki sāk mosties. 1928. gadā še tika atvērti divi krējošanas punkti. Viens Lībiešu ciemā, otrs vecā Lībiešu krogā, kuri viens no otra atrodas tikai 1 km atstatumā. Neskatoties uz mazo atstatumu, abiem darba pietiek. Tas liecina, ka arī dēvētie “melnā” gala lauksaimnieki prot pienu ražot un uzturēt tik tuvu divus krējošanas punktus. Pēdējo 1929. gadu šejienes apzinīgākie lauksaimnieki ir gājuši vēl tālāki, nodibinādami lopkopības pārraudzības biedrību zem nosaukuma Vecpiebalgas lopk. pārraudzības b-ba “Straume”, ar ko ir likts pamats lopkopības un piensaimniecības pacelšanai.

Ir gan arī vēl neapzinīgi, atturīgi lauksaimnieki, kuri tāļaki neredz par savu sētu, un pieturas pie tēvu tēvu ierašām, bet cerams, ka arī tie drīzi sāks atzīt koppienotavas un pārraudzības biedrības lielo nozīmi. Biedrības gādā arī par garīgi – kulturālo attīstību. Tā ne ilgi atpakaļ
vietējā lopkopības pārraudzības biedrība bija sarīkojusi priekšlasījumu Avotiņa krējošanas punktā par svarīgiem lopkopības un piensaimniecības jautājumiem, kur kā lektors bija uzaicināts rajona instr. Ed. Ozers. Vērtīgo priekšlasījumu ar lielu interesi noklausījās ap 60 lauksaimnieku un lauksaimnieces. Uz vietas ir noorganizeta arī sava aktieru grupa, kura nolēma darboties kopīgi ar pārraugbiedrību. Labas sekmes! Ed.”
[31]

1935. gada tautas skaitīšanas anketā kā “Avotiņu” īpašniece norādīta Bērziņš Marija.

Mājā 4 apdzīvotas telpas. Dzeramo ūdeni ņem no akas, apgaismošana ar petrolejas lampu. Mājā dzīvo:

Bērziņš Marija (dz. 1886., luter., nodarbošanās – lauksaimniece, ģimenes galva); viņas meita Bērziņš Anna (dz. 1908.g., luter., nodarbošanās – lauksaimn.); dēls Bērziņš Alfreds (dz.1910.g., luter., nodarbošanās – lauksaimn.); viņas tēvs Vītols Anžs (dz. 1856.g., luter., ģimenes stāvoklis – precējies); tēva māsa Sieriņš Anna (dz. 1859.g., luter., ģimenes stāvoklis – neprecējusies); Vasils Elīze (dz. 1879.g., luter., ģimenes stāvoklis – neprecējusies, nodarbošanās – krēj. punkts).[32]

1939. g. lauksaimniecības skaitīšanas fonda Vecpiebalgas pagasta lietā glabātajā “Avotiņu” anketā lasām, ka īpašniece ir Bērziņš Marija, kura pati apsaimnieko visu no valsts fonda zemes izdalīto īpašumu.

Kopplatība 50,22 pūrvietas (aramzeme un dārzi kopā – 27,75 pv., pļavas – 11 pv., dabiskas ganības – 1,50 pv., purvi – 3 pv., mežs – 5pv.). 1 Vidzemes pūrvieta = 0,371 ha.

“Avotiņos” ir 1 līdz 1920.g. celta koka dzīvojamā ēka 45 kv. asu kopplatībā (1 kvadrātass – 4,552 m²) ar 5 istabām, no kurām īpašniece ar ģimeni apdzīvo 3, bet citi saimniecības iedzīvotāji 2. Saimniecībā vēl ir 1 koka dziļā kūts, 1 koka šķūnis un 1 mūra pagrabs (ēkas celtas līdz 1920.g.), 1 koka rija un 1 koka labības šķūnis un 1 cita pielietojuma šķūnis (ēkas celtas laikā no 1920.–1934.g.) un 1 koka klēts (celta pēc 1934.g.). Ūdeni ņem no akas ar koka grodiem, elektrības pieslēguma nav.[33]

1941. gada augusta tautas skaitīšanas žurnālā “Avotiņu” īpašniece ir Marija Bērziņš.

