Vietvārds: reljefa forma
Rozu mājās zināms arī ar nosaukumu Mežsarga laubīte. Neliels uzkalniņš Mantas kalna ziemeļu galā, kur Podzēnu kungi pēc nostāstiem bija ierīkojuši atpūtas vietu - braukuši vīnu dzert. Uzkalniņā - mākslīgi uzbērtā agrā vai vidējā dzelzs laikmeta apbedījuma vietā (Gāršu senkapi, valsts nozīmes arheoloģijas piemineklis, aizs. nr. 2493) - 19.gs. beigās/20.gs. sākumā atrasti metāla priekšmeti - darbarīki un rotaslietas.
Opmane Elza Pētera meita (dzimusi 1912.g., Jaunkalnos) stāstīja: "Ejot no Ozoliņa uz Podzēniem, ceļa labajā pusē, mežā tūlīt aiz grāvja bijis uzkalniņš - Mantas kalniņš. Tur Podzēnmuižas kungi braukuši kafiju dzert un lustēties, tāpēc tur bijaakmens galdiņš, tā kā dzirnakmens bijis. No kalniņa uz Ozoliņu pusi iet grāvis pār ceļu, grūti caurbraucama vieta."
Novadpētnieks K.Bukums 1962.g. par Mantas kalniņu rakstīja: "Atceros – kad tēvs Gārsās (vs.) (bija) par kalpu, Mantas kalnā izara dažādus priekšmetus, ko pārdeva žīdam. Tēvs stāstīja, ka kādā vietā kalnā, ar spīļu arklu aŗot, lemeši esot gājuši kā pa pagraba velvi. Domā, ka tajā vietā ir akmens krāvuma kapi."
Teicējs:
Valda Vasiļjeva (dzimusi Slaidiņa, 1933.g., Gāršās); Dubava Margarita Pētera meita (dzimusi Jerliņa 1929.g., Ozoliņos), dzīvo Akmentiņos; Laimonis Vīrs Jāņa dēls (dzimis1930.g., Rozās)
Vācējs:
Gints Skutāns
Laiks:
2015.gada 20.jūlijs
Avots:
G.Skutāna mutvārdu mantojuma vākums (1987.-2015.gads).
Kārļa Bukuma vietvārdu, teiku un nostāstu vākums (izraksts no LU Valodas un literatūras institūta arhīva materiāliem)
