Pilskalns
Pekas kalna pilskalnu uzskata par Vidzemes latgaļu 12.–13. gs. nocietinājumu, atsevišķu pētnieku skatījumā to identificējot ar Livonijas Indriķa hronikā (Heinrici cronicon Lyvoniae, 1225–1227) vairākkārt pieminēto Beverīnas pili. Pēc citas versijas (Skutāns 2021, 111) Pekas kalnā atradusies 13. gs. ierīkota nenocietināta Zobenbrāļu (Livonijas) ordeņa ļaužu naktsmītne, kas vēlāk, 14.–15. gs., pārtapusi par nocietinātu muižiņu.
Mūsdienu situācija
Pekas kalns novietots iegarenas, no Gaujas III virspalu terases izvirzītas, A–R virzienā gulošas kaupres rietumu daļā.
No ziemeļiem un rietumiem apmēram 10 m augsto kalnu aizsargā muklainas vecupes, dienvidos netālu plūst Gauja. Austrumos pilskalnam pieguļ priekšpils, kuru no kalna atdala apm. 5 m plats grāvis ar apm. 1 m augstu uzbedumu. Kopā ar uzbedumu grāvja dziļums – 8 m. Daļēji aizmilzis, bet joprojām apm. 1,5 m dziļš grāvis manāms arī kalna dienvidu piekājē, kurai tagad cieši klāt pieaudzis mežs. Pilskalna plakums, kas senāk arts, ir noapaļotas formas neregulārs četrstūris (70x35m). Ieejas vieta pilskalnā atradusies tā ZA sāna galā – arī tagad pa to augšā kalnā ved taciņa. No plašākās krasta terases ar 3 m platu grāvi atdalītās priekšpils ovālais plakums izmēros līdzīgs pilskalnam – 70x30m. Priekšpils malas stāvinātas, apm. 6 līdz 8 m augstas. Garām pilskalnam no Kalneniņu puses, gar Ķeišu lauka malu un tālāk līdz Gaujai ved meža ceļš.
Ziņas un pētījumi
Pekas kalnu ap 1887.g. atklāja Valmieras skolotājs un viens no pirmajiem latviešu novadpētniekiem Voldemārs Dāvids Balodis. 1895.g. viņš, kopā ar savu dēlu Franci Balodi, pilskalnā izdarīja nelielus izrakumus – pētnieki tajos atsedza kādas guļbūves pamatus. Drīz pēc tam V.D.Balodis izvirzīja hipotēzi, ka Pekas kalnā atradusies leģendārā Beverīnas pils. Tam nepiekrita un kā V.D.Baloža galvenais oponents uzstājās baltvācu mācītājs, etnogrāfs un vēsturnieks A.Bīlenšteins. Viņš uzskatīja, ka Pekas kalnā, ja vien senlatviešu pilsvieta nav konstatējama Valmierā, atradusies cita Indriķa hronikā minēta pils – Autīne.
Plašākus un zinātniski dokumentētus izrakumus pilskalnā 1909.g. turpināja F.Balodis, tobrīd Maskavas arheoloģijas institūta students. Atsedzot mītņu un nocietinājumu paliekas, kā arī konstatējot biezu kultūrslāni, F.Balodis pierādīja, ka pilskalns ticis ilgstoši apdzīvots, tādējādi apgāžot daudzu baltvācu vēsturnieku, īpaši Astafa fon Tranzē, tolaik nereti izteiktos kultūrtrēģeriskos apgalvojumus, ka latviešu senču pilskalni bijuši tikai īslaicīgas patvēruma vietas un tajos pastāvīgi nav dzīvojušas karadraudzes, resp. - latviešiem nav bijusi sociāli strukturēta sabiedrība, vietējās ciltis atradušās uz zemas attīstības pakāpes un to pēctečiem jābūt pateicīgiem vācu krustnešiem par kultūras atnešanu. F.Balodis turpināja uzturēt un tālāk attīstīja sava tēva domas par Pekas kalnu kā Beverīnas pilsvietu. Daļēji, svārstoties starp Raunas Tanīsa kalnu, F.Baloža Beverīnas novietojumu Pekas kalnā atbalstīja A.Švābe. Citi 20.gs. sākuma un neatkarīgās Latvijas valsts laika vēsturnieki, tostarp T.Dēbners, P.Abuls, E.Brastiņš, u.c. Baložu hipotēzei nepiekrita, izvirzot savas versijas par Beverīnas atrašanās vietu. Diskusijas turpinās joprojām.
1927.g. 30.jūnijā Vidzemes pilskalnu apsekošanas ekspedīcijas ietvaros Pekas kalnu uzmērīja E.Brastiņš.
1933. g. Pekas kalnu apmeklēja Pieminekļu valdes darbiniece E. Šnore. Viņa pārbaudīja pilskalna stāvokli un to fotografēja. Šajā pašā gadā, izmantojot F.Baloža izrakumu materiālus, V.Lamsters izgatavoja Pekas kalna pilskalna maketu.
1939. g. vēsturnieks A.Karnups rakstīja, ka pie Pekas kalna, tāpat kā pie citiem Latvijas pilskalniem, vēl konstatējami senie ceļi.