Mājā dzīvo:

Marija Bērziņš, dz. 1886. g. 27. janvārī Vējavas pag., luter., nodarbošanās – zemkopība, pierakstīta 1924.g. 23. aprīlī; Bērziņš Kārlis Alfrēds, dz. 1910.g. 6. augustā Rīgā, luter., nodarbošanās – zemkopība, pierakstīts 1924.g. 23. aprīlī; Bērziņš Marta, dz. 1912.g. 6. aprīlī Vecpiebalgā, luter., nodarbošanās – zemkopība, pierakstīta 1936.g. 26. decembrī; Bērziņš Gunārs, dz. 1937.g. 7. novembrī Vecpiebalgas pag., luter., pierakstīts 1937.g. 7. novembrī; Bērziņš Jānis Alfrēds, dz. 1940.g. 7. aprīlī Vecpiebalgas pag., luter., pierakstīts 1940.g. 7. aprīlī;
Vasilis Elīze, dz. 1879.g. 5. aprīlī Taurenes pag., luter., nodarbošanās – krejotavas punkta vadītāja, pierakstīta 1932.g. 25. jūlijā.[34]

Lībiešu kroga krodzinieka dēls Pēteris Dindonis (1877–1969) – dārzkopis, selekcionārs un
pedagogs

Krodzinieku ģimenēs dzimuši daudzi ievērojami latviešu kultūras, saimnieciskie un politiskie darbinieki. Tas arī saprotams – krodzinieki bija turīgi ļaudis un, salīdzinoši ar zemniekiem vai lauku amatniekiem, daudz biežāk varēja atļauties ieguldīt gana lielus līdzekļus savu bērnu izglītošanā. Tomēr krogu kā muižai piederošu tautas nodzirdīšanas iestādījumu sliktās slavas dēļ vairāki no krodzinieku dzimtu atvasēm savās biogrāfijās šo faktu centušies noslēpt. Tā arī Pēterim Dindonim veltītajās publikācijās labākajā gadījumā atrodam vien, ka viņa tēvs Jēkabs bijis rentnieks Vecpiebalgā. 1957. gadā žurnālā “Zvaigzne”, piemēram, lasām “nabadzīga rentnieka dēls”, bet “Rīgas Balsī” 1967. gadā publicētajā, augstāko LPSR partijas funkcionāru parakstītajā nekrologā pat – “dzimis kalpa ģimenē”... Nav gan pagaidām zināms, cik ilgi Jēkabs Dindonis turpināja rentēt Lībiešu krogu un kāda bija viņa vēlākā rocība, bet 1877. gadā, kad dzima Pēteris, kā redzējām no iepriekš citētajiem Vecpiebalgas pagasta tiesas protokoliem, Jēkabs vēl bija šī kroga krodzinieks.

P.Dindonis dzimis 1877. gada 11. jūlijā Vecpiebalgas Lībiešu krogā, krodzinieka Jēkaba Dindoņa un viņa sievas Edes ģimenē.

Nav arī īsti skaidrs, kur viņš ieguvis pirmo izglītību. Visbiežāk varam lasīt, ka P.Dindonis beidzis Vecpiebalgas draudzes skolu, taču Aizkraukles (tolaik Stučkas) rajona laikrakstā “Komunisma Uzvara” 1974. gadā publicētā rakstā “Odzienas pils – Pētera Dindoņa pirmā darba vieta” lasām:

“Lūk ko stāsta P. Dindonis kādā vēstulē par Odzienā pavadīto laiku: “Ar Odzienu ir saistīti mani pirmie skolas gadi. 1886. gadā deviņu gadu vecumā mani nodeva audzināšanā un mācībā pie skolotāja P. Mūsiņa. Pēc draudzes skolas beigšanas iestājos Odzienas muižā par dārznieka mācekli. Dārznieka mācekļa gaitas uzsāku 1896. gada 15. februārī. (..)””.

