Krogs
ATRAŠANĀS VIETA
Pēterupes Bīriņu muižas kroga vieta atrodas Saulkrastu pilsētā (1940.g. Rīgas apriņķa Bīriņu pagastā), daļēji Ainažu ielas 1 zemes gabalā, daļēji vietējas nozīmes autoceļa V101 servitūta zonā, senā Rīgas – Pērnavas lielceļa kreisajā pusē. Koordinātas: 57.26182 24.41554.
MŪSDIENU STĀVOKLIS
Kroga ēka zudusi, tās vietā ceļa nomale un zālājs.
ZIŅAS
1638. gada zviedru arklu revīzijā Koltes jeb Bīriņu muižas aprakstā teikts, ka tai pieder divi vārdā nenosaukti krogi ar dārza vietām (garten stelle). Iespējams, viens no tiem atrodas pie Pēterupes kapellas.[1]
Bīriņu krogs ar savu nosaukumu (Krögaren Kollthußen / Birings Krug) pirmo reizi avotos parādās Lielā kadastra ietvaros notikušās 1682.–1683. gada muižu uzmērīšanas protokolā, kur tas ierakstīts kā piederīgs Bīriņu blakusmuižai – Eikažiem.[2] Krogs iezīmēts pēc šīs revīzijas materiāliem sastādītajā Krimuldas pilsnovada kartē (2. attēls)[3] un arī 1683. gada Bīriņu muižas plānā (3. attēls), kura eksplikācijā lasām, ka krodzinieku sauc Jakobs Holthūzens, viņš ir jātnieks (jātnieku dienesta karavīrs) un viņam ir tikai slikta, smilšaina aramzeme.[4]
1727. gadā Pēterupes baznīcas vizitācijas protokolā teikts, ka ļaudis tikai labā laikā var sanākt baznīcā, lietainā laikā skolotājs lasa sprediķus krogū.[5]
1751. gadā krievu valdības ierēdņi, revidējot Koltes ar Eikažu muižu (Guth Coltzen mit Eykasch), protokolā atsevišķi izdala jūrmalas zvejniekus (fisher bauern). To vidū ir arī Pēterkapellas krodzinieks Jurre, kurš kroģē muižas alu un, atšķirībā no citiem jūrmalniekiem, zivju (reņģu) nodevas nedod (4. attēls).[6]
Pēterkapellas krogu redzam iezīmētu L.A. Mellīna 1791. gadā sastādītajā Rīgas apriņķa kartē (5. attēls)[7], Rikera 1839. gada Vidzemes speciālkartē un Krievijas impērijas 1866. gada 3 verstu mēroga militāri topogrāfiskajā kartē.
Dvēseļu revīziju ziņas
Par dvēseļu revīzijām sauca Krievijas impērijas tautas skaitīšanas, kuru mērķis bija noskaidrot tā sauktās “galvas naudas” nodokļa maksātājus katras muižas un pilsētas ietvaros. Pavisam, laikā no 1718. līdz 1858. gadam Krievijā notika 10 dvēseļu revīzijas, no tām Latvijas teritorijā – septiņas (Kurzemē sešas). Rīgas guberņas 1782. gada revīzija saglabājusies nepilnīgi un pirmā dvēseļu revīzija, kuras materiāli gandrīz pilnībā saglabājušies un plaši izmantojami gan dzimtu, gan mājvietu vēstures izpētē, Vidzemē notika 1795. gadā.
Bīriņu muižas Pēterkapellas krogā (Peters Kapelle krug), kas revīzijas protokolā ierakstīts ar 13. mājas numuru, 1795. gadā krodzinieks ir kāds 40 gadus vecs Sīmanis (Siemon). Sīmanim ir 38 gadus veca sieva Ane un viņiem ir 5 meitas vecumā no 15 līdz 2 gadiem. (6. attēls).[8]
1811. gadā Pēterkapellas krogam ir mainīts mājvietas numurs. Tagad tas ir 18. Krodzinieks joprojām Sīmanis, kuram tagad 56 gadi. Krogā vēl dzīvo divi kalpi, krodzinieka znots Jānis, kurš atnācis no mājām nr. 24 (Grawwe) un 12 gadus vecais Pēteris, kas pilda sarga pienākumus, jādomā, uzrauga stadulu un/vai nojumi zirgu un pajūgu novietošanai (7. attēls).[9]
Nākamajās revīzijās (1826., 1834., 1850., 1858.) diemžēl vairs nav norādīts, kurš no tajās uzskaitītajiem Pēterkapellas kroga iedzīvotājiem (ja vispār kāds no tiem) ir krodzinieks.
***
Kā lasām Bīriņu muižas īpašnieka Augusta fon Pistolkorsa (1822—1886) atmiņās, kurās viņš uzskaita dažādus muižā veiktus teritorijas labiekārtošanas, attīstības un būvniecības darbus, aptuveni 1850.-tajos gados cita starpā tiek uzcelta no jauna vai pārbūvēta vecā Pēterkapellas kroga ēka.[10]
Detalizētu Pēterkapellas jeb Pēterupes apkārtnes kartogrāfisko attēlojumu redzam Bīriņu muižas 1881.–1891. gada plānā, kurā līdz ar baznīcu, doktorātu, vasarnīcām un citām ēkām iezīmēts arī krogs (8. attēls). Aptuveni šajā laikā krogam nostiprinās Bīriņu kroga nosaukums (9. attēls).