1948.g. 12. jūlijā Pekas kalna stāvokli pārbaudīja Valsts vēstures muzeja darbinieks K. Rozītis, kurš apzināja un aprakstīja E. Brastiņa 1927. gadā neuzmēroto priekšpili.
2015.g. 22. augustā arheologa Mārča Kalniņa vadībā pilskalns digitāli uzmērīts. Iegūtie dati publicēti historia.lv kā šī apraksta pielikums.
Pekas hillfort by Marcis Kalnins on Sketchfab
Izrakumi
1895
V.D.Baloža 1895.g. veikto, salīdzinoši nelielo izrakumu īsu aprakstu F.Balodis sniedz savu 1909.g. pētījumu atskaitē: "Pēc racēju stāstītā, 9 soļus no uzkalna malas atrada palisādes žoga paliekas. Kalna pašā augstākajā daļā, iepretī priekšējam nocietinājumam, gulēja satrūdējuši un pārogļojušies baļķi, dēļi un māla trauku lauskas. Otrā pakalna galā atrada lielu akmeņu kaudzi un apdegušus baļķus, kuru vidū atradās neliels rokas dzirnakmens. Kalna vidū racēji uzdūrās uz retiem, nelieliem akmeņiem."
Šķiet, 1895.g. izrakumu materiāli un iegūtās senlietas visas zudušas. Iespējams, vienīgā palikusī liecība ir izrakumu laikā uzņemta fotogrāfija, kurā pie pilskalna plakumā atsegtas guļbūves stūra redzami abi Baloži – tēvs ar tolaik 13 gadus veco dēlu Franci.
1909
Turpinot iepriekšējā, 1908.g., uzsākto dzimtā novada senvietu izpēti, F.Balodis arī 1909.g. no Maskavas imperatoriskās arheoloģijas biedrības saņem apstiprinājumu komandējumam uz Vidzemi. Šoreiz jaunā arheologa galvenais mērķis – izdarīt plašākus izrakumus Kauguru Kalneniņu zemē guļošajā Pekas kalnā un rast pierādījumus, ka tur atradusies Beverīnas pils.
7 dienu ilgos izrakumos, strādājot no 15. līdz 23. maijam, F.Balodis izpēta vairākus izrakumu laukumus. Lielākā uzmanība tiek pievērsta nocietinājumiem kā arī plakuma austrumu un rietumu galos 1895.g. uzieto celtņu vietu plašākai izpētei. F.Balodis konstatē, ka kalns no trim pusēm – Z, D un A – bijis nocietināts ar vaļņiem. Z un D valnis turklāt bijis divkāršs. Visapkārt pa perimetru pilskalna vaļņu aizsardzību pastiprināja stāvkoku sēta – palisāde, kuras iekšpuse vēl nostiprināta ar blīvu akmeņu krāvumu. Izrakumos atrada vairākas labi saglabājušos nodegušu guļbūvju paliekas (vienas celtnes izmēri bijuši 5,25x3,08m) un slieteņa vieta. Ēkas celtas no egles baļķiem, kas, iespējams, apmesti ar mālu. Ēkām bijis māla klons un tās apsildītas ar pavardiem. Apakšējos slāņos iegūtās senlietas (māla trauku lauskas, dzīvnieku kaulus, ieročus, nažus, makšķerāķus, u.c.) F.Balodis attiecināja uz 9.–12.gs., bet augšējo slāni uz 13.–14.gs. Pamatojoties uz izrakumos uzieto, ar māla-kaļķu javu saistīto mūra fragmentu, F.Balodis pārsteidzīgi izteica apgalvojumus, ka latviešu senči vēl pirms vācu amatnieku ierašanās pratuši mūrēt. Nodegušo celtņu paliekas un vēlā dzelzs laikmeta senlietas, pēc F.Baloža domām, bija gana pārliecinošs pierādījums, ka Pekas kalnā patiešām atradusies Beverīnas pils, kuru, kā vēstī Indriķa hronika, 1216.g. nodedzināja krievu meslu vācēji (IH, XX:5).
Avoti un literatūra
Balodis, V.D., 1911. Valmiera. Vēsturisks apcerējums. Ar kartēm, skatiem un Valmieras privilēģijām. Valmiera: Treijs.
Indriķa hronika, 1993. Ā. Feldhūna tulkojums, Ē. Mugurēviča priekšvārds un komentāri. Rīga: Zinātne.
Skutāns, G., 2021. Beverīnas meklējumu atrisinājums. Jauno vēsturnieku zinātniskie lasījumi VI. Zinātniskā redaktore Kristīne Beķere. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds.
Urtāns, J., 1991. Arheoloģijas pieminekļi Valmieras rajonā. Rīga: Avots. 19.–20.lpp.
Vilcāne, A., 2010. Franča Baloža devums seno latgaļu izpētē. Arheoloģija un etnogrāfija. 24. laidiens. Rīga: Zinātne. 77.lpp.
Баллод, Ф.В. Отчет о командировке в Прибалтиский край летом 1909 года. (Беверинские раскопки). Труды Московск. предварит. комитета по устройству XV Археологическ. сьезда, М., 1911.
LNVM, AN, PV arhīvs, Kauguru pagasta mape (nr. 216).
VKPAI PDC ANA, Kauguru pagasta mape.