Vietalvas Odzienas muižā tolaik bija plašs augļu un košumaugu dārzs, siltumnīcas, ananasu, persiku un vīnogulāju mājas. Pēc četriem smaga, bet ražīga darba gadiem, kas aizvadīti pieredzējušā dārznieka E. Caunes vadībā, jaunais dārzkopis, guvis labas iemaņas vietējo un
svešzemju augu kultivēšanā, saņem dārznieka diplomu. Lai turpinātu izglītību, viņš dodas uz Carskoslavjanskas I šķiras dārzkopības skolu pie Pēterburgas, kuru 1902. gadā beidzot, saņem prēmiju. Pēc mācību pabeigšanas 7 gadus pie Viļņas vadīja St. Senkēviča muižu un tirdzniecības dārzniecību. 1905. gadā Senkēvičs viņu komandē uz Dāniju, kur P.Dindonis Ladelandes lauksaimniecības skolā iepazīstas ar turienes atziņām par saimniecības vadīšanu.

1910. gadā Ķeizariskās Krievijas Dārzkopības biedrības Rīgas nodaļa aicina P.Dindoni vadīt jaundibināmo Bulduru dārzkopības skolu un skolas saimniecību. Sākoties I pasaules karam, skola evakuējas uz Pēterpili un līdzi skolai jādodas arī P.Dindonim. 1916. gada sākumā sarīko 3 mēnešu kursus dārzkopībā bēgļu apgādāšanas komitejā “Dzimtene” No 1916. līdz 1920. gadam vada Carskoslavjankas dārzkopības skolu. No 1921. līdz 1944. gadam Bulduru dārzkopības skolas vadītājs un speciālo priekšmetu skolotājs, no 1944. līdz 1955. gadam Bulduru dārzkopības tehnikuma skolotājs. 1955.g. pensionējās.

Dzīvoja Bulduros Jasmīnu ielā, kur bija iegādājies lielu zemes gabalu, kurā veica selekcijas darbus. Daudz rakstījis periodikā par dārzkopību. Pirmā publikācija 1906.g. Rīgas Dārzkopības biedrības gada grāmatā – “Racionāla agro lecekšu kultūra un viņu ietaise”. Sarakstījis 27 mācību grāmatas, no kurām ievērojamākās: “Puķkopība”, 8 izdevumi un “Ienesīga sakņkopība”, 4 izdevumi.

Pagājušā gadsimta 60. gados uzsvēra, ka Latvijā nav teju neviena dārzkopību praktizējoša cilvēka, kas nebūtu kaut kādā veidā – tieši vai pastarpināti no viņa sarakstītajām rokasgrāmatām – guvis savas zināšanas no Dindoņa. Arī lielā dārzeņu daudzveidība Latvijā zināmā mērā ir viņa nopelns. Pats Dindonis strādāja pie jaunu tomātu, kāpostu, pupiņu, sojas, kukurūzas šķirņu radīšanas. “Dindoņa agrie” ir pirmā Latvijā selekcionētā tomātu šķirne. Vēl joprojām tiek audzēti arī “Dindoņa zaļie ķekaru” gurķi. Laikabiedri norādīja, ka viņš ne vien
mācījis izprast sakņu, augļu un ziedu audzēšanas praktisko, utilitāro pusi, bet novērtēt arī skaistumu, ko tas sniedz. 1930. gadā par ieguldījumu dārzkopības attīstībā Dindonis tika apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni. Tāpat arī padomju okupācijas vara neskopojās ar atzinību slavenajam selekcionāram un pedagogam - jau 1945. gadā P. Dindonim ar LPSR Augstākās padomes dekrētu piešķir Latvijas PSR Nopelniem bagātā skolotāja goda nosaukumu, vēlāk viņš saņem Darba Sarkanā Karoga ordeni un citus apbalvojumus.