1892. gadā publicētās Krēgera “Vidzemes adresu grāmatas” Bīriņu muižas sadaļā nedz Pēterkapellas, nedz Bīriņu krogs nav minēts.[11] Tomēr, ņemot vērā, ka adresu grāmata tika sastādīta izmantojot brīvprātīgu anketēšanu, to nevar uzskatīt par drošu pierādījumu kroga darbības pārtraukumam. 1894. gadā publicētajā, Matīsa Siliņa sastādītajā Vidzemes jūrmalas kartē (9. attēls), Bīriņu krogs ir attēlots ar kroga simbolu.[12]
Nav gan nekādu šaubu, ka Bīriņu krogs turpināja darboties pēdējos gadus pirms valsts spirta monopola ieviešanas 1900. gadā – to pierāda ap 1901. gadu sastādītais Rīgas apriņķa slēgto krogu saraksts. Krimuldas-Pēterupes draudzes Bīriņu muižā 1900. gada 1. jūlijā slēgti Alkšņu, Saulītes, Zutiņu, Valdheimas (Dunduru), Āķu (Neibādes) un Bīriņu (Pēterkapellas) krogi (10. attēls). Bīriņu muižas kroga gada nomas maksa, kurā ietilpušas arī zvejas tiesības, bijusi 800 rubļi.[13]
Tirdzniecība ar alu un citiem nemonopolizētiem dzērieniem pēc spirta monopola ieviešanas krogos netiek noliegta, bet tai jāsaņem atļauja jeb koncesija, ko cariskā administrācija ne vienmēr izsniedz, izvērtējot krogu atrašanās vietu, līdzšinējo darbību un nepieciešamību iedzīvotājiem. Ne visi īpašnieki arī šādu atļauju mēģina saņemt, jo bez stipro dzērienu ienākumiem daudzu krogu iznomāšana vairs nav izdevīga. Daļa no krogiem, kas darbību vēlas turpināt, koncesijas saņem jau 1900. gadā, vēl kāda daļa ātrāk vai vēlāk laikā līdz 1914. gadam. Pirmo vidū, šķiet, arī Bīriņu krogs. 1904.–1905. gada ziemā Vidzemes muižniecība sagatavo sarakstu (11. attēls), kurā ir uzskaitīti Rīgas apriņķa slēgtie krogi, kurus to īpašnieki vēlētos no jauna atvērt. Viens no sarakstā iekļautajiem jautājumiem ir: “cik tālu līdz nākamajam atvērtajam krogam?” (11. attēlā norādīts ar balto bultiņu) Gan iepretī slēgtajam Āķu, gan Valdheimas krogam kā tuvākais atvērtais minēts Bīriņu krogs (Biring-Krug).[14]
Bīriņu krogs darbojas vēl ap 1909. gadu, kad Rihtera “Vidzemes adresu grāmatā” Bīriņu muižā uzskaitīti šādi krogi ar zemniekpreču veikaliem (Krüge nebst Bauernw.-Handlungen): Saulītes krogs Bīriņos (nomnieks I. Duschardt), Zutiņkrogs Eikažos (I. Simsons) un Bīriņkrogs Pēterkapellā (M. Vītols). Vēl sadaļā minēts vasaras restorāls Neibādē.[15] Vai Bīriņkrogā darbojās tikai tirgotava, vai tur vēl arī pārdeva alkoholiskos dzērienus, to šobrīd droši nevar pateikt.
Tomēr, ja arī Bīriņu krogā kroģēšana vēl notika, tad tajā pat 1909. gadā tā atkal tiek izbeigta, jo muižas īpašniece (kopš 1904.g. – kopā ar bērniem) Eleonora fon Pistolkorsa tā telpās nolēmusi ierīkot vācisku kristīgi evaņģēliska rakstura sociālo un izglītības centru. Par šī ierīkojuma tapšanas apstākļiem un priekšvēsturi varam lasīt “Jaunajā Dienas Lapā” 1909. gada 14. oktobrī publicētā, kāda Pistolkorsas pasākumam neslēpti nedraudzīga, domājams vietējā jūrmalas korespondenta J.U. izklāstā:
“Še nu tad arī novērojams, ka visvācu ideologi grib mākslīgi radīt jaunu fanātisma uzplūdumu, lai iedzīvotāju reliģisko sajūsmību izlietotu savu ideju izplatīšanai un vācu kundzības stiprināšanai Baltijā. Par izdevīgāko vidus punktu jaunajai kustībai Vidzemes jūrmalā tie izredzējuši reliģiozo Neubādes apkārtni. Šinī nolūkā ar pag. vasaras peldu sezonas sākumu Neubades “Villa Aleksandria” ieradās “iekšzemju un ārzemju” reliģiskie aģitatori, pa lielai daļai pie “evaņģēlistu” un “adventistu” sektēm piederīgi vācieši. Reizē ar to visā apkaimē krogos, pag. namos un uz telefonu stabiem parādījās atklāti uzaicinājumi apmeklēt “sarkanajā villā” sarīkotos “labāko iekšzemju un ārzemju evaņģēlistu” lūgšanas stundas un priekšlasījumu vakarus. Uzaicinājumi bija parakstīti no vietējās muižniecības ievērojamām dāmām (piem. Skultē no baroneses fon F.), kā arī no muižniecībai tuvu stāvošām personām. Vadoņu lomu sapulcēs spēlēja pazīstamā firstiene fon L., baronese P. un baronese fon F. Tā ka aģitatori prata tikai vāciski, tad viņu runas gan augšminētās muižnieces, gan sevišķi pieņemti lietpratēji turpat uz vietas tulkoja “bauru” valodā. Apmeklēti šie vakari tika lielā mērā visvairāk no hernhūtiešu sektes piekritējiem-skultiešiem. Oratori savās runās uzsvēra: pastarās dienas tuvumu un nepieciešamību atgriezties jaunajā “īstajā” ticībā. Jaunajai sektei bija arī savas “īpašas” dziesmas un uzsaukumi, ko izplatīja gan sapulcēs, gan ar divu apkārtstaigājošu “žēlsirdīgo māsu” palīdzību, kuras pie tam vākušas, kā dzird, arī naudas līdzekļus “jaunās misiones” vajadzībām. Peldu sezonai beidzoties, Neubādē sapulces apstājās un aģitatori aizbrauca, bet aģitācija tiek no vietējiem sektes piekritējiem turpināta un viņas sekas jau parādās dzīvē. Rodas visādi “redzētāji” un “svēta gara apgaroti”, kāda ievērojama dāma pat ārstējot ar “dievvārdu palīdzību” un pacientu netrūkstot. (..)
Un, lai tā sēkla atrastu jo auglīgāku zemi, baronese fon F. 6. okt. ieradusies vietējā [Skultes] draudzes skolā, pašas tulkotās jaunās sektes dziesmas izplatīšanai bērnu starpā. Dažas dziesmas ļoti “savāda” satura: viņās runāts par “nepieciešamu bruņošanos”, par kaujām un gaidāmo uzvaru, par “Ķēniņa nākšanu no rietrumiem” un īstas dievišķas kārtības nostiprināšanu “Austrumu jūras piekrastē” utt. Viss tas norāda uz šās kustības “visvācisko” raksturu un viņas īsto mērķi. Par krieviem un pareizticību sapulcēs netiekot nekad citādi runāts, kā tikai ar nicināšanu. Arī zinātne un viņas galvenie priekšstāvji tiekot visādi zākāti un gānīti. Darvins iecelts paša “antikrista” činā utt.
Lai jo sekmīgāki izplatītu savas idejas, nākošā vasarā Neubādē atvēršot bērnu dārzu, kuram nolūkam vieta jau izraudzīta. Dārzā “mužiku” bērnus uzņemšot par velti, mācīšot tiem “schprechen pa deitch” un citus bruņniecības tikumus. Vēlāk projektēts ierīkot arī vācu skolu līdzšinējā Pēterupes slimnīcas ēkā.”[16]
Šeit jāpiezīmē, ka 20. gadsimta pirmajā desmitgadē, īpaši pēc 1905. gada revolūcijas, baltvācu muižniecības un latviešu savstarpējās sociālpolitiskās attiecības – ar maznozīmīgiem izņēmumiem konservatīvās pilsonības, t.s. veinbergistu un māmuļnieku (Par “māmuļniekiem” sociāldemokrātiski noskaņotie mēdza nicinoši dēvēt ap Rīgas Latviešu biedrību 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā pulcējošos, krievu administrācijai un baltvāciešiem lojālos turīgāko slāņu pilsoņus), aprindās – iezīmēja neuzticēšanās un neslēpts nedraudzīgums, kas nereti pārgāja naidīgumā. Vācieši centās saglabāt savas vēsturiskās, Baltijas provinču autonomijā balstītās privilēģijas un ietekmi, darot visu, kas to spēkos, lai nepieļautu latviešu politisko tiesību paplašināšanu. Latvieši, savukārt, cīnoties par savām tiesībām, mēģināja (lielākoties nesekmīgi) izmantot carisko valdību un administrāciju, vēršot tās uzmanību uz reālu vai iztēlotu baltvācu nelojalitāti Krievijas valstij un sakariem ar Vācijas panģermānistu aprindām.
Tikai divus mēnešus vēlāk, 1909.gada decembrī, J.U. atkal informē “Jaunās Dienas Lapas” lasītājus par notikumu attīstību Pēterupē:
“Vietējais vācu-latviešu reliģiski-politiskais “bloks” tagad ticis pie paša telpām senākā Pēterupes slimnīcas ēkā, tagad sauktā “blokhauzī”. Šinīs telpās pa ziemu katrā otrdienā no mācītāja St. tiek turēti reliģiski priekšlasījumi evaņģēlistu sektes garā. Bez tam tur jau ierīkota arī vācu skola ar diezgan prāvu skaitu audzēkņu. Tāda pat skola ierīkota arī Skultes Blusu krogā. Pirmējo vada sektes “žēlsirdīgās māsas”, otro – kāda Limbažu vācu proģimnāzijā pārvācota latviešu “freilene”. Tanī pēc drošām ziņām ir 16 skolēnu, visi latvieši, kas izskaidrojas ar telpu trūkumu vietējās pagasta un draudzes skolās un sektantu pastiprinātu aģitāciju pret “krieviskām” skolām. No Pēterupes draudzes un Skultes pagasta skolas tamdēļ vairāki skolēni pārgājuši uz vācu skolām. Ar nākošā gada janvāri arī Bīriņu krogu ierīkos “bloka” vajadzībām. Tanī atvēršot tējnīcu ar sektes lasāmo galdu un reliģiska satura bibliotēku. Par 400 rub. lielu nomu šo iestādi saņēmis kāds veco, “labo” laiku skolotājs K., kuram bez tam caur līgumu uzlikts par pienākumu vairāk reizes nedēļā noturēt priekšlasījumus un svētdienās – lūgšanas stundas sektes garā. Arī tālākā apkārtnē “bloks” meklējot sev telpas. Ļoti savādi, ka vietējie baroni savus kalpus pat darba dienās sūta uz priekšlasījumiem, solīdami tiem dažādus labumus un nerēķinādami nokavētu laiku, kur citādi tie par katru nokavētu minūti atrēķina no algas un uzliek sodus sev padotiem “bauru cilvēkiem”. Izskaidrojums šai savādai parādībai laikam meklējams “bloka” uzdevumā, kas, pēc kāda tā locekļa izteiciena, pastāv “cīņā pret zinātnes un “krievu ideju” pieaugošo iespaidu.”[17]
Kā redzam, J.U., kritizējot vācu muižniecības nodibinājumu Neibādē, ieņem prokrievisku, faktiski carisko valdību un tās rusifikācijas politiku atbalstošu pozīciju. Vai tā ir autora patiesā pārliecība, vai tikai uzspēlēta lojalitātes demonstrācija, cerībā, ka krievu varas iestādes kaut jel kādā veidā pievērsīs uzmanību un ierobežos vai vismaz patraucēs Vidzemes jūrmalā jaunizveidoto baltvācu sabiedriskās pozīcijas stiprinošo iestādījumu darbību, – to nevaram zināt.
Šķiet, nekādas problēmas ar ieceru īstenošanu Pistolkorsai gan nerodas un turpmākā gada laikā viss notiek kā ieplānots. Avīzē “Jūrnieks” 1910. gada septembra sākumā publicēts kāds Pēterupes iestādījumam visumā neitrāls un labvēlīgs raksts, kurā lasām:
“Caur fon Pistolkorsas kundzes gādību un līdzekļiem Pēterupes daļā atrodošais krogs pārvērsts par tējnīcu, tanī nolūkā, lai apkarotu pie vietējiem iedzīvotājiem alkohola patērēšanu. Ēka ietaisīta visai glīti, tā, ka kaut kuras šķiras apmeklētājiem nav pazeminoši tanī apmesties, un, lai vietējie iedzīvotāji, kā arī ceļinieki varētu lietderīgi laiku pavadīt, tad ir ierīkota ērta istaba lasāmam galdam un bibliotēkai.