1991.g. nodibināta P. Dindoņa prēmija, bet 2016.gadā par godu P.Dindoņa piemiņai tika iedibināta “Pētera Dindoņa balva par ieguldījumu Bulduru Dārzkopības skolā”.

Laulībā ar pirmo sievu Emīliju (dz. Rocēna, 1872–1932) P.Dindonim piedzima dēls Aleksandrs (1908–1975), kurš, sekojot tēva pēdās, kļuva par agronomu. Tā kā Aleksandrs bija arī aizsargu organizācijas biedrs, II pasaules kara beigās, lai izbēgtu no sagaidāmajām krievpadomju okupantu represijām, viņš devās bēgļu gaitās uz Zviedriju un vēlāk uz ASV. Pēc Emīlijas nāves Pēteris apprecēja savu mājkalpotāju Alīdu (dzim. Kiršteine), kas bija 21 gadu par viņu jaunāka.

P. Dindonis mira 1969. gada 20. martā, Jūrmalā. Apbedīts Rīgā, Meža kapos.[35]

19. attēls. Lībiešu krogs (Avotiņi) skatā no Skujenes puses. 2024. gada 1. aprīlis. V.Grīviņa foto. 
20. attēls. Lībiešu krogs – Avotiņu dzīvojamā māja. 2024. gada 1. aprīlis. V.Grīviņa foto.
21. attēls. Lībiešu krogs – Avotiņu dzīvojamā māja. Ar 1 atzīmēta vieta, kur atradusies ieeja veikalā un krejotavas rampa. 2024. gada 1. aprīlis. V.Grīviņa foto. 
22. attēls. Uzkalniņš starp Avotiņu māju un bij. kroga stadulu, kur pēc Avotiņu tagadējo iedzīvotāju stāstītā pirms vidusdaļas nodegšanas atradies kroga apvalkdūmenis. 2024. gada 18. oktobris. E. Žīgura foto.
23. attēls. Lībiešu krogs – bijusī stadula. 2024. gada 1. aprīlis. V.Grīviņa foto.
24. attēls. Lībiešu krogs – bijusī stadula. 2024. gada 1. aprīlis. V.Grīviņa foto. 
25. attēls. Lībiešu krogs – bijusī stadula. 2024. gada 1. aprīlis. V.Grīviņa foto. 
26. attēls. Lībiešu krogs – bijusī stadula. 2024. gada 1. aprīlis. V.Grīviņa foto.
27. attēls. Lībiešu krogs – klēts ar pagrabu. 2024. gada 1. aprīlis. V.Grīviņa foto.

TIPOLOĢIJA UN ARHITEKTONISKAIS RAKSTUROJUMS

Tipoloģiski Lībiešu krogs iekļaujas lielceļa krogu grupā. Krogs atradās pie Rīgas–Mālpils–Piebalgas–Lejasciema–Alūksnes–Vastselīnas–Pleskavas lielceļa, tā posmā starp Skujeni un Piebalgas veco muižu Alauksta krastā.

Jau 17. gadsimtā pastāvošais krogs, kā tolaik gandrīz visi Vidzemes lauku krogi, visdrīzāk bija būvēts no koka.

Kā augstāk minēts, pēc 2024. gadā no “Avotiņu” īpašniekiem iegūtām ziņām krogu – vienlaidu garenbūvi (krogs ar vienu gareniski pievienotu stadulu), kādu redzam 1869.–1870. gada plānā (13. attēls), daļēji nodedzinājuši soda ekspedīcijas karavīri 1905. g. beigās vai janvāra sākumā. Ēka pēc tam pilnībā neesot atjaunota – vidusdaļa, kurā atradies arī apvalkdūmenis (sk. 22. attēlu), nojaukta. Ja tā, tad 1912. gadā sastādītais plāns (16. attēls) gatavots bez situācijas precizēšanas dabā, vienkārši pārzīmējot 1869.–1870. gada plānu.