Skolas telpās darbojas divas “māsas” pie 30 bērniem – bērnu dārzs ar mājas mācības kursu. Tālāk atrodam ērtas telpas dažādām sapulcēm, kur gan līdz šim noturētas vienīgi bībeles stundas un viena bērnu vecāku sapulce zem māc. Stāmera vadības. Nav atstāti arī nabaga “reisenderi”, priekš kuriem ierīkota maza istabiņa nakts guļai; bez tam “reisenderiem” tiek dots ēdiens un dienas alga, ja tiem patikšana strādāt. Mana ceļojuma laikā kāds “reisenders” bija sastrādājis 11 dienas, tā nopelnīdams uzturu un ceļa naudu. Visu šo labierīkojumu iestādei piešķirts nosaukums “Betanija” un ierīkota ar muižas īpašnieces fon Pistolkorss personīgiem līdzekļiem. Tiek aizrādīts par sarīkojamām bībeles stundām, uz kurām ieradušies lektori no Vācijas, neprasdami neviena vārda latviski, tā kā bijis jāizlīdzas ar tulku. Te vietējo nemieram sava taisnība, jo tulkojumā pasniegtas bībeles stundas nevar aizstāt vajadzīgo iespaidu uz cilvēka sirds jūtām. Arī no “māsām” tikai viena lauzīdamās runā latviski, kas, saprotams, apgrūtina un traucē sekmīgu darbību pie mazajiem. Tāpat pamatota vietējo vēlēšanās piekopt laicīgas zināšanas ar priekšlasījumiem, kora dziesmām famīlijas vakaros utt. Taisni šo mērķu piekopšanai pieņemts Fr. Kuge kgs, pēc amata skolotājs, no Cimzes semināra audzēkņiem, kas visādā ziņā spējīgs vadīt aizķertās vajadzības, tikai līdz šim bijis jāpadodas vairāk baznīcas prasību sekmēšanai. Neraugoties uz pēdējām piezīmēm, ar atzīšanu jāuzņem fon Pistolkorss kdzes cēlie mīlestības darbi un, cerams, ka uz priekšu aizrādītie trūkumi tiks novērsti, uzaicinot vietējos spēkus pie līdzdalības, kas palīdzēs vietējās vajadzības skaidrāki uzķert un noskaidrot. Bīriņmuižas īpašnieku labdarība atzīmējama jau agrākos gados, kas atspoguļojas ar Pēterupes baznīcas būvi, ārsta dzīvokļa un slimnīcas ierīkošanu un citiem labdarīgiem darbiem.”[18]
1986. gadā Saulkrastu novadpētnieks Jānis Seregins pierakstīja 1904. gadā dzimušās Olgas Osītes atmiņas, kurās viņa atcerājās “Betānijas” bērnu dārzu:
“Manā bērnībā Pēterupē bija noorganizēts tāds kā bērnudārzs, kas atradās Bīriņkrogā. Bijušajā krogā ar baronlielmātes gādību tika noorganizēta kristīgā patversme, kuru sauca “Betanija”. Pieaugušie no ciema tur gāja turēt baptistu dievkalpojumus, bet bērniem tur dienā notika mācības. Vecāki sūtīja savus bērnus no plašas apkārtnes. Meitenēm mācīja adīt un izšūt, bet zēniem citus – vīriešu – darbus. Par audzinātāju nozīmēta bija smalka jaunkundze melnā, garā tērpā ar cepuri. Dažreiz gājām rotaļās un dziedājām dziesmas. Visiem bērniem tur ļoti patika. Apmierināti bija arī vecāki, jo viss notika bez maksas. Pat diegus, ar kuriem izšuvām rokdarbus, deva uz patversmes rēķina. Biežs viesis pie bērniem bija arī Bīriņu muižas baronlielmāte un viņas meita, kura pastāvīgi dzīvoja savā vasarnīcā Neibādē, tanī mājā, kur uz upes krasta tagad ir bērnu sanatorija. Lieldienās lielmāte parasti dāvināja bērniem olas, bet Ziemassvētkos notika īsta balle. Tika dedzināta liela egle, dāvinātas dāvanas, dziedātas dziesmas. Cik atceros, baronlielmāte bija vienmēr laipna un sirsnīga.”[19]
Sūdzības par “Betānijas” darbību tomēr nerimst un, kā 1911. gada 16. jūlijā ziņo laikraksts “Tēvija”, to uz laiku slēdz:
“Vācu aģitācijas nams “Betanija”, kurš še ilgāku laiku pastāvēja zem evaņģēlistu “labdarības iestādes” (kā teikts Vidz. ev.-lut. konsist. gada pārskatā) maskas, tagad pēc izkratīšanas no administrācijas slēgts, kas arī bija paredzams, jo viņā piekoptā politika nesaskanēja ar krievu valsts interesēm. “Evaņģēlisti” savas sapulces tagad noturot “klusām” kādas augstākas personas vasarnīcā. Tā ziņo “Auseklis”.”[20]
Pēc kāda laika, jādomā, ar Vidzemes guberņas krievu administrācijā ietekmīgu baltvācu muižniecības pārstāvju pūlēm, “Betānijai” atļauj darbību atjaunot. Kāds “Pēterupietis” “Latviešu Avīžu” 1913. gada 13. augusta numurā raksta:
“Lai gan pie mums Pēterupē ir vienmēr bijuši un tagadējais [mācītājs] ir dedzīgi Dieva vārda sludinātāji un laipni cilvēki, tad tomēr ir starp iedzīvotājiem arī vēl monopola mīļotāji un daži pārgalvīgi cilvēki. Pie mums it tuvu pie Pēterupes baznīcas bija krogs un kroņa monopola bode, kas daudziem baznīcēniem bija par piedauzīšanu un postu, bet nu caur Bīriņu lielmātes pavēli to krogu slēdza un tur tika ierīkota kristīga patversme priekš ceļiniekiem ar vārdu Betānija. – Še pat arī Fr. Buša kungs katru svētdienu pēc pusdienas notura Dieva vārdu apcerēšanas un lūgšanas. (..)
Pēterupē un Neibādē ir ļoti jauka un patīkama vieta priekš peldu viesiem, jo te iet tvaikoņi, kas vasarā katru dienu no Neibādes uz Rīgu aizbrauc. Kad no rīta pulksten 7 izbrauc no Neibades, tad pulksten 8 vakarā atkal var būt atpakaļ. Tikai priekš rīdziniekiem, kas par svētdienu šurp grib atbraukt, nav ne kādas apmešanās vietas, ne traktiera, kur dabūn ēst un dzert.”[21]
“Pēterupieša” teiktais, ka Neibādē nav nekādas apmešanās vietas gan ir pretrunā ar Karlīnes Kraukles-Damrozes 1929. gadā publicētajām atmiņām, kurās viņa stāsta par savu un Reiņa Kaudzītes ierašanos Pēterupē un sekojošo vasarnīcas iegādi tajā pat 1913. gadā:
“Rīgā Reinis jau mani sagaida. Dodamies ar kuģi uz Neibadi un apmetāmies tur bijušā Bīriņkrogā, sauktā Betanijā. Dienas pavadījām jūrmalā, gan peldoties, gan sēžot smiltīs. Nofotografējāmies starp Pēterupes baznīcu un Pēterupi. Apvaicājāmies, kur varētu pirkt zemi un būvēt mājiņu. Apskatām divas vietas, tās nav pa prātam. Betanijā dzīvojot, skats uz meža pusi no augšstāva verandiņas (Sk. 13. attēlu – V.G.). Reinis saka uz mani: „Redzi, tur tā māja meža malā, ja tāda būtu, es tūliņ pirktu."
Te, kā sūtīts, uznāk pie mums mājas saimnieks Buša kungs un parāda to pašu māju. Pārdodot, tikai ne to, bet otru, tai blakus. Koki priekšā, acumirklī nevar redzēt, tālab tūliņ ietam pie norādītā saimnieka. Ja, ir pārdodama māja, var pirkt, tik nu vēl šodien skaidri nevar pateikt, rītu, tad zinās, vai pārdos un par cik?
Otrā dienā aizejam atkal. Ja, māja ir pērkama. Nu vēl jāiet pie muižas pārvaldnieka; muiža pati ne patur un Reini pieņem kā pircēju, tikai vajaga gan kadu apliecību no pagasta.”[22]
Par ceļotāju apmešanos Betānijā minēts arī “Rīgas Avīzes” 1914. gada 3. janvāra numurā:
“Agrākais krogs, kas turpat netālu, tagad pārvērsts par lūgšanas vietu un nosaukts par Betaniju. Piemetas ceļinieki arī gan vēl tur, bet reibinošo dzērienu pārdošana vairs tur nenotiek. Tagadējā Bīriņmuižas īpašniece nav atļāvuse atvērt visā Neibades jūrmalā nevienu alkoholisku dzērienu pārdotavu, pat bijušais kroņa monopols aizcelts projām.”[23]
Ar vai bez atbilstoša pamata, bet, neilgi pēc Pasaules kara un, attiecīgi, Vācijas un Krievijas militāro sadursmju sākšanās, “Betāniju”, līdz ar citām Baltijas vācu sabiedriskajām organizācijām slēdz – nu jau uz visiem laikiem:
“Krievu kara ministrijas oficiālais orgāns “Russkij Invaļid” savā 188. numurā sniedz aprakstu par Pēterupes (Rīgas apriņķa) “Betanijas” biedrības lūgšanas sapulcēm. Drīz pēc kara pieteikšanas “Betānijā” notikušās lūgšanās aizlūgts par Vācijas ķeizaru Vilhelmu un dziedātas vācu patriotiskās dziesmas. Lūgšanas sapulces starp citiem apmeklējuse muižniece P. un tās kaimiņu muižnieks F. Tagad lūgšanas nams slēgts un lietu izmeklē. Oficiālais organs konstatē, ka te stipra vācu vara.”[24]
Pēc Latvijas valsts nodibināšanas un Brīvības cīņu izcīnīšanas pats svarīgākais valdības uzdevums ir zemes jautājuma nokārtošana. Latviešiem beidzot pienācis vēsturiskā taisnīguma atjaunošanas brīdis. Latvijas Republikas agrārās reformas (1919–1937) ietvaros muižas un tām piederošie krogi tiek sadalīti, tos piešķirot gan sabiedriskām vajadzībām, gan privātpersonām.
1920.-to gadu sākumā daļa valsts zemes fondā ieskaitīto īpašumu, tādi kā pienotavas, dzirnavas, veikali, darbnīcas, augļu dārzi, zivju dīķi, krogi utml., kamēr atbildīgās iestādes un institūcijas vēl lemj par to piešķiršanu, tiek īstermiņā iznomāti.
1922. gada 19. aprīlī Rīgas apriņķa valsts zemju III. rajons laikrakstā “Valdības Vēstnesis” publicē sludinājumu, ka 24. aprīlī uz 1 gadu tiks izsolītas Bīriņu muižas Pētermuižas kroga rentes tiesības.[25]
Oficiālā izdevuma “Zemes Ierīcības Vēstnesis” 1923. gada 8. jūnija numurā publicēts Centrālās Zemes ierīcības komisijas 27. aprīļa lēmums (prot.nr. 611, p. 5) “piešķirt par dzimtu Rīgas apriņķa Bīriņu pagastā Pēterupes zvejniecības biedrībai Bīriņu krogu. Izpirkšanas maksa noteikta 100 latu apmērā. Noraidīti Karro Martas un Pabažu pagasta sabiedrības pieprasījumi.”[26]
Bīriņu krogu īpašumā vēlējās iegūt arī kapteinis Miķelis Grēve, kurš, pamatojoties uz savu it kā notikušo vienošanos ar E. Pistolkorsas iecelto Neibādes pārvaldnieku Bīriņu muižas virsmežzini P. Moltrehtu par kroga pirkšanu un rokasnaudas iemaksāšanu[27], ēkas piešķiršanu zvejniecības biedrībai vairākus gadus cenšas apstrīdēt tiesu instancēs.