Lai kā arī būtu, agrārās reformas laikā, 1920.-to gadu sākumā, kā to liecina Vecpiebalgas muižas dalīšanas lietā glabātais ēku apraksts, kroga dzīvojamā puse daļu no sava apjoma ir zaudējusi un Lībiešu kroga saimniecībā pastāvošo celtņu aprakstā ierakstīta kā atsevišķa
dzīvojamā māja. Gan guļbaļķu dzīvojamai mājai, gan guļbaļķu-ķieģeļu stabu konstrukcijā būvētajai kūtij (bijušajai stadulai) ēkas vecums aprakstā norādīts 24 gadi (17. attēls), resp. to celšanas laikam, ja vien ierakstā nav ieviesusies kļūda, vajadzētu būt ap 1900. gadu.

Interesants ir brūža (Brauhaus) pieminējums 1878. gadā sastādītajā, Lībiešu krogam piederīgo ēku sarakstā (sk. 14. attēlu). Tā kā brūzis, īpaši, ja tas būvēts no koka (kas sarakstā norādīts), ir ugunsbīstama celtne, tam vajadzētu būt novietotam atstatus no citām ēkām. 1869.–1870. / 1913. gada un 1912. gada plānos divas šādas nelielas ēciņas arī redzam. Viena no tām, jādomā, ir brūzis. Mūsdienās tās vairs nepastāv.

Pagaidām nav skaidrs, uz kādiem noteikumiem muiža ļāva krodziniekam pašam brūvēt alu, kā arī – kā notika brūzī izbrūvētā un izkroģētā alus uzskaite, ja tādu vispār veica.