1924. gada 23. februāra tiesas sēdē Augstākās tiesas Senāts atstāj bez caurskatīšanas Miķeļa Grēves pilnvarotā Friča Gailīša sūdzību Bīriņu pagasta Bīriņu kroga piešķiršanas lietā.[28]
Nedaudzie atlikušie Pēterupes baptisti Bīriņu kroga telpas ar zvejniecības biedrības atļauju savām sanāksmēm izmanto vēl 1920.-to gadu vidū. Latvijas baptistu draudžu savienības laikraksta “Kristīgā Balss” 1924. gada 23. numurā lasām par Rīgas sludinātāju viesošanos Neibādē pēc “māsas Riekstiņas” uzaicinājuma:
“Pa norādīto ceļu sasniedzam Riekstiņu mājas – mūsu mērķi. Te visi priecīgi par mūsu ierašanos. Stāsta mums, ka esot plašas telpas par brīvu dabūjuši kādā izbijušā krogā (..)."[29]
Bīriņu muižas sadalīšanas lietā glabājas I šķiras mērnieka J.Līgotāja 1927. gadā sastādīta Neibādes bieži apdzīvotas vietas eksplikācija, kurā Bīriņu krogs iekļauts kā zemes gabals Nr. 226F. Zemes gabala platība tabulā norādīta 0,392ha.[30]
1925. gada 8. novembrī notiek Pēterupes zvejniecības biedrības gada pilnsapulce. Laikraksts “Zvejnieku Vēstnesis” stāsta par tajā spriesto:
“Pārrunājot zemes jautājumu, atklājās vēl viena interesanta parādība. Proti: zvejnieku saimniecības un citas ēkas mūsu jūrmalā ieskaitītas vasarnīcās. Lielākā no šīm vasarnīcām ir biedrībai piešķirtais bij. Bīriņu krogs. Tamdēļ, ka Bīriņu krogu sauc arī Betānijas vasarnīcu, biedrība viņu līdz šim nav dabūjuse, kaut gan C.Z.I.K. to galīgi piešķīra biedrībai jau gandrīz trīs gadus atpakaļ (..) un tamdēļ arī senātam vajadzēja divas reizes spriest par viņu un, kā dzird, tagad jāstrādājot Apgabaltiesai pie šī divdabja, kroga-vasarnīcas. (..)
Vēl sapulce pārrunāja par (..) Bīriņu kroga remontu (..). Kroga remontam nolēma tekošā ziemā apgādāt kokus jumta un griestu izlabošanai (..).”[31]
1928. gada vasarā Vidzemes jūrmalu inspekcijas braucienā apmeklē Centrālās Izglītības Savienības instruktors Kārlis Slaucītājs. Par vērojumiem Pabažu–Pēterupes–Neibādes pusē viņš raksta:
“Vadošā loma sabiedriskā dzīvē piekrītas Zvejniecības biedrībai. Biedrībai piešķirtas bij. Bīriņu muižas kroga telpas. Tur tagad notiek arī visi izrīkojumi. Šis biedrības miteklis nosaukts par “Enkuri”. Žēl tikai, ka ēka, remonta trūkuma dēļ, stipri cieš, bet tas viss sakarā ar nenoskaidrotu īpašuma stāvokli, kas turpinājies vairākus gadus. Uz šo objektu uzrādīja savas pretenzijas arī kāda privātpersona un visa šī lieta atrodas tiesu iestāžu izšķiršanā. Pie minētās biedrības pastāv bibliotēka. Bibliotekāram maksā nelielu atalgojumu, kas ir apsveicama, bet vispārim vēl reti kur sastopama parādība. Pašlaik nodibina pūtēju orķestri. Instrumentu iegādāšanai naudu krājuši no izrīkojumiem.”[32]
Lai iegūtu līdzekļus ēkas uzturēšanai, zvejniecības biedrība gan rīko dažādus savus pasākumus, gan iznomā telpas citu organizāciju vajadzībām. Presē atrodam ziņas par sociāldemokrātu un Latvijas jaunatnes Sarkanā krusta pulciņa izrīkojumiem 1928. un 1929. gadā:
“Neskatoties uz visiem grūtumiem, ar lielām pūlēm tomēr [SSS Vidrižu] nodaļa tika tiktāļu, ka varēja sarīkot publisku izrīkojumu un nodaļas atklāšanas svētkus Pēterupes zvejniecības b-bas “Enkurs” telpās, par kurām gan nācās samaksāt diezgan sālītu maksu.”[33]
“Mūsu Latvijas Jaunatnes Sarkanā Krusta pulciņam bija 17. februārī izrīkojums Pēterupes Zvejniecības biedrības telpās “Enkurs”.”[34]
“Enkurā” rīkoto zvejniecības biedrības pasākumu daudzveidību raksturo Saulkrastu kultūras centra digitālajā krātuvē aplūkojamās, līdz mūsdienām saglabājušās 1920.–1930.-to gadu afišas (skatīt ŠEIT).
1930. gada 12. aprīļa “Valdības Vēstneša” numurā publicēts paziņojums nr. 225. Tajā lasām, ka 20. maijā, plkst. 15 dienā tiks skatīta cauri lieta nr. 2683 par atlīdzību Miķelim Grēvem “par pirktām ēkām un izdarītiem ēku remontiem Pēterupes zvejniecības biedrībai piešķirtā Bīriņu muižas zemes gabalā nr. 266 F.”[35]
Grēve, acīmredzot nesaņemdams sev labvēlīgu spriedumu, turpina tiesāties vēl līdz 1930. gada beigām vai pat 1931. gada sākumam, kad, šķiet, vairs nav atlikusi neviena instance, kurā kaut ko vēl varētu prasīt vai pārsūdzēt zaudētās un noraidītās lietas.
Laikraksts “Zvejnieku Vēstnesis” 1931. gada 1. martā publicē pārskatu par Pēterupes zvejniecības biedrības 1. februārī notikušo gada sapulci. Cita starpā tajā teikts: “Biedrībai ir savs nams “Enkurs”, par kuru garā tiesāšanās ir izbeigta.”[36]
1935. gadā zvejniecības biedrība atjaunotajā “Enkura” ēkā ierīko traktieri, ko izīrē Pēterim Iesalniekam.[37] Oficiāli uzņēmums bija reģistrēts uz Pētera sievas Kristīnes vārda, ko redzam norādītu gan traktiera izkārtnē (17. attēls), gan dažādās 1930.-to gadu presē ievietotās reklāmās (18. attēls).[38]
1937. gadā Pēterupes zvejniecības biedrība pievienojas Zvejniekciema zvejnieku kooperatīvam “Jūras Zivs”, kļūstot par tā Pēterupes nodaļu. “Jaundibinātā nodaļā par biedriem izteikuši vēlēšanos iestāties 31 Pēterupes zvejnieks. Nodaļas vajadzībām zivju apstrādāšanas ierīču būvēm, kooperatīva valde pieprasījuši zemes gabalu no Mežu departamenta.”[39]
Kas turpina pārvaldīt “Enkuru” pēc Pēterupes zvejniecības biedrības likvidācijas, pagaidām nav skaidrs. Pēc bijušā Saulkrastu skolotāja A.Dancīša ap 1963. gadu rakstītā, namu pārņem Pēterupes aizsargu nodaļa.[40] To, šķiet, apstiprina arī Kultūras fonda 1939. gada 11. decembra lēmums – Neibādes zvejnieku biedrībai iepriekš piešķirto tautas bibliotēku nodot Pēterupes aizsargu nodaļai.[41]
Šobrīd manā rīcībā nav ziņu arī par to, vai pēc nama pārņemšanas tajā paliek Iesalnieka traktieris. Ja arī tas turpināja darboties, tad visdrīzāk ne ilgāk kā līdz 1940. gada vasarai, kad Latviju okupēja PSRS.
Pagaidām nav droši zināms, kā Bīriņu kroga ēka tika izmantota Otrā pasaules kara gados. Pēc J. Seregina apkopotām vietējo iedzīvotāju atmiņām vācu okupācijas laikā Bīriņu krogā it kā atradusies nacistu politiskās policijas, Gestapo, nodaļa. Aizturētie esot turēti ieslodzīti pagrabā.[42]
1944. gada rudenī, septembra beigās un oktobra sākumā, Vidzemes jūrmalā norisinājās smagas kaujas starp atkāpjošos vācu un uzbrūkošo krievu armiju. Apšaudēs cieta arī Bīriņu kroga ēka, kuras drupas nojauca 1951. gadā.[43]
TIPOLOĢIJA UN ARHITEKTONISKAIS RAKSTUROJUMS
Tipoloģiski Pēterupes Bīriņu muižas krogs iekļaujas gan baznīcas, gan lielceļa un tilta krogu grupā. Krogs bija novietots vietā, kur Rīgas–Pērnavas lielceļam pie Pēterupes pieslēdzās no Pabažu un Bīriņu muižas nākošs ceļš.
17. gadsimta II pusē dibinātais krogs, kā tolaik lielākā daļa Vidzemes lauku krogu, visdrīzāk bija pilnībā vai daļēji būvēts no koka.
19. gadsimta vidū celtā un 20. gadsimta sākuma un 1920.–1930.-to gadu fotogrāfijās (10.–12. attēls) redzamā Bīriņu kroga ēka bija ceļam paralēli novietota jauktas konstrukcijas vienstāva garenbūve. Dienvidu pusē esošā krogus daļa bija būvēta no tēstiem vai apzāģētiem, starp statņiem liktiem guļbaļķiem, bet tai ziemeļu galā pievienotā stadula – ķieģeļu mūra stabos, kuru starpas arī aizpildītas ar guļbaļķiem.
Lai ēku līmeniski novietotu apvidus slīpajā reljefā, dienvidu galā tai bija izbūvēts augsts cokolstāvs, kurā, kā liecina tajā redzamie trīs logi (sk. 11. attēlu), atradās kāda telpa, iespējams, pagrabs.
Ceļa pusē pie ieejas bija, domājams, 19. gadsimta II pusē vai 20. gadsimta sākumā piebūvēta vieglas konstrukcijas koka divstāvu veranda ar tā sauktā vasarnīcu stila elementiem – koka siluetgriezuma tehnikā veidotiem rotājumiem.
Krogam ir skaidām klāts divslīpju jumts ar nošļauptiem galiem. Jumtā ceļa pusē redzamas 3 lukarnas (izbūves jumta plaknē ar logu). Spriežot pēc dekoratīvā kores šķērša, kas 11. attēlā redzams lukarnā pa labi no verandas, tās izbūvētas vienlaikus ar verandu. Virs jumta redzami 3 dūmeņi.
1930.-tajos gados Bīriņu krogam nojauc stadulu, bet ēku apšuj ar dēļiem.
Stadulas vietā Pēterupes zvejniecības biedrība plāno celt sarīkojumu zāli, kurai 1932. gadā pat izstrādā būvprojektu (autors būvtehniķis M.Tidriķis) un sastāda tāmi par vairāk nekā 35,000 latiem. Iecerēto projektu īstenot tomēr neizdodas.[44]
AVOTI UN LITERATŪRA
1 Dunsdorfs, Edgars. Vidzemes 1638. gada arklu revīzija = Die Hakenrevision Livlands 1638 = Actus revisionis Livoniæ 1638. Rīga: Latvijas Vēstures institūta apgādiens, 1938. – 215.lpp.
2 Dunsdorfs, E. Der große schwedische Kataster in Livland, 1681–1710. Kartenband / von Edgars Dunsdorfs. Stockholm: Almqvist & Wiksell, 1974. – 29.lpp.
3 LVVA 7404.f., 3. apr., 17. lieta.
4 LVVA 7404.f., 1.apr., 153. lieta.
5 Sudārs, A. Carnikavas, Pēterupes un Skultes baznīcas un draudzes. J. Paucītis, 1939. – 18. lpp. Skatīts: gramatas.lndb.lv
6 LVVA 7348.f., 1.apr., 37.lieta, 450.–451. lapa.
7 Atlas von Liefland, 1798. Skatīts: digitalarchive.mcmaster.ca
8 LVVA 199.f., 1.apr., 208.lieta, 554.op. lapa.
9 LVVA 199.f., 1.apr., 208.lieta, 42.op. lapa.
10 Mana vecvecvectēva Augusta fon Pistolkorsa (1822–1886) piezīmes. Datorraksts. Tulkotājs nezināms. J. Seregina personīgais arhīvs.