AVOTI UN LITERATŪRA

1 Die aelteste schwedische Landrevision Livlands (1601). Hg. von A. Švābe – R., 1933. – 469., 473. lpp.
2 Vidzemes 1638. gada arklu revīzija. Izdevis E. Dunsdorfs. 3. burtnīca – R., 1941. – 1279.lpp.
3 LVVA 7404.f., 1.apr., 896. lieta; Dunsdorfs, E. Der große schwedische Kataster in Livland, 1681–1710. Kartenband / von Edgars Dunsdorfs. Stockholm: Almqvist & Wiksell, 1974. – 241. lpp.
4 LVVA 7404.f., 1.apr., 2209. lieta, 7. (34.) lapa.
5 LVVA 7348.f., 1.apr., 14.lieta, 481.lapa.
6 LVVA 7348.f., 1.apr., 14.lieta, 502a.–503.lapa.
7 LVVA 7348.f., 1.apr., 39.lieta, 142., 144., 157.lapa.
8 Atlas von Liefland, 1798. Skatīts: digitalarchive.mcmaster.ca
9 Specialcharte von Livland in 6 Blättern, 1839. Skatīta: vesture.dodies.lv
10 LVVA 199.f., 1.apr., 338–3. lieta, 84op. lapa.
11 LVVA 199.f., 1.apr., 338–3. lieta, 322. lapa.
12 LVVA 199.f., 1.apr., 338–3. lieta, 393op. lapa.
13 LVVA 199.f., 1.apr., 338–3. lieta, 153op. lapa.
14 LVVA 199.f., 1.apr., 338–1. lieta, 19op. lapa.
15 LVVA 199.f., 1.apr., 338–5. lieta, 17op. lapa.
16 LVVA 113.f., 1.apr., 834.lieta, 3.lapa.
17 LVVA, 1270. f., 2. apr., 1. l., 2. lp. (Uģa Niedres izraksts)
18 LVVA, 1270. f., 2. apr., 1. l., 101. – 104. lp. (Uģa Niedres izraksts)
19 LVVA 1679.f., 194.apr., 430.lieta.
20 LVVA 218.f., 1.apr., 899.lieta, 71.lapa.
21 Kröger, A. W. Verkehrs- Und Adreßbuch Der Baltischen Provinzen / Herausgegeben Von A.W. Kröger. – Riga: Selbstverl. Des Hrsg., 1892. – 43.lpp. Skatīta: kpbc.umk.pl
22 Latviešu konversācijas vārdnīca. – Rīga, 1933/1934. – 10.sēj. – 18473. sleja.
23 LVVA 214.f., 5.apr., 790.lieta, 15.lapa.
24 Teic. Mudīte Bērziņa Kārļa m. (dz. 1953.) un Paulis Bērziņš “Avotiņos”. Intervēja Edgars Žīgurs, 18.10.2024.
25 Richters, A. Baltische Verkehrs- Und Adressbücher. Bd. 1, Livland. Riga : A. Richter, 1909. – 445. sleja. Skatīts: dspace.ut.ee
26 Aculiecinieks. Vec-Piebalga. Iekšzeme // Dzimtenes Vēstnesis. – 1912. – Nr. 173. – 28. jūlijs.
Skatīts: periodika.lv
27 Dažādas ziņas // Zemkopis. – 1914. – Nr. 44. – 29. oktobris. Skatīts: periodika.lv
28 LVVA 1679.f., 172.apr., 321.lieta, 25.lapa.
29 LVVA 1679.f., 172.apr., 321.lieta, 37.–38.lapa.
30 Galīgi piešķirtās zemes // Zemes Ierīcības Vēstnesis. – 1923. – Nr. 77. – 1.augusts. Skatīts: periodika.lv
31 Ed. Vecpiebalgas pagastā… Lauku un biedrību dzīve // Zemkopis. – 1931. – Nr. 2. – 25.
janvāris. Skatīts: periodika.lv
32 LVVA 1308.f., 12.apr., 13699.lieta, 705. lapa.
33 LVVA 1308.f., 4.apr., 436.lieta, 483.lapa.
34 LVVA 1308.f., 15. apr., 3817. lieta, 12. lapa.
35 Pumpure, S. Ābele ir sīksts koks // Lauku Avīze. – 1993. – Nr. 66. – 8. oktobris. Skatīts: periodika.lv ; Bēķe, S. Odzienas pils – Pētera Dindoņa pirmā darba vieta // Komunisma Uzvara. – 1974. – Nr. 77. – 27. jūnijs. Skatīts: periodika.lv ; Voss, A. u.c. Pēteris Dindonis // Rīgas Balss. – 1967. – Nr. 69. – 23. marts. Skatīts: periodika.lv ; Pēterim Dindonim 85 gadi // Druva. – 1962. – Nr. 13. – 1. jūlijs. Skatīts: periodika.lv ; Lasis, J. Pēteris Dindonis – astoņdesmitgadnieks // Zvaigzne. – 1957. – Nr. 12. – 15. jūnijs. Skatīts: periodika.lv ; Pēterim Dindonim 60 mūža gadi // Smiltenes Ziņas. – 1937. – Nr. 28. – 16. jūlijs. Skatīts: periodika.lv ; H. M. Pētera Dindoņa 30 darba gadi // Jūrmalas Vārds. – 1932. – Nr. 49. – 24. decembris. Skatīts: periodika.lv ; timenote.info ; biblioteka.cesis.lv ; saimnieks.lv.

Apraksts sagatavots ar VKKF mērķprogrammas “Latviešu vēsturisko zemju attīstības programma” un Vidzemes plānošanas reģiona finansiālu atbalstu.

Iezīmes

Vietu klasifikators: 
Ceļi un robežas, krogi
Pagasts: 
Vecpiebalgas pagasts
Aizsardzības kategorija: 
kultūrvēsturisks vides objekts: oficiāla aizsardzības statusa nav
Atrašanās vieta: 
Lībiešu krogs atrodas Cēsu novada Vecpiebalgas pagastā (1940.g. Cēsu apriņķa Vecpiebalgas pagastā), senā Rīgas – Alūksnes lielceļa labajā pusē, zemes gabalā “Avotiņi”.

Reklāma