11 Kröger, A. W. Verkehrs- Und Adreßbuch Der Baltischen Provinzen / Herausgegeben Von A.W. Kröger. – Riga: Selbstverl. Des Hrsg., 1892. – 11.lpp. Skatīta: kpbc.umk.pl
12 LVVA 6828.f., 6. apr., 4395. lieta.
13 LVVA 214. f., 5. apr., 788.l., 20. lapa.
14 LVVA 214. f., 5. apr., 788.l., 3. lapa.
15 Richters, A. Baltische Verkehrs- Und Adressbücher. Bd. 1, Livland. Riga : A. Richter, 1909. – 278. sleja. Skatīts: dspace.ut.ee
16 No Skultes-Neubades jūrmalas // Jaunā Dienas Lapa. – 1909. – Nr. 237. – 14. oktobris. Skatīts: periodika.lv
17 J.U. No Skultes un Neubades jūrmalas. Ko domā un dara Baltijā // Jaunā Dienas Lapa. – 1909. – Nr. 296. – 22. decembris. Skatīts: periodika.lv
18 No Neibades // Jūrnieks. – 1910. – Nr. 40. – 6. septembris. Skatīts: periodika.lv
19 O.Osītes (dz. 1904.g., dzīvoja Saulkrastos, Pēterupes Vagaros) atmiņas. 1986. g. 2. februārī pierakstījis J. Seregins. J. Seregina personīgais arhīvs.
20 Pēterupe. Iekšzemes ziņas // Tēvija. – 1911. – Nr. 79. – 16. jūlijs. Skatīts: periodika.lv
21 Pēterupe. Baltija // Latviešu Avīzes. – 1913. – Nr. 212. – 13. augusts. Skatīts: periodika.lv
22 Krauklis-Damroze, K. Gabaliņš no atmiņām par Kaudzītes Reini // Zeltene. – 1929. – Nr. 20. – 15. oktobris. Skatīts: periodika.lv
23 Neibades jūrmala. Iekšzeme // Rīgas Avīze. – 1914. – Nr. 2. – 3. janvāris. Skatīts: periodika.lv
24 Kādas lietas notiek Baltijā – Krievijas provincē. Iekšzeme // Latvija. – 1914. – Nr. 200. – 1. septembris. Skatīts: periodika.lv
25 Valdības Vēstnesis. – 1922. – Nr. 86. – 19. aprīlis. Skatīts: periodika.lv
26 Galīgi piešķirtās zemes // Zemes Ierīcības Vēstnesis. – 1923. – Nr. 72. – 8. jūnijs. Skatīts: periodika.lv
27 Dancītis, A. Saulkrasti buržuāziskās Latvijas agrārreformas laikā. Rokraksts. Bez gada [ap 1963]. (J.Seregina noraksts).
28 Zemes Ierīcības Vēstnesis. – 1924. – Nr. 129. – 19. novembris. Skatīts: periodika.lv
29 Aizmirstās tekas – Neibādē // Kristīgā Balss. – 1924. – Nr. 23. – 1. decembris. Skatīts: periodika.lv
30 LVVA 1679.f., 172.apr., 1331. lieta, 164. dokuments.
31 A.D. Pēterupe. Biedrību dzīve // Zvejnieku Vēstnesis. – 1925. – Nr. 10.–12. – 1. oktobris. Skatīts: periodika.lv
32 Slaucītājs, K. Sabiedriskā dzīve Vidzemes jūrmalas apgabalā // Ārpusskolas Izglītība. – 1929. – Nr. 10. – 1. oktobris. Skatīts: periodika.lv
33 Vidzemē // Strādnieku Sports un Sargs. – 1928. – Nr. 4. – 1. marts. Skatīts: periodika.lv
34 Mūsu pulciņa izrīkojums // Latvijas Jaunatne. – 1929. – Nr. 53. – 1. maijs. Skatīts: periodika.lv
35 Valdības iestāžu paziņojumi // Valdības Vēstnesis. – 1930. – Nr. 85. – 12. aprīlis. Skatīts: periodika.lv
36 Biedrību dzīve // Zvejnieku Vēstnesis. – 1931. – Nr. 3. – 1. marts. Skatīts: periodika.lv
37 P. Iesalnieka (dz. 1907.g., dzīvoja Saulkrastos, Zvejniekciema Pliederos) atmiņas. 1985. g. 5. aprīlī pierakstījis J. Seregins. J. Seregina personīgais arhīvs.
38 Gauja. – 1937. – Nr. 9. – 1. septembris. Skatīts: periodika.lv ; Brīvā Zeme. – 1937. – Nr. 17. – 22. janvāris. Skatīts: periodika.lv
39 Ziņojumi no vietām. Zivju nozvejas pieaugums Zvejniekciemā // Zvejniecības Mēnešraksts. – 1937. – Nr. 9. – 1. decembris. Skatīts: periodika.lv
40 Dancītis, A. Saulkrasti buržuāziskās Latvijas agrārreformas laikā. Rokraksts. Bez gada [ap 1963]. – 35. lpp. (J.Seregina noraksts).
41 Pabalsti kultūras darbam // Brīvā Zeme. – 1939. – Nr. 282. – 12. decembris. Skatīts: periodika.lv
42 J. Seregina no Saulkrastu iedzīvotāja Jura Garanča iegūtas ziņas.
43 Saulkrasti senāk un tagad. Aleksandra Dancīša atmiņas (1950–1963). Rokraksts. No A. Dancīša piezīmēm 1985.g. jūnijā apkopojis J. Seregins. J. Seregina arhīvs.
44 Dancītis, A. Saulkrasti buržuāziskās Latvijas agrārreformas laikā. Rokraksts. Bez gada [ap 1963]. – 35. lpp. (J.Seregina noraksts).
Apraksts sagatavots ar VKKF atbalstu